Court grants alternative status to Iranian asylum seeker due to widespread violence and lack of safe return options.

Lietas Nr. A420154225

A42-01542-25/12

ECLI:LV:ADRJRIT:2025:0801.A420154225.2.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 1.augustā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Līga Cielava, tiesnese Aiga Putniņa un tiesnese Marina Romanova,

piedaloties pieteicējai /Persona A/ (/Persona A/), pieteicējas juridiskās palīdzības sniedzējam zvērinātam

advokātam /Persona B/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Pilsonības un migrācijas lietu

pārvaldes pārstāvei Anitrai Plūmei,

tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ pieteikumu par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijas

Republikā.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /Persona A/ (/Persona A/), Irānas Islāma Republikas (turpmāk – Irāna) pilsone, 2024.gada

8.augustā vērsās Valsts robežsardzē ar iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu (lietas 68.-69.lapa),

norādot, ka viņas dzīvība Irānā bija apdraudēta, jo pieteicēju aizturēja sakarā ar dalību grupējumos, kas iebilst pret

Islāma Republiku. Pieteicējai ļāva uz laiku līdz tiesas procesam palikt brīvībā, viņa izmantoja iespēju un ar draugu

palīdzību nelegāli pameta Irānu un patvērās Turcijā. Tā kā Turcija izraida atpakaļ uz Irānu personas, kurām nav

uzturēšanās dokumentu, pieteicēja bija spiesta ar draugu palīdzību doties prom no Turcijas uz drošu valsti.

Savukārt sākotnējā intervijā (lietas 28.-33.lapa) pieteicēja norāda, ka pieprasa patvērumu Latvijā, jo vēlas

normālu dzīvi, strādāt drošā un mierīgā valstī. Pieteicēja 2022.gada rudenī vai ziemā Irānā tika aizturēta, jo bija

dalībniece grupā, kura bija pret Islāma valsti. Grupa tika izveidota, kad sākāsMahsa Aminiprotesti, tā darbojās pret

Islāma valsti, tajā tika norunāts par tikšanām un dalību mītiņos. Pieteicēja arī norāda, ka ir piedzimusi islāma ticībā,

bet neuzskata sevi par musulmani. Pieteicēja neatcerējās datumu, kad izceļoja no Irānas, bet norādīja, ka izceļot

viņai palīdzēja draudzenes vīrs, kurš esot atradis pārvadātāju, kas apņēmies aizvest pieteicēju līdz Turcijai.

Draudzenes vīrs aizveda pieteicēju līdz kādai pilsētai, kur pieteicēja turpināja ceļu uz Turciju ar kravas auto.

Pieteicējai nebija līdzekļu, viņa aizņēmās naudu no draudzenes vīra. Turcijā, Stambulā, pieteicēja uzturējās pusotru

gadu, strādāja restorānā. Neatceras datumu, kad izceļoja no Turcijas, Stambulas lidostas. No Stambulas devās prom

ar lidmašīnu uz Dubaiju, legāli, par saviem naudas līdzekļiem. Latvijas Republikā ieceļoja 2024.gada 8.augustā,

Rīgas lidostā tika aizturēta par svešas pases izmantošanu. Turcijā pieteicējai kāds puisis sagādājis Grieķijas pasi, to

saņēmusi nakti pirms izlidošanas. Pieteicējai nebija konkrēta galamērķa, viņa vēlējās nokļūt drošā valstī.

[2] Personiskajā intervijā (lietas 59.-61.lapa) norādīti turpmāk minētie apsvērumi bēgļa vai alternatīvā

statusa iegūšanai.

[2.1] Pieteicēja piedalījās Mahsa Aminiprotestos Teherānā apmēram desmit reizes, un pēdējā reizē protesta

laikā tika aizturēta. Pirms aizturēšanas pieteicēja tika stipri sasista, izgrūsta caur skatlogu stiklu, pieteicēja guva

sejas un roku traumas. Sitienu rezultātā bija ievainota seja un deguns, rētas joprojām ir redzamas. Pieteicēja

pavadīja aizturēšanā piecas vai sešas stundas, šajā laikā pieteicēja telefoniski sazinājās ar savu brāli, kurš atveda

pieteicējas mājas dokumentus, kas tika izmantoti kā ķīla, lai pieteicēja tiktu atbrīvota. Pēc atbrīvošanas pieteicēja

devās uz draudzenes (radinieces) māju, kur viņa ar savu vīru ieteica pieteicējai pamest Irānu. Pie ārsta pieteicēja

nav devusies, viņai palīdzēja draudzene.

Draudzenes vīrs atrada pārvadātāju, kurš noorganizēja auto, ar kur pieteicēja nākamajā dienā (tas esot bijis

1401.gada 9.mēnesī, precīzu datumu neatcerās) devās uz/ģeogrāfiskās vietas nosaukums/ pilsētu, kur turpināja ceļu

pārvadātāja organizētā kravas automašīnā, noslēpusies starp kastēm. Piedraudot, ka izdos pieteicēju policijai,

kravas automašīnas šoferis pieteicēju izvaroja. Šoferis iedeva pieteicējai identifikācijas karti, ko pieteicējai būtu

jāparāda, ja viņus apturētu policija. Pieteicēju aizveda Stambulā uz vietu, ko bija sarunājis draudzenes vīrs.

Izceļošanu apmaksāja draudzene un viņas vīrs.

[2.2] Pieteicēja Irānā bija Telegram grupas vadītāja un kopā ar šīs grupas dalībniekiem piedalījās protestos.

Pieteicēja protestos bija līdere, izkliedza saukļus, pārējie pieteicējai sekoja. Par grupas administratori pieteicējai

piedāvāja kļūt tās esošais administrators, ar kuru pieteicēja bija iepriekš pazīstama un kurš zināja par pieteicējas

uzskatiem par valdību un reliģiju.

[2.3] Pret pieteicēju tika izvirzīta apsūdzība par darbību pret valsts drošību, cilvēku kūdīšanu uz nekārtībām,

par ko ir paredzēts triju gadu brīvības atņemšana. No aizturēšanas pieteicēja tika atbrīvota pret ķīlu uz trim vai

četrām dienām, proti, līdz tiesai. Šī nebija pirmā reize, kad pieteicēja ir nonākusi konfliktā ar Irānas varas iestādēm,

1398.gadā viņa piedalījās protestos par benzīna cenu, arī tad tikusi aizturēta, bet atbrīvota pret apliecinājumu par

nepiedalīšanos protestos.

[2.4] Pieteicēja uzturējās Turcijā, Stambulā, pusotru gadu. Atrodoties Stambulā, pieteicēju divreiz aizturēja

policija un pieprasīja 1000 euro, lai viņu atbrīvotu. Pieteicēja nepieciešamos līdzekļus aizņēmās no draugiem. Kad

pieteicēja samaksāja prasīto, policija viņu atbrīvoja. Turcija nav droša valsts. Pieteicēja sarunā ar kaimiņiem, kas

bija irāņi, uzzināja par gadījumiem, kad personas tiek aizturētas, izraidītas vai arī tiek izspiesta nauda. Kaimiņiem

bija pazīstams pārvadātājs, kas organizēja pieteicējas izceļošanu no Turcijas. Dienu pirms izlidošanas kāds turku

zēns atgādāja viņai pasi un lidmašīnas biļetes. Pieteicējai bija līdzekļi izceļošanai no Turcijas, jo pieteicēja Turcijā

nelegāli strādāja.

[2.5] Pieteicēja nesazinās ar savu ģimeni, kas atbalsta pastāvošo režīmu, bet no draudzenes esot uzzinājusi,

ka tās ģimeni esot iztaujājuši par pieteicēju un viņas atrašanās vietu.

[2.6] Atgriežoties Irānā, pieteicēja saskartos ar spīdzināšanu vai brīvības atņemšanu vismaz uz trim gadiem.

[3] Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) 2025.gada 9.aprīļa lēmumu Nr.

268/PLN/2025 (turpmāk – galīgais lēmums) (lietas 8.-25.lapa) pieteicējai atteikts piešķirt bēgļa vai alternatīvo

statusu. Galīgais lēmums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem.

[3.1] Pieteicēja nav sniegusi informāciju par to, ka viņa Irānā būtu saskārusies ar vajāšanu, kas saistīta ar

rasi, tautību vai reliģiju. Līdz ar to pārvaldei ir pamats vērtēt pieteicējas iesnieguma atbilstību vajāšanai saistībā ar

viņas politiskajiem uzskatiem un piederību pie sociālās grupas – sieviete Irānā.

[3.2] Pieteicējas norādītais par Irānas varas iestāžu vardarbīgu vēršanos pret protestētājiem ir saskanīgs ar

izcelsmes valsts informāciju, tomēr pieteicējas stāstījums par notikumiem, kas ar viņu esot norisinājušies Irānā, ir

virspusējs, bez atbilstošas detalizācijas pakāpes un tam trūkst iekšēju kopsakarību, sniegtā informācija ir savstarpēji

pretrunīga.

Personiskajā intervijā pieteicēja sākotnēji norādīja, ka Telegram grupas administrators esot piedāvājis

pieteicējai kļūt par grupas administratori, bet intervijas turpinājumā paskaidroja, ka neesot bijusi grupas

administratore, bet gan šīs grupas vadītāja protestos un protestu līdere.

Pieteicēja nav varējusi sniegt informāciju, vai vēl kāds no Telegram grupas ir ticis aizturēts. Ņemot vērā

nozīmīgo lomu minētajā grupā, kā arī draudzības saiknes ar grupas administratoru, būtu sagaidāms, ka pieteicēja

būtu ieinteresēta savu sabiedroto un drauga liktenī. Pārvaldē nav iesniegti pierādījumi nedz dalībai Telegram grupā,

nedz protestos. Sniegtie paskaidrojumi nav vērtējami kā tādi, kas radītu ticamu iespaidu par pieteicējas dalību

minētajā grupā un Mahsa Aminiprotestā, kā rezultātā viņa tikusi aizturēta. Pieteicēja nav varējusi pat aptuveni

atcerēties nevienu no datumiem attiecībā uz viņas norādīto aizturēšanu un izceļošanu no Irānas, lai gan šķērsojusi

vairāku valstu robežas.

Ņemot vērā, ka pieteicēja bijusi līdere protestos, nav loģiski izskaidrojams pieteicējas teiktais, ka

aizturēšanas laikā varas iestāžu pārstāvji nav mēģinājuši noskaidrot nekādu informāciju, bet tikai situši pieteicēju.

Vienlaikus policiste esot piedāvājusi pieteicējai atbrīvošanu pret ķīlu.

[3.3] Saskaņā ar izcelsmes valsts informāciju apsūdzētā atbrīvošanai pret nekustamā īpašuma ķīlu ir

nepieciešama virkne ar procesuālām darbībām, kas aizņem ievērojamu laiku, tāpēc ir kritiski vērtējama pieteicējas

norāde par viņas atbrīvošanu aizturēšanas dienas vakarā. Turklāt pieteicēja nav varējusi paskaidrot kā noticis ķīlas

iesniegšanas process, kā arī apgalvoja, ka pie atbrīvošanas nav saņēmusi nekādus dokumentus, lai gan atbilstoši

izcelsmes valsts informācijai pieteicējas rīcībā bija jābūt ķīlu apliecinošajam dokumentam. Pieteicēja norādījusi, ka

viņas rīcībā ir tikai fotoattēls no viņas nekustamā īpašuma apliecinošā dokumenta. Secināms, ka pieteicējas

norādītais nav saskanīgs ar publiski pieejamo izcelsmes valsts informāciju un vērtējams kā pretrunīgs.

Pieteicēja ir iesniegusi fotoattēlu, kurā attēlots Teherānas provinces dzimtsarakstu un nekustamā īpašuma

reģistrācijas biroja 2015.gada 3.jūnijā izdots nekustamā īpašuma tiesības apliecinošs dokuments ar sērijas /numurs/.

Vērtējot šo dokumentu kontekstā ar patvēruma procedūras ietvaros sniegtajām ziņām, ir šaubas par tā

autentiskumu. Savukārt attiecībā uz pieteicējas iesniegtajiem elektroniskajiem paziņojumiem par ierašanos tiesā un

par notiesājošu spriedumu krimināllietā, secināms, ka elektroniskais paziņojums par ierašanos tiesā datēts pirms

pieteicējas aptuvenā aizturēšanas laika (2022.gada decembra vidus), bet paziņojumā par notiesājošo spriedumu

ietverta informācija par pieteicējas aizturēšanu 2022.gada 12.decembrī. Lai arī pieteicēja apgalvo, ka iesniegtie

fotoattēli ir ekrānšāviņi no Irānas tiesu sistēmas pakalpojumu mājaslapas (turpmāk –SANA), tomēr vizuāli to

izcelsme un saistība ar SANA nav konstatējama. Turklāt saskaņā ar izcelsmes valsts informāciju Revolucionāro

tiesu spriedumi, kas saistīti ar apsūdzībām pret nacionālo drošību, netiek izsniegti elektroniski un nav pieejami

SANA, tādēļ pieteicējas apgalvojumi un iesniegtie fotoattēli ir pretrunā izcelsmes valsts informācijai. Tādējādi tie ir

vērtējami kritiski, un to ticamība ir apšaubāma. Šādos apstākļos nav pamata uzticēties pieteicējas sniegtajām ziņām

attiecībā uz norādītajiem patvēruma motīviem.

Ievērojot pieteicējas sākotnējā intervijā norādīto, ka viņa neesot bijusi politiski aktīva, nav konstatējams, ka

pieteicēja Irānā būtu jebkādā veidā aktīvi paudusi politisko pārliecību un šī iemesla dēļ pret viņu būtu vērstas varas

pārstāvju darbības, kas būtu kvalificējamas kā vajāšana Patvēruma likuma 38.panta otrās daļas izpratnē viņas

politiskās pārliecības dēļ vai viņai piedēvētas politiskas pārliecības dēļ.

[3.4] Izvērtējot pieteicējas iespējamo vajāšanu saistībā ar piederību noteiktai sociālai grupai, secināms, ka

sievietes Irānā ir pakļautas sistemātiskai dzimuma diskriminācijai, kura cēlusies no reliģijas, kultūras, sabiedrības

un likumiem. Vienlaikus nenoliedzami konstatējams, ka Irānas sabiedrībā notiek dziļas un neatgriezeniskas

pārmaiņas, kas atspoguļojas sieviešu brīvības centienos. Taču dzimumu diskriminācija Irānā joprojām ir ne tikai

valstiskā režīmā atbalstīta un juridiski nostiprināta, bet arī daļēji sakņojas sabiedrībā, tādējādi sievietes padarot par

otršķirīgām pilsonēm.

Ņemams vērā, ka diskriminējoša likumdošana pati par sevi nerada pamatu piešķirt personai bēgļa statusu,

tādēļ ir izvērtējams, vai attiecīgā persona var saskarties ar diskriminējošām darbībām Irānā, kuras sasniedz

vajāšanas līmeni. Pieteicējas gadījumā konstatējams, ka neskatoties uz Irānas Islāma režīmu atbalstošās sabiedrības

daļas spiedienu un pieteicējas no savas ģimenes atšķirīgajiem politiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem, pieteicēja ir

ieguvusi augstāko izglītību datorgrafikas jomā, kā arī ir pelnījusi iztiku Irānā kā pašnodarbināta persona, sniedzot

pīrsingu un tetovēšanas pakalpojumus, un uz viņas vārda reģistrēts nekustamais īpašums. Minētais liecina, ka

pieteicēja ir spējusi Irānā veidot stabilu un patstāvīgu dzīvi, kā arī sociāli integrēties Irānas sabiedrībā. Nav pamata

secināt, ka pieteicēja Irānā ir saskārusies ar tāda veida diskriminējošiem pasākumiem, lai to pielīdzināti vajāšanai,

turklāt arī pati pieteicēja patvēruma procedūras ietvaros nav norādījusi, ka būtu personīgi piedzīvojusi

diskrimināciju vai atsaukusies uz kāda cita veida grūtībām, ar ko viņa, kā sieviete, būtu saskārusies Irānā.

Patvēruma motīvi ir pamatoti vienīgi ar pieteicējas politisko pārliecību.

Atgriežoties Irānā, diskriminācija, ar kuru varētu saskarties pieteicēja, nesasniedz tāda mēroga kaitējumu,

kas būtu pielīdzināms vajāšanai. Nav pamata piešķirt pieteicējai bēgļa statusu.

[3.5] Par pieteicējai inkriminēto noziedzīgo nodarījumu nav paredzēts nāvessods, līdz ar ko nav pamata

secināt, ka Irānā viņai draudētu nāvessoda piespriešana vai tā iespējama izpilde. Ņemot vērā izvērtētos pieteicējas

lietas apstākļus, secināms, ka pieteicēja nav sniegusi informāciju, kas liecinātu, ka pēc atgriešanās Irānā, viņai

draud spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša attieksme vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana. Lai arī

pieteicēja, atgriežoties Irānā, varētu saskarties ar zināmiem ierobežojumiem, jo Irāna ir islāma republika, attiecīgie

ierobežojumi nav vērtējami kā smaga kaitējuma draudi Patvēruma likuma izpratnē.

Nav konstatējams, ka pieteicēja Irānā šobrīd būtu apsūdzēta vai notiesāta par kādiem noziedzīgiem

nodarījumiem vai pieteicēja būtu saistoša Irānas valsts varas iestādēm vai kādiem noziedzīgiem grupējumiem, kas

varētu potenciāli apdraudēt viņas dzīvību vai veselību Irānā, pamatojoties uz pieteicējas norādītajiem motīviem.

Pieteicējas norādītais par nelegālu izceļošanu no Irānas vērtējams kā maz ticams, tādēļ kritiski vērtējamas

pieteicējas sniegtās ziņas par viņas norādīto seksuālās vardarbības incidentu.

Ņemot vērā pieejamo izcelsmes valsts informāciju, nav pamata uzskatīt, ka pieteicēja pēc atgriešanās savā

iepriekšējā dzīvesvietā, Teherānā, varētu saskarties ar smagu un individuālu apdraudējumu dzīvībai vai veselībai

iekšēju vai starptautisku bruņotu konfliktu rezultātā. Nav konstatējami apstākļi, kas liegtu pieteicējai atgriezties un

turpināt veidot savu dzīvi Irānā. Šādos apstākļos pieteicējai nav piešķirams arī alternatīvais statuss.

[4] Pieteicēja nepiekrita galīgajam lēmumam, tādēļ vērsās tiesā ar pieteikumu. Pieteikumā un tā

papildinājumos norādīti turpmāk minētie argumenti.

[4.1] Pieteicēja bija parasts grupas dalībnieks, nevis administrators. Protestos pieteicēja bija līderis, taču

grupas biedri to nezināja. Grupa vienmēr saskārās ar policijas uzbrukumiem, apvainojumiem, piekaušanu un

konfliktu ar režīma atbalstītājiem. Kad bija jābēg, līdzjūtīgi cilvēki atvēra savas durvis un paslēpa grupas

dalībniekus. Vairāki avoti dokumentē policijas vardarbību un protestu apspiešanu Irānā.

[4.2] Pieteicēja patvēruma intervijas laikā atradās briesmīgā garīgajā un fiziskajā stāvoklī. Sargi pieteicēju

mocīja un spīdzināja, tostarp atsakoties izsniegt higiēnas preces, neizsaucot pieteicēju uz ēdienreizēm, kā arī

aptuveni divas nedēļas nenodrošinot pieteicējai pastaigu svaigā gaisā. Pieteicējai netika nodrošināti nepieciešamie

medikamenti un ārstēšana, tādēļ viņa tika pakļauta ciešanām. Pieteicējai vairākkārt tika norādīts, ka viņai pašai būs

jāmaksā par ārstēšanu. Pieteicējai netika nodrošināts arī normāls ēdiens, kā rezultātā viņa vairākas reizes saindējās.

Tulks, kurš runāja krievu valodā, bija tik skaļš, ka viņu varēja dzirdēt visa nometne. Pieteicējai bija bail lūgt

viņu runāt klusāk, jo viņa nevēlējās, lai apsargi uzzina pieteicējas dzīves noslēpumus.

Kopš ierašanās Latvijā pieteicēja nometnē ir piedzīvojusi apvainojumus, izsmieklu, rupjības, izmantošanu,

draudus un smagu aizskaršanu, kad pieteicējai ir izraisījis miega traucējumus, gremošanas problēmas, nopietnas

psiholoģiskas un nervu problēmas. Nometnes darbinieki, mentori un vadība ir nodarījuši pieteicējai būtisku

kaitējumu, vairākkārt spieda pieteicējai pamest nometni, pieprasīja, lai pieteicēja valkā galvassegu, kā arī

neaizstāvēja pieteicēju no citu iemītnieku uzbrukumiem.

[4.3] Pieteicēja uzauga lielā ģimenē ar sadistisku māti, pieteicēja katru dienu cieta no vardarbības.

Pieteicējas māte piespieda pieteicēju apprecēties. Jau no pirmās laulības dienas vīrs pieteicēju sita, kā arī drīz

pieteicēja atklāja, ka vīrs ir atkarīgs no narkotikām un bija neuzticīgs. Pēc pusotra vai diviem gadiem pieteicējai

beidzot izdevās izšķirties, pieteicēja kļuva neatkarīga. Lai gan ģimene pret pieteicēju slikti izturējās, pieteicēja

viņiem palīdzēja finansiāli. Vairākos avotos tiek dokumentēta vardarbība ģimenē Irānā.

Pieteicējas ģimene vienmēr aizstāvēja valdību un stingri iebilda pret pieteicējas uzskatiem.

Būt par sievieti Irānā ir noziegums, pieteicēja daudzkārt tika izmantota. Irānas vīriešiem vientuļa sieviete

nozīmē “bojātu” sievieti, kas ir spiesta pieņemt jebkuru vīrieti. Pieteicēja visu dzīvi ir bijusi spiesta bēgt, jo viņai kā

vientuļai sievietei vienmēr bija sevi jāsargā no uzbrukumiem.

[4.4] Pieteicējas norādītie notikumi viņu noveda līdz tam, ka pieteicējai vairs nebija ko zaudēt, viņa

piedalījās katrā protestā pret Irānu, pret islāmu. Pieteicēja nicina islāma reliģiju.

Pieteicēja ne tikai piedalījās protestos, bet arī nepārtraukti publicēja ierakstus sociālajos tīklos, atbalstot

jauniešus, kuri bija politiskie ieslodzītie un tika spīdzināti, tiem tika draudēts ar nāvessodu (Mahsa Amini, Kians

Pirfalaks, Hadiss, Mohsens un citi jaunieši un pusaudži, kuriem valdība bez jebkāda pamata atņēma dzīvību).

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ pieteicēja iesaistījās politikā, ir ekonomiskā nestabilitāte Irānā, kur

cilvēki cieš Irānas valdības kļūdainās politikas un rīkoto dzīvnieku nogalināšanu, vārda un apģērba brīvības

ierobežojumu, zemo ienākumu un augsto dzīves izmaksu dēļ. Policija traucē iedzīvotājus katru dienu, pieteicējai

daudzkārt uzbrukušas un viņu piekāvušas sievietes un vīrieši, apgalvojot, ka viņu vīrs ir policists, un tādējādi

izmantojot šo stāvokli. Irānā cilvēki baidās no visa – no policijas, kas ir ļaunākais ienaidnieks, no viņu ģimenēm,

radiniekiem, no valdības atbalstītājiem, kur ielās citstarp uzbrūk cilvēkiem. Katru dienu notiek sprādzieni, šāvieni,

pašnāvības.

Ja pieteicēja atgrieztos Irānā, viņa ne tikai tiktu apcietināta, bet arī spīdzināta, izvarota, jo to pieļauj islāma

reliģija, un beigās pazustu bez pēdām.

[4.5] Turcijā pieteicējas dzīvesvietā divas reizes ieradās cilvēki, kuriem bija korumpēti draugi policijā, lai

no pieteicējas izspiestu naudu. Pieteicēja nepārtraukti strādāja restorāna virtuvē, lai sakrātu naudu, taču katru reizi

nauda tika izspiesta ar draudiem par izraidīšanu, ja pieteicēja nesamaksās.

[4.6] Tetovēšana un pīrsings nav bijis pieteicējas ienākumu avots Irānā, bet gan izpausmes veids mākslā.

[4.7] No intervijas atbildēm izriet, ka pieteicēja sevi neuzskatot par politisku aktīvisti, bet pieteicēja atceras,

ka ir uzsvērusi intervijā, ka viņai ir bijušas politiskas problēmas. Intervijā tulks bija tadžiks, kurš ne tikai neprata

persiešu valodu, bet arī sagrozīja pieteicējas sniegto informāciju. Tadžiki nav irāņi, tāpēc viņu valoda nav persiešu

valoda, un tai nav nekādas līdzības ar persiešu valodu. Neskatoties uz lūgumiem, pieteicējai netika nodrošināts

atbilstošs tulks.

[4.8] Pārvalde atsaucas uz to, ka pieteicējai nav piespriests nāvessods. Irānā, ja esi rīkojies pret valdību, nav

nepieciešams kāds lēmums, lai tiktu piespriests nāvessods, tādēļ galīgajā lēmumā norādītais atspoguļo informācijas

trūkumu par realitāti pieteicējas izcelsmes valstī.

[4.9] Pieteicējas izcelsmes valsts institūciju darbība, vēršoties pret politisko un reliģisko opozīciju, ir

prettiesiska. Tas ir uzskatāms par vajāšanu Patvēruma likuma 39.panta izpratnē, jo valsts institūcijas apdraud un

pārkāpj cilvēka pamattiesības, kā arī atbilst Patvēruma likuma 41.panta 3.punktā minētajam smagam kaitējumam.

[5] Pārvalde rakstveida paskaidrojumā (lietas 118.-119.lapa) pieteikumu neatzina, norādot, ka pieteicēja nav

norādījusi apstākļus, kas apliecinātu, ka pieteicējai nepamatoti atteikts piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu.

Galīgais lēmums ir tiesisks un pamatots, bet pieteicējas pieteikums ir nepamatots un ir noraidāms.

[6] Tiesas sēdē pieteicēja paskaidroja, ka sāka piedalīties protestos pirms 16 gadiem, jo izjuta netaisnību

valstī. Tajā laikā studēja universitātē. Pārējā pieteicējas ģimene pilnībā atbalsta Irānas valdību. Tēva uzvedība

nedaudz atšķīrās, bet viņš esot miris astoņus gadu atpakaļ. Kopš tā laika pieteicēja nav saņēmusi ziņas par ģimeni.

Pieteicēja un jaunākais brālis dzīvoja Teherānā, bet pieteicējas ģimene – citā pilsētā. Māte pieteicēju piespieda

apprecēties, bet viņa izšķīrās no vīra, kad viņai bija 21-22 gadi. Laulība tika šķirta /datums/. Dzīvoja viena pāris

gadus, bet bijušā vīra ģimene viņai nelika mieru, tādēļ pieteicējas māsa esot teikusi, ka vajagot kopā ar viņu braukt

uz Teherānu, lai atrastu darbu un sāktu strādāt. Teherānā pieteicēja turpināja dzīvot viena. Jaunākais brālis nekad

neesot dzīvojis ar pieteicēju, bet viņam esot bijušas atslēgas no pieteicējas dzīvokļa. Pirms pieteicēja tika

apprecināta, viņa arī esot atbalstījusi valdību, sekojusi reliģijas prasībām, bet tad, kad sāka dzīvot atsevišķi,

pieteicējas viedoklis mainījās. Pārējās māsas piespiedu kārtā netika izprecinātas. Pieteicēja šķirās ar vīru, jo viņš

esot bijis narkomāns un fiziski vardarbīgs pret pieteicēju. Šķiršanās process bija ilgstošs, gandrīz divus gadus.

Pieteicēja ir ieguvusi vidējo izglītību, iestājās augstskolā, kurs studēja divus gadus datorgrafiku, ieguva

diplomu. Izglītība Irānā ir bez maksas. Ģimene pieteicēju diskriminēja salīdzinājumā ar citiem bērniem, pieteicējai

pašai nācās pelnīt naudu, lai varētu iegādāties mācībām nepieciešamās lietas, segt izdevumus par kopmītni un

ēdienu.

Pēc šķiršanās no vīra pieteicēja pati sevi uzturēja, strādāja pa grafisko dizaineri kādā uzņēmumā. Teherānā

strādāja darbu, kas bija saistīts ar cilvēku kopšanu, sākumā dzīvoja turpat, kur aprūpējamie cilvēki, pēc tam

kopmītnē. Pieteicēja iegādājās dzīvokli, kuru izīrēja. Šī dzīvokļa dokumenti tika iesniegti policijā. Pati pieteicēja

dzīvoja citur. Tiklīdz pieteicēja kopā ar māsu ieradās Teherānā, viņas abas izšķīrās un katra gāja savu ceļu.

Pieteicēja pati neko Telegram grupā nepublicēja. Pieteicēja publicēja ierakstus Instagram, kur pieteicējai

esot bijis lietotāja konts, kura nosaukumu pieteicēja neatceras, tas esot bijis sarežģīts. Pieteicēja, dodoties projām

no Irānas, neņēma līdzi telefonu, jo baidījās, ka, izmantojot telefonu, varēs noskaidrot pieteicējas atrašanās vietu.

Pirms aizbraukšanas pieteicēja izdzēsa no telefona visu informāciju un kontus un atstāja telefonu draugam.

Pieteicēja atstāja draugam arī visas paroles, 1-2 mēnešus pēc tam, kad pieteicēja atstāja Irānu, draugs atsūtīja ziņu,

ka ir pienākusi informācija no tiesas par krimināllietu. Pieteicējai nebija radušās problēmas ar policiju saistībā ar

publikācijāmInstagram, jo parasti policija uzbrūkot cilvēkiem, kuriem ir vairāk sekotāju.

Kad pieteicējas brālis esot atbraucis uz Teherānu, pieteicēja iedeva viņam sava dzīvokļa atslēgu, lai viņš

varētu tur uzturēties, kad pieteicēja neesot bijusi mājās. Pieteicējas brālis tur mēdza palikt, pēc tam ar starpsienu

sadalīja dzīvokli, bet beigās izmeta pieteicēju no viņas dzīvokļa un tad pieteicēja esot dzīvojusi pagalmā.

[7] Pārvalde mutvārdu paskaidrojumos uzturēja galīgajā lēmumā norādītos argumentus, papildus norādot,

ka šobrīd Irānā ir pamiers un drošības situācijas attīstība ir atkarīga no Irānas, kā arī uzsvēra, ka situācija izcelsmes

valstī tiek vērtēta arī pie atgriešanas un persona netiek atgriezta, ja ir konstatējams apdraudējums.

Motīvu daļa

[8] Tiesa konstatē, ka lietā nepastāv strīds par to, ka pieteicēja ir trešās valsts – Irānas, pilsone, kura atrodas

ārpus valsts, kuras valstspiederīgā viņa ir. Tāpat lietā nav strīda par pieteicējas identitāti.

Izskatāmajā lietā ir izšķirams strīds ir par to, vai ir konstatējami priekšnoteikumi pieteicējai labvēlīga

administratīvā akta izdošanai, ar kuru viņai tiktu piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijas Republikā.

[9] Patvēruma likuma 37.panta pirmā daļa noteic, ka uz bēgļa statusu var pretendēt trešās valsts

valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas

sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un nespēj vai

šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kurš, būdams ārpus

savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ nespēj vai nevēlas tajā atgriezties un uz kuru

neattiecas šā likuma 45.panta nosacījumi.

Atbilstoši Patvēruma likuma 37.panta pirmās daļas prasībām, lai pārbaudītu, vai trešās valsts

valstspiederīgajam pienākas bēgļa statuss, vispirmām kārtām jāpievēršas tam, vai attiecīgā persona savā izcelsmes

valstī ir saskārusies vai varētu saskarties ar tādām darbībām, kas ir uzskatāmas par vajāšanu Patvēruma likuma

38.panta pirmās daļas izpratnē, kā arī – vai personas bailes no vajāšanas ir vērtējamas kā pamatotas.

Minētā norma paredz, ka par vajāšanu atzīstamas: 1) darbības, kas sava rakstura vai biežuma dēļ ir

pietiekami smagas, lai radītu smagu cilvēka pamattiesību pārkāpumu; 2) vairākas darbības, arī cilvēktiesību

pārkāpumu kopums, kas ir pietiekami smags, lai ietekmētu indivīdu šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajam

veidam līdzīgā veidā.

Patvēruma likuma 32.panta piektā daļa noteic, ka uz patvēruma meklētāja pamatotām bailēm no vajāšanas

vai uz pamatotu iespējamību, ka viņš var ciest smagu kaitējumu, norāda fakts, ka patvēruma meklētājs jau bijis

pakļauts vajāšanai vai smagam kaitējumam, vai tiešiem vajāšanas vai kaitējuma draudiem un ir pamatots iemesls

uzskatīt, ka šāda vajāšana vai smags kaitējums var atkārtoties.

Vienlaicīgi ir ņemams vērā, ka, lai atzītu, ka personai ir tiesības uz bēgļa statusu, nepietiek, ka persona

apgalvo, ka viņa baidās no vajāšanas. Šādām bailēm ir jābūt objektīvi pamatotām. Novērtējot, vai bailes ir objektīvi

pamatotas, ir jāanalizē situācija valstī, no kuras persona bēg, kā arī jāvērtē pieteicēja sniegto paskaidrojumu

ticamība (UN High Commisioner for refugees, Advisory Opinion by UNHCR on the Interpretation of the Refugee

Definition, 23 December 2004, 7.punkts, viedoklis pieejams:/Tīmekļvietne R/).

Kā norādījusi Eiropas Savienības Tiesa, novērtējot, vai persona pamatoti baidās no vajāšanas, ir

jānoskaidro, vai konstatētie apstākļi liecina par tādiem draudiem, kas attiecīgajai personai, ņemot vērā viņas

individuālo situāciju, liek pamatoti baidīties, ka tā patiešām tiks pakļauta vajāšanas darbībām (Eiropas Savienības

Tiesas 2012.gada 5.septembra spriedums apvienotajā lietā C-71/11 un C-99/11,ECLI:EU:C:2012:518, 76.punkts).

Tiesa uzsver, ka, pārbaudot baiļu pamatotību ne tik daudz jāņem vērā personas subjektīvā attieksme pret

situāciju (ko var ietekmēt dažādi subjektīvi aspekti, neesot objektīvam pamatam), bet gan jānovērtē vispārējā

situācija izcelsmes valstī kopsakarā ar personas individuālajiem apstākļiem.

[10] Pārvalde galīgajā lēmumā pareizi secinājusi, ka pieteicēja nav sniegusi informāciju par to, ka viņa

Irānā būtu saskārusies ar vajāšanu, kas saistīta ar rasi, tautību vai reliģiju, bet kontekstā ar pieteicējas norādīto un

individuālo situāciju ir pamats vērtēt, vai pieteicēja savā izcelsmes valstī ir saskārusies vai varētu saskarties ar

vajāšanu, kas ir saistīta ar viņas politiskajiem uzskatiem un piederību pie noteiktas sociālās grupas.

Pieteicēja uzskata, ka viņai ir piešķirams bēgļa statuss, jo viņai draud politiski motivēta vajāšana sakarā ar

dalību Telegram grupā, kuras darbība bija vērsta pret Islāma Republiku, tostarp organizējot dalību Mahsa Amini

protestos, kuros ir piedalījusies arī pieteicēja. Pieteicēja ir uzsvērusi, ka šāda protesta laikā ir tikusi aizturēta, bet

tika atbrīvota līdz tiesas procesam pret viņai piederoša nekustamā īpašuma ķīlu. Nākamajā dienā pēc atbrīvošanas

pieteicēja esot nelegāli pametusi Irānu.

Šādos apstākļos tiesai ir jāpārbauda, vai pieteicējas norādītais ir vērtējams kā ticams, un apstiprinošas

atbildes gadījumā – jānoskaidro, vai nodibinātie apstākļi liecina par politiski motivētu vajāšanu Patvēruma likuma

38.panta izpratnē.

Saskaņā ar Patvēruma likuma 32.panta pirmo daļu patvēruma lietā jāizmanto precīza un aktualizēta

informācija no dažādiem avotiem, piemēram, no Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (šobrīd – Eiropas Savienības

Patvēruma aģentūra) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu lietās, un attiecīgām

starptautiskām cilvēktiesību organizācijām par vispārējo situāciju patvēruma meklētāja izcelsmes valstī un, ja

nepieciešams, valstīs, caur kurām tas devies.

No izcelsmes valsts informācijas avotiem konstatējams, ka 2022.gada rudenī Irānu pārņēma protestu

“Sieviete, dzīvība, brīvība” vilnis, kuru izraisīja 22 gadus vecas kurdu izcelsmes sievietesMahsa Aminināve

aizturēšanās laikā 2022.gada 16.septembrī.Mahsa Amini tika aizturēta saistībā ar hidžāba valkāšanas noteikumu

pārkāpumu (Australian Government, Department of Foreign Affairs and Trade,DFAT /Organizācija H/ IRAN,

/Datums AF/, pieejams: /Tīmekļvietne Q/). Irānas varas iestādes šos protestus brutāli apspieda. Saskaņā ar ANO

Neatkarīgās starptautiskās faktu izmeklēšanas misijas 2024.gada 8.martā publicēto ziņojumu saistībā ar protestiem

aizturēto skaits kopš 2022.gada septembra varētu būs sasniedzis 60 000. Tiek ziņots par plašiem cilvēktiesību

pārkāpumiem pret aizturētajiem protestētājiem, ārpustiesas nāvessoda izpildi, patvaļīgu aizturēšanu, spīdzināšanu,

izvarošanu, nolaupīšanu, nesamērīgu spēka pielietošanu no varas iestāžu puses. Irānas drošības un inteliģences

spēki aizturēšanas, pārmeklēšanas un mantas konfiskācijas nolūkos veikuši reidus protestētāju mājās, darbavietās,

skolās un universitātēs, un pat bēru ceremonijās. Reidi veikti protestu laikā un arī pēc protestiem. Protestētāji tikuši

identificēti, izmantojot dronus un novēršanas kameras (UN Report: the independent international fact-finding

mission on the Islamic Republic of Iran, Advance edited version, 6.lpp., pieejams: /Tīmekļvietne P/).

Kopumā politiskās opozīcijas apspiešana Irānā arvien pieaug, Irānas varas iestādēm vēršoties pret

blogeriem un sociālo tīklu lietotājiem. Daudzi aktīvisti, tostarp cilvēktiesību aizstāvji, etnisko un reliģisko

minoritāšu pārstāvji un disidenti, tiek apcietināti saistībā ar neskaidrām valsts drošības apsūdzībām vai izcieš sodus

pēc rupji negodīgiem tiesas procesiem. Drošības spēku nesodāmība ir plaši izplatīta, valdībai neveicot izmeklēšanu

par pārmērīga un nāvējoša spēka lietošanu, spīdzināšanu, seksuāliem uzbrukumiem un citiem smagiem

pārkāpumiem. Varas iestādes ir paplašinājušas centienus īstenot ļaunprātīgus piespiedu hidžābu likumus. Drošības

aģentūras vērsušās arī pret protestu laikā nogalināto ģimenes locekļiem (piem., Iran: State-Backed Hacking of

Activists, Journalists, Politicians Ongoing Phishing Campaign Imperils Independent Groups, pieejams:

/Tīmekļvietne O/, After 18 Months Of Detention, Jailed Iranian Rapper Asks To Be Executed, pieejams:

/Tīmekļvietne N/, Iran Tries To Tighten Grip On Internet By Officially Outlawing VPN Use, pieejams: /Tīmekļvietne

M/).

Neskaitāmi cilvēktiesību aizstāvji, darba tiesību aktīvisti un citi pilsoniskās sabiedrības aktīvisti tiek

aizturēti un apcietināti, kamēr varas iestādes turpina vērsties pret, arestēt un saukt pie atbildības tos, kuri vēlas

panākt taisnīgumu (Iran, Events of 2023, Attacks on Human Rights Defenders and Civil Society Activists,

pieejams:/Tīmekļvietne L/).

No minētās informācijas izriet, ka Irānā ir notikuši plaši protesti saistībā ar Mahsa Amini nāvi aizturēšanas

laikā, Irānas varas iestādes šos protestus brutāli apspieda, vēršanās pret protestētājiem notika gan protestu laikā, gan

arī pēc tam, identificējot un uzmeklējot tos. Pret protestētājiem īstenoti plaši cilvēktiesību pārkāpumi. Arī

pieteikuma papildinājumos tiek uzsvērts, ka esot vairāki avoti, kas dokumentē policijas vardarbību un protestu

apspriešanu Irānā.

Tiesa kopumā neapšauba, ka cilvēktiesību pārkāpumi izcelsmes valstī, uz kuriem atsaucas arī pati

pieteicēja, tostarp vairākkārt to uzsverot tiesas sēdē, un Irānas varas iestāžu centieni apspiest valsts varai veltīto

kritiku atbilst izcelsmes valsts informācijas avotiem. Apstiprinās arī pieteicējas norādītais par Irānas varas iestāžu

vardarbīgu vēršanos pret protestētājiem. Tomēr lietā ir pārbaudāms, vai tieši pieteicēja ir cietusi vai varētu ciest no

vardarbības, kas varētu tikt atzīta par vajāšanu Patvēruma likuma izpratnē. Citiem vārdiem sakot, izcelsmes valsts

informācija ir vērtējama kontekstā ar pieteicējas individuālajiem apstākļiem, kur būtiska nozīme ir piešķirama arī

pieteicējas paskaidrojumu iekšējai un ārējai ticamībai.

Tāpat ir ņemams vērā, ka pats par sevi apstāklis, ka personas politiskie uzskati atšķiras no valdības

uzskatiem, nav iemesls, lai pieprasītu bēgļa statusu. Personai jāpierāda, ka tai šādu uzskatu dēļ ir bail no vajāšanas.

Patvēruma meklētāja uzskatiem jābūt tādiem, kas nav pieņemami valdībai, jo tie kritizē tās politiku un metodes, ir

nepieciešams konstatēt, ka patvēruma meklētāja uzskati ir kļuvuši zināmi varas iestādēm vai arī tās šādus uzskatus

viņam piedēvē (UNHCR Handbook on Procedures and Criteria for Determining Refugee Status under the 1951

Convention and the 1967 Protocol relating to the Status of Refugees Art. 80, 82iee. Pieejams:/Tīmekļvietne K/).

Līdz ar to, lai piešķirtu bēgļa statusu saistībā ar personas politiskajiem uzskatiem, personai ir iespēju robežās

jāpierāda, ka viņai šo uzskatu dēļ ir bail no vajāšanas. Tiesai ir jāvērtē, cik ticama ir saistība starp pieteicējas

politisko viedokli un vajāšanai pielīdzināmām darbībām, ar kurām pieteicēja baidās saskarties Irānā.

[12] Tiesa norāda, ka atbilstoši Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras (European Union Agency for

Asylum (turpmāk – EUAA)) izdotajam pētījumam „Pierādījumu un uzticamības novērtējums kopējās Eiropas

patvēruma sistēmas kontekstā” par patvēruma meklētāja stāsta uzticamības vērtējuma kritērijiem var būt: iekšējā un

ārējā konsekvence, pietiekama detalizācijas pakāpe un ticamība (minētā pētījuma 4.5.sadaļa). Ar iekšējo

konsekvenci jāsaprot patvēruma meklētāja sniegto faktu kopējā saturiskā saskaņotība un vienotība. Savukārt ārējā

konsekvence nozīmē patvēruma meklētāja stāstītā atbilstību vispārīgi zināmajai informācijai, tostarp izcelsmes

valsts informācijai un citiem lietā esošajiem pierādījumiem. Patvēruma meklētāja pamatstāstam būtu jābūt

konsekventam visās patvēruma procedūras stadijās. Ir saprātīgi pieņemt, ka, ņemot vērā kultūras atšķirības vai

patvēruma meklētāja personības iezīmes, daži patvēruma meklētāja stāsta aspekti var palikt neskaidri, tomēr tiem

nevajadzētu mazināt pamatstāsta kopējo ticamību. Novēlota būtisku faktu atklāšana vai arī novēlota būtisku

pierādījumu iesniegšana var negatīvi ietekmēt kopējo pamatstāsta ticamību, ja netiek sniegti paskaidrojumi, kuri

izskaidro šādu vilcināšanos (sk. arī minēto pētījumu). Patvēruma meklētāja stāsta ticamība nozīmē to, ka stāstam ir

jābūt saprātīgam un iespējamam, kā arī tas nedrīkst būt pretrunā ar lietā esošo specifisko un vispārējo informāciju.

Novērtējot pieteicējas stāsta ticamību, konstatējams turpmāk minētais.

Vispirmām kārtām tiesa piekrīt pārvaldes norādītajam, ka pieteicējas stāsts par notikumiem, kas ar viņu

norisinājušies Irānā, ir virspusējs, bez atbilstošas detalizācijas pakāpes. Tiesas sēdē pieteicēja atkārtoja jau iepriekš

stāstīto par to, kā piedalījās protestā, tika aizturēta un tajā pašā dienā pret ķīlu tika atbrīvota. Vienlaikus pieteicēja

lielu daļu no tiesas sēdē teiktā veltīja, aprakstot vispārējo situāciju Irānā, kam nav konstatējama sasaiste tieši ar

pieteicējas individuālajiem apstākļiem. Tiesa saprot pieteicējas sašutumu par notiekošo Irānā, cilvēktiesību

pārkāpumiem, valdības nespēju nodrošināt Irānas iedzīvotājiem normālus dzīves apstākļus utt., bet izskatāmajā

gadījumā ar to vien nav pietiekami starptautiskās aizsardzības piešķiršanai.

Skaidrojot to, kā pieteicēja uzsāka savas politiskās aktivitātes, viņa tiesas sēdē norādīja, ka uzsāka

piedalīties protestos 16 gadus atpakaļ, apmēram 19-20 gadu vecumā, kad vēl esot mācījusies universitātē. Tie esot

bijuši protesti saistībā ar vēlēšanu rezultātu viltošanu.

No izcelsmes valsts informācijas izriet, ka 2009.gada jūnijā pēc Irānas prezidenta vēlēšanām izcēlās plaši

protesti, jo daudzi uzskatīja, ka vēlēšanu rezultāti bija viltoti. Protesti tika apspiesti vardarbīgā veidā (piem., Iran:

Election contested, repression compounded, pieejams:/Tīmekļvietne J/). Tādējādi pieteicējas sniegtā informācija par

protestiem saistībā ar Irānas prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu ir atbilstoša izcelsmes valsts informācijai.

Vienlaikus tiesa atzīst, ka pašas pieteicējas stāsts par to, kā viņai izveidojās politiskā pārliecība un par viņas pašas

dalību politiskajās aktivitātēs nav konsekvents un tajā ir vērojamas pretrunas. Proti.

Kā izriet no iepriekš minētā, atbilstoši pieteicējas teiktajam viņa sāka piedalīties protestos 2009.gadā, kad

viņai bija 21-22 gadi (pieteicēja ir dzimusi /datums/). Pati pieteicēja norādīja, ka sāka piedalīties protestos aptuveni

19-20 gadu vecumā, līdz ar ko ir vērojama nesakritība šajā pieteicējas sniegtajā informācijā. To varētu vērtēt kā

nebūtisku, ja tā būtu vienīgā neprecizitāte, tomēr tā tas nav. Pieteicējas paskaidrojumi par to, kā viņai izveidojās

politiskā pārliecība, un par viņas politiskajām aktivitātēm neveidoja konsekventu stāstu, jo vienā brīdī pieteicēja

norādīja, ka sāka piedalīties protestos 19-20 gadu vecumā, kad vēl mācījās universitātē, bet pēc tam pieteicēja

norādīja, ka līdz brīdim, kamēr viņa tika izprecināta, pieteicēja ir atbalstījusi valdību, sekojusi reliģijas prasībām,

bet tad, kad sāka dzīvot atsevišķi, viņas viedoklis mainījās. Pieteicēja skaidroja, ka ir apprecējusies pirms 15

gadiem, bet izšķīrās pirms 13 gadiem, pēc laulības noslēgšanas dzīvoja ar vīru kopā aptuveni gadu, pēc tam

pieņēma lēmumu šķirties. Tas, ka laulība ir šķirta /datums/, apstiprinās ar pieteicējas iesniegto laulības šķiršanas

apliecību (lietas 160.-172.lapa). Tā kā pieteicēja pati norādīja, ka viņai no valdības atšķirīgi uzskati izveidojās tikai

tad, ka viņa sāka dzīvot atsevišķi, nav vērtējams kā ticams pieteicējas apgalvotais, ka viņa piedalījās protestos jau

2009.gadā. Tas savukārt liek kopumā šaubīties par viņas apgalvoto iesaisti politiskajās aktivitātēs kā tādās.

Nekonsekvences ir konstatējamas arī pieteicējas stāstā par dalību Telegram grupā Women, life, freedom, jo

personiskajā intervijā pieteicēja norādīja, ka šās grupas vadītājs Parham esot viņai piedāvājis kļūt par grupas

administratori, bet pēc tam intervijā jau skaidroja, ka viņa neesot bijusi administratore, bet gan šīs grupas vadītāja

protestos un protestu līdere. Pārvalde galīgajā lēmumā pamatoti ņēmusi vērā to, ka, lai gan pieteicēja personiskajā

intervijā norādīja, ka viņa ar Telegram grupas administratoru Parham esot bijuši draugi un kopā apmeklējuši

protestus, pieteicēja nevarēja sniegt informāciju, vai vēl kāds no šīs Telegram grupas ir ticis aizturēts. Tiesa piekrīt,

ka, ņemot vērā pieteicējas norādīto par viņas nozīmīgo lomu šajā grupā kā tās dalībnieku vadītājai protestos un

viņas draudzības saiknēm ar grupas administratoru Parham, būtu saprātīgi sagaidīt, ka personu ar tik padziļinātu

iesaisti grupā būtu interesējis tās sabiedroto un drauga liktenis.

Pieteikuma papildinājumos pieteicēja jau norādījusi, ka viņa bija parasts grupas dalībnieks, nevis

administrators. Protestos pieteicēja bija līderis, taču grupas biedri to nezināja. Tiesas sēdē pieteicēja norādīja, ka

pati Telegram grupā neko neesot publicējusi. Tiesas sēdē pieteicēja arī norādīja, ka nezina, kā grupā tika uzņemti

jauni dalībnieki, jo ar to nenodarbojās.

Ņemot vērā minēto, lietas izskatīšanas ietvaros nav sniegta konsekventa informācija par pieteicējas lomu

Telegram grupas darbībā. Ja pieteicējas dalība šajā grupā patiešām ir aprobežojusies tikai ar to, ka viņa ir izlasījusi

tur publicētos ziņojumus, bet nav bijusi ne grupas, ne protestu organizētāja, ne vadītāja, Telegram grupas kanālā

pati neko nav publicējusi, ar jaunu dalībnieku uzņemšanas jautājumiem nav nodarbojusies, tad nav racionāli

izskaidrojamas un pamatotas pieteicējas bailes no vajāšanas tieši saistībā ar dalību šajā grupā, kur pieteicējai

faktiski nav bijusi nekāda būtiska loma. Savukārt attiecībā uz dalību protestos viņa norādīja, ka pat grupas biedri

nezināja, ka viņa bija līdere. Līdz ar to apšaubāms, ka par to varēja uzzināt valdība. Turklāt kopumā par pieteicējas

politisko aktivitāti pieteicēja tiesas sēdē norādīja, ka dalība protestos ir tradīcija Irānā un cilvēki protestē pret

valdības politiku, pārvaldības kārtību jau kopš bērnības kopā ar pieaugušajiem. Neskatoties uz to, ka kopš

apgalvotās dalības protestos un līdz izbraukšanai no Irānas ir pagājis ilgs laiks, no pieteicējas sniegtajām ziņām un

lietas materiāliem neizriet, ka šajā periodā pieteicēja būtu nokļuvusi tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā, izņemot

pieteicējas minēto aizturēšanu.

[13] Tiesa nevērtē kā ticamu arī pieteicējas stāstu par to, ka viņa protesta laikā tika aizturēta un tajā pašā

dienā, pēc 5-6 stundām, tika atbrīvota pret nekustamā īpašuma ķīlu.

Skaidrojot ar ķīlas noteikšanu saistīto procesu, pieteicēja personiskajā intervijā norādījusi vien to, ka pēc

aizturēšanas policiste viņai esot piedāvājusi atbrīvošanu pret ķīlu. Ķīla esot bijusi viņai piederošais dzīvoklis, un

īpašuma tiesību apliecinošu dokumentu pēc pieteicējas lūguma viņai esot atvedis brālis. Kad pieteicēja tikusi

atbrīvota, viņa nav saņēmusi nekādus dokumentus, pieteicējai esot palicis tikai attēls no viņas nekustamā īpašuma

tiesību apliecinošā dokumenta.

Pārvalde galīgajā lēmumā pareizi konstatējusi, ka nekustamais īpašums var būt ķīla kriminālprocesā. Ķīla

tiek izmantota kā alternatīva pagaidu aizturēšanai līdz gala lēmuma pieņemšanai apsūdzētā lietā, un tiek atgriezta,

ja apsūdzētais ir ieradies pēc pieprasījuma uz izmeklēšanu un apmeklējis visas tiesas sēdes, turpretim, ja persona

nav ieradusies noteiktajā termiņā pēc tam, kad tiesa nosūtījusi pavēstes, ķīla tiek konfiscēta. Gadījumā, ja ķīla ir

nekustamais īpašums, apsūdzētajam vai galvotājam tiesu iestādei ir jāiesniedz attiecīgā īpašuma īpašumtiesību

apliecinošs dokuments. Pēc tam tiesu iestāde nosūta oficiālu vēstuli attiecīgajai Nacionālās dokumentu un īpašumu

reģistrācijas organizācijas filiālei, lūdzot bloķēt īpašumu līdz noteiktajai summai tiesas labā. Parasti īpašumu

nepieciešams novērtēt ekspertam, ja vien tā vērtība ievērojami nepārsniedz drošības naudas summu. Tiesas parasti

arī uztur sarakstus ar novērtēšanas ekspertiem, kurus var ieteikt. Pēc tam zemes īpašumu reģistrācijas birojs reģistrē

ķīlas nodrošinājumu attiecīgajā īpašuma apliecības sadaļā. Visbeidzot, tas ar oficiālu vēstuli tiesu iestādei apstiprina

provizorisku īpašuma darījumu tiesas labā. Kad visas šīs procedūras ir pabeigtas, attiecīgā tiesu iestāde nosūta

vēstuli aizturēšanas centram vai cietumam, pavēlot atbrīvot apsūdzēto (Country of origin information, Iran report:

Criminal procedures and documents, December 2021, 66.-67.lpp., pieejams:/Tīmekļvietne I/).

No minētās informācijas izriet, ka ķīlas nostiprināšanas process ir pietiekami ilgstošs un ietver vairākas

procesuālas darbības, tostarp tiesai ir jāpieņem lēmums par to, ka konkrētā ķīla tiek akceptēta. Tas, tiesas ieskatā,

liek kritiski raudzīties uz pieteicējas norādīto, ka viņa, būdama aizturēta attiecīgās dienas pēcpusdienā, varētu pret

ķīlu tikt atbrīvota jau tas pašas dienas vakarā, pēc 5-6 stundām.

No izcelsmes valsts informācijas par pirmstiesas izmeklēšanas procedūru Irānā izriet, ka drošības līdzekļus

– gan aizturēšanu un paturēšanu ieslodzījumā, gan lēmumu par personas atbrīvošanu pret ķīlu – izlemj un nosaka

izmeklēšanas tiesnesis (Iran Criminal procedures and documents, 62., 67.lpp., pieejams: /Tīmekļvietne I/). Tomēr

pieteicējas rīcībā nav nekādu ziņu par minēto procedūru, lai gan, ievērojot tiesai pieejamo informāciju, tā nevarētu

notikt bez pieteicējas līdzdalības, viņai veicot noteiktas darbības, parakstot un saņemot dokumentus utt. Piemēram,

atbilstoši tiesai pieejamajām ziņām pieteicējai citstarp būtu bijis jāparaksta lēmums, ar kuru tiek akceptēta ķīla, bet

no pieteicējas stāstītā vispār neizriet, ka viņa kādus dokumentus saistībā ar ķīlas noteikšanu būtu redzējusi vai

parakstījusi. Tas, ka pieteicēja nevar izskaidrot, kā ir norisinājies process, kurā viņai pašai būtu bijis jāņem dalība,

ja vien pieteicējas stāsts par aizturēšanu un atbrīvošanu pret ķīlu ir patiess, kā arī tas, ka viņas rīcībā nav bijuši

nekādi dokumenti par šo procesu, tiesas ieskatā, ir pamats apšaubīt to, ka pieteicēja vispār ir tikusi aizturēta.

Pieteicējas stāsta būtiski aspekti neatbilst izcelsmes valsts informācijai, kas ir pamats apšaubīt šā stāsta

ticamību. Attiecīgi tiesa nevērtē kā ticamu arī pieteicējas iesniegto fotofiksāciju no nekustamā īpašuma reģistrācijas

dokumenta (lietas 43.-46.lapa), kura beigu daļā, nenorādot ieraksta izdarīšanas datumu, ietverts šāds ieraksts:

“Saskaņā ar Teherānas notāra Nr. /numurs/ izsniegto /datums/ aktu Nr. /numurs/ par labu Teherānas Engelabas

tiesai, pamatojoties uz Teherānas provinces Revolucionārās tiesas 1.nodaļas izdotu lēmumu, ir ierobežota pilnīga

īpašuma daļas (Pilnīgas īpašumtiesības) pārdošana un nodošana. Šī ierobežojuma summa ir 10 000 000 000 riālu,

kas atbilst vienam miljardam tomānu. Zīmogs: Pagaidu atbrīvošana pret drošības naudu, Teherānas Valsts un

Engelabas prokuratūras sekretariāts)”.

[14] Pieteicēja patvēruma procedūras ietvaros iesniegusi arī šādu dokumentu fotofiksācijas: 1)

elektroniskais paziņojums Nr. /numurs/ par ierašanos tiesā, kuru /datums/ sagatavojusi un /datums/ nosūtījusi

Teherānas provinces tiesu iestādes 1.nodaļas Teherānas valsts unEngelab pokuratūra (lietas 39.-40.lapa); 2)

paziņojums Nr. /numurs/ par notiesājošu spriedumu krimināllietā, kuru /datums/ sagatavojusi un /datums/ nosūtījusi

Teherānas provinces tiesu iestādes Teherānas Islāma Engelabas tiesas 12.nodaļa (lietas 41.-42.lapa).

Iepazīstoties ar pieteicējas iesniegtajām dokumentu fotofiksācijām, secināms, ka saskaņā ar tajos norādīto

dokumentus ir izdevusi Engelab (Revolucionārā) tiesa un prokuratūra un tajos pieteicējai inkriminētas un

piespriests kriminālsods par darbībām pret valsts drošību. Skaidrojot to, kā ir saņēmusi šīs fotofiksācijas, pieteicēja

norāda, ka ir ieguvusi tās no drauga, pie kura bija atstājusi telefonu, kad devās prom no Irānas, baidoties, ka policija

varētu izsekot telefonu un atrast pieteicēju. Vēlāk draugs esot atsūtījis ziņu, ka pieteicējai ir pienācis paziņojums no

SANA sistēmas (Irānas tiesu sistēmas pakalpojumu mājaslapa, kas tajā reģistrētajiem lietotājiem nodrošina piekļuvi

savas lietas materiāliem), draugs izmantoja piekļuves kodu, kuru bija saglabājis savā tālrunī, lai piekļūtu sistēmai,

veica ekrānšāviņus un nosūtīja tos pieteicējai, izmantojot WhattsApp (lietas 50.-57.lapa).

Personiskajā intervijā pieteicēja norādīja, ka tika aizturēta 1401.gada devītā mēneša pēdējās dienās. Tiesa

konstatē, ka 1401.gada devītā mēneša pēdējā diena atbilst 2022.gada 21.decembrim, savukārt iepriekš minētais

paziņojums par ierašanos tiesā datēts jau ar /datums/, tātad ir sagatavots un nosūtīts pieteicējai vēl pirms

aizturēšanas, lai gan no pieteicējas stāsta neizriet, ka jau šajā brīdī viņai būtu bijis inkriminēts kāds nodarījums.

Loģiski nav izskaidrojams arī tas, ka paziņojumā par tiesas spriedumu tiek norādīts aizturēšanas rīkojuma

izdošanas datums – 2022.gada 12.decembris, kas neatbilst ne pieteicējas norādītajam aptuvenajam aizturēšanas

datumam, kas bija decembra otrajā pusē, ne arī var tikt sasaistīts ar iepriekšējo paziņojumu, kurš nesaprotamu

iemeslu dēļ jau ir ticis izdots pirms aizturēšanas.

Līdz ar to šie dokumenti ir savstarpēji pretrunīgi, kā arī loģiski neiekļaujas pieteicējas stāstā. Minētās

pretrunas tika identificētas jau pārvaldes lēmumā, bet pieteicēja tās nekādi nav skaidrojusi.

Pārvalde pamatoti vērtējusi arī pieteicējas teikto, ka viņas draugs šo dokumentu ekrānšāviņus esot ieguvis

sistēmā SANA, secinot, ka no iesniegtajām fotofiksācijām vizuāli nav iespējams konstatēt to izcelsmi un saistību ar

SANA, proti, ka tas būtu ekrānšāviņš no internetvietnes. Tiesa atzīst, ka nav ticami arī ar šo fotofiksāciju saņemšanu

saistītie apstākļi, jo, pirmkārt, ja pieteicējas draugam bija piekļuva sistēmai SANA, tad nav saprotams, kādēļ viņš ir

fiksējis ekrānšāviņā un atsūtījis pieteicējai tikai paziņojumu par spriedumu, nevis pašu spriedumu. Otrkārt,

uzsverams, ka Revolucionārās tiesas mēdz neievērot vispārējo tiesvedības procesuālo kārtību, bet gan savus

iekšējus noteikumus, procesi bieži vien ir slepeni, ir konstatējami sistēmiski tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumi, šo

tiesu nolēmumu pieejamība vispār ir apgrūtināta, tostarp apsūdzēto un notiesāto personu juridiskās palīdzības

sniedzējiem (piemēram, Landinfo, Iran: Criminal procedures and documents, pieejams:/Tīmekļvietne H/).

Atbilstoši izcelsmes valsts informācijai ar lielu ticamību ir iespējams apgalvot, ka Revolucionāro tiesu spriedumi,

kas ir saistīti ar apsūdzībām pret nacionālo drošību, parasti netiek izsniegti elektroniski un nav pieejami SANA.

Ņemot vērā minēto, pieteicējas iesniegtie pierādījumi par viņas notiesāšanu Irānā nav vērtējami kā ticami,

tiesa atzīst, ka lietā nav nodibināms ne tas, ka pieteicēja ir tikusi aizturēta protesta laikā, ne arī tas, ka viņa ir tikusi

notiesāta par darbībām, kas ir vērstas pret valsts drošību. Tiesa neapšauba, ka, iespējams, pieteicēja ir piedalījusies

kādos protestos, tomēr ar to vien nav pietiekami, lai secinātu, ka pieteicējai varētu būt pamatotas bailes piedzīvot

vajāšanu savā izcelsmes valstī un ka attiecībā uz viņu pastāv reāls vajāšanas risks.

[15] Tiesa uzsver, ka lietā nav gūti jebkādi pierādījumi par to, ka pieteicēja vispār ir bijusi politiski aktīva.

Norādot, ka ir publicējusi politiska rakstura ierakstus sociālajos tīklos, pieteicēja tiesas sēdē nevarēja nosaukt savu

lietotājvārdu, jo tas esot sarežģīts. Atbildot uz jautājumu par to, vai viņai bija radušās kādas problēmas saistībā ar

šīm publikācijām, pieteicēja norādīja, ka viņai nav bijuši daudz sekotāju, līdz ar to problēmu nebija.

No izcelsmes valsts informācijas izriet, ka varas iestāžu uzmanībai un konkrētām darbībām ir risks tikt

pakļautiem bolgeriem un sociālo tīklu lietotāji, aktīvistiem, piemēram, cilvēktiesību aizstāvji, proti, personām,

kuras savus uzskatus, kas neatbilst valsts politiskajam kursam, pauž aktīvi un publiski. Nav konstatējams, ka

pieteicēja piederētu kādai no šīm vajāšanai potenciāli pakļautajām grupām. Līdz ar to pat, ja pieteicējas norādītā

aktivitāte sociālajos tīklos būtu vērtējama kā ticama, tiesa atzīst, ka aktivitāšu apjoms un intensitāte nesasniedz tādu

līmeni, lai varētu būt izraisījusi Irānas varas iestāžu interesi par pieteicēju vai arī varētu izraisīt šādu interesi šobrīd,

ja pieteicēja atgrieztos Irānā.

[16] Apkopojot teikto, tiesa uzskata, ka ir pamats apšaubīt, ka pieteicēja Irānā ir piedzīvojusi vajāšanu

saistībā ar viņas politiskajām aktivitātēm un ka tas ir bijis iemesls, kādēļ viņa ir devusies projām no savas izcelsmes

valsts.

[17] Izvērtējot risku pieteicējai tikt pakļautai vajāšanai sakarā ar viņas piederību noteiktai sociālai grupai,

norādāms turpmāk minētais.

No izcelsmes valsts informācijas izriet, ka sievietes Irānā saskarās ar smagu diskrimināciju jautājumos, kas

saistīti ar laulībām, šķiršanos, mantošanu un lēmumu pieņemšanu attiecībā uz bērniem. Varas iestādes pēdējā laikā

ir pastiprinājušas sodu piemērošanu sievietēm, kuras neievēro ģērbšanās noteikumus (piemēram, World Report

2025, Iran: Events of 2024, pieejams:/Tīmekļvietne G/).

Pārvalde pareizi konstatējusi, ka atbilstoši izcelsmes valsts informācijai kopš 1979.gada Islāma revolūcijas

Irānā varas iestādes ir noteikušas virkni ierobežojumu sieviešu un meiteņu tiesībām, un viņas saskaras ar

juridiskiem, politiskiem, ekonomiskiem un sociāliem izaicinājumiem, tostarp laulības vecuma samazināšanu,

šķiršanās, bērnu aizbildniecības, pilsonības, ceļošanas, mantojuma un ģērbšanās kodeksa ierobežojumiem.

Sievietēm aizliegts darba vietās ieiet bez hidžāba, dejot publiski, iestāties armijā vai kļūt par prezidentu, braukt ar

velosipēdu, atsevišķos gadījumos nodarboties ar sportu publiski. Vīrietis var aizliegt savai laulātajai strādāt vai

ceļot ārpus valsts. Sieviešu kontrole ir stingrāka lauku apvidos, jo viņas pazīst vietējā kopiena un arī ģimenes ir

savstarpēji pazīstamas. Lielākās pilsētās, piemēram, Teherānā, vairums iedzīvotāju ir izglītoti, ar atvērtu domāšanu,

un tas sniedz sievietēm lielāku brīvību, tostarp apģērba izvēles ziņā. Gluži pretēja situācija ir konservatīvās

ģimenēs, kur ir augstāks risks saskarties ar vardarbību, meiteņu un sieviešu slepkavībām, nolūkā saglabāt ģimenes

godu, kā arī piespiedu un bērnu laulībām (EUAA Country of Origin Information Report: Iran – Country Focus,

June, 2024, 88.-89.lpp., 92.-93.lpp., 94.-95.lpp., 97.lpp., pieejams:/Tīmekļvietne F/).

Sievietes Irānā ir pakļautas sistemātiskai dzimumu diskriminācijai, kura cēlusies no reliģijas, kultūras,

sabiedrības un likumiem. Lai gan Irānas konstitūcija garantē vīriešu un sieviešu līdztiesību, taču tikai tiktāl, ciktāl

tā atbilst islāma kritērijiem. Līdz ar to praksē Irānas konstitūcija sievietēm ir piešķīrusi mazāk sociālo tiesību un

personisko brīvību nekā vīriešiem. Sievietes daudzos Irānas tiesību un tiesu sistēmas aspektos tiek pakļautas

atšķirīgai attieksmei vienīgi dzimuma dēļ. Valsts konservatīvā pārvaldības sistēma veicina sieviešu diskrimināciju

dažādās sabiedriskās jomās, sākot no krimināltiesībām un ģimenes tiesībām līdz izglītībai un nodarbinātībai.

Sievietes ir pakļautas gan ģimenes, gan sabiedrības uzliktajiem ierobežojumiem (EUAA Country of Origin

Information Report: Iran – Country Focus, June, 2024, 98.lpp., 97.lpp., pieejams:/Tīmekļvietne F/).

Irānas valdība šķirtās sievietes uzskata par “otrās šķiras pilsoņiem”. Amnesty International ziņo, ka atšķirīga

un diskriminējošā attieksme tiek konstatēta arī jautājumos saistībā ar bērnu aizbildnību, nodarbinātību, mantojuma

sadali un sabiedriski nozīmīgu amatu ieņemšanu. Dažādi avoti vēsta, ka Irānā šķirtās sievietes saskarās ar

sabiedrības stigmu. Vientuļas sievietes Irānā ir vai nu bezdarbnieces vai strādā nepilnu darba laiku vai neoficiāli.

Tiek ziņots par vientuļām sievietēm, kas pārdod savus orgānus vai iesaistās prostitūcijā piemērotu darba vietu

trūkuma un nepieciešamības nodrošināt savu ģimeni dēļ (EUAA COI Query, Iran: Situation of divorced women,

pieejams:/Tīmekļvietne E/).

Līdz ar to, neskatoties uz sieviešu brīvības centieniem, piemēram, Mahsa Aminiprotestu laikā un arī

jaunākos notikumos, sieviešu diskriminācija Irānā kopumā nav būtiski mazinājusies. Tā ir ne tikai valstiskā režīma

atbalstīta un juridiski nostiprināta, bet daļēji sakņojas arī pašā sabiedrībā, tādējādi sievietes padarot par otršķirīgām

pilsonēm.

Vienlaikus tiesa uzsver, ka ne jebkura diskriminējoša attieksme veido vajāšanu Patvēruma likuma izpratnē.

Diskrimināciju var pielīdzināt vajāšanai tikai noteiktos apstākļos – tad, ja tās paņēmieni varētu būtiski kaitēt

konkrētajai personai, piemēram, nopietni ierobežot tiesības pelnīt iztiku, cienīt savu reliģiju vai iespēju normāli

iegūt izglītību (UN High Commisioner for refugees, Handbook on Procedures and Criteria for Determinimg

Refugee Status and Guidelines on International Protection Under the 1951 Convention and the 1967 Protocol

Relating to the Status of Refugees, 54.punkts; pieejama:/Tīmekļvietne D/).

Izvērtējot pieteicējas individuālo situāciju, konstatējams, ka pieteicējai ir bijusi iespēja iegūt augstāko

izglītību, kā arī pelnīt sev iztiku, kas nozīmē, ka viņa nav saskārusies ar būtiskiem diskriminējošiem pasākumiem

šajās jomās. Neskatoties uz to, ka pieteicēja /datums/ ir šķīrusies no vīra un atbilstoši viņas pašas teiktajam

nesaņem atbalstu no ģimenes, viņa 10 gadu periodā no šķiršanās līdz brīdim, kad izbrauca no Irānas, ir spējusi

veidot stabilu un patstāvīgu dzīvi, sevi materiāli nodrošināt, tostarp ir iegādājusies dzīvokli, kā arī finansiāli ir

palīdzējusi savai ģimenei. Attiecīgi tiesa atzīst par pareizu pārvaldes secinājumu, ka pieteicēja ir spējusi sociāli

integrēties Irānas sabiedrībā, kur sociālajām normām un juridiskajiem ierobežojumiem pretēju uzskatu paušana var

tikt uztverta negatīvi.

Ņemot vērā minēto, no pieteicējas individuālajiem apstākļiem neizriet, ka pret viņu kā pret sievieti tika

īstenoti tik būtiski ierobežojoši pasākumi, kas to kumulatīvā efekta dēļ sasniegtu tādu bardzības līmeni, lai varētu

tikt vērtēti kā vajāšana. Par šādiem būtiskiem diskriminējošiem pasākumiem, kas kopumā būtu padarījuši

pieteicējas uzturēšanos Irānā par nepanesamu, nav norādījusi arī pieteicēja. Pieteicēja nepieciešamību pēc

starptautiskās aizsardzības pamatojusi ar politiski motivētu vajāšanu, taču šādas vajāšanas risks lietā nav

apstiprinājies.

No izcelsmes valsts informācijas avotiem arī neizriet, ka situācija sieviešu tiesību jomā Irānā būtu būtiski

mainījusies, kopš pieteicēja izbrauca no minētās valsts. Līdz ar to arī aktuālā situācija neliecina par to, ka

pieteicējai būtu konstatējams reāls risks tika pakļautai vajāšanai tieši piederības noteiktai sociālai grupai dēļ.

Pieteicēja Latvijā uzturās nepilnu gadu, tādēļ nav pamata domāt, ka viņas identitāte būtu tiktāl mainījusies (t. s.

“vesternizācija”), lai uzturēšanās Irānā un attiecīgo sociālo normu ievērošana viņai šobrīd būtu nepanesama.

[18] Pieteicēja pieteikuma papildinājumos norādījusi, ka intervijas laikā atradās briesmīgā garīgajā un

fiziskajā stāvoklī, patvēruma meklētāju centra darbinieki pret viņu esot neatbilstoši izturējušies, kā arī pieteicēja

nav spējusi izklāstīt visus būtiskos apstākļus, jo nav gribējusi, lai apsargi uzzina viņas noslēpumus.

Lai arī ir saprotama nevēlēšanās pārrunāt privātus apstākļus, citām personām to dzirdot, tiesa, pirmkārt,

uzsver, ka papildu informāciju pieteicējai bija iespējams iesniegt arī rakstveidā, piemēram, elektroniskās vēstules

veidā, kā pieteicēja to, piemēram, ir darījusi, sniedzot pārvaldei savu skaidrojumu par papildus iesniegtajiem

dokumentiem (lietas 50.lapa). Arī tiesvedības laikā pieteicējai ir bijusi iespēja izteikties rakstveidā, ko pieteicēja arī

ir darījusi, iesniedzot pieteikuma papildinājumus. Otrkārt, pieteicēja tika uzklausīta arī tiesas sēdē, kur viņai tika

nodrošināts atbilstošs tulks, pret kuru viņa neiebilda. Līdz ar to pieteicējai bija iespēja izklāstīt visus sava stāsta

būtiskos aspektus nepastarpināti tiesai, nebaidoties par to, ka kāda trešā persona uzzinās kādus pieteicējas dzīves

sensitīvas detaļas. Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka pieteicējai ir tikusi nodrošināta iespēja pienācīgi pamatot savu

starptautiskās aizsardzības lūgumu, un iespējamie trūkumi pirmstiesas procesā, piemēram, saistībā ar tulkošanu,

šobrīd ir tikuši novērsti.

Tāpat uzsverams, ka šā tiesvedības procesa mērķis bija pārbaudīt, vai pieteicējai ir nepieciešamība pēc

starptautiskās aizsardzības. Apstākļi patvēruma meklētāju uzturēšanās centrā vien nav pamats bēgļa vai alternatīvā

statusa piešķiršanai, tādēļ šie pieteicējas argumenti netiek vērtēti.

[19] Pieteikuma papildinājumos iekļauta arī atsauce uz avotu, kurā tiek runāts par to, ka pieaug sieviešu

slepkavību skaits, kur vīriešu ģimenes locekļi nogalina sievietes, kas vēlās šķirties vai aizbēgt no piespiedu

laulībām. Tiesa atzīst, ka šī informācija nav attiecināma uz pieteicēju un nav saistāma ar viņas individuālajiem

apstākļiem, jo pat, ja pieteicēja ir tikusi izprecināta piespiedu kārtā, viņa ir šķīrusies jau vairāk kā 10 gadus, kā arī

neuztur attiecības ar savu citādi domājošo ģimeni.

[20] Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesa nav guvusi pārliecību, ka pieteicējas sniegtā informācija par

bailēm atgriezties Irānā ir ticama un labi pamatota un ka pēc atgriešanās izcelsmes valstī viņa varētu saskarties ar

vajāšanas darbībām Patvēruma likuma 38.panta izpratnē savu politisko uzskatu dēļ vai sakarā ar piederību noteiktai

sociālai grupai.

Līdz ar to nav konstatējami apstākļi, kas varētu būt pamats bēgļa statusa piešķiršanai, un pieteikums šajā

daļā ir noraidāms.

[21] Tālāk tiesai jāizvērtē pieteicējas individuālo apstākļu atbilstību alternatīvā statusa piešķiršanas

kritērijiem.

Saskaņā ar Patvēruma likuma 40.panta pirmo daļu uz alternatīvo statusu var pretendēt trešās valsts

valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram nevar piešķirt bēgļa statusu saskaņā ar šā likuma 37.panta pirmo daļu un

uz kuru neattiecas šā likuma 46.panta nosacījumi, ja ir pamats uzskatīt, ka viņš pēc atgriešanās savā izcelsmes

valstī varētu tikt pakļauts smagam kaitējumam un šā iemesla dēļ nespēj vai nevēlas pieņemt minētās valsts

aizsardzību.

Patvēruma likuma 41.pants skaidro, ka smags kaitējums šā likuma izpratnē ir: 1) nāves soda piespriešana

patvēruma meklētājam vai tā izpilde; 2) patvēruma meklētāja spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša attieksme

pret viņu vai viņa necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana; 3) smagi un individuāli draudi civiliedzīvotāja dzīvībai vai

veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā.

[22] Lietā nav strīda, ka Irāna ir viena no tām valstīm, kur joprojām tiek izpildīts nāvessods. Saskaņā ar

publiski pieejamo informāciju Irānā nāvessods tiek piemērots arī par tādu noziegumu izdarīšanu, kas nebūtu

vērtējami kā īpaši smagi nodarījumi, piemēram, par korupciju un narkotiku tirdzniecību (Amnesty International

Report 2022/2023, 200.lpp.; pieejams: /Tīmekļvietne C/). No Irānas likumiem secināms, ka nāvessodu var

piespriest par seksuāla rakstura noziegumiem (piemēram, izvarošana, viendzimuma attiecības, laulības

pārkāpšana), noziegumiem pret valsti un reliģiju (piemēram, pravieša apvainošana vai apustulība), noteiktiem

nodarījumiem, ja tie izdarīti atkārtoti (piemēram, zādzība, laulības pārkāpšana, pravieša apvainošana) (EUAA,

Country of Origin Information: Iran – Country Focus, June, 2024; pieejams: /Tīmekļvietne B/). Lietā nav

nodibināts, ka pieteicēja būtu apsūdzēta tāda nozieguma izdarīšanā, par ko draudētu nāvessods. Līdz ar to nav

pamata konstatēt, ka pieteicējai Irānā draudētu nāvessoda piespriešana vai tā izpilde.

[23] Izvērtējot pieteicējas individuālo apstākļu atbilstību Patvēruma likuma 41.panta 2.punktā minētajiem

kritērijiem, tiesa atsaucas uz šajā spriedumā jau izteiktajiem apsvērumiem attiecībā uz bēgļa statusa piešķiršanu un

secina, ka lietā nav konstatējami apstākļi, kas objektīvi liecinātu, ka pēc atgriešanas Irānā pieteicējai draud

spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša attieksme pret viņu vai viņas necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana. Lietas

materiālos atrodas pieteicējas iesniegtais paziņojums par notiesājošu spriedumu, tomēr tiesa šajā spriedumā

norādīto apsvērumu dēļ apšauba pieteicējas apgalvojumus par apdraudējumu saistībā ar viņas politisko aktivitāti,

līdz ar to tiesai nav objektīva pamata konstatēt, ka pieteicēja Irānā būtu apsūdzēta vai notiesāta par kādiem

noziedzīgiem nodarījumiem.

[24] Lietā papildus noskaidrojams, vai pieteicēja izcelsmes valstī nepastāv smagi un individuāli draudi

civiliedzīvotāja dzīvībai vai veselībai plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu

gadījumā.

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka iekšēja bruņota konflikta jēdziens savā ierastajā nozīmē attiecas

uz situāciju, kurā notiek kādas valsts regulāro bruņoto spēku sadursme ar vienu vai vairākiem bruņotiem

grupējumiem vai sadursmes divu vai vairāku bruņotu grupējumu starpā. Iekšēja bruņota konflikta esība var novest

pie alternatīvās aizsardzības piešķiršanas tikai tad, ja sadursmes valsts regulāro bruņoto spēku ar vienu vai

vairākiem bruņotiem grupējumiem vai sadursmes divu vai vairāku bruņotu grupējumu starpā izņēmuma kārtā tiks

uzskatītas par tādām, kas rada smagus un individuālus draudus pieteikuma iesniedzēja dzīvībai vai veselībai tāpēc,

ka draudi, kurus raksturo sadursmēm piemītošās nešķirojošas vardarbības pakāpe, sasniedz tādu līmeni, ka pastāv

nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka civiliedzīvotājs, ja tas atgrieztos attiecīgajā valstī vai attiecīgajā reģionā,

būtu pakļauts reālam minēto draudu riskam tāpēc vien, ka viņš atrodas teritorijā, kur notiek šīs sadursmes (Eiropas

Savienības Tiesas 2014.gada 30.janvāra sprieduma lietā C-285/12 Diakite,ECLI:EU:C:2014:39, 28.–30.punkts).

Vienlaikus, lai izvērtētu, cik ļoti plaši izplatītas vardarbības stāvoklis ir attiecināms uz konkrēto patvēruma

meklētāju, ir jāņem vērā individuālā situācija un arī nopietnas norādes par to, ka pastāv reāls risks, ka konkrētā

persona var tikt pakļauta smaga kaitējuma draudiem (Eiropas Savienības Tiesas 2009.gada 17.februāra sprieduma

lietāC-465/07 Elgafaji, ECLI:EU:C:2009:94, 35., 39. un 40.punkts).

Tiesa konstatē, ka, sākot ar 2025.gada 13.jūniju Izraēla veica vairākus militāros triecienus Irānas teritorijā.

Ziņojumi liecina, ka tika skarts plašs militāro, kodoliekārtu un civilo iekārtu klāsts visā valstī, skarot lielākās

pilsētas. 2025.gada 22.jūnijā arī Amerikas Savienotās Valstis sāka militārus uzlidojumus Irānas kodoliekārtām.

Neskatoties uz to, ka 2025.gada 24.jūnija ir spēkā starp Izraēlu un Irānu noslēgtais pamiers, šobrīd drošības

situācija tiek vērtēta kā trausla, ar potenciālu ātri un bez brīdinājuma vēl vairāk pasliktināties. Lai arī tiesai šī

sprieduma sastādīšanas brīdī ir grūti prognozēt turpmāku šī starptautiskā militārā konflikta attīstību, gan Latvijas,

gan arī ārvalstu plašsaziņas līdzekļi brīdina par iespējamo konflikta eskalāciju (piem., /Tīmekļvietne A/:“Šis

nebeigsies ātri…” Eksperti brīdina par sekām un iespējamo Irānas atbildi ASV; BBC: Trump says he would

'absolutely' consider bombing Iran again, GOV.UK :Foreign Travel Advice: Iran).

Vērtējot pieteicējas iespējas atgriezties Irānā, tiesa ņem vērā arī šobrīd pastāvošu informācijas vakuumu par

reālo situāciju valstī, jo vienīgās ziņas par situāciju Irānā tiek nodotas ar valsts kontrolētu plašsaziņas līdzekļu

palīdzību, kas nevar tikt atzīti par objektīviem. Drīzāk otrādi, ir pamats domāt, ka Irānas plašsaziņas līdzekļi izplata

sagrozītu un patiesībai neatbilstošu informāciju, kas neatspoguļo reālo situāciju par Irānā pastāvošiem plaši

izplatītas vardarbības draudiem (RFE/RL,Iranians Flock To RFE/RL's Radio Farda Amid Israel-Iran Conflict ).

Līdz ar to, neesot tiesas rīcībā pārliecinošām ziņām par pretējo, lietas izskatīšanas brīdī drošības situāciju

Irānā ir pamats uzskatīt par plaši izplatītas vardarbības situāciju.

Pieteicēja tiesas sēdē paskaidroja, ka neuztur sakarus ar savu ģimeni. Tāpat ir jāņem vērā, ka pieteicēja ir

vientuļa sieviete, līdz ar to tiesa neizslēdz, ka, nonākot Irānā un neesot stabilai dzīvesvietai, ienākumiem un

sociālajām saiknēm, pieteicējai var būt grūtības nokļūt pietiekami drošā vietā, kur viņa varētu uzturēties,

neapdraudot savu veselību un dzīvību. Ievērojot minētos apstākļus, tiesai nav pārliecības, ka pieteicējai,

atgriežoties Irānā šobrīd, būtu faktiska iespēja pilnvērtīgi pašai organizēt savu dzīvi un paglābties no Irānā plaši

izplatītas vardarbības. Līdz ar to ir pamats konstatēt, ka pieteicējas veselība vai dzīvība pēc atgriešanās izcelsmes

valstī varētu tikt apdraudēta Patvēruma likuma 41.panta 3.punkta izpratnē.

[25] Apkopojot iepriekš norādīto, tiesa atzīst, ka ir konstatējams pamats alternatīvā statusa piešķiršanai

pieteicēja. Līdz ar to pieteikums šajā daļā ir apmierināms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 254.pantu un Patvēruma likuma 49.panta

sesto daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

daļēji apmierināt /Persona A/ (/Persona A/) pieteikumu;

uzdot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas izdot

administratīvo aktu, ar kuru /Persona A/(/Persona A/) tiktu piešķirts alternatīvais statuss Latvijas Republikā;

pārējā daļā /Persona A/ (/Persona A/) pieteikumu noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams. Spriedums stājās spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesnese L. Cielava

Tiesnese A. Putniņa

Tiesnese M. Romanova