Administrative penalty appeal dismissed; court reduced fine due to retroactive law changes but upheld original verdict.

Lietas Nr. 129158612

Lietas arhīva Nr. 104AA-0159-14/12

SPRIEDUMS

Rīgā, 2014.gada 20.februārī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesnesis B.Geimans,

tiesneses I.Jansone, L.Kuzmane,

izskatot rakstveida procesā apelācijas kārtībā administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar SIA „EKO BLOKS”, reģ.nr./reģ.nr./, iesniegto

apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2013.gada 15.oktobra spriedumu,

konstatēja:

2011.gada 31.oktobrī Zemgales reģionālās Valsts darba inspekcijas (turpmāk-ZRVDI vai Iestāde) amatpersona sastādīja SIA „EKO

BLOKS”, reģ.nr./reģ.nr./ administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.AM015294 par to, ka SIA „EKO BLOKS” teritorijā „Bucenieki” Iecavā,

Iecavas novadā 2011.gada 7.oktobrī plkst. 20:30 /pers. D/ veic sarga pienākumus – uzrauga teritoriju, apseko to, bez noslēgta darba

līguma rakstveidā ar SIA „EKO BLOKS”. Tādējādi ir pārkāpta Darba likuma 40.panta pirmā daļa un izdarīts Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa (turpmāk-LAPK) 41.panta otrajā daļā paredzētais administratīvais pārkāpums (l.l.14.-15.).

Ar ZRVDI amatpersonas inspektores /pers. E/ 2011.gada 8.novembra lēmumu Nr.12Q-533-2011-027 (turpmāk-Sākotnējais lēmums)

SIA „EKO BLOKS” par minēto pārkāpumu uzlikts naudas sods 1173,87 euro (Ls 825) apmērā (l.l.11.-12.).

Ar Valsts darba inspekcijas direktora p.i. /pers. F/ 2012.gada 4.oktobra lēmumu Nr.04/485-01-03/3073 2012.gada 8.novembra

ZRVDI lēmums Nr.12Q-533-2011-027 par administratīvā soda uzlikšanu atstāts negrozīts, bet SIA „EKO BLOKS” sūdzība noraidīta

(l.l.2.-6.).

Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2013.gada 15.oktobra spriedumu (turpmāk-Spriedums) atstāts negrozīts

2012.gada 4.oktobra Valsts darba inspekcijas lēmums Nr.04/485-01-03/3073 un SIA „EKO BLOKS” sūdzība noraidīta (l.l.53.-57.).

Par minēto spriedumu SIA „EKO BLOKS” (turpmāk-sūdzības iesniedzēja) iesniedza apelācijas sūdzību, kurā lūdz izbeigt

administratīvā pārkāpuma lietu.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka pirmās instances tiesa ir pieļāvusi būtiskus pārkāpumus pierādījumu izvērtējumā, kā arī pieļāvusi

procesuālā tiesiskuma pārkāpumus, tajā skaitā, LAPK principus soda noteikšanā, kā rezultātā lieta ir tikusi nepareizi izspriesta pēc

būtības.

Pirmās instances tiesa saskaņā ar LAPK 28913.panta trešo daļu, ir atzinusi par pareizu un pietiekamu Iestādes pamatojumu un

pievienojusies tam, nesaskatot arī nekādus procesuālus pārkāpumus. Tādējādi, izskatot lietu pēc būtības, ir tikuši atstāti bez

ievērības sūdzībā izklāstītie argumenti attiecībā uz Iestādes pieļautajiem pārkāpumiem pārsūdzētā lēmuma izdošanā, tas ir, ka

konkrētajā lietā sūdzība augstākai iestādei ir tikusi iesniegta 2011.gada 12.decembrī, attiecīgi Iestādei lēmums bija jāizdod ne vēlāk

kā līdz 2012.gada 12.aprīlim (ja piemērots lēmuma izdošanas termiņa pagarinājums). Vienlaikus likumdevējs administratīvā akta

izdošanas termiņa pagarinājumu pieļāvis tikai tad, ja pastāv objektīvi iemesli un nepieciešama ilgstoša fakta konstatācija. Lēmumam

par procesuālā termiņa pagarinājumu ir jābūt pamatotam lēmumam Administratīvā procesa likuma (turpmāk-APL) izpratnē.

Lēmumu par administratīvā akta izdošanas termiņa pagarinājumu Iestāde ir pieņēmusi 05.04.2012., ar kuru lēmuma izdošanas

termiņš pagarināts līdz 2012.gada 8.augustam. Konkrētais procesuālais lēmums nesatur APL atbilstošu pamatojumu, tā kā tajā

norādītas vien tiesību normas, kas paredz vispārējās tiesības Iestādei pagarināt lēmuma izdošanas termiņu, bet nav minēts neviens

objektīvi pastāvošs apstāklis, sakarā ar kuru, īpašās tiesības būtu pamats piemērot konkrētās sūdzības pārbaudē.

Kopš sūdzības iesniedzēja ir apstrīdējusi lēmumu par administratīvā soda piemērošanu (12.12.2011.) administratīvā pārkāpuma

lietvedības ietvaros no Iestādes puses nav veiktas nekādas papildus darbības sākotnējā lēmuma pamatotības un likumības

pārbaudē, bet vien atkārtoti vērtēti lietā jau esoši pierādījumi. Tādējādi lēmuma izdošanas termiņa pagarinājumu ne pie kādiem

apstākļiem nav pamata atzīt par pamatotu un attaisnojamu.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka pārsūdzētais lēmums ir ticis izdots 2012.gada 4.oktobrī, tas ir, 10 mēnešus pēc sūdzības

iesniegšanas un divus mēnešus vēlāk kā iestājies Iestādes noteiktais termiņš. Ar minēto Iestāde ir pieļāvusi procesuālā tiesiskuma

pārkāpumu, ne tikai lēmuma izdošanas termiņa pagarināšanas procedūrā, bet arī pārkāpusi APL nostiprināto tiesiskās paļāvības

principu.

Lēmuma izdošana pēc pašas Iestādes noteiktā termiņa ir vērtējama kā iestādes kļūda procesuālo normu piemērošanā un šāda

situācija: 1) nevar radīt sūdzības iesniedzējai kā lēmuma adresātam nelabvēlīgas sekas atbilstoši APL nostiprinātajam tiesiskās

paļāvības principam; 2) neatbilst LAPK 32.panta pirmajā daļā noteiktajam, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek stingrā

saskaņā ar likumu.

Tiesas sēdē Iestādes pārstāve apstiprināja, ka Iestādes noteiktais pagarinātais termiņš tiešām bija iestājies, vienlaikus pamatojot

situāciju ar to, ka atbilstoši Iestādes darbību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, maksimālais termiņš lēmumu izdošanai ir 1

gads.

Neapstrīdot šāda regulējuma esamību pēc būtības, ir viennozīmīgi secināms, ka šāds maksimālais termiņš var tikt piemērots tikai

APL noteiktajā kārtībā, pastāvot konkrētiem priekšnoteikumiem (īpaši sarežģīta lieta, liels apjoms, nepieciešamas ekspertīzes u.tml.),

kā arī jābūt noformētam atsevišķam lēmumam par katru termiņa pagarinājumu, informējot arī sūdzības iesniedzēju. Konkrētajā

gadījumā pēc 08.08.2012. Iestādei nebija tiesību vairs lēmumu izdot. Pastāvot konkrētajiem apstākļiem, Lēmums ir atceļams kā

prettiesisks.

Izskatot konkrēto lietu pirmās instances tiesa, pievienojoties Iestādes pamatojumam, ir izdarījusi kļūdainu secinājumu attiecībā uz to,

ka sūdzības iesniedzējas rīcībā ir konstatējams LAPK 41.panta otrajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāvs.

Iestāde ir kļūdaini interpretējusi notikuma faktiskos apstākļus, kā rezultātā ir ticis izdarīts nepamatots un kļūdains secinājums par

uzņēmumam nepiederošas personas (/pers. D/) atrašanos uzņēmuma apsargātā teritorijā pārbaudes brīdī, kas tika interpretēta kā

atrašanās faktiskās darba attiecībās ar sūdzības iesniedzēju.

Sūdzības iesniedzēja atsaucas uz Darba likuma 3.pantu un norāda, ka no minētās normas gramatiskā satura izriet likumdevēja

noteiktie priekšnoteikumi, reāli pastāvošu darba tiesisko attiecību identificēšanai: 1) nolīgts darbs (pienākumi), 2) nolīgta samaksa

par darbu un 3) darba devēja vadība (darba devēja dots darba uzdevums). Ir pieļaujams, ka kļūdaini izprotot /pers. D/ atrašanās

uzņēmuma teritorijā iemeslus un mērķi, iespējams, var tikt izdarīts secinājums par to, ka šī persona veic noteiktu uzdevumu (sagaida

automašīnu), tad otrā un trešā nepieciešamā priekšnoteikuma nepastāvēšanu apliecina visi lietā esošie pierādījumi, tajā skaitā,

/pers. G/ (ražošanas vadītāja) un /pers. H/ (valdes priekšsēdētāja) paskaidrojumi, no kuriem izriet, ka par automašīnas sagaidīšanu un

ielaišanu uzņēmuma teritorijā /pers. D/ netika solīta, ne veikta samaksa un vienošanos par atrašanos teritorijā nebija panākusi

persona, kurai ir tiesības dot attiecīga satura uzdevumus sūdzības iesniedzējas vārdā.

Lietas materiāli satur apliecinājumu, ka /pers. D/ atrašanās sūdzības iesniedzējas teritorijā ir īslaicīga un tai ir gadījuma raksturs, jo

nepastāv nekāda vienošanās no sūdzības iesniedzējas (kā darba devēja puses) un /pers. D/ no otras puses.

Tiesa kļūdaini atzinusi par pieļaujamu pierādījumu „Aptaujas lapu” un tajā iekļautās ziņas. Lietas materiāli satur apliecinājumu, kas

apstiprināts tiesas sēdē sniegtajos Iestādes pārstāvja paskaidrojumos, ka tikai pēc policijas darbinieku ierašanās, piedraudot /pers.

D/ ar papildus nepatikšanām viņš ir parakstījies Iestādes pārstāvju aizpildīto dokumentu. Šāda situācija tipiski atbilst LAPK 243.panta

divpadsmitās daļas 1.punktā minētajam gadījumam, kas noteic pamatu pierādījuma nepieļaujamībai (draudi, varas demonstrēšana

nolūkā piespiest personu parakstīt amatpersonas aizpildītu veidlapu- spaidi).

Tādējādi pirmās instances tiesa kļūdaini atzinusi par pieļaujamiem pierādījumiem „Aptaujas lapā” fiksētās ziņas.

Tiesa norādījusi, ka „lietā nav iegūti pierādījumi, ka sūdzības iesniedzēja pārkāpuma fiksēšanas brīdī nav darba tiesiskajās attiecībās

a r /pers. D/”. Ar šādu secinājumu tiesa pēc būtības ir pārkāpusi LAPK 243.panta nosacījumus par pierādīšanas pienākumu, kas

administratīvā pārkāpuma lietā ir uzlikts Iestādei, tas ir, tieši Iestādei ir pienākums pierādīt, ka tās fiksētie fakti apstiprina darba

tiesisko attiecību pastāvēšanu starp sūdzības iesniedzēju un personu.

Iestādes viedoklis par to, ka darba tiesisko attiecību pastāvēšanu apliecina fakts, ka /pers. D/ nav vēlējies atklāt darba algas apmēru,

kam tiesa ir piekritusi, ir absurds, jo kā savos paskaidrojumos norādījis /pers. G/, atlīdzība bijusi „liels paldies”, tas ir, nav tikusi ne

nolīgta, ne maksāta darba alga, ne cita veida atlīdzība. Persona, kas neko nesaņem objektīvi nevar atbildēt uz konkrēto jautājumu.

Personas „nevēlēšanās” un „objektīva nespēja” sniegt attiecīgo informāciju ir nošķirami jēdzieni. Atzīstot par pamatotu vienu no tiem, ir

jāpamato iemesls, kādēļ izslēdzams ir otrs, kas konkrētajā gadījumā nav darīts, Iestādei interpretējot apstākļus.

Tiesu praksē ir nostiprināta atziņa, ka administratīvo pārkāpumu lietas pēc sava rakstura ir pielīdzināmas krimināllietām un attiecīgi,

arī šo lietu izskatīšanā ir jāievēro nevainīguma prezumpcija – nevienu nevar atzīt par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un

sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā, kā arī visas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par

labu personai, kura tiek saukta pie atbildības.

Atsaucoties uz LAPK 239.panta pirmās daļas 1.punktu, sūdzības iesniedzēja norāda, ka pastāvot lietā objektīvi konstatētajiem

apstākļiem, lietā nav pierādīta darba tiesisko attiecību pastāvēšana starp sūdzības iesniedzēju un /pers. D/, attiecīgi sūdzības

iesniedzējas rīcībā nav konstatējams LAPK 41.panta otrajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāvs un lietvedība

administratīvā pārkāpuma lietā ir izbeidzama.

No pārsūdzētā Iestādes lēmuma satura konstatējams, ka nosakot sūdzības iesniedzējai sodu, lietderības apsvērumu ietvarā ir vērtēts

apstāklis, ka „sūdzības iesniedzēja neatzīst savu vainu un netiek pausta nožēla par izdarīto”.

LAPK 34.pants satur izsmeļošu atbildību par administratīvo pārkāpumu pastiprinošu apstākļu uzskaitījumu, starp kuriem Iestādes

lēmumā norādīto apstākli likumdevējs nav definējis. Tādējādi, lemjot par sodu un nosakot to lielāku par minimālo, Iestāde ir pieļāvusi

būtisku kļūdu lietderības apsvērumu saturā, proti, vainas neatzīšanas apstāklis pats par sevi nevar ietekmēt sūdzības iesniedzējas

atbildību (saturu, vainas formu u.tml.).

Atzīstot par pareizu Iestādes pamatojumu, rajona tiesa atstājusi bez ievērības arī šo, būtisko Iestādes pieļauto pārkāpumu.

Atsaucoties uz LAPK 8.panta otro daļu, sūdzības iesniedzēja norāda, ka ar 2013.gada 29.maiju likumīgā spēkā ir stājušies grozījumi

LAPK 41.pantā, kas cita starpā noteic samazinātu sankciju, tas ir, par administratīvo pārkāpumu, kas paredzēts 41.panta otrajā daļā,

darba devējam uzliek sodu robežās no 500-2000 latiem.

Tādējādi likumdevējs ir mīkstinājis atbildību par konkrēto pārkāpumu un tiesai, lemjot jautājumu par piemērotā soda atbilstību un

samērību (lietderības apsvērumi), sūdzības iesniedzējai piemērotā sankcija bija jāvērtē kopsakarā ar izdarītajiem grozījumiem, ne

mazāk kā proporcionāli samazinot piemēroto sodu. Atstājot spēkā sodu piemērotajā apmērā, tiesa ir pārkāpusi LAPK 8.pantā

nostiprināto atbildību mīkstinošo normu piemērojamības kārtību, tas ir, pieļāvusi procesuālā tiesiskuma pārkāpumu (l.l.59.-61a.).

Saskaņā ar LAPK 289.20panta pirmās daļas nosacījumiem, Krimināllietu tiesu kolēģija secina, ka ir pamats apelācijas sūdzības

izskatīšanai rakstveida procesā.

Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi sūdzībā norādītos argumentus, Krimināllietu tiesu kolēģija atzīst, ka Rīgas pilsētas

Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums ir likumīgs, pamatots un atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība ir noraidāma.

Novērtējusi gan pārsūdzēto Spriedumu, gan Lēmumu, tiesu kolēģija atzīst, ka tajos ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā

pietiekams, iestāde un rajona tiesa ir pareizi, vispusīgi un pilnīgi konstatējušas lietas faktiskos apstākļus, novērtējušas lietā esošus un

Lēmumā un Spriedumā norādītos pierādījumus un tiesību normas, līdz ar to tiesu kolēģija, saskaņā ar LAPK 289.13panta trešo daļu,

pievienojas iestādes (lēmuma lapas 3-6) un rajona tiesas (sprieduma lapas 4-5) motivācijai un izvērstāku argumentu izklāstu šajā

sakarā nenorāda.

Tiesu kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzība satur pēc būtības tos pašus argumentus un motīvus, kuri ir atspoguļoti un izvērtēti iestādes

lēmumā un rajona tiesas spriedumā, un tiesu kolēģija pievienojas iestādes un rajona tiesas izdarītiem secinājumiem, līdz ar ko

atkārtota sūdzības argumentu un motīvu pārvērtēšana nav nepieciešama.

Sakarā ar apelācijas sūdzībā norādīto argumentu par Iestādes pieļautajiem pārkāpumiem pārsūdzētā lēmuma izdošanā tiesu kolēģija

atzīst, ka Iestāde, izskatot SIA „EKO BLOKS” sūdzību par ZRVDI 2011.gada 8.novembra lēmumu Nr.12Q-533-2011-027 par

administratīvā soda uzlikšanu tikai 2012.gada 4.oktobrī, t.i. gandrīz divus mēnešus vēlāk kā iestājies pašas Iestādes noteiktais

termiņš, ir pieļāvusi procesuālo tiesību pārkāpumu.

Tajā pašā laikā tiesu kolēģija atzīst, ka minētais pārkāpums nav tāds, kas būtu par pamatu administratīvā pārkāpuma lietas

izbeigšanai, jo, kā vairākkārt ir atzinis Augstākās tiesas Senāts, procesuālo tiesību pārkāpums ir vērtējams atkarībā no tā ietekmes

uz procesa rezultātu – galīgo lēmumu, kas pieņemts attiecīgajā procesā. Vērtējot procesuālo tiesību normu pārkāpumus un to ietekmi

uz procesa rezultātu, ir jānoskaidro, vai šis pārkāpums varēja ietekmēt administratīvā akta saturu. Ja pārkāpums varēja to ietekmēt,

tas uzskatāms par būtisku (LR Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2005.gada 15.marta spriedums lietā

Nr.SKA-59/2005, 2010.gada 16.septembra spriedums lietā Nr.SKA-515/2010).

Tiesu kolēģija atzīst, ka augstāk minētais pārkāpums nav būtisks, jo nekonstatē, ka sūdzības izskatīšanas termiņa nokavējums varēja

ietekmēt Lēmuma saturu.

Vērtējot SIA „EKO BLOKS” noteiktā soda apmēru, kas ZRVDI 2011.gada 8.novembra lēmuma Nr.12Q-533-2011-027 pieņemšanas

brīdī bija tuvu LAPK 41.panta otrās daļas sankcijā paredzētajam minimālajam sodam, tiesu kolēģija atzīst, ka minētais sods tika

noteikts atbilstoši likuma prasībām, kas attiecas uz soda noteikšanu par administratīvo pārkāpumu izdarīšanu.

Vienlaikus tiesu kolēģija konstatē, ka ar 25.04.2013. likumu „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”, kas stājās spēkā

29.05.2013., ir grozīta LAPK 41.panta otrās daļas sankcija, izsakot to šādā redakcijā: „Par darba līguma nenoslēgšanu rakstveida

formā - uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem, bet

juridiskajai personai – no piecsimt līdz divtūkstoš piecsimt latiem”.

Ar 26.09.2013. likumu „Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”, kas stājās spēkā 01.01.2014., ir grozīta

LAPK41.panta otrā daļa, izsakot to šādā redakcijā: „Par darba līguma nenoslēgšanu rakstveida formā - uzliek naudas sodu darba

devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no septiņdesmit līdz trīssimt piecdesmit euro, bet juridiskajai personai – no septiņsimt

līdz trīstūkstoš sešsimt euro”.

LAPK 8.panta otrajā daļā noteikts, ka„aktiem, kas mīkstina atbildību par administratīvajiem pārkāpumiem vai atbrīvo no tās, ir

atpakaļejošs spēks, tas ir, tie attiecas arī uz pārkāpumiem, kas izdarīti pirms šo aktu izdošanas”.

Līdz ar to tiesu kolēģija atzīst, ka SIA „EKO BLOKS” noteiktā administratīvā soda apmērs ir samazināms ievērojot pašreizējas LAPK

41.panta otrās daļas sankcijas robežas.

Lietas izskatīšanas gaitā tiesu kolēģija nav konstatējusi apstākļus, kas varētu būt par pamatu pirmās instances tiesas sprieduma

atcelšanai.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto un pamatojoties uz LAPK 289.12panta otrās daļas 1. un 4.punktu, 289.21, 289.22pantu Krimināllietu

tiesu kolēģija

nosprieda:

Latgales priekšpilsētas tiesas 2013.gada 15.oktobra spriedumu atstāt negrozītu, bet SIA „EKO BLOKS” apelācijas sūdzību noraidīt.

Grozī t ZRVDI amatpersonas 2011.gada 8.novembra lē mumā Nr.12Q-533-2011-027 (administratīvā pārkāpuma protokols

Nr.AM015294) SIA „EKO BLOKS” noteikto administratīvā soda apmēru no 1173,87 euro (viens tūkstotis simt septiņdesmit trīs eiro

87 centi) uz 800 euro (astoņi simti eiro).

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnesis B.Geimans

Tiesnese I.Jansone

Tiesnese L.Kuzmane