Court partially allowed damages claim against State Control for illegal administrative act and moral harm.

Lieta Nr.A42888609

A00980-11/11

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2011.gada 19.maijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Inga Putra,

piedaloties pieteicējam J.M. un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās

iestādes Valsts kontroles pārstāvēm L.K. un A.G.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja J.M. pieteikumu par materiālo zaudējumu Ls 170 apmērā

un morālā kaitējuma Ls 200 apmērā atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk arī –

Senāts) 2009.gada 16.martā izskatīja lietu Nr.SKA-30/2009 (Nr.A42459905), kas

ierosināta pēc J.M. pieteikumu par Valsts kontroles 2005.gada 24.oktobra lēmuma

Nr.774 atcelšanu, ar kuru atstāts negrozīts Valsts kontroles 2005.gada 20.septembra

rīkojums Nr.140 (turpmāk arī – Rīkojums Nr.140). Pamatojoties uz Darba likuma

90.panta pirmo un trešo daļu Rīkojumā Nr.140 izteikta piezīme /darbavieta/ /amats/

J.M. par darba līguma pārkāpšanu, nepildot darba devēja rīkojumu nodot valsts

kontrolierei otrās kategorijas speciālo atļauju.

Senāts 2009.gada 16.martā nosprieda atstāt negrozītu Administratīvās

apgabaltiesas 2008.gada 4.jūnija spriedumu, bet Valsts kontroles kasācijas sūdzību

noraidīt. Ar Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 4.jūnija spriedumu lietā

Nr.A42459905 apmierināts J.M. pieteikums un Valsts kontroles 2005.gada 24.oktobra

lēmums Nr.774 atzīts par prettiesisku. Minētā sprieduma 14.punktā konstatēts, ka

Valsts kontroles likumā ir īpaši reglamentēts Valsts kontroles darbinieku statuss un

norādītas darba attiecības regulējošās normas, kas attiecas uz Valsts kontroles un tās

darbinieku privāttiesiskajām attiecībām. Savukārt attiecībā uz Valsts kontroles

amatpersonām Administratīvā apgabaltiesa konstatēja, ka likumā ir reglamentēti amatā

iecelšanas nosacījumi un kārtība, amata pienākumu noteikšanas kārtība, kā arī īpaši

noteikti nosacījumi atbrīvošanai no amata, bet Valsts kontroles likumā nav noteikta

īpaša kārtība, kādā amatpersonas tiek sauktas pie disciplinārās atbildības.

Tādējādi Administratīvā apgabaltiesa konstatēja, ka Valsts kontroles likumā

attiecībā uz amatpersonu disciplināro sodīšanu ir izveidojies likuma robs.

[2] Pieteicējs 2009.gada 6.aprīlī vērsās Valsts kontrolē ar lūgumu atlīdzināt

viņam materiālos zaudējumus saistībā ar saņemtajiem juridiskajiem pakalpojumiem.

Ar Valsts kontroles (turpmāk – atbildētāja vai VK) 2009.gada 15.jūlija lēmumu

Nr.3.-5.1-1/1398 (turpmāk arī – Lēmums Nr.1398) pieteicējam atlīdzināts materiālais

zaudējums par saņemto juridisko palīdzību Ls 7 apmērā.

Lēmums Nr.1398 ir pamatots ar turpmāk minēto.

[2.1] Ar spēkā stājušos tiesas spriedumu atzīts, ka Valts kontrole izdevusi

prettiesisku administratīvo aktu. Pieteicēja materiālie zaudējumi radušies par

zvērinātas advokātes Mārītes Girnes sniegto juridisko palīdzību Ls 177 apmērā.

Juridiskā palīdzība sniegta saskaņā ar 2006.gada 27.maija vienošanos Nr.15, izskatot

administratīvo lietu Nr.A42459905, un apmaksa veikta SEB Unibankā 2006.gada

29.maijā ar maksājuma uzdevumu Nr.23.

[2.2] Starp Valsts kontroles Rīkojumu Nr.140 un pieteicēja izdevumiem, kas

saistīti ar juridisko pakalpojumu apmaksu M.Girnei, pastāv cēloņsakarība. Ja Valsts

kontrole nebūtu izdevusi prettiesisku administratīvo aktu, konkrētajā gadījumā nebūtu

bijuši nepieciešami zvērinātas advokātes pakalpojumi. Pieteicējs iesniedzis Valsts

kontrolē maksājuma uzdevumu, taču noslēgto vienošanos nav iesniedzis.

[2.3] Valsts kontrole iepazinās ar administratīvās lietas Nr.A42459905

materiāliem, kas atrodas Administratīvās rajona tiesas arhīvā.

Lietas 64.lapā atrodas Latvijas Zvērinātu Advokātu kolēģijas orderis Nr.05658,

kurā norādīts pilnvarojums zvērinātai advokātei Mārītei Girnei 2006.gada 7.jūnijā

pārstāvēt iesniedzēju J.M. Administratīvajā rajona tiesā. Lietas 65.lapā ir attiecīgās

tiesas sēdes protokols, kurā norādīts, ka tiesas sēdē piedalās zvērināta advokāte

M.Girne. Tiesas sēde sākās 2006.gada 7.jūnijā plkst.12.40, slēgta plskt.13.15, tātad

tiesas sēdes ilgums bija 35 minūtes.

Lietas 79.lapā atrodas Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 20.jūnija vēstule

Nr.A2555-06/2/21984 „Par blakus sūdzības nosūtīšanu”, kurā par J.M. iesniegtās

blakus sūdzības nosūtīšanu izskatīšanai tika informēta M.Girne. Iepazīstoties ar lietas

materiāliem, konstatēts, ka M.Girne ir piedalījusies tikai vienā tiesas sēdē, kas notika

2006.gada 7.jūnijā.

Administratīvās lietas Nr.A42459905 materiālos nav pieteicēja un M.Girnes

2006.gada 27.maijā noslēgtās vienošanās Nr.15 par juridisko pakalpojumu sniegšanu.

[2.4] Ministru kabinets nav izdevis Valsts pārvaldes iestāžu zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 7.panta trešajā daļā minētos noteikumus, kuros būtu noteikta

atlīdzināmā mantiskā zaudējuma aprēķināšanas kārtība un apmērs. Pamatojoties uz

tiesu praksi valsts nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas lietās, Valsts kontroles ieskatā ir

jāpiemēro analoģija, un, lemjot par materiālo zaudējumu atlīdzināšanas apjomu,

jāvadās pēc normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā brīdī, kad J.M. tika radīti materiālie

zaudējumi (2009.gada 29.maijs, kad J.M. veica samaksu par juridiskajiem

pakalpojumiem). Ministru kabineta 2005.gada noteikumu Nr.407 „Noteikumi par

valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidiem, maksimālo stundu skaitu, samaksas

apmēru un kārtību” ((turpmāk arī – Noteikumi Nr.407) spēkā no 2005.gada 11.jūnija

līdz 2006.gada 15.novembrim) nosaka valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidus,

maksimālo stundu skaitu, samaksas apmēru un kārtību.

[2.5] Konkrētā administratīvās lietas vešana pieteicējam nevarētu būt sarežģīta.

J.M. kā Valsts kontroles amatpersonai, kas vadījusi sektora darbu, un /augstskola/

Publisko tiesību nodaļas studentam būtu jāzina, ka administratīvajā tiesā darbojas

objektīvās izmeklēšanas princips. Tomēr J.M. izmantoja zvērināta advokāta

pakalpojumus un tādējādi pieļāva materiālu zaudējumu rašanos.

[2.6] Nav iespējams gūt pārliecību, ka visa samaksātā summa ir saistīta ar

konkrēto administratīvo lietu. Nevar arī gūt informāciju, konkrēti par kādiem

juridiskajiem pakalpojumiem samaksāta minētā summa. Turklāt administratīvajā lietā

Nr.A42459905 pieteicējs nav iesniedzis sarežģītus, apjomīgus dokumentus.

[2.7] Vienošanās par juridisko pakalpojumu sniegšanu noslēgta 2006.gada

27.maijā, bet pieteikums par Valsts kontroles lēmuma Nr.774 atcelšanu

Administratīvajā rajona tiesā iesniegts 2005.gada 22.novembrī. Valsts kontroles rīcībā

nav pierādījumi tam, ka J.M. ir saņēmis juridisko palīdzību par konsultācijām

administratīvajā lietā pirmstiesas stadijā. Valsts kontroles rīcībā nav arī informācijas

un pierādījumu tam, ka M.Girne konkrētajā lietā sniedza juridiskās konsultācijas un

gatavoja procesuālus dokumentus.

[2.8] Lēmums pamatots ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmo daļu, 6.panta pirmo daļu, 7.panta trešo daļu,

12.pantu, 13.panta pirmo daļu un 20.pantu.

[3] Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja pieteikums, kurā lūgts

uzlikt par pienākumu Valsts kontrolei atlīdzināt pieteicējam materiālo zaudējumu Ls

177 apmērā.

Pieteikums pamatots ar šādiem argumentiem.

[3.1] Pieteicējs pieteikumā citē Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra

sprieduma lietā Nr.2001–07–0103 1.punkta ceturto rindkopu, Satversmes 92.pantu,

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 41.pantu un norāda,

ka atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei taisnīgs ir tāds atlīdzinājums, kas pēc

iespējas atjauno to stāvokli, kāds pastāvēja pirms tiesību aizskāruma. Lēmums

Nr.1398 nesedz zaudējumus par faktiski nodarīto mantisko zaudējumu pilnā apmērā.

Satversmes 92.pants un Administratīvā procesa likuma 92.pants, kuros ir noteiktas

personas tiesības uz atlīdzinājumu, ir konstitucionāla ranga tiesību normas. Pieteicēja

stāvoklis ir aizskarts ar prettiesisku valsts rīcību, līdz ar to viņam ir tiesības uz to, lai

atjaunotu tādu stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma (aizskāruma), un pieteicējam

tiktu atlīdzinātas izmaksas, kas radītas administratīvā procesa laikā.

[3.2] Mantisko kaitējumu pierāda: 1) 2006.gada 27.maijā noslēgtā vienošanās

Nr.15; 2) 2006.gada 29.maija AS „SEB Unibanka” maksājuma uzdevums Nr.23; 3)

ieraksts 2007.gada 15.maija Administratīvās rajona tiesas sēdes protokolā, 2007.gada

21.maija piezīmes pie protokola un paskaidrojums tiesas sēdē; 4) Administratīvās

apgabaltiesas 2008.gada 14.maija sēdes protokola ieraksts; 5) pieteicēja elektroniskā

vēstule M.Girnei, ar lūgumu izsniegt 2006.gada 27.maija noslēgtās vienošanās Nr.15

kopiju, taču advokāte M.Girne atteica to izsniegt, norādot, ka izprasītais dokuments ir

konfidenciāls.

[4] Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētājas rakstveida paskaidrojums,

kurā atbildētāja norāda, ka pieteicēja pieteikumu neatzīst un lūdz tiesu to noraidīt.

Paskaidrojumā atbildētāja atsaucas uz Lēmumā Nr.398 norādītajiem argumentiem.

[5] Ar Valsts kontroles 2009.gada 15.septembra lēmumu Nr.3.-5.1-1/2216

(turpmāk arī – Lēmums Nr.2216) pieteicējam atlīdzināts morālais kaitējums par izdotu

prettiesisko administratīvo aktu ar rakstveida atvainošanos, noraidot lūgumu par

morālā kaitējuma Ls 200 atlīdzinājumu.

Lēmums Nr.2216 pamatots ar turpmāk minēto.

[5.1] Atbildētājas ieskatā Valsts kontroles Rīkojums Nr.140 par piezīmes

izteikšanu nav izraisījis būtisku pieteicēja tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu

prettiesisku aizskārumu. Rīkojums Nr.140 bija vērsts uz tiesiska mērķa sasniegšanu, jo

darbinieka (arī amatpersonas) pienākums ir ievērot Valsts kontrolē noteikto darba

kārtību un pildīt iestādes vadītāja rīkojumus. Piezīme, atbilstoši Darba likuma

normām, ir vieglākais disciplinārsods. Valsts kontroles izdotais administratīvais akts

nav radījis paliekošas sekas pieteicējam.

[5.2] Valsts kontroles ieskatā Rīkojums Nr.140, kuru tiesa atzina par

prettiesisku, varētu radīt personai stresa situāciju, iekšējus pārdzīvojumus, kas

izpaužas kā personas ciešanas. Tomēr Valsts kontroles rīcībā nav informācijas un

pierādījumu tam, ka pēc disciplinārsoda piemērošanas pieteicējam:

1) tika radīta nelabvēlīga vide no darba kolēģiem un apkārtējiem. Valsts

kontroles ieskatā minētais apgalvojums ir nepamatots, jo Valsts kontroles rīcībā nav

informācijas par to, ka Valsts kontroles darbinieki, kuri bija iesaistīti disciplinārlietas

izskatīšanā, būtu izpauduši informāciju par pieteicēja disciplinārlietu trešajām

personām. Turklāt Valsts kontrolē bija spēkā iekšējais normatīvais akts „Informācijas

sniegšanas kārtība Valsts kontrolē” (apstiprināta Valsts kontroles padomes sēdē,

protokols Nr.42, 3.§), ar kuru apstiprināts Valsts kontroles rīcībā esošās ierobežotās

pieejamības informācijas saraksts, kur saraksta 2.12.punktā ir norādītas

disciplinārlietas, 4.2.punktā – personāllietas. Atbildētāja paskaidrojumā atsaucas uz

Valsts kontroles likuma 59.pantu.

2) tika radīts psiholoģisks spiediens, kura rezultātā pieteicējs bija spiests mainīt

darba vietu. Valsts kontrole uzskata, ka šāds iesniedzēja apgalvojums ir nepamatots, jo

lietā nav pierādījumu tam, ka pieteicējam saistībā ar piemēroto disciplinārlietu būtu

radīts psiholoģisks spiediens. Valsts kontrolē pieteicēja personāllietā atrodas

2007.gada 8.maija iesniegums, kurā pieteicējs lūdz viņu atbrīvot no /darbavieta/

/amats/ ar 2007.gada 18.maiju. Saeima 2007.gada 17.maija sēdē atbrīvoja pieteicēju

no amata ar 18.maiju.

Valsts kontroles ieskatā nepastāv cēloņsakarība starp Rīkojumu Nr.140 un

pieteicēja atbrīvošanu no amata.

[5.3] Administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības apstrīdēšana un

pārsūdzēšana ir tiesību normās paredzēts privātpersonu tiesību aizsardzības

mehānisms, kas pats par sevi nav uzskatāms par pazemojošu un morālas ciešanas

izraisošu.

[5.4] Valsts kontrole izteica piezīmi J.M., jo viņš nepildīja Valsts kontroles

tiesisku 2005.gada 2.septembra rīkojumu Nr.75, kurā tika noteikts nodot viņam

izsniegto 2.pakāpes speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam līdz 2005.gada

5.septembrim. Turklāt minētais rīkojums tika izdots pēc vairākkārtējas sarakstes ar

pieteicēju, lai nodrošinātu valsts noslēpuma aizsardzību. Pieteicējam tika izskaidrots,

ka viņam kā /darbavieta/ /amats/ turpmākā darbā nepieciešamā speciālās atļaujas

kategorija ir trešā un tāpēc ir nepieciešams anulēt viņam izsniegto otrās kategorijas

speciālo atļauju un piešķirt trešās kategorijas speciālo atļauju. Pieteicējam vairākkārt

tika izskaidrota speciālās atļaujas kategorijas maiņas kārtība un kārtība, kādā tiek

noteikts amatu saraksts, kuru veikšanai nepieciešama pieeja valsts noslēpumam.

Pieteicējam tika izskaidrots, ka nav tiesiski pamatoti nodrošināt amatpersonai pieeju

augstākas slepenības pakāpes informācijai, nekā tas ir nepieciešams amata pienākumu

izpildē. Slepenības režīma nodrošināšana struktūrvienībā ir tieši pakļauta institūcijas

vadītājam. Tikai 2005.gada 6.oktobrī J.M. nodeva otrās kategorijas speciālo atļauju.

[5.5] Lēmums Nr.2216 pamatots ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmo daļu, 6.pantu, 9.pantu, 11.panta trešo

daļu, 14.panta pirmo un ceturto daļu un 20.pantu, Administratīvā procesa likuma

63.panta pirmās daļas 1.punktu, 92.pantu un 93.panta trešo daļu.

[6] Pieteicējs 2009.gada 11.decembrī iesniedza Administratīvajā rajona tiesā

pieteikuma papildinājumu, kurā lūdza tiesu uzlikt par pienākumu Valsts kontrolei

atlīdzinātu pieteicējam morālo kaitējumu Ls 200 apmērā.

Pieteikuma papildinājums pamatots ar šādiem argumentiem.

[6.1] Pieteicējam publisko tiesību subjekta darbību rezultātā tika radīta stresa

situācija un nelabvēlīga vide no darba kolēģiem un apkārtējiem. Lai panāktu taisnību,

pieteicējam vajadzēja aizstāvēt savas tiesības tiesībsargājošās institūcijās. Minētā

psiholoģiskā spiediena rezultātā pieteicējs bija spiests mainīt darba vietu, lai strādājot

valstij nozīmīgā ieņemamajā amatā, jo Valsts kontrolē strādājot no 1993.gada aprīļa

par noteiktās darba kārtības un darba līguma saistību izpildi, veicot valsts revidenta,

vecākā valsts revidenta amata pienākumus netiktu disciplināri sodīts, bet ar Latvijas

Republikas Saeimas 2001.gada 24.maija lēmumu pieteicējs tiktu apstiprināts par

/darbavieta/ /amats/. Par ieguldījumu Valsts kontroles attīstībā 2004.gada 17.novembrī

pieteicēja darbs tika novērtēts ar Atzinības rakstu. Līdz ar to Valsts kontroles izdotais

Rīkojums Nr.140 pieteicējam bija būtisks un dziļš morāls pazemojums, kā arī kauns no

darba kolēģiem, kas ir par pamatu morālā kaitējuma atlīdzinājumam.

[6.2] Pamatojoties uz to, ka disciplinārā soda piemērošana pieteicējam atzīta par

prettiesisku, pieteicējs uzskata, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats

uzskatāms par pierādītu, jo ir pierādīts pieteicēja – fiziskās personas tiesību un ar

likumu aizsargāto interešu aizskārums. Pieteicējs pieteikuma papildinājumā atsaucas

uz Satversmes 101. un 106.pantu.

[7] Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētājas rakstveida paskaidrojums,

kurā atbildētāja norāda, ka pieteikumu neatzīst un lūdz noraidīt. Paskaidrojumā

atbildētāja atsaucas uz Lēmumā Nr.2216 norādītajiem argumentiem.

[8] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja savu prasījumu uz pieteikumā minētajiem

pamatiem. Pieteicējs papildus paskaidroja, ka Valsts kontrole prettiesiski ir aizskārusi

pieteicēja godu un cieņu mutvārdos, rakstveidā, kā arī ar darbiem, kas izpaudās tīšā

personas goda un cieņas pazemošanā. Pieteicējs uzskata, ka pastāv labvēlīga

administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi. Tiesību normas piešķir personai

tiesības no Valsts kontroles prasīt konkrēto labumu, jo ir konstatēti visi tiesiskie un

faktiskie apstākļi attiecīgā lēmuma saņemšanai. Ar Senāta 2009.gada 16.marta

spriedumu iestādes vaina ir pierādīta, jo ir konstatēta cēloņsakarība starp prettiesisko

administratīvo aktu un cietušajam nodarīto zaudējumu. Ņemot vērā, ka cēloņsakarība

ir pierādīta, pieteicējam nodarītais mantiskais kaitējums ir nepamatots, jo to ir izraisījis

Valsts kontroles nepamatots tiesību aizskārums. Atsaucoties Cilvēktiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13.pantu, Satversmes 91. un 92.pantu un

saskaņā ar pierādīšanas līdzekļiem, kas dokumentēti lietas materiālos, pieteicējam ir

nodarīts materiāls zaudējums, tādēļ pieteicējs uzskata, ka radītie materiālie zaudējumi

kompensējami pilnā apmērā no atbildētājas puses, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja

pirms zaudējuma nodarīšanas. Pieteicējs tiesas sēdē rakstveidā grozīja prasījuma

apmēru no Ls 177 uz Ls 170, jo 7 lati viņam atlīdzināti, par ko lietā strīda nav.

Pieteicēja prasība ir pēc saprātīguma un taisnīguma, tas ir, lai izlīdzinātu negatīvo

ietekmi un likvidētu kaitīgās sekas, kas radījušas materiālo kaitējumu. Nelabvēlīgo

attieksmi no kolēģiem varēja redzēt pēc kolēģu sejas pantiem. Ja pieteicējs gāja, tad

kolēģi piebremzēja savas runas. Valsts kontroliere un valsts kancelejas pārvaldniece ar

savu attieksmi pret pieteicēju nodarījušas tam morālo kaitējumu, jo ilgstoši nav

pieteicējam sniegta atbilde pēc būtības, valsts kontroliere norādījusi viņam, ka viņa ir

iestādē ir priekšniece. Pieteicēja ikdienas gaitas darba vietā kļuva apgrūtinošākas. Arī

lietas izskatīšanas fakts pieteicējam ir radījis psiholoģisku spriedzi.

[9] Tiesas sēdē atbildētājas pārstāves pieteikumu neatzina uz lēmumos un

rakstveida paskaidrojumos noradītajiem pamatiem. Papildus paskaidroja, ka lietā nav

pierādīts, kādā apjomā M.Girne sniegusi pieteicējam juridisko palīdzību. Iestāde

aprēķinājusi pieteicējam mantiskos zaudējumus par vienu tiesas sēdi, atbilstoši spēkā

esošajam vienīgajam regulējumam, proti, MK noteikumiem Nr.407. Pieteicējs vairs

nestrādā Valsts kontrolē. Tiesa, izskatot lietu par disciplinārsodīšanu, atzina šo

administratīvo aktu par prettiesisku. Tātad pieteicējam nav radušās nekādas smagas

sekas. Pieteicējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus, ka pret viņu tiktu vērsta kaut

kāda nelabvēlīga attieksme, ka tiktu aizskarts gods un cieņa. Jautājumu par pielaidēm

kontrolē un par to atbild tikai valsts kontrolieris. Ja viņš pilda savus pienākumus, tad to

nevar uzskatīt par goda un cieņas aizskaršanu. Visas lietas, kas saistītas ar personu

disciplinārsodīšanu iestādē, ir noteiktas kā ierobežotas pieejamības informācija, ja

kādu soda disciplināri, tad tas netiek izpausts citiem kolēģiem, uz kuriem šis jautājums

neattiecas. Tādējādi nevar būt, ka ir bijusi kāda nelabvēlīga attieksme pret pieteicēju

no kolēģu puses.

Motīvu daļa

[10] Tiesa, iepazīstoties ar administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumiem

un pārbaudot lietas materiālus, atzīst, ka pieteikums daļā par mantisko zaudējumu

piedziņu ir apmierināms daļēji, bet daļā par morālā kaitējuma piedziņu nav pamatots

un ir noraidāms.

[11] Lietā nav strīda par to, ka spēkā stājies tiesas spriedums, ar kuru

administratīvais akts par pieteicēja disciplināro sodīšanu atzīts par prettiesisku. Turklāt

tiesas spriedumā nodibināti disciplinārās sodīšanas iemesli, proti, pieteicējs pārkāpis

darba līgumu, nepildot darba devēja rīkojumu nodot valsts kontrolierei 2.pakāpes

speciālo atļauju. Tāpat no spēkā esošā tiesas sprieduma redzams, ka disciplinārais sods

atzīts par prettiesisku nevis tāpēc, ka pieteicēja darbībā (bezdarbībā) nav saskatāmas

disciplinārā pārkāpuma sastāva pazīmes, bet gan tāpēc, ka Valsts kontroles likumā

attiecībā uz amatpersonu disciplināro sodīšanu ir izveidojies likuma robs.

Lietā ir strīds par materiālo zaudējumu, kas pieteicējam nodarīti ar prettiesisko

administratīvo aktu, atlīdzināšanas apmēru, un strīds par atbilstošu morālā kaitējuma

atlīdzināšanu, proti, vai pieteicējam nodarīts tāds morālais kaitējums, kurš būtu

atlīdzināms naudā.

[12] Kā Senāts norādījis jau iepriekš, skatot pieteikumu par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā

akta izdošanas priekšnoteikumi. Nelabvēlīgais administratīvais akts, ar kuru iestāde

atteikusi apmierināt pieteicēja prasījumu, šādā gadījumā ir vērtējams vienīgi kā lietas

iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas rezultāts. Tiesai nav atsevišķi jāpārbauda

atteikuma pamatojums.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, tiesa secina, ka pieteicēja prasījums ir par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, proti, pienākuma uzlikšanu iestādei atlīdzināt

radušos zaudējumus, konkrēti, materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu.

[13] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.pants noteic, ka

nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu. Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs

prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem, vai personisko

kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes

faktisko rīcību.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk –

Atlīdzināšanas likums) 4.panta pirmā daļa noteic, ka iestāde zaudējumu var nodarīt ar

darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu, vai veicot prettiesisku faktisko

rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav

rīkojusies.

No minēto tiesību normu satura izriet, ka persona var prasīt zaudējumu

atlīdzinājumu, ja zaudējumi nodarīti ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas

atzīta par prettiesisku.

Ņemot vērā to, ka lietā nav strīda par to, ka, pieņemot lēmumu par pieteicēja

disciplināro sodīšanu, Valsts kontrole rīkojusies prettiesiski, pieteicējam ir tiesisks

pamats prasīt zaudējumu atlīdzinājumu no Valsts kontroles.

I

[14] Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 6.pantu tiesības uz zaudējuma

atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto

zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās

radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada

un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami

radījis šīs sekas. Cēloņsakarība nepastāv gadījumā, kad tāds pats zaudējums būtu

radies arī tad, ja iestāde būtu rīkojusies tiesiski.

Minētā likuma 7.panta pirmā daļa noteic, ka mantiskais zaudējums šā likuma

izpratnē ir katrs mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies ar iestādes

prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ.

Civillikuma 1770.panta izpratnē jēdziens “pametums” saprotams kā jebkāds

mantas samazinājums, zudums, kā arī peļņas atrāvums, papildu izdevumi un citas

mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas (skat. K.Torgāns. Civillikuma

komentāri. Saistību tiesības.-Rīga, Mans īpašums, 1998.-267.lpp.).

Savukārt saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 11.panta pirmo daļu mantiskā

zaudējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats un apmērs tiek pierādīts ar Administratīvā

procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Kā izriet no Atlīdzināšanas

likuma 13.panta pirmās daļas, nosakot atbilstīgu zaudējuma atlīdzinājuma apmēru,

ņem vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, kā arī cietušā

rīcību.

No minētā izriet, ka mantiskais zaudējums, kas radies iestādes prettiesiska

administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ, ir atlīdzināms, ja starp

iestādes prettiesisku rīcību un nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība – minētā

rīcība rada šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir bijis galvenais radīto seku faktors.

Nosakot zaudējumu apmēru, jāņem vērā ne tikai iestādes, bet arī cietušā rīcība.

[15] Atlīdzināšanas likuma 7.panta trešajā daļā ir noteikts, ka mantiskais

zaudējums ir arī zaudējums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu, iestādes

faktiskās rīcības novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai

likvidēšanu. Mantiskais zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko

palīdzību. Šīs izmaksas atlīdzina Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, nepārsniedzot

Ministru kabineta noteikumos paredzēto apmēru.

No citētās tiesību normas secināms, ka administratīvā akta atzīšanas par

prettiesisku gadījumā privātpersona ir tiesīga prasīt atlīdzinājumu, kas saistīts ar

izdevumiem par lietā saņemto juridisko palīdzību.

Taču atzīmējams, ka joprojām Ministru kabinets nav pieņēmis Atlīdzināšanas

likuma 7.panta trešajā daļā minētos Ministru kabineta noteikumus, līdz ar to nav

noregulēts jautājums par to, kādā kārtībā un apmērā valsts pārvaldes iestādes sedz

personām zaudējumus, kas tām radušies sakarā ar šo iestāžu privāttiesisko un publisko

darbību. Līdz ar to materiālo zaudējumu apmērs jāpierāda pieteicējam ar

Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem, pierādījumi

jāvērtē tiesai un tiesai jānosaka konkrēts atlīdzināmo zaudējumu apmērs.

[16] Tiesai ir jāizvērtē, vai starp valsts kontroles prettiesiski izdoto

administratīvo aktu un pieteicēja norādīto mantisko zaudējumu pastāv tieša

cēloņsakarība.

Kaut arī tiesa noraida pieteicēja argumentu, ka Senāta 2009.gada 16.marta

spriedums lietā Nr.SKA-30/2009 pats par sevi jau ir pierādījums noskaidrojamajai

cēloņsakarībai, tiesa atzīst, par ko lietā strīda nav, ka administratīvās lietas ietvaros

Nr.A42459905 pieteicējs ir izmantojis advokāta pakalpojumus juridiskās palīdzības

sniegšanai, līdz ar to tiesai nav šaubu, ka ir konstatējama tieša cēloņsakarība starp

materiālajiem zaudējumiem vispār un Valsts kontroles izdoto prettiesisko aktu. Ja

valsts kontrole nebūtu pieteicēju disciplināri sodījusi, tad pieteicējam nebūtu

nepieciešama juridiskā palīdzība savu tiesību un likumisko interešu aizsardzībai.

Taču tiesai ir jāizvērtē pieteicēja norādītā mantiskā zaudējuma apmēra

pamatotība.

[17] Pieteicējs mantisko zaudējumus pierāda ar 2006.gada 29.maija maksāšanas

uzdevumus Nr.23 Ls 177 apmērā. Pieteicējs paskaidro, ka nekādas kvītis izrakstītas

nebija, advokāte rakstveidā brīvā formā uzrakstījusi savus bankas konta rekvizītus un

norādījusi maksājamo summu (lietas 25.lapa).

Pieteicējs lūdz piedzīt no Valsts kontroles Ls 170, jo Ls 7 pieteicējam Valsts

kontrole samaksājusi (lietas 109.lapa).

Pieteicējs norāda, ka par juridisko pakalpojumu sniegšanu starp pieteicēju un

M.Girni liecina 2006.gada 27.maijā noslēgtā vienošanās Nr.15. Taču lietā nav iegūti

pierādījumi šādas vienošanās esamībai un tās saturam, proti, nav iespējams pārbaudīt,

par kādu procesuālo darbību veikšanu vai kādu dokumentu sastādīšanu un kādā

apjomā pieteicējs vienojies ar M.Girni. No lietā esošās izdrukas no e-pasta (lietas

44.lapa) par saraksti starp pieteicēju un advokāti, redzams, ka vienošanās advokātes

rīcībā vairs nav, jo beidzies tās glabāšanas laiks. Tāpat arī pieteicējs šādu vienošanos

nav tiesā iesniedzis, kā arī nevar paskaidrot, konkrēti par kādām darbībām, sniedzot

juridisko palīdzību, pieteicējs ar advokāti vienojies un kādi darbi konkrēti izpildīti.

Juridiskās palīdzības apjoms ir svarīgs, lemjot par atbilstīgu zaudējumu atlīdzinājumu,

taču pieteicējs noteiktā kārtībā nevar pierādīt, konkrēti par kādām darbībām pieteicējs

ar advokāti ir vienojies un cik par katru no tām samaksājis.

Taču lietā noskaidrots, ka advokāte ir piedalījusies vienā tiesas sēdē lietas

Nr.A42459905 ietvaros 2006.gada 7.jūnijā un šī lietas materiālos ir orderis par

juridiskās palīdzības sniegšanu. Līdz ar to tiesai jāizlemj, vai pieteicējam par šādu

juridisko palīdzību ir atlīdzināmi materiālie zaudējumi pilnā apmērā.

Tiesa no lietā nodibinātajiem apstākļiem ir secinājusi, ka pieteicējs lietas

Nr.A42459905 ietvaros ir izmantojis juridisko palīdzību, tiesvedība noslēgusies ar

iestādes izdotā administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku, līdz ar to pieteicējam ir

tiesības uz atbilstošu un taisnīgu atlīdzinājumu, jo zaudējumu rašanās ir tiešā

cēloņsakarībā ar iestādes prettiesisko administratīvo aktu.

Turklāt tiesas ieskatā atlīdzinājuma jautājuma izlemšanai nav piemērojami

Noteikumi Nr.407, bet tiesai pašai jānosaka atbilstošs atlīdzinājuma apmērs, ņemot

vērā gan iestādes rīcības tiesisko un faktisko apstākļu pamatojumu un cietušās

personas rīcību.

[18] Kaut arī administratīvajā procesā fiziskajai personai ne vienmēr ir

nepieciešami īpaši juridiskie pakalpojumi, jo pats administratīvais process, ņemot vērā

objektīvās izmeklēšanas principu, ir veidots tā, lai, cik vien tas iespējams, aizsargātu

šīs personas tiesības, objektīvās izmeklēšanas princips administratīvajā procesā ne

vienmēr spēj nodrošināt privātpersonas tiesību pilnīgu aizsardzību, tāpēc, nenovērtējot

juridisko palīdzību, var tikt būtiski aizskartas privātpersonai garantētās pamattiesības

uz taisnīgu tiesu.

Satversmes 92.panta un Atlīdzināšanas likuma 7.panta trešās daļas

piemērošanas tvērumu nosaka objektīvās izmeklēšanas princips, tāpēc iespēja

atmaksāt atlīdzību, tostarp to, kas attiecas uz juridiskās palīdzības izmaksām, tomēr

var tikt ierobežota.

Ņemot vērā likumā noteikto administratīvās tiesas aktīvo lomu tiesas procesā,

pamatoti var uzskatīt, ka administratīvajā procesā tiesības saņemt atlīdzību par

juridiskās palīdzības sniegšanu var tikt ierobežotas un tas nebūtu pretrunā ar

Satversmes 92. pantu. Tiesai nav pienākuma pilnā apmērā atlīdzināt pilnīgi visus ar

juridisko palīdzību saistītos izdevumus, kas radušies, apstrīdot un pārsūdzot

administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Tiesai likums piešķir plašas tiesības

izvērtēt atlīdzināmo zaudējumu apmēru un noteikt nevis pilnīgu, bet gan lietas

apstākļiem atbilstīgu atlīdzinājumu.

Tādējādi ir pamatoti Satversmes 92. panta trešo teikumu interpretēt tā, ka tas

piešķirtu administratīvajām tiesām tiesības lemt par apmēru, kārtību vai veidu, kādā

privātpersona ir tiesīga saņemt atlīdzību par juridiskās palīdzības izdevumiem, kas

radušies, vēršoties pret prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku iestādes

faktisko rīcību (sk. Satversmes tiesas 2010.gada 11.jūnija lēmumu par tiesvedības

izbeigšanu 8.punktu).

[19] Tātad administratīvajās lietās tiesā darbojas objektīvās izmeklēšanas

princips, kas ievērojami samazina nepieciešamību pēc juridiskajiem pakalpojumiem,

jo tiesa pati objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu, dod

administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc

pierādījumus pēc savas iniciatīvas. Tādā veidā aizsargājot šīs personas tiesības. Līdz

ar to administratīvajā procesā fiziskajai personai ne vienmēr ir nepieciešami īpaši

juridiskie pakalpojumi.

Tiesa uzskata, ka, lemjot par to, vai ir atlīdzināmi mantiskie zaudējumi par

saņemto juridisko palīdzību un cik, ir ņemams vērā tas, ka pats pieteicējs ir atzīstams

par tā saucamo „saprātīgo pieteicēju”. Par nozīmīgu faktoru, vērtējot privātpersonas

tiesības uz atlīdzību par juridiskās palīdzības izdevumiem, ir uzskatāms arī no

privātpersonas tiesību ievērošanas principa atvasinātais „saprātīgā pieteicēja princips”.

Tiesā notiekošā administratīvā procesa dalībniekiem izvirzāmās prasības ir

samērojamas arī ar to juridiskās kvalifikācijas līmeni un spējām (sk. 2007. gada

5. janvāra lēmumu lietā Nr. SKA-77/2007).

Konkrētajā lietā pieteicējs bija valsts amatpersona, kas ieņēmusi nozīmīgu

amatu Valsts kontrolē, pildījusi arī /amats/ funkcijas, studējusi /augstskola/ Publisko

tiesību nodaļā. Tiesas ieskatā minētie apstākļi ievērojami samazina nepieciešamību pēc

juridiskajiem pakalpojumiem. To apliecina arī lietā noskaidrotie fakti, ka pieteicējs

pats veiksmīgi ierosinājis tiesvedību tiesā jau 2005.gadā, taču par juridiskās palīdzības

sniegšanu vienojies tikai 2006.gada 27.maijā, pieteicējs pats piedalās tiesas sēdēs,

izņemot vienu tiesas sēdi, arī konkrētās lietas ietvaros pats realizē savu tiesību un

likumisko interešu aizsardzību. Tai pat laikā tiesas ieskatā atzīstams, ka lietas

Nr.A42459905 ietvaros, ņemot vērā lietas specifiku, pat „sapratīgam pieteicējam” bija

pamats lūgt juridisko palīdzību un izmantot Satversmes 92.pantā paredzētās tiesības uz

advokāta palīdzību.

Kā jau iepriekš spriedumā minēts, Atlīdzināšanas likuma regulējums, nosakot

materiālo zaudējumu apmēru, liek izvērtēt arī iestādes rīcības tiesisko un faktisko

pamatojumu un motīvus. Tiesas ieskatā tiem konkrētās lietas ietvaros ir ļoti liela

nozīme. Pieteicējam izteikta piezīme par valsts kontroles tiesiska rīkojuma nepildīšanu

– pieteicējs mēnesi nav nodevis 2.pakāpes speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam,

pie nosacījumiem, ka tā vairs nebija nepieciešama pienākumu izpildei. Tiesa piekrīt

atbildētājas viedoklim, ka pieteicēja disciplinārā sodīšana bija vērsta uz tiesiska mērķa

sasniegšanu, jo pieteicēja pienākums Valsts kontrolē bija pildīt noteikto darba kārtību

un iestādes vadītāja rīkojumus.

Ņemot vērā šajā punktā norādīto, pieteicēja prasījums par mantisko zaudējumu

atlīdzināšanu ir apmierināms daļēji – Ls 70 apmērā.

II

[20] Administratīvā procesa likuma 92.pants paredz, ka ikviens ir tiesīgs prasīt

atbilstīgu atlīdzinājumu cita starpā arī par morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar

administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Atlīdzināšanas likuma 9.pants paredz, ka morālais kaitējums šā likuma izpratnē

ir fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar

likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. Tātad morālais kaitējums ir naudas

izteiksmē nosakāmas subjektīvās ciešanas, kuru iemesls ir prettiesisks cietušā tiesību

vai interešu aizskārums (skat. Gredzena I. Valsts atbildība un tās veidi. Zaudējumu

atlīdzība administratīvajā procesā. Rīga: „Nordik”, 2004, 43.lpp.).

Vienlaikus Atlīdzināšanas likuma 11.panta trešā daļa paredz, ka morālā

kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir pierādīts

fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums.

Tā kā tiesa atzina pieteicēja disciplināro sodīšanu par prettiesisku, tiesas ieskatā

ir noticis pieteicēja tiesību aizskārums, tādēļ morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais

pamats uzskatāms par pierādītu.

Taču tiesai jāizlemj, vai iestādes atvainošanās konkrētajā lietā ir atbilstošs

atlīdzinājums, vai tomēr pieteicējam nodarīts tāds morālais kaitējums, kas būtu

atlīdzināms naudā.

[21] Vispārīgi runājot par atlīdzinājumu, Senāts ir atzinis, ka, lai atlīdzinājums

būtu atbilstīgs Latvijas Republikas Satversmes 92.panta izpratnē, tam ir jābūt

efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim.

Interpretējot gan minētajā konstitucionālajā tiesību normā, gan Administratīvā

procesa likuma 92.pantā ietverto jēdzienu atbilstīgs atlīdzinājums, Senāts ir paudis

viedokli, ka tas nozīmē, ka atlīdzinājumam ir jābūt taisnīgam. Atlīdzinājumam ir

jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas (sk. 2011.gada

18.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-161/2011 16.punktu).

Lemjot par atlīdzinājumu, jāatceras, ka morāls kaitējums ir subjektīvs jēdziens,

tie ir personas iekšēji pārdzīvojumi. Līdz ar to morālā kaitējuma noteikšanai nav

objektīvu kritēriju, tāpat šajā jautājumā nav stabilas judikatūras, nav pietiekoši plašas

tiesu prakses, līdz ar to nav iespējams lemt par taisnīgu atlīdzinājumu, balstoties uz

vienlīdzības principu ievērošanu tiesu praksē.

[22] Senāts ir atzinis, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 94.panta

ceturtajai daļai iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (jeb restitūcija), kuras rezultātā

pārkāpuma radītās sekas tiek likvidētas un tiek atjaunota tiesiskā situācija, kāda,

visticamāk, būtu bijusi, ja prettiesiskais administratīvais akts nebūtu izdots, ir

primārais atlīdzinājuma veids (sk. Senāta 2009.gada 17.novembra sprieduma lietā

Nr.SKA-505/2009 7.punktu).

Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka daļējs gandarījums pieteicējam jau sniegts ar

to, ka atbildētāja izdotais administratīvais akts atzīts par prettiesisku.

[23] Likumdevējs ir noteicis vadlīnijas, kas ņemamas vērā, nosakot

atlīdzinājumu par morālo kaitējumu. Atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 14.pantam

atlīdzinājuma noteikšanai ir jāapsver šādi kritēriji:

1) tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgums;

2) konkrētā aizskāruma smagums;

3) iestādes rīcības tiesiskais un faktiskais pamatojums un motīvi;

4) cietušā rīcība un līdzatbildība;

5) citi konkrētajā gadījumā būtiski apstākļi.

No minētā izriet, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumam ir jāatbilst nodarītajam

kaitējumam. Tādējādi, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt

atlīdzinājumam. Tas attiecas gan uz atlīdzinājuma veida izvēli (iestādes atvainošanās

vai atlīdzinājums naudā), gan atlīdzinājuma apmēru, ja izvēlēts atlīdzinājums naudā

(sk. Senāta 2010.gada 16.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-104/2010 13.punktu).

[23.1] Vērtējot tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgu, tiesa atzīst, ka

personas disciplinārā sodīšana bez tiesiska pamata ir pietiekoši nozīmīgs personas

aizskārums.

Vispārējo tiesību pamatprincips nulla poena sine lege (nav soda bez likuma)

liedz saukt personu arī pie disciplināratbildības un piemērot disciplinārsodu, ja nav

attiecīgas likuma normas, bet atbilstība tiesisko seku piemērošana analoģijas ceļā nav

pieļaujama (skat. Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006,.

149.lpp.).

Rīkojums par piezīmes izteikšanu pieteicējam bija nelabvēlīgs, jo rīkojumam ir

sodošs raksturs. Likuma atrunas princips ierobežo jebkura nelabvēlīga administratīvā

akta izdošanu, neesot Satversmes, likuma vai starptautisko tiesību normu

pilnvarojumam.

[23.2] Tiesai jāvērtē konkrētā aizskāruma smagumu (būtiskums, „dziļums”,

ilgums, pakāpe), tāpat aizskāruma smaguma noteikšanai var kalpot arī apstāklis, vai

kaitējums ir vai nav novēršams (vai ir paliekošs).

Tiesas ieskatā aizskārums nav smags, jo piezīme bija vieglākais no

iespējamajiem sodiem, turklāt pieteicējs vairs Valsts kontrolē nestrādā, līdz ar to

rājienam nav nekādu seku, kaitējums ar lēmuma atzīšanu par prettiesisku ir novērsts.

Tiesas ieskatā lietā nav nodibināms, ka Rīkojumam Nr.140 un pieteicēja atbrīvošanai

no amata ir tieša cēloņsakarība. Pieteicējs no amata atbrīvots gandrīz divus gadus pēc

Rīkojuma Nr.140 izdošanas, turklāt pats pieteicējs lietas izskatīšanā vairākkārt

norādījis, ka viņam morālās ciešanas radījusi saskarsme ar valsts kontrolieri un

sekretariāta vadītāju, risinot jautājumu par 2.pakāpes pielaides valsts noslēpumam

atņemšanu pieteicējam, kas notika līdz disciplinārā soda piemērošanai, nevis pats

disciplinārsods.

[23.3] Tiesai jāvērtē iestādes rīcības tiesiskais un faktiskais pamatojums un

motīvi. Tiesa tos vērtējusi jau sprieduma [19] punktā, atzīstot par svarīgāko vērtējamo

apstākli. Papildus tiesa norāda, ka konkrētais gadījums ir netipisks, jo likuma robs ļauj

personai par tiesas ieskatā būtiskiem pārkāpumiem palikt nesodītam. Ir radusies

situācija, kad amatpersona, kuras atbildības līmenis ir daudz augstāks par atbildētājas

darbinieku atbildību, nav sodāma, bet darbinieks par tādu pašu pārkāpumu ir sodāms.

Kaut arī atbildētājai nebija tiesiska pamata izdot prettiesisku administratīvo aktu, tai

bija atbilstošs faktiskais pamatojums un motīvi.

[23.4] Tiesai jāvērtē cietušā rīcība un līdzatbildība. Tiesas ieskatā prettiesiskā

administratīvā akta izdošanā ir acīmredzama pieteicēja rīcība, kas sekmējusi

prettiesiskā lēmuma pieņemšanu. Pieteicējs nav pakļāvies iestādes vadītāja

rīkojumiem. Kaut arī pieteicējs apgalvo, ka viņam nav paskaidrots, kāpēc viņam bija

jānodod 2.pakāpes speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumiem, tiesa lietā konstatē

pretējo. Iestādes vadītāja vairākkārt izskaidrojusi pieteicējam prasības pamatojumu

gan rakstveidā, gan mutvārdos. Slepenības režīma nodrošināšana ir tieši pakļauta

valsts kontrolierei, tāpēc tiesa uzskata, ka darba jautājumu risināšana starp pieteicēju

un valsts kontrolieri, pat tad, ja pieteicējam nepatīk valsts kontrolieres tonis, acu

skatiens vai piebilde, ka tieši viņa ir priekšniece iestādē, nevar radīt morālas ciešanas,

jo pieteicējam ir jāievēro darba kārtības noteikumi, jāievēro likumi savā darbībā un

jāievēro vadības norādījumi un rīkojumi, bet vadītājam ir pienākums vadīt un kontrolēt

iestādes darbību.

Ja pieteicējs būtu nekavējoties pēc valsts kontrolieres lūguma atdevis 2.pakāpes

atļauju, tad nesekotu disciplinārsods, līdz ar to tiesa atzīsts, ka pieteicējs ir

līdzatbildīgs kaitējuma nodarīšanā sev.

[23.5] Tiesai jāvērtē citi konkrētajā gadījumā būtiski apstākļi. Tiesas ieskatā ir

nozīme tam, ka pats pieteicējs vairāk savas ciešana saista ar 2.pakāpes pielaides

atņemšanas procesu un šī jautājuma risināšanu darbā, jo pieteicēja ieskatā viņam

vēlamā formā un kārtībā netika izskaidrots, kāpēc viņam jāatdod 2.pakāpes atļauja,

līdz ar to viņam morālās ciešanas nodarījis tas, ka viņam netiek sniegta atbilde pēc

būtības, nevis pats prettiesiskais rīkojums Nr.140. Taču kā iepriekš norādīts, tiesas

ieskatā rīkojumu došana, uzdevumu došana un konkrētas tiesiskas rīcības pieprasīšana

no padotas personas nevar tai radīt morālas ciešanas. Atzīmējams, ka apstrīdēšanas un

pārsūdzēšanas tiesību izmantošana ir tiesību normās paredzēts privātpersonas tiesību

aizsardzības mehānisms, kas pats par sevi nav uzskatāms par pazemojošu un morālas

ciešanas izraisošu.

Pieteicējs norāda, ka ciešanas izraisījis tas, ka tika radīta nelabvēlīga vide no

darba kolēģiem. Taču pats pieteicējs nevar paskaidrot, kā konkrēti tas izpaudās,

izņemot to, ka pieteicēja ieskatā kolēģu skatieni nebija atbilstoši un kolēģi pieteicēja

klātbūtnē sarunas neturpināja. Taču tai pat laikā, tiesai atbildot uz jautājumu, pieteicējs

norādīja, ka arī pirms konflikta izcelšanās iestādē, kolēģu attieksme nav bijusi pret

pieteicēju ļoti atvērta un labvēlīga.

Pieteicējs norāda, ka pret viņu tika radīts psiholoģisks spiediens, kā rezultātā

pieteicējs bija spiests mainīt darbu. Taču tiesa noraida šo argumentu kā nepamatotu.

Tiesa vairākkārt lūdza pieteicējam paskaidrot tiesai, kā šis spiediens izpaudās un no

kuras personas un kad, taču pieteicējs nevarēja tiesai atbildēt uz šo jautājumu. Kā jau

iepriekš norādīts, ka no Rīkojuma Nr.140 līdz pieteicēja atbrīvošanai no darba pagāja

pietiekoši ilgs laiks, līdz ar to tiesas ieskatā nav iespējams konstatēt cēloņsakarību

starp disciplināro sodu un pieteicēja iesniegumu par atbrīvošanu no darba.

Ņemot vērā, ka morālās ciešanas ir subjektīvi personas pārdzīvojumi, tiesas

ieskatā jāņem vērā arī personas emocionālā jūtīguma pakāpe attiecībā pret vidusmēra

cilvēku. Tiesas ieskatā ir pamats pieņemt, ka pieteicēja emocionālajam jūtīgumam

vajadzētu būt augstākam nekā vidusmēra cilvēkam, jo pieteicējs bija amatpersona,

ieņēma atbildīgu amatu, pildīja arī struktūrvienības /amats/ pienākumu, kaut lietā nav

izglītību apliecinošu dokumentu, no pieteicēja amata apraksta redzams, ka pienākumu

pildīšanai viņam bija jābūt augstākajai izglītībai, un no dokumentiem lietā redzams, ka

pieteicējs studējis jurisprudenci Latvijas Policijas akadēmijā.

[24] Tiesu praksē atzīts, ka ne jebkurš morālais kaitējums atlīdzināms naudā.

Vienīgi būtisks morālais kaitējums ir atlīdzināms naudā.

Tiesa, ņemot vērā visus [23] punktā izvērtētos apstākļus to kopumā un

savstarpējā saistībā, atzīst, ka pieteicējam nav nodarīts būtisks aizskārums, proti, tas

nav smags, līdz ar to atvainošanās atzīstama par atbilstīgu atlīdzinājumu. Līdz ar to par

pašu faktu, ka iestādes administratīvais akts atzīts par prettiesisku (kas atzīstams par

konkrētu aizskārumu un personai varētu izraisīt nepamatotas ciešanas), iestāde ir

pieteicējam rakstveidā atvainojusies, kas tiesas ieskatā ir atbilstīgs un taisnīgs

atlīdzinājums. Līdz ar to pieteicēja prasījums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu

naudā ir nepamatots un līdz ar to noraidāms.

[25] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja

pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu

pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Pieteicējs samaksājis lietā valsts nodevu Ls

20 apmērā (lietas 8.lapa).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.–251., 254.pantu un 289.–

291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

daļēji apmierināt J.M. pieteikumu par materiālo zaudējumu Ls 170 apmērā un

morālā kaitējuma Ls 200 apmērā atlīdzināšanu.

Uzlikt par pienākumu Valsts kontrolei viena mēneša laikā pēc sprieduma

stāšanās spēkā atlīdzināt pieteicējam materiālos zaudējumus Ls 70 (septiņdesmit lati)

apmērā. Pārējā daļā pieteikumu noraidīt.

Piedzīt no atbildētājas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts kontroles par labu

J.M. samaksāto valsts nodevu 20 Ls (divdesmit latu) apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā

no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās

rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) I.Putra

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas tiesnese I.Putra

Rīgā 2011.gada 19.maijā