Administrative court partially allows appeal against academic tribunal's decision denying exam opportunity.

Lieta Nr.A420116924

AA43-0344-26/15

ECLI:LV:ADAT:2026:0402.A420116924.35.S

Administratīvā apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2026.gada 2.aprīlī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Marita Miķelsone, tiesneses Sanita Kanenberga un

Karina Krastiņa

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona C/ pieteikumu par

/Nosaukums A/ Akadēmiskās šķīrējtiesas 2023.gada 22.decembra sprieduma Nr.AAP2/2023 atzīšanu par

prettiesisku daļā, ar kuru mācību kurss /Nosaukums B/ atzīts par nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa

eksāmenu 2023./2024. akadēmiskajā gadā, un pienākuma uzlikšanu atbildētājam atlīdzināt pieteicējam radīto

kaitējumu 10 000euro, sakarā ar /Persona C/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2025.gada

21.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Rīgas Juridiskās augstskolas (turpmāk – augstskola) vieslektors /Persona D/ (turpmāk arī – lektors)

2023.gada 20.novembrī paziņoja pieteicējam /Persona C/, ka viņš netiek pielaists mācību kursa /Nosaukums C/”

(turpmāk arī – mācību kurss) noslēguma eksāmena kārtošanai, jo pieteicējs nav piedalījies kursa semināru

aktivitātēs, tātad nav izpildījis visas kursa prasības.

Pieteicējs 2023.gada 21.novembrī e-pastā vērsās pie lektora, norādot iemeslu semināru neapmeklēšanai, kā arī

lūdzot iespēju līdz eksāmenam nokārtot semināru prasības, izpildot papildu uzdevumus.

E-pasta atbildē lektors atteicās pieteicējam uzdot papildu uzdevumus. Savukārt pēc atkārtotas pieteicēja e-pasta

vēstules, lektors nosūtīja papildu uzdevuma prasības, lai pieteicējs varētu sekmīgi nokārtot vienu no trīs

neapmeklētiem semināriem.

Ar 2023.gada 21. un 23.novembra e-pasta vēstulēm pieteicējs vērsās pie Bakalaura programmas direktores

/Persona E/ (turpmāk arī – direktore) ar lūgumu cita starpā pārskatīt no lektora saņemto nesamērīgi plašo

papildu uzdevuma apjomu.

Uz minētajām e-pasta vēstulēm direktore sniedza atbildes, kurās norādīts uz profesora /Persona D/ akadēmisko

brīvību, izvēloties papildu uzdevumu apjomu un iespēju pieteicējam norādīt uz profesora rīcību kursa

novērtēšanas anketā.

2023.gada 1.decembrī pieteicējs iesniedza sūdzību augstskolas Akadēmiskajā šķīrējtiesā (turpmāk – šķīrējtiesa).

Sūdzības ietvaros pieteicējs cita starpā lūdza atzīt, ka augstskolas rīcība, nepielaižot pieteicēju pie eksāmena

kārtošanas, bijusi prettiesiska, uzlikt pienākumu lektoram iedalīt pieteicējam papildu uzdevumu, kas būtu

objektīvi pamatots, un piespriest no augstskolas kaitējuma atlīdzinājumu 5000 euro.

[2] Ar šķīrējtiesas spriedumu nolemts: 1) atzīt, ka augstskolas faktiskā rīcība ir bijusi tiesiska; 2) noraidīt

pieteicēja prasību uzlikt par pienākumu lektoram nekavējoties rakstveidā atvainoties par goda un cieņas

aizskaršanu; 3) atzīt, ka pieteicējam iedotais individuālais uzdevums atbilst augstskolas noteikumiem un

akadēmiskās brīvības principam un nepārkāpj diskriminācijas aizliegumu; 4) atzīt, ka direktores rīcība atbilst

augstskolas noteikumiem un ir bijusi tiesiska; 5) noraidīt pieteicēja prasību piespriest no augstskolas kaitējuma

atlīdzinājumu 5000 euro ; 6) atzīt mācību kursu kā nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa eksāmenu

2023./2024.akadēmiskajā gadā.

[2.1] Atbilstoši mācību kursa aprakstam, sekmīga visu semināra uzdevumu izpilde un pētījumu atskaite ir

priekšnosacījums pielaišanai gala eksāmenam.

Pieteicējs nav izpildījis kursa aprakstā norādītās prasības par pietiekamu dalību lekcijās un semināros, un visu

semināra uzdevumu izpildi. 2023.gada 20.novembrī, kad lektors pieņēma lēmumu par to, ka pieteicējs netiek

pielaists pie eksāmena, pieteicējs nepieprasīja papildu uzdevumus par otro un trešo semināru, lai kompensētu to

neapmeklēšanu.

[2.2] Lektoram bija tiesības iedot pieteicējam tādu individuālo uzdevumu, kas kompensētu neapmeklētās

lekcijas un seminārus. Lektors brīdināja pieteicēju par to, ka darba apjoms būs pārāk liels, lai izpildītu to divās

dienās, kas ir atlikušas pirms eksāmena. Pieteicējs nav izpildījis kursa prasības, pieteicēja sūdzība tika pieņemta

izskatīšanai, un direktore apstiprināja, ka notiks atsevišķas pārrunas gan ar lektoru, gan ar augstskolas rektoru.

Līdz ar to prasība par atlīdzinājumu par tiesību aizskārumu ir nepamatota.

[3] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma atzīšanu par

prettiesisku daļā, ar kuru mācību kurss atzīts par nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa eksāmenu

2023./2024.akadēmiskajā gadā, un pienākuma uzlikšanu atbildētājam atlīdzināt pieteicējam radīto kaitējumu 10

000 euro. Pieteikumā norādīti šādi argumenti.

[3.1] Šķīrējtiesas spriedums nav pamatots ar tiesību normām.

[3.2] Šķīrējtiesa, atzīstot mācību kursu par nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa eksāmenu

2023./2024.akadēmiskajā gadā, prettiesiski izsprieda prasījumu, kas netika pieteikts. Šķīrējtiesa acīmredzami ir

pārkāpusi rīcības brīvību, jo no normatīvajiem aktiem neizriet, ka šķīrējtiesai ir tiesības izspriest lietu, par kuru

netika iesniegts ierosināšanas dokuments. Gluži pretēji – tiesību normas satur konkrētas norādes, kad tiek

anulēts studiju kurss, piemēram, disciplinārkomisijai ir tiesības pieņemt lēmumu par kursa anulēšanu, ja

konstatēts plaģiāts. Šāda rīcība no pieteicēja puses netika konstatēta. Līdz ar to šķīrējtiesas rīcība, anulējot

mācību kursu, bijusi patvaļīga. Turklāt tā arī neatbilst efektivitātes principam.

[3.3] Šķīrējtiesa arī nekonstatēja, ka ir pārkāptas obligātās materiālo tiesību normas vai pārkāptas tādas

procesuālo tiesību normas, kas aizsargā sabiedrības intereses.

Līdz ar to šķīrējtiesa ir pārkāpusi reformatio in peius aizliegumu, jo pieteicēja apstrīdēšanas iesnieguma

rezultātā pieteicējam iestājušās vēl nelabvēlīgākas sekas, jo mācību kurss tika atzīts par nenokārtotu, pamatojot

ar to, ka netika pieprasīti visi trīs uzdevumi uzreiz.

[3.4] Ir pierādīts, ka pieteicējs ir izpildījis lektora pirmo iedoto uzdevumu, par ko lektoru informēja 2023.gada

11.decembrī, nosūtot attiecīgo failu ar grāmatas apkopojumu. Lektors 2023.gada 13.decembrī iedalīja

pieteicējam otro uzdevumu, līdz ar to ir uzskatāms, ka pirmais uzdevums bija sekmīgi pieņemts un ieskaitīts.

Saskaņā ar trīspusējo vienošanos starp pieteicēju, lektoru un direktori pieteicējam vēl bija jāizpilda otrais un

trešais uzdevums, pēc kā būtu iespēja kārtot atkārtotu eksāmenu kursā. Tajā laikā pieteicēja apstrīdēšanas

iesniegums jau bija izskatīšanas stadijā, taču lektors par to nav zinājis līdz brīdim, kamēr augstskola informēja

lektoru par ierosināto lietu un pieprasīja paskaidrojumus. Savukārt 2023.gada 13.decembrī lektors pieteicēju

informēja, ka sakarā ar iesniegto sūdzību visi pieteicējam gan iedotie, gan jau no pieteicēja puses izpildītie

uzdevumi, ir atsaucami. Tas nozīmē, ka lektors, pretēji augstākas iestādes (konkrētajā gadījumā direktore)

lēmumam, ka pieteicējam tomēr ir tiesības kārtot eksāmenu, ja būtu izpildīti trīs individuālie uzdevumi,

patvaļīgi ir izdomājis, ka nepildīs viņam uzlikto pienākumu turpināt uzdevumu iedalīšanu pieteicējam un to

vērtēšanu. Šāda lektora rīcība ir prettiesiska un patvaļīga un ir atriebība par to, ka pieteicējs bija iesniedzis

sūdzību.

[3.5] No šķīrējtiesas sprieduma izriet, ka pamats mācību kursa anulēšanai ir tas, ka pieteicējs netika pieprasījis

uzreiz visus trīs uzdevumus, secīgi tos nav izpildījis. Šādi argumenti ir nepamatoti un prettiesiski. Pirmkārt,

veids, kā pieteicējs ir pieprasījis papildu uzdevumus, nemaina un neietekmē tiesisko situāciju un iznākumu no

tās. Šķīrējtiesa nav ņēmusi vērā, ka no lektora e-pastiem ir redzams, ka lektors atzīst tieši pakāpenisku papildu

uzdevumu pieprasīšanu, proti, 2023.gada 21.novembra elektroniskajā pastā lektors ir norādījis: “kad šis

uzdevums būs izpildīts labā kvalitātē, došu jums uzdevumu otrajam semināram”.

[3.6] Augstskolas pārkāpums nav tikai formāls, bet ir būtisks, jo rada pieteicējam vairākas nelabvēlīgas sekas.

Ar šķīrējtiesas spriedumu pieteicējam ir nepamatoti vismaz uz vienu gadu aizkavēta bakalaura grāda saņemšana

tiesību zinātnē, kā rezultātā ir apdraudētas pieteicēja iespējas sekmīgi un laicīgi turpināt studijas maģistratūrā,

iegūt jurista kvalifikāciju, līdz ar ko pretendēt uz reglamentētajām profesijām juridiskajā nozarē. Līdz ar to

augstskola ir aizskārusi pieteicēja Latvijas Republikas Satversmes 112.pantā nostiprinātās pamattiesības uz

izglītību.

[3.7] Ar šķīrējtiesas spriedumu cita starpā nodarīts kaitējums ne tikai pašam pieteicējam, bet arī sabiedrībai, jo

dēļ mācību nepamatotas aizkavēšanas pieteicējam joprojām saviem klientiem liegts pilnībā sniegt pieprasītos

pakalpojumus, piemēram, pārstāvību kasācijas instancē civilprocesā vai aizstāvību kriminālprocesā.

[3.8] Ar nepamatoti anulētu kursu pieteicējam radās arī mantiskie zaudējumi, jo par atkārtotu kursu ir jāmaksā

150 euro. Šķīrējtiesa pretēji Administratīvā procesa likuma 5., 12.-13.pantam neņēma vērā, ka pieteicējs kā

students atbilst riska grupai, tātad, pieņemot lēmumu, ir jāveic lietderības apsvērumu novērtējums. Šķīrējtiesas

spriedumā nav norādīti nekādi lietderības apsvērumi.

[3.9] Augstskolas vēlme pieteicējam anulēt kursu varētu būt saistīta ar mērķi gūt papildu ienākumus.

[3.10] Ņemot vērā, ka ir konstatēts būtisks, nepamatots un prettiesisks pieteicēja tiesību ierobežojums,

pieteiktais atlīdzinājums ir nepieciešams, lai atjaunotu taisnīgumu, atturētu augstskolu no līdzīgas prakses citu

studentu lietās, sniegtu gandarījumu pieteicējam par piedzīvoto nelabvēlīgo nodarījumu. Atvainošanās šajā

strīdā nav pieļaujama.

[3.11] Pienākumu nepildīšana, kursa prasību neievērošana, patvaļīga rīcība, sūdzību formāla izskatīšana,

nepilnīgas un maldinošas informācijas sniegšana, arī negodīgas komercprakses pazīmes ir pamats pieņemt

blakus lēmumu un nosūtīt to Izglītības kvalitātes valsts dienestam un Patērētāju tiesību aizsardzības centram.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 21.marta spriedumu pieteicēja pieteikums noraidīts, pamatojoties

uz turpmāk norādītajiem argumentiem.

[4.1] Tiesa konstatēja, ka no pieteicēja sūdzības satura neizriet, ka pieteicējs šķīrējtiesai būtu lūdzis vērtēt, vai

kurss ir atzīstams par nokārtotu vai nav, minēto apstiprina arī šķīrējtiesas sprieduma 1.punktā norādītie lietas

faktiskie apstākļi, kurus izskatīs šķīrējtiesa. Tādējādi tiesa izvērtēja, vai šķīrējtiesai bija kompetence konkrētajos

apstākļos pieņemt lēmumu par kursa atzīšanu par nenokārtotu un liegšanu to kārtot 2023./2024.akadēmiskajā

gadā.

[4.2] Tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā pieteicēja nepielaišana pie kursa eksāmena kārtošanas sakarā ar kursa

prasību neizpildi ir pieteicēja kā studenta tiesību ierobežojums, līdz ar to šā jautājuma izskatīšana ir šķīrējtiesas

kompetencē.

[4.3] Tiesa secināja, ka no lektora 2023.gada 13.decembra paskaidrojuma par pieteicēja sūdzību šķīrējtiesai

kļuva zināmi fakti, kas bija par pamatu vērtēt jautājumu, vai pieteicējs ir nokārtojis studiju kursa prasības un vai

viņam ir tiesības kārtot studiju kursa gala eksāmenu 2023./2024.akadēmiskajā gadā.

[4.4] Tiesas ieskatā lietā nav strīda, ka pieteicējs pirmo papildu uzdevumu ir izpildījis un nosūtījis lektoram

2023.gada 11.decembrī. Pēc tam viņam tika iedalīts otrais papildu uzdevums. Eksāmens (atkārtots) kursa

kārtošanai bija noteikts 2023.gada 13.decembrī. Otrais papildu uzdevums uz 13.decembri nebija novērtēts un

trešais nebija izsniegts, kā rezultātā pieteicējs nebija pielaists pie eksāmena kārtošanas. Tomēr pieteicējs, pretēji

lektora norādījumiem par nepielaišanu pie eksāmena, to pildīja un iesniedza augstskolas mācību portālā. Tiesa

konstatēja, ka lietā nav pierādījumu, ka par pārējiem kavētajiem semināriem, izņemot 27.oktobra semināru,

pieteicējs būtu informējis lektoru un lūdzis izsniegt individuālu uzdevumu.

Tiesa atzina, ka pieteicējs uz šķīrējtiesas sprieduma sagatavošanas brīdi nebija izpildījis studiju kursa prasības,

līdz ar to pamatoti netika pielaists pie eksāmena kārtošanas 2023.gada 24.novembrī un 13.decembrī un kurss

tika pamatoti atzīts par nenokārtotu. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka trešais uzdevums pieteicējam nebija

izsniegts vēl 2024.gada 15.martā.

[4.5] Tiesa konstatēja, ka lietā nav pierādījumu par to, ka pieteicējs būtu lūdzis pagarinājumu programmas

direktorei studiju kursa pārbaudījumu (darbu) izpildei un ka tāds būtu piešķirts. Nav konstatējams arī pieteicēja

2024.gada 26.marta pieteikuma papildinājumos norādītais direktores rīkojums iedalīt pieteicējam trīs papildu

uzdevumus saskaņā ar augstskolas pārbaudījumu un vērtēšanas nolikuma 11.8.2.apakšpunktu.

Tāpat tiesa nekonstatēja, ka pieteicējs šķīrējtiesai būtu iebildis par nepielaišanu pie kursa gala eksāmena

2023.gada 24.novembrī un 13.decembrī, jo pieteicēja iebildumi pamatā bija vērsti uz pirmā iedotā papildu

uzdevuma apjomu un augstskolas personāla rīcību, ko pieteicējs tiesā nav pārsūdzējis.

[4.6] No lietas materiāliem izriet, ka konkrētais mācību kurss ir noslēdzies ar 2023.gada 13.decembra

eksāmenu, minēto apstiprina arī lektora 2024.gada 16.marta e‑pasts pieteicējam, kur norādīts, ka lektora darba

līgums ir beidzies 2023.gada 18.decembrī un augstskolā vieslektors atgriezīsies tikai 2024.gada oktobrī.

Tiesa noraidīja pieteicēja iebildumu par to, ka saskaņā ar Augstskolu likuma 35.1 pantu darba līgumu ar lektoru

noslēdz uz 6 gadiem. Saskaņā ar Augstskolu likuma 40.panta pirmo daļu vieslektoru var pieņemt darbā uz laiku

līdz diviem gadiem, tātad arī tikai uz kursa laiku.

Tiesa secināja, ka šķīrējtiesa pamatoti atzina, ka pieteicējam nav tiesību kārtot studiju kursu 2023./2024.

akadēmiskajā gadā, jo uz šķīrējtiesas sprieduma taisīšanas brīdi studiju kurss bija noslēdzies.

[4.7] Tā kā tiesa nekonstatēja šķīrējtiesas sprieduma prettiesiskumu pārsūdzētajā daļā, nav konstatējams

zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats. Līdz ar to tiesa noraidīja arī pieteicēja prasījumu par kaitējuma

atlīdzināšanu.

[4.8] Tiesa norādīja, ka 2025.gada 21.martā pieteicējs iesniedzis lūgumu par lietas izskatīšanas atsākšanu. Tā kā

lūgums iesniegts pēc lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšanas, tiesa to neizskatīja. Tiesa nekonstatēja, ka lietā

būtu jānoskaidro jauni apstākļi vai jāiegūst jauni pierādījumi, kuriem ir nozīme lietas izskatīšanā pēc būtības.

[5] Pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 21.marta spriedumu.

Sūdzībā papildus pieteikumā esošajiem argumentiem norādīts sekojošais.

[5.1] Pirmās instances tiesa nepamatoti norāda, ka administratīvais process augstskolā daļā par kursa

nenokārtošanu ierosināts saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 57.pantu, proti, pēc iestādes iniciatīvas.

Administratīvais process ierosināts saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 55.panta 1.punktu un 56.panta

pirmo daļu – uz pieteicēja iesnieguma pamata.

[5.2] Pieteicējs paļāvās, ka iestāde un tās amatpersonas varēja izlasīt skaidri formulētu sūdzību, kurā nebija lūgts

vērtēt kursa atzīšanu par nenokārtotu.

[5.3] Lietā netika pieņemts nekāds lēmums atbilstoši Administratīvā procesa likuma 55.panta 2.punktam un

57.pantam. Līdz ar to nepareizi ir norādīts, ka šķīrējtiesai kļuva zināmi fakti, kas bija par pamatu jautājuma

vērtēšanai, vai pieteicējs ir nokārtojis studiju kursa prasības un vai viņam ir tiesības kārtot studiju kursa gala

eksāmenu 2023./2024.akadēmiskajā gadā.

[5.4] Administratīvā procesa likuma 247.panta trešā daļa aizliedz tiesai pamatot spriedumu ar tādiem

apstākļiem, par kuriem administratīvā procesa dalībniekiem nav bijusi iespēja mutvārdos vai rakstveidā izteikt

savu viedokli.

Gan no audio protokola, gan rakstveida protokola izriet, ka tiesa un lietas dalībnieki vispār nerunāja par to, ka

iestāde ir ierosinājusi kādu procesu daļā par kursa atzīšanu par nenokārtotu.

Konkrētajā gadījumā tiesa taisīja “pārsteiguma” spriedumu, jo lietas dalībniekiem nebija tiesības vispār

apstiprināt vai atspēkot minēto, līdz ar to tiesa lietas izskatīšanas laikā rīkojusies pretēji Administratīvā procesa

likuma 103.panta otrajai daļai.

[5.5] Tiesas spriedums nav pamatots ar judikatūru vai juridisko literatūru. Līdz ar to tas taisīts atrakstīšanas

veidā un nav motivēts, ar ko pārkāpta Administratīvā procesa likuma 246.panta trešā daļa.

[5.6] Tiesa neizsprieda prasījumu par pienākuma uzlikšanu augstskolai atlīdzināt pieteicējam radīto zaudējumu

150 euro.

[6] Augstskola rakstveida paskaidrojumā pieteicēja apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu, norādot turpmāk

minēto.

[6.1] Pretēji pieteicēja uzskatam administratīvais process daļā par kursa nenokārtošanu bez iespējas kārtot

eksāmenu 2023./2024.akadēmiskajā gadā tiesas spriedumā ir pareizi kvalificēts kā atsevišķs administratīvais

process, kas ir ierosināts uz šķīrējtiesas iniciatīvas pamata, nevis uz lietas dalībnieka pieteikuma pamata.

[6.2] Spriedumā pamatoti atzīts, ka nepielaišana pie kursa eksāmena kārtošanas sakarā ar prasību neizpildi ir

pieteicēja kā studenta tiesību ierobežojums, kas konkrēto jautājumu pakļāva šķīrējtiesas kompetencē. Proti,

lektors norādīja uz pieteicēja klajo bezrūpību studiju kursa prasību izpildē un acīmredzamo nesagatavotību

kursa prasību izpildei. Pieteicējs izvairījās no kursa pamatnodarbībām un bezrūpīgi attiecās pret

papilduzdevumiem, kurus lektors uzdeva, izrādot labvēlību, nevis pamatojoties uz kādu pieteicējam piemītošu

tiesību uz šādiem uzdevumiem. Lektora ieskatā šķīrējtiesai būtu ieteicams atzīt kursu par nenokārtotu un noteikt

kursa kārtošanu nākamajā mācību gadā.

Šķīrējtiesa bija tiesīga lemt par šo jautājumu atbilstoši tai piešķirtajai kompetencei, tomēr apstāklis, ka pieteicējs

nebija lūdzis šķīrējtiesai lemt par šādu jautājumu juridiski, liedza šķīrējtiesai pieņemt šādu lēmumu uz pieteicēja

iesnieguma pamata. Līdz ar ko jautājums varēja tikt skatīts atsevišķa administratīvā procesa ietvaros, kas ir

identificējams arī šajos faktiskajos apstākļos.

Neskatoties uz to, ka šķīrējtiesas spriedums ir viens, pēc būtības šķīrējtiesa ir lēmusi par diviem

administratīvajiem procesiem vienlaikus.

[6.3] Iestādei nav liegts lemt par dažādu administratīvo procesu statusu viena dokumenta ietvaros, sevišķi kad

izskatāmie jautājumi ir par tiem pašiem apstākļiem un cieši saistīti, un nav juridisku šķēršļu pieņemt lēmumu

abos procesos. Šāda rīcība atbilst procesuālās ekonomijas un efektivitātes principiem.

[6.4] Pieteicējs pēc būtības nav apstrīdējis šķīrējtiesas lēmuma par kursa nenokārtošanu pamatotību, bet tikai to,

ka šķīrējtiesa šādu lēmumu neesot varējusi pieņemt.

[6.5] Nav pamata atzīt, ka tiesa būtu pārkāpusi sprieduma sastādīšanas prasības, sastādot “pārsteiguma”

spriedumu, kā to norāda pieteicējs. Lietā būtiskie apstākļi tika izmeklēti, savukārt jautājums par procesu

nodalāmību ir juridisks fakts, kam bija procesuāli maznozīmīga vērtība lietas izskatīšanā. Nav pamata apšaubīt,

ka tiesa ir pārliecinājusies par lietas dalībnieku viedokli jautājumos, kas ir bijuši būtiski lietas izskatīšanai.

Pieteicējs būtu varējis tikpat efektīvi īstenot savas tiesības kā tas būtu, ja procesi būtu skatīti atsevišķi un lietā

nav pierādījumu par pretējo. Lietā nav konstatējams, ka būtu pārkāptas pieteicēja tiesības tikt uzklausītam.

[6.6] Nevar piekrist, ka tiesa, sastādot spriedumu, būtu pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 246.panta trešo

daļu. Judikatūra un doktrīna ir sprieduma argumentācijas līdzekļi, ko tiesa lieto, lai pamatotu savus argumentus.

Judikatūras un doktrīnas izmantošana nav vienīgais pareizais sprieduma sastādīšanas veids.

Atšķirībā no, piemēram, anglosakšu tiesību saimes, Latvijas Republikā judikatūrai nav prejudiciāls spēks. Tiesai

ir jāvērtē lietas apstākļi saskaņā ar piemērojamām tiesību normām. Judikatūra un doktrīna ir argumentācijas

līdzekļi, kurus tiesnesis piemēro pēc vajadzības, lai argumentētu tiesas nostāju par lietas apstākļiem.

Neatsaukšanās uz judikatūru vai doktrīnu pati par sevi nepadara tiesas spriedumu par nepamatotu.

Motīvu daļa

[7] Apgabaltiesa secina, ka pieteicēja centrālais arguments pieteikumā un apelācijas sūdzībā ir balstīts apstāklī,

ka šķīrējtiesa, atzīstot mācību kursu par nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa eksāmenu

2023./2024.akadēmiskajā gadā (šķīrējtiesas sprieduma 6.punkts), prettiesiski ir izspriedusi prasījumu, ko

pieteicējs nebija lūdzis. Kā rezultātā pieteicēja ieskatā šķīrējtiesa ir pārkāpusi reformatio in peius aizliegumu.

Proti, sūdzības rezultātā pieteicējs pretēji jau sākotnējai saskaņošanai ar augstskolu, ka tas būtu pielaists pie

eksāmena kārtošanas, ja izpildītu visus trīs lektora iedotos papildu uzdevumus, ticis pie sev vēl nelabvēlīgākas

situācijas, jo mācību kurss tika atzīts par nenokārtotu vispār.

[8] Apgabaltiesa lietā konstatē šādus lietas izspriešanai būtiskus faktiskos apstākļus.

2023.gada 20.novembrī lektors informēja pieteicēju, ka viņš netiek pielaists mācību kursa noslēguma

eksāmenam, jo pieteicējs nav piedalījies semināru aktivitātēs un nav izpildījis visas kursa prasības.

Pieteicējs 2023.gada 21.novembrī vērsās pie lektora, skaidrojot kavējumu iemeslus un lūdzot iespēju izpildīt

semināru prasības ar papildu uzdevumu palīdzību. Sākotnēji lektors atteicās šādu iespēju piešķirt, taču pēc

atkārtotas pieteicēja e-pasta vēstules 21.novembrī plkst.22:58 lektors pieteicējam izsniedza papildu uzdevumu.

Pieteicējs 2023.gada 21. un 23.novembrī vērsās arī pie direktores, lūdzot pārskatīt papildu uzdevuma

nesamērīgo apjomu un sniegt atbildes pēc būtības. Direktores atbildē uzsvērta lektora (profesora) akadēmiskā

brīvība noteikt uzdevumu apjomu.

2023.gada 1.decembrī pieteicējs iesniedza sūdzību augstskolas šķīrējtiesā, lūdzot: 1) atzīt augstskolas faktisko

rīcību par prettiesisku; 2) uzlikt par pienākumu lektoram sniegt rakstveida atvainošanos par goda un cieņas

aizskaršanu; 3) iedalīt pieteicējam objektīvu un samērīgu papildu darbu kursā, kas būtu pamatots un vienādā

salīdzinājumā ar citiem studentiem; 4) uzlikt pienākumu direktorei sniegt atbildes uz sūdzībām par lektoru pēc

būtības; 5) piespriest no augstskolas kaitējuma atlīdzinājumu 5000 euro.

Šķīrējtiesa saņēma lektora paskaidrojumus, kuros vērsta uzmanība uz pieteicēja klajo bezrūpību studiju kursa

prasību izpildē un acīmredzamo nesagatavotību kursa prasību izpildei. Skaidrots, ka pieteicējs izvairījās no

kursa pamatnodarbībām un bezrūpīgi attiecās pret papilduzdevumiem, kurus lektors uzdeva izrādot labvēlību,

nevis pamatojoties uz kādu pieteicējam piemītošu tiesību uz šādiem uzdevumiem. Lektors norādīja, ka viņa

ieskatā šķīrējtiesai būtu ieteicams atzīt kursu par nenokārtotu un noteikt kursa kārtošanu nākamajā mācību gadā.

Ar šķīrējtiesas spriedumu nolemts: 1) atzīt, ka augstskolas faktiskā rīcība ir bijusi tiesiska; 2) noraidīt pieteicēja

prasību uzlikt par pienākumu lektoram nekavējoties rakstveidā atvainoties par goda un cieņas aizskaršanu; 3)

atzīt, ka pieteicējam iedotais individuālais uzdevums atbilst augstskolas noteikumiem un akadēmiskās brīvības

principam un nepārkāpj diskriminācijas aizliegumu; 4) atzīt, ka programmas direktores rīcība atbilst augstskolas

noteikumiem un ir bijusi tiesiska; 5) noraidīt pieteicēja prasību piespriest no augstskolas kaitējuma

atlīdzinājumu 5000 euro; 6) atzīt mācību kursu kā nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa eksāmenu

2023./2024.akadēmiskajā gadā.

[9] Saskaņā ar Augstskolu likuma 19.panta pirmās daļas 1.punktu akadēmiskā šķīrējtiesa izskata studējošo un

akadēmiskā personāla iesniegumus par augstskolas satversmē noteikto akadēmisko brīvību un tiesību

ierobežojumiem vai pārkāpumiem.

Augstskolas Studējošo noteikumu 44.punkts noteic, ka sūdzības vai priekšlikumus par studiju procesu vai

programmu iesniedz programmas direktoram. [..] Detalizēta kārtība sūdzību un priekšlikumu iesniegšanai ir

aprakstīta augstskolas Sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas noteikumos.

Minēto noteikumu 7.punktā noteikts, ka sūdzības, kas tiek nodotas šķīrējtiesai, tiek izskatītas, pamatojoties uz

augstskolas šķīrējtiesas nolikumu (turpmāk – nolikums).

Savukārt nolikuma 1.1.2 un 1.1.3.apakšpunkts paredz, ka šķīrējtiesa ir patstāvīga augstskolas pārstāvības

institūcija, kas izskata studējošo un akadēmiskā personāla iesniegumus par augstskolas satversmē noteikto

akadēmisko brīvību un tiesību ierobežojumiem vai pārkāpumiem, un iesniegumus par administratīva akta vai

faktiskās rīcības apstrīdēšanu un pieņem attiecīgus lēmumus par tiem [..].

Nolikuma 3.5.apakšpunkts noteic, ka, izspriežot lietas pēc būtības, šķīrējtiesa vadās no Latvijas Republikā spēkā

esošajām tiesību normām, Rīgas Juridiskās augstskolas likuma, Augstskolu likuma, augstskolas satversmes,

satversmes sapulces un senāta lēmumiem, augstskolas starptautiskajiem, vietējiem līgumiem un citiem

normatīvajiem aktiem. Lietu izskatīšanas kārtību šķīrējtiesā nosaka šis nolikums.

Savukārt nolikuma 4.1.apakšpunktā noteikts, ka šķīrējtiesa izskata lietas pēc to personu pieteikuma, kas

norādītas šī nolikuma 1.1.apakšpunktā.

Apgabaltiesa secina, ka no iepriekš minētā izriet šķīrējtiesas kompetence un pamatprincips, ka tā izskata

prasījumu tādā apjomā, ar kādu persona ir vērsusies. Konkrētajā lietā tas nozīmē, ka šķīrējtiesai bija saistoši

pieteicēja sūdzībā izteiktie lūgumi.

Arī augstskola paskaidrojumos par apelācijas sūdzību atzīst, ka šķīrējtiesa bija tiesīga lemt par šo jautājumu

(kursa atzīšana par nenokārtotu) atbilstoši tai piešķirtajai kompetencei, tomēr apstāklis, ka pieteicējs nebija

lūdzis šķīrējtiesai lemt par šādu jautājumu juridiski liedza šķīrējtiesai pieņemt šādu lēmumu uz pieteicēja

iesnieguma pamata. Līdz ar ko jautājums varēja tikt skatīts atsevišķa administratīvā procesa ietvaros, kas ir

identificējams arī šajos faktiskajos apstākļos.

Tādējādi tālāk noskaidrojams, vai šķīrējtiesa strīdus jautājumu skatīja atsevišķa administratīvā procesa ietvaros.

Proti, vai ir pamats uzskatīt, ka, neskatoties uz to, ka šķīrējtiesas spriedums ir viens, pēc būtības šķīrējtiesa ir

lēmusi par diviem administratīvajiem procesiem vienlaikus, kā to paskaidrojumos apgalvo augstskola.

[10] Apgabaltiesa secina, ka konkrētajā gadījumā nav pareiza pirmās instances tiesas atsaukšanās uz

Administratīvā procesa likuma 57.pantu par administratīvās lietas ierosināšanu pēc iestādes iniciatīvas, kā arī

nav pamatots augstskolas arguments par divu administratīvo procesu apvienošanu vienā, pamatojot to ar

turpmāk minēto.

[10.1] Administratīvā procesa likuma 57.pants noteic, ka iestāde, kurai lieta ir piekritīga, ierosina administratīvo

lietu, ja tai kļūst zināmi fakti, uz kuriem pamatojoties saskaņā ar tiesību normām ir jāizdod vai var tikt izdots

attiecīgs administratīvais akts, kā arī tad, ja iestādei ir pamats uzskatīt, ka šādi fakti varētu būt.

Apgabaltiesa secina, ka lietā nav iesniegti pierādījumi par to, ka iestādē būtu bijuši divi paralēli procesi (viens,

pamatojoties uz pieteicēja sūdzību un otrs uz iestādes iniciatīvas pamata), kas apvienoti vienā. Tāpat nav

konstatējams, ka par administratīvās lietas ierosināšanu pēc iestādes iniciatīvas pieteicējam būtu paziņots, kā arī

būtu uzklausīts pieteicēja viedoklis jautājumā par mācību kursa atzīšanu par nenokārtotu bez iespējas kārtot

kursa eksāmenu 2023./2024.akadēmiskajā gadā, kā to noteic Administratīvā procesa likuma normas.

Arī šķīrējtiesas spriedumā nekas nenorāda uz to, ka augstskolai būtu kļuvuši zināmi fakti, kas būtu pamats

ierosināt vēl vienu administratīvo lietu pēc iestādes iniciatīvas, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma

57.pantu. Tāpat nav norādītas tiesību normas, saskaņā ar kurām iestāde ir pieņēmusi lēmumu atzīt mācību kursu

par nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa eksāmenu 2023./2024.akadēmiskajā gadā (saskaņā ar kurām tiesību

normām ir jāizdod vai var tikt izdots attiecīgs administratīvais akts, kā to paredz Administratīvā procesa likuma

57.pants).

[10.2] Apgabaltiesa norāda, ka viens no pamatiem administratīvās lietas ierosināšanai iestādē atbilstoši

Administratīvā procesa likuma 55.panta 1.punktam ir personas iesniegums, kā tas ir konkrētajā gadījumā.

Proti, pieteicējs 2023.gada 1.decembra sūdzībā augstskolas šķīrējtiesai izteicis šādus lūgumus: 1) atzīt

augstskolas faktisko rīcību par prettiesisku; 2) uzlikt pienākumu lektoram rakstveidā atvainoties; 3) uzlikt

pienākumu lektoram iedalīt tādu papildu darbu kursā, kas būtu objektīvs, pamatots un vienāds salīdzinājumā ar

citiem studentiem; 4) uzlikt pienākumu direktorei izskatīt pēc būtības pieteicēja sūdzības par lektora rīcībām un

reaģēt uz tām, sniedzot atbildi pēc būtības par sūdzības izskatīšanas rezultātiem un pieņemtajiem lēmumiem

attiecībā uz lektoru; 5) piespriest no augstskolas kaitējuma atlīdzinājumu 5000 euro.

Apgabaltiesas vērtējumā pieteicēja sūdzībā aprakstītie apstākļi un lūgumi ir skaidri formulēti un nerada pamatu

tos precizēt.

Arī šķīrējtiesas sprieduma 1.2.apakšpunktā ir norādīts, ka pieteicējam ir trīs būtiskas sūdzības: pirmā attiecas uz

goda un cieņas aizskaršanu, otrā attiecas uz individuālā uzdevuma apjomu, un trešā – uz programmas direktores

rīcību. Šķīrējtiesa tās izskatīs atsevišķi.

Attiecīgi šķīrējtiesas spriedumā atsevišķās sadaļās ir analizēti visu trīs pieteicēja sūdzību apstākļi, proti,

necienīga komunikācija, individuālā uzdevuma apjoms, programmas direktores atbilde, kā arī kompensācija.

Šķīrējtiesas sprieduma rezolutīvajā daļā izspriestie lūgumi norādīti tādā pašā secībā, kādā tie ir bijuši izteikti

pieteicēja 2023.gada 1.decembra sūdzībā, tomēr papildus rezolutīvajā daļā ir iekļauts 6.punkts – atzīt mācību

kursu kā nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa eksāmenu 2023./2024. akadēmiskajā gadā.

Administratīvā procesa likuma 4.panta ceturtā daļa noteic, ka šajā likumā privātpersonai noteikto tiesību

izmantošana pati par sevi nevar privātpersonai radīt nelabvēlīgas, tai skaitā privāttiesiskas sekas.

Reformatio in peius princips nozīmē, ka lēmums par apstrīdēto administratīvo aktu nedrīkst būt iesniedzēja

interesēm nelabvēlīgāks nekā apstrīdētais administratīvais akts, izņemot gadījumu, kad augstāka iestāde

konstatē, ka ir pārkāptas obligātās materiālo tiesību normas vai pārkāptas tādas procesuālo tiesību normas, kas

aizsargā sabiedrības intereses (Administratīvā procesa likuma 81.panta trešā daļa). Proti, minētais princips

nozīmē aizliegumu pasliktināt privātpersonas stāvokli, ja tā apstrīdējusi lēmumu, un tas attiecas uz situācijām,

kad iestāde izskata šīs personas iesniegto sūdzību (sk. sal. Senāta 2025.gada 14.augusta rīcības sēdes lēmuma

lietā Nr.SKA-256/2025 ( ECLI:LV:AT:2025:0814.A420253923.4.L) 5.punktu).

Ņemot vērā, ka šķīrējtiesa spriedumā ir izlēmusi lūgumu, kādu pieteicējs šķīrējtiesai nebija izteicis, tā rezultātā

pasliktinot pieteicēja stāvokli (atzīstot mācību kursu par nenokārtotu), apgabaltiesa atzīst, ka šķīrējtiesa ir

pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 4.panta ceturtajā daļā nostiprināto reformatio in peius principu. Šis

princips pēc būtības ļauj personai apstrīdēt tai nelabvēlīgu lēmumu, nebaidoties no vēl sliktāka iznākuma.

Konkrētajā gadījumā tas nav ievērots: pieteicējs vērsās šķīrējtiesā, jo nepiekrita lektora iedotā uzdevuma

apjomam, kā arī direktores atbildei par lektora akadēmisko brīvību, nosakot uzdevuma saturu un apjomu. Tātad

pieteicēju vēlējās saņemt šķīrējtiesas vērtējumu par uzdevuma apjoma pamatotību, taču tā vietā šķīrējtiesa

izskatāmās sūdzības saturu paplašināja un faktiski, pamatojoties uz lektora paskaidrojumos saņemto ieteikumu,

lēma atzīt mācību kursu kā nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa eksāmenu 2023./2024.akadēmiskajā gadā.

Minētais ir pamats šķīrējtiesas spriedumu pārsūdzētajā daļā atzīt par prettiesisku.

[11] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 92.pantam ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par

mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar

administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas

likums) 1.panta pirmā daļa noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un Administratīvā

procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumu vai nemantisko kaitējumu, kas tai

nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību.

Nemantiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku

faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvības, veselības, brīvības, goda un cieņas, personiskā vai ģimenes

noslēpuma, citu nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, kā rezultātā radušās

nelabvēlīgas nemantiskās sekas (likuma 8.panta pirmā daļa). Faktus, kas apliecina nemantiskā kaitējuma

nodarīšanu, pierāda ar Administratīvā procesa likumā norādītajiem pierādīšanas līdzekļiem. Privātpersonai ir

pienākums norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, un pamatot

atlīdzinājuma apmēru. Ja ar prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību privātpersonai ir

nodarīts būtisks tiesību aizskārums, nemantiskā kaitējuma esība ir uzskatāma par pierādītu (likuma 11.panta otrā

un trešā daļa). Tātad privātpersonai ir tiesības uz atlīdzinājumu par tai nodarītu tiesību aizskārumu

administratīvā procesa ietvaros, ja ir konstatēta prettiesiska iestādes faktiskā rīcība vai prettiesisks

administratīvais akts. Turklāt nemantiskā kaitējuma esība šādā gadījumā tiek prezumēta un nav īpaši jāpierāda.

Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmajai daļai nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka

atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam,

ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī

citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.

Saskaņā ar panta trešo daļu, ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka

privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, nemantiskā kaitējuma patstāvīgs

vai papildu atlīdzinājums var būt rakstveida vai publiska atvainošanās. Savukārt panta ceturtā daļa noteic, ka

nemantiskā kaitējuma atlīdzību nosaka līdz 7000 euro apmērā. Ja nodarīts smags nemantiskais kaitējums,

atlīdzību var noteikt līdz 10 000 euro apmērā, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums

veselībai, maksimālais atlīdzības apmērs var būt līdz 30 000 euro.

[12] Apgabaltiesa iepriekš spriedumā secināja, ka šķīrējtiesa, prettiesiski atzīstot mācību kursu par nenokārtotu

bez iespējas kārtot kursa eksāmenu 2023./2024. akadēmiskajā gadā, pārkāpa Administratīvā procesa likuma

4.panta ceturtajā daļā nostiprināto reformatio in peius principu.

Izvērtējot visus lietas apstākļus, apgabaltiesa atzīst, ka aizskārums nav smags, tādēļ atlīdzinājums nav nosakāms

naudas izteiksmē. Šādu secinājumu apgabaltiesa pamato ar turpmāk minēto.

Pieteicējs pieteikumā nenorāda, kāds aizskārums viņam nodarīts ar šķīrējtiesas rīcību, atzīstot mācību kursu par

nenokārtotu. Savukārt pieteikuma precizējumā norāda, ka ar šķīrējtiesas spriedumu nepamatoti aizkavēta

bakalaura grāda iegūšana tiesību zinātnē vismaz uz vienu gadu, jo anulētais kurss kārtojams nākamajā gadā.

Rezultātā tika apdraudētas pieteicēja iespējas sekmīgi un laicīgi turpināt studijas maģistratūrā un iegūt jurista

kvalifikāciju, un pretendēt uz profesijām juridiskajā nozarē. Mācību nepamatotas aizkavēšanas dēļ pieteicējs

nevar saviem klientiem pilnībā sniegt pieprasītos pakalpojumus – pārstāvību kasācijas instancē civilprocesā vai

aizstāvību kriminālprocesā. Pieteicēja pieteiktais atlīdzinājums nepieciešams, lai atjaunotu taisnīgumu, atturētu

augstskolu no līdzīgas prakses citu studentu lietās, sniegtu gandarījumu pieteicējam par piedzīvoto nelabvēlīgo

nodarījumu. Pieteicēja ieskatā atvainošanās nav pieļaujama.

Šķīrējtiesa spriedumā atzina, ka pieteicējam iedotais individuālais uzdevums atbilst augstskolas noteikumiem un

akadēmiskās brīvības principam un nepārkāpj diskriminācijas aizliegumu (rezolutīvās daļas 3.punkts). Šis bija

pirmais no diviem individuālajiem uzdevumiem, taču pēdējo – trešo – lektors pieteicējam neiedeva, turklāt

atbilstoši lektora 2023.gada 13.decembra e‑pasta vēstulei lektors atsauca visus līdz šim pieteicējam dotos

uzdevumus, kā arī anulēja 2023.gada 13.decembrī kārtotā eksāmena rezultātu, uz kuru pieteicējs netika pielaists,

jo nebija izpildījis kursa prasības. Lektors norādīja, ka pieteicējam būs iespēja atkārtot šo kursu “regulārā

veidā”.

No pieteikuma tiesai, tā precizējumiem un apelācijas sūdzības izriet, ka pieteicējs tiesā nepārsūdzēja pirmā

iedotā uzdevuma apjomu, ko pamatoti konstatējusi arī pirmās instances tiesa. Līdz ar to uzskatāms, ka

šķīrējtiesas spriedums šajā daļā ir stājies spēkā un nav pārsūdzams. Tāpat secināms, ka pieteicējs šķīrējtiesai

nebija izteicis iebildumus par nepielaišanu pie kursa gala eksāmena 2023.gada 24.novembrī un 13.decembrī, jo,

kā jau tas iepriekš norādīts spriedumā, pieteicēja iebildumi pamatā bija vērsti uz pirmā iedotā uzdevuma apjomu

un augstskolas personāla rīcību.

Tādēļ apgabaltiesai nav pamata vērtēt pieteicēja argumentus attiecībā uz konkrētā kursa kārtošanu un bakalaura

grāda iegūšanas kavējumu, jo mācību kursa sekmīgai nokārtošanai jāizpildās visām kursa prasībām – jābūt gan

izpildītiem semināra uzdevumiem, gan nokārtotam eksāmenam.

Tāpat ir jāņem vērā, ka /Persona D/ ir vieslektors, viņa darba līgums bija beidzies 2023.gada 18.decembrī un

augstskolā viņš atgrieztos tikai 2024.gada oktobrī. Tātad, pat ja šķīrējtiesa atzītu pieteicējam iedotā pirmā

uzdevuma apjomu par neatbilstošu augstskolas noteikumiem un akadēmiskās brīvības principam, pieteicējam

tik un tā nebūtu iespējas turpināt kārtot kursu 2023./2024.akadēmiskajā gadā.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, apgabaltiesa nekonstatē cēloņsakarību starp prettiesisko šķīrējtiesas spriedumu

pārsūdzētajā daļā un faktu, ka pieteicējs nav varējis turpināt kārtot mācību kursu 2023./2024.akadēmiskajā gadā.

[13] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10.panta pirmā daļa noteic, ka cietušais nav tiesīgs pilnīgi vai daļēji

saņemt zaudējuma atlīdzinājumu, ja viņš nav, izmantojot savas zināšanas, spējas un praktiskās iespējas, darījis

visu iespējamo, lai zaudējumu novērstu vai samazinātu.

No minētās tiesību normas kopsakarā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo daļu secināms, ka

cietušā līdzatbildība ir viens no kritērijiem, kas vērtējams, nosakot atlīdzinājuma apmēru (Senāta 2025.gada

11.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-94/2025 ( ECLI:LV:AT:2025:1111.A420191622.9.S) 16.punkts).

Izskatot atlīdzinājuma prasījumu, iestādei un tiesai jāvērtē pašas personas rīcība. Pirmām kārtām jākonstatē,

kādus objektīvi saprātīgus pasākumus persona šādā situācijā varēja vai tai vajadzēja veikt. Tāpat vērtējams, vai

persona ar savu apzinātu rīcību ir veicinājusi zaudējumu vai kaitējuma rašanos vai tā apmēra palielināšanos un

vai personas veiktie pasākumi zaudējumu vai kaitējuma novēršanai un samazināšanai attiecīgajos apstākļos ir

bijuši atbilstoši un saprātīgi (sk. Gredzena I., Mita D. 96.pants. Grām.: Administratīvā procesa likuma

komentāri. Aun B daļa. Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 2013, 951.-952.lpp.).Cietušā aktīva un savlaicīga rīcība,

lai novērstu, pārtrauktu un mazinātu tiesību aizskārumu, liecina arī par cietušā subjektīvo attieksmi pret tiesību

aizskārumu nozīmīgumu.

Vērtējot pieteicēja līdzatbildību, apgabaltiesa ņem vērā lietā esošo informāciju par pieteicēja ieguldīto darbu

mācību kursa sekmīgai apgūšanai. Proti, no šķīrējtiesas sprieduma izriet, ka kopumā ir bijušas 12 kursa lekcijas,

un lektors e-pastā pieteicējam bija norādījis, ka ir viņu redzējis lekcijās “apmēram stundu”. Kursa semināri ir

bijuši četri (2023.gada 18. un 27.oktobrī un 7.- 8. un 15.-16.novembrī) – 27.oktobra semināru pieteicējs

neapmeklēja slimības dēļ, par ko lietā nav strīda, savukārt par 7.- 8. un 15.-16.novembra semināriem pieteicējs

šķīrējtiesas sēdes laikā nevarēja apstiprināt, ka būtu tos apmeklējis.

Līdz ar to pieteicēja vieglprātīgā attieksme pret mācību kursa prasību izpildi ir rezultējusies ar to, ka pieteicējam

tika iedoti individuālie uzdevumi kavēto semināru sekmīgai nokārtošanai un iekavētās mācību vielas apguvei.

Tātad pieteicējs ne vien nav darījis visu iespējamo, lai izpildītu mācību kursa prasības, bet arī faktiski veicinājis

radušos situāciju, kas rezultējās ar pieteicēja nepielaišanu pie mācību kursa gala pārbaudījuma kārtošanas.

[14] Pieteicējs lūdz atlīdzināt viņam nemantisko kaitējumu 10 000 euro. Zaudējumu atlīdzināšanas likuma

14.panta ceturtā daļa noteic, ka atlīdzinājums līdz šādai summai var tik noteikts, ja nodarīts smags nemantiskais

kaitējums. Savukārt minētā panta trešā daļa noteic, ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus,

konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, nemantiskā

kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt rakstveida vai publiska atvainošanās.

Apgabaltiesa, izvērtējot šīs lietas apstākļus un ņemot vērā, ka netika konstatēta cēloņsakarība starp prettiesisko

šķīrējtiesas spriedumu pārsūdzētajā daļā un faktu, ka pieteicējs nav varējis turpināt kārtot mācību kursu

2023./2024.akadēmiskajā gadā, kā arī ņemot vērā pieteicēja līdzatbildības izvērtējumu (šā sprieduma 13.punkts)

un ievērojot Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 10.panta pirmo daļu, atzīst, ka atbilstīgs atlīdzinājums par šajā

lietā konstatēto prettiesisko šķīrējtiesas spriedumu pārsūdzētajā daļā (ar kuru mācību kurss atzīts par

nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa eksāmenu 2023./2024. akadēmiskajā gadā) – ir nosakāms kā augstskolas

rakstveida atvainošanās.

[15] Pieteicējs apelācijas sūdzībā norāda, ka pirmās instances tiesas spriedums nav pamatots ar judikatūru vai

juridisko literatūru, līdz ar to tas nav motivēts, ar ko pārkāpta Administratīvā procesa likuma 246.panta trešā

daļa.

Apgabaltiesa minētajam argumentam nepiekrīt.

Judikatūras pamatuzdevums ir, piemērojot normatīvos aktus, tos precizēt un konkretizēt. Judikatūra palīdz

nodrošināt tiesu prakses vienveidību un tiesisko noteiktību. Tikai tad, ja likumdevējs nav bijis pietiekoši

visaptverošs vai pietiekoši precīzs, „iejaucas” tiesa ar judikatūru, kura tiesību piemērošanas procesā precizē

likumdevēja normatīvo aktu. Kad tiek spriesta tiesa, ir divi varianti: sekot esošajai judikatūrai vai radīt jaunu. Ja

tiesa nonāk pie secinājuma, ka divu lietu faktiskie apstākļi ir salīdzināmi, tad agrākā nolēmuma juridiskā atziņa

var tikt piemērota arī konkrētajam risināmajam gadījumam (sal. Levits E. Judikatūra – pamati, problēmas,

piemērošana. Augstākās Tiesas Biļetens Nr.1, 2010,32.-35.lpp.).

Arī Senāts norāda, ka spriedums ir pamatots, ja spriedums satur pamatojumu, no kura ir saprotams, kāpēc tiesa

lietu ir izspriedusi tieši tā. Pienākums pamatot spriedumu nenozīmē pienākumu izmantot konkrētu judikatūru

vai juridisko literatūru (Senāta rīcības sēdes 2021.gada 6.oktobra lēmums lietā Nr.SKA-1258/2021).

Līdz ar to apgabaltiesa piekrīt augstskolas argumentam, ka neatsaukšanās uz judikatūru vai doktrīnu pati par

sevi nepadara tiesas spriedumu par nepamatotu un nemotivētu.

[16] Attiecībā uz mantisko zaudējumu atlīdzināšanu 150 eiro apgabaltiesa norāda, ka pieteicējs par šo prasījumu

bija lūdzis taisīt papildspriedumu.

Pirmās instances tiesa ar 2025.gada 28.maija lēmumu atteica taisīt papildspriedumu, norādot, ka pieteicēja

2025.gada 20.marta lūgumu izskatīt prasījumu par mantisko zaudējumu 150 euro atlīdzināšanu tika atteikts

izskatīt, jo tas tika iesniegts pēc lietas izskatīšanas pēc būtības pabeigšanas. Tā kā no pieteicēja pieteikuma

precizējumiem nebija konstatējams, ka pieteicējs bija vērsies tiesā, lai cita starpā saņemtu mantisko zaudējumu

atlīdzinājumu 150 euro, šāda prasījuma izskatīšanai nebija pamata.

Pieteicējs par minēto lēmumu iesniedza blakus sūdzību. Ar apgabaltiesas 2025.gada 15.augusta lēmumu blakus

sūdzību atteikts izskatīt, jo tā tika atzīta par acīmredzami nepamatotu. Apgabaltiesas lēmums nav pārsūdzams un

ir stājies spēkā.

Ievērojot minēto, apgabaltiesai nav pamata lemt par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu 150 eiro pieteicējam.

[17] Ņemot vērā, ka pieteicēja pieteikums ir daļēji apmierināms, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma

126.panta pirmo daļu no augstskolas par labu pieteicējam ir piespriežama viņa samaksātā valsts nodeva par

pieteikumu un apelācijas sūdzību.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu,

Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

apmierināt daļā /Persona C/ pieteikumu;

atzīt par prettiesisku SIA “Rīgas Juridiskā Augstskola” Akadēmiskās šķīrējtiesas 2023.gada 22.decembra

spriedumu Nr.AAP2/2023 daļā, ar kuru mācību kurss “RBC503 Economic Diplomacy” atzīts par nenokārtotu

bez iespējas kārtot kursa eksāmenu 2023./2024.akadēmiskajā gadā;

uzlikt pienākumu SIA “Rīgas Juridiskā Augstskola” viena mēneša laikā no šā sprieduma spēkā stāšanās

rakstveidā atvainoties /Persona C/ par to, ka šķīrējtiesa prettiesiski izspriedusi jautājumu par mācību kursa

“RBC503 Economic Diplomacy” atzīšanu par nenokārtotu bez iespējas kārtot kursa eksāmenu

2023./2024.akadēmiskajā gadā;

piespriest no SIA “Rīgas Juridiskā Augstskola” par labu /Persona C/, personas kods /Personas kods A/, viņa

samaksāto valsts nodevu par pieteikumu un apelācijas sūdzību 90euro.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente Tiesnese Tiesnese

M.Miķelsone S.Kanenberga K.Krastiņa