Court dismissed claim for management fees and heating charges where tenant legally cut off heating without consent.

Lietas arhīva Nr. C-0598-19/20

ECLI:LV:RVPT:2019:0206.C30444217.1.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2018.gada 16.novembrī

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa

šādā sastāvā: tiesnese I.Casno

ar sekretāri M.Vaideri

piedaloties prasītājas pārstāvim /pers. A/

atbildētāja pārstāvei /pers. B/

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” prasībā pret /pers. C/ par parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa

Prasītāja SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” iesniegusi tiesā prasību pret atbildētāju /pers. C/ par dzīvojamās mājas uzturēšanas un

apsaimniekošanas maksas un saņemto pakalpojumu parāda piedziņu.

Prasībā norādīts, ka saskaņā ar likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta septīto daļu un 2011.gada

5.jūlija dzīvojamo māju pārvaldīšanas līgumu Nr.RD-11-910-lī un tā pielikumu Nr.1, prasītāja apsaimnieko dzīvojamo māju /adrese/.

2000.gada 19.oktobrī starp Rīgas pašvaldības uzņēmumu bezpeļņas organizāciju namu pārvaldi „Zemgale” un atbildētāju noslēgts

dzīvojamas mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas līgums Nr.135.

2010.gada 29.decembrī Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas centra apsaimniekotājs” (tā prasībā) tikusi reorganizēta, apvienojoties ar

citām komercsabiedrībām un reģistrēta Uzņēmumu reģistrā kā SIA “Rīgas namu pārvaldnieks”, kā reorganizēto komercsabiedrību

tiesību un saistību pārņēmēja.

Ar 2010.gada 3.decembra aktu konstatēts, ka saskaņā ar projektu Nr.77090910-511 nedzīvojamās telpas pirmajā stāvā, kuru

īpašnieks ir atbildētājs, ir atslēgtas no centrālas apkures sistēmas ar 2010.gada 1.decembri. Atslēgšana notikusi bez Rīgas pilsētas

siltumapgādes jautājumu komisijas lēmuma un kopīpašnieku piekrišanas.

Prasībā norādīts, ka apkure ir viens no pamatpakalpojumiem un visi kopīpašnieki ir piekrituši piešķirt prasītajam tiesības slēgt

līgumu ar AS „Rīgas siltums”. Enerģētikas likumā paredzētās tiesības izvēlēties siltumapgādes veidu attiecināmas uz kopīpašnieku

pieņemto lēmumu. Prasītājas ieskatā šajā gadījumā ir iestājušies tiesību teorijā atzītie zaudējumu atlīdzināšanas priekšnosacījumi,

proti, konstatējama atbildētāja prettiesiska rīcība – netika noslēgta vienošanās ar pārējiem kopīpašniekiem par nekustamā īpašuma

atslēgšanu no centrālās apkures, konstatētas prettiesiskas darbības sekas – radīts zaudējums 4368,48 EUR, pastāv cēloņsakarība starp

atbildētāja prettiesisku rīcību uz zaudējumiem.

Prasītāja norāda, ka zaudējumu rašanās posms ir no 2013.gada 1.decembra līdz 2015.gada 24.novembrim, kad atbildētājam

izbeidzās īpašuma tiesības, un tā apmērs aprēķināts atbilstoši 2014.gada 24.marta balsošanas protokola dzīvojamās mājas /adrese/,

dzīvokļu īpašnieku kopības nolemtajam. Atbildētājs labprātīgi nav veicis zaudējumu atlīdzināšanu.

Prasītāja papildus norāda, ka atbildētājs atslēgšanu no apkures sistēmas nav veicis atbilstoši likumdošanā noteiktajai kārtībai un

attiecībā uz patvarīgu atslēgšanos no kopējās apkures sistēmas ir nodibināta tiesu prakse, kas pamatota ar vairākiem Senāta Civillietu

departamenta un Administratīvo lietu departamenta spriedumiem.

Pamatojoties uz Dzīvokļa īpašuma likuma 3.pantu, 8.panta pirmo daļu, 10., 12., 35.pantu un Civillikuma 1068., 1402., 1635.,

1651, 1732., 1753., 1756., 1765., 1770., 1771., 1773., 1775., 1779., 1786.pantu, 1652.panta trešo daļu un 1759.panta 1.punktu,

prasītāja lūdz piedzīt no atbildētāja pamatparādu par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu, un komunālajiem pakalpojumiem

par laika periodu no 2013.gada 1.decembra līdz 2015.gada 24.novembrim 3093,50 EUR un nokavējuma procentus par laika periodu

no 2013.gada 1.decembra līdz 2015.gada 24.novembrim 1274,98 EUR, visus tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā valsts nodevu 409,48

EUR un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 3,20 EUR, kā arī atzīt prasītājai tiesības piedzīt no atbildētāja par laiku līdz sprieduma

izpildei likumiskos 6% gadā no prasības pamatparāda summas.

Atbildētājs sniedzis paskaidrojumus par prasību norādot, ka prasību neatzīst. Norāda, ka atbildētājam piederošā īpašuma lietošana

apkures sezonā bija faktiski neiespējama, jo ēkas siltumapgādes sistēma nenodrošināja īpašumu ar pietiekamu siltumu, līdz ar ko

atbildētājs bijis spiests apkurināt īpašumu ar elektriskajiem sildītājiem. Lai konstatētu apkures sistēmas nepietiekamo jaudu atbildētāja

īpašumu vairākkārt apsekojuši AS ”Rīgas siltums” un prasītāja pārstāvji. Tā kā prasītājs nav varējis atrast risinājumu siltumapgādes

situācijas uzlabošanai puses vienojušās, ka atbildētājs par saviem līdzekļiem izstrādās tehnisko projektu siltummezgla izbūvei /adrese/.

2010.gadā ticis izstrādāts tehniskais projekts, saskaņā ar LR būvnormatīviem, AS “Rīgas siltums” tehniskajiem noteikumiem Nr.03

1254 un objekta inventarizācijas lietu. 2010.gada 2.novembrī projekts saskaņots ar AS “Rīgas siltums”. Projekta realizācijas pirmais

posms paredzēja atbildētājam piederošā īpašuma atslēgšanu no kopējās ēkas siltumapgādes sistēmas, tādejādi būtiski uzlabojot pārējo

ēkas dzīvokļu siltumapgādi, jo kopējā siltumapgādes sistēmas jauda uz šīs atslēgšanas rēķina tika paaugstināta. Tā kā ēkas privatizācijas

process uz to brīdi nebija pabeigts, ēkas īpašnieku vārdā un interesēs savu saskaņojumu atslēgšanai deva prasītājs. Līdz ar to īpašuma

atslēgšana no kopējās siltumapgādes sistēmas bijusi likumīga un saskaņota ar visām kompetentajām iestādēm. 2010.gada 3.decembrī

komisija, kurā piedalījās Rīgas pašvaldības SIA “Zemgale” tehniskās daļas inženieris, AS “Rīgas siltums” vecākais meistars un siltuma

iekārtu atslēdznieks sastādījuši aktu par to, ka apsekojot nedzīvojamās telpas /adrese/ konstatēts, ka nedzīvojamās elpas pirmajā stāvā

(īpašnieks /pers. C/) ir atslēgtas no centrālās apkures sistēmas ar 2010.gada 1.decembri un ņemot vērā, ka nedzīvojamām telpām ir

atsevišķa ieeja, siltuma zudumus koplietošanas telpās nav jāaprēķina. Līdz ar to ar prasītāja ziņu un saskaņojumu atbildētāja īpašums no

2010.gada 1.decembra ir faktiski atslēgts no ēkas kopējās siltumapgādes sistēmas un centralizēta siltumapgāde no ēkas kopējās

siltumapgādes sistēmas īpašumam nav pieejama.

Attiecībā uz prasībā norādīto, ka atslēgšana notikusi bez Rīgas pilsētas siltumapgādes sistēmas komisijas lēmuma un kopīpašnieku

piekrišanas paskaidro, ka uz īpašuma atslēgšanu visi ēkā esošie dzīvokļi vēl nebija privatizēti un saskaņā ar likuma “Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”50.panta septīto daļu tieši prasītāja pienākums bija pārvaldīt dzīvojamo māju līdz tās

pārvaldīšanas tiesību nodošanai dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai vai ar dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu pilnvarotai personai, kā arī

līdz brīdim kamēr nav sasaukta dzīvokļu īpašnieku sapulce. Konkrētajā situācijā ēkas īpašnieku piekrišana juridiski un faktiski nebija

iespējama, jo kopīpašuma domājamo daļu sadale privatizācijas procesa ietvaros uz 2010.gada 10.novembri, kad tika dota atļauja

īpašuma atslēgšanai no kopējās siltumapgādes sistēmas, nebija pabeigta. Šādā situācijā dzīvokļa īpašniekus ar likumu uzliktā

pārvaldīšanas pienākuma ietvaros pārstāvēja prasītājs, kurš arī pierādāmā veidā deva savu piekrišanu īpašuma atslēgšanai no kopējās

siltumapgādes sistēmas. Fakts, ka īpašums ticis atslēgts bez Rīgas pilsētas siltumapgādes komisijas lēmuma, nav uzskatāms par

atbildētāja vainojamu rīcību, jo šādu akceptu deva gan prasītājs, gan AS “Rīgas siltums”. Atbildētājam bija tiesības paļauties, ka abas

iepriekšminētās sabiedrības, būdamas jomas eksperti un speciālisti, normatīvajā regulējumā noteikto siltumapgādes atslēgšanas

procedūru un kārtību pārzināja labāk. Atbildētājs paļāvās, ka šo abu sabiedrību saskaņojumu veidā rakstveidā paustā piekrišana un

faktiskā rīcība, ir pamats tiesiski veiktai īpašuma atslēgšanai no ēkas kopējās siltumapgādes sistēmas.

Papildus norāda, ka atbilstoši Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Apsaimniekošanas pārvaldes 2014.gada 23.janvāra

vēstulē norādītajam konstatējams, ka prasītājs atkārtoti ir pārsniedzis sava pilnvarojuma robežas, tādejādi vairākkārt apzināti maldinot

atbildētāju par sava pilnvarojuma tvērumu. Atbildētājs nevarēja zināt un pārliecināties par prasītāja pilnvarojuma apjomu un tāpēc

atbildētājs nav vainojams par to, ka prasītājs, kā vēlāk izrādījās, dodot atļauju īpašuma atslēgšanai no ēkas kopējās siltumapgādes

sistēmas, ir pārsniedzis savas pilnvaras. Secināms, ka pats prasītājs ar savu rīcību ir veicis neatļautas darbības, kas šobrīd radījušas

negatīvas sekas atbildētājam. Paša prasītāja prettiesiska rīcība pret atbildētāju nevar prasītājam radīt vēlākas prasījuma tiesības pret

atbildētāju.

No iepriekš izklāstītajiem apstākļiem konstatējams, ka īpašuma atslēgšana no ēkas kopējās siltumapgādes sistēmas nav vērtējama

kā atbildētāja prettiesiska rīcība, jo ir konstatējama paša prasītāja prettiesiska rīcība, kas izpaudusies kā apzināts savu pilnvaru

pārkāpums, kas maldinājis atbildētāju un radījis paļaušanos uz prasītāja rīcības tiesiskumu. Pastāvot konkrētajiem lietas apstākļiem, nav

iespējams konstatēt atbildētāja vainu, jo vainas elements tieši pretēji ir konstatējams prasītāja faktiskajā un tiesiskajā rīcībā. Tāpat

atbildētāja ieskatā nav saprotams kādā veidā prasītājam varētu būt radušies zaudējumi. Atbildētājs apkures pakalpojumus no prasītāja

nesaņem kopš 2010/gada 1.decembra, tāpēc nav izskaidrojama prasība piedzīt zaudējumus par laika periodu no 2013.gada 1.decembra

līdz 2015.gada 24.novembrim. Turklāt ēkai faktiski piegādātās apkures pakalpojumu uzskaita ēkā uzstādītā kopējā mērierīce, kuras

faktiskā piegādes apjoma rādītāju ik mēnesi prasītājs izdala uz visiem ēkas dzīvokļiem, kas apkures pakalpojumus faktiski ir saņēmuši.

Šajā posmā siltuma zudumi, par kuriem būtu atbildīgs atbildētājs, nenotiek. Turklāt no pievienotajiem pierādījumiem nav konstatējams

kā prasītājs nonācis pie pieprasītās zaudējumu summas, līdz ar to uzskata, ka zaudējumu pastāvēšana un konkrēts tā apmērs nav

pierādījis.

Attiecībā par dzīvokļu īpašnieku 2014.gada 24.marta balsošanas protokolu norāda, ka šāds dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums ir

prettiesisks un tāpēc spēkā neesošs un kā tāds tas nerada atbildētājam pienākumus. Proti, prasītāja aptaujas lapā norādītā informācija, ka

lēmums ir par pagraba stāva un pirmā stāva koplietošanas telpu nelikumīgi veikto centrālās apkures atslēgšanu pirms projekta

realizācijas, ir maldinoša, jo pirmā stāva koplietošanas telpu atslēgšanai no centrālās apkures nav nekāda sakara ar atbildētāja likumīgi

veikto īpašuma atslēgšanu. Turklāt projekts nekad nav paredzējis ēkas koplietošanas telpu atslēgšanu no centrālās apkures. Bez tam

dzīvokļu īpašnieku kopība, lemjot par prettiesisku un nepamatotu maksāšanas pienākuma uzlikšanu atbildētājam par nesaņemtu

pakalpojumu, ir rīkojusies savās savtīgās interesēs, pārkāpjot Dzīvokļa īpašuma likuma 16.pantā noteiktās kompetences robežas, kā arī

Civillikuma 1.pantā noteikto labas ticības principu, jo ar šādu lēmumu katrs dzīvokļa īpašnieks ieguva iespēju par saņemto apkuri

maksāt mazāk uz tā rēķina, ka daļu no saņemtās apkures maksas uzlikts par pienākumu maksāt atbildētājam.

Par nepamatotu atbildētājs uzskata prasītāja atsauci uz Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta pirmās daļas 3.punktu, jo minētā tiesība

norma uzliek pienākumu norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, taču atbildētājs apkures pakalpojumus nesaņem kopš 2010.gada

1.decembra.

Konkrētajā lietā jāņem vērā apstāklis, ka īpašuma atslēgšana no kopējās siltumenerģijas sistēmas notika ar paša prasītāja

piekrišanu, kā arī atslēgšanas saskaņošana notika nepabeigtas privatizācijas procesa ietvaros, līdz ar to judikatūra, uz kuru atsaucies

prasītājs nav attiecināma uz konkrēto lietu.

Papildus norāda, ka ir pilnībā norēķinājies ar prasītāju par dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas pakalpojumiem, kā

arī komunālajiem pakalpojumiem. Tā kā nepastāv pamatparāds kā galvenais prasījums, tad nav pamata aprēķināt un prasīt arī likumiskos

nokavējuma procentus.

Norāda uz prasībā kļūdaini norādītajiem saistību rašanās periodiem un nokavējuma procentu pamatojuma neesamību.

Tiesas sēdē prasītājas pārstāvis /pers. A/ uzturēja prasību pilnā apmērā uz tajā norādītajiem pamatiem un lūdza apmierināt, sniedza

paskaidrojumus, kas analogi prasībā norādītajam. Papildus paskaidroja, ka lietā nepastāv strīds, ka prasītāja ir veikusi atbildētājam

piederošā nekustamā īpašuma apsaimniekošanu. Prasītājas ieskatā, atbildētājs ir patvarīgi atslēdzies no siltumenerģijas, pretēji

Enerģētikas likuma prasībām un dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopība ir nolēmusi atjaunot atbildētājam maksu par centrālo

apkuri no 2014.gada 24.marta līdz atbildētāja īpašumtiesību beigām.

Papildus norādīja, ka prasībā lūgtā parāda summa 3093,50 EUR sastāv no vairākām pozīcijām, t.i. apsaimniekošanas maksas,

maksas par ūdeni un kanalizāciju, ūdens uzsildīšanu, kā arī kavējuma naudas un pievienotās vērtības nodokļa maksājuma. Maksas par

apkuri sākuma periods ir 2014.gada 24.marts atbilstoši dzīvojamās mājas kopīpašnieku sapulcē nolemtajam. Tādēļ parāda aprēķinā

norādītā summa par apkuri izveidojusies par laika periodu no balsošanas protokola pieņemšanas brīža.

Tāpat norādīja, ka atbildētājs katru mēnesi ir veicis maksājumus par saņemtajiem pakalpojumiem nepilnā apmērā, maksājumu

uzdevumos norādot konkrētus rēķina numurus, taču nenorādot, par ko tiek veikta apmaksa. Tādēļ atbildētājas samaksātā naudas summa

proporcionāli tikusi novirzīta visu pozīciju apmaksai.

Savukārt par atbildētāja atslēgšanos no centrālās apkures, norādīja, ka iesākumā atbildētājam bija jāsaņem dzīvokļu īpašnieku

kopības lēmums par atļauju piešķirt apsaimniekotājam tiesības pieņemt lēmumu rezolūcijas veidā par atslēgšanos no apkures. Ņemot

vērā, ka dzīvojamās mājas kopīpašnieki šādu lēmumu nebija pieņēmuši, faktiski atļaujas došana bija atsevišķu darbinieku tiesību normu

paplašināta tulkošana, kas neatbilda uz rezolūcijas sniegšanas brīdi spēkā esošajām tiesību normām.

Tāpat prasītājas ieskatā, nebija nozīmes apstāklim, ka mājas privatizācija nebija pabeigta, jo Dzīvokļa īpašuma likums noteic

speciālo kārtību lēmumu pieņemšanai. Uz 2010.gadu dzīvokļu īpašnieki varēja pieņemt attiecīgu lēmumu, jo citādi nebūtu ievērotas

kopīpašnieku intereses attiecībā uz jautājumu par īpašuma pārvaldīšanu.

Atbildētāja pārstāve /pers. B/ tiesas sēdē prasību neatzina, uzturēja lietā iesniegtos rakstveida paskaidrojumus. Norādīja, ka no

atbildētāja konta pārskata redzams kopējais konta apgrozījums un maksājumi, kuri tika novirzīti prasītājas rēķinu apmaksai. Sākot ar

2014.gada janvāri, maksa par apkuri atbildētājam netika piemērota. Lai arī atbildētājs ir kavējis daļu no maksājumiem, par ko viņam tika

rēķināta kavējuma nauda, atbildētājs kavējuma naudu ir nomaksājis.

2015.gada aprīlī atbildētāja rēķinā parādījās jauna pozīcija, kas tika dēvēta kā ISM ierīkošana un nav bijusi saskaņota ar atbildētāju.

Prasītāja šādas pozīcijas parādīšanos atbildētājam nebija izskaidrojusi. Ievērojot minēto, atbildētājs sākot no 2015.gada aprīļa veicis

daļēju rēķinu apmaksu, nemaksājot par nesaņemto apkures pakalpojumu un ISM ierīkošanu. ISM ierīkošana bija iekļauta sešu rēķinu

pozīcijās laika periodā no 2015.gada aprīļa līdz 2015.gada septembrim. Veicot aritmētiskas darbības, secināms, ka prasītājas izrakstītie

rēķini bez siltuma apgādes maksas un ISM ierīkošanas pozīcijas sastāda 7161,72 EUR. Savukārt summējot visus maksājumus, kurus

atbildētājs veicis no 2014.gada janvāra līdz 2015.gada decembrim, secināms, ka atbildētājs samaksājis prasītājam 7606,68 EUR.

Tādējādi atbildētājs ir pilnībā norēķinājies ar prasītāju par visiem saņemtajiem pakalpojumiem, par kuriem starp pusēm nav pastāvējis

strīds.

Papildus norādīja, ka 2015.gada 12.maijā prasītāja nosūtījusi atbildētājam vēstuli par apkures maksas pārrēķina veikšanu dzīvojamā

mājā /adrese/, saskaņā ar kuru informējusi atbildētāju, ka vairāk kā pirms gada tikusi veikta dzīvokļu īpašnieku kopības aptauja, tika

pieņemts kopības lēmums atbilstoši kuram tika veiktas korekcijas apkures maksā. Atbildētājam korekcijas veiktas, aprēķinot nesaņemto

pakalpojumu maksu, savukārt pārējiem dzīvokļu īpašniekiem korekcijas veiktas, šo summu samazinot. Atbildētāja ieskatā minētais

lēmums bijis prettiesisks un, atsaucoties uz Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedumu, norādīja, ka ar šādu lēmumu nevar tikt

uzlikts pienākums maksāt par pakalpojumiem, kas ietverti rēķinos, bet kurus persona nav saņēmusi.

Turklāt uz 2010.gadu dzīvojamā mājā, kā redzams no Zemesgrāmatas izdrukas, visi dzīvokļa īpašumi netika privatizēti.

Papildus norādīja, ka apstākli, ka apkure pagraba telpām bija atslēgta jau pirms 2010.gada pierāda Rīgas domes Mājokļu un Vides

departamenta 2014.gada 24.janvāra vēstule, kurā norādīts, ka 2008.gada 7.oktobrī, saņemot dzīvojamās mājas apsaimniekotāja

piekrišanu, īpašnieks veica pagraba telpu atslēgšanu no centrālās apkures sistēmas. Līdz ar to pagrabstāvs bijis atslēgts no centrālās

apkures jau 2008.gadā.

Motīvu daļa

Noklausījusies pušu paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudījusi un novērtējusi pierādījumus lietā, tiesa atzīst, ka prasība nav

pamatota un ir noraidāma.

Saskaņā ar 2011.gada 5.jūlija dzīvojamo māju pārvaldīšanas līgumu Nr.RD-11-910-lī daudzdzīvokļu māja /adrese/, nodota SIA

“Rīgas namu pārvaldnieks” pārvaldīšanā ( lietas 11.-17.lapa).

No lietas materiāliem, t.i. Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr./numurs A/A kopijas redzams, ka laika periodā no

2012.gada 25.septembra līdz 2015.gada 24.novembrim atbildētājam reģistrētas īpašuma tiesības uz mākslinieku darbnīcu Nr.1A, 219,1

m2 platībā un kopīpašuma 21910/112010 domājamām daļām no daudzdzīvokļu mājas, tajā skaitā mājas funkcionāli saistītās būves šķūņa

lit.011 un zemesgabala /adrese/ (lietas 36.- 37.lapa).

No lietas materiālos esošās tehniskās inventarizācijas lietas redzams, ka atbildētājam piederošās nedzīvojamās telpas mākslinieku

darbnīca atrodas daudzdzīvokļu mājas 1.stāvā un pagrabstāvā, t.i. 1.stāvā telpu platība sastāda 138,4m2, savukārt pagrabstāvā 80,7m2

(lietas 111-118.lapa).

Lietā nodibināts, ka 2000.gada 19.oktobrī starp Rīgas pašvaldības uzņēmumu bezpeļņas organizāciju namu pārvaldi “Zemgale” un

/pers.c/noslēgts dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas līgums Nr.135 (lietas 18.-22.lapa).

No Uzņēmumu reģistra 2016.gada 11.augusta izziņas Nr.7-3-150861 redzams, ka ar 2010.gada 9.decembri Rīgas pašvaldības SIA

“Zemgale” reorganizēta un reģistrēta Uzņēmumu reģistrā par SIA “Rīgas namu pārvaldnieks”, kura ir reorganizētā uzņēmuma tiesību un

saistību pārņēmēja (lietas 43.lapa).

Dzīvokļa īpašnieku pienākums veikt maksājumus par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī komunālos

maksājumus izriet no likuma.

Dzīvokļa īpašuma likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka atsevišķais īpašums ir dzīvojamā mājā esošs būvnieciski norobežots un

funkcionāli nošķirts dzīvoklis, neapdzīvojamā telpa vai mākslinieka darbnīca, kura kā dzīvojamā vai nedzīvojamā telpu grupa reģistrēta

Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā.

Ievērojot minēto tiesību normu, secināms, ka uz atbildētāju kā neapdzīvojamo telpu īpašnieku daudzdzīvokļu mājā attiecināmas

Dzīvokļa īpašuma likuma normas.

Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pantu dzīvokļa īpašniekam ir pienākums piedalīties dzīvojamās mājas pārvaldīšanā,

norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (piemēram, apkure, aukstais ūdens, kanalizācija,

sadzīves atkritumu izvešana), kā arī segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas izdevumus šā likuma 13.pantā noteiktajā kārtībā.

Atbilstoši minētā likuma 13.pantam dzīvokļa īpašnieks atbilstoši viņa dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas

apmēram sedz uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata noteiktos izdevumus obligāti veicamo dzīvojamās mājas pārvaldīšanas

darbību veikšanai, kā arī dzīvokļu īpašnieku kopības noteikto atlīdzību pārvaldniekam par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, ja tāda

paredzēta dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgumā.

Prasītāja lūgusi piedzīt no atbildētāja pamatparādu par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu par laika periodu no

2013.gada 1.decembra līdz 2015.gada 24.novembrim 3073,50 EUR.

Atbildētājs norādījis, ka nepiekrīt prasītāja veiktajam parāda aprēķinam, jo ir pilnībā norēķinājies par saņemtajiem dzīvojamās

mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas pakalpojumiem izņemot rēķinos norādītās pozīcijas par apkuri un ISM ierīkošanu.

Minēto apstiprina lietas materiāliem pievienotie prasītājas rēķini par laika periodu no 2014.gada 24.janvāra līdz 2015.gada

decembrim (lietas 86.-109.lapa) kopsakarā ar atbildētāja konta izdruku (lietas 110.lapa), no kuriem izriet, ka atbildētājs ir veicis daļēju

rēķinu apmaksu, t.i. apmaksa nav veikta vienīgi par rēķinos norādītajām pozīcijām “apkure” un “”ISM ierīkošana”.

Līdz ar to lietā nodibināts, ka atbildētājs daļēji pildījis savu nedzīvojamo telpu īpašnieka pienākumu – norēķināties par

nedzīvojamo telpu apsaimniekošanu un komunālajiem pakalpojumiem, ko apliecina lietas materiāliem pievienotie rēķini, atbildētāja

konta izdruka un tiesas sēdē pušu sniegtie paskaidrojumi.

Attiecībā par apkures maksu un ISM maksu, atbildētājs norādījis, ka viņš šādus pakalpojumus neesot saņēmis, proti, ar 2010.gada

3.oktobra aktu konstatēts, ka nedzīvojamās telpas pirmajā stāvā (īpašnieks /pers. C/) /adrese/, ir atslēgtas no centrālās apkures sistēmas

ar 2010.gada 1.decembri. Tāpat konstatēts, ka nedzīvojamām telpām ir atsevišķa ieeja, tādēļ siltuma zudumus koplietošanas telpās nav

jāaprēķina. Līdz ar to īpašums ir faktiski atslēgts no ēkas kopējās siltumapgādes sistēmas un kopš 2010.gada 1.ddecembra īpašumam

centralizētā siltumapgāde no ēkas kopējās siltumapgādes sistēmas nav pieejama.

Prasītāja nav apstrīdējusi, ka ar 2010.gada aktu konstatēts, ka nedzīvojamās telpas pirmā stāvā /adrese/ ir atslēgtas no centrālās

apkures sistēmas ar 2010.gada 1.decembri, taču, prasītājas ieskatā, atbildētājs atslēgšanu no apkures sistēmas nav veicis atbilstoši

normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai, t.i. atslēgšana notikusi bez Rīgas pilsētas siltumapgādes jautājumu komisijas lēmuma un

kopīpašnieku piekrišanas.

Ievērojot minēto, tiesa konstatē, ka lietā pastāv strīds par atbildētāja pienākumu maksāt par siltumenerģiju, pie apstākļiem, ka

atbildētāja piederošajam nekustamajam īpašumam ir atslēgta centralizētās siltumapgādes padeve.

Kā skaidri izriet no Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta 3.punkta satura, dzīvokļa īpašniekam noteikts pienākums norēķināties par

saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (piemēram, apkure, aukstais ūdens, kanalizācija, sadzīves

atkritumu izvešana).

Tādēļ, lai atzītu minētās normas tiesiskā sastāva veidojušās pazīmes par pierādītām, tiesai primāri jānoskaidro, vai un kādus

prasītājas sniegtos pakalpojumus atbildētājs ir saņēmis.

Lietas materiālos atrodas 2010.gada 6.septembra tehniskais projekts Nr.77090910-SM par siltummezgla izbūvi, kurā norādīts, ka

tehniskais projekts paredz siltummezgla izbūvi Zasulauka ielā 18, Rīgā, atdalot atsevišķas telpas no kopējās apkures sistēmas (lietas

55.-59.lapa).

No lietas materiāliem redzams, ka 2010.gada 10.novembrī atbildētājs vērsies pie AS “Rīgas Siltums”, lūdzot atļaut atslēgties no

kopējās ēkas apkures sistēmas /adrese/ pirmā stāva nedzīvojamajām telpām. Iesniegumā norādīts, ka atslēgšanās no ēkas apkures

sistēmas saskaņota ar Rīgas pašvaldības SIA “Zemgale”, uz ko norāda atzīme, ka Rīgas pašvaldības SIA “Zemgale” nav iebildumu (lietas

38.lapa).

Lietas materiāliem pievienots Rīgas pašvaldības SIA “Zemgale” 2010.gada 3.decembra akts, kuru parakstījuši Rīgas pašvaldības

SIA “Zemgale” un AS “Rīgas siltums” pārstāvji, un kurā konstatēts, ka saskaņā ar projektu Nr.77090910-511 nedzīvojamās telpas pirmā

stāvā (īpašnieks /pers.C/) /adrese/, ir atslēgtas no centrālās apkures sistēmas ar 2010.gada 1.decembri. Aktā papildus konstatēts, ka

ieeja nedzīvojamās telpās ir atsevišķa, tādēļ siltuma zudums par koplietošanas telpām nav aprēķināms (lietas 39.lapa).

Tāpat no lietas materiāliem redzams, ka 2011.gada 11.martā SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” iecirknis “Zemgale” nosūtījis AS

“Rīgas Siltums” paziņojumu par nedzīvojamā fonda /adrese/ apkuri, norādot, ka, pamatojoties uz projekta Nr.77090910-511 par

atsevišķa ISM ierīkošanu nedzīvojamās telpās pirmajā stāvā (īpašnieks /pers.C/) /adrese/, ar 2010.gada 1.decembri tika atslēgta centrālā

apkure (lietas 62.lapa).

Savukārt no Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Apsaimniekošanas pārvaldes 2014.gada 24.janvāra paziņojuma izriet, ka

atbildētāja īpašumā esošo pagraba stāva telpu atslēgšana no centrālās apkures sistēmas veikta jau 2008.gadā. Attiecībā par nedzīvojamo

telpu pirmā stāva atslēgšanu no centrālās apkures sistēmas, pārvalde norādījusi, ka SIA “Zemgale” bija pārkāpusi savas pilnvaras

attiecībā uz Dzīvojamās mājas apsaimniekošanu, jo atbilstoši 2004.gada 7.oktobra Nekustamā īpašuma apsaimniekošanas pilnvarojuma

līgumā noteiktajam, SIA “Zemgale” bija pienākums pašvaldības īpašumā un valdījumā esošā īpašuma apsaimniekošanu un uzturēšanu

veikt saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, un nebija tiesīga dot atļauju neapdzīvojamo telpu īpašniekam veikt pagraba

telpu atslēgšanu no centrālās apkures sistēmas, kā arī pirmā stāva telpu atslēgšanu no centrālās apkures sistēmas (lietas 63.-64.lapa).

Līdz ar to tiesa atzīst par pierādītu, ka nedzīvojamo telpu atslēgšana no dzīvojamās mājas centrālās apkures sistēmas notikusi

2010.gada 1.decembrī, ar tā brīža dzīvojamās mājas pārvaldnieces SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” iecirkņa “Zemgale” piekrišanu. No

minētā izriet, ka prasītāja pieprasa parādu par siltumenerģiju par laiku, kad atbildētājam piederošās nedzīvojamās telpas faktiski jau bija

atslēgtas no dzīvojamās mājas kopējās apkures sistēmas.

Kasācijas instances tiesas judikatūrā nostiprināta atziņa, ka dzīvokļa atslēgšana no kopējās apkures sistēmas, kas neatbilst

normatīvo aktu prasībām, nevar būt pamats dzīvokļa īpašnieka atbrīvošanai no samaksas pienākuma par piegādāto siltumenerģiju (sk,

piem. Senāta 2005.gada 5.oktobra spriedumu lietā Nr.SKC – 514, 2006.gada 20.decembra spridumu lietā Nr.SKC – 754,

2008.gada 27.augusta spriedumu lietā Nr.SKC – 276, rīcības sēdes 2011.gada 30.decembra lēmumu lietā Nr.SKC-820 4.punktu,

2016.gada 5.augusta spriedumu lietā Nr.186/2016).

Tādējādi, lai secinātu, vai atbildētājam ir pienākums norēķināties par nedzīvojamām telpām aprēķināto siltumenerģiju, primāri,

nepieciešams noskaidrot, vai atbildētāja nedzīvojamo telpu atslēgšana no centrālās apkures sistēmas bija tiesiska, jo tikai prettiesiska

(normatīvo aktu prasībām neatbilstoša) dzīvokļa atslēgšana no kopējās apkures sistēmas, var radīt atbildētājam pienākumu veikt samaksu

par apkuri, kas sakarā ar centrālās apkures atslēgšanu atbildētājam faktiski nav piegādāta.

Tiesa pievienojas prasītājas paustajam viedoklim, ka atbilstoši šobrīd pastāvošajam normatīvajam regulējumam, lai atteikšanās no

siltumenerģijas centralizētas (daudzdzīvokļu mājas kopīpašumā esošas komunikācijas) piegāde būtu tiesiska, atsevišķā dzīvokļa

īpašniekam ir jāveic konkrēti priekšdarbi – primāri - jāsaņem visu pārējo dzīvokļu īpašnieku piekrišana.

Tomēr lietas izskatīšanas gaitā konstatēts, ka centrālās apkures atslēgšana atbildētājam piederošajā nekustamajā īpašumā notika jau

2010.gadā, t.i. laikā, kamēr visa dzīvojamā māja vēl nebija privatizēta.

Līdz laikam, kamēr dzīvojamā māja nav sadalīta dzīvokļu īpašumos, atbilstoši Latvijas Republikas normatīvo aktu prasībām,

dzīvokļu īpašniekiem šajā nesadalītajā dzīvokļu īpašumu mājā nav pilnas varas tiesības uz dzīvokļa īpašumu un viņi nav Dzīvokļa īpašuma

likuma subjekti.

Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka atbildētājam uz 2010.gada 1.decembri nebija iespējams saņemt pārējo dzīvojamās mājas /adrese/,

dzīvokļu īpašnieku piekrišanas.

Ņemot vērā, ka 2010.gada 10.novembra iesniegumā Rīgas pašvaldības SIA “Zemgale” pārstāve norādījusi, ka Rīgas pašvaldības SIA

“Zemgale” nav iebildumu par nedzīvojamo telpu atslēgšanu no centrālās apkures sistēmas, kā arī atslēgšana veikta, piedaloties Rīgas

pašvaldības SIA “Zemgale” un AS “Rīgas Siltums” pārstāvjiem, kas apstiprināts ar lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, tiesas

ieskatā, atbildētājam bija pamats uzskatīt, ka prasītāja siltumenerģijas piegādes pārtraukšanu mākslinieku darbnīcai Nr.1A, /adrese/, bija

atzinusi par tiesisku un tiesību pārkāpuma no atbildētāja puses nebija konstatējusi.

Ievērojot minēto, tiesas ieskatā, nav pamata uzskatīt, ka 2010.gadā centrālā apkure atbildētājam piederošajā nekustamajā īpašumā

būtu atslēgta prettiesiski – t.i., nesaskaņojot ar prasītāju un neievērojot tobrīd spēkā esošo normatīvo aktu prasības un tobrīd pastāvošo

kārtību.

No lietas materiāliem redzams, ka ar 2014.gada 24.marta dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku kopības balsošanas

protokolu atbildētājam /pers.C/uzdots pabeigt projekta Nr.77090910-511 realizāciju līdz 2014/2015 gada apkures sezonas sākumam,

un līdz projekta pabeigšanai atbildētājam atjaunota maksa par centrālo apkuri no lēmuma pieņemšanas brīža.

Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta 3.punktā minētie maksājumi par saņemtajiem pakalpojumiem ir jānošķir no pārvaldīšanas

izdevumiem jeb apsaimniekošanas maksas, kuru dzīvokļu īpašnieku kopība noteic, lai nodrošinātu pārvaldniekam uzdotā pārvaldīšanas

uzdevuma izpildei nepieciešamo finansējumu (šā panta 2.punkts, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10.panta trešā daļa). Citiem

vārdiem, tas, ka dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta trešajai daļai ir saistošs ikvienam

dzīvokļa īpašniekam, nebūt nenozīmē, ka uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata dzīvokļa īpašniekam rastos pienākums maksāt

par pakalpojumiem, kas ietverti pārvaldnieka izrakstītajos rēķinos, bet kurus viņš nav saņēmis (Augstākās tiesas Civillietu

departamenta 2016.gada 15.novembra spriedums lietā Nr.SKC-8/2016).

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka dzīvojamās mājas /adrese/ dzīvokļu īpašnieku kopība nebija tiesīga lemt par maksas par centrālo

apkuri atjaunošanu atbildētājam, jo atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta pirmajai daļai dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga

izlemt ikvienu jautājumu, kas attiecas uz kopīpašumā esošo daļu.

Ievērojot izklāstītos apstākļus, ņemot vērā, ka Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta 3.punkts paredz dzīvokļa īpašnieka pienākumu

norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, savukārt lietā nodibināts, ka siltumenerģija

mākslinieku darbnīcai Nr.1A, /adrese/, nav piegādāta kopš 2010.gada 1.decembra un atbildētājs ir tiesiski un ar prasītājas atļauju

atslēdzis nedzīvojamās telpas no centrālās apkures sistēmas, tiesa atzīst, ka atbildētājam nepastāv norēķināšanās pienākums par rēķinos

norādītajām pozīcijām “apkures maksa” un “ISM ierīkošana” un prasītājai nebija pamata pārrēķināt un iekļaut rēķinos maksu par

pakalpojumu, kuru atbildētājs nav saņēmis.

Tādējādi tiesa atzīst, ka prasība par dzīvojamās mājas uzturēšanu, apsaimniekošanu un saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem

ir noraidāma pilnā apmērā

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 93., 97., 193., 203., 204.1pantu, tiesa

nosprieda:

SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” prasību pret /pers.C/ par parāda piedziņu – noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 (divdesmit) dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas Rīgas apgabaltiesā, apelācijas sūdzību

iesniedzot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.

Spriedums sastādīts un ir pieejams – 2019.gada 6.februārī

Tiesnese (personiskais paraksts) I.Casno