Court dismisses appeal against heritage building classification, upholding local zoning rules and expert methodology.

NORAKSTS

Lieta Nr.A420537410

A01847-11/22

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2011.gada 11.oktobrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Lauma Paegļkalna

piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts kultūras

pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvjiem L.Ā. un J.A.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc G.R. pieteikuma par

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja 2009.gada 30.decembra

lēmuma Nr.10-04/3092 „Par ēkas /adrese/ lit.002 kultūrvēsturiskās vērtības līmeni”

atcelšanu,

Aprakstošā daļa

[1] 2009.gada 30.decembrī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas

vadītājs pieņēma lēmumu Nr.10-04/3092 „Par ēkas /adrese/ lit.002 kultūrvēsturiskās

vērtības līmeni” (turpmāk – Lēmums), ar kuru atstāja negrozītu Valsts kultūras

pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieka juridiskajā un uzskaites darbā p.i.

2009.gada 22.maija lēmumu Nr.10-04/1402 „Par ēkas /adrese/ kultūrvēsturiskās vērtības

līmeni” (turpmāk – Sākotnējais lēmums), ar kuru ēkai /adrese/ (būves kadastra

apzīmējums /kadastra apzīmējums/) noteikts kultūrvēsturiskās vērtības līmenis:

kultūrvēsturiski vērtīga ēka.

Lēmums pamatots ar šādiem apsvērumiem.

[1.1] Ēka /adrese/ ir UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma objekta

Nr.8852 „Rīgas vēsturiskais centrs” un valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa

„Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs” daļa.

[1.2] Ņemot vērā ēkas atrašanās vietu, tās saglabāšanas, izmantošanas un

pārveidošanas noteikumus nosaka Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības

likums, likums „Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kā arī no tiem izrietošie

normatīvie akti, tai skaitā Ministru kabineta 2004.gada 8.aprīļa noteikumi Nr.127 „Rīgas

vēsturiskā centra saglabāšanas un izmantošanas noteikumi” un Rīgas domes 2006.gada

7.februāra saistošie noteikumi Nr.38 „Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi”.

[1.3] Rīgas pilsētas būvvalde ar 2009.gada 23.novembra vēstuli Nr.BV-09-5218-

nd saskaņojusi kultūrvēsturiskās vērtības līmeni ēkām Rīgā, kvartālā starp Strēlnieku ielu

un Antonijas ielām, kur ielas frontē esošajām ēkām noteikts kultūrvēsturiskās vērtības

līmenis – kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas.

[1.4] Eksperti snieguši ēkas kultūrvēsturiskās vērtības līmeņa pamatojumu: ielas

frontē esošās ēkas veido kultūrvēsturiski nozīmīgu, autentisku un viengabalainu divstāvu

apbūves fronti. Saglabājusies šai ielai raksturīgā 1870.-1980.gadu pilsētbūvnieciskā vide.

Ēkas kultūrvēsturisko vērtību veido tās pilsētbūvnieciskā situācija, nevis pati

oriģinālā ēkas substance. Tādēļ saglabājams ēkas apjoms un fasādes kompozīcija.

[2] 2010.gada 2.februārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts G.R. (turpmāk –

pieteicējs) pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikumā norādīti šādi apsvērumi.

[2.1] Uz ēku nevar attiecināt tai piešķirto vērtības līmeni – kultūrvēsturiski

vērtīga ēka. Tās stāvoklis drīzāk atbilst ēkai bez kultūrvēsturiskas vērtības, ko faktiski

apliecina 2006.gada 2.augusta tehniskās apsekošanas atzinums. Atzinumā norādīts, ka

ēka ir jānojauc. Šobrīd situācija nav uzlabojusies, bet kļuvis vēl sliktāk.

[2.2] Ēkai nepiemīt kultūrvēsturiskas, nozīmīgas, īpaši universālas vērtības. Tās

stāvoklis neatbilst Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 5.panta

otrās daļas 3.punktā noteiktajam. Konkrētajā gadījumā jautājums ir par oriģinālo ēkas

substanci, nevis pilsētbūvniecisko kvalitāti.

[2.3] Pieteicējs nepiekrīt ēkas vērtības līmeņa noteikšanas rezultātam.

Novērtēšanā cita starpā jāņem vērā ēkas arhitektoniski mākslinieciskā kvalitāte, ēkas

autentiskums un tehniskais stāvoklis, ņemot vērā oriģinālsubstances saglabātības stāvokli

un ēkas praktiskās saglabāšanas iespējas. Līdz ar to ēkas vērtība pilsētbūvnieciskā

kontekstā nav tik nozīmīga un izšķiroša attiecībā pret pārējiem kritērijiem.

[3] Atbildētāju pārstāvošā iestāde – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības

inspekcija (turpmāk arī – atbildētāja, Inspekcija) rakstveida paskaidrojumā tiesai norāda,

ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem

argumentiem.

Papildus norādīti šādi apsvērumi.

[3.1] Ēkas tiek novērtētas ar ekspertu metodi, ievērojot Rīgas vēsturiskā centra

padomē 2007.gada 13.jūnijā saskaņotu metodiku. Eksperti individuāli vērtē ēkas pēc

vienotas vērtību skalas un fiksē anketā. Vidējais novērtējums ir pamats atbildētājas

priekšlikumam par vērtības līmeni, kas tiek nosūtīts saskaņošanai būvvaldei. Rīgas

vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 1.panta 1.punktā sniegtajā

kultūrvēsturiskās vērtības definīcijā vienīgais empīriski izmērāmais kritērijs ir ēkas

vecums – vecāka par 25 gadiem, un, lai šo definīciju piepildītu ar saturu, katrā konkrētā

gadījumā tiek izmantota ekspertu metode.

[3.2] Ēkas vērtības līmenis novērtēts 2008.gadā. Uz iestādes iniciatīvas pamata

novērtētas arī pārējās apbūves fragmentā ietilpstošās ēkas. Kopumā novērtētas 20 ēkas

(būves), no kurām 9 ēkām, kas atrodas ielas frontē, noteikts kultūrvēsturiski vērtīgu ēku

līmenis. Lēmumā kā pamatojums norādīts, ka ielas frontē esošās ēkas veido

kultūrvēsturiski nozīmīgu, autentisku un viengabalainu divstāvu apbūves fronti. Tajā

definētas saglabājamās vērtības – apjoms un fasādes kompozīcija, lai pieteicēja interesēs

identificētu pieļaujamo ēkas rekonstrukcijas apjomu.

[3.3] Apjoms un fasādes kompozīcija atbilst attiecīgi mērogam un raksturam. Kā

saglabājamas tiek uzskatītas tādas vērtības kā panorāma un siluets, skatu perspektīvas,

publiskā ārtelpa, kam vispār nav oriģinālas substances.

Lai gan ēkai ir oriģinālā substance (īsti, seni materiāli, vielas, konstrukcijas u.c.),

ņemot vērā tās tehnisko stāvokli un samērīgi izvērtējot, konstatēts, ka oriģinālās

substances vērtība nav tik liela, kā ēkas nozīme ielas ainavā.

[3.4] Ēkas tehniskais stāvoklis neietekmē vērtības līmeņa noteikšanu, ja

konstatējama konkrētās vietas pilsētbūvnieciskā vērtība. Kā pamatojumu tam var minēt

Ministru kabineta 2004.gada 8.aprīļa noteikumu Nr.127 „Rīgas vēsturiskā centra

saglabāšanas un izmantošanas noteikumi” 4.punktu. Šajā gadījumā kultūrvēsturiski

vērtīgas ēkas statuss nodrošina, lai saglabātos dzīvojamās apbūves un ielas telpas mērogs

un kultūrvēsturiskās vides raksturam atbilstoša viengabalaina divstāvu apbūves fronte.

[3.5] Kultūrvēsturiskā vērtība ir nosakāma kontekstā ar Rīgas vēsturiskā centra

saglabāšanas un aizsardzības likuma mērķi – saglabāt vēsturisko pilsētvidi. Atsevišķa ēka

neveido pilsētvidi, tomēr ir tās sastāvdaļa. Līdz ar to ēkas vērtība ir saistīta ar veseluma

vērtību, tā ir sava laika liecība, kas raksturo konkrētajai vietai raksturīgo apbūvi.

Lēmuma pieņemšana, kas pieļautu ēkas nojaukšanu (ēka ar nelielu vērtību, bez vērtības

vai vidi degradējoša ēka), būtu pretrunā ar likuma mērķi un pārkāptu 5.panta pirmajā daļā

noteikto aizliegumu.

[4] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāvji pieteikumā ietverto prasījumu neatzina,

pamatojoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos tiesai norādītajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[5] Ēka /adrese/, atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā un ir UNESCO Pasaules

kultūras un dabas mantojuma objekta Nr.852 „Rīgas vēsturiskais centrs” un valsts

nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa „Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs” (valsts

aizsardzības Nr.7442) daļa un aizsardzības objekts. Tātad uz ēku ir attiecināms Rīgas

vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības tiesiskais regulējums.

No lietas materiāliem secināms, ka pieteicējs nav apstrīdējis minētos faktus, bet

nepiekrīt atbildētājas konstatējumam par ēkas kultūrvēsturisko vērtību. Pieteicēja ieskatā

strīdus objekts nav uzskatāms par kultūrvēsturiski vērtīgu ēku. Tādējādi lietā izšķirams

jautājums, vai ēkai ir pareizi un pamatoti noteikta šāda kultūrvēsturiskā vērtība.

[6] Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanu, aizsardzību un

kvalitatīvu attīstību nodrošina Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības

likums.

Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas saglabāšanas, aizsardzības,

izmantošanas, kultūrvēsturiskās vides pārveidošanas, kā arī attīstības projektu

īstenošanas kārtību un attiecīgās kultūrvēsturiskās vides vērtībai atbilstošas prasības

noteic Ministru kabineta 2004.gada 8.aprīļa noteikumi Nr.127 „Rīgas vēsturiskā centra

saglabāšanas un izmantošanas noteikumi”.

Atbilstoši minēto noteikumu 12.3.apakšpunktam ēku (būvju un atsevišķu to

elementu) kultūrvēsturisko vērtību noteikšana ietilpst Valsts kultūras pieminekļu

aizsardzības inspekcijas kompetencē. Inspekcija to veic, saskaņojot konkrēto objektu

kultūrvēsturisko vērtību ar Rīgas pilsētas būvvaldi un, ja nepieciešams, konsultējoties ar

Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomi.

Ēkas tiek novērtas sešos līmeņos kā: kultūrvēsturiski unikālas ēkas;

kultūrvēsturiski ļoti vērtīgas ēkas; kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas; ēkas ar nelielu

kultūrvēsturisku vērtību; ēkas bez kultūrvēsturiskas vērtības vai vidi degradējošas ēkas.

Ar Inspekcijas vadītāja 2008.gada 28.februāra rīkojumu Nr.2/10 „Par objektu

kultūrvēsturiskās vērtības līmeņa vērtēšanu un noteikšanu” (lietas 51.-54.lapa) ir

apstiprināta ekspertu komisija, kuras kompetencē ir Rīgas vēsturiskajā centrā un tā

aizsardzības zonā esošo objektu kultūrvēsturiskās vērtības līmeņa vērtēšana un

noteikšana. Vērtības līmeņa noteikšanai tiek izmantota metodika, atbilstoši kurai katrs

komisijas eksperts katra objekta kultūrvēsturiskās vērtības līmeni noteic individuāli,

piešķirot noteiktu punktu skaitu saskaņā ar kultūrvēsturiskās vērtības līmeņa novērtējuma

skalu.

2008.gada 9.oktobrī ar Inspekcijas vadītāja rīkojumu Nr.2/31 (lietas 54.-55.lapa)

atcelts 2008.gada 28.februāra rīkojums, ieceļot jaunu ekspertu komisijas sastāvu (ar

grozījumiem 2009.gada 21.maijā) (lietas 60.lapa) un apstiprinot kultūrvēsturiskās

vērtības līmeņa vērtēšanas un noteikšanas metodiku (lietas 56.-58.lapa), kas paredz pēc

iespējas plaša kompetentu speciālistu loka iesaistīšanu. Saskaņā ar apstiprināto

vērtēšanas kārtību tiek izmantota ekspertu metode, atbilstoši kurai līdzīgi kā iepriekš

katrs eksperts sniedz savu pamatotu individuālu vērtējumu. Vērtējums tiek noteikts

atbilstoši apstiprinātajai kultūrvēsturiskās vērtības līmeņa novērtējuma skalai (lietas

59.lapa), ņemot vērā objekta ārējo vizuālo veidolu un apkārtnes kontekstu.

No lietas materiāliem secināms, ka izskatāmajā lietā ēkas /adrese/,

kultūrvēsturiskās vērtības novērtējums ir veikts gan 2008.gadā, gan 2009.gadā. Tiesa

konstatē, ka strīdus ēkas kultūrvēsturiskās vērtības līmeni individuāli ir noteicis katrs ar

rīkojumu ekspertu komisijā ieceltais eksperts, ko apliecina lietā esošās aizpildītās

veidlapas (lietas 41.-48. un 79.-83.lapa). Turklāt atsevišķi eksperti ir papildus snieguši

arī savus apsvērumus par konkrētā objekta vērtību. Apkopojot ekspertu viedokļus, ir

sagatavots gan 2008.gada 29.jūlija (lietas 39.lapa), gan 2009.gada 20.oktobra (lietas

78.lapa) ēkas kultūrvēsturiskās vērtības līmeņa novērtējums – kultūrvēsturiski vērtīga

ēka.

Turklāt ar Sākotnējo lēmumu noteiktais kultūrvēsturiskās vērtības līmeņa

novērtējums saskanēja arī ar kultūrvēsturiskās vērtības līmeņa ekspertu padomes

viedokli. Arī ekspertu padome vienbalsīgi 2009.gada 6.jūlijā, izskatot pieteicēja

apstrīdēšanas iesniegumu, kā to paredz Inspekcijas vadītāja apstiprinātā metodika,

novērtēja ēku /adrese/ kā kultūrvēsturiski vērtīgu ēku. Arī eksperti ņēma vērā ēkas

pilsētbūvniecisko kvalitāti, novērtējumu attiecinot uz ēkas apjomu un fasādes

kompozīciju (lietas 69.lapa).

Tiesai nav pamata apšaubīt lietpratēju vērtējumu. Ekspertu komisija ir veidota,

apvienojot arhitektūras nozares speciālistus un neatkarīgu ekspertu ar vismaz piecu gadu

profesionālo praktiskā darba pieredzi kultūras mantojuma aizsardzības jautājumos vai ar

to saistītā izglītības jomā. Tieši tādēļ ekspertu veiktā novērtējuma pamatā ir īpašas

ekspertiem piemītošas zināšanas arhitektūrā, mākslā un būvniecībā, kas veido izpratni

par kultūrvēsturiskajām vērtībām, kas tostarp attīstīta profesionālajā darba pieredzē.

[7] Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums 5.panta pirmā

daļa aizliedz Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā jebkādu darbību, kas var

izraisīt tajā esošo saglabājamo un aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu vai

bojāšanu.

Savukārt panta otrā daļa noteic, kādas autentiskās kultūrvēsturiskās vērtības

ir saglabājamas un aizsargājamas Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā,

tostarp vēsturiskā plānojuma struktūra (ar vēlākos laikos veiktiem kvalitatīviem

pārveidojumiem), panorāma un siluets, skatu perspektīvas, vēsturiskā apbūve (īpaši —

viduslaiku, jūgendstila un koka apbūve), tās mērogs un raksturs, kā arī citas.

Jēdziens „kultūrvēsturiska vērtība” ir definēts likuma 1.panta 1.punktā, nosakot,

ka par kultūrvēsturisku vērtību ir atzīstams cilvēka radošā gara meistardarbs, kas

demonstrē nozīmīgu cilvēces vērtību mijiedarbību noteiktā laika posmā vai vietā saistībā

ar arhitektūras vai tehnoloģijas attīstību, monumentālo mākslu, pilsētas plānošanu,

ainavu dizainu, kas tieši vai materiāli ir saistīts ar notikumiem, dzīvām tradīcijām,

mākslas vai literāriem darbiem, kam piemīt īpaša universāla vērtība un kas nav jaunāks

par 25 gadiem.

Kā pamatoti norādījis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments,

jēdziens „kultūrvēsturiska vērtība” ir atklāts juridisks jēdziens, kas katrā konkrētā

gadījumā ir piepildāms ar saturu, ņemot vērā likumdevēja piedāvātās vadlīnijas, kas

nostiprinātas minētajā tiesību normā (sk. Senāta 2011.gada 9.februāra sprieduma lietā

Nr.SKA-80/2011 8.punktu).

[8] Pieteicējs kā galveno pretargumentu ēkas piešķirtajam kultūrvēsturiskās

vērtības līmenim min ēkas slikto tehnisko stāvokli, ko pieteicēja ieskatā apliecina

tehniskās apsekošanas atzinums ar tai pievienotajām objekta fotogrāfijām (lietas 7.-

23.lapa). Pieteicējs atsaucas uz Inspekcijas vadītāja 2008.gada 9.oktobrī apstiprināto

metodiku (lietas 56.-58.lapa), norādot, ka objekta vērtības līmeni novērtē pēc šādiem

kritērijiem: ēkas arhitektoniski mākslinieciskā kvalitāte, autentiskums un tehniskais

stāvoklis, ņemot vērā oriģinālsubstances saglabātības stāvokli un ēkas praktiskās

saglabāšanas iespējas.

Attiecībā uz minēto tiesa norāda, ka ēku sliktais tehniskais stāvoklis nav ēku

kultūrvēsturiskās vērtības kritērijs. Ēkas kultūrvēsturiskā vērtība ir nosakāma kontekstā

ar likuma mērķi saglabāt vēsturisko pilsētvidi. Ēka ar autentisko būvapjomu, fasāžu

kompozīciju un apdari veido kultūrvēsturiski nozīmīgu apbūves fronti. Kaut arī atsevišķa

ēka neveido pilsētvidi, tā ir kopējas ārtelpas sastāvdaļa, kas pilsētvides ansamblī raksturo

noteiktu laika nogriezni arhitektūrā, kā arī iezīmē pilsētvides vēsturisko attīstību un

izaugsmi. Tādējādi tiesa atzīst par pamatotu atbildētājas secinājumu, ka konkrētā objekta

vērtības noteikšana nav iespējama atrauti no pilsētvides konteksta. Savukārt ēkas

oriģinālsubstances saglabātības stāvoklis un praktiskās saglabāšanas iespējas ir tikai

viens no kritērijiem, kas tiek ņemts vērā. Turklāt tiesa atzīst par pamatotu norādīt, ka

metodika, uz kuru atsaucas pieteicējs, ir iekšējs normatīvs akts, kas kalpo kā vadlīnija

ekspertiem kultūrvēsturiskās vērtības noteikšanā. Tiesas ieskatā metodikā kā primārie

kritēriji vērtības noteikšanā ir norādīta gan ēkas vērtība pilsētbūvnieciskā kontekstā,

tostarp ņemot vērā plānojuma struktūru, kvartāla pabeigtību, viengabalainību, vēsturiskās

attīstības likumsakarības, gan atbilstība UNESCO Pasaules mantojuma saraksta

kontekstā izceltām vērtībām, ko citstarp veido 19.gadsimta beigu koka arhitektūra.

Eksperti, vērtējot konkrētus objektus, nevar abstrahēties no ārējos normatīvajos

aktos noteiktā. Saskaņā ar Rīgas domes 2006.gada 7.februāra saistošo noteikumu Nr.38

„Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves

noteikumi” 8.3.3.punktu ēka /adrese/, ir daļa no retinātas mazstāvu koka apbūves

fragmenta /iela/ un /iela/ un ielu krustojuma telpā (numurs grafiskās daļas kartēs – 3)

(lietas 37.lapa), kurā ir saglabājams 19.gadsimta 2.puses un 20.gadsimta 1.puses

dzīvojamās apbūves, ielu krustojumu un ielu telpas mērogs un kultūrvēsturiskās vides

raksturs; bet ir atļauta esošās apbūves rekonstrukcija pagalma telpā, saglabājot stāvu

skaitu un apjoma formu; no savukārt publiskās ārtelpas apskatāmajām ēku daļām atļauta

tikai fasāžu un jumtu restaurācija un renovācija; tostarp saglabājams un restaurējams

esošais apaļakmeņu bruģa segums šīs ēkas iekšpagalmā.

Tātad vietējais likumdevējs ir noteicis īpašu aizsardzības līmeni strīdus ēkai,

uzliekot par pienākumu saglabāt ēkas apjomu un fasādes kompozīciju, vienlaikus

pieļaujot iekštelpu rekonstrukciju. Tiesai nav pamata uzskatīt, ka minētais tiesiskais

regulējums būtu pretrunā Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma

kopējam mērķim saglabāt un aizsargāt Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā

esošās kultūrvēsturiskās vērtības. Kā jau tiesa minēja, vērtējamās ēkas kultūrvēsturiskā

vērtība ir nosakāma kontekstā ar šo likuma mērķi, tostarp nodrošinot vēsturiskā apbūves,

tās mēroga un rakstura saglabāšanu. Ēka /adrese/, veido kopējo ārtelpu un raksturo

konkrētā ielas posma viengabalainību un vēsturisko attīstību. Izraujot no kopējā

pilsētvides konteksta atsevišķu objektu, tiktu zaudēts vēsturiskās apbūves mērogs un

kultūrvēsturiskās vides raksturs. Tādēļ šāda objekta iznīcināšana tiesas ieskatā nav

pieļaujama.

[9] Ņemot vērā spriedumā secināto, tiesa atzīst pārsūdzēto Lēmumu par pamatotu

un noteikto ēkas /adrese/, kultūrvēsturiskās vērtības līmeni par atbilstošu tiesiskajam

regulējumam.

Rezolutīvā daļa

pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu un 289.-

291.pantu,

nosprieda

noraidīt G.R. pieteikumu par Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas

vadītāja 2009.gada 30.decembra lēmuma Nr.10-04/3092 „Par ēkas /adrese/ lit.002

kultūrvēsturiskās vērtības līmeni” atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Administratīvajā apgabaltiesā

divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvajā rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) L.Paegļkalna

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas tiesnese L.Paegļkalna

Rīgā, 2011.gada 11.oktobrī