Appeal court quashes lower court ruling for using invalid insurance regulation to cap non-pecuniary damages.

Lieta Nr.C29525709

SKC – 2/2015

SPRIEDUMS

Rīgā 2015.gada 26.oktobrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments šādā sastāvā:

tiesnesis referents N.Salenieks

tiesnese A.Briede

tiesnesis V.Maksimovs,

izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar atbildētāja /pers. B/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada

20.februāra spriedumu /pers. C/ prasībā pret /pers. B/ ar trešo personu AAS „Gjensidige Baltic” par zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. C/ cēlis tiesā prasību pret /pers. B/ par zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu, norādot, ka 2008.gada 19.februārī noticis

ceļu satiksmes negadījums, kura rezultātā prasītājam tikuši nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi, kas izraisa ilgstošus veselības traucējumus uz laiku

virs 21 dienas – galvas sasitums, kreisā augšstilba kaula kakliņa lūzums un ādas nobrāzumi kreisā mazā lielakaula galviņas rajonā.

Par vainīgu minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 260.panta pirmajā daļā, atzīts atbildētājs /pers. B/, kurš savu

vainu atzinis pilnībā.

Ņemot vērā minēto, prasītājs ir lūdzis atlīdzināt radušos zaudējumus 770 Ls, ko veido transporta izdevumi 75 Ls, aprūpes izdevumi 240 Ls, ar

medikamentu un pārvietošanās palīglīdzekļu iegādi, kā arī ar masāžas pakalpojumiem saistītie izdevumi 200 Ls, un 255 Ls par avārijas rezultātā sabojāto

apģērbu.

Nodarīto miesas bojājumu dēļ, viņam radušās smagas fiziskās un garīgās ciešanas, jo traumas ir ļoti nopietnas un tās ir atstājušas neizdzēšamas

sekas līdz mūža galam, vecuma dēļ prasītājs nevar pārvietoties bez palīglīdzekļiem. Tādējādi prasības pieteikumā lūgts piedzīt no atbildētāja arī morālā

kaitējuma atlīdzību 7000 Ls.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1635., 1770., 1771., 1773., 1775., 1779. un 2347.pantu

[2] Tiesas sēdē 2010.gada 16.septembrī nolemts lietā kā trešo personu pieaicināt AAS „Gjensidige Baltic”, kas 2010.gada 6.oktobrī iesniegusi

tiesā paskaidrojumus.

Paskaidrojumos norādīts, ka pēc prasītāja iesnieguma AAS „Gjensidige Baltic” izmaksājusi /pers. C/ apdrošināšanas atlīdzību par ārstēšanās

izdevumiem 75 Ls, kā arī atlīdzību par sāpēm un ciešanām fiziskas traumas dēļ 125 Ls.

[3] Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2011.gada 19.janvāra spriedumu prasība apmierināta daļēji, piedzenot no /pers. B/ par labu

/pers. C/ atlīdzību par morālo kaitējumu 2500 Ls. Prasība daļā par zaudējumu 770 Ls piedziņu noraidīta.

[4] Izskatījusi lietu sakarā ar atbildētāja apelācijas sūdzību par spriedumu prasības apmierinātajā daļā, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

2012.gada 20.februārī nosprieda prasību par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu apmierināt daļēji, piedzenot no atbildētāja par labu prasītājam 2375

Ls.

Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir pierādīta atbildētāja vaina kriminālpārkāpuma izdarīšanā, kas izpaudies kā Ceļu satiksmes noteikumu

4., 10., 113. un 119.punkta pārkāpums. Pārkāpjot minētos noteikumus, atbildētājs radījis satiksmei bīstamu situāciju, kuras rezultātā prasītājs guvis

vidēja smaguma miesas bojājumus, kas izraisa ilgstošus veselības traucējumus uz laiku virs 21 dienas, pasliktinot prasītāja dzīves kvalitāti un ierobežojot

pārvietošanās spējas.

Tā kā miesas bojājumi sagādā personai arī garīgas ciešanas un psiholoģiskus pārdzīvojumus, nav pamata apšaubīt, ka prasītājs, gūstot miesas

bojājumus, atbildētāja prettiesiskas rīcības rezultātā, ir cietis ne tikai fiziski, bet arī morāli. Tādējādi atzīstams, ka prasītājam ir nodarīts morālais kaitējums

atbilstoši Civillikuma 1635.pantam.

[4.2] Morālā kaitējuma atlīdzībai jābūt tādai, lai cietušais samierinātos ar viņam nodarīto kaitējumu. Respektīvi, attiecībā uz cietušo personu

kompensācijai jānodrošina gandarījums par saņemto pāridarījumu, nepieļaujot nepamatotas iedzīvošanās iespēju. Savukārt attiecībā uz vainīgo personu

kompensācijai jāpilda prevencijas funkcija, liekot saprast, ka turpmāk šāda rīcība nav pieļaujama un jāattur nākotnē no līdzīga rakstura kaitējuma

nodarīšanas.

[4.3] Apelācijas instances tiesa pievienojas pirmās instances tiesas noteiktajam morālā kaitējuma atlīdzības apmēram 2500 Ls, taču, uzsverot, ka

konkrētajā gadījumā jāvadās ne tikai no Civillikuma 1635.panta, bet arī no Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās

apdrošināšanas likuma (turpmāk – OCTA likums) un Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumiem Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas

atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību pret personai nodarītiem nemateriālajiem zaudējumiem”.

Tā kā lietā nav strīda par to, ka prasītājs ir saņēmis no atbildētāja civiltiesiskās atbildības apdrošinātāja AAS “Gjensedige Baltic” apdrošināšanas

atlīdzību par morālo kaitējumu 125 Ls apmērā, tiesa nospriedusi, ka no atbildētāja prasītāja labā piedzenama morālā kaitējuma atlīdzība 2375 Ls, kas

konkrētajā gadījumā ir taisnīga un samērīga ar prasītājam nodarīto morālo kaitējumu un tiesas ieskatā spēs nodrošināt taisnīguma, prevencijas un

samierināšanas funkciju.

[5] Par apelācijas instances tiesas spriedumu kasācijas sūdzību iesniedzis atbildētājs /pers. B/, kurā, atsaucoties uz materiālo tiesību normu

nepareizu piemērošanu un iztulkošanu, kā arī procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, lūdzis spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai.

Kasācijas sūdzībā norādīti tālāk minētie motīvi.

[5.1] Tā kā atbildētāja, kā transportlīdzekļa īpašnieka, civiltiesiskā atbildība bija apdrošināta AAS „Gjensidige Baltic”, tiesai bija jāpiemēro OCTA

likuma 15.panta pirmās daļas 1.punkts, atbilstoši kuram cietušajai personai nodarītos zaudējumus sedz zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieka

civiltiesiskās atbildības apdrošinātājs. Turklāt minētā norma paredz atlīdzības apmēru līdz 250 000 Ls katrai cietušajai personai.

AAS „Gjensidige Baltic”, atbilstoši Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumiem Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru

un aprēķināšanas kārtību pret personai nodarītiem nemateriālajiem zaudējumiem” ir aprēķinājusi un izmaksājusi prasītājam atlīdzību 125 Ls par sāpēm un

garīgām ciešanām.

[5.2] Lietā nepastāv strīds par to, ka prasītājam ir tiesības prasīt morālā kaitējuma kompensāciju, kas būtu lielāka par AAS „Gjensidige Baltic”

izmaksātajiem 125 Ls, taču tiesas piespriestais morālā kaitējuma apmērs 2375 Ls nav jāsedz atbildētajam, bet gan AAS „Gjensidige Baltic”.

Šajā sakarā atzīstams, ka AAS „Gjensidige Baltic” nepamatoti aprēķinājusi morālā kaitējuma kompensāciju vadoties no Ministru kabineta

2005.gada 17.maija noteikumiem Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību pret personai nodarītiem

nemateriālajiem zaudējumiem”, kas paredz neadekvāti zemu apdrošināšanas atlīdzības apmēru, jo tie ir pretrunā ar OCTA likuma 15.panta pirmās daļas

1.punktu, kas paredz vienotu limitu visiem kaitējuma veidiem, kas nodarīti vienai cietušajai personai sakarā ar miesas bojājumiem 250 000 Ls.

Turklāt Ministru kabineta noteikumi ir pretrunā ar Eiropas Savienības tiesību normām, jo OCTA likumā noteiktais apdrošināšanas atlīdzības limits

likumā iekļauts, transponējot likumā Eiropas Padomes direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 90/232/EEK, 92/49/EEK un 2000/26/EK, ar mērķi tuvināt

dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu.

[5.3] No Eiropas Kopienu tiesas 2000.gada 14.septembra sprieduma lietā C-348/98 (Mendes Ferreira and Delgado Correia Ferreira) un

2003.gada 24.jūlija rīkojuma lietā C-166/02 (Messejana Viegas) izriet, ka dalībvalstis var brīvi noteikt ceļu satiksmes piemērojamos civiltiesiskās

atbildības veidus, tomēr nodrošinot, ka civiltiesiskā atbildība, kas izriet no to iekšzemes likumiem, ir iekļauta apdrošināšanas segumā, kas atbilst Eiropas

Savienības direktīvu prasībām.

Tas nozīmē, ka dalībvalsts nav tiesīga atsevišķiem civiltiesiskās atbildības elementiem noteikt tādus izmaksājamās kompensācijas limitus, kas ir

mazāki par Eiropas Padomes direktīvas Nr.72/166/EEK (1972.gada 24.aprīlis) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības

apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 1.panta otrajā

daļā noteiktajām minimālajām summām.

[5.4] Tā kā Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumi Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību

pret personai nodarītiem nemateriālajiem zaudējumiem” paredz tik zemu kompensācijas apmēru, uzskatāms, ka tie ir pretrunā Eiropas Padomes

direktīvas 84/5/EEK 1.panta otrās daļas noteikumiem. Lai par to pārliecinātos nepieciešams uzdot Eiropas Kopienu tiesai jautājumu prejudiciāla

nolēmuma pieņemšanai.

[5.5] Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1panta pirmās daļas 1.punktam tiesai, konstatējot, ka norma, kas būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst

augstāka juridiska spēka tiesību normai (aktam), jāiesniedz pieteikums Satversmes tiesai par strīdus normas apstrīdēšanu. Tādējādi lūdzu

nepieciešamības gadījumā iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr.331 „Noteikumi par

apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību pret personai nodarītiem nemateriālajiem zaudējumiem” 7.punkta neatbilstību Sauszemes

transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 15.panta pirmās daļas 1.punkta noteikumiem.

[6] Ar Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 28.februāra lēmumu iesniegts pieteikums Latvijas Republikas Satversmes tiesai par

Latvijas Republikas Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas

kārtību par personai nodarītajiem nemateriāliem zaudējumiem” 3.2.punkta atzīšanu par neatbilstošu Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās

atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktam un Satversmes 92.panta trešajam teikumam.

[7] Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2014.gada 29.decembra spriedumā lietā Nr. 2014-06-03 pēc Augstākās tiesas Civillietu departamenta

pieteikumiem un SIA „Autofavorīts” konstitucionālās sūdzības „Par Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr.331 „Noteikumi par

apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.punkta, 5.5.apakšpunkta,

7.punkta un 10.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajam teikumam un 105.pantam, kā arī Sauszemes transportlīdzekļu

īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktam” nosprieda:

1) atzīt Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr. 331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par

personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.2.apakšpunktu un 7.punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajam

teikumam;

2) atzīt Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr. 331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par

personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.2.apakšpunktu un 7.punktu par neatbilstošu Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās

atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktam;

3) atzīt Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr. 331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par

personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.2.apakšpunktu un 7.punktu attiecībā uz personām, kuru prasības par atbilstošu apdrošināšanas

atlīdzības apmēru tiek izskatītas vispārējās jurisdikcijas tiesā un kurām piemērojams Noteikumu Nr. 331 3.2.apakšpunkts un 7.punkts, par neatbilstošu

Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktam un spēkā neesošu no

2005.gada 21.maija;

4) atzīt Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr. 331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par

personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.punktu, 5.5.apakšpunktu un 10.punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

105.pantam;

5) atzīt Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr. 331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par

personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.punktu, 5.5.apakšpunktu un 10.punktu par neatbilstošu Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku

civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktam;

6) atzīt Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr. 331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par

personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.punktu, 5.5.apakšpunktu un 10.punktu attiecībā uz SIA „Autofavorīts” par spēkā neesošu no

2007.gada 11.oktobra.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa,

Civillietu departaments atzīst, ka spriedums atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

[9] Saskaņā ar OCTA likuma 15.panta pirmo daļu (redakcijā, kas bija spēkā ceļu satiksmes negadījuma brīdī), iestājoties apdrošināšanas

gadījumam, apdrošinātājs, kurš apdrošinājis zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesisko atbildību, vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju

birojs (ja apdrošināšanas atlīdzība izmaksājama no Garantijas fonda) sedz zaudējumus, nepārsniedzot noteikto apdrošinātāja atbildības limitu:

1) personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai – līdz 250 000 Ls katrai cietušajai personai (šobrīd spēkā esošā likuma redakcijā paaugstināts

apdrošinātāja atbildības limits līdz 5 000 000 EUR jeb 3 514 000 Ls neatkarīgi no cietušo personu skaita);

2) mantai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai – līdz 70 000 Ls neatkarīgi no trešo personu skaita (šobrīd spēkā esošā likuma redakcijā paaugstināts

apdrošinātāja atbildības limits līdz 1 000 000 EUR jeb 702 800 Ls neatkarīgi no trešo personu skaita).

Kā norādīts anotācijā, OCTA likums pieņemts, lai ieviestu Eiropas Savienības direktīvu 72/166/EEC (Pirmā direktīva), 84/5/EEC (Otrā direktīva),

90/232/EEC (Trešā direktīva), kā arī 2000/26/EC prasības, cita starpā palielinot apdrošinātāja atbildības limitus (pieejama:

http://helios-web.saeima.lv/bi8/lasa?dd=LP0709_0). Tādējādi OCTA likuma 15.panta pirmās daļas 1.punkts ir tieši saistīts ar Eiropas Savienības

direktīvu, kas reglamentē jautājumus par transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, prasību ieviešanu nacionālajās tiesībās. Tas

nozīmē, ka OCTA likuma 15.pants iztulkojams atbilstoši tajā transponēto direktīvu jēgai un mērķim.

[9.1] Minētās Eiropas Savienības direktīvas tika pieņemtas ar mērķi novērst pastāvošās atšķirības dalībvalstu regulējumā attiecībā uz

transportlīdzekļu īpašnieku obligāto civiltiesiskā s atbildības apdrošināšanu, likvidējot nepieciešamību veikt transportlīdzekļu robežkontroli, kā arī lai

aizsargātu ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu intereses (Eiropas Padomes 1972.gada 24.aprīļa direktīvas 72/166/EEK preambulas 5.un

6.atkāpe, Eiropas Padomes 1990.gada 14.maija direktīvas 90/232/EEK preambulas 8., 9., 14. un 15.atkāpe). Kā norādījusi Eiropas Savienības

tiesa 2005.gada 30.jūnija spriedumā lietā C-537/07 (Katja Candolin and Other), Pirmā, Otrā un Trešā direktīva, pirmkārt, tiecas nodrošināt

transportlīdzekļu, kas parasti atrodas Kopienas teritorijā, kā arī tajos esošu personu brīvu pārvietošanos un, otrkārt, garantēt līdzvērtīgu attieksmi pret

personām, kuras cietušas transportlīdzekļu ceļu satiksmes negadījumos, neatkarīgi no tā, kurā vietā Kopienā negadījums noticis (sk. minētā sprieduma

17.punktu). Turklāt Eiropas Savienības direktīvas kā vienu no pamatprincipiem izvirza to, ka obligātajam apdrošināšanas apjomam noteikti ir jāgarantē

cietušajiem atbilstīga kompensācija neatkarīgi no dalībvalsts, kur negadījums noticis (Eiropas Padomes 1983.gada 30.decembra direktīvas 84/5/EEK

preambulas 8.atkāpe).

Šajā kontekstā Otrās direktīvas 1.panta 2.punktā, kā arī šobrīd spēkā esošajā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/103/EK 9.pantā

tika noteikta minimālā summa, par kādu apdrošināmi noteiktas kategorijas zaudējumi. Šī minimālā apdrošinātāja atbildības summa par personai

nodarītajiem zaudējumiem (miesas bojājumiem, u.c.) attiecīgi tika iekļauta OCTA likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktā.

Tādējādi viens no Eiropas Savienības direktīvu mērķiem ir nodrošināt, ka apdrošinātājs direktīvās norādītās minimālās summas ietvaros veiktu ātru

un efektīvu kaitējuma atlīdzības izmaksu cietušajiem gadījumā, ja kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm ir noticis transportlīdzekļu ceļu satiksmes

negadījums. Tas nozīmē, ka arī OCTA likuma mērķis ir nodrošināt atbilstoša atlīdzinājuma saņemšanu no apdrošinātāja par nodarīto kaitējumu

personām, kas cietušas nelaimes gadījumā Latvijas teritorijā.

Turklāt Otrās direktīvas 1.panta pirmā daļa paredz, ka obligātā apdrošināšana attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan miesas bojājumiem. Kā

atzinusi Eiropas Savienības tiesa 2013.gada 24.oktobra spriedumā lietā Nr. C-277/12, Pirmās direktīvas 3.panta 1.punkts un Otrās direktīvas 1.panta 1.

un 2.punkts jāinterpretē tādējādi, ka transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātajai apdrošināšanai ir jāsedz atlīdzība arī par

nemateriālajiem zaudējumiem atbilstoši valsts tiesību aktiem par civiltiesisko atbildību (sk. minētā sprieduma 44.punktu). Jēdzienā „miesas bojājumi”

(personal injury) ietilpst jebkāds kaitējums, ciktāl šāda kaitējuma atlīdzinājums ir paredzēts kā daļa no apdrošinātās personas civiltiesiskās atbildības

saskaņā ar tās valsts nacionālajām tiesībām, kas ir piemērojamas konkrētajā strīdā un kas ir fiziska ievainojuma rezultāts, tas ir, šajā jēdzienā ietveramas

gan fiziskas, gan garīgas ciešanas (sk. Eiropas Savienības tiesas 2014.gada 23.janvāra sprieduma lietā Nr. C-371/12 Enrico Petillo, Carlo Petillo

34.punktu).

[9.2] No Eiropas Savienības Tiesas 2013.gada 24.oktobra sprieduma lietā Nr. C-277/12, kā arī judikatūras (sk. arī 2005.gada 30.jūnija

spriedumu lietā C-537/07 Katja Candolin and Other, 2007.gada 19.aprīļa spriedumu lietā C-356/05 Elaine Farrell, 2003.gada 24.jūlija

spriedumu lietā C-166/02 Daniel Fernando Messejana Viegas) izriet, ka dalīvalstīm jānodrošina, lai civiltiesiskā atbildība, kas piemērojama atbilstoši

to tiesību normām, ir apdrošināta atbilstoši direktīvu prasībām un dalībvalsts nav tiesīga atsevišķiem civiltiesiskās atbildības veidiem noteikt tādus

izmaksājamās kompensācijas limitus, kas ir mazāki par Otrās direktīvas 1.panta otrajā daļā noteiktajām minimālajām summām attiecībā uz miesas

bojājumiem un kaitējumu īpašumam. Tādējādi Otrās direktīvas 1.panta 2.punktam varētu būt pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēti

maksimālie atlīdzības apmēri, kas ir mazāki par šajā pantā noteiktajiem minimālajiem atlīdzības apmēriem (sk. arī 2000. gada 14. septembra spriedumu

lietā C?348/98 Mendes Ferreira un Delgado Correia Ferreira, Recueil, I?6711. lpp., 40. punktu un 2003. gada 24. jūlija rīkojuma lietā C?

166/02 Messejana Viegas, Recueil, I?7871. lpp., 20. punktu).

Līdz ar to secināms, ka katra dalībvalsts var noteikt attiecīgus kritērijus civiltiesiskās atbildības apmēra noteikšanai par ceļu satiksmes negadījumos

cietušajām personām nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem, tomēr šiem kritērijiem jābūt tādiem, lai tie nesamērīgi nesamazinātu cietušo tiesības uz

atbilstīgu atlīdzinājumu, proti, apdrošinātāja atbildības ierobežojums nevar būt mazāks par Eiropas Savienības direktīvās norādīto summu. Piemēram,

atlīdzinājumam ir jābūt samērīgam ar nodarīto miesas bojājumu smagumu, darba nespējas ilgumu, invaliditātes pakāpi, u. tml..

[9.3] Kopš OCTA likuma 15.panta pirmās daļas 1.punkta pieņemšanas tas ir grozīts vairākkārt, palielinot apdrošinātāja atbildības limitu atbilstoši

Eiropas Savienības direktīvās noteiktajiem atbildības limitiem, kā arī nodrošinot pāreju uz vienoto valūtu – eiro. Šobrīd spēkā esošā normas redakcija

pēc būtības neatšķiras no tās redakcijas, kas attiecas uz konkrēto ceļu satiksmes negadījumu.

Atbilstoši OCTA likuma 19.panta pirmajai daļai ceļu satiksmes negadījumā personai nodarītie nemateriālie zaudējumi ir zaudējumi, kas saistīti ar

sāpēm un garīgām ciešanām sakarā ar: 1) cietušās personas fizisku traumu; 2) cietušās personas sakropļojumu, invaliditāti; 3) apgādnieka, apgādājamā

vai laulātā nāvi; 4) apgādnieka, apgādājamā vai laulātā 1.grupas invaliditāti.

Saskaņā ar OCTA likuma 19.panta trešo daļu apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem materiālajiem

un nemateriālajiem zaudējumiem nosaka Ministru kabinets.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2014.gada 29.decembra spriedumā lietā Nr. 2014-06-03 norādījusi, ka direktīvu prasību ieviešanas

pienākums nav interpretējams sašaurināti, attiecinot to tikai uz likumdevēja darbību. Ja likumdevējs noteikta jautājuma izlemšanai un reglamentēšanai ir

pilnvarojis izpildvaru, arī tai ir pienākums nodrošināt direktīvu atbilstošu un precīzu pārņemšanu nacionālajā tiesību sistēmā. Izpildvara nedrīkstētu īstenot

tai likumdevēja doto

pilnvarojumu pretēji OCTA likuma normām, kurās likumdevējam bija jātransponē ES direktīvu prasības. Pretējā gadījumā direktīvās ietverto

noteikumu izpilde nebūtu īstenojama un direktīvu mērķi nebūtu sasniedzami (sk. šā sprieduma 21.2.punktu).

Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr. 331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai

nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.2.punkts noteica, ka apdrošināšanas atlīdzības apmērs par cietušās personas sāpēm un garīgām ciešanām

cietušās personas fiziskas traumas dēļ, ja cietušai personai ir vidēji smagi miesas bojājumi, nosakāms no 80 līdz 200 Ls.

Saskaņā ar Otro direktīvu apdrošināšanas obligātais apjoms par miesas bojājumiem, ja ir tikai viens cietušais, ir vismaz 350 000 EUR. Otrās

direktīvas 1.panta 2.punktā ir noteiks, ka dalībvalstīm ir tiesības noteikt šā mazākā apjoma vietā mazāko apjomu 500 000 EUR apmērā par miesas

bojājumiem, ja viens prasījums attiecas uz vairākiem cietušajiem, vai par miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam – vispārēju mazāko apjomu

600 000 EUR apmērā par prasījumu neatkarīgi no cietušo skaita vai kaitējumu veida.

Tādējādi Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2014.gada 29.decembra spriedumā lietā Nr. 2014-06-03 secinājusi, ka Noteikumu Nr.331

3.2.punktā ietvertais apdrošināšanas atlīdzības apmērs par sāpēm un garīgām ciešanām ir ievērojami mazāks nekā Direktīvā 84/5/EEK (Otrajā direktīvā)

noteiktais minimālais atbildības limits. Tā kā OCTA likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktā ietvertais regulējums izriet no minētās direktīvas prasībām, var

secināt, ka Ministru kabineta noteiktais apdrošināšanas atlīdzības apmērs par sāpēm un garīgām ciešanām par vidēji smagiem miesas bojājumiem

neatbilst OCTA likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktajam apdrošinātāja atbildības limitam. Līdz ar to Noteikumu Nr. 331 3.2.punkts neatbilst

OCTA likuma 15.panta pirmās daļas 1.punktam (sk. šā sprieduma 24.punktu).

Lai aizsargātu to personu pamattiesības, kuru prasības par OCTA apdrošināšanas atlīdzības apmēru tiek izskatītas vispārējās jurisdikcijas tiesā un

kurām piemērojams Noteikumu Nr.331 3.2.punkts, šī tiesību norma atzīta par spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža, proti, 2005.gada 21.maija.

Tādējādi vispārējās jurisdikcijas tiesām ir iespējams noteikt šīm personām izmaksājamo apdrošināšanas atlīdzību atbilstoši OCTA likuma un ES direktīvu

prasībām (Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2014.gada 29.decembra sprieduma lietā Nr. 2014-06-03 25.punkts).

[9.4] Atzīstot morālā kaitējuma atlīdzinājumu 2500 Ls un konstatējot to, ka apdrošinātājs izmaksājis prasītājam apdrošināšanas atlīdzību 125 Ls

saskaņā ar Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr. 331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par

personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem”, apelācijas instances tiesa piedzinusi no atbildētāja morālā kaitējuma atlīdzību 2375 Ls.

Pastāvot šādiem apstākļiem, tā kā Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumu Nr. 331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un

aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” 3.2.punkts atzīts par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža, Civillietu

departaments uzskata, ka apelācijas instances tiesas spriedumu nevar uzskatīt par likumīgu un pamatotu, jo tas balstīts uz spēkā neesošu tiesību normu.

[10] Ņemot vērā, ka spriedums tiek atcelts, /pers. B/ saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu atmaksājama samaksātā drošības nauda

284,57 EUR.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Civillietu departaments

nosprieda

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 20.februāra spriedumu atcelt un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Atmaksāt /pers. B/ iemaksāto drošības naudu 284,57 eiro.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnesis N.Salenieks

Tiesnese A.Briede

Tiesnesis V.Maksimovs