Supreme Court allows victim's status claim, rejecting city council's citizenship requirement argument.

NORAKSTS Lieta Nr. A42424406 SKA – 273/2009

SPRIEDUMS Rīgā 2009.gada 18.jūnijā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese V.Kakste senators A.Guļāns senators J.Neimanis

piedaloties pieteicējas J.D. pārstāvei S.P., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz J.D. pieteikumu par Ventspils pilsētas domes 2006.gada 22.maija lēmuma Nr.205) atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu, sakarā ar Ventspils pilsētas domes kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 19.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja J.D. vērsās Ventspils pilsētas domē, lūdzot piešķirt politiski represētās personas statusu. Ar Ventspils pilsētas domes 2006.gada 22.maija lēmumu Nr.205 nolemts nepiešķirt pieteicējai politiski represētās personas statusu.

[2] Pieteicēja vērsās ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atcelt iestādes lēmumu un piešķirt pieteicējai politiski represētās personas statusu.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2007.gada 31.oktobra spriedumu pieteikumu noraidīja.

1. lappuse no 10 [4] Izskatot lietu sakarā ar J.D. apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2008.gada 19.novembra spriedumu pieteikumu apmierināja. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem. [4.1] Personai atbilstoši likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 2.panta pirmajai daļai var piešķirt politiski represētās personas statusu, ja tā atbilst tiesību normā norādītajiem nosacījumiem, proti, personai jābūt Latvijas, Igaunijas vai Lietuvas pilsonim vai līdz 1940.gada 17.jūnijam Latvijā legāli iebraukušajam un pastāvīgi dzīvojušajam iedzīvotājam vai arī šo personu pēcnācējam (ar nosacījumu, ka persona nav iebraukusi Latvijā saskaņā ar Latvijas un PSRS 1939.gada 5.oktobra Savstarpējās palīdzības paktu), kā arī personai jāatbilst kādam no likuma 2.panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem. [4.2] Pieteicēja vēlas iegūt politiski represētās personas statusu kā komunistiskajā režīmā cietusī persona, proti, pieteicēja dzimusi /dzimšanas datums/ nometinājumā /dzimšanas vieta/, uz kurieni /izsūtīšanas datums/ Baltkrievijas teritorijā realizēto represiju rezultātā bija izsūtīta viņas māte J.K. [4.3] Iestāde pieteicējas tiesības iegūt politiski represētās personas statusu vērtējusi saistībā ar likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 1.pantā un 2.panta pirmajā daļā ietverto priekšnoteikumu par Latvijas pilsonību, proti, iestāde uzskatījusi, ka pilsonībai bija jābūt represiju brīdī.

Pieteicēja šim nosacījumam neatbilst, jo Latvijas Republikas pilsonību ieguvusi naturalizācijas kārtībā 2003.gada oktobrī. [4.4] Likums „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” neparedz ierobežojumu iegūt politiski represētās personas statusu personai, kas Latvijas Republikas pilsonību ieguvusi naturalizācijas kārtībā – minētā tiesību norma attiecas uz visiem Latvijas pilsoņiem, nedalot tos pēc tā, kad viņi iebraukuši Latvijā, ja tie tika represēti Latvijas teritorijā vai ārpus tās. [4.5] Nav pamatots iestādes lēmumā norādītais, ka likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 2.panta pirmās daļas izpratnē par komunistiskā režīma represijām uzskatāmas tikai tās, kas vērstas pret personām laika posmā no 1945.gada 8.maija līdz 1991.gada 21.augustam.

Minētais laika ierobežojums noteikts attiecībā uz Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuriem bija jābūt Latvijā legāli iebraukušiem līdz 1940.gada 17.jūnijam un represētiem Latvijas teritorijā laikā no 1945.gada 8.maija līdz 1991.gada 21.augustam. [4.6] Tā kā pieteicēja uzskatāma par Latvijas pilsoni likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 2.panta

2. lappuse no 10 pirmās daļas izpratnē un pret Latvijas Republikas pilsoni vērsto komunistiskā režīma represiju norises laikam nav izšķirošas nozīmes, tiesai jāvērtē, vai pieteicēja atbilst kādam no minētā likuma 2.panta pirmajā daļā norādītajiem nosacījumiem. [4.7] Lai iegūtu politiski represētās personas statusu, personai tas jāapliecina ar kādu no likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 3.panta otrajā daļā uzskaitītajiem dokumentiem. [4.8] No lietā esošajiem dokumentiem nav konstatējams, ka pieteicēja vai tās vecāki būtu atradušies PSRS filtrācijas vai labošanas darbu nometnē.

No pieteicējas paskaidrojumiem un iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka pieteicējas vecāki 1930.gadā tika administratīvi izsūtīti no Baltkrievijas teritorijas un pieteicēja dzimusi nometinājumā ārpus Latvijas teritorijas. Tātad uz izskatāmo gadījumu attiecināms likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 3.panta otrās daļas 2.punkts, saskaņā ar kuru politiski represētās personas apliecību izsniedz, pamatojoties uz Iekšlietu ministrijas izsniegtu dokumentu par personas dzimšanu ieslodzījumā, izsūtījumā vai nometinājumā ārpus Latvijas teritorijas. [4.9] Atzīstot, ka represētas likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” izpratnē ir arī tās naturalizācijas kārtībā vēlāk Latvijas Republikas pilsonību ieguvušās personas, kuras tika represētas pirms 1945.gada 8.maija ārpus Latvijas teritorijas, tostarp Baltkrievijā 20.- 80.gados notikušo represiju rezultātā, atzīstams, ka represiju fakta apliecināšanai ir derīgi attiecīgo ārvalstu iestāžu izsniegtie dokumenti. [4.10] Ievērojot minēto, Baltkrievijas Republikas Iekšlietu ministrijas iestādes izziņa /izziņas datums un Nr./ un izziņa /izziņas datums un Nr./ atzīstama par likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 3.panta otrās daļas 2.punkta kārtībā izsniegtiem dokumentiem, kas apliecina, ka pieteicējas māte 1930.gadā administratīvā kārtā tika izsūtīta un laikā no 1930.gada 7.februāra līdz 1947.gada 5.aprīlim atradās specnometinājumā, savukārt ar Baltkrievijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 6.jūnija lēmumu „Par 20-to – 50-to gadu politisko represiju upuru reabilitācijas kārtību” attiecībā pret viņu administratīvā kārtā pieņemtais lēmums tika atcelts un 1992.gada 20.jūlijā J.K. tika reabilitēta.

Tāpat apliecināts fakts, ka ar minēto Baltkrievijas Republikas Augstākās padomes lēmumu tika atcelts 1935.gadā attiecībā pret pieteicēju administratīvā kārtā pieņemtais lēmums un viņa 1997.gada 11.aprīlī atzīta par cietušo politiskajās represijās, jo ir dzimusi vecāku specnometinājuma vietā Sverdlovskas apgabalā, kur atradusies no 1935.gada līdz

3. lappuse no 10 1947.gadam. Šo viedokli apstiprina arī Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijas 2003.gada 24.novembra atzinums Nr.F-12100. [4.11] Tātad pieteicēja ir iesniegusi likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 3.panta otrās daļas 2.punktā paredzētos dokumentus, kas apliecina viņas atbilstību politiski represētās personas statusam. Ievērojot minēto, iestādei uzliekams pienākums izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aku par politiski represētās personas statusa piešķiršanu.

[5] Ventspils pilsētas dome par Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 19.novembra spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, norādot tālāk minētos argumentus. [5.1] Tiesa pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturto daļu un 307.panta pirmo daļu, proti, nav pareizi konstatējusi labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumus, kā arī nav pietiekami izvērtējusi lietas tiesiskos un faktiskos apstākļus. [5.2] Tiesa nepareizi interpretējusi likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 2.panta pirmo daļu, proti, tiesa nepamatoti attiecina likumā norādīto represiju norises laiku tikai uz Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuriem bija jābūt Latvijā legāli iebraukušiem līdz 1940.gada 17.jūnijam represētiem Latvijas teritorijā laikā no 1945.gada 8.maija līdz 1991.gada 21.augustam. Šāda interpretācija neatbilst nevienai no Administratīvā procesa likuma 17.pantā minētajām tiesību normu interpretācijas metodēm. Tādēļ tiesa nepareizi secinājusi, ka pret Latvijas pilsoni vērsto komunistiskā režīma represiju norisis laikam nav izšķirošas nozīmes. [5.3] Tiesa nav vērtējusi faktu, ka iestāde ir apstrīdējusi Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijas 2003.gada 24.novembra atzinumu Nr.F-12100, ar kuru atzītas pieteicējas tiesības uz politiski represētās personas statusu. Izskatījusi sūdzību, Tieslietu ministrija 2004.gada 19.februāra vēstulē norādīja, ka likums neparedz politiski represētās personas statusa piešķiršanu personām, pret kurām 1935.gadā Baltkrievijas PSRS varas institūcijas realizēja komunistiskās represijas. Tātad Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijas atzinums uzskatāms par spēkā neesošu. Tieslietu ministrija 2004.gada 19.februāra vēstulē pausto viedokli apstiprinājusi arī 2006.gada 11.augusta vēstulē. [5.4] Tiesa nepareizi uzskatījusi, ka Baltkrievijas Republikas Iekšlietu ministrijas iestādes izziņa /izziņas datums un Nr./ un /izziņas datums un Nr./ atzīstama par likuma

4. lappuse no 10 „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 3.panta otrās daļas 2.punkta kārtībā izsniegtiem dokumentiem.

[6] Pieteicēja paskaidrojumā par kasācijas sūdzību norādījusi, ka uzskata to par nepamatotu. Apgabaltiesas spriedumā norādīts pamatojums tiesas secinājumiem.

[7] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve neatzina iestādes kasācijas sūdzību un lūdza atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. Ventspils pilsētas domes pārstāvis uz tiesas sēdi nebija ieradies, bet lūdzis Senāta spriedumu iestādei nosūtīt pa pastu. Ievērojot Administratīvā procesa likuma 342.pantu, Senāts nolēma lietu izskatīt bez iestādes pārstāvja piedalīšanās tiesas sēdē.

Motīvu daļa

[8] Strīds lietā ir par to, vai politiski represētās personas statuss ir piešķirams personai, kura represiju brīdī nav bijusi Latvijas Republikas pilsonis, kā arī, vai tas ir piešķirams sakarā ar komunistiskā režīma represijām līdz 1945.gadam ārpus Latvijas.

[9] Likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 1.pants noteic, ka par noziedzīgu atzīstama komunistiskā un nacistiskā ideoloģija, komunistiskais un nacistiskais totalitārais režīms un politiskās represijas, ko šie režīmi vērsa pret Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem par viņu politisko pārliecību vai politisko darbību, par pretošanos totalitārajiem režīmiem, par reliģiskajiem uzskatiem, par rases vai nacionālo piederību, par piederību pie noteiktas sabiedrības šķiras vai sociālā slāņa, par strādāšanu noteiktā profesijā vai par nodarbošanos, kas nebija pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem, par laulību vai radniecību ar politiski represēto personu, par palīdzību politiski vajātajām vai represētajām personām. No minētā, kā arī turpmākajiem šā likuma pantiem secināms, ka likums „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” politiski represētās personas statusa noteikšanu paredz personām, kuras cietušas komunistiskajā režīmā vai nacistiski totalitārajā režīmā. Par komunistiskā režīma politiski represētām personām atbilstoši šā likuma 2.panta pirmajai daļai atzīstami esošie un bijušie Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas un Polijas pilsoņi un līdz 1940.gada 17.jūnijam Latvijā legāli iebraukušie un pastāvīgi dzīvojušie

5. lappuse no 10 iedzīvotāji, kā arī šo personu pēcnācēji (izņemot personas, kas iebraukušas Latvijā saskaņā ar Latvijas un PSRS 1939.gada 5.oktobra Savstarpējās palīdzības paktu), latvieši un lībieši (līvi), kuri tika represēti Latvijas teritorijā vai ārpus tās, kā arī Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kuri pēc 1945.gada 8.maija tika represēti Latvijas teritorijā, ja viņi šā likuma 1.pantā minēto iemeslu dēļ laika posmā līdz 1991.gada 21.augustam nogalināti vai miruši represiju rezultātā; apcietināti, ieslodzīti cietumos, koncentrācijas, PSRS filtrācijas (pārbaudes) un labošanas darbu nometnēs vai piespiedu kārtā ievietoti iestādēs, kur viņiem tika piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi; izsūtīti, nometināti vai pārvietoti no pastāvīgās dzīvesvietas (izņemot personas, kas tika evakuētas vai pārvietotas no frontes joslām vai karadarbības apdraudētajām teritorijām, bēgļus un kara laikā darba dienestam pakļautās pilngadīgās personas), dzimuši izsūtījumā vai nometinājumā – ja viens no vecākiem vai abi vecāki bija izsūtīti vai atradās nometinājumā – pēc vecāku noņemšanas no speckomandantūras uzskaites līdz tam brīdim, kad tika saņemta atļauja atgriezties Latvijā, bet ne vēlāk kā gadu no dienas, kad vecāki tika noņemti no speckomandantūras uzskaites. Savukārt šā likuma 4.pants noteic personas, kuras atzīstamas par nacistiskā režīma politiski represētajām personām. No šīm tiesību normām ir secināms, ka likumdevējs ir nošķīris personas, kurām piešķirams politiski represētās personas statuss, citastarp atkarībā no tā, vai persona ir Latvijas Republikas pilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs.

[10] Apgabaltiesa spriedumā ir konstatējusi, ka pieteicēja ir Latvijas Republikas pilsone. Pilsonību viņa ieguvusi naturalizācijas kārtībā 2003.gadā. Politiski represētās personas statusu pieteicēja vēlas iegūt kā komunistiskajā režīmā cietusi persona. Proti, pieteicēja dzimusi /dzimšanas datums/ nometinājumā Krievijā, uz kurieni 1930.gadā Baltkrievijas teritorijā īstenoto represiju rezultātā izsūtīta viņas māte.

[11] Senāts, kā to spriedumā norādījusi arī apgabaltiesa, jau ir atzinis, ka politiski represētās personas statusa iegūšanai nav nepieciešams, lai Latvijas Republikas pilsonība personai būtu bijusi represiju brīdī (sk. Senāta 2008.gada 10.aprīļa sprieduma Nr.SKA- 100/2008 11.-15.punktu). Turklāt ir atzīstams, ka likumdevējs, nosakot tieši Latvijas Republikas pilsoņu tiesības iegūt politiski represētās personas statusu, nav paredzējis ierobežojumus attiecībā uz komunistiskā režīma represiju laiku un vietu. Apspriežot likumprojektu „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā represijās

6. lappuse no 10 cietušajiem” 2.lasījumā, Saeimas 1995.gada 19.janvāra sēdē deputāts A.Panteļejevs, kurš referēja par minēto likumprojektu Cilvēktiesību komisijas vārdā, norādīja, ka „par represētajiem atzīstam visus Latvijas Republikas pilsoņus, jo viņiem ir viennozīmīga sasaiste ar Latvijas valsti neatkarīgi no tā, kad viņi tika represēti, bet, runājot par iedzīvotājiem, mēs esam spiesti ierobežoties tikai ar tiem, kas, būdami jau Latvijas Republikas iedzīvotāji, tika represēti Latvijas teritorijā”. Tika arī norādīts, ka „no šī likuma neizriet, ka bija jābūt pilsonim represiju brīdī” (sk.

Saeimas 1995.gada 19.janvāra sēdes stenogrammu: http://www.saeima.lv/steno/st_955/st1901.html). Izskatot likumprojektu „Grozījumi likumā „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem”” 2.lasījumā Saeimas 2001.gada 26.aprīļa sēdē, apspriežot priekšlikumu nenoteikt represiju vietas ierobežojumu Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, deputāts J.Vidiņš, kurš pārstāvēja Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, norādīja, ka pastāvīgajiem iedzīvotājiem no visas bijušās Padomju Savienības ir iespējas saņemt represētā statusu – „lai viņi naturalizējas, lai viņi iemācās latviešu valodu un ir pilsoņi, un tad viņi visas šīs priekšrocības saņems” (sk.

Saeimas 2001.gada 26.aprīļa sēdes stenogrammu: http://www.saeima.lv/steno/2001/st_2604/st2604.html). Līdz ar to apgabaltiesa, noskaidrojot likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 2.panta pirmās daļas saturu, spriedumā ir pareizi atzinusi, ka tiesību normas neparedz ierobežojumu iegūt politiski represētās personas statusu personai, kas Latvijas Republikas pilsonību ieguvusi naturalizācijas kārtībā. Apgabaltiesa arī pareizi norādījusi, ka pret Latvijas Republikas pilsoni vērsto komunistiskā režīma represiju norises laikam nav izšķirošas nozīmes, savukārt likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 2.panta pirmās daļas vārdi „kuri pēc 1945.gada 8.maija tika represēti Latvijas teritorijā” nav attiecināmi uz Latvijas Republikas pilsoņiem.

Tas ir, šie vārdi nav attiecināmi uz visām personu kategorijām, kas minētas pirms tam. Pretējā gadījumā jēgu zaudē normas vārdi „kuri tika represēti Latvijas teritorijā vai ārpus tās”. Turklāt tādas interpretācijas rezultātā būtu secināms, ka arī tās personas, kuras bija Latvijas Republikas pilsoņi represiju laikā, attiecīgo statusu nevarētu iegūt par represijām, kas Latvijā tika īstenotas, piemēram, 1941.gada 14.jūnijā. Šāda minētā likuma 2.panta pirmās daļas interpretācija nav saprātīga un nav saskatāma arī šāda likumdevēja griba.

[12] Nav pareizs arī iestādes arguments kasācijas sūdzībā, ka apgabaltiesa nepamatoti likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un

7. lappuse no 10 nacistiskajā režīmā cietušajiem” 2.panta pirmo daļu nav interpretējusi kopsakarā ar šā likuma 1.pantu. Minētā likuma 1.pants noteic režīmus (to rezultātā veiktās represijas), kuri ir atzīstami par noziedzīgiem. Savukārt šā likuma 2. un 4.pants noteic personu kategorijas, uz kurām likums attiecas. Tādējādi nav atzīstams, ka likuma 1.pants ierobežo personu loku, kurām atbilstoši likuma 2. un 4.pantam ir tiesības uz politiski represētās personas statusu sakarā ar komunistiskā un nacistiskā režīma represijām. Apspriežot likumprojektu „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā represijās cietušajiem” 3.lasījumā, Saeimas 1995.gada 12.aprīļa sēdē deputāts A.Panteļejevs, kurš referēja par minēto likumprojektu Cilvēktiesību komisijas vārdā, norādīja, ka „1.pantā, kas nosaka vispārējo politisko represiju saturu, pašu šo loku nevajag precizēt. Paša šā personu loka precizējums notiek tālāk – attiecīgi 2.pantā un 4.pantā” (sk. Saeimas 1995.gada 12.aprīļa sēdes stenogrammu: htpp://www.saeima.lv/steno/st_955/st1204.html).

[13] Likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 3.panta pirmā daļa noteic, ka politiski represētajām personām tiek izsniegta politiski represētās personas apliecība, ja to atbilstība politiski represētās personas statusam apliecināta ar dokumentiem. Šā panta otrā daļa noteic, ka politiski represētās personas apliecību izsniedz pamatojoties uz: 1) reabilitācijas apliecību, kas izsniegta saskaņā ar Latvijas Republikas 1990.gada 3.augusta likumu „Par nelikumīgi represēto pilsoņu reabilitāciju”, Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija 1989.gada 8.jūnija dekrētu „Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju” un Latvijas PSR Ministru padomes 1988.gada 2.novembra lēmumu Nr.350 „Par pilsoņu nepamatotu administratīvu izsūtīšanu no Latvijas PSR 1949.gadā”; 2) Iekšlietu ministrijas izsniegtu dokumentu par personas administratīvu izsūtīšanu no Latvijas teritorijas vai par tās dzimšanu ieslodzījumā, izsūtījumā vai nometinājumā ārpus Latvijas teritorijas; 3) Latvijas Valsts arhīvu vai citu valstu arhīvu izsniegtu dokumentu par personas atrašanos PSRS filtrācijas (pārbaudes) vai labošanas darbu nometnē un Tieslietu ministrijas atzinumu; 4) prokuratūras izsniegtu dokumentu par personas nāvi politisko represiju rezultātā; 5) Latvijas Republikas tiesas spriedumu par politiskās represijas fakta konstatēšanu un reabilitāciju gadījumos, kad Latvijas Valsts arhīvos vai citu valstu arhīvos dokumenti par politiskās represijas faktu nav saglabājušies vai vispār gājuši zudumā. Lietā ir strīds par to, vai pieteicēja atbilstoši minētajām tiesību normām ir apliecinājusi, ka ir pamats viņai piešķirt politiski represētās personas statusu.

8. lappuse no 10 Iestāde uzskata, ka pieteicējas iesniegtie dokumenti neatbilst minētā likuma 3.panta otrajai daļai un tādējādi neapliecina represiju faktu. Turklāt iestādes ieskatā apgabaltiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka kompetentā iestāde nav sniegusi likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 3.panta otrās daļas 3.punktā minēto atzinumu.

[14] Izšķiramais jautājums ir, vai šā sprieduma 13.punktā minētajās tiesību normās noteiktie pierādījumi ir izsmeļoši represiju fakta pierādīšanai. Apgabaltiesa represiju faktu konstatējusi, pamatojoties uz Baltkrievijas Republikas Iekšlietu ministrijas sniegtām ziņām. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 149.pantam pierādījumi administratīvajā lietā ir ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti administratīvā procesa dalībnieku prasījumi un iebildumi, kā arī ziņas par citiem faktiem, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.

Šā likuma 152.pants noteic, ka tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus (pirmā daļa). Faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem (otrā daļa). Pierādīšanas līdzekļi saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 20.nodaļu ir procesa dalībnieka paskaidrojumi, liecinieku liecības, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi, ekspertīze. No likuma „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” 3.panta otrās daļas ir secināms, ka represiju faktu persona var pierādīt ar rakstveida pierādījumiem, tostarp Iekšlietu ministrijas un valsts arhīvu sniegtām ziņām, kā arī ar citiem pierādīšanas līdzekļiem (piemēram, liecinieku liecībām), konstatējot represiju faktu tiesā.

Administratīvā tiesa, izskatot pieteikumu, nav ierobežota konstatēt attiecīgu juridisku faktu, noskaidrojot lietas apstākļus un novērtējot pierādījumus. Līdz ar to tiesa lietas izspriešanā nav ierobežota ar tiem rakstveida pierādījumiem, kuri noteikti minētā likuma 3.panta otrajā daļā. Lietas izskatīšanas laikā tiesā nav izšķirošas nozīmes arī tam, kāda satura atzinumu ir sniegusi Tieslietu ministrija (iestādes lēmuma pieņemšanas laikā – Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisija), jo tiesai šāds atzinums nav saistošs, tā kā tas ir atzīstams tikai par vienu no pierādījumiem lietā.

Tiesai turklāt atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam pašai ir pienākums iegūt pierādījumus, ja dalībnieku iesniegtie nav pietiekami, savukārt atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmajai daļai tie jānovērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un

9. lappuse no 10 taisnības principiem. Tātad, ja lietā objektīvi ir konstatējams attiecīgu represiju fakts, personai ir tiesības uz politiski represētās personas statusa piešķiršanu un apliecības izsniegšanu. Apgabaltiesa, izvērtējot pierādījumus lietā, attiecībā uz pieteicēju ir konstatējusi komunistiskā režīma represiju faktu. Senāts nekonstatē, ka tiesa nebūtu ievērojusi tiesību normas pierādījumu iegūšanā un novērtēšanā. Senāta kompetencē nav pierādījumu pārvērtēšana pēc būtības.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 1.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 19.novembra spriedumu, bet Ventspils pilsētas domes kasācijas sūdzību noraidīt. Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese (paraksts) V.Kakste

Senators (paraksts) A.Guļāns

Senators (paraksts) J.Neimanis

NORAKSTS PAREIZS Tiesnese V.Kakste Rīgā 2009.gada 18.jūnijā

10. lappuse no 10