Court partially allows appeal against social care fee order, ruling civil contract disputes must be settled separately.
Legislator summary
AI generatedThe court partially dismissed the administrative appeal against a social services agency's fee order for long-term care provided to the applicant's mother. While the applicant successfully argued that the specific fee amount was determined by a private civil contract rather than statutory law, the court upheld the finding that the applicant, as a legal guardian, has a duty to contribute to the costs. Consequently, the order imposing a specific payment obligation was revoked, but the applicant's status as a guardian requiring a contribution remained valid.
Legislator headnote
AI generatedSociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums 8. panta 1. un 4. daļa; Ministru kabineta noteikumi Nr. 275 5. punkts: Where a specific fee amount is determined by a private civil contract between the client, guardian, and service provider, administrative authorities cannot impose a binding payment obligation of that specific amount, and such disputes must be resolved in civil court.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas arhīva Nr. A42-01906-24
ECLI:LV:ADRJLTN:2024:1119.A420190624.2.S
Administratīvā rajona tiesa
Liepājas tiesu nams
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Liepājā 2024. gada 19. novembrī
Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Kristīne Brokane,
piedaloties pieteicējai /pers. A/ un juridiskās palīdzības sniedzējai zvērinātai advokātei Guntai Laizānei,
atbildētājas – /Novads/ novada pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes – /Novads/ novada domes pārstāvēm /pers. B/ un /pers. C/,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par /Novads/ novada domes /datums/lēmuma Nr. /numurs/
„Par /Novads/ novada pašvaldības aģentūras „Sociālais dienests” /datums/lēmuma Nr. /numurs/ „Par ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas
pakalpojuma samaksu” apstrīdēšanu” atcelšanu daļā.
Aprakstošā daļa
[1] Ar /Novads/ novada domes (turpmāk – dome) /datums/lēmumu Nr. /numurs/ „Par /Novads/ novada pašvaldības aģentūras „Sociālais dienests”
/datums/lēmuma Nr. /numurs/ „Par ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma samaksu” apstrīdēšanu” (turpmāk – Lēmums)
nolemts atstāt negrozītu /Novads/ novada pašvaldības aģentūras „Sociālais dienests” (turpmāk – sociālais dienests) /datums/lēmumu Nr. /numurs/ „Par
ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma samaksu”, ar kuru savukārt pieteicējai /pers. A/ noteikts pienākums veikt samaksu par
viņas mātei /pers. E/ sniegto ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu (turpmāk – pakalpojums) SIA /Nosaukums C/ ilgstošās
aprūpes nodaļā /Nosaukums D/ (turpmāk – aprūpes centrs) 596,49 euro mēnesī laika periodā, kurā pateicējai nav piešķirts trūcīgas vai maznodrošinātas
mājsaimniecības statuss.
Lēmums pamatots ar turpmāk norādītiem argumentiem.
[1.1] Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk – Likums) 8. panta pirmajā un ceturtajā daļā noteikto klienta vai viņa
apgādnieka pienākums ir samaksāt par pakalpojumu, savukārt, ja klients vai viņa apgādnieks to nespēj, pakalpojuma izmaksas sedz pašvaldība.
Atbilstoši Ministru kabineta 2003. gada 27. maija noteikumu Nr. 275 „Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un
kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” (turpmāk – Samaksas kārtība) 5. punktam apgādnieka pienākums maksāt
saistīts ar viņa ienākumiem. Pieteicējai nav noteikts pienākums maksāt par pakalpojumu kāda cita mātes apgādnieka vietā, bet pieteicējai jāveic samaksa
atbilstoši savas mājsaimniecības ienākumiem. Ņemot vērā, ka Likumā definēts jēdziens „mājsaimniecība”, nozīme ir tam, vai personas dzīvo vienā mājoklī
un kopīgi sedz izdevumus; nav nozīmes tam, vai personas saista laulība vai radniecība. Atbilstoši Samaksas kārtības 5.3. apakšpunktam jāvērtē visas
mājsaimniecības ienākumi. Pieteicēja dzīvo vienā mājoklī ar vēl kādu personu; nav likumīga pamata uzskatīt, ka šīs personas ienākumi nebūtu jāņem vērā,
vērtējot mājsaimniecības ienākumus. Turklāt arī Ministru kabineta 2020. gada 17. decembra noteikumi Nr. 809 „Noteikumi par mājsaimniecības
materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu” (turpmāk – Palīdzības noteikumi), uz kuriem atsaucas pieteicēja, nenoteic, ka
palīdzības saņemšanai jāvērtē tikai apgādnieka materiālais stāvoklis, bet ir jāiesniedz informācija par katru personu mājsaimniecībā.
[1.2] Neskatoties uz to, ka pieteicējas mātei ir trīs apgādnieki, normatīvie akti nenoteic apgādniekiem pienākumu gādāt par vecākiem
proporcionāli. Gādāšanas pienākums ir saistīts ar apgādnieku spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Tādējādi nevar piekrist
apgalvojumam, ka pieteicējai jāsedz tikai trešdaļa no pakalpojuma maksas. Tā kā pieteicējas mājsaimniecības vidējie ienākumi pārsniedz Samaksas
kārtības 5.3. apakšpunktā noteikto līmeni, kuram jāpaliek pieteicējas rīcībā pēc pakalpojuma apmaksas, pieteicējas kā likumiskās apgādnieces
pienākums ir apmaksāt pakalpojumu.
[1.3] Pieteicēja tika aicināta piedalīties domes Sociālo, izglītības un kultūras lietu komitejas /datums/sēdē, tomēr pieteicēja izteikt viedokli
neieradās. Cits pieteicējas viedoklis apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas laikā netika saņemts.
[2] 2024. gada 29. jūlijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums par Lēmuma atcelšanu daļā. Pieteikums pamatots ar turpmāk
norādītiem argumentiem.
[2.1] Ir nepareizi novērtēts pieteicējas kā apgādnieces materiālais stāvoklis, tādējādi otrai pieteicējas mājsaimniecībā dzīvojošajai personai uzliekot
pienākumu maksāt par pakalpojumu, lai gan šī persona Likuma izpratnē nav mātes apgādnieks. Attiecīgajā mājsaimniecībā pieteicēja ir vienīgā mātes
apgādniece. Pieteicējas ienākumus veido pensija ar atvieglotiem noteikumiem 339,60 euro un alga 344,54 euro, līdz ar to pieteicējas rīcībā pēc
pakalpojuma samaksas paliek daudz mazāk līdzekļu par valstī noteikto minimālo algu ar koeficientu 1. Šāda situācija izveidojusies, paplašinot ģimenes
jēdzienu uz mājsaimniecības jēdzienu.
[2.2] Pieteicējai uzlikts pienākums maksāt par pakalpojumu 596,49 euro; šī summa pieteicējai ir nesaprotama, nepamatota un aprēķināta
neatbilstoši normatīvajiem aktiem, pieprasot lielāku samaksu. Aprūpes centra izcenojumā samaksa par pakalpojumu norādīta 1487,375 euro mēnesī.
Vienošanās pie līguma par pakalpojumu paredz, ka diennaktī izmaksa ir 43,90 euro. Samērā liela daļa no pakalpojuma maksas tiek segta no pieteicējas
mātes pašas ikmēneša ienākumiem; apgādniekiem būtu jāsedz starpība. Mātei ir trīs apgādnieki (bērni) – pieteicēja, /pers. H/ un /pers. I/. Katram
apgādniekam jāsedz trešdaļa no maksas par pakalpojumu. Tā kā /pers. I/ no šī pienākuma ir atbrīvots, jo ir trūcīga vai maznodrošināta persona, trešdaļu
viņa vietā maksā pašvaldība. /pers. H/ ienākumi ir mazāki, līdz ar to viņa maksā daļu no pakalpojuma maksas, bet pārējo daļu maksā pašvaldība. Tomēr
596,49 euro, kas jāmaksā pieteicējai, neatbilst trešdaļai no pakalpojuma maksas. Arī aprūpes centrs, slēdzot ar pieteicēju vienošanos pie līguma, bija
norādījis, ka pieteicējai jāsedz trešdaļa no starpības. Pašvaldība nedrīkst pieprasīt pieteicējai maksāt arī citu apgādnieku vietā.
[3] Atbildētāja tiesai sniegtajā rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā minēto, papildus norādot, ka pieteicējai ir
izveidojies pakalpojuma maksas parāds, jo pieteicēja rēķinus par pakalpojumu nav apmaksājusi, tomēr pakalpojuma sniegšana pieteicējas mātei tiek
turpināta. Sociālais dienests vairākkārt ir sazinājies ar pieteicēju, izskaidrojot pieejamos pakalpojumus, informējot par lētākām pakalpojuma sniegšanas
vietām un piedāvājot iespējas pakalpojumu mainīt, to aizstājot ar pakalpojumiem dzīvesvietā, bet pieteicēja nevienam risinājumam nav piekritusi.
[4] Pieteicēja tiesas sēdē uzturēja pieteikumā ietverto prasījumu, savukārt atbildētājas pārstāves pieteikumu neatzina.
Motīvu daļa
[5] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka pieteicējas pieteikums ir
daļēji apmierināms.
[6] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējas māte kopš /datums/aprūpes centrā saņēma pakalpojumu (lietas 67. lapa). Šobrīd pakalpojums vairs
netiek saņemts, par ko lietā strīda nav.
Saskaņā ar Likuma 8. panta pirmajā un ceturtajā daļā noteikto klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās
aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi; ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes
vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
Saskaņā ar Samaksas kārtības 2. punktā noteikto klients par saņemto pakalpojumu maksā atbilstoši noslēgtajam līgumam starp klientu un sociālā
pakalpojuma sniedzēju.
Atbilstoši Samaksas kārtības 5.2. apakšpunktā noteiktajam, ja klients nevar samaksāt pilnu pakalpojumu maksu, klients maksā daļu no
pakalpojuma maksas – starpību starp viņa ienākumu līmeni un valstī noteikto trūcīgas personas ienākumu līmeni. Pārējo pakalpojuma samaksas daļu līdz
pilnai pakalpojuma samaksai sedz apgādnieks.
Samaksas kārtības 5.2. apakšpunkts noteic, ka līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par
summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar koeficientu 1,0 par vienas personas ģimeni, 0,5 par katru nākamo apgādnieka ģimenes
locekli.
Konstatējot, ka pieteicējas mājsaimniecības ienākumi pārsniedz Samaksas kārtības 5.3. apakšpunktā noteikto ienākumu līmeni, sociālais dienests
lēma, ka pieteicējai ir pienākums maksāt par viņas mātei sniegto pakalpojumu 596,49 euro mēnesī laika periodā, kurā pateicējai nav piešķirts trūcīgas
vai maznodrošinātas mājsaimniecības statuss.
Ievērojot minēto, tiesai jāizvērtē, vai uzliekot pieteicējai šādu pienākumu, iestāde ir rīkojusies tiesiski.
[7] Atbilstoši sociālo pakalpojumu samaksas pamatprincipam par sociālajiem pakalpojumiem maksā pati persona, kura šo pakalpojumu saņem,
proti, klients. Ja klientam nav iespēju samaksāt par pakalpojumu, pienākums maksāt pāriet uz klienta apgādnieku vai apgādniekiem. Pašvaldība šā
pakalpojuma apmaksā iesaistās tad, ja klients un viņa apgādnieks nespēj samaksāt par pakalpojumu.
Minētais princips tālāk konkretizēts Samaksas kārtībā, kas noteic kārtību, kādā klients maksā par pakalpojumu, un kārtību, kādā pakalpojuma
izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta, ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par pakalpojumu (1. punkts).
Kā redzams no Samaksas kārtības sistēmas, klienta vai viņa apgādnieka materiālais stāvoklis ir tas, pēc kā nosakāms, kādā apjomā par sociālo
pakalpojumu spējīgs samaksāt ir pats klients, kādā apgādnieks un vai pašvaldībai ir jāiesaistās pakalpojuma apmaksā. Noteikumu 6. punkts pašvaldībai
piešķir tiesības atbilstoši finansiālajām iespējām noteikt klientam citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par pakalpojumu. Tomēr arī šai pašvaldības
noteiktajai kārtībai jābūt atbilstošai Samaksas kārtībā reglamentētajiem sociālo pakalpojumu samaksas principiem (Senāta 2023. gada 18. decembra
sprieduma lietā Nr. SKA-168/2023 (ECLI:LV:AT:2023:1218.A420309918.16.S) 6., 7. punkts).
Tādējādi nav nozīmes, vai pieteicējas mātei ir viens vai vairāki apgādnieki, primāri par pakalpojumu jāmaksā tieši apgādniekiem, ja pieteicējas māte
pati nevar samaksāt par pakalpojumu vai nevar samaksāt par to pilnā apmērā. Nepamatots ir pieteicējas uzskats, ka samaksas pienākums būtu
proporcionāls apgādnieku skaitam, jo atbilstoši Latvijas Republikas Civillikuma (turpmāk – Civillikums) 188. panta pirmajai daļai pienākums uzturēt
vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli.
Ja klienta ienākumi nav pietiekami, lai pilnībā samaksātu pašvaldības noteikto līdzdalības maksājumu par pakalpojumu, ir pamats vērtēt, vai
klientam ir apgādnieks un vai apgādniekam atbilstoši Samaksas kārtības 5. punktam ir iespējas iesaistīties pakalpojuma apmaksā. Tas saskan ar Likuma
8. pantā ietverto sociālo pakalpojumu samaksas pamatprincipu, ka par sociālo pakalpojumu maksā pats klients vai viņa apgādnieks, piemēram, bērni.
Vecāku uzturēšanas vispārīgais pienākums saskaņā ar Civillikuma 188. panta pirmo daļu gulstas uz bērniem, līdz ar to bērni ir uzskatāmi par
apgādniekiem arī Likuma 8. panta izpratnē. Tādējādi bērniem ir pienākums samaksāt par viņu vecākiem sniegtajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem
(Senāta 2017. gada 28. februāra sprieduma lietā Nr. SKC-60/2017 7.1. apakšpunkts).
[8] Pieteicēja uzskata, ka viņas kā apgādnieces materiālais stāvoklis ir novērtēts nepareizi, jo vērā ir ņemti citas pieteicējas mājsaimniecībā
dzīvojošas personas, kas nav pieteicējas mātes apgādnieks, ienākumi.
Tiesa šādam uzskatam nepiekrīt, jo Samaksas kārtības 5.1. apakšpunktā ietverta norāde, ka klienta ienākumu līmenis, kuram būtu jāpaliek klienta
rīcībā pēc pakalpojuma samaksas, ir jāvērtē atbilstoši normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par
trūcīgu. Ja ienākumu līmenis, kuram jāpaliek personas rīcībā pēc pakalpojumu samaksas, nosakāms saskaņā ar minētajiem noteikumiem, tad ir loģiski, ka
arī līdzekļu, kas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, novērtējumā ņem vērā minētos noteikumus.
Palīdzības noteikumi citastarp nosaka mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanas un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību; trūcīgas un
maznodrošinātas mājsaimniecības statusa noteikšanas kārtību (1.1., 1.4. apakšpunkts).
Saskaņā ar Palīdzības noteikumiem materiālā situācija tiek vērtēta tieši mājsaimniecības ietvaros. Tas, ka Samaksas kārtībā tiek lietots jēdziens
ģimene, saistīts ar to, ka Samaksas kārtība ir vecāks normatīvais akts un agrāk spēkā bija Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumi Nr. 299
„Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu”, kuros netika izmantots jēdziens mājsaimniecība, bet ģimene. Taču arī tad
bija skaidrots, ka ģimene sastāv no laulātajiem vai personām, kurām ir kopēji izdevumi pamatvajadzību nodrošināšanai un kuras mitinās vienā mājoklī.
Tādējādi tiesa atzīst, ka sociālais dienests pareizi vērtējis pieteicējas kā apgādnieces materiālo stāvokli.
[9] Konkrētajā gadījumā pašvaldība ir uzlikusi par pienākumu pieteicējai samaksāt jau noteiktu naudas summu. Šajā daļā Lēmums ir atceļams, jo
tas ir izdots ārpus pašvaldības kompetences (ultra vires).
Samaksas kārtības 2. punkts noteic, ka klients par saņemto pakalpojumu maksā atbilstoši noslēgtajam līgumam starp klientu un sociālā
pakalpojuma sniedzēju. Līgumā papildus Civillikumā noteiktajiem vispārīgajiem līguma noteikumiem norāda: 1) detalizētu pakalpojuma saturu; 2)
pakalpojuma saņemšanas vietu un pakalpojuma saņemšanas ilgumu; 3) pakalpojuma cenu, kopējo līguma summu, samaksas termiņus un soda sankcijas;
4) līguma izbeigšanas nosacījumus un līguma noteikumu pārskatīšanas kārtību.
Savukārt, ja klients normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par trūcīgu, saskaņā ar Samaksas kārtības 3. punktu par pakalpojumu maksā viņa
apgādnieks vai apgādnieki. Šādā gadījumā šo noteikumu 2. punktā minēto līgumu noslēdz starp klientu, viņa apgādnieku un pakalpojuma sniedzēju.
Arī šajā gadījumā, kad pieteicējas māte tikai daļēji var samaksāt par pakalpojumu, līgums ir noslēgts starp pieteicējas māti, pieteicēju un
pakalpojuma sniedzēju.
Tādējādi pakalpojuma līguma dalībnieki, samaksa un samaksas kārtība tiek noteikta pakalpojuma līgumā, kam ir civiltiesiska daba.
Administratīvajā procesā iestāde lemj tikai par klientam nepieciešamo un atbilstošo pakalpojumu piešķiršanu, kā arī tiek pārbaudīts, kāda ir apgādnieku
spēja maksāt par pakalpojumu, lai noteiktu vai un kādā apmērā pašvaldībai ir jāpiedalās ar līdzmaksājumu. Jautājumi par pakalpojuma cenu un kopējo
līguma summu tiek risināti civiltiesiskā kārtībā. Tādēļ pašvaldība nevar pieteicējai noteikt saistošu pienākumu veikt samaksu, turklāt konkrētā apmērā.
Pakalpojuma maksa un norēķinu kārtība ir atrunāta līgumā, kas noslēgts starp pakalpojuma sniedzēju, pieteicēju un pieteicējas māti. Tāpēc strīdi,
kas izriet par samaksas apmēru vai nesamaksātās daļas piedziņu, ir risināmi civiltiesiskā kārtā.
[10] Ņemot vērā šajā spriedumā konstatēto un secināto, tiesa atzīst, ka Lēmums ir atceļams daļā, ar kuru pieteicējai ir uzlikts pienākums veikt
samaksu par pieteicējas mātei nodrošināto pakalpojumu konkrētā apmērā, bet atstājams spēkā daļā, ar kuru atzīts, ka pieteicēja ir apgādniece, kurai ir
pamats maksāt līdzmaksājumu par pakalpojuma nodrošināšanu pieteicējas mātei.
[11] Ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmajai daļai piespriež no atbildētāja par
labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.
Pieteicēja ir samaksājusi valsts nodevu 30 euro par pieteikuma par lietas ierosināšanu tiesā iesniegšanu (lietas 6. lapa).
Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 12. februāra noteikumu Nr. 85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts
nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 14. punktu pēc tam, kad stājies spēkā tiesas vai tiesneša nolēmums, kurā ir paredzēta valsts nodevas
atlīdzināšana, pieteicējs iesniedz iestādē, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē, iesniegumu par valsts nodevas
atlīdzināšanu. Iesniegumā norāda šo noteikumu 9. punktā minēto informāciju. Saskaņā ar minēto noteikumu 13. punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša
laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126. pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem,
kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.
Līdz ar to samaksātā valsts nodeva 30 euro apmērā piespriežama no /Novads/ novada pašvaldības un tā jāatlīdzina no domes budžeta līdzekļiem.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, 246.-251., 253. panta pirmo daļu, 289.-291. pantu, tiesa
nosprieda
daļēji apmierināt /pers. A/ pieteikumu.
Atcelt ar tā pieņemšanas dienu /Novads/ novada domes /datums/lēmumu Nr. /numurs/ „Par /Novads/ novada pašvaldības aģentūras „Sociālais
dienests” /datums/lēmuma Nr. /numurs/ „Par ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma samaksu” apstrīdēšanu” daļā, ar kuru
/pers. A/ uzlikts pienākums veikt samaksu par /pers. E/ sniegto ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, bet atstāt spēkā daļā,
ar kuru atzīts, ka /pers. A/ ir apgādniece, kurai ir pamats maksāt līdzmaksājumu par /pers. E/ sniegto ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas
pakalpojumu.
Piespriest no atbildētājas /Novads/ novada pašvaldības par labu /pers. A/ samaksāto valsts nodevu 30 euro, kas atlīdzināma no /Novads/ novada
domes budžeta līdzekļiem.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās
rajona tiesas Liepājas tiesu namā.
Spriedums sastādīts 2024. gada 19. novembrī.
Tiesnese K. Brokane