Supreme Court dismisses Border Guard's appeal, upholding lower court's finding of procedural unreasonableness in disciplinary proceedings.

Lieta Nr.A420595411

SKA – 15/2014

SPRIEDUMS

Rīgā 2014.gada 24.janvārī

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

tiesnesis A.Guļāns

tiesnese V.Kakste

tiesnesis J.Neimanis

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. D/ pieteikumu par Valsts robežsardzes

2011.gada 4.augusta lēmuma atzīšanu par prettiesisku, sakarā ar Valsts robežsardzes kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona

tiesas 2013.gada 17.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts robežsardzes 2011.gada 24.maija pavēli par Valsts robežsardzes normatīvo dokumentu prasību nepildīšanu

pieteicējam /pers. D/ piemērots disciplinārsods – rājiens. Pieteicējs sodīts par to, ka 2010.gada 7.janvārī, 19.janvārī, 28.janvārī un

17.februārī ir izceļojis uz Krievijas Federāciju, neiesniedzot par to ziņojumus noteiktajā kārtībā.

Izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, Valsts robežsardzes priekšnieks ar 2011.gada 4.augusta lēmumu atstāja negrozītu

2011.gada 24.maija pavēli.

[2] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Valsts robežsardzes 2011.gada 4.augusta lēmuma atzīšanu par

prettiesisku.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 17.janvāra spriedumu pieteikums apmierināts. Spriedums pamatots ar turpmāk

minētajiem argumentiem.

[3.1] Pieteicēja saukšana pie disciplināratbildības par ziņojumu neiesniegšanu saskaņā ar 2007.gada 14.marta pavēles Nr.341 ,,Par

izceļošanu uz ārvalstīm, ja tas nav saistīts ar dienesta pienākumu izpildi” 4.punkta prasībām par izceļošanām uz Krievijas Federāciju

2010.gada 19.janvārī, 28.janvārī un 17.februārī, ir prettiesiska. Iestāde ir pārkāpusi Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma (turpmāk –

Disciplināratbildības likums) 16.panta otrajā daļā noteikto disciplinārlietas ierosināšanas termiņu.

[3.2] Pieteicējam piemērotais disciplinārsods – rājiens par ziņojuma neiesniegšanu par plānoto izbraukšanu uz Krievijas Federāciju

2010.gada 7.janvārī, kā arī par ziņojuma neiesniegšanu pēc atgriešanās no Krievijas Federācijas minētajā datumā, - nav samērīgs.

Ņemot vērā lietas apstākļus, disciplinārsoda sasniegšanai piemērotākais līdzeklis būtu aizrādījums. Turklāt nav pamatots iestādes

secinājums, ka pieteicējs izskatāmo disciplinārpārkāpumu ir izdarījis jau būdams disciplināri sodīts, jo pieteicējs minēto

disciplinārpārkāpumu izdarīja pirms Valsts robežsardzes pavēle par citu disciplinārsodu stājās spēkā.

Tādējādi pārsūdzētais lēmums arī šajā daļā ir prettiesisks.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu Valsts robežsardze iesniedza kasācijas sūdzību. Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa

nepareizi interpretējusi Disciplināratbildības likuma 16.panta otro daļu. Iestādei nebija pienākuma veikt kontroles darbības un

ierosināt pārbaudi nekavējoties. Disciplinārlieta tika ierosināta viena mēneša laikā pēc faktu par iespējamā pārkāpuma

saņemšanas. Vispārīga informācija ne vienmēr var tikt uzskatīta par disciplinārpārkāpumu.

Motīvu daļa

[5] Saskaņā ar Disciplināratbildības likuma 16.panta otro daļu disciplinārlieta ierosināma ne vēlāk kā mēneša laikā pēc tam, kad

saņemta informācija par faktiem, kas liecina par iespējamo disciplinārpārkāpuma izdarīšanu, vai iestāde pati to konstatējusi.

Minētā tiesību norma pēc savas būtības un regulējamā jautājuma ir līdzīga Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma

19.panta otrajai daļai. Abas normas nosaka termiņu konkrētas darbības veikšanai, proti, lēmuma pieņemšanai par disciplinārlietas

ierosināšanu. Tādējādi izskatāmajā lietā ir iespējams vadīties no Augstākās tiesas atziņām par Valsts civildienesta ierēdņu

disciplināratbildības likuma 19.panta otrajā daļā noteiktā disciplinārlietas ierosināšanas termiņa nozīmi.

Kā ir atzinusi Augstākā tiesa, pirmkārt, disciplinārlietas ierosināšanas termiņa noteikšana ir nepieciešama, lai veicinātu tiesiskās

noteiktības principa stiprināšanu (ar disciplinārlietas ierosināšanu uzsāk disciplinārpārkāpuma izmeklēšanu). Otrkārt, ne mazāk

nozīmīgs arī apstāklis, ka termiņš neļauj iestādei ļaunprātīgi izmantot varu, neierobežotā laika posmā paturot savā rīcībā faktus par

disciplinārpārkāpuma izdarīšanu kā iespējamo ietekmēšanas līdzekli pret ierēdni, kas varētu apdraudēt ierēdņa patstāvīgu un

likumīgu darbību un lēmumu pieņemšanu. Treškārt, prasība ierosināt lietu noteiktajā termiņā ir objektīvi vajadzīga, lai informācija par

pārkāpumu vēl būtu „svaiga”, kas atvieglotu pārbaudes veikšanu.

Taču disciplinārlietas ierosināšanas termiņa pārbaudē tiesai vajadzētu ņemt vērā arī otru aspektu, proti, ir jālīdzsvaro iepriekš minētā

nepieciešamība iespējamo disciplinārpārkāpumu izmeklēt savlaicīgi ar iestādes un arī privātpersonas interesi, lai tiktu pieņemts

objektīvs un izsvērts lēmums, un lieta netiktu rosināta nepamatoti. Iestādes rīcības savlaicīguma pārbaudei jābūt vērstai vispirms uz to,

lai pārbaudītu, vai iestāde nav nepamatoti vilcinājusies, nevis, lai noskaidrotu agrāko momentu, kurā iestādei bija iespējams pieņemt

lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 1.marta sprieduma lietā Nr.SKA-132/2012 7.punktu).

Tādējādi savlaicīgai disciplinārlietas ierosināšanai ir būtiska nozīme, vienlaikus lēmumam par disciplinārlietas ierosināšanu nav jābūt

sasteigtam.

[6] Kā jau tika konstatēts lietā, pieteicēja rīcības, kas ir kļuvušas par pamatu disciplinārlietas ierosināšanai, tika veiktas 2010.gada

janvārī un februārī. Savukārt, Valsts robežsardze norāda, ka ziņojums par pieteicēja rīcībām bija reģistrēts 2011.gada 30.martā, bet

disciplinārlieta tika ierosināta 2011.gada 29.aprīlī.

Augstākā tiesa daļēji piekrīt Valsts robežsardzes kasācijas sūdzības argumentam, ka iestādei nebija jāuzsāk kontroles darbības un

pārbaude nekavējoties pēc pieteicēja atgriešanās no Krievijas Federācijas, pamatojoties uz to, ka iestādes rīcībā bija informācija par

pieteicēja plānotajām izceļošanām. Vienlaikus lietas apstākļi norāda, ka lēmums par disciplinārlietas ierosināšanu tika pieņemts pēc

vairāk nekā gada kopš pieteicējs bija veicis rīcības, kas veido disciplinārpārkāpuma sastāvu.

Kasācijas sūdzībā norādīts, ka saskaņā ar 2007.gada 14.marta pavēles Nr.341 ,,Par izceļošanu uz ārvalstīm, ja tas nav saistīts ar

dienesta pienākumu izpildi” 8.punktu, teritoriālās pārvaldes priekšnieks reizi ceturksnī veic informācijas apkopojumu par amatpersonu

ārvalstu apmeklējumu, kas nav saistīts ar dienesta pienākumu izpildi. Šī apkopojuma rezultātā tika konstatēts, ka pieteicējs nav

iesniedzis nepieciešamo informāciju par ārvalstu apmeklējumu. Tomēr, ja informācijas apkopojums ir veikts reizi ceturksnī, tad par

pieteicēja 2010.gada janvāra un februāra rīcībām iestādei varēja būt zināms jau 2010.gada martā. Iestāde nav paskaidrojusi par

īpašiem apstākļiem, kuru dēļ attiecīga informācija tika atklāta vēlāk, un kāpēc lēmuma par disciplinārlietas ierosināšanu pieņemšana

ir ieilgusi līdz 2011.gada 29.aprīlim.

Ņemot vērā minēto, Augstākā tiesa atzīst par pamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka Valsts robežsardzes lēmums ir

prettiesisks, jo iestāde nav ievērojusi Disciplināratbildības likuma 16.panta otrajā daļā noteikto termiņu.

[7] Papildus Augstākā tiesa vērš uzmanību uz turpmāk minēto.

Administratīvās rajona tiesas spriedumā atsevišķi vērtēts pieteicējam piemērotais disciplinārsods – rājiens par ziņojuma

neiesniegšanu par plānoto izbraukšanu uz Krievijas Federāciju 2010.gada 7.janvārī, kā arī par ziņojuma neiesniegšanu pēc

atgriešanās no Krievijas Federācijas minētajā datumā.

No pārsūdzētā administratīvā akta izriet, ka pieteicējam disciplinārsods piemērots par Valsts robežsardzes normatīvo dokumentu

prasību nepildīšanu, proti, ziņojumu neiesniegšanu par izceļošanām uz Krievijas Federāciju 2010.gada 7.janvārī, 19.janvārī, 28.janvārī

un 17.februārī. Līdz ar to, pirmkārt, nebija pamata izdalīt un vērtēt vienu konkrētu disciplinārpārkāpuma epizodi un piemērotā

disciplinārsoda samērīgumu. Otrkārt, ņemot vērā tiesas secinājumu par lēmuma prettiesiskumu nokavēta disciplinārlietas

ierosināšanas termiņa dēļ, šim vērtējumam nebija arī tiesiskas nozīmes. Turklāt administratīvajai tiesai nav kompetences iestādes

vietā noteikt piemērotāku disciplinārsoda veidu. Administratīvā tiesa ir tiesīga pārbaudīt pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu, kopumā

izvērtējot, vai disciplinārlietas izmeklēšanas procesā nav pieļauti būtiski procesuālie pārkāpumi un, vai piemērotais disciplinārsods ir

pamatots un samērīgs.

Vienlaikus minētais neietekmēja secinājuma pareizību par to, ka pārsūdzētais lēmums ir prettiesisks, tādēļ nav pamata

Administratīvās rajona tiesas sprieduma atcelšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 1.punktu un 351.pantu Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments

nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 17.janvāra spriedumu, bet Valsts robežsardzes kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

A.Guļāns

Tiesnesis

V.Kakste

Tiesnese

J.Neimanis

Tiesnesis