Court dismisses social housing claim for ex-convict who already has a declared residence and income.

Lietas arhīva Nr. A42-00427-20/34

ECLI:LV:ADRJJTN:2020:0630.A420197819.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Jelgavā 2020. gada 30. jūnijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese L. Apšeniece,

piedaloties pieteicējam – /pers. A/,

atbildētājas – Jelgavas pilsētas pašvaldības – pusē pieaicinātās iestādes Jelgavas pilsētas domes pārstāvei /pers. B/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu /pers. A/ pieteikumā par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru viņu reģistrētu pašvaldības dzīvojamo

telpu izīrēšanas palīdzības reģistros, izdošanu.

Aprakstošā daļa

[1] Jelgavas pilsētas domes (turpmāk – dome) Dzīvokļu komisija ar 2019. gada 20. februāra lēmumu Nr. 2/7.1. (turpmāk – sākotnējais lēmums)

atteica reģistrēt pieteicēju /pers. A/ pašvaldības dzīvojamo telpu izīrēšanas palīdzības reģistros.

Ar domes priekšsēdētāja 2019. gada 25. aprīļa lēmumu Nr. 5/28 (turpmāk – Lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts. Lēmumā norādīts, ka

pieteicēja dzīvesvieta no 2011. gada 22. augusta līdz 2012. gada 26. aprīlim, no 2015. gada 15. decembra līdz 2016. gada 19. aprīlim un no 2019. gada

28. janvāra līdz šim brīdim deklarēta /adrese A/. Pēdējās deklarācijas pamats – vienošanās ar nekustamā īpašuma īpašnieku. Šajā īpašumā dzīvesvieta

deklarēta arī pieteicēja mātei un mātes vīram, kuram arī šis nekustamais īpašums pieder. Laika periodā no 2016. gada 11. februāra līdz 2019. gada 23.

janvārim pieteicējs atradās ieslodzījuma vietā. Tā kā pieteicējs pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma vietas atgriezās agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā, kurā

viņam bija deklarēta dzīvesvieta pirms nonākšanas ieslodzījuma vietā, viņš neatbilst tām personu kategorijām, kurām tiek sniegta palīdzība dzīvokļa

jautājumu risināšanā.

[2] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu, norādot, ka 2019. gada februārī vērsās domē ar lūgumu

uzņemt pašvaldības dzīvojamo telpu izīrēšanas palīdzības reģistros, jo 2019. gada 23. janvārī atbrīvojās no ieslodzījuma vietas. 2019. gada 28. janvārī,

vienojoties ar patēvu, pieteicējs deklarējās dzīvoklī /adrese A/, uz noteiktu laiku – līdz sakārtos dokumentus un iestāsies pašvaldības dzīvojamo telpu

izīrēšanas palīdzības reģistrā. Šobrīd pieteicējam nav deklarētās dzīvesvietas. Pieteicējs nevar dzīvot pie mātes un patēva, jo viņu dzīvoklis ir mazs, tā

platība ir 12 m2.

[3] Rakstveida paskaidrojumā dome pieteikumu neatzīst, balstoties uz Lēmumā minētajiem argumentiem.

[4] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja pieteikumu. Papildus paskaidroja, ka šobrīd strādā par metinātāju un saņem apmēram 600 euro mēnesī, dzīvo

kopā ar sievu īrētā dzīvoklī.

Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina.

Motīvu daļa

[5] Saskaņā ar likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 2. pantu palīdzību pašvaldībā var saņemt šajā likumā noteiktās personas, kuras

ar pašvaldības domes vai tās deleģētas institūcijas lēmumu atbilstoši šā likuma noteikumiem atzītas par tiesīgām saņemt palīdzību. Atbilstoši likuma

11. pantam pašvaldība ir tiesīga izīrēt tai piederošu vai tās nomātu dzīvojamo telpu vienīgi šajā likumā noteiktajām personām un ievērojot šā likuma,

likuma “Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām mājām” un likuma “Par dzīvojamo telpu īri” normas. Likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu

risināšanā” 13. un 14. pants noteic to personu loku, kurām palīdzība sniedzama neatliekami un kuras ar dzīvojamo telpu nodrošināmas pirmām kārtām.

Lietā nav strīda, ka šo personu kategorijai pieteicējs neatbilst. Taču atbilstoši likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 15. pantam

pašvaldības dome savos saistošajos noteikumos var noteikt arī citas personu kategorijas, kuras nav minētas šā likuma 13. un 14. pantā un kurām

sniedzama palīdzība, izīrējot dzīvojamo telpu. Attiecīgi Jelgavas pilsētas pašvaldības 2011. gada 28. jūlija saistošajos noteikumos Nr. 11-21 “Jelgavas

pilsētas pašvaldības palīdzības dzīvojamo telpu jautājumu risināšanā sniegšanas kārtība” (turpmāk – saistošie noteikumi) ir noteiktas personu kategorijas,

kuras ir tiesīgas saņemt pašvaldības palīdzību dzīvojamo telpu jautājumu risināšanā, kā arī kārtība, kādā tā tiek sniegta. Saistošo noteikumu 12.1 punkts

paredz 5.1 reģistrā pašvaldības īpašumā vai lietojumā esošas dzīvojamās telpas īrēšanai reģistrēt personas, kuras pēc soda izciešanas atbrīvotas no

ieslodzījuma vietas, ja tās pirms notiesāšanas dzīvoja Jelgavas pilsētas administratīvajā teritorijā un tām nav iespējams likumā noteiktajā kārtībā

iemitināties agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā.

Pieteicējs, 2019. gada 1. februārī lūdzot uzņemt viņu pašvaldības dzīvojamo telpu izīrēšanas palīdzības reģistrā (lietas 18. lapa), norādīja, ka ir

atbrīvojies no ieslodzījuma vietas. Līdz ar to viņa iesniegums atbilst lūgumam uzņemt pašvaldības dzīvojamo telpu izīrēšanas palīdzības 5.1 reģistrā.

No tiesību normām izriet, ka pašvaldības pienākums nodrošināt ar dzīvojamo telpu ir attiecināms tikai uz tām personām, kuras pēc soda izciešanas

atbrīvotas no ieslodzījuma vietas, ja: 1) persona pirms notiesāšanas dzīvoja Jelgavas pilsētas administratīvajā teritorijā; 2) personai nav iespējams likumā

noteiktajā kārtībā iemitināties agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs pirms notiesāšanas dzīvoja Jelgavā. Lietā ir strīds par to, vai pieteicējam bija iespējams iemitināties agrāk

aizņemtajā dzīvojamā telpā.

[6] Pieteicējs neiebilst domes konstatētajam, ka gan pirms ieslodzījuma, gan pēc atbrīvošanās no tā viņam bija deklarēta dzīvesvieta patēva

īpašumā /adrese A/ (lietas 19. lapa). Taču pieteicējs norada, ka faktiski šajā dzīvoklī nedzīvoja, jo tā platība ir pārāk maza.

Pārbaudot Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrēto informāciju par nekustamo īpašumu /adrese A/, tiesa konstatē, ka

dzīvokļa kopējā platība ir 12 m2, no kuras dzīvojamā platība ir 7,4 m2. Tā kā dzīvoklī bez pieteicēja ir deklarēta arī viņa māte un patēvs, kurš ir arī

dzīvokļa īpašnieks, tiesa piekrīt pieteicējam, ka trim personām dzīvot šādā platībā ir ļoti šauri. Taču vienlaikus tiesa norāda, ka vispārīgi katra pilngadīga

persona pati ir atbildīga par saviem sadzīves apstākļiem un pašvaldībai ir pienākums uzņemties rūpes par savu iedzīvotāju labklājību tikai normatīvajos

aktos paredzētajos gadījumos.

Tā, pieņemot likumu “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” un uz tā normu pamata izdodot saistošos noteikumus, likumdevēja mērķis bija

paredzēt atbalsta sniegšanas mehānismu, likumdevēja ieskatā, mazāk aizsargātajai sabiedrības daļai, kurai nepastāv iespējas pašai atrisināt savas

dzīvesvietas nodrošināšanas jautājumu. Saistošie noteikumi šo personu kategorijā iekļauj arī personas, kuras atbrīvojušās no ieslodzījuma vietas.

Paredzētais atbalsts zināmā mērā pilda resocializācijas funkciju, jo tā ir visas sabiedrības būtiska interese, lai personām, kas pēc soda izciešanas

tiek atbrīvotas no ieslodzījuma vietas, tiktu sniegts atbalsts tādu dzīves apstākļu radīšanā, kas pēc iespējas samazinātu recidīva risku. Nav šaubu, ka

nodrošināta dzīvesvieta ir būtisks atspēriena punkts, kas var palīdzēt cilvēkam pēc iespējas sekmīgāk atrisināt sadzīves jautājumus, lai attiecīgi varētu

koncentrēties uz sociāli atbalstāmu tiesiskas uzvedības dzīvesveidu (darba atrašanu, nodokļu maksāšanu), kas sniedz ieguldījumu vispārējā sabiedrības

labumā (Senāta Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-1020/2018 6. punkts).

Tādējādi personai, kura atbrīvojas no ieslodzījuma vietas, nodrošināta dzīvesvieta kalpo kā iespēja atsākt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un pašai rūpēties

par savu labklājību. Ja šādai personai pirms nokļūšanas ieslodzījumā nav bijusi dzīvesvieta, tad pašvaldība pēc personas atbrīvošanās no ieslodzījuma

vietas sniedz tai atbalstu, piešķirot mājokli.

Izskatāmajā gadījumā tiesa konstatē, ka pirms nokļūšanas ieslodzījumā pieteicējam bija deklarēta dzīvesvieta un arī pēc atbrīvošanās no

ieslodzījuma vietas viņam nepastāvēja šķēršļi deklarēt savu dzīvesvietu šajā pat adresē. Turklāt pieteicēja paša paskaidrojumi apstiprina, ka viņš

deklarējās patēva īpašumā, lai varētu nokārtot bezdarbnieka statusu, iekārtoties algotā darbā. Tāpat tiesa arī guva apstiprinājumu, ka pieteicējs šobrīd

strādā algotu darbu, īrē dzīvokli, kurā mitinās kopā ar savu laulāto. Tādējādi mērķis, ar kādu pašvaldībai būtu jāsniedz palīdzība dzīvokļa jautājuma

risināšanā personai pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma vietas, ir sasniegts ar pieteicēja paša resursiem. Proti, iespēja pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma

vietas iemitināties agrāk aizņemtajā dzīvojamā telpā /adrese A/, nodrošināja pieteicējam iespēju uzsākt darba tiesiskās attiecības, sekojoši – gūt iztikas

līdzekļus, lai varētu iemitināties atbilstošā dzīvojamā platībā.

Pieteicēja argumenti būtībā ir pamatoti ar to, ka viņam kā personai, kas ir atbrīvojusies no ieslodzījuma vietas, pienākas saņemt pašvaldības

palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā. Taču tiesa norāda, ka pieteicējs šo sociālās palīdzības sniegšanas pienākumu interpretē neatbilstoši tā mērķim.

Attiecībā uz pieteicēju tiesa nekonstatē pašvaldības nepieciešamību iesaistīties, jo pieteicējs, lai arī ir atbrīvojies no ieslodzījuma vietas, ir darbspējīgā

vecumā un saviem spēkiem mērķtiecīgi un rezultatīvi ir pratis parūpēties par savu labklājību.

Vienlaikus tiesa vērš pieteicēja uzmanību, ka viņam ir tiesības jebkurā laikā vērsties pašvaldībā un lūgt sociālo palīdzību gadījumā, ja zemo

ienākumu dēļ viņš vairs nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības, tostarp arī pēc mājokļa.

[7] Lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības no attiecīgā publisko

tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka

noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies.

Konstatējot, ka kāds labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikums nav iestājies, tiesai nav pamata apmierināt prasījumu (Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-118/2007 10. punkts).

Ievērojot iepriekš minēto, tiesa secina, ka dome pareizi konstatēja lietas faktiskos apstākļus, proti, ka pieteicējam pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma

vietas ir bijusi iespēja iemitināties dzīvojamā telpā, kurā viņš bija deklarējis savu dzīvesvietu pirms nokļūšanas ieslodzījumā. Tādējādi dome tiesiski

secināja, ka nepastāv priekšnoteikumi pieteicējam labvēlīga administratīvā akta – par viņa reģistrēšanu 5.1 palīdzības reģistrā – izdošanai. Lēmums ir

pamatots administratīvais akts.

Arī šobrīd, izvērtējot saistošajos noteikumos iekļauto personu kategorijas, kurām pienākas pašvaldības palīdzība dzīvokļa jautājuma risināšanā,

tiesa nekonstatē pieteicēja atbilstību kādai no tām, kas varētu būt par pamatu viņa reģistrēšanai kādā no reģistriem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.–251., 289.–291. pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

pilnībā noraidīt /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru viņu reģistrētu pašvaldības dzīvojamo telpu izīrēšanas palīdzības

reģistros, izdošanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās

rajona tiesas Jelgavas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) L. Apšeniece