Court dismisses complaint against administrative penalty decision due to procedural violation of defense rights.

Lietas Nr. 16769004330725

Lietas arhīva Nr. 1A/25/2342

Vidzemes rajona tiesa

Spriedums

Latvijas Republikas vārdā

Valmierā, /Datums A/

Tiesa šādā sastāvā: tiesnesis Didzis Līdacis rakstveida procesā izskatīja cietušā /Persona A/ sūdzību par

Valsts policijas /Amatpersona A/ /Datums B/ lēmumu Nr. 16769004330725-6.

Aprakstošā daļa

[1] Cietušais /Persona A/ (turpmāk cietušais) iesniedza sūdzību par Valsts policijas /Amatpersona A/

(turpmāk Augstāka amatpersona) /Datums B/ lēmumu Nr. 16769004330725-6 (turpmāk Augstākas amatpersonas

lēmums). Cietušais sūdzībā norādīja prasījumu pilnībā atcelt Augstākas amatpersonas lēmumu un atstāt spēkā

Valsts policijas /Amatpersona B/ /Persona B/ lēmumu Nr.16769004330725-5, ar kuru pie administratīvās atbildības

saukta /Persona C/ (turpmāk Lēmums).

[1.1] Augstāka amatpersona izskatīja pie atbildības saucamās personas /Persona C/ sūdzība par Lēmumu un

nolēma atcelt Lēmumu un izbeigt administratīvā pārkāpuma procesu lietā Nr.16769004330725.

Augstākas amatpersonas lēmumā secināts, ka ir pamats atzīt, ka lietā Nr.16769004330725 konstatēts

administratīvā pārkāpuma procesu nepieļaujošs apstāklis – pie atbildības saucamajai personai inkriminētais

administratīvais pārkāpums nav noticis, Lēmums ir atceļams un administratīvā pārkāpuma process izbeidzams.

[1.2] Cietušais sūdzībā norāda, ka /Datums G/ Valsts policijas /Iecirknī A/ pamatojoties uz cietušā

iesnieguma, uzsākts administratīvā pārkāpuma process par /Persona C/ agresīvo rīcību, kas vērsta pret cietušo.

Saskaņā ar administratīvā pārkāpuma procesa izmeklēšanas laikā noskaidroto, /Persona C/ agresīvā uzvedība

izpaudās kā /Persona A/ uzmācīga vajāšana nevēlamas un traucējošas saziņas veidā, tādējādi /Persona C/ saukta pie

administratīvās atbildības par Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un

valsts valodas lietošanas jomā 11.1panta pirmās daļas 3.punktā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu, un saskaņā ar

minēto tiesību normu, /Persona C/ par šo nodarījumu piemērots sods 14 naudas soda vienības jeb 70 EUR.

/Datums E/ /Amatpersona A/ /Persona D/ (turpmāk Amatpersona) lēmumu, ar kuru /Persona C/

administratīvi sodīta, atcēla un pieņēma lēmumu par lietas izbeigšanu, pamatojoties uz Administratīvās atbildības

likuma 199.panta pirmās daļas 1.punktu, jo konstatēja, ka nav noticis administratīvs pārkāpums (turpmāk

Lēmums). Cietušais pilnībā nepiekrīt Amatpersonas Lēmumam.

Lēmumā, ar kuru /Persona C/ piemērots administratīvais sods, viņas nodarījums kvalificēts pēc

Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 11.

panta pirmās daļas 3.punkta personas uzmācīga vajāšana, kas izpaužas kā personas izsekošana, novērošana vai

nevēlama, uzbāzīga un traucējoša saziņa ar šo personu, citiem vārdiem sakot par /Persona A/ vajāšanu.

Vajāšana ir viens no tiem likumpārkāpumiem, par kuru personu var saukt pie atbildības gan administratīvo

pārkāpumu procesā, gan krimināltiesiskā kārtā, attiecīgi, kura procesa ietvaros katrs konkrētais gadījums izskatāms,

nosaka pēc izdarītā kaitējuma apmēra un pēc tā, vai nodarītajā ir noziedzīga nodarījuma sastāvs, kas nepašaubāmi

norāda, ka nodarījumi (administratīvā pārkāpuma un noziedzīgi nodarījumi) pēc būtības var būt līdzīgi. Saskaņā ar

juridiskajā literatūrā paustajām atziņām ar vajāšanu tiek “apdraudēta personas drošība, personas psiholoģiskā

integritāte”. No minētā izriet, ka vajāšana var izpausties dažādos veidos, taču tā tiek īstenota ar mērķi - psiholoģiski

ietekmēt personu. “Vajāšanu var izdarīt vairākos veidos - tā var izpausties kā uzmācīga komunikācija (..).

pietuvošanās personai vai tās konfrontēšana, sazināšanās ar darba devēju, darba kolēģiem vai ar kaimiņiem.

Vajāšanu var realizēt, arī vienkārši atrodoties pie personas privātīpašuma vai iekļūstot tajā, sūtot, piegādājot,

novietojot materiālu vai objektu vajātajai personai pieejamā vietā bez jebkāda iemesla. Vajāšana var ietvert arī

informācijas ievākšanu par personu, komunicēšanu ar vajātai personai tuvu cilvēku.”

No tiesību zinātnieku paustajām atziņām nepārprotami izriet, ka sistemātiska saziņa ar vajājamās personas

(šajā gadījumā /Persona A/) ģimenes locekļiem un attāliem radiem ir veids, kādā /Persona C/ īsteno savu agresīvo

uzvedību (vajāšanu) pret /Persona A/. Tādējādi Amatpersonas paustais pieņēmums, ka no /Persona A/ iesniegtajiem

pierādījumiem nav iespējams konstatēt, kad tieši un kādā veidā /Persona C/ mēģinājusi sazināties ar /Persona A/, kā

arī pieņēmums, ka /Persona A/ pievienotie pierādījumi par saziņu ar viņa radiniekiem nav izskatāmi šī procesa

ietvaros, ir aplams un radies šauras un neatbilstošas tiesību normas interpretācijas rezultātā.

Turklāt attiecībā uz Amatpersonas norādi, ka daļu no /Persona A/ iesniegtajiem pierādījumiem (gan

/Persona A/, gan viņa radinieku telefonu ekrānuzņēmumi) nav iegūti pietiekami kvalitatīvā veidā un tādēļ nav

uzskatām par pierādījumiem, jākonstatē, ka Amatpersona faktiski norāda uz to, ka /Persona A/ nav ieguvis un

noformējis pierādījumus atbilstoši Administratīvās atbildības likumam.

Savukārt /Persona A/ vērš uzmanību, ka neviena tiesību norma neuzliek par pienākumu viņam pirms

ziņošanas Valsts policijai par iespējamu likumpārkāpumu, vispirms apgūt pierādījumu iegūšanu un nostiprināšanu

procesuāli atbilstošā veidā. /Persona A/ pienākums ir sniegt Valsts policijai visas ziņas, kas ir viņa rīcībā un viņš tā

arī ir darījis.

Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 98.panta pirmo daļu, pierādīšanas pienākums administratīvā

pārkāpuma procesā ir amatpersonai, no kā izriet, ka tieši Valsts policijas amatpersonām iegūtie pierādījumi bija

procesuāli jānostiprina (ar liecībām), iespējams, jāiegūst no jauna u.tml., turklāt tieši tādēļ /Persona A/ savā

iesniegumā bija norādījis savu radinieku (ar kuriem sistemātiski sazinājās /Persona C/) kontaktinformāciju, taču

Amatpersona šos faktus ignorēja, pārliekot pierādījumu iegūšanas un procesuāli atbilstošas noformēšanas

pienākumu uz /Persona A/, acīmredzot aplami uzskatot, ka sacīkstes princips ir arī administratīvo tiesību princips

un uzskatot, ka Amatpersonai izskatāmi pierādījumi tikai tādā apjomā, kādā tie iesniegti.

Attiecībā uz Amatpersonas norādīto, ka neviens no /Persona A/ radiniekiem nav vērsies Valsts policijā ar

iesniegumu par /Persona C/ agresīvo rīcību, Iesniedzējs norāda, ka šāds apgalvojums ir nepatiess. /Datums L/

/Persona A/ saņēma informāciju no divām savām darba kolēģēm (/Persona N/, tel./Tālrunis B/; /Persona M/, tel.

/Tālrunis A/), ka ar viņām telefoniski ir sazinājusies /Persona C/, kura saukusi /Persona G/ un viņas vīru (kurš ir

/Persona A/ brālis) par krāpniekiem. /Persona G/, saprotot, ka pret viņu no /Persona C/ puses, iespējams, ir veikts

noziedzīgs nodarījums /Datums L/ ap plkst.16.30 devās uz Valsts policiju, /Adrese A/, kur ziņoja par notikušo.

Valsts policijas amatpersona uzklausīja /Persona G/ un paskaidroja, ka šobrīd no /Persona G/ iesniegumu

nepieņems, pārliecināja /Persona G/ doties mājās, uzrakstīt iesniegumu par notikušo un iesniegt to izmantojot

portālu/Tīmekļvietne B/. /Persona A/ ieskatā Valsts policijas amatpersonas rīcība atsakoties pieņemt iesniegumu no

personas, kura ziņo par izdarītu likumpārkāpumu, ir pretrunā ar likuma par Policiju 9. un 10.pantu un šāda rīcība ir

par pamatu dienesta pārbaudes uzsākšanai, jo nav pieļaujams, ka Valsts policijas amatpersona atsakās pieņemt

iesniegumu no personas (/Persona G/), bet vēlāk tās pašas iestādes amatpersona pieņem Lēmumu, atsaucoties uz

argumentu, ka nav iepriekš minētā iesnieguma.

Attiecībā uz aizskarošo un nepatieso informāciju, ko /Persona C/ ir rakstījusi interneta vietnē /Tīmekļvietne

A/ un Amatpersonas norādi, ka tas ir civiltiesisks delikts, /Persona A/ atkārtoti norāda, ka vajāšanā kā

administratīvajā pārkāpumā iegūtie pierādījumi ir vērtējami kopsakarā, uz ko norāda ar Administratīvās atbildības

likuma 94.pants, kas nosaka, ka pierādījumi vērtējami “pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem administratīvā

pārkāpuma lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas”. Iesniedzējs nebija lūdzis atsevišķi vērtēt

šos /Persona C/ ierakstus interneta vietnē, vien pievienojot tos savam iesniegumam, lai precīzāk raksturotu

(pierādītu) /Persona C/ agresīvo uzvedību, kas vērsta pret viņu un kuras īstenošanā tiek izmantotas visdažādākās

metodes, kuras šeit netiks izklāstītas, jo ir aprakstītas /Persona A/ sākotnējā iesniegumā.

Amatpersona, pieņemot Lēmumu, ir neatbilstoši interpretējusi Administratīvo sodu likuma par

pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 11.1panta pirmās daļas 3.punkta

tiesību normas saturu, administratīvā pārkāpuma procesa gaitā nav nostiprinājusi iegūtos pierādījumus vai arī

ieguvusi jaunus pierādījumus, kaut arī bija iespēja to darīt, kā arī nav vērtējusi pierādījumus kopumā, kā to paredz

Administratīvās atbildības likuma 94.pants. Amatpersonas pieņemtais lēmums ir kļūdains, prettiesisks un to

nepieciešams atcelt.

[2] Valsts policijas /Amatpersona A/ iesniedza rakstveida paskaidrojumus par sūdzību.

/Persona A/ sūdzību Vidzemes rajona tiesai augstāka amatpersona uzskata par nepamatotu un noraidāmu.

Lietas materiāli sastāv tikai no /Persona A/ iesnieguma ar pielikumiem Valsts policijai un /Persona C/

pašrocīga paskaidrojuma. Sākotnējo lēmumu “Par soda piemērošanu” pieņēmusī amatpersona Valsts policijas

/Amatpersona B/ /Persona B/ (turpmāk Amatpersona) nav pārbaudījis /Persona A/ sniegtās ziņas, nav ieguvis

pierādījumus, kas palīdzētu noskaidrot iespējamā pārkāpuma apstākļus. Tāpēc nav iespējams izvērtēt, vai pamatots

ir /Persona A/ sūdzībā paustais viedoklis, ka prettiesiskās darbības “vajāšana” saturā ietilpst arī komunicēšana ar

vajātai personai tuviem cilvēkiem, jo konkrētajā lietā nav iegūtas nepieciešamās ziņas ne no /Persona A/, ne no viņa

tuviniekiem.

Papildus šim būtiskajam trūkumam Amatpersonas pieņemtais sākotnējais lēmums nesatur ne ziņas par

administratīvā pārkāpuma izdarīšanas faktiskajiem apstākļiem (kādas un kādos apstākļos izdarītas darbības

/Persona C/ tiek inkriminētas), ne lietā iegūto pierādījumu vērtējumu, proti, sākotnējais lēmums pēc būtības nav

pamatots. Juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka “Lēmums ir pamatots, ja no tā satura lēmuma adresāts gūst

skaidrību, kāpēc ir pieņemts tieši šāds lēmums, kā arī augstāka amatpersona un tiesa var pārliecināties par lēmuma

tiesiskumu. Nepieciešamība pamatot pieņemto lēmumu izriet no patvaļas aizlieguma principa un kalpo tam, lai

ikviena persona varētu izsekot, kā tiesību piemērotājs ir nonācis līdz konkrētam risinājumam” (skatīt

“Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi”; autoru kolektīvs /Persona L/

un /Persona K/ zinātniskajā redakcijā; Rīga: /Nosaukums B/, /Datums K/, 419.lpp.).

Kā jau teikts Lēmuma 6.1.punktā, tad /Persona C/ lēmumā “Par soda piemērošanu” inkriminētā apsūdzība

nav saprotama, un tas ir izšķirošais apstāklis, kas noteica pienākumu augstākai amatpersonai tādu nepamatotu

lēmumu atcelt. Arī juridiskajā literatūrā teikts, ka “…ja pamatojuma nav vispār vai nepilnības ir būtiskas, tad šāds

lēmums būtu atzīstams par prettiesisku un atceļamu, jo, kā jau norādīts iepriekš, pārsūdzības stadijā prettiesisks

lēmums nedrīkst kļūt tiesisks” (skatīt “Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma

skaidrojumi”; autoru kolektīvs /Persona L/ un /Persona K/ zinātniskajā redakcijā; Rīga: /Nosaukums B/, /Datums

K/, 456.lpp.).

Tādējādi, lai novērstu /Persona C/ aizstāvības tiesību aizskārumu, Amatpersonas pieņemtais sākotnējais

lēmums bija jāatceļ, un arī tiesai pie šādiem apstākļiem nav pamata konstatēt /Persona C/ atbildību administratīvā

pārkāpuma izdarīšanā, tomēr nevar noliegt, ka /Persona A/ sūdzībā paustie pārmetumi Amatpersonai par

bezdarbību ir pamatoti.

[3] Cietušais /Persona A/ iesniedza paskaidrojumus.

No /Datums J/ /Persona C/ turpina savu iesākto politiku. /Persona C/ traucē cietušā darba vietas direktori

/Persona J/ – zvana vakaros un agri no rīta. Tas var traucēt cietušajam saglabāt savu darba vietu. /Persona C/ pazīst

kopš /Datums I/, kad viņa veica pasūtījumu. Konkrētās durvis tika izgatavotas kā jaunas durvis iepriekšējo durvju

vietā un uzstādītas /Datums H/. /Persona C/ atteicās parakstīt pieņemšanas-nodošanas aktu. /Persona C/ telefonu

savā telefonā nekad nav bloķējis pat uz neilgu laiku.

[4] Pie atbildības saucamā persona /Persona C/ iesniedza tiesā paskaidrojumus par sūdzību.

Viņas pilsoņa pienākums ir brīdināt līdzpilsoņus par negodīgu cilvēku /Persona A/, kurš pieņem pasūtījumu,

paņem avansu 400,00 EUR, nedod nekādu kvīti par saņemto naudu, izgatavo durvis uz nepareizo vērtnes pusi, sola

3 mēnešu laikā izgatavot jaunas durvis. Tomēr nepilda solījumu, uz zvaniem neatbild. Pēc 1,5 g. gaidīšanas

sociālajā tīklā Facebook atrada viņa māsu /Persona I/ ZS Vītoliņi un lūdzu palīdzēt. Tad durvis tika atvestas un

daļēji uzstādītas, jo /Persona G/ pateica, ka otrreiz uz Rīgu nebrauks, un aizskrēja. /Persona I/ samaksāja 260,00

EUR, pretī nesaņemot maksājumu apliecinošu dokumentu. Pēc mēneša parādījās nepilnības – durvis liecas,

dzīvoklī no kāpņu telpas var redzēt gaismu, pārvelkot ar pirkstu pār durvīm nāk ārā koksne balta. Durvis apskatīja

Latvijas Amatniecības kameras LAK biedrs un tehnikuma skolotājs, galdnieks /Persona H/ un uzrakstīja vērtējumu.

Negatīvu atsauksmi deva arī /Nosaukums A/ eksperts /Persona E/. Tāpēc prasa atdod naudu 660, 00 EUR un savākt

savas nekvalitatīvās, brāķa durvis, ko /Persona G/ kategoriski atsakās darīt. /Persona A/ uzskata, ka LAK meistars

/Persona F/ un LLDRA eksperts /Persona E/ melo, un izvairās no atbildības par savu padarīto darbu apsūdzot mani

vajāšanā. Neuzskata, ka zvanīšana un saziņa ir uzskatāma par vajāšanu, bet /Persona A/ izvairās no savas atbildības

un nerisināt konfliktu pēc būtības.

Motīvu daļa

[1] Tiesa, pārbaudot administratīvā pārkāpuma lietas materiālus un izvērtējot Augstākās amatpersonas

lēmuma tiesiskumu un pamatotību kopsakarā ar sūdzībā un paskaidrojumos izklāstītajiem argumentiem, atzīst, ka

Augstākas amatpersonas lēmums ir atstājams negrozīts, bet sūdzība noraidāma.

[2] Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma (turpmāk AAL) 48.pantu, administratīvā pārkāpuma

procesā tiesa (tiesnesis) kontrolē administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros pieņemto nolēmumu tiesiskumu un

pamatotību.

Saskaņā ar AAL 180.panta pirmo daļu, izskatot administratīvā pārkāpumu lietu rakstveida procesā, tiesa

sastāda nolēmumu saskaņā ar administratīvā pārkāpuma lietā esošajiem dokumentiem.

AAL 225.panta otrā daļa noteic, ka tiesa spriedumu pamato ar apstākļiem, kuri nodibināti ar pierādījumiem

administratīvā pārkāpuma lietā vai kurus saskaņā ar šā likuma 88.pantu nav nepieciešams pierādīt.

AAL likuma 225.panta trešajai daļai tiesa spriedumu drīkst pamatot tikai ar tādiem apstākļiem, par kuriem

procesa dalībniekiem ir bijusi iespēja mutvārdos vai rakstveidā izteikt savu viedokli.

Saskaņā ar AAL 178. pantu, tiesa administratīvā pārkāpuma lietu izskata sūdzībā vai protestā izteikto

prasību apjomā un ietvaros, kurus nedrīkst pārsniegt, izņemot gadījumus, kad tiesai rodas šaubas par tās personas

vainu, kura saucama pie atbildības, vai par atbildību pastiprinošiem apstākļiem. Tādējādi tiesa pārsūdzētā lēmuma

pārbaudes apjomu un robežas noteic, ņemot vērā sūdzībā izvirzītos argumentus, iebildumus un prasījumus.

Saskaņā ar AAL 132.pantu amatpersona, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, noskaidro: 1) vai ir

izdarīts administratīvais pārkāpums; 2) vai to ir izdarījusi pie atbildības saucamā persona; 3) vai šo personu var

saukt pie administratīvās atbildības; 4) vai ir atbildību mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi; 5) vai ir citi apstākļi, kam

ir nozīme administratīvā pārkāpuma lietas pareizā izlemšanā.

Tiesa atzīst, ka sūdzības izskatīšana rakstveida procesā nav ierobežojusi lietas dalībnieku tiesības. Cietušais

/Persona A/ ir iesniedzis rakstveida sūdzību, norādot kā izpaužas Augstākas amatpersonas lēmuma nepareizība.

Tiesa ir iepazinusies ar /Persona A/ viedokli, tādejādi ir notikusi pie cietušā uzklausīšana. Lietas dalībniekiem ir

nodrošināta iespēja iepazīties ar pierādījumiem lietā. Līdz sūdzības izskatīšanas dienai, cietušais nav norādījis

jaunus pierādījumus vai apstākļus, kuru pārbaudei būtu nepieciešams mutvārdu process. Tiesa savu spriedumu

pamato ar apstākļiem, par kuriem procesa dalībniekiem ir bijusi iespēja rakstveidā izteikt savu viedokli. Tiesa

nekonstatēja nepieciešamību uzdot lietas dalībniekiem jautājumus.

[3] Saskaņā ar AAL 5.panta pirmo daļu administratīvais pārkāpums ir personas prettiesiska, vainojama rīcība

(darbība vai bezdarbība), par kuru likumā vai pašvaldības saistošajos noteikumos paredzēta administratīvā

atbildība.

Tiesa, izvērtējot sūdzību par Augstākas amatpersonas lēmumu, secina, ka lietā pastāv strīds par to vai

Augstāka amatpersona pamatoti atzinusi, ka ir pieļauts administratīvā pārkāpuma procesa pārkāpums un pie

atbildības saucamās personas tiesību aizskārums.

[4] /Amatpersona B/ /Persona B/ /Datums G/ nolēma uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu un atzīt /Persona C/

par pie atbildības saucamo personu. Kā arī nolēma atzīt /Persona A/ par cietušo.

Lēmumā konstatēts, ka no /Datums D/ līdz šim brīdim /Persona C/ uzmācīgi vajā /Persona A/ cenšoties telefoniski

un īsziņu veidā ar viņu sazināties, iesaistot arī /Persona A/ ģimenes locekļus. /Persona A/ centieni ar viņu sazināties

ir nevēlami.

[5] Valsts policijas /Amatpersona B/ /Persona B/ /Datums F/ nolēma sodīt pie atbildības saucamo personu /Persona

C/, piemērojot administratīvo sodu – naudas sodu 14 naudas soda vienību apmērā, kas atbilst 70.00 EUR (turpmāk

Lēmums).

Lēmumā norādītas ziņas par administratīvā pārkāpuma izdarīšanas faktiskajiem apstākļiem – no /Datums D/ līdz

šim brīdim /Persona C/ uzmācīgi vajā /Persona A/ cenšoties telefoniski un īsziņu veidā ar viņu sazināties, iesaistot

arī /Persona A/ ģimenes locekļus, /Persona A/ centieni ar viņu sazināties ir nevēlami. /Persona C/ darbības

uzskatāmas par agresīvu pret citu personu vērstu uzvedību, kas traucē tās mieru un izpaudās kā nevēlama, uzbāzīga

un traucējoša saziņa ar šo personu.

Tiesa konstatē, ka Lēmumā norādīts, ka tas pieņemts, izvērtējot administratīvā pārkāpuma lietas materiālus un

pārbaudot lietā esošus pierādījumus, bet Lēmumā ir atreferēts tikai /Persona C/ paskaidrojums.

Lēmumā norādīta norma, kas paredz atbildību par administratīvo pārkāpumu – Administratīvo sodu likuma par

pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts

valodas lietošanas jomā 11.1panta pirmās daļa 3.punkts.

[6] Pie atbildības saucamā persona /Persona C/ pārsūdzēja Lēmumu.

[7] /Amatpersona A/ /Persona D/ (turpmāk Augstāka amatpersona) /Datums E/ izskatīja /Persona C/ sūdzība par

Lēmumu un nolēma atcelt lēmumu Nr.16769004330725-5 un izbeigt administratīvā pārkāpuma procesu lietā

Nr.16769004330725.

Augstāka amatpersona konstatējusi, ka Lēmumā norādīts, ka /Persona C/ laika posmā no /Datums D/ līdz Lēmuma

pieņemšanas brīdim “uzmācīgi vajā /Persona A/, cenšoties telefoniski un īsziņu veidā ar viņu sazināties, iesaistot

arī /Persona A/ ģimenes locekļus”. Šajā apsūdzības izklāstā faktiski ir daļēji citēta /Persona C/ inkriminētās tiesību

normas dispozīcija, bet nav norādīts konkrēts prettiesisko darbību saturs – tieši kad un tieši kādā veidā/apstākļos

Iesniedzēja sazinājās ar /Persona A/. Arī Lēmuma pārējā daļā nav šādas informācijas, nav pierādījumu vērtējuma.

Tādējādi nav saprotams, kādas Iesniedzējas darbības Amatpersona ir uzskatījis par saziņu ar /Persona A/, jo tās nav

norādītas Lēmumā. Pie šādiem apstākļiem nākas konstatēt, ka Iesniedzējai inkriminētā apsūdzība nav saprotama,

un tas ir Iesniedzējas tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

Augstāka amatpersona konstatēja, ka no apsūdzības pierādījumiem lietā ir tikai /Persona A/ iesniegums ar

pielikumu. Iesniegums satur vispārīgas frāzes par /Persona C/ uzmācīgo zvanīšanos un īsziņām, bet nesatur

konkrētas ziņas par šo it kā notikušo saziņu. Arī pielikumos augstāka amatpersona neatrod tādas ziņas, jo pirmie

trīs pielikumi ir attiecināmi uz citām personām nevis uz /Persona A/, bet ceturtajā pielikumā iekļautie telefona

displeja fotoattēli, kuros fiksēti neatbildēti zvani no Iesniedzējas, nav saprotami – nav zināms, kad šie zvani veikti

un kurai personai bija adresēti. Pie šādiem apstākļiem augstāka amatpersona atzīst, ka lietā nav pierādījumu tam, ka

/Persona C/ ar nevēlamu un traucējošu saziņu būtu uzmācīgi vajājusi /Persona A/.

Augstāka amatpersona norādīja, ka nevērtē šajā lietā kā pierādījumus /Persona A/ iesnieguma pirmos trīs

pielikumus, jo tie nav attiecināmi uz lietu par /Persona A/ uzmācīgu vajāšanu. /Persona C/ inkriminētās tiesību

normas sastāvu veido vienas konkrētas personas, šajā gadījumā /Persona A/, uzmācīga vajāšana ar šai konkrētai

personai (/Persona A/) adresētu nevēlamu saziņu. Tas nozīmē, ka /Persona C/ iespējamā saziņa ar /Persona A/

radiniekiem neattiecas uz šo lietu un nevar kalpot par pierādījumu /Persona C/ vainojamībai. No /Persona A/

radiniekiem Valsts policijā nav saņemti iesniegumi par /Persona C/ uzspiestu nevēlamu, uzbāzīgu saziņu, kas

viņiem liktu justies vajātiem.

Augstāka amatpersona uzskata, ka /Persona C/ sludinājumi par /Persona A/ platformāFacebook, kas ir

publisks sociālais medijs, iespējams, satur /Persona A/ godu aizskarošas ziņas, un tādā gadījumā /Persona A/ ir

tiesības civiltiesiskā kārtībā prasīt šo ziņu atsaukšanu un atlīdzību no aizskārēja (Civillikuma 2352.1pants), tomēr

ziņu publicēšana sociālā medijā nav uzskatāma par saziņu /Persona C/ inkriminētās tiesību normas izpratnē, tāpēc

jautājums par /Persona C/ rīcību – sludinājumu ievietošanu platformāFacebook – nav izskatāms šīs lietas ietvaros.

Augstāka amatpersona atzina, ka ir pamats atzīt, ka lietā Nr.16769004330725 konstatēts administratīvā pārkāpuma

procesu nepieļaujošs apstāklis – /Persona C/ inkriminētais administratīvais pārkāpums nav noticis. Augstāka

amatpersona secināja, ka Lēmums ir atceļams un administratīvā pārkāpuma process izbeidzams.

[8] Cietušais /Persona A/ pārsūdzēja Augstākas amatpersonas lēmumu. Tiesa secina, ka no cietušā sūdzības izriet,

ka viņš uzskata, ka /Persona C/ inkriminētais administratīvais pārkāpums ir noticis, t.i., Lēmums atcelts un

administratīvā pārkāpuma process izbeigts nepamatoti.

[9] Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā

11.1panta 3.punktā ir noteikta administratīva atbildība par agresīvu pret citu personu vērstu uzvedību, kas traucē tās

mieru un izpaužas kā personas uzmācīga vajāšana, kas izpaužas kā personas izsekošana, novērošana vai nevēlama,

uzbāzīga un traucējoša saziņa ar šo personu.

AAL 153.panta pirmās daļas 6.punktā ir noteikts, ka lēmumā par soda piemērošanu ir jānorāda ziņas par

administratīvā pārkāpuma izdarīšanas faktiskajiem apstākļiem. Savukārt AAL 33.panta pirmajā daļā noteikts, ka pie

atbildības saucamajai personai ir tiesības uz aizstāvību, proti, tiesības zināt, kāda pārkāpuma izdarīšanā to tur

aizdomās, un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju.

Tiesa konstatē, ka Lēmumā norādītās ziņas par administratīvā pārkāpuma izdarīšanas faktiskajiem apstākļiem – no

/Datums D/ līdz šim brīdim /Persona C/ uzmācīgi vajā /Persona A/ cenšoties telefoniski un īsziņu veidā ar viņu

sazināties, iesaistot arī /Persona A/ ģimenes locekļus, /Persona A/ centieni ar viņu sazināties ir nevēlami. /Persona

C/ darbības uzskatāmas par agresīvu pret citu personu vērstu uzvedību, kas traucē tās mieru un izpaudās kā

nevēlama, uzbāzīga un traucējoša saziņa ar šo personu – ir vispārīgas un nekonkrētas. Tiesa atzīst, ka no Lēmumā

norādītā nav iespējams saprasts par kādu /Persona C/ prettiesisku, vainojamu rīcību (darbība vai bezdarbība) tiek

piemērots administratīvais sods. Lēmumā nav norādīti iegūtie pierādījumi un to izvērtējums, kas arī liedz konstatēt

administratīvā pārkāpuma faktiskos apstākļus. Tiesa atzīst, ka nenorādot administratīvā pārkāpuma izdarīšanas

apstākļus, konkrēti, kad un kādas konkrētas darbības no /Persona C/ puses tika vērstas tieši pret cietušo /Persona

A/, kas būtu definējamas kā vardarbība, liedz konstatēt administratīvā pārkāpuma sastāva esamību vai neesamību,

vainojamību un aizskar /Persona C/, kuru sauc pie atbildības tiesības zināt administratīvā pārkāpuma būtību un

apstākļus. Attiecīgi secināms, ka ir pieļauts pie atbildības saucamās personas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu

pārkāpums.

Tiesa atzīst, ka Augstāka amatpersona lēmumā pamatoti atzinusi, ka ir pieļauts AAL 33.panta pirmajā daļā pie

atbildības saucamās personas tiesību pārkāpums.

Tiesa, saskaņā ar AAL 174.panta pirmās daļas 1.punktu trešās daļas 2.punktu, konstatē, ka Augstākai amatpersonai

ir tiesības atcelt prettiesisku lēmumu un izbeigt administratīvo procesu, ja tas ir prettiesisks – lēmuma pieņemšanā

pieļauti tādi procesuālie pārkāpumi, kuri ir ietekmējuši lēmuma saturu.

AAL neparedz lēmuma atcelšanu un administratīvā pārkāpuma lietas materiālu nosūtīšanu atkārtotai izskatīšanai.

Savukārt AAL 29.pantā noteikts, ka persona netiek uzskatīta par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā,

kamēr tās vaina nav pierādīta. Personai nav jāpierāda savs nevainīgums. Visas saprātīgās šaubas par vainu, ja tās

nevar novērst ar pierādījumu pārbaudi, vērtē par labu personai.

Tiesa, ievērojot Administratīvās atbildības likuma 33.pantā noteikto administratīvā pārkāpuma procesa

pamatprincipu – tiesības uz aizstāvību, iestādes un tiesas tiesības konstatēt citus, no lēmumā par administratīvā

pārkāpuma procesa uzsākšanu konstatētajiem atšķirīgus faktiskus apstākļus ir ierobežotas. Iestāde un tiesa var tikai

izslēgt kādu faktisko apstākļu daļu, ja atzīst, ka šajā daļā personas vainīgums nav pierādīts. Ja iestāde vai tiesa

atzītu par pierādītiem citus, no sākotnējā apraksta atšķirīgus, pārkāpuma faktiskos apstākļus, vai papildinātu

faktisko apstākļu aprakstu, tad pārkāptu pie administratīvās atbildības saucamās personas tiesības uz aizstāvību. No

tā izriet, ka administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas robežas nosaka amatpersona lēmumā par administratīvā

pārkāpuma procesa uzsākšanu, fiksējot administratīvā pārkāpuma faktiskos apstākļus. Izskatot lietu pēc būtības,

iestāde vai tiesa šo norādīto faktisko apstākļu apjomu paplašināt nav tiesīga, jo ar to tiks pārkāptas pie

administratīvās atbildības saucamās personas tiesības uz aizstāvību.

Tiesa, saskaņā ar AAL 32.pantu, atzīst, ka šajā lietā nav nepieciešams analizēt visus sūdzībā norādītos

argumentus, kas saistīti ar lietas būtību, jo tie nevar ietekmēt tiesas nolēmumu.

Tiesa secina, ka Augstākā amatpersona pamatoti atcēlusi Valsts policijas /Amatpersona B/ inspektora

/Persona B/ /Datums C/ lēmumu un izbeigt administratīvā pārkāpuma procesu.

Rezolutīvā daļa.

Tiesa, saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 225., 227.pantu,

nosprieda

atstāt negrozītu Valsts policijas /Amatpersona A/ /Datums B/ lēmumu Nr. 16769004330725-6, bet /Persona

A/ sūdzību noraidīt.

Spriedums paziņots un pieejams Vidzemes rajona tiesas kancelejā /Datums A/.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 darbdienu laikā no sprieduma paziņošanas dienas apelācijas kārtībā

apgabaltiesā, apelācijas sūdzību adresējot apgabaltiesai, bet iesniedzot Vidzemes rajona tiesā.

Prokurors sešu mēnešu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas var iesniegt apelācijas protestu par

Vidzemes rajona tiesas spriedumu.

Tiesnesis Didzis Līdacis