Court dismisses claim for damages due to lack of causal link between defendant's receipt of funds and plaintiff's loss.

Lietas Nr. C28306213

Lietas arhīva Nr. CA-0567-14/18

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2014.gada 3.februārī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Stuberovska

un tiesneši I.Zaļā un I.Strelča

ar sekretāru J.Lagzdiņu,

piedaloties prasītāja MSIA /Nosaukums A/ administratorei /pers. C/ un atbildētājas /pers. D/ pārstāvei

/pers. E/,

izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34 civillietu MSIA /Nosaukums A/ prasībā pret /pers.

D/ par zaudējumu piedziņu sakarā ar MSIA /Nosaukums A/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas

Kurzemes rajona tiesas 2013.gada 6.jūnija spriedumu.

Civillietu tiesu kolēģija noskaidroja sekojošo.

Aprakstošā daļa

2013.gada 8.martā prasītāja maksātnespējīgā sabiedrība ar ierobežotu atbildību (turpmāk – MSIA)

/Nosaukums A/, kuras vārdā rīkojās maksātnespējas procesa administratore /pers. F/, cēla prasību Rīgas

pilsētas Kurzemes rajona tiesā pret atbildētāju /pers. D/ par zaudējumu atlīdzības piedziņu, norādot, ka ar

Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2010.gada 15.novembra spriedumu lietā Nr.C27217110/8 pasludināts

SIA /Nosaukums A/ maksātnespējas process.

Ievērojot 2007.gada 1.novembra Maksātnespējas likuma 63.panta pirmās daļas 11.punktu un veicot

administratora rīcībā esošo prasītāja grāmatvedības dokumentu, proti, bankas kontu izdruku, pārbaudi,

administrators ir konstatējis, ka atbildētāja 2007.gada 3.augustā skaidrā naudā no prasītāja bankas

norēķinu konta ir saņēmusi LVL 21000. Administratora rīcībā nav attaisnojošu dokumentu vai cita veida

informācija, kas apliecinātu naudas līdzekļu pamatotu saņemšanu un/vai to tiesisku izlietošanu prasītāja

interesēs.

Norāda, ka atbildētāja 2008.gada 4.jūlijā ir veikusi iemaksu prasītāja norēķina kontā LVL 230 apmērā,

tomēr, ņemot vērā to, ka administratora rīcībā nav starp pusēm noslēgtas vienošanās par savstarpēju

ieskaitu, kā arī to, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 101.pantu maksātnespējas procesā ieskaits nav

pieļaujams, pamatoti secināms, ka konkrētajā gadījumā administratoram nav tiesiska pamata veikt

savstarpējo maksājumu ieskaitu.

No Civillikuma 1770., 1771. un 1772. panta secināms, ka prasītājam ir nodarīti zaudējumi, samazinot tā

tagadējo mantu par LVL 21000. Turklāt, saskaņā ar Civillikuma 1773., 1775. un 1779.pantu, minētais

mantas samazinājums ir noticis atbildētājas prettiesiskas rīcības dēļ, bez jebkāda tiesiska pamata saņemot

naudas līdzekļus LVL 21000, kā rezultātā atbildētājai ir pienākums atlīdzināt prasītājam nodarītos

zaudējumus.

Ievērojot minēto un vadoties no Civillikuma 1753., 1756., 1759., 1770., 1771., 1772, 1773., 1775.,

1779.panta, 2007.gada 1.novembra Maksātnespējas likuma 101.panta lūdz tiesu piedzīt no atbildētājas par

labu prasītājam zaudējumus LVL 21000 apmērā; atzīt prasītāja tiesības līdz sprieduma izpildei saņemt no

atbildētājas likumiskos 6% no piespriestās, bet nepiedzītās summas gadā; piedzīt no atbildētājas visus

tiesāšanās izdevumus.

Ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2013.gada 6.jūnija spriedumu tika nospriests prasību noraidīt.

No lietas materiāliem pievienotā prasītāja konta pārskata par laika periodu no 2006.gada 1.janvāra līdz

2012.gada 13.martam pirmās instances tiesa konstatēja, ka 2007.gada 3.augustā atbildētājai izmaksāti

LVL 21000 pēc čeka, kura mērķis: skaidrā naudā pēc čeka Nr.483976 nomas maksa, maksājumu

apmaksa.

Atsaucās uz Civillikuma 1635., 1770., 1779. un 1773.pantu, kā arī pievienojās tiesību zinātnē paustajam

viedoklim, ka minētās tiesību normas izpratnē, zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas tikai tad, kad

vienlaicīgi pastāv šādi priekšnoteikumi: 1) nodarītāja prettiesiskā rīcība; 2) zaudējumu esamība; 3)

cēloniskais sakars (Kalvis Torgāns, Saistību tiesības I daļa, TNA, Rīga, 2006, 246.lpp).

Tāpat atsaucās uz Civillikuma 1776. un 1779.pantu, norādot, ka konkrētajā gadījumā prasītājs cēlis

prasību par nepamatoti saņemto naudas līdzekļu piedziņu no atbildētāja, ar ko viņš nodarījis zaudējumus

sabiedrībai, izņemot no sabiedrības konta skaidras naudas līdzekļus un tos neizlietojot sabiedrības

interesēs. Tiesa atzina, ja kādam ir bez jebkāda pamata kāds priekšmets no otra mantas, tad to var no viņa

atprasīt. Atprasījums jebkāda pamata trūkuma dēļ ir iespējams tad, ja nepastāv tiesisks pamats, kas

atbildētājam dotu tiesību iegūt un paturēt viņa mantā nonākušo prasītāja lietu. Tiesisks pamats ir no

tiesiska darījuma vai likuma izrietošs prasījums.

Tiesa noskaidroja, ka atbildētāja skaidras naudas līdzekļus izņēma no sabiedrības konta/Konta Nr./uz

valdes locekļa /pers. H/, kuram bija paraksta tiesības, izrakstīta čeka pamata, ko banka ir atzinusi par

pamatu skaidras naudas izmaksai. Tiesa atzina, ka atbildētājas darbībās nav konstatēta prettiesiska rīcība.

Prasītājas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka administratora rīcībā nebija nodoti sabiedrības grāmatvedības

dokumenti. No minētā tiesa secināja, ka prasītāja nevar izdarīt uz konta izdrukas pamata secinājumu, ka

izņemtie naudas līdzekļi nav izlietoti sabiedrības vajadzībām. Tiesa atzina, ka atbildētāja nevar būt

atbildīga par to, ka uzņēmuma vadītājs administratora rīcībā nav nodevis grāmatvedības dokumentus.

Līdz ar to tiesa nekonstatēja cēloņsakarību starp norādīto atbildētājas rīcību un zaudējumiem LVL 21000

apmērā. Turklāt tiesa uzskatīja, ka ar lietā esošajiem pierādījumiem nav konstatējama zaudējumu, kā

aktīvu iztrūkuma, LVL 21000 esamība.

Tiesa, vērtējot prasītāja paskaidrojumus kopsakarā ar lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem, atzina, ka

nav pierādīta atbildētājas prettiesiska rīcība un zaudējumu esamība LVL 21000 apmērā. Prasītāja nav

iesniegusi pierādījumus atbildētājas zaudējumu atlīdzināšanas pienākumam, tādējādi prasība par

zaudējumu piedziņu ir noraidāma.

2013.gada 17.jūnijā par Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2013.gada 6.jūnija spriedumu apelācijas

sūdzību iesniedza prasītājs, pārsūdzot minēto spriedumu pilnā apjomā un norādot sekojošo.

Vienīgais secinājums, ko ir iespējams izdarīt no lietā esošajiem pierādījumiem ir, ka saņemtie naudas

līdzekļi ir nonākuši atbildētājas rīcībā bez jebkāda pamata un lietā nav pierādījumu, ka tie būtu izlietoti

prasītāja saimnieciskajām vajadzībā vai to interesēs. Lietā nav nozīmes tiesas nepamatoti konstatētajam

faktam, ka naudas līdzekļi iespējams nodoti tālāk kādai trešajai personai, jo šī atbildētājas norādītā

persona nav bijusi ne prasītāja amatpersona, ne darbinieks. Patiesībā lietā nav nozīmes tam, kādā veidā

atbildētāja naudas līdzekļus ir izlietojusi, ja vien viņa nevar pierādīt, ka tas darīts prasītāja saimnieciskās

darbības nodrošināšanai vai tā interesēs.

Konkrētajā gadījumā tiesa savā spriedumā vispār nav vērtējusi apstākli, ka atbildētāja savus iebildumus,

tai skaitā, par naudas līdzekļu nodošanu trešajai personai, nav pierādījusi un līdz ar to, ievērojot

Civilprocesa likuma 104. panta pirmo daļu, atbildētājas paskaidrojumos norādītās ziņas nav atzīstamas

par pierādījumiem Civilprocesa likuma izpratnē. Tādējādi pārkāpjot sacīkstes principu pamatnoteikumus,

tiesa nepamatoti prezumē, ka atbildētājas rakstveida sniegtie paskaidrojumi ir tiesiski un pamatoti,

savukārt prasītāja iesniegtajiem pierādījumiem vispār nepiešķir nekādu nozīmi un tos pat īsti nevērtē.

Konkrētajā gadījumā, ja atbildētāja ar naudas līdzekļiem būtu rīkojusies prasītāja vai tās amatpersonu

uzdevumā vai interesēs, būtu saprātīgi sagaidāms, ka atbildētāja būtu saņēmusi vai parakstījusi kādu

dokumentu, kas apliecinātu naudas izlietošanas uzdevumu un tās nodošanas faktu, taču lietā nav iesniegts

neviens pierādījums, kas būtu jebkādā veidā saistāms ar naudas līdzekļu izlietošanas attaisnojamību un

tiesiskumu.

Līdz ar to civillietas ietvaros par pierādītu ir atzīstams tikai naudas saņemšanas fakts un lietā nav nekādu

pierādījumu par tās tiesisku izlietojumu. Prasītājs neapstrīd izsniegtā čeka tiesiskumu vai patiesumu, uz

kura pamata atbildētājai bankā izsniegti naudas līdzekļi, taču prasītājas tālāko rīcību ar naudas līdzekļiem

par tiesisku un pamatotu varētu atzīt tikai gadījumā, ja viņa spētu pierādīt, ka rīkojusies prasītāja interesēs

vai uzdevumā un attiecīgi tādējādi arī izlietojusi šos naudas līdzekļus. Ievērojot minēto, prasītājs nevar

piekrist tiesas paustajam viedoklim, ka prasīto zaudējumu cēlonis ir paša prasītāja vaina un tos varēja

novērst, ievērojot pienācīgu rūpību un rīkojoties kā kārtīgs saimnieks.

Atsaucās uz juridiskajā literatūrā norādīto, ka, apsverot, kāda rūpība ir atzīstama par pienācīgu, jānāk pie

secinājuma, ka par cietušā pienākumu nevar uzskatīt zaudējumu izslēgšanu vispār un par katru cenu.

Nedarītāju var atbrīvot no atbildības tikai tad, ja cietušā vaina ir zaudējumu galvenais cēlonis, respektīvi,

viņa vaina ir pārsvarā. Konkrētajā gadījumā nepamatoti ir secināt, ka prasītājs pats tā pārstāvja personā,

izrakstot čeku naudas saņemšanai, ir veicis vainojamu prettiesisku rīcību un tādējādi prasītājam būtu

pamats rēķināties ar šo naudas līdzekļu zaudēšanu un neizlietošanu prasītāja vajadzībām un tā interesēs.

Līdz ar to, prasītāja ieskatā, apgalvojums, ka prasītājs ir vainīgs pie zaudējumu esamības, ir nekorekts un

nav apstiprināts ne ar vienu no lietā esošajiem pierādījumiem.

Attiecībā uz tiesas spriedumā norādīto, ka ar lietā esošajiem pierādījumiem nav konstatējama zaudējumu

kā aktīvu iztrūkuma esamība, vērš tiesas uzmanību uz to, ka ar iesniegto prasītāja bankas konta izdruku ir

pierādīts, ka prasītāja kontā atradās naudas līdzekļi LVL 21000 apmērā, savukārt pēc tam, kad atbildētāja

minētos naudas līdzekļus bija saņēmusi, konta atlikums samazinājās attiecīgi minētās summas apmērā.

Turklāt, jāņem vērā, ka pēc katras bankas kontā veiktās operācijas nav saprātīgi sagaidāms, ka komersants

sastādīs bilanci vai kāda cita veida grāmatvedības dokumentu, kas apliecinātu aktīvu iztrūkumu, jo pēc

būtības tāda prasība lieki apgrūtinātu saimnieciskās darbības veikšanu un pat padarītu to neefektīvu.

Turklāt prasītāja vienpusēji sagatavotam grāmatvedības dokumentam nekāda tiesiski saistoša vai

pamatojoša spēkā nebūtu, tas tikai liecinātu par grāmatvedības uzskaites sistēmas vešanu, bet konkrēto

veikto darbību - naudas izsniegšanu un saņemšanu, pierāda tikai viens tiesiski nozīmīgs dokuments, kas

netiek apstrīdēts - konta izdruka. Turklāt naudas saņemšanas faktu atbildētāja ir apstiprinājusi viņas

sniegtajos rakstveida paskaidrojumos.

Tāpat prasītājs nevar piekrist tiesas spriedumā noteiktajam, ka nav konstatēta cēloņsakarība starp

atbildētājas rīcību un zaudējumiem. Prasītāja ieskatā, atbildētājas rīcība, saņemot prasītāja naudas

līdzekļus LVL 21000 apmērā, bet nekāda veidā nespējot pierādīt to izlietošanas mērķi jebkādās prasītāja

interesēs vai uzdevumā, ir tiešā cēloņsakarībā ar prasītājam nodarītajiem zaudējumiem un tādēļ

atbildētājai ir pienākums tos atlīdzināt. No minētā secināms, ka atbildētājas prettiesiskā rīcība izpaužas kā

naudas līdzekļu neizlietošana prasītāja interesēs vai tā uzdevumā.

Arī pati atbildētāja rakstveida paskaidrojumos nav norādījusi nekādu tiesiski pamatotu šo naudas līdzekļu

izlietojumu. Ievērojot minēto, norāda, ka atbildētājas prettiesiskās rīcības rezultātā ir noticis prasītāja

mantas samazinājums un atbildētājai ir pienākums to atlīdzināt.

Ievērojot minēto un vadoties no Civillikuma 1753., 1756., 1759.panta l.punkta, 1770., 1771., 1772.,

1773., 1775., 1779. panta, lūdz tiesu piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam zaudējumus LVL 21 000

apmērā; atzīt prasītājam līdz sprieduma izpildei saņemt no atbildētājas likumiskos procentus 6% apmērā

no piespriestās, bet nepiedzītās summas gadā; piedzīt no atbildētājas visus tiesāšanās izdevumus.

Prasītāja MSIA /Nosaukums A/ administratore /pers. C/ tiesas sēdē prasību un apelācijas sūdzību uzturēja

uz tajās norādītajiem argumentiem.

Atbildētājas/pers. J/ pārstāve uz pilnvaras un pārpilnvarojuma pamata /pers. E/ tiesas sēdē prasību un

apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmajā daļā noteikto apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc

būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai apelācijas instances tiesa sprieduma motīvu daļā

norāda šā likuma 193.panta piektajā daļā minētos apstākļus, kā arī motivē attieksmi pret pirmās instances

tiesas spriedumu. Ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas

zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā

noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un

pilnībā pietiekams, un atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai Civillietu tiesu kolēģija

pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā paustajai motivācijai.

Civillietu tiesu kolēģija par nepamatotiem atzīst apelācijas sūdzības argumentus, ka saņemtie naudas

līdzekļi būtu nonākuši atbildētājas rīcībā bez jebkāda tiesiska pamata un lietā nav pierādījumu, ka tie būtu

izlietoti prasītāja saimnieciskajām vajadzībām vai to interesēs. Kā to pamatoti konstatējusi pirmās

instances tiesa, LVL 21000 atbildētājai izmaksāti 2007.gada 3.augustā pēc čeka, kura mērķis: skaidrā

naudā pēc čeka Nr.483976 nomas maksa, maksājumu apmaksa. Kaut gan atbildētāja nav iesniegusi tiesai

rakstveida pierādījumus par paskaidrojumos minēto, ka viņa naudas līdzekļus tūlīt pēc saņemšanas

nodevusi prasītāja pilnvarotai personai, tomēr prasītājam, atzīstot faktu, ka administratora rīcībā nav

nodoti prasītāja sabiedrības grāmatvedības dokumenti, līdz ar to nepārbaudot dokumentus par skaidras

naudas iemaksām un izmaksām sabiedrības kasē, nav pamata izdarīt viennozīmīgu secinājumu, ka

atbildētājas saņemtie naudas līdzekļi nav tikuši izmantoti prasītāja saimnieciskajām vajadzībām vai to

interesēs.

Prasītājs savā apelācijas sūdzībā pamatoti norādījis, ka lietā nav iesniegts neviens pierādījums, kas būtu

saistāms ar naudas līdzekļu izlietošanas attaisnojamību un tiesiskumu, taču, ceļot prasību par zaudējumu

piedziņu, prasītājam, cita starpā, jāpierāda zaudējumu esamība. Naudas līdzekļu izņemšanas no prasītāja

bankas konta fakts apstākļos, kad prasītāja administrators nav pārbaudījis sabiedrības grāmatvedības

dokumentus par attiecīgo laika periodu, pats par sevi neliecina par to, ka prasītājam būtu nodarīti

zaudējumi.

Pirmās instances tiesa, pretēji prasītāja apelācijas sūdzībā norādītajam, ir vērtējusi lietā esošos

pierādījumus to savstarpējā kopsakarā, secinot, ka ar lietā esošajiem pierādījumiem nav konstatējama

zaudējumu, kā arī aktīvu iztrūkuma LVL 21000 esamība.

Saskaņā ar likuma „Par grāmatvedību” 2.pantā noteikto „uzņēmuma pienākums ir kārtot grāmatvedību.

Grāmatvedībā uzskatāmi atspoguļojami visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi, kā arī katrs fakts vai

notikums, kas rada pārmaiņas uzņēmuma mantas stāvoklī (turpmāk — saimnieciskie darījumi).

Grāmatvedību kārto tā, lai grāmatvedības jautājumos kvalificēta trešā persona varētu gūt patiesu un

skaidru priekšstatu par uzņēmuma finansiālo stāvokli bilances datumā, tā darbības rezultātiem, naudas

plūsmu noteiktā laikposmā, kā arī konstatēt katra saimnieciskā darījuma sākumu un izsekot tā norisei.

Grāmatvedības sniegtajai informācijai jābūt patiesai, salīdzināmai, savlaicīgai, nozīmīgai, saprotamai un

pilnīgai. Grāmatvedībai ir jānodrošina ieņēmumu un izdevumu norobežošana pa pārskata periodiem. Par

grāmatvedības kārtošanu un visu saimnieciskos darījumus apliecinošo dokumentu oriģinālu, kopiju vai

datu attēlu saglabāšanu ir atbildīgs uzņēmuma vadītājs.”

Prasību lietā cēlusi MSIA /Nosaukums A/, kuras vārdā rīkojas maksātnespējas procesa administratore.

Gan pirmās instances tiesā prasītāja administratora pilnvarota pārstāve, gan arī apelācijas instances tiesā

prasītāja administratore paskaidroja, ka prasītāja sabiedrības pārstāvji nav nodevuši administratora rīcībā

sabiedrības grāmatvedības dokumentus. Tiesai nav pamata uzskatīt, ka grāmatvedības dokumentu

neatbilstošā kārtošanā un uzglabāšanā būtu vainojams administrators, taču tiesa vērtē prasītāja

MSIA /Nosaukums A/ darbības sakarā ar konkrētā strīda priekšmetu. Tādējādi, secinot, ka sabiedrībai

ievērojot pienācīgo rūpību un rīkojoties kā kārtīgam saimniekam, zaudējumus varēja novērst un ka

zaudējumu cēlonis ir paša prasītāja vaina, pirmās instances tiesa pamatoti novērtējusi prasītāja (nevis

administratora) darbības atbilstoši faktiskajiem lietas apstākļiem.

Civillietu tiesu kolēģija kritiski vērtē apelācijas sūdzībā norādītos argumentus, ka ar iesniegto prasītāja

bankas konta izdruku ir pierādīta naudas līdzekļu LVL 21000 apmērā atrašanās prasītāja kontā un konta

atlikuma samazinājums minētās summas apmērā pēc tam, kad atbildētāja šos naudas līdzekļus bija

saņēmusi. Nav šaubu, ka konkrēto naudas līdzekļu izsniegšanu un saņemšanu bankā pierāda prasītāja

bankas konta izdruka, taču minētā izdruka pati par sevi neliecina, ka atbildētājas saņemtā naudas summa

LVL 21000 apmērā prasītājam būtu zudusi. Prasītāja gada pārskatā par 2007.gadu (l.l.87-99) aktīvā uz

pārskata gada beigām ir norādītas sekojošas debitoru pozīcijas: „pircēju un pasūtītāju parādi” LVL

173126, ko nav pamata attiecināt uz atbildētāju, jo lietā nav ziņu par atbildētājas iesaistīšanos šāda veida

tiesiskās attiecībās ar prasītāju; „citi debitori” LVL 2774, ko nav pamata attiecināt uz atbildētāju sakarā ar

acīmredzamu neatbilstību prasības summai, kā arī tā iemesla dēļ, ka, atbilstoši gada pārskata

paskaidrojumos norādītajam, pozīcijas „citi debitori” daļu LVL 2176 apmērā veido pārmaksātais

pievienotās vērtības nodoklis; „īstermiņa aizdevumi uzņēmuma līdzīpašniekiem un vadībai” LVL 40000,

ko nav pamata attiecināt uz atbildētāju, jo lietā nav ziņu par to, ka atbildētāja jebkad būtu bijusi prasītāja

sabiedrības līdzīpašniece vai amatpersona. Līdz ar to no minētā gada pārskata secināms, ka atbildētājai uz

2007.gada 31.decembri nepastāvēja saistības pret SIA /Nosaukums A/

Ņemot vērā minēto, Civillietu tiesu kolēģija secina, ka nav konstatējama ne zaudējumu LVL 21000

apmērā esamība, ne atbildētājas rīcības, saņemot bankā pēc prasītāja izsniegta čeka naudas līdzekļus LVL

21000 apmērā, cēloņsakarība ar prasītājam nodarītiem zaudējumiem, proti, nav konstatējama

nepieciešamo zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumu vienlaicīga pastāvēšana, kas ir pamats prasības

noraidīšanai.

Pie šādiem apstākļiem Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi izvērtējusi lietas

apstākļus un taisījusi pamatotu un likumīgu spriedumu, bet prasītāja apelācijas sūdzībā minētie argumenti

apstiprinājumu nav guvuši.

Ņemot vērā to, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 10.punktu prasītāja

administrators no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvots, noraidot prasību, saskaņā ar

Civilprocesa likuma 42.panta pirmo, ceturto daļu tiesas izdevumus uzņemas valsts.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432.-434.pantu, Civillietu tiesu kolēģija

nosprieda:

MSIA /Nosaukums A/, reģistrācijas numurs /reģistrācijas numurs/, prasību pret /pers. D/, personas

kods /personas kods/, par zaudējumu piedziņu noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas

dienas Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas

apgabaltiesā.

Pilns sprieduma teksts sastādīts 2014.gada 20.februārī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja /paraksts/ I.Stuberovska

Tiesneši /paraksts/ I.Strelča

/paraksts/ I.Zaļā