Court allows appeal against police order to delete data, ruling it is an administrative act reviewable under administrative procedure law.

ECLI:LV:AT:2019:0215.SKA094619.5.L

670016318, SKA-946/2019

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2019.gada 15.februārī

Tiesa šādā sastāvā: senatores Ieva Višķere, Vēsma Kakste, Veronika Krūmiņa

rakstveida procesā izskatīja SIA „Latvijas Mobilais Telefons” blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2018.gada 28.novembra

lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt SIA „Latvijas Mobilais Telefons” pieteikumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts policijas galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes vecākais inspektors ar 2017.gada

12.decembra, 2018.gada 12.janvāra un 23.augusta paziņojumiem (turpmāk – strīdus paziņojumi) noteica pieteicējai SIA „Latvijas Mobilais Telefons”

pienākumu nekavējoties veikt darbības, lai pieteicējas kā pakalpojumu sniedzēja elektronisko sakaru tīklā likvidētu uzglabāto informāciju par konkrētām

tīmekļa vietnēm un liegtu tām piekļuvi. Minētie paziņojumi pamatoti ar apsvērumiem, ka saistībā ar konkrētajām tīmekļa vietnēm ir uzsākts

kriminālprocess.

Pieteicēja, iebilstot pret tai noteikto pienākumu, vērsās pie prokurora, kas uzrauga uzsākto kriminālprocesu. Ar uzraugošā prokurora 2018.gada

1.novembra lēmumu atzīts, ka strīdus paziņojumiem nav piemērojama Kriminālprocesa likumā noteiktā procesa virzītāja lēmumu vai rīcības

pārsūdzēšanas kārtība, jo tie nav kriminālprocesuāli procesa virzītāja lēmumi, attiecīgi minētie paziņojumi pārsūdzami Administratīvā procesa likuma

kārtībā.

Pieteicēja, pamatojoties uz Administratīvā procesa likumu, iesniedza Valsts policijas galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu

apkarošanas pārvaldes priekšniekam apstrīdēšanas iesniegumu. Ar 2018.gada 3.novembra lēmumu (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) strīdus paziņojumi

atzīti par tiesiskiem.

[2] Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicēja to pārsūdzēja, savukārt Administratīvās rajona tiesas tiesnesis ar 2018.gada 28.novembra lēmumu

atteica pieņemt pieteicējas pieteikumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 1.punktu (pieteikums nav izskatāms

administratīvā procesa kārtībā). Minētais lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[2.1] Ar pārsūdzēto rīkojumu pieteicējai noteikts pienākums nekavējoties veikt darbības, lai pieteicējas elektronisko sakaru tīklā likvidētu

uzglabāto informāciju par tīmekļa vietnēm un liegtu piekļuvi tām.

Tādējādi vispārīgi strīdus paziņojumi pirmšķietami izskatās pēc administratīvajiem aktiem, jo tos izdod valsts pārvaldes iestādes amatpersona,

izpildot dienesta pienākumus, attiecībā uz konkrētu personu, rīkojumi nodibina konkrētas tiesiskas attiecības – uzliek pienākumu pieteicējai nekavējoties

veikt darbības, lai pieteicējas elektronisko sakaru tīklā likvidētu uzglabāto informāciju par tīmekļa vietnēm un liegtu piekļuvi tām. Tomēr konkrētajā

gadījumā rīkojums izdots, lai apturētu, inspektora ieskatā, prettiesisku darbību. Šādos gadījumos atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

175.pantam strīdus paziņojumu nepildīšanas rezultāts ir lietvedības uzsākšana administratīvā pārkāpuma lietā, sastādot administratīvā pārkāpuma

protokolu vai pieņemot lēmumu par subjekta administratīvo sodīšanu.

Tā kā pieteicēja strīdus paziņojumos noteiktos rīkojumus nav ievērojusi, ir uzsākta administratīvā pārkāpuma lieta par amatpersonas likumīgo

prasību nepildīšanu un pieteicējai ir sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols, kas nodots izskatīšanai Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai.

[2.2] Likuma Par policiju 22.panta pirmā daļa noteic, ka policijas darbinieks ir valsts varas pārstāvis, un likumīgas prasības un rīkojumi, ko viņš

izvirzījis vai devis, pildot dienesta pienākumus, visām personām ir obligāti jāizpilda. Nepakļaušanās policijas darbinieka likumīgām prasībām ir sodāma.

No minētās normas izriet, ka administratīvo atbildību par nepakļaušanos policijas darbinieka likumīgam rīkojumam vai prasībām, kad viņš izpilda

sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus, iespējams piemērot tikai tādā gadījumā, ja administratīvā pārkāpuma lietā tiek konstatēts, ka

policista rīkojums vai prasības konkrētajā gadījumā bijušas likumīgas. Savukārt likumīgs rīkojums vai prasība likuma „Par policiju” 22.panta pirmās daļas

un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.panta izpratnē ir tāds rīkojums vai prasība, kas izriet no tiesību normas, proti, šādam rīkojumam vai

prasībai pēc sava satura jābalstās uz tiesību normām. Tādējādi, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, vienmēr nepieciešams noskaidrot, vai konkrētajā

gadījumā policijas darbinieka rīkojums vai prasība bijusi likumīga.

Ja persona uzskata, ka policijas darbinieka prasības konkrētajā gadījumā nav likumīgas, tad, nepakļaujoties šīm prasībām, persona uzņemas risku

par to, ka, ja vēlāk tiks konstatēts, ka policijas darbinieku prasības bija likumīgas, bet pašas personas izdarītais vērtējums kļūdains, šo personu sauks pie

administratīvās atbildības par nepakļaušanos šīm prasībām. Taču, ja tiks konstatēts, ka prasības nebija likumīgas, tad personu nevar saukt pie

administratīvās atbildības par nepakļaušanos policijas darbinieku likumīgām prasībām, jo šajā gadījumā nebūs konstatējams administratīvā pārkāpuma

sastāvs. Savukārt, ja nav administratīvā pārkāpuma sastāva, personu nevar saukt pie administratīvās atbildības.

[2.3] Ievērojot minēto, strīdus paziņojumi nav uzskatāmi par administratīvajiem aktiem, bet gan par procesuālām darbībām administratīvā

pārkāpuma lietvedības procesā. Tā kā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas 5.punktam administratīvais akts nav lēmums, kas

pieņemts lietvedībā administratīvā pārkāpuma lietā, strīdus paziņojumu tiesiskuma kontrole nav pakļauta administratīvajai tiesai, bet gan ir piekritīga

vispārējās jurisdikcijas tiesām, veicot kontroli pār lēmuma administratīvā pārkāpuma lietā par amatpersonas likumīgo prasību nepildīšanu tiesiskumu.

[3] Pieteicēja iesniegusi blakus sūdzību par minēto rajona tiesas tiesneša lēmumu.

Blakus sūdzībā pieteicēja argumentē, ka strīdus paziņojumi, kas izdoti pirms administratīvā pārkāpuma lietas ierosināšanas, nevar tikt uzskatīti par

pieņemtiem administratīvā pārkāpuma lietvedības procesā. Turklāt, ja pieteicējs pārsūdzēs tam piemēroto administratīvo sodu, tad šajā lietā pārsūdzētos

paziņojumus nevarēs atcelt, vienīgi izbeigt administratīvā pārkāpuma lietvedību administratīvā pārkāpuma sastāva neesības dēļ. Tiesa, pārbaudot

administratīvā soda pamatotību, nepārskata iestādes lēmuma tiesiskumu, bet gan lemj par to, vai sods ir piemērots pamatoti.

Tāpat pieteicēja uzsvēra, ka gan uzraugošais prokurors, gan Valsts policijas galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu

apkarošanas pārvaldes priekšnieks ir atzinis, ka tiesiskuma kontrole pār pārsūdzētajiem paziņojumiem ir veicama tieši administratīvā procesa kārtībā.

Motīvu daļa

[4] Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas 5.punktā ietvertā administratīvā akta negatīvā definīcija noteic, ka par administratīvo aktu

citstarp nav uzskatāms lēmums, kas pieņemts lietvedībā administratīvā pārkāpuma lietā. No minētās normas, aplūkotas kopsakarā ar Administratīvā

procesa likuma 103.pantu, kas noteic administratīvās tiesas kontrolei pakļautos jautājumus, izriet, ka administratīvā procesa kārtībā nav pārbaudāms tādu

lēmumu tiesiskums, kuri pieņemti administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros.

[5] Pārsūdzētajā rajona tiesas tiesneša lēmumā secināts, ka strīdus paziņojumi uzskatāmi par procesuāliem lēmumiem administratīvā pārkāpuma

lietvedības ietvaros, jo par strīdus paziņojumos noteiktā pienākuma (atbilstoši likuma „Par policiju” 22.pantam – policijas likumīgā rīkojuma) neizpildi

atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksam ir uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedībā. Tāpēc pieteicējai, pārsūdzot par policijas

likumīgā rīkojuma neizpildi piemēroto administratīvo sodu, administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros tiks izvērtēts, vai pieteicējai noteiktais pienākums ir

bijis likumīgs.

Šajā sakarā Senāts uzsver: tas, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (175. un 175.2pants) nosaka administratīvo atbildību par

ļaunprātīgu nepakļaušanos amatpersonas prasībām, pats par sevi nepadara amatpersonas prasības par izvirzītām administratīvā pārkāpuma lietvedības

ietvaros (sal. Senāta 2013.gada 9.maija lēmuma lietā Nr. SKA?489/2013 (670003013) 8.punkts).

Ar strīdus paziņojumiem pieteicējai ir radītas patstāvīgas galīga rakstura tiesiskās sekas – noteikts pienākums veikt attiecīgās darbības, lai

pieteicējas kā pakalpojumu sniedzēja elektronisko sakaru tīklā likvidētu uzglabāto informāciju par konkrētām tīmekļa vietnēm un liegtu tām piekļuvi. Šādu

pienākumu pieteicējai policijas amatpersona noteikusi, izmantojot savu publisko varu.

No pārsūdzētā lēmuma izriet, ka pienākums pieteicējai noteikts, jo kriminālprocesa (kas nav ierosināts pret pieteicēju) ietvaros konstatēts, ka

konkrētās tīmekļa vietnēs tiek publiskots tāds audiovizuāls saturs, kas neatbilst Latvijas tiesiskajam regulējumam, un šīs tīmekļa vietnes (acīmredzot

domāti to veidotāji vai uzturētāji) prettiesisko audiovizuālo saturu retranslē, izmantojot citstarp SIA „Latvijas Mobilais Telefons” nodrošināto interneta

tīklu. Tāpēc policijas amatpersona, lai pārtrauktu prettiesiska audiovizuāla satura retranslēšanu, ir uzdevusi pieteicējai nodrošināt, ka ar tās interneta tīklu

prettiesisko tīmekļa vietu uzturētājiem vairs nav iespējams retranslēt prettiesisko saturu. No pārsūdzētā lēmuma secināms, ka šāds pienākums uzlikts, lai

pārtrauktu konkrētu tīmekļa vietu (to veidotāju vai uzturētāju) prettiesiskās darbības. No pārsūdzētā lēmuma neizriet, ka minētais pienākums noteikts

kāda pieteicējas iespējami pieļauta administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros. Šā pienākuma noteikšana nav arī tieši vērsta uz administratīvā

pārkāpuma lietvedības mērķu sasniegšanu (atšķirībā, piemēram, no situācijas, kad policijas prasība apturēt automašīnu ir vērsta uz administratīvā

pārkāpuma lietvedības nodrošināšanu par pieļautu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu (Senāta 2018.gada 29.oktobra lēmums lietā Nr. SKA-

1438/2018 (670008918)). Tāpat pārsūdzētajā lēmumā nav norādīts, ka pieteicējai strīdus pienākums būtu uzlikts, izmeklējot kādu pieteicējas iespējami

pieļautu likumpārkāpumu, līdz ar to pašlaik nav pamata pieņemt, ka strīdus pienākums ir vērsts uz kāda pieteicējas pašas iespējami izdarīta

likumpārkāpuma novēršanu (sal. Senāta 2018.gada 31.janvāra lēmums lietā Nr. SKA?804/2018 (A420334816)).

Šādos apstākļos strīdus paziņojumu pieņemšanu nav pamata uzlūkot kā darbību administratīvā pārkāpuma lietvedības vai kriminālprocesa ietvaros,

un pārsūdzētā paziņojuma kā administratīvā akta tiesiskums patstāvīgi pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā (sal. Senāta 2017.gada 23.novembra

spriedums lietā Nr. SKA-73/2017 (A420296113)).

[6] Papildus norādāms, ka līdz nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošanai (informatīvajā ziņojumā „Nozaru

administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana” (pieejams: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?

pid=40467379&mode=mk&date=2018-12-18)) par pienākuma nepildīšanu, kas ir uzlikts ar administratīvo aktu, vēl ir iespējama administratīvā

atbildība. Pēc attiecīgo grozījumu izdarīšanas administratīvā atbildība par pienākuma nepildīšanu, kas ir uzlikts ar administratīvo aktu, tiks izslēgta (kā

norādīts informatīvajā ziņojumā, turpmāk, izstrādājot attiecīgos likumprojektus, ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta

labprātīgu nepildīšanu).

Taču jāatzīmē, ka arī šobrīd administratīvās atbildības piemērošana minētajos gadījumos neveido saturiski un loģiski vienotu procesu, tādējādi

apdraudot tiesisko noteiktību un skaidrību. Līdz ar to Senāts vērš iestādes uzmanību uz to, ka lietās par pienākuma nepildīšanu, kas ir uzlikts ar

administratīvo aktu, šā pienākuma izpildi būtu jācenšas panākt, piemērojot Administratīvā procesa likumā noteiktos piespiedu izpildes līdzekļus

(piemēram, piespiedu naudu), nevis piemērojot administratīvo atbildību. Gan administratīvais akts, gan arī strīdi par tā izpildi ir pakļauti administratīvās

tiesas kontrolei, kas nodrošina šā procesa efektivitāti un izslēdz paralēlus procesus par vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem dažādu

jurisdikciju tiesās.

[7] Ievērojot minēto, pārsūdzētais rajona tiesas tiesneša lēmums ir atceļams un pieteicējas pieteikums nododams atkārtotai izlemšanai pirmās

instances tiesai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 129.1panta pirmās daļas 1.punkts 323.panta pirmās daļas 2.punktu un 324.panta pirmo daļu,

Senāts

nolēma:

atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2018.gada 28.novembra lēmumu un nodot SIA „Latvijas Mobilais Telefons” pieteikumu

Administratīvajai rajona tiesai jaunai izlemšanai;

atmaksāt SIA „Latvijas Mobilais Telefons” samaksāto drošības naudu 15 euro.

Lēmums nav pārsūdzams.

(paraksts) (paraksts) (paraksts)

I. Višķere V. Kakste V. Krūmiņa