Administrative appeal dismissed; court upheld lower court's finding of employer liability for hiring without written contract.

Lietas Nr. 130059115

Lietas arhīva Nr. 104AA-0192-16/12

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2016.gada 22.aprīlī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnesis B.Geimans,

tiesneses I.Jansone, L.Kuzmane,

izskatot rakstveida procesā apelācijas kārtībā administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar SIA “PRO Fashion” iesniegto

apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 1.decembra spriedumu,

konstatēja:

Rīgas reģionālās Valsts darba inspekcijas (turpmāk – RRVDI) inspektore 2015.gada 26.martā sastādīja administratīvā

pārkāpuma protokolu AM Nr.025265 par to, ka 2015.gada 12.martā RRVDI veica SIA „PRO Fashion” (turpmāk -

Sabiedrība) dokumentāro pārbaudi, kuras laikā tika konstatēts, ka Sabiedrība 2015.gada 26.februārī nodarbināja /pers. C/

bez rakstveidā noslēgta darba līguma.

Kā arī, pārbaudot Sabiedrības iesniegto Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk - VID) Elektroniskās deklarēšanas

sistēmas izdruku, tika konstatēts, ka Sabiedrība par darbinieci /pers. C/, kā par Sabiedrības darba ņēmēju, sniegusi ziņas

VID 2015.gada 26.februārī plkst.15.10, tas ir, pēc RRVDI amatpersonu pārbaudes, tādējādi, neievērojot Ministru kabineta

2010.gada 7.septembra noteikumu Nr.827 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju

reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli”

(turpmāk – Noteikumi Nr.827) 8.1.apkašpunktā noteikto termiņu.

Ir pārkāpta Darba likuma (turpmāk – DL) 28.panta pirmā daļa, 40.panta pirmā daļa, Noteikumu Nr.827

8.1.apakšpunkts. Atbildība par minēto pārkāpumu paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk -

LAPK) 41.panta otrajā daļā un 159.8 panta septītajā daļā.

Ar RRVDI 2015.gada 10.aprīļa lēmumu Nr.13L-1135-2015-011 Sabiedrība saukta pie administratīvās atbildības par

LAPK 41.panta otrajā daļā un 159.8 panta septītajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu izdarīšanu, uzliekot naudas

sodu 700 euro apmērā (l.l.19-21).

Ar Valsts darba inspekcijas (turpmāk – VDI) 2015.gada 28.maija lēmumu Nr.2015-05-04/83-2015-05-05/186 iepriekš

minētais lēmums Nr.13L-1135-2015-11 atstāts negrozīts, bet Sabiedrības sūdzība noraidīta (l.l.9-13).

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 1.decembra spriedumu iepriekš minētais lēmums atstāts

negrozīts, SIA „PRO Fashion” sūdzība noraidīta.

Par minēto spriedumu SIA „PRO Fashion” (turpmāk – sūdzības iesniedzēja) iesniedza apelācijas sūdzību, kurā lūdz

atcelt Valsts darba inspekcijas 2015.gada 28.maija lēmumu Nr.2015-05-04/83-2015-05-05/186.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka saskaņā ar LAPK 41.panta noteikumiem, nepieciešams konstatēt gan administratīvā

pārkāpuma objektīvo pusi - darbinieka nodarbināšanu bez rakstveidā noslēgta darba līguma, gan personas vainu, kas

izpaužas nodoma vai neuzmanības formā.

Spriedumā nav tikusi vērtēta vainas forma, bet gan norādīts, ka atbildība iestājas par faktu kā tādu, līdz ar to, sūdzības

iesniedzēja norāda, ka lietā ir strīds par LAPK 41.panta tulkojumu, kā arī strīds ir par faktiem.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka atbildētāja un pirmās instances tiesa spriedumā ir uzskatījusi, ka SIA ,,PRO Fashion”

kā darba devējs 2015.gada 23.februārī ir vienojies ar darbinieci /pers. C/ par darba algu, darba laiku un darba pienākumiem

un pielaidusi /pers. C/ pie darba izpildes bez rakstveidā noslēgta darba līguma.

Norāda, ka lietas ietvaros nav neviena pierādījuma, kas liecinātu par SIA “PRO Fashion” valdes locekļa vai prokūrista

vienošanos ar /pers. C/. Darba līgums, ņemot vērā paraksta tiesīgo personu pārejošu darba nespēju, nebija parakstīts no

/pers. D/ vai /pers. E/ puses, kuras 2015.gada 23., 24. un 25.februārī nenojauta par /pers. C/ atrašanos SIA ,,PRO

Fashion” ražošanas telpās un /pers. F/ izdarīto pārkāpumu.

Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka spriedumā ir kļūdaini interpretēti pierādījumi, kas vērtēti atrauti no kopējo pierādījumu

konteksta, RRVDI akts un /pers. C/ 2015.gada 26.februāra paskaidrojums nav un nevar tikt vērtēti kā divi atsevišķi un

savstarpēji papildinoši dokumenti, bet gan vērtējami kā vienots dokuments, jo, veicot pārbaudi tika uzdoti jautājumi /pers.

C/, iedodot aizpildīšanai aptaujas lapu un pārbaudes aktā vēlāk fiksēts tas, kas ierakstīts aptaujas lapā. Līdz ar to, šie abi

dokumenti nevar viens otru papildināt vai apstiprināt otrā dokumentā norādīto.

Vienlaikus tiesa ir ignorējusi apstākli, ka gan /pers. C/, gan atbildētāja, gan savāktie rakstveida pierādījumi satur

informāciju par to, ka nedz /pers. D/, nedz /pers. E/, nedz kāda cita persona neveica rakstisku instruktāžu darba drošības

jautājumos 2015.gada 23.februārī. Instruktāža bija veikta mutiski. Piešķirot lielāku ticamību uz /pers. C/ sniegtajiem

paskaidrojumiem 2015.gada 23.februārī un tiesas sēdē, kad lieciniece /pers. C/ paskaidroja, ka līdz 2015.gada 26.februārim

instruktāža bija veikta mutiski, nevis „oficiāli”, t.i. ar parakstu instruktāžas žurnālos. Līdz ar to nav pamatots tiesas

secinājums par sūdzības iesniedzējas valdes vai prokūrista informētību attiecībā uz /pers. C/ nodarbinātību uzņēmumā un

/pers. D/ atrašanos darba vietā 2015.gada 23.februārī. Vēl jo vairāk, šajos apstākļos nav arī loģiska izskaidrojuma

apstāklim, kāpēc darba līgums no sūdzības iesniedzējas puses nevarēja tikt parakstīts 2015.gada 26.februārī pēc RRVDI

pārbaudes vai 27.februārī. Šajos apstākļos sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tiesa nav vērtējusi visus lietā savāktos

pierādījumus to kopsakarā.

Sūdzības iesniedzēja vērš uzmanību uz apstākli, ka saskaņā ar Civillikuma 1440.pantu un Komerclikuma 221.panta

pirmās daļas noteikumiem, sabiedrības izpildinstitūcija ir valde, kura sastāv no viena vai vairākiem valdes locekļiem.

Sabiedrības valdes loceklis vada sabiedrību, t.sk. pārstāv sabiedrību attiecībās ar trešajām personām un slēdz tiesiskus

darījumus (Komerclikuma 223.pants). No iepriekš minētā izriet, ka gadījumā, ja nav izsniegti īpaši atsevišķi pilnvarojumi,

tikai valdes loceklis ir tiesīgs izteikt juridiski saistošu sabiedrības gribu un noslēgt līgumus vai jebkādā veidā paust

sabiedrības gribu noslēgt tiesisku darījumu. Sabiedrībā ir arī prokūrists.

Lietas ietvaros nav strīda, ka 2015.gada februārī darba nespējas dēļ, gan sabiedrības valdes loceklis, gan prokūrists

ilgstoši neveica savus amata pienākumus.

Sūdzības iesniedzēja atsaucoties uz LAPK 243.panta astotās un devītās daļas noteikumiem norāda, ka ir jāvērtē visi

lietas ietvaros savāktie pierādījumi to faktiskajā un tiesiskajā kopsakarā, cita starpā vērtējot arī uzņēmuma paraksta tiesīgo

personu faktiski veiktās darbības un visu normatīvo aktu noteikumus.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka tiesa ir atstājusi bez ievērības apstākli, ka 2015.gada 20.februārī, ne arī kādā citā

datumā līdz ziņu par darbinieku iesniegšanai elektroniskās deklarēšanas sistēmā EDS, nevarēja izveidoties administratīvā

pārkāpuma, kas paredzēts LAPK 159.8 panta septītajā daļā, jo nebija neviena persona, kura būtu tiesīga paust sūdzības

iesniedzējas viedokli un vienoties ar /pers. C/ par būtiskām darījuma sastāvdaļām - darba laiku, darba algu, darba

pienākumu aprakstu utt. Tādējādi, darba devējs nav vienojies ar /pers. C/, bet ar viņu runāja darbiniece /pers. F/, kura

pārsniedza savas pilnvaras.

Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pirmās instances tiesa spriedumā ir nepareizi traktējusi darbinieces /pers. C/ sniegto

skaidrojumu par to, ka konkrētu veicamo darbu norāda brigadieris, bet algu nodrošina /Nosaukums C/, ir norāde uz

izpildītāja ekscesu, pēc analoģijas piemērojot krimināltiesību institūtu. Pie tam, VDI amatpersona, pieņemot lēmumu ir

norādījusi, ka darbiniece /pers. C/ ir informēta par darba laiku, amatu un pienākumiem, kā arī par iespēju, ka netiek

turpinātas darba tiesiskās attiecības, vienlaikus ignorējot apstākli, ka visi šie jautājumi ir atspoguļoti darba līgumā, kura

esamība 2015.gada 26.februārī ir tikusi apstrīdēta.

Bez tam sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tiesa nav vērtējusi pretrunu starp liecinieces /pers. F/ liecību, kas norāda uz

darba līguma un citu dokumentu parakstīšanu dienas vakarā, ar liecinieces /pers. C/ liecību, par darba līguma parakstīšanu

vakarā pēc RRVDI pārbaudes.

Tāpat, tiesa nepamatoti uzskata, ka darba līguma sagatavošana bez valdes locekļa vai prokūrista akcepta nav ticama.

Šajos apstākļos nepieciešams vērtēt kopējos lietas apstākļus, t.sk. /pers. F/ liecībā iekļautos faktus, ka līdz šim neviens

/pers. F/ ieteikts darbinieks nav ticis noraidīts, kas arī būtu maz ticami akūta darbinieku trūkuma apstākļos situācijā, kad

jāizpilda valsts pasūtījums. Pie tam, ņemot vērā pārbaudes laiku, gadījumā, ja tomēr sākotnēji iegūtā informācija par

darbinieka piemērotību veicamajam darbam izrādītos nepamatota, normatīvie akti ir paredzējuši vienkāršotu darbinieka

atbrīvošanas kārtību.

Tāpat, tiesa nav vērtējusi faktu, ka sūdzības iesniedzējai ir rakstveidā sagatavotas darba līguma un iesnieguma par

pieņemšanu darbā sagataves, kā rezultātā darba līguma noformēšana ir iespējama dažu minūšu laikā.

Atbilstoši Komerclikuma 221., 223. un 34.pantam, valdes locekļa un prokūrista darbību veikšana attiecīgi valdes

locekļa un prokūrista kapacitātē, slēdzot tiesiskus darījumus - izsniedzot pilnvaru vai noslēdzot līgumu - ir darbība darba

tiesisko attiecību ietvaros, kas, konkrētajos apstākļos, ņemot vērā personu darba nespēju, nebija iespējama.

Nav neviena likumīga līdzekļa, kas pieļautu personu izsaukt vai piespiest personai veikt jebkādus darba pienākumus

pārejošas darba nespējas laikā un arī informācijas par darbinieku iesniegšana EDS sistēmā 2015.gada 26.februārī formāli ir

uzskatāma par pārkāpumu. Tādējādi izveidojas absurda situācija, ka vienlaicīgas valdes locekļa un prokūrista darba

nespējas gadījumā sūdzības iesniedzējas darbība ir jāaptur, jo nevar tikt slēgti nekāda veida darījumi un veikti jebkāda veida

maksājumi, tomēr arī darbības apturēšana nav iespējama, jo paraksta tiesīgās personas nav tiesīgas pārejošas darba

nespējas laikā slēgt tiesiskus darījumus vai jebkādā citā veidā veikt savus amata pienākumus - paust sūdzības iesniedzējas

gribu apturēt darbību.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka nav neviena juridiska pamata šādu darbību veikšanai nepilnvarotu darbinieku rīcību

attiecībās ar trešajām personām saistīt ar sodošām darbībām pret sūdzības iesniedzēju. Juridiski nav iespējama situācija,

kad par darbinieka patvaļīgi veiktu administratīvu pārkāpumu, soda sankcijas tiktu piemērotas darba devējam.

Piemērojot analoģiju, piemēram, situācijā, ja ir notikusi transporta līdzekļa - satiksmes autobusa - vadīšana alkohola

reibumā, administratīvais sods tiek piemērots konkrētajam transporta līdzekļa vadītājam, nevis darba devējam - regulāro

pasažieru pārvadājumu veicējam. Pēc būtības situācija neatšķiras arī šajā gadījumā.

Sūdzības iesniedzēja atsaucoties uz LAPK 9.pantu norāda, ka personas, t.i., sūdzības iesniedzējas vaina nodoma vai

neuzmanības formā ir jāpierāda. Ja nav konstatējama vaina nodoma vai neuzmanības formā, administratīvā pārkāpuma

lietvedība ir izbeidzama saskaņā ar LAPK 239.panta noteikumiem.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka RRVDI lēmumā ir pareizi un pamatoti konstatēts apstāklis, ka sūdzības iesniedzējai

nebija nodoma nodarbināt /pers. C/ bez rakstveidā noslēgta darba līguma, t.i. atbilstoši LAPK 10.panta noteikumiem, ir

konstatēts, ka: „persona, kas to izdarījusi, nav apzinājusies savas darbības vai bezdarbības prettiesisko raksturu, nav

paredzējusi tās kaitīgās sekas un nav vēlējusies vai apzināti pieļāvusi šo seku iestāšanos.”

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka tās valdei nebija neviena reāla rīcības mehānisma, kura ietvaros novērst /pers. F/

izpildītāja ekscesu. Atbildētāja argumenti par sūdzības iesniedzējas pienākumu izdot īpašu pilnvaru neidentificētai personai

noslēgt darba līgumu ar /pers. C/ sūdzības iesniedzējas vārdā, pamatojot, ka neviena no amatpersonām nebija tik ļoti

sasirgusi, ka nevarēja izsniegt pilnvaru neiztur kritiku, jo pilnvaras izdošana ir jānoformē rakstveidā, bet, pilnvaras

noformēšana un izdošana vienlaikus nozīmē arī darba pienākumu veikšanu pārejošas darba nespējas laikā, tādējādi nonākot

pretrunā ar tiesību pamatnostādnēm.

Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka atbildētāja ir pārkāpusi LAPK 272.pantu, kas uzliek par pienākumu iestādei

noskaidrot arī citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā.

Sūdzības iesniedzēja piekrīt spriedumā norādītajam, ka darba devējam ir pienākums nodrošināt normatīvo aktu

ievērošanu un darba līgumu noslēgšanu ar visiem darbiniekiem, tomēr tiesas spriedumā ir atstāts bez ievērības apstāklis, ka

sūdzības iesniedzēja ieceļot prokūristu ir veikusi visas saprātīgi sagaidāmās darbības, lai izvairītos no situācijas, kad

jebkāda iemesla dēļ sūdzības iesniedzēja nonāktu ilgstošā faktiskā rīcībnespējas situācijā, kā arī sūdzības iesniedzējai nebija

iespēju novērst izpildītāja /pers. F/ ekscesu, kā arī saprātīgi paredzēt ilgstošu vienlaicīgu nepārtrauktu paraksta tiesīgo

personu darba nespēju. Tādējādi, sūdzības iesniedzējai piemērojot naudas sodu netiek sasniegts LAPK 20.pants.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka sods ir piemērots juridiskai personai, kas bija veikusi visas saprātīgi sagaidāmās

darbības pārkāpuma novēršanai, savukārt faktiskais pārkāpējs - /pers. F/ nav ticis sodīts. Tādējādi, uzskata, ka tiesa nav

identificējusi nevienu apsvērumu, ka sūdzības iesniedzēja nebūtu veikusi visas nepieciešamās preventīvās darbības, lai

novērstu iespējamā pārkāpuma izdarīšanu vai jebkādā veidā būtu spējusi novērst iespējamā pārkāpuma izdarīšanu.

Par minēto apelācijas sūdzību VDI iesniedza viedokli, kurā norāda, ka tiesa ir pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izvērtējusi

sūdzībā minētos argumentus, lietā esošus pierādījumus un lietas faktiskos apstākļus. Minēto apliecina lietas materiāli un

dalībnieku lietas izskatīšanas laikā sniegtie paskaidrojumi, liecības, argumenti un viedokļi. VDI uzskata, ka rajona tiesas

spriedums ir pamatots un likumīgs, bet iesniegtā apelācijas sūdzība ir nepamatota un pilnībā noraidāma.

Izvērtējot apelācijas sūdzībā norādīto un ievērojot LAPK 289.20 panta pirmās daļas nosacījumus, Krimināllietu tiesas

kolēģija secina, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība ir ievērota un saskaņā ar LAPK 289.2 1 panta nosacījumiem

apelācijas sūdzība apgabaltiesā ir izskatāma rakstveida procesā, bet pamats tiesai pēc savas iniciatīvas pieņemt lēmumu par

sūdzības izskatīšanu tiesas sēdē nebija objektīvi konstatējams.

Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi sūdzībā norādītos argumentus, Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka

rajona tiesas spriedums ir likumīgs, pamatots un atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība ir noraidāma.

Novērtējusi gan pārsūdzēto spriedumu, gan VDI 2015.gada 28.maija lēmumu Nr.2015-05-04/83-2015-05-05/186, tiesas

kolēģija atzīst, ka tajos ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, VDI un tiesa ir pareizi, vispusīgi un pilnīgi

konstatējušas lietas faktiskos apstākļus, novērtējušas lietā esošus un spriedumā un lēmumā norādītos pierādījumus un

tiesību normas, līdz ar to tiesas kolēģija, saskaņā ar LAPK 289.13 panta trešo daļu, pievienojas VDI (lēmuma lapas 2-5) un

tiesas (sprieduma lapas 7-10) motivācijai un izvērstāku argumentu izklāstu šajā sakarā nenorāda.

Tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzība satur lielākoties tos pašus argumentus un motīvus, kuri ir atspoguļoti un

izvērtēti rajona tiesas spriedumā, līdz ar ko tiesas kolēģija pievienojas rajona tiesas izdarītiem secinājumiem, un atkārtota

sūdzības argumentu un motīvu pārvērtēšana nav nepieciešama.

Tas, ka sūdzības iesniedzēja pauž atšķirīgu viedokli par pirmās instances tiesas spriedumā doto vērtējumu, nevar būt

par pamatu, lai atceltu minēto spriedumu.

Tiesas kolēģija arī atzīst, ka apelācijas sūdzībā nav norādīts neviens jauns apstāklis, kas nebūtu bijis zināms pirmās

instances tiesai taisot spriedumu, tādējādi, tiesas kolēģija atzīst, ka SIA “PRO Fashion” pamatoti saukta pie administratīvās

atbildības un sodīta par LAPK 41.panta otrajā daļā un 159.8 panta septītajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu

izdarīšanu.

Izlemjot par iesniegto apelācijas sūdzību, tiesas kolēģija konstatēja, ka 2016.gada 2.martā Rīgas apgabaltiesas

Krimināllietu tiesas kolēģijā tika saņemti SIA “PRO Fashion” papildus paskaidrojumi pie apelācijas sūdzības par Rīgas

pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 1.decembra spriedumu.

Šajā sakarā tiesas kolēģija norāda, ka ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietverto materiālo un procesuālo

tiesību normu kopumu ir pilnīgi un izsmeļoši noregulēta lietvedība administratīvo pārkāpumu lietās. Atšķirībā no

Kriminālprocesa likuma un Civilprocesa likuma, LAPK neparedz procesuālu iespēju papildināt apelācijas sūdzību pēc tās

iesniegšanas termiņa beigām, tāpat kā pēc šī termiņa nav paredzēta iespēja iesniegt papildus pierādījumus, gadījumos, kad

lietas izskatīšana ir noteikta rakstveida procesā. Tādējādi, SIA “PRO Fashion” 2016.gada 2.martā saņemtie papildus

paskaidrojumi pie apelācijas sūdzības netika vērtēti.

Ņemot vērā iepriekš minēto un pamatojoties uz LAPK 289.12 panta otrās daļas 1.punktu, 289.21, 289.22 pantu

Krimināllietu tiesas kolēģija

nosprieda

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 1.decembra spriedumu atstāt negrozītu, bet SIA “PRO

Fashion” apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnesis B.Geimans

Tiesnese I.Jansone

Tiesnese L.Kuzmane