Administrative court dismissed guardianship rights restoration requests due to parents' lack of sustained care skills.

Lietas Nr. A420122125

A42-01221-25/5

ECLI:LV:ADRJRIT:2025:0530.A420122125.7.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 30.maijā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Aija Tauriņa,

piedaloties pieteicējam /Persona A/ un /Persona B/, pieteicēju pilnvarotajam pārstāvim /Persona C/,

atbildētājas Rīgas valstpilsētas pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas

pārstāvei /Persona D/, atbildētājas Dienvidkurzemes novada pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes

Dienvidkurzemes novada bāriņtiesas pārstāvei /Persona E/ un trešās personas /Persona F/ sevišķajai aizbildnei

/Persona G/,

atklātā tiesas sēdē, izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /Persona B/ pieteikuma par Rīgas

valstpilsētas pašvaldības bāriņtiesas 2025.gada 16.janvāra lēmuma Nr.1.3./108 atcelšanu un /Persona A/ pieteikuma

par Dienvidkurzemes novada bāriņtiesas 2025.gada 16.janvāra lēmuma Nr.1.3./11 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas valstpilsētas pašvaldības bāriņtiesas locekles 2025.gada 2.janvāra vienpersonisko lēmumu

Nr.1.4./1 (turpmāk – vienpersoniskais lēmums) nolemts pārtraukt meitas /Persona F/ aizgādības tiesības pieteicējai

/Persona B/ un pieteicējam /Persona A/ un nogādāt meitu Valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” filiālē

“/Organizācija A/.

[2] Ar Rīgas valstpilsētas pašvaldības bāriņtiesas (turpmāk – Rīgas bāriņtiesa) 2025.gada 16.janvāra

lēmumu Nr.1.3./108 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums Nr.1) nolemts neatjaunot meitas aizgādības tiesības

pieteicējai.

Pārsūdzētais lēmums Nr.1 pamatots ar turpmāk minēto.

[2.1] Ar vienpersonisko lēmumu pieteicējiem pārtrauktas meitas aizgādības tiesības, jo meitas atradās

antisanitāros, veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos, meitas turpmākā atrašanās ģimenē varēja apdraudēt viņas

veselību vai dzīvību.

No lietas materiāliem ir secināms, ka vecākiem trūkst zināšanu par meitas aprūpi, higiēnu, drošas un

piemērotas vides nodrošināšanu. Sadarbības laikā ar SOS Ģimeņu atbalsta centru (turpmāk – SOS centrs) pieteicēja

nav saskatījusi problēmas savā dzīvesveidā un ģimenes sociālajā situācijā. Pieteicēja nav vēlējusies izmantot SOS

centra pakalpojumus, no psihologa pakalpojuma atteikusies, turpinot dzīvot ar zīdaini antisanitāros apstākļos. SOS

centra darbiniekam, veicot dzīves apstākļu pārbaudi ģimenes dzīvesvietā, secināts, ka sadzīves apstākļi ir

antisanitāri. Dzīvoklī ir izteikta urīna smaka, izmētātas mantas, netīra gultas veļa. Meita gulēja “savandītā” gultā,

kas radīja bīstamību bērnam sapīties gultas veļā. Risku novērtējumā konstatēti augsti riski meitai. Pieteicējai ir

kognitīvo procesu traucējumi, redzes problēmas, bez speciālistu atbalsta, bez ģimenes asistenta palīdzības nespēj

rūpēties par meitu. Ir ļoti vājas sociālās zināšanas, nesaskata problēmas. Par sevi nerūpējas. Meitas tēvs meitu

finansiāli neatbalsta, meitas aprūpē nepiedalās. Tāpat no konstatētajiem apstākļiem ir secināms, ka pieteicējai

iespējami uzvedības traucējumi, kas var ietekmēt pieteicējas dzīves kvalitāti un spēju veikt meitas aprūpi un

uzraudzību, pieteicēja nav motivēta risināt konstatētos riskus ģimenē un nespēj objektīvi izvērtēt prioritātes.

[2.2] Pieteicēja nav risinājusi ar dzīvesvietas apstākļiem un meitas aprūpes un uzraudzības pilnvērtīgu

nodrošināšanu saistītās problēmas. Pieteicēja ilgstoši nav spējīga patstāvīgi risināt savas sociālās problēmas.

Speciālistu novērojumi liecina, ka pieteicējas attieksme ir nekritiska. Tādējādi, pieteicējas ģimenē saglabājas riski

meitas attīstībai, veselībai un drošībai. Nav gūstama pārliecība, ka pieteicēja spēs turpmāk novērst meitas sadzīves

apstākļu un higiēnas problēmas.

[2.3] Minētie apstākļi var ietekmēt pieteicējas spējas veikt bērna pilnvērtīgu aprūpi un uzraudzību.

Pieteicēja problēmas ģimenē nesaredz, tikai daļēji ir pildījusi Civillikuma 177.panta ceturtajā un piektajā daļā

noteiktos vecāka pienākumus nodrošināt bērnam aprūpi un uzraudzību. Pieteicēja sociālās situācijas nerisināšanas

dēļ nespēj pildīt savu vecāka lomu meitas audzināšanā, līdz ar to nespēj turpmāk uzņemties meitas aprūpi un

uzraudzību un pildīt vecāka pienākumus, kā arī meitas atgriešana pieteicējas aizgādībā nav meitas interesēs. Meita

ir tādā vecumā, ka ir atkarīga no vecāku aprūpes un uzraudzības un nespēj pati sevi pasargāt no iespējamā

apdraudējuma, kā arī nav pārliecība, ka, meitai atgriežoties mātes aprūpē, neturpināsies apdraudējums meitas

veselībai un dzīvībai, tādējādi nav iespējams piemērot citu līdzekli situācijas risināšanai un interešu nodrošināšanai.

Līdz ar to nav novērsti aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli, joprojām pastāv priekšnoteikumi meitas šķiršanai

no ģimenes.

[3] Ar Dienvidkurzemes novada bāriņtiesas (turpmāk – Dienvidkurzemes bāriņtiesa) 2025.gada 16.janvāra

lēmumu Nr.1.3./11 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums Nr.2) nolemts neatjaunot meitas aizgādības tiesības

pieteicējam. Pārsūdzētais lēmums Nr.2 pamatots ar turpmāk minēto.

[3.1] Nav gūstams apstiprinājums tam, ka pieteicējs izprot bērna pamatvajadzības un ka spēj nodrošināt

bērna augšanai un attīstībai labvēlīgus apstākļus un aprūpi, un apzinās patiesās meitas vajadzības, spēj izprast

situāciju kopumā un, ka viņš spēs nodrošināt bērnam drošu, labvēlīgu vidi, tostarp radīt stabilitāti, nodrošināt

pilnvērtīgu meitas uzraudzību.

[3.2] Vērtējot lietas materiālus kopumā, un to, ka apstākļi, kas bija par pamatu vienpersoniskā lēmuma par

aizgādības tiesību pārtraukšanu pieņemšanā, nav mainījušies, vērtējot meitas mazo vecumu un to, ka pieteicējs nav

sadarbojies ar Sociālo dienestu, aizgādības tiesības pieteicējam šobrīd nav atjaunojamas un pieteicējam ir dodams

laiks papildināt prasmes un zināšanas bērnu audzināšanā un aprūpē. Aizgādības tiesību atjaunošana nav meitas

labākajās interesēs, jo bāriņtiesas rīcībā nav informācijas, ka apstākļi, kas bija par pamatu vienpersoniskā lēmuma

par aizgādības tiesību pārtraukšanu pieņemšanā, būtu mainījušies.

[4] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam Nr.1 pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikumā

norādīts turpmāk minētais.

[4.1] Bāriņtiesa nav izpratusi faktiskos un tiesiskos apstākļus, kādos 2024.gada 23.decembrī /Adrese A/,

bija notikusi meitas nošķiršana no ģimenes un ievietošana sociālās aprūpes centrā.

2024.gada 23.decembrī meita tika nošķirta no mātes un ievietota sociālās aprūpes iestādē, nevis

pamatojoties uz varbūtējiem riskiem tajā dzīvoklī, kur bērns faktiski dzīvoja kopā ar saviem vecākiem - /Adrese B/,

bet gan, pamatojoties uz apstākli, ka meita kopā ar pieteicēju bija īslaicīgi ieradusies ciemos pie pieteicējas tēva

/Adrese A/, kur pieteicēja ar meitu nedzīvo un nekad nenakšņo.

[4.2] 2024.gada 23.decembrī policijas darbiniekiem ienākot un uzturoties dzīvoklī /Adrese A/, šie policijas

darbinieki nestādījās priekšā, neinformēja dzīvoklī atrodošos par sava apmeklējuma nolūkiem, policijas rīcību

pamatojoši dokumenti vai policijas darbinieku dienesta apliecības netika uzrādītas, policijas darbinieki nesniedza

nekādus mutiskus vai rakstiskus paskaidrojumus par savu rīcību. Par faktu, ka policijas darbinieku darbību

rezultātā meita tika nošķirta no pieteicējas un nodota sociālās aprūpes iestādē, par to ne pieteicējai, ne pieteicējam

netika paskaidrots ne 2025.gada 23.decembrī, ne arī vēlāk, nav uzrādīts un nav izsniegts nekāds dokuments. Nav

saprotams 2024.gada 23.decembrī notikušais meitas nošķiršanas no pieteicējas un ievietošanas sociālās aprūpes

iestādē tiesiskais pamats.

[4.3] Policijas darbinieku rīcības tiesiskums 2024.gada 23.decembrī, ierodoties dzīvoklī /Adrese A/ un

nošķirot meitu no pieteicējas, ievietojot meitu sociālās aprūpes iestādē, ir tiesiski apstrīdams, līdz ar to ir

apstrīdams arī tiesiskums faktam, ka meita, pretēji savu vecāku gribai, atradās sociālās aprūpes iestādē no savas

ievietošanas brīža šajā iestādē vismaz līdz brīdim, kad stājās spēkā vienpersoniskais lēmums. Vienpersoniskais

lēmums arī ir tiesiski apstrīdams un ir juridiski nepareizs, jo vienīgais dokuments, uz kuru balstīts atzinums par

varbūtēju bērna veselībai un dzīvībai bīstamas situācijas konstatēšanu, ir 2024.gada 23.decembrī sastādīts policijas

protokols, kas attiecas uz dzīvoklī /Adrese A/, nevis meitas un pieteicēju dzīvesvietu /Adrese B/.

[4.4] Pieteicēji 2024.gada 27.janvārī iesniedza Rīgas valstspilsētas bāriņtiesai iesniegumu, kurā raksturota

situācija, kādā 2024.gada 23.decembrī notika policijas darbinieku apmeklējums dzīvoklī /Adrese A/. Šajā

iesniegumā apstrīdēta policijas administratīvā rīcība, tās tiesiskums, nošķirot meitu no pieteicējiem un ievietojot

meitu sociālās aprūpes iestādē. Bāriņtiesa acīmredzot nekādas darbības sakarā ar konkrēto policijas rīcību neveica.

Tā vietā Rīgas valstspilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājs 2025.gada 9.janvāra vēstulē pieteicējai ir atsaucies uz

policijas lēmumu, taču, šāda dokumenta – policijas lēmuma – eksistence nav konstatēta. Rīgas valstspilsētas

bāriņtiesa ne tikai neveica nekādas darbības meitas interešu aizsardzībai pret policijas darbinieku pretlikumīgo,

patvaļīgo rīcību, bet faktiski šo pretlikumīgo rīcību arī akceptēja. Arī citos bāriņtiesas dokumentos nav sniegta

atbilde uz jautājumu par policijas īstenoto meitas nošķiršanas no vecākiem un ievietošanas sociālās aprūpes iestādē

tiesisko pamatu un tiesiskumu.

[4.5] Tā kā arī valstspilsētas bāriņtiesa, sagatavojot pārsūdzēto lēmumu N.1, ir ignorējusi 2024.gada

27.decembra pieteicēju iesniegumu un balstījusies uz tiesiski aplamu vienpersonisko lēmumu, kurš ir balstīts uz šo

pašu, aplamo faktu interpretāciju un aplamo juridisko argumentāciju, pārsūdzētais lēmums Nr.1 ir nepareizs.

[4.6] Lēmumā nepareizi atzīts, ka pieteicējas un meitas dzīvesvietā /Adrese C/ 2024.gada 23.decembrī esot

konstatēta izteikta urīna smaka, izmētātas mantas, netīra gultas veļa, meitai esot bijuši draudi sapīties gultas veļā un

nosmakšana vai izkrišana no gultas un traumu radīšana, 2024.gada 11.novembrī esot konstatēts, ka meita pēdējās

dienās neesot vannota, ka vecākiem trūkstot zināšanu bērna aprūpē un higiēnas ievērošanā, pieteicējai esot sadzīves

un meitas aprūpes, audzināšanas prasmju trūkums, meitas situācija esot ļoti smaga, pieteicējas un meitas

dzīvesvietā /Adrese C/ esot antisanitāri apstākļi, ka iepriekš minētajā dzīvoklī esot netīrība un bērnam nedroši

apstākļi, pieteicēja nekopjot dzīvokli /Adrese C/, pieteicēja neesot spējīga kopt dzīvokli, neesot spējīga funkcionēt

tīrā vidē, pieteicējai esot tendence melot, pieteicējas tēvs esot atzinis, ka pieteicējai esot tendence melot, pieteicējai

esot garīga rakstura traucējumi.

[5] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam Nr.2. pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikumā

papildus pieteicējas pieteikumā norādītajam, norādīts, ka pārsūdzētajā lēmumā Nr.2 nepareizi atzīts, ka pieteicēja

ģimene vēloties izvairīties no sadarbības ar Sociālo dienestu, pieteicējs neesot gatavs pilnvērtīgi parūpēties par

meitu, nevarot nodrošināt ar iztikas līdzekļiem, nestrādājot, viņam neesot savas dzīvesvietas, neesot pietiekošu

sociālo prasmju bērna aprūpei un audzināšanai, pieteicēja risku novērtēšanā esot būtiski riska faktori, kas

ietekmējot pieteicēja spējas veikt pilnvērtīgu meitas aprūpi un audzināšanu, pieteicējam trūkstot apņēmības meklēt

darbu un trūkstot vēlme sadarboties ar institūcijām.

[6] Meitas sevišķā aizbildne rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums par pārsūdzētā lēmuma Nr.1 atcelšanu

ir noraidāms, pamatojot to ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[6.1] Atbilstoši lietas materiālos esošajiem dokumentiem, mātes ģimenē saglabājas riski meitas attīstībai, veselībai

un drošībai. Meitas dzīvība un veselība varēja tikt būtiski apdraudēta, kas atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 27.panta pirmās daļas 1.punktam ir pamats bērna šķiršanai no ģimenes.

[6.2] Pieteicēja ilgstoši nav spējusi risināt savas sociālās problēmas, nodrošināt pilnvērtīgu bērna aprūpi un

uzraudzību, neskatoties uz ilgstoši saņemtajiem atbalsta pasākumiem. Rīgas Sociālais dienests ir konstatējis, ka

mātei ir sadzīves un bērna aprūpes, audzināšanas prasmju trūkums, kā arī bāriņtiesas sēdē SOS centrs norādījis, ka

dzīvoklī ir antisanitāri apstākļi (arī /Adrese D/), pieteicēja nespēj funkcionēt tīrā vidē. Meitai riski ir ļoti augsti.

Meitai tika radīti sapīšanās gultasveļā un nosmakšanas vai izkrišanas no gultas draudi. Sadarbība ar ģimeni uzsākta

vēl pirms bērna dzimšanas un līdz šim brīdim nekas nav mainījies.

Atbilstoši pieteikumā norādītajiem argumentiem, secināms, ka pieteicēja nekritiski vērtē savas prasmes

bērna aprūpes un uzraudzības pilnvērtīgā nodrošināšanā.

[6.3] Pastāv Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 2.punktā un Bērnu tiesību aizsardzības likuma

27.panta pirmās daļas 1.punktā norādītie priekšnoteikumi aizgādības tiesību neatjaunošanai.

[6.4] Pārsūdzētais lēmums Nr.1 atbilst bērna vislabākajām interesēm. Bāriņtiesa pamatoti lēmusi neatjaunot

/Persona F/ pārtrauktās aizgādības tiesības /Persona B/.

[7] Trešā persona, meitas aizbildne /Persona H/ rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteicēji ir adekvāti,

saprot kā jārūpējas par bērnu un būtu pelnījuši atgūt meiteni ģimenē. Meitai vajadzētu augt bioloģiskajā ģimenē.

[8] Rīgas valspilsētas bāriņtiesa rakstveida paskaidrojumā tiesai norāda, ka uzskata pieteikumu par nepamatotu un

lūdz to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā Nr.1 norādīto.

[9] Dienvidkurzemes novada bāriņtiesa rakstveida paskaidrojumā tiesai norāda, ka uzskata pieteikumu par

nepamatotu un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā Nr.2 norādīto, papildus norādot turpmāk

minēto.

[9.1] Pieteicēja pieteikuma 1.punktā norādītie apsvērumi un argumenti ir attiecināmi uz vienpersoniski

pieņemto lēmumu, nevis uz pārsūdzēto lēmumu Nr.2. Atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam pieteicējam bija

tiesības pārsūdzēt vienpersonisko lēmumu, taču pieteicējs šīs tiesības nav izmantojis.

[9.2] Pieteicējs savā pieteikumā norāda, ka bāriņtiesas lēmums ir nepareizs, bet pieteikumam nav

pievienojis pierādījumus, kas norādītu uz tiešu lēmuma nepareizību. Bāriņtiesas rīcībā esošā informācija un lietā

esošie dokumenti pierāda to, ka bāriņtiesa ir izskatījusi lietu un lēmusi saskaņā ar tās rīcībā esošajiem

pierādījumiem.

[10] Tiesas sēdē pieteicēji un pieteicēju pārstāvis juridiskās palīdzības sniedzējs pieteikumu uzturēja uz

pieteikumā un paskaidrojumos norādīto argumentu pamata, bāriņtiesu pilnvarotās pārstāves un meitas sevišķā

aizbildne pieteikumu neatzina uz pārsūdzētajos lēmumos un paskaidrojumos norādīto argumentu pamata.

Motīvu daļa

[11] Izvērtējusi lietas materiālus un uzklausījusi procesa dalībniekus, tiesa secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[12] Lietā ir noskaidrojams vai ir pamats atjaunojot meitas aizgādības tiesības pieteicējiem.

Atbilstoši Bāriņtiesu likuma 24.pantam bāriņtiesa ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc vienpersoniskā lēmuma

pieņemšanas lemj par pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanu bērna vecākiem.

Civillikuma 203.panta ceturtā daļa noteic, ka pārtrauktās aizgādības tiesības vecākam atjauno, ja bāriņtiesa

atzīst, ka nepastāv šā panta pirmajā vai trešajā daļā minētie apstākļi. Tātad saskaņā ar Civillikuma 203.pantu

pamats pārtraukto aizgādības tiesību atjaunošanai ir tas, ka vairs nepastāv tie apstākļi, kuru dēļ aizgādības tiesības

tika pārtrauktas.

Bāriņtiesu likuma 22.panta trešā daļa noteic, ka, ja bērna aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesli ir zuduši,

bāriņtiesa lemj par pārtraukto bērna aizgādības tiesību atjaunošanu, ņemot vērā bērna intereses. Saskaņā ar minētā

panta piekto daļu bāriņtiesa, sagatavojot lietu par pārtraukto bērna aizgādības tiesību atjaunošanu: 1) noskaidro, vai

ir zuduši iemesli, kuru dēļ vecākam tika pārtrauktas bērna aizgādības tiesības; 2) pieprasa vecāka dzīvesvietas

sociālajam dienestam atzinums par iespējām bērnam atgriezties vecāka aizgādībā; 3) pieprasa no audžuģimenes,

aizbildņa vai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas informāciju par bērna un vecāka

saskarsmi, garīgo un materiālo atbalstu bērna audzināšanā ārpusģimenes aprūpes laikā; 4) pieprasa cita informācija,

kas nepieciešama, lai pieņemtu pamatotu lēmumu.

Ja vecāks, kuram par bērna tiesību pārkāpumiem pārtrauc aizgādības tiesības, savu rīcību nemaina, tad

aizgādības tiesības vecākam nav pamata atjaunot. Tomēr, ja vecāks savu rīcību maina vai bērnus apdraudošie

apstākļi faktiski vairs nepastāv, tad aizgādības tiesības vecākam nav pamata turpināt ierobežot.

Tā kā personu savstarpējās attiecības var būt mainīgas, tad arī tiesiskais regulējums aizgādības tiesību

pārtraukšanā un atjaunošanā ir veidots tā, lai šādas (pozitīvas vai negatīvas izmaiņas) tiktu ņemtas vērā (Senāta

2023.gada 22.marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA471/2023 5.punkts).

Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 2.1daļas 1.punktā nostiprinātajam bērnu tiesību

aizsardzības principam, nosakot bērna labākās intereses, nepieciešams tiekties uz bērna situācijas ilgtspējīgu

risinājumu, atbilstoši situācijai ņemot vērā, cik lielā mērā veicamie pasākumi nodrošina bērnam emocionāli tuvas,

pastāvīgas, ģimeniskas attiecības. Tiesa nosaka bērna labākās intereses un pieņem tādu nolēmumu, kas konkrētajā

situācijā vislabāk nodrošina bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu (Senāta 2024.gada 19.jūnija sprieduma lietā

Nr.SKA-317/2024 7.punkts).

Tātad bāriņtiesas pienākums, lemjot par pārtraukto bērna aizgādības tiesību atjaunošanu, ir vispusīgi un ar

pienācīgu rūpību izvērtēt katru konkrēto situāciju, lai konstatētu, vai tie apstākļi, kas bija pamatā vecāka aizgādības

tiesību pārtraukšanai, ir zuduši vai arī joprojām pastāv. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda, vai bāriņtiesa pamatoti

secināja, ka nav zuduši tie apstākļi, kas bija par pamatu meitas aizgādības tiesību pārtraukšanai pieteicējiem un vai

bāriņtiesa, pieņemot lēmumu, ir pienācīgi izvērtējusi visus apstākļus, kas ir būtiski, lai nodrošinātu bērna tiesību un

interešu primāru ievērošanu.

[13] Pieteicējiem ar 2025.gada 2.janvāra bāriņtiesas locekles vienpersonisko lēmumu ir pārtrauktas meitas

aizgādības tiesības pamatojoties uz Bāriņtiesu likuma 23.panta 1.punktu un otro daļu, proti, jo bērna dzīves

apstākļu pārbaudē vai citādi atklājās, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos un bērna turpmākā

atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa veselību vai dzīvību.

Savukārt ar Rīgas bāriņtiesas un Dienvidkurzemes bāriņtiesas 2025.gada 16.marta lēmumu Nr.1 un Nr.2, nolemts

pieteicējiem neatjaunot pārtrauktās meitas aizgādības tiesības (lietas 1.sējuma 43.-48.lapa, 2.sējuma 21.-24.lapa).

Proti, atzīts, ka pieteicēji nenodrošināja bērnu vecumam atbilstošu aprūpi un uzraudzību, ka pastāv augsts risks, ka

atgriežot bērnu ģimenē bērnam netiks nodrošināta pilnvērtīga aprūpe un audzināšana un bērna attīstībai labvēlīgi

apstākļi.

Attiecīgi konkrētajā lietā jāvērtē vai pieteicēji spēj nodrošināt bērna aprūpi, uzraudzību un ir zuduši iepriekš

konstatētie bērna attīstībai nelabvēlīgie apstākļi un riski.

[14] No lietas materiāliem konstatējams turpmāk minētais.

[14.1] Saskaņā ar lietā esošo Rīgas Sociālā dienesta 2025.gada 13.janvārī sniegto informāciju (lietas

2.sējuma 66.lapa) pieteicēja sociālā dienesta redzeslokā nonāca no 2024.gada 21.februāra līdz 4.jūlijam, kad tika

saņemta informācija no ārsta par /Persona B/ grūtniecību un pašaprūpes problēmām ar lūgumu iesaistīties un

izvērtēt vai pieteicēja spēs nodrošināt gaidāmā bērna pamatvajadzības. Sadarbības laikā tika novērots, ka pieteicējai

ir sadzīves un bērnu aprūpes, audzināšanas prasmju trūkums. 2024.gada 5.jūlijā sociālais dienests deleģēja sociālo

darbu ar /Persona B/ ģimeni biedrībai “Rīgas SOS bērnu ciematu asociācija” SOS centrs. Darbs ar ģimeni tika

veikts līdz 2024.gada 17.decembrim, kad ģimene iestājās sociālās rehabilitācijas programmā ar izmitināšanu –

“Sociālās rehabilitācijas pakalpojums “Mežrozes””.

[14.2] 2025.gada 14.janvāra SOS centra vēstulē Nr.4-4/SGV/19 (lietas 2.sējuma 73., 74.lapa) norādīts, ka

SOS centrs 2024.gada 5.jūlijā uzsāka sadarbību ar /Persona B/. SOS centra redzeslokā viņa nonāca saistībā ar Rīgas

Sociālā dienesta nosūtījumu, kurā identificētas tādas sociālās problēmas kā bērna aprūpes, drošas vides

nodrošināšanas prasmju trūkums, antisanitāri apstākļi ģimenes dzīvesvietā un pieteicējas personīgās higiēnas

neievērošana un nespēja funkcionēt tīrā vidē. 2024.gada 21.jūnijā /Persona B/ dzimusi meita /Persona F/, jau

pirmajā apsekošanas reizē ģimenes dzīvesvietā /Adrese C/ konstatēti antisanitāri apstākļi. Dzīvoklī bija izteikta

urīna smaka, izmētātas mantas, netīra gultas veļa. Bērns gulēja ar māti vienā gultā, gultas veļa bija savandīta,

bīstamību radīja sapīšanās veļā un nosmakšana vai izkrišana no gultas un traumu gūšana. Bērna gultiņa nebija

iegādāta, mātei nebija zināšanu par bērna aprūpi un drošas, piemērotas vides nodrošināšanu bērnam. Pieteicēja

nekopa arī pati sevi, bija netīrīga, nemazgājās, vienmēr neķemmētiem matiem. Ģimenei jau bija piešķirts PEP

mammas pakalpojums ar mērķi papildināt pieteicējas zināšanas zīdaiņa aprūpē, papildus SOS centrs piesaistīja

ģimenes asistentu, kura regulāri pieteicējai atgādināja sakopt dzīvesvietu, kontrolēja regulārus un laicīgus ārstu

apmeklējumus un citu nepieciešamo speciālistu apmeklējumus bērnam un mātei, par ko klientei vienmēr bija

jāatgādina. SOS centrs sagādāja pieteicējai atbilstošu bērnu gultiņu, bet bērns tajā netika likts, pieteicēja

paskaidroja, ka bērns cauri redelēm var izbāzt galvu un nolauzt. Pieteicējas ģimeni regulāri apsekoja SOS centra

sociālā darbiniece, bet kliente tikai daļēji uztvēra speciālistu norādījumus un bija vienaldzīga pret ieteikumiem.

Veicot ģimenes uzraudzību situācija bija mainījusies tikai nedaudz, kliente bez regulāra atbalsta pati nav spējīga

veikt bērna pilnvērtīgu aprūpi, bez norādījumiem pati neiedomājās sakopt dzīvesvietu un uzskatīja, ka vide, kādā

dzīvo zīdainis, ir normāla.

Pēdējās apsekošanas laikā 2024.gada 17.decembrī konstatēts, ka kliente ēd no dzīvniekiem paredzēta metāla

trauka. Kliente bieži neatbildēja uz telefona zvaniem, mēdza izvairīties no speciālistu apsekošanas dzīvesvietā,

bieži meloja, lai izvairītos no speciālistu ieteikumiem. Sarunas laikā piekrita ierosinājumiem, bet solīto nepildīja.

Meitai bija konstatēti augsti riski saistībā ar bērna vecumu un pašaizsardzību, antisanitāro vidi, uz grīdas

izmētātiem dažādiem bērna veselībai un dzīvībai bīstamiem priekšmetiem (šķēres), pamatvajadzību nodrošinājums

(pietiekami nav nodrošināta bērna vecumposmam atbilstoša pārtika). Vidēji riski bērnam konstatēti saistībā ar

bērna veselības aprūpu, jo ģimenes asistents regulāri kontrolēja bērna pierakstus pie ārsta un nepieciešamos

apmeklējumus, bērna mātei bija grūtības tam sekot līdzi. Tāpat augsti riski konstatēti pašai bērna mātei saistībā ar

garīgo, fizisko un emocionālo veselību, jo /Persona B/ ir II invaliditātes grupa no bērnības, kognitīvo procesu

traucējumi un redzes problēmas, kas negatīvi ietekmē vecāka lomas pildīšanu. Augsti riski pieteicējai konstatēti arī

attiecībā uz prasmju un zināšanu trūkumu bērnu audzināšanā – bez speciālistu atbalsta nespēj rūpēties par bērnu,

ikdienā bērns ir pakļauts bīstamām situācijām, arī augsti riski konstatēti attiecībā uz vājām sociālām prasmēm un

problēmas atzīšanu, jo kliente nesaskata problēmas savā dzīvesveidā un ģimenes sociālajā situācijā. Vidēji riski

pieteicējai konstatēti saistībā ar sadarbību ar valsts un pašvaldību institūcijām, nav savas iniciatīvas. Tāpat attiecībā

uz pamatvajadzību nodrošināšanu konstatēti vidēji riski, jo kliente iztiek no invaliditātes pensijas un ģimenes valsts

pabalsta, uzturlīdzekļus nav pieprasījusi.

Pieteicēja atteicās no SOS centra piešķirtajiem pakalpojumiem ģimenes sociālās situācijas uzlabošanai,

atteicās no psihologa pakalpojuma. Nav sagaidāms, ka klientes domāšana mainīsies. 2024.gada 17.decembrī SOS

centrs pieņēma lēmumu piešķirt /Persona B/ ar meitu Latvijas Sarkanā krusta Krīzes centra “Burtnieks” sociālās

rehabilitācijas programmu ar izmitināšanu “Sociālās rehabilitācijas pakalpojums “Mežrozes””, lai veicinātu

klientes sadzīves un sociālo prasmju, sociālās funkcionēšanas spēju uzlabošanu un mazinātu risku bērna nokļūšanai

ārpusģimenes aprūpē, līdz ar to sadarbība ar SOS centru tika pārtraukta.

2024.gada 18.decembrī “Mežrozes” vadītāja informēja SOS centru, ka /Persona B/ nolēmusi doties uz

mājām, pakalpojuma darbinieki nespēja motivēt pieteicēju palikt. Kliente ar bērnu devās uz sava tēva /Persona I/

dzīvesvietu, kur arī bija antisanitāri, bērna veselībai un dzīvībai bīstami apstākļi. Par notikušo SOS centra

darbiniece 19.decembrī ziņoja policijai, policija pieteicēju ar bērnu minētajā datumā /Adrese E/ nesastapa.

21.decembrī SOS centra sociālā darbiniece saņēma zvanu no pieteicējas /Persona I/, ka viņa mazmeita /Persona F/

ir mirusi, par ko nekavējoties tika nodota informācija policijai.

2024.gada 21.decembrī pieteicēja ar bērnu tika atrasta kādā sargu būdā netālu no /Persona I/ dzīvesvietas,

policija nogādāja pieteicēju ar bērnu drošā vietā, jo viņa paskaidroja, ka viņai ir vairākas dzīvesvietas. Sociālā

darbiniece izskaidroja policijas darbiniekiem situāciju un lūdza bērnu nogādāt drošos apstākļos. 23.decembrī SOS

centrs saņēma ziņu no policijas, ka pieteicēja ar bērnu aizturēta /Persona I/ dzīvesvietā, kurā sadzīves apstākļi ir

bīstami zīdainim, tāpēc bērns nogādāts sociālās aprūpes centrā.

2024.gada 27.decembrī SOS centrā saņemta informācija no sociālās rehabilitācijas pakalpojuma

“Mežrozes”, kur secināts, ka pieteicējai vecāku prasmes nav pietiekamas bērna labvēlīgai augšanai ģimenē. Kliente

bez liela speciālistu atbalsta un kontroles viena nespēj nodrošināt bērna pilnvērtīgu aprūpi un attīstīšanu atbilstoši

vecumposmam un riski bērnam būt mātes aizgādībā bez speciālistu uzraudzības ir augsti.

Iegūtā informācija par pieteicēju /Persona A/ liecina, ka viņam nav ienākumu, dzīvo Cīravas pagastā, savu

bērnu finansiāli neatbalsta, bērna aprūpē nepiedalās, retu reizi apciemo bērnu. /Persona B/ māte informēja, ka

meitai un mazmeitai nevar nodrošināt dzīvesvietu.

[14.3] Ģimenes ārsts /Persona J/ 2025.gada 15.janvārī sniedzis informāciju (lietas 2.sējuma 71.lapa), ka

/Personas kods A/ praksē reģistrēta no 2024.gada 11.decembra, šajā datumā arī bijusi uz vizīti kopā ar māti. Bērna

attīstība un veselības stāvoklis atbilst vecumam, neliels hipertonuss muskuļos. Apskates laikā bērns pēdējās dienas

nav bijis vannots, ieradusies ar pilnu pamperi, nenogrieztiem nagiem, pēc vienreizējas tikšanās radies iespaids, ka

vecākiem trūkst zināšanas bērna aprūpē un higiēnas ievērošanā, iespējams bērns cieš no pamešanas novārtā.

[14.4] 2025.gada 14.janvārī notikusi Rīgas bāriņtiesas saruna ar Dienvidkurzemes bāriņtiesu, kur

noskaidrots, ka pieteicēja /Persona A/ ģimenes dzīvesvietā vienmēr bijusi sadzīviska nekārtība, nav bijusi tīrība un

pašaprūpes iemaņu. Vecāki nav spējuši pieteicējam iemācīt ne rūpes, ne aprūpi, ne higiēnu, izpratnes trūkums. Par

aizgādības tiesību atjaunošanu varētu lemt, ja tiktu piesaistīts ģimenes asistents, kas palīdzētu bērna aprūpē, vērstu

uzmanību uz personīgo higiēnu (lietas 2.sējuma 70.lapa).

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs Narkoloģiskās palīdzības dienests sniedzis informāciju, ka

pieteicēja nav ārstējusies ne ambulatori, ne stacionārā (lietas 2.sējuma 69.lapa).

Nacionālais veselības dienests sniedzis informāciju, ka pieteicējai /Organizācija I/ ir iekļauti dokumenti par

pacientu ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem 2009. un 2023.gadā. Savukārt par /Persona A/ ir iekļauti

/Organizācija J/ medicīnas dokumenti 2011. un 2029.gadā pacientam ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem.

Narkoloģiskā pacienta reģistrācijas kartes nevienam no pieteicējiem nav (lietas 2.sējuma 60.lapa).

[14.5] 2024.gada 27.decembrī Valsts sociālās aprūpes centrs “Rīga” (lietas 2.sējuma 52.lapa), sniedzis

informāciju, ka filiāle /Organizācija K/ uzņemšanas laikā, veicot bērna veselības stāvokļa izvērtēšanu, konstatēts,

ka bērnam iekaisusi āda starpenes rajonā un galvas āda aiz ausīm. Bērns nekopts, ļoti netīrs, drēbes netīras, ar

nepatīkamu smaku.

2025.gada 2.janvārī notikusi saruna ar “/Organizācija A/ darbinieci /Persona K/, kas informējusi, ka bērns

ievietots “/Organizācija A/” ļoti nekopts. Vecākiem ir emocionāla pieķeršanās bērnam, vēlme audzināt, bet trūkst

izpratnes par bērna kopšanu, trūkst iemaņu un prasmju. Kopējā situācija materiālā jomā esot bēdīga, trūkst

nodrošinātības. Tēvs redzami vairāk uzņemas atbildību kā māte, vēlas bērnu izņemt no /Organizācija A/. Mammai

ir izpratnes trūkums. Emocionālā līmenī bērns vecākiem ir svarīgs. Mammai noteikti vajadzīga asistēšana. Bērns

atbilstošs vecumam, var redzēt, ka vecāki ir nodarbojušies, nav tikai gulējis gultiņā. Bērns smaidīgs (lietas

2.sējuma 55.lapa).

[14.6] Lietā atrodas pieteicēju dzīvesvietas apsekošanas akts 2025.gada 10.janvārī (lietas 2.sējuma 61.lapa),

kur konstatēts, ka dzīvesvieta ir tīra, sakārtota, bērnam bīstami priekšmeti nav.

[14.7] No Rīgas bāriņtiesas sēdes protokola (lietas 2.sējuma 75.-80.lapa) izriet, kas pieteicēja nenoliedz, ka

pēc bērna izņemšanas no ģimenes nav sadarbojusies ar sociālo dienestu, bet norāda, ka parādījušās atbalsta

personas, meitas krustvecāki un viņu meita, kurai arī ir mazs bērns, pieteicēja arī runā ar savu māti. Pieteicējai ir

piedāvāts apmeklēt bērnu skoliņu, kur var aprunāties ar citām mammām. Pieteicēja zināja, ka bērns ir jākopj, bet

nezināja cik bieži.

[14.8] Savukārt Dienvidkurzemes bāriņtiesas sēdes protokolā pieteicējs /Persona A/ ir atzinis, ka viņam

trūkst zināšanas kā aprūpēt un audzināt bērnu (lietas 1.sējuma 40.-41.lapa). Vienīgā sadarbība ar sociālo dienestu

bijusi 2024.gada oktobrī, kad /Persona A/ vērsās sociālajā dienestā par dzīvokli Cīravā, tā kā brīvu dzīvokļu Cīravā

nebija, sadarbība beidzās un pieteicējs aizbrauca atpakaļ uz Rīgu. Pēc tam janvārī tika saņemtas ziņas, ka /Persona

B/ ar bērnu aizbēgusi no “Mežrozēm”, tika iesaistīta policija, visi meklēja. Tajā laikā /Persona A/ bija Cīravā,

strādāja. Pieteicējs informēja, ka turpmāk strādās Rīgā, ka iepriekšējais bērna ģimenes ārsts /Persona B/ nepatika,

jo aizrādīja par bērna svaru, iepriekš strādāja Liepājā. Kad pārvācās uz Rīgu iztika no /Persona B/ invaliditātes

pabalsta un viņas mamma palīdz. Pieteicējs atzina, ka viņš spēs bērnam visu iegādāties, bet trūkts zināšanas,

vajadzētu palīdzību no sociālā dienesta.

[15] Senāts, interpretējot aizgādības jēdziena saturu, kā arī aizgādības tiesību pārtraukšanas un atņemšanas

priekšnoteikumus, norādījis, ka aizgādības tiesību atņemšana ir galējais līdzeklis, kas izbeidz vecāka tiesības un

pienākumus, savukārt aizgādības tiesību pārtraukšana ir pagaidu līdzeklis, kura piemērošanas gadījumā vecāka

tiesības un pienākumi tiek pārtraukti uz laiku. No vienas puses, tās mērķi ir novērst apdraudējumu bērnam, no otras

puses, – dot vecākam iespēju novērst tos apstākļus, kuri bija pamatā aizgādības tiesību pārtraukšanai. Vecāks,

kuram ir pārtrauktas aizgādības tiesības, nevar pieņemt nekādus lēmumus attiecībā uz bērnu, citiem vārdiem sakot,

viņam nav juridiskās varas pār bērnu.

Pasākumiem, kas tiek veikti laikā, kamēr vecākam ir pārtrauktas aizgādības tiesības, ir jābūt vērstiem uz to

apstākļu, kas bijuši aizgādības tiesību pārtraukšanas pamatā, novēršanu un vecāka un bērna atkalapvienošanu.

Bāriņtiesai un vecāka dzīvesvietas sociālajam dienestam šajā sakarā jāsniedz vecākam nepieciešamā palīdzība

(Bāriņtiesu likuma 39.panta pirmā daļa), tostarp veicinot bērna un vecāka saskarsmi (Bāriņtiesu likuma 39.panta

otrā daļa) (Senāta 2014.gada 29.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-534/2014 (A420519112) 12.–16.punkts).

Tiesu praksē atzīts, ka aizgādības tiesību pārtraukšana ir pieļaujama tikai īpašos, ļoti nopietnos gadījumos.

Tas ir galējais līdzeklis, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus, viņam paliekot vecāku

aizgādībā, un tikai īpašos gadījumos un pastāvot objektīvam iemeslam, vecākiem aizgādības tiesības ir

pārtraucamas (Senāta 2012.gada 12.novembra sprieduma lieta Nr.SKA-870/2012 9.punkts, 2013.gada 20.jūnija

sprieduma lietā Nr.SKA - 359/2013 8.punkts).

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas pasludinātās Bērnu tiesību deklarācijas 6.pantā

noteikts, ka bērnam viņa personības pilnvērtīgai un harmoniskai attīstībai ir nepieciešama mīlestība un sapratne, un

kad vien tas iespējams, bērnam ir jāaug savu vecāku aprūpē. Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk - Konvencija)

vadošais princips nosaka, ka parastos apstākļos bērniem vislabāk klājas kopā ar saviem vecākiem, ja tas nav

pretrunā ar bērna vislabākajam interesēm. Ģimenes svarīgums tiek uzsvērts Konvencijas preambulā. Proti, ģimenei

kā sabiedrības pamatšūniņai un visu tās locekļu, it sevišķi bērnu, izaugsmes un labklājības dabiskajai videi

jānodrošina nepieciešamā aizsardzība un atbalsts, lai tā varētu pilnīgi uzņemties pienākumus sabiedrības ietvaros.

Bērnam, lai viņš varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personība, jāaug ģimenes vidē, laimes, mīlestības un

izpratnes gaisotnē. Konvencijas 9.pants ietver būtisku bērna tiesību principu, ka bērnus nevajadzētu šķirt no

vecākiem, ja vien tas nav nepieciešams viņu vislabāko interešu nodrošināšanai.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir atzīts, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

8.pants ietver sevī valsts pienākumu veikt darbības, kas veicinātu ģimenes apvienošanu. Attiecīgā panta būtiskais

elements ir aizsargāt indivīdu no varas iestāžu nepamatotas iejaukšanās indivīda privātā un ģimenes dzīvē. Valstīm

ir pienākums veikt pasākumus, kuru mērķis ir ģimenes atkalapvienošanās.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 4.panta 3.punktu bērna tiesības tiek aizsargātas, lai saglabātu

bērna orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no sabiedrības un indivīda

galvenajām vērtībām. Bērna tiesības uzaugt ģimenē ir bērna pamattiesības, kas var tikt ierobežotas vienīgi likumā

paredzētajos gadījumos un tikai tad, ja situāciju nav iespējams noregulēt saudzīgākiem līdzekļiem.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 44.pants noteic, ka bērna ārpusģimenes aprūpes laikā pašvaldība sniedz

izglītojošu, sociālu un citu palīdzību bērna vecākiem, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē. Audžuģimene,

aizbildnis un bērnu aprūpes iestāde informē vecākus par bērna attīstību un veicina ģimenes saišu atjaunošanu.

Ņemot vērā minēto, secināms, ka vecāka pienākums pēc aizgādības tiesību pārtraukšanas ir veikt visas

nepieciešamās darbības, lai atgrieztu bērnu ģimenē, savukārt ārpusģimenes aprūpes sniedzējam un valsts un

pašvaldību iestādēm vecāks visādi jāatbalsta un jāsniedz viņam situācijas risināšanai atbilstoša palīdzība ģimenes

atkalapvienošanās nodrošināšanai.

[16] Novērtējot sprieduma [14] punktā minētajos dokumentos norādītos apstākļus, tiesa secina, ka sociālais

dienests tika piesaistīts pieteicēju ģimenes sociālo problēmu risināšanai vēl pirms bērna izņemšanas no ģimenes,

proti, pieteicējai un bērnam tika piesaistīts ģimenes asistents un piešķirts PEP mammas pakalpojums, taču darbs ar

ģimeni pusgada garumā nedeva rezultātu. Sociālie darbinieki novēroja, ka pieteicēja patstāvīgi nespēj nodrošināt

bērna aprūpei labvēlīgu, tīru un drošu vidi, kā arī pieteicēja neizprot bērna vajadzības un nespēj veikt pilnvērtīgu

bērna aprūpi un audzināšanu. Lai izvairītos no bērna šķiršanas no ģimenes, pieteicējai tika piešķirts sociālās

rehabilitācijas pakalpojums ar izmitināšanu, lai dzīvojot sociālo darbinieku pastāvīgā uzraudzībā pilnveidotu

pieteicējas sociālās zināšanas un prasmes un bērna aprūpes spējas, taču pieteicēja jau nākamajā dienā pameta

sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, tādējādi dienestam bija pamats secināt, ka bērns atrodas viņa dzīvībai un

veselībai bīstamos apstākļos un vecāki nespēj nodrošināt bērna aprūpei atbilstošus apstākļus, jo bērna vecākiem

nav zināšanu un izpratnes par savu un bērna higiēnu, veselības aprūpi, uzraudzību, vajadzībām un to

nodrošināšanu.

Kopš bērna izņemšanas no ģimenes ir notikusi pieteicēju dzīvesvietas apsekošana un ir konstatēti labvēlīgi

apstākļi bērna aprūpei. Taču tiesa ņem vērā, ka arī iepriekšējās sadarbības laikā, pēc sociālā dienesta sniegtajām

ziņām, periodiski pieteicēju dzīvesvietā bija ieviesta kārtība, taču tas ir bijis īslaicīgi un ģimenes asistentei visu

laiku bija jāatgādina par nepieciešamību sakopt dzīvesvietu.

Lietas izskatīšanas laikā pieteicējs informēja tiesu, ka ir atradis darbu, kā arī, ka ir sarakstījušies ar /Persona

B/, tomēr tiesa secina, ka bērns no ģimenes netika izņemts minēto apstākļu dēļ, bet galvenokārt tādēļ, ka

pieteicējiem trūkst zināšanas un izpratnes par bērna aprūpi un bērnam pilnvērtīgu dzīves apstākļu nodrošināšanu.

To, ka pieteicējiem trūkst zināšanas bērna aprūpē, tiesas sēdē apliecināja arī /Persona A/.

Ņemot vērā, ka cita sadarbība ar sociālo dienestu pieteicējiem pēc bērna izņemšanas no ģimenes nav bijusi,

jo psiholoģiskā izpēte vēl nav notikusi, savukārt citi pakalpojumi tiks piedāvāti tikai pēc izpētes, tiesa atzīst, ka ir

pāragri atzīt, ka pieteicēji ir novērsuši apstākļus, kas bija par pamatu bērna izņemšanai no ģimenes. Tiesa pozitīvi

novērtē pieteicēju motivāciju atgūt bērnu, vēlmi ātrāk novērst bērna attīstībai kaitīgos apstākļus, kā arī izteikto

vēlmi par saviem līdzekļiem iegūt nepieciešamās zināšanas un izpratni par bērna aprūpi, saņemot nepieciešamos

sociālos pakalpojumus, taču bērna atgriešana ģimenē ir iespējama tikai pēc nelabvēlīgo apstākļu novēršanas, nevis

vecāku izteiktās vēlmes tos novērst, turklāt vecāku spējai nodrošināt bērna attīstībai labvēlīgus apstākļus ir jābūt

ilgstošai un noturīgai.

[17] Apkopojot visu iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka Rīgas valstpilsētas pašvaldības bāriņtiesas 2025.gada

16.janvāra lēmums Nr.1.3./108 un Dienvidkurzemes novada bāriņtiesas 2025.gada 16.janvāra lēmums Nr.1.3./11 ir

tiesisks un pamatots un nepastāv priekšnoteikumi pieteicējiem atjaunot bērna aizgādības tiesības. Tādējādi

pieteicēju pieteikumi ir pilnībā noraidāmi.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu, 254.pantu Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt /Persona B/ pieteikumu par Rīgas valstpilsētas pašvaldības bāriņtiesas 2025.gada 6.janvāra lēmuma

Nr.1.3./108 atcelšanu un /Persona A/ pieteikumu par Dienvidkurzemes novada bāriņtiesas 2025.gada 16.janvāra

lēmuma Nr.1.3./11 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas,

iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese A. Tauriņa