Court dismissed appeal against administrative fine for parking violation, upholding lower court's decision based on LAPK provisions.

Lietas Nr. 130054315

Lietas arhīva Nr. 104AA-0155-16/8

SPRIEDUMS

Rīgā 2016.gada 19.februārī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese I.Logina,

tiesneses S.Amola un D.Kalniņa,

rakstveida procesā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar Rīgas pašvaldības policijas pilnvarotās personas /pers.A/iesniegto apelācijas

sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 6.novembra spriedumu, un

konstatēja

2015.gada 16.martā Rīgas pašvaldības policijas Operatīvās vadības un drošības uzraudzības pārvaldes, kārtībnieks sastādīja administratīvā

pārkāpuma protokolu - paziņojumu Nr.510898919, (turpmāk – Protokols) par to, ka /pers. C/ bija novietojis transportlīdzekli VW Jetta, valsts

reģistrācijas numurs /TL numurs/, stāvēšanai /adrese/ 326.ceļu zīmes darbības zonā (Ceļu satiksmes noteikumu 135.11.pants), izdarot Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa ( turpmāk arī - LAPK) 149.10 panta 5.daļas 11.punktā minēto administratīvo pārkāpumu. Ar Protokolu uzlikts

naudas sods 40 euro apmērā.

Minēto protokolu – paziņojumu /pers. C/ pārsūdzēja Rīgas pašvaldības policijas Operatīvās vadības un drošības uzraudzības pārvaldē (turpmāk arī

– RPP OVDUP). RPP OVDUP ar 2015.gada 22.aprīlī lēmumu Nr.D57/10-5/510898919/40 (turpmāk arī – Iestādes lēmums) atstāts negrozīts lēmums

par administratīvā pārkāpuma protokola - paziņojumu Nr.510898919 piemērošanu.

Nepiekrītot Iestādes lēmumam, /pers. C/ to pārsūdzēja Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā (turpmāk arī - rajona tiesa).

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 6.novembra spriedumu Iestādes lēmums atcelts, /pers. C/ sūdzība apmierināta un

lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā izbeigta.

P a r Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 6.novembra spriedumu Rīgas pašvaldības policijas pilnvarotā persona

/pers.A/(turpmāk arī – Sūdzības iesniedzējs) iesniedza apelācijas sūdzību, lūdzot pirmās instances spriedumu atcelt un atstāt negrozītu Iestādes lēmumu.

Sūdzības iesniedzējs atsaucas uz 2004.gada 29.jūnija Ministru kabineta noteikumiem Nr.571 “Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – CSN)

4.punktu, 135.11.papildpunktu, Ceļu satiksmes likuma 1.panta 8.punktu, 19.pantu un 2008.gada 5.februāra Ministru kabineta noteikumiem Nr.61

“Kārtībā, kādā izsniedz caurlaides pasta pārvadātāju transportlīdzekļiem, inkasācijas transportlīdzekļiem Saeimas transportlīdzekļiem, Valsts prezidenta

Kancelejas transportlīdzekļiem, Valsts kancelejas transportlīdzekļiem un ministriju transportlīdzekļiem, ar kuriem nogādā pasta sūtījumus”’ 1.punktu

(turpmāk arī- MK noteikumi 61).

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka nav pamatots tiesas secinājums, ka pieteicējam nav jāpierāda, ka novietojis transportlīdzekli 326.ceļa zīmes

darbības zonā, jo pildījis darba pienākumus, tieši pretēji MK noteikumi Nr.61 nosaka stāvēšanas izņēmumu ar nosacījumu, ka transportlīdzeklis tiek

izmantots, pildot darba pienākumus, proti, darba pienākuma esamība ir kā obligāts priekšnosacījums, ka uz transportlīdzekli attiecas MK noteikumos

Nr.61 noteiktie izņēmumi, tādēļ pieteicējam pēc iestādes uzaicinājuma bija pienākums iesniegt pierādījumus, kas apliecinātu, ka transportlīdzeklis

pārkāpuma konstatēšanas brīdī tika izmantots darba vajadzībām un iestādei nav pamata piemērot administratīvo sodu.

Ja pieteicējs uzskata, ka iestāde nepamatoti ir sastādījusi protokolu, tad pieteicējam, apstrīdot iestādes lēmumu, ir jāpamato apstākļi uz ko

pieteicējs norādījis sūdzībā. Pretējā gadījumā iestādei nav iespējams objektīvi novērtēt, kad transportlīdzeklis tiek izmantots, pildot darba uzdevumu vai

kad izsniegtā atļauja tiek prettiesiski izmantota.

Fakts, ka pieteicējs nav iesniedzis darba uzdevumu, kas varētu pierādīt, ka pieteicējs patiešām veicis darba pienākumus, liecina par to, ka

transportlīdzeklis netika izmantots darba uzdevuma pildīšanai, jo nav loģiska izskaidrojuma, kādēļ pieteicējs nevarētu un nevēlētos pievienot

pierādījumus, kas apliecinātu pieteicēja izvirzītās pretenzijas.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tiesa nav vērtējusi pierādījumus, pamatojoties uz LAPK 244.pantu, proti, nav tos vērtējusi pēc savas iekšējās

pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas, nav skaidrs

kādēļ tiesa devusi priekšroku pieteicēja sniegtiem paskaidrojumiem, ja pieteicējs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas to apstiprina.

Par iestādes apelācijas sūdzību /pers. C/ iesniedza paskaidrojumus, norādot, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un noraidāma, jo tā nesatur faktus

vai argumentus, ka jebkādā veidā norādītu uz sprieduma nepareizību. Tiesa ir objektīvi un vispusīgi izvērtējusi visus lietas apstākļus un lietā piemērojamos

normatīvos aktus, tāpēc spriedums ir pamatots un atstājams negrozīts.

Saskaņā ar LAPK 289. 21pantā noteikto, apgabaltiesa apelācijas sūdzību izskata koleģiāli triju tiesnešu sastāvā, rakstveida procesā un ievērojot šā

kodeksa divdesmit trešajā „a” nodaļā noteikto tiesvedības kārtību.

Tiesu kolēģija, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, izvērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, atzīst, ka Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas 2015.gada 6.novembra spriedums ir likumīgs, pamatots un atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība ir noraidāma kā nepamatota.

Saskaņā ar LAPK 289.21panta un 289.22panta nosacījumiem apelācijas instances tiesa ievēro šī kodeksa divdesmit trešajā „a” nodaļā noteikto

tiesvedības kārtību un taisa nolēmumu administratīvā pārkāpuma lietā atbilstoši minētās nodaļas prasībām.

Saskaņā ar LAPK 289.17panta otro daļu apelācijas sūdzību, ar kuru pārsūdzams rajona tiesas spriedums apgabaltiesā, sastāda atbilstoši LAPK

289. panta prasībām un minētā panta pirmās daļas 4.punkta obligāts nosacījums ir norādīt kādā apjomā pārsūdz nolēmumu un kā izpaužas nolēmuma

nepareizība.

Augstākas instances tiesa vērtē zemākas instances tiesas nolēmumā norādīto secinājumu un motivācijas pamatojumu, bet šī izvērtējuma pamats ir

iesniegtās apelācijas sūdzības argumenti, kas atspēko vai neatspēko nolēmumā izteikto atzinumu pareizību.

Tiesas kolēģija, izvērtējot apelācijas sūdzībā norādītos argumentus, secina, ka tie pēc būtības ir identiski tiem, kas bija norādīti Iestādes

paskaidrojumos Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai par pie administratīvās atbildības sauktās personas sūdzību par Iestādes lēmuma

apstrīdēšanu.

Tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzībā norādītie argumenti ir tikuši izvērtēti Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada

6.novembra spriedumā, tā pamatojums ir pareizs un pietiekams, un tiesas kolēģija pievienojas spriedumā norādītajai motivācijai, tāpēc atbilstoši

LAPK 289.13panta trešajai daļai, atstājot negrozītu rajona tiesas spriedumu, izvērstāku argumentu izklāstu nenorāda.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 289.13, 289.21, 289.22 pantu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija

nosprieda

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 6.novembra spriedumu atstāt negrozītu, Rīgas pašvaldības policijas apelācijas sūdzību

noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnese I.Logina

Tiesnese S.Amola

Tiesnese D.Kalniņa