Appeal court dismisses defamation claim against politician for opinion not proven false or insulting.

Lietas Nr. C32302814

Lietas arhīva Nr. CA-1989-16/9

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2016.gada 7.decembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis U.Danga,

tiesneši I.Zaļā un I.Celmiņa,

ar tiesas sēdes sekretāri K.Vaļeiku,

izskatot atklātā tiesas sēdē civillietu /pers. A/ prasībā pret /pers. B/ par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, atvainošanās

publicēšanu un morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Rīgas Ziemeļu rajona tiesas 2016.gada 2.februāra

spriedumu, Civillietu tiesas kolēģija

konstatēja:

Aprakstošā daļa

Prasītāja/pers. A/ 2014.gada 3.septembrī cēlusi Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā prasību pret /pers. B/ par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu

ziņu atsaukšanu, atvainošanās publicēšanu un morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, kurā pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 92., 94.

un 95. pantu, Civillikuma 1., 5., 1635., 2352.1pantu un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem 7., 16., 21., un 25. pantu, lūgusi tiesu

uzlikt par pienākumu atbildētājam publiski tuvākajā “Latvijas radio 4” raidījumā “Dienu pēc dienas” (“???? ?? ????”) atsaukt prasītājas godu un cieņu

aizskarošās un patiesībai neatbilstošās ziņas par to, ka prasītāja izstājās no partijas “Saskaņa”, jo pirmorganizācija nav izvirzījusi viņu, kā kandidāti

Saeimas vēlēšanām, kā arī ir iestājusies citā partijā ar vienīgo mērķi kandidēt vēlēšanās no kādas partijas saraksta; atvainoties prasītājas priekšā par

minēto goda un cieņas aizskārumu, ievietojot attiecīgu atbildētāja izplatīto ziņu atsaukšanu un atvainošanos interneta mājas lapā www.Ism.lv, oficiālajā

izdevumā “Latvijas vēstnesis”, partijas “Saskaņa” mājas lapā www.saskanascentrs.lv, sociālā tīkla “Facebook” lapā, “Politiskā partija Saskaņas centrs”

internetā; un piedzīt no atbildētāja morālo kaitējumu 1000,00 euro apmērā, kā arī visus tiesāšanās izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2014.gada 28.jūlijā prasītāja ir griezusies pie atbildētāja ar prasību atsaukt minētas ziņas, uz ko atbildētājs

atbildēja noraidoši. 2014.gada 28.jūlijā atbildētājs kā partijas “Saskaņa” līderis, “Latvijas radio 4” raidījumā “???? ?? ????” (“Dienu pēc dienas”), ir

izplatījis ziņas, kā faktu par to, ka vienīgas iemesls, kamdēļ prasītāja izstājusies no partijas “Saskaņa”, kļuva pirmorganizācijas atteikums iekļaut viņu

partijas pirmsvēlēšanas deputātu kandidātu sarakstā. Minētais neatbilst patiesībai un ir meli. Prasītāja ir griezusies partijā “Saskaņa” ar iesniegumu, kurā

norādīja izstāšanās iemeslu, proti, partija ir nodevusi partijas biedrus un arī vēlētājus. Partijas “Saskaņa” valdes sēdē, kas notika 2014.gada 9.jūlijā

minētais prasītājas iesniegums tika nolasīts visiem valdes locekļiem (tai skaitā atbildētājam, kā partijas valdes priekšsēdētājam) un tiem tika paziņoti

prasītājas motīvi par izstāšanos no partijas — partija ir nodevusi savus vēlētājus. Turklāt partijas biedri ir izvirzījuši prasītāju par deputātu kandidātu, par

ko liecina partijas valdei adresēts 2014.gada 4.jūlija iesniegums.

Norādīts, ka atbildētājs minētajā “Latvijas radio 4” raidījumā paziņojis arī, ka prasītāja ir pārgājusi citā partijā, kura iekļāvusi viņu Saeimas

pirmsvēlēšanu sarakstā un teicis: “ja cilvēks sevi saista ar partiju tikai tāpēc, lai būtu iekļauts sarakstā un balotētos vēlēšanās, tad pirmorganizācija

pieņēma pareizu lēmumu, nofiltrējot /Pers. A/”. Norādītais fakts neatbilst patiesībai. Pēc izstāšanās no partijas “Saskaņa” prasītāja nav iestājusies nevienā

citā partijā, vēl jo vairāk, lai tiktu iekļauta pirmsvēlēšanu sarakstā. Prasītāja nav nevienas partijas biedrs. Prasītājas ieskatā, publiskie meli par to, ka

prasītāju pat partijas pirmorganizācija neizvirzīja par deputāta kandidāti, turklāt, tā saista sevi ar partiju tikai tāpēc, lai tiktu iekļauta kādā priekšvēlēšanu

sarakstā, rada klāji negatīvu tēlu prasītājai, kā politiķei sabiedrības acīs, kas pārsniedz pieņemamās kritikas objektīvās robežas. Vārda brīvība nav

absolūta un, ņemot vērā vārda brīvības ietekmējošo lomu sabiedrībā, tās īstenošana tiek saistīta ar zināmiem pienākumiem un atbildību. Atbildētāja

paustie fakti neatbilst patiesībai, jo partijas attiecīgā pirmorganizācija nav virzījusi nevienu kandidātu Saeimas vēlēšanām, turklāt partijas biedri ir izvirzījuši

prasītāju, kā deputāta kandidāti un prasītāja pēc izstāšanās no partijas “Saskaņa” nav iestājusies nevienā citā partijā.

Prasītājas ieskatā, nav pamata uzskatīt, ka atbildētāja paustie fakti ir viedoklis, jo tas neatspoguļo atbildētāja subjektīvu vērtējumu par prasītāju.

Atbildētājs nav paudis to formā, kas varētu liecināt par subjektīvu vērtējumu, bet vārds “iespējams” ir pausts kontekstā ar to, ka “pirmorganizācija,

iespējams, rīkojas pareizi, nofiltrējot /Pers. A/”. Prasītājai ir pamats secināt, ka atbildētājs apzināti ir paudis nepatiesus faktus, nolūkā nodarīt prasītājai

būtisku kaitējumu. Minētie publiskie izteikumi bija vērsti apgalvojuma formā pret prasītāju, kā politiķi un Saeimas deputāti. Paužot noteiktus patiesībai

neatbilstošus faktus, atbildētājs ir cēlis prasītājai neslavu, ir aizskāris viņas godu un cieņu, ar ko arī tika noradīts morālais kaitējums, kas izpaužas, kā

prasītājas, kā politiķa sabiedriskā novērtējuma samazinājums. Tā kā paustie fakti nav patiesi, tad prasītājai ir tiesības uz morālā kaitējuma taisnīgu

atlīdzināšanu, kas kalpotu kā līdzeklis pušu samierināšanai vai gandarījumam cietušajai personai, ja pušu samierināšanās nav iespējama un kuru prasītāja

novērtē 1000,00 euro apmērā.

Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2016.gada 2.februāra spriedumu prasība noraidīta.

Izvērtējot pušu sniegtos argumentus, pirmās instances tiesa priekšroku devusi atbildētāja sniegtajiem argumentiem.

Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka prasītāja ir cēlusi prasību, cita starpā to pamatojot ar Civillikuma 2352.1pantu. Pirmās instances tiesa

secinājusi, ka lai piemērotu šo normu, vispirms ir jākonstatē, ka no atbildētāja puses ir tikušas izplatītas ziņas, kas neatbilst patiesībai (nepatiesu ziņu

izplatīšana uzskatāma par prettiesisku rīcību), turklāt šīm ziņām ir jābūt tādām, kas ir aizskārušas prasītājas godu un cieņu objektīvā, nevis subjektīvā

izpratnē. Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka lietā nav strīda par to, ka atbildētājs cita starpā ir sniedzis interviju masu saziņas līdzekļiem par

notikumiem sociāldemokrātiskajā partijā “Saskaņa” kā šīs partijas līderis, atbildot uz žurnālistes jautājumiem, citu starpā arī uz tiem, kuri attiecas uz

prasītāju – par viņas izstāšanos no partijas iemesliem.

No lietā pievienotā intervijas ieraksta CD diskā (audioieraksta laiks no 24:52 līdz 26:00 minūtei), kas tieši tika pārbaudīts tiesas sēdē, to

noklausoties, pirmās instances tiesa konstatējusi, ka žurnāliste jautā, lai atbildētājs sniedz komentārus par prasītājas un vairāku citu personu lēmumu

izstāties no sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa”. Atbildētājs intervijā arī sniedz vispārinātu atbildi ne tikai par prasītāju, bet arī par citām personām, un

viņu motīviem atstāt partijas rindas. Līdz ar ko pirmās instances tiesa piekritusi atbildētāja paskaidrojumos minētajiem argumentiem, ka prasītājas

prasības pieteikumā norādītais, ka intervijā atbildētāja teiktais ir tikai par prasītāju, neatbilst īstenībai, proti, atbildētājs nerunā tikai un vienīgi par prasītāju

un par prasītājas rīcības, izstājoties no partijas, motīviem, bet gan runā par visiem tiem cilvēkiem, kas ir pieņēmuši šādu lēmumu, kopumā un vispārināti.

Intervijā atbildētājs nesaka: “ja cilvēks sevi saista ar partiju tikai tāpēc, lai būtu iekļauts sarakstā un balotētos vēlēšanās, tad pirmorganizācija pieņēma

pareizu lēmumu, nofiltrējot/Pers. A/”, bet gan vispārīgi izsakot viedokli par pamatotu pirmorganizāciju lēmumu attiecībā uz visām personām, kas sevi

saista ar partiju tikai tāpēc, lai būtu iekļauti sarakstā un balotētos vēlēšanās, turklāt atbildētājs nepiemin konkrēti prasītāju, bet izsaka viedokli, proti,

izsaka paldies pirmorganizācijām, kas “pieņēma gudru lēmumu situācijā, ja cilvēks sevi saista ar partiju tikai tāpēc, lai būtu iekļauts sarakstā un balotētos

vēlēšanās, tad, iespējams, (pirmorganizācijas) viņus pamatoti iepriekš nofiltrēja”. Tādējādi pirmās instances tiesa konstatējusi, ka atbildētājs konkrēti

nenorāda, ka /Pers. A/ir tikusi nofiltrēta iepriekš, bet runā par pirmorganizāciju pamatoto rīcību attiecībā uz visiem tiem cilvēkiem, kas uzreiz pēc

izstāšanās no vienas partijas pāriet citā, kā arī izsaka savu viedokli par to, ka pirmorganizācijas savlaicīgi ir saskatījušas šo cilvēku patiesos motīvos

darbībai politikā. Pirmās instances tiesa arī konstatējusi, ka atbildētājs nav sniedzis konkrētu ziņu par to, kāpēc prasītāja ir izstājusies no partijas vai

kāpēc attiecīgā pirmorganizācija nav izvirzījusi tieši prasītāju par deputāta kandidātu, bet izteicis savu subjektīvo viedokli par situāciju kopumā. Līdz ar to

prasītājas aizskārumam, pirmās instances tiesas ieskatā, ir vairāk subjektīvs, nevis objektīvs raksturs, kas parasti liedz subjektīvi aizskartajam prasīt

gandarījumu par goda un cieņas aizskaršanu sabiedrības acīs. Vienlaikus, ņemot vērā to, ka atbildētājs savu viedokli ir paudis par vairāku cilvēku rīcību,

ietverot arī prasītāju, turklāt masu mēdijā, un vērtējot intervijas kontekstu, pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbildētāja izteikumi varēja zināmā mērā

nostādīt prasītāju nelabvēlīgā gaismā vēlētāju acīs, līdz ar to ir izvērtējami arī pārējie likumā noteiktie priekšnoteikumi par godu un cieņu aizskarošu ziņu

atsaukšanu un morālā kaitējuma kompensāciju. Proti, izvērtējams, vai patiesībai atbilst fakts, ka partijas pirmorganizācija - partijas Rīgas pilsētas Latgales

priekšpilsētas nodaļa, kurā bija reģistrēta prasītāja, nav izvirzījusi viņu par deputāta kandidātu.

No lietā esošā sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas nodaļas 2014.gada 1.jūlija kopsapulces protokola

Nr.7 pirmās instances tiesa secinājusi, ka sapulce, kuras darba kārtībā bija iekļauts jautājums par 12.Saeimas vēlēšanu deputātu kandidātu izvirzīšanu,

nenotika kvoruma trūkuma dēļ. Līdz ar ko ne prasītāja, ne kāda cita persona netika izvirzīta par deputātu kandidātu. Minēto faktu apliecināja arī

liecinieks /pers. C/. Savukārt no lietā esošā prasītājas 2014.gada 3.jūlija iesnieguma sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” valdei pirmās instances tiesa

konstatējusi, ka prasītāja minētajā datumā ir uzrakstījusi iesniegumu par izstāšanos no partijas. Laika posmā no 2014.gada 1.jūlija līdz 2014.gada

3.jūlijam nav notikušas sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas nodaļas kopsapulces, un prasītāja nav izvirzīta par

deputātu kandidāti 12.Saeimas vēlēšanām. Savukārt prasītājas norādītais, ka partijas biedri izvirzījuši viņu par deputātu kandidātu, par ko it kā liecina

piecu partijas biedru 2014.gada 4.jūlija valdei adresēts iesniegums, pirmās instances tiesas ieskatā, nepierāda, ka prasītāja būtu izvirzīta par deputātu

kandidāti 12.Saeimas vēlēšanām, jo šāds iesniegums neatbilst sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” Statūtu IV daļas 4.5.6.punktā noteiktajam, proti,

tikai nodaļas kopsapulces (konferences) kompetencē, nevis atsevišķu nodaļas biedru kompetencē, ir izvirzīt deputātu kandidātus Eiropas Parlamenta,

Saeimas un pašvaldības vēlēšanām. Līdz ar to pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbildētājs attiecībā par faktu, ka prasītāju sociāldemokrātiskās partijas

“Saskaņa” statūtos noteiktā kārtībā Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas nodaļa nav izvirzījusi par deputāta kandidāti 12.Saeimas vēlēšanām, ir sniedzis

patiesas ziņas.

Tāpat, izvērtējot atbildētāja iesniegtos pierādījumus no interneta mājas lapas http://www.focus.1v/latvija/politika/latvijas-krievu-savienibas-lideri-

velesanas-rigabus-mitrofanovs-cvetkova-un-pliners, pirmās instances tiesa secinājusi, ka no šīs informācijas izriet, ka atbildētāja paustajam viedoklim bija

pietiekama faktiskā bāze, turklāt pirmās instances tiesas ieskatā nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka prasītāja nav iestājusies partijā “Latvijas Krievu

savienība”, jo, lai kandidētu no konkrēta saraksta, likums neprasa kandidātam būt arī par attiecīgās partijas biedru. Tādējādi fakts par to, ka prasītāja

uzreiz pēc izstāšanās no sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” ir pieslējusies citam politiskam spēkam ar mērķi kandidēt vēlēšanās, arī ir patiess. Līdz

ar to pirmās instances tiesa nav konstatējusi, ka atbildētājs būtu izplatījis patiesībai neatbilstošas ziņas, ar kurām ir aizskarts prasītājas gods un cieņa, kas

būtu jāatsauc. Pirmās instances tiesa atzinusi, ka savukārt morālais kaitējums saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu un 2352.1 pantu pienākas tikai par

atbildētāja prettiesisku darbību, kura šajā lietā nav konstatēta. Tādējādi prasība ir pilnībā noraidāma.

Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu iesniegusi prasītāja, pārsūdzot spriedumu daļā par pienākuma uzlikšanu atbildētājam

atsaukt prasītājas godu un cieņu aizskarošās un patiesībai neatbilstošās ziņas, atvainoties prasītājai un ievietot attiecīgu atbildētāja izplatīto ziņu atsaukumu

un atvainošanos.

Apelācijas sūdzībā papildus prasības pieteikumā norādītajiem apstākļiem norādīts, ka pirmorganizācijas sēde, kurā bija jāizvirza deputātu

kandidāti, nenotika kvoruma trūkuma dēļ, līdz ar to nav notikusi pirmorganizācijas sēde, kurā būtu pieņemti atbildētāja izdomātie “gudrie lēmumi, par

cilvēka nofiltrēšanu, kurš sevi saista ar partiju tikai tāpēc, lai tiktu iekļauts sarakstā un balotētos vēlēšanās”. Norādīts, ka nepastāv attiecīgas partijas

pirmorganizācijas lēmuma, ar kuru tika nolemts nevirzīt prasītāju un/vai citas personas par deputāta kandidātiem 12.Saeimas vēlēšanās.

Neitrāls lasītājs, izlasot ziņu, uztvertu atbildētāja kā partijas “Saskaņa” līdera teikto kā konkrētu faktu par to, ka prasītāja netika izvirzīta par

deputātu kandidātu partijas pirmorganizācijā un tāpēc izstājusies no partijas, lai iestātos citā partijā un balotētos no tās vēlēšanās. Prasītājas ieskatā,

atbildētāja viedoklis neapšaubāmi bija par prasītāju, kā par mantkārīgu cilvēku, kurš saista savu nākotni ar jebkuru partiju, nolūkā balotēties vēlēšanās.

Norādīts, ka neitrālam klausītājam ir saprotams, ka žurnāliste uzdeva jautājumu tieši par prasītāju un savu atbildi atbildētājs ir sniedzis tieši par prasītāju,

norādot cita starpā uz kādām abstraktām “citām personām”. Norādīts, ka atbildētāja patiesais mērķis bija kritizēt prasītāju, kā konkurentu un politiķi un

parādīt viņu kā neuzticamu personu. Norādīts, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi prasītājas iesniegumu par izstāšanos no partijas.

Norādīts arī, ka pirmās instances tiesa nav izanalizējusi un ņēmusi vērā izteikuma kontekstu, nav ņemts vērā, kā šādu izteikumu uztvertu neitrāls

klausītājs, arī izteikuma autora piešķirto nozīmi attiecīgajiem izteikumiem, kritizētās personas statusu un ziņas izplatīšanas mērķi.

Apelācijas instances tiesas sēdē prasītāja – apelācijas sūdzības iesniedzēja /pers. A/ apelācijas sūdzību un prasību uzturēja uz tajās norādītajiem

motīviem un pamatiem.

Atbildētāja/pers. B/ pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns apelācijas instances tiesas sēdē prasību un apelācijas sūdzību

neatzina.

Civillietu tiesas kolēģija, uzklausījusi lietas dalībnieku tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, izvērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, pārbaudījusi

lietas materiālus un novērtējusi dokumentālos pierādījumus, atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, kā arī prasība nav pamatota un ir noraidāma.

Motīvu daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un

pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās. Atbilstoši Civilprocesa likuma 430.panta trešās daļas prasībām apelācijas instances tiesa

nepārbauda tos pirmās instances tiesas konstatētos faktus, kas nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Kā redzams no lietas materiāliem, apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu ir iesniegusi prasītāja, pārsūdzot spriedumu daļā par

nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un atvainošanās publicēšanu.

Atbilstoši iesniegtās apelācijas sūdzības saturam, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2016.gada 2.februāra

spriedums daļā, ar kuru noraidīta prasība par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu nav pārsūdzēts un ir stājies likumīgā spēkā. Savukārt pārējā daļā

pirmās instances tiesas spriedums ir pārsūdzēts.

Kā redzams no prasības pieteikuma, prasītāja cēlusi prasību par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, lūdzot atsaukt 2014.gada 28.jūlijā

“Latvijas radio 4” intervijā raidījumam “???? ?? ????” (“Dienu pēc dienas”) atbildētāja /pers. B/ kā partijas “Saskaņa” līdera, izplatītās ziņas par to, ka

vienīgas iemesls, kādēļ prasītāja izstājusies no partijas “Saskaņa”, kļuva pirmorganizācijas atteikums iekļaut viņu partijas priekšvēlēšanu deputātu

kandidātu sarakstā, kā arī ir iestājusies citā partijā ar vienīgo mērķi kandidēt vēlēšanās no kādas partijas saraksta. Prasītāja uzskata, ka tieši ziņa “ja

cilvēks sevi saista ar partiju tikai tāpēc, lai būtu iekļauts sarakstā un balotētos vēlēšanās, tad pirmorganizācija pieņēma pareizu lēmumu, nofiltrējot

Cvetkovu” ir nepatiesa, prasītājas godu un cieņu aizskaroša, kas radījusi prasītājai morālu kaitējumu.

Savukārt atbildētājs uzskata, ka 2014.gada 28.jūlijā “Latvijas radio 4” raidījumā “???? ?? ????” (“Dienu pēc dienas”) paudis savu viedokli par

prasītājas izstāšanos no partijas “Saskaņa”, kas līdz ar to nav pakļaujams patiesības pārbaudei.

Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka lietā pastāv strīds par to, vai atbildētāja /pers. B/ “Latvijas radio 4” raidījumā “???? ?? ????” (“Dienu

pēc dienas”) teiktais ir uzskatāms par ziņu vai viedokli.

Satversmes 95.pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēka cieņu un godu, bet 100.pants garantē tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt,

paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tomēr Civillietu tiesas kolēģija norāda, ka vārda brīvība nav absolūta, un tās ierobežojumi ir noteikti

Satversmes 116.pantā, kas paredz, ka Satversmes 100.pantā noteiktās tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku

tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver

uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants

neierobežo valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar

pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami

demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus,

aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu

un objektivitāti.

Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka šādus ierobežojumus vārda brīvībai ar leģitīmu mērķi konkrētajā gadījumā nosaka Civillikuma normas.

Saskaņā ar Civillikuma 2352.1panta pirmo un otro daļu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu

ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai,

šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos

gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa.

Civilprocesa likuma 5.panta sestā daļa noteic, piemērojot tiesību normas, tiesai ir pienākums ņemt vērā judikatūru. Par judikatūru, kas ņemama

vērā piemērojot tiesību normas, ir atzīstams augstāko tiesu nolēmumu kopums, kas ir pieejams sabiedrībai un kas satur abstraktas juridiskas atziņas.

Konkrētajā gadījumā Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 1.februāra spriedumā lietā

Nr.SKC-8/2012 norādīto, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa līdzīgās lietās sniegusi ieskatu par vispārīgiem principiem, kuri jāņem vērā, izvērtējot vārda

brīvības ierobežojumu nepieciešamību strīdos, kuros saduras tiesības uz vārda brīvību un personas tiesības uz privātās dzīves, goda un cieņas

neaizskaramību aizsardzība. Tie ir šādi: […] 3) ievērojot ierobežojuma nepieciešamību, ir jānošķir ziņas un faktus no viedokļiem vai vērtējumiem, kuru

patiesīgums nav pierādāms (sk., piemēram, 1997.gada 1.jūlija spriedumu lietā Oberšliks pret Austriju (2), 2007.gada 12.jūlija spriedumu lietā

AS “Diena” un Ozoliņš pret Latviju), 4) vērtējot vārda brīvības ierobežojuma nepieciešamību, ir jāņem vērā apstrīdēto izteikumu saturs, konteksts,

kādā tie publicēti, vai tie uzskatāmi par rupju personisku apvainojumu, vai izteikumi asā formā ir līdzeklis, lai pievērstu uzmanību kādam sabiedrības

intereses skarošam jautājumam (sk., piemēram, 2004.gada 27.maija spriedumu lietā Vides aizsardzības klubs pret Latviju).

Tāpat Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986.gada 8.jūlija spriedumā lietā: Lingens v.Austria (46.p.) noteikto, ka

fakti ir pieļaujami patiesības pārbaudei un to pastāvēšana var tikt pierādīta. Turpretī viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei, jo tas atspoguļo

personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai notikumu. Tādēļ viedoklis nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams

tas kādam liktos.

Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka konkrētajā gadījumā ir izvērtējams vai strīdus izteikums ir ziņa vai viedoklis.

Lietā nav strīda par to, ka konkrētajā gadījumā notikusi publiska informācijas sniegšana, taču, lai konstatētu, vai izteikums atbilst jēdzienam ziņa vai

viedoklis, ir jāanalizē konfliktsituācijas apstākļi. Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka judikatūrā nav dotas abu iepriekš minēto jēdzienu definīcijas, tāpēc

tas, vai izteikums ir ziņa vai viedoklis, ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā atsevišķi, ievērojot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādītos vērtēšanas

kritērijus. Līdz ar to Civillietu tiesu kolēģija vadās no sekojošiem aspektiem: 1) par būtiskāko atzīstama nevis konkrētā izteikuma gramatiskā

interpretācija vai tas, ka izteikums pausts apgalvojuma vai pieņēmuma formā, bet publikācijas vai izteikuma konteksts; 2) būtiska nozīme piešķirama tam,

kā šādu rakstu vai izteikumu uztvertu neitrāls lasītājs; 3) svarīga ir arī paša izteikuma autora piešķirtā nozīme attiecīgajiem izteikumiem.

Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka 2014.gada 28.jūlijā “Latvijas radio 4” raidījumā “???? ?? ????” (“Dienu pēc dienas”) žurnāliste lūgusi

atbildētāju sniegt komentārus par prasītājas un vairāku citu personu lēmumu izstāties no partijas “Saskaņa”. No lietā iesniegtās intervijas ieraksta (l.l.15)

secināms, ka atbildētājs intervijā sniedzis vispārinātu atbildi par visiem tiem cilvēkiem, kas ir pieņēmuši lēmumu, un viņu iespējamiem motīviem aiziet no

partijas. Atbildētājs vispārīgi izteicis viedokli par pamatotu pirmorganizāciju lēmumu attiecībā uz visām personām, kas sevi saista ar partiju tikai tāpēc, lai

būtu iekļauti sarakstā un balotētos vēlēšanās, turklāt atbildētājs nepiemin konkrēti prasītāju, bet izsaka viedokli, proti, izsaka paldies pirmorganizācijām

kas “pieņēma gudru lēmumu situācijā, ja cilvēks sevi saista ar partiju tikai tāpēc, lai būtu iekļauts sarakstā un balotētos vēlēšanās, tad, iespējams,

(pirmorganizācijas) viņus pamatoti iepriekš nofiltrēja”.

Civillietu tiesas kolēģija, iepazīstoties ar 2014.gada 28.jūlija “Latvijas radio 4” raidījuma “???? ?? ????” (“Dienu pēc dienas”) ierakstu, no

atbildētāja teiktā konteksta secina, ka strīdus izteikuma daļa, tulkojot to sistēmiski ar visu izteikumu, kā arī uzdoto jautājumu, ir /pers. B/ emocionāls un

subjektīvs viedoklis par visu to cilvēku motīviem, kas ir izstājušies no partijas “Saskaņa”. Bez tam Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā, ka atbildētājs tika

lūgts sniegt komentārus, žurnālistei uzsākot diskusiju par prasītājas un vairāku citu personu lēmumu izstāties no partijas “Saskaņa”, pēc kā atbildētājs

izteica savu viedokli.

Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā, ka pirms 2014.gada 28.jūlija intervijas interneta mājas lapā http://www.focus.1v/latvija/politika/latvijas-krievu-

savienibas-lideri-velesanas-rigabus-mitrofanovs-cvetkova-un-pliners, tika publicēts raksts “Latvijas Krievu savienības līderi vēlēšanās Rīgā būs

Mitrofanovs, Cvetkova un Pliners”, kurā norādīts, ka Latvijas Krievu savienības (LKS) Rīgas saraksta līderi rudenī gaidāmajās 12.Saeimas vēlēšanās

būs partijas valdes līdzpriekšsēdētājs /pers. D/, Saeimas deputāte /pers. A/, kura iepriekš bija “Saskaņas centra” biedre, kā arī otrs partijas

līdzpriekšsēdētājs /pers. E/, šodien žurnālistus informēja LKS vadītāja /pers. F/. Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas

secinātajam, ka no šīs informācijas izriet, ka atbildētāja paustajam viedoklim bija pietiekama faktiskā bāze.

Bez tam Civillietu tiesas kolēģija no lietas materiāliem konstatē, ka arī Centrālās vēlēšanu komisijas interneta mājas lapā atrodama informācija par

to, ka prasītāja iekļauta Latvijas Krievu savienības 12.Saeimas vēlēšanu deputātu kandidātu sarakstā (l.l.27-28).

Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1997.gada 1.jūlija spriedumu lietā Oberšliks pret Austriju (Nr.2), kurā tiesa

uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta (34.punkts). Taču viedoklis principā nedrīkst būt izteikts

rupjā veidā. Tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu. Kritika ir saistāma ar vērtējumu par

kādu parādību, personu vai tās darbību un tādēļ tā vienmēr būs subjektīva, nevis pilnīgi objektīva.

Papildus Civillietu tiesas kolēģija norāda, ka prasītājai kā politiķei jāņem vērā, ka politiķim jābūt gatavam, ka viņa rīcība tiks vērtēta, kā arī

komentēta masu informācijas līdzekļos. Minētais izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, kur noteikts, ka politiķiem un varas pārstāvjiem ir

jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem. Pieļaujamās kritikas robežas attiecībā uz politiķi ir plašākas, nekā kritizējot privātpersonu.

Atšķirībā no pēdējā, politiķis neizbēgami sevi nostāda katra vārda un rīcības ciešai uzraudzībai gan no žurnālistu, gan plašas sabiedrības puses, un tādēļ

viņam ir jābūt ar lielāku tolerances pakāpi (sk.ECT 1986,gada 8.jūlija spriedums lietā Lingers pret Austriju, 4.2.punkts).

Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā, arī vērtējot izteikumu kontekstu, kā arī iepriekš konstatētos apstākļus, atbildētāja izteiktais viedoklis nav

uzskatāms par rupju vai nesamērīgi aizskarošu.

Tādejādi Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka izvērtējot visus lietā iesniegtos pierādījumus, nav pierādīti prasītājas norādītie apstākļi, un proti, ka

atbildētājs, izsakot savu viedokli raidījumā “???? ?? ????” (“Dienu pēc dienas”), ir rīkojies prettiesiski, kā rezultātā aizskāris prasītājas godu un cieņu, jo

intervijā minētie izteikumi ir viedoklis par cilvēku aiziešanas no partijas motīviem, kas nevar tikt pakļauts patiesības pārbaudei un kas nevar būt ne patiess,

ne nepatiess, kā arī augstāk minētais viedoklis nesatur rupjus, godu un cieņu aizskarošus izteikumus, nepārkāpj pieļaujamās kritikas robežu. Ņemot vērā

to, ka nav konstatēta atbildētāja prettiesiska rīcība, nav pamats arī prasības apmierināšanai.

Ņemot vērā minēto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka nav pamats atzīt, ka atbildētājs /pers. B/ 2014.gada 28.jūlija “Latvijas radio 4” raidījumā

“???? ?? ????” (“Dienu pēc dienas”) ir izplatījis nepatiesas ziņas par prasītāju, tādējādi aizskarot viņas godu un cieņu.

Šādos apstākļos Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi novērtējusi lietas faktiskos apstākļus un pierādījumus lietā un

taisījusi tiem atbilstošu spriedumu par prasības noraidīšanu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, ja prasību noraida, tiesas izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš, piespriežami no prasītāja

valsts ienākumos. Līdz ar to no prasītājas valsts labā piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi par tiesas dokumentu piegādāšanu 15,50 euro

apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, 193., 194., 204.1, 426., 430., 432.pantu, 433.panta pirmo daļu un 434.pantu, Civillietu

tiesas kolēģija

nosprieda:

/pers. A/, personas kods /personas kods/, prasību pret /pers. B/, personas kods /personas kods/, par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu

atsaukšanu, atvainošanās publicēšanu noraidīt.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 15,50 euro (piecpadsmit euro un

piecdesmit centi).

Pēc valsts ienākumos piedzenamo tiesas izdevumu samaksas samaksu apliecinošs dokuments jāiesniedz Rīgas apgabaltiesā.

Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei daļā par tiesas izdevumu piedziņu 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Augstākās tiesas Civillietu

departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2016.gada 21.decembrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis (paraksts) U.Danga

Tiesneši (paraksts) I.Zaļā

(paraksts) I.Celmiņa