Court convicts defendant of intentional minor bodily injury and orders compensation for victim's damages.
Legislator summary
AI generatedThe court convicted the defendant of intentionally causing minor bodily injuries and sentenced him to one month of temporary deprivation of liberty. The defendant admitted guilt to the charged offense but contested the victim's claim for material and moral damages. Consequently, the court ordered the defendant to pay specific amounts for material loss and partially satisfy the moral damages claim.
Legislator headnote
AI generatedKrimināllikuma 130. panta otrā daļa; Kriminālprocesa likuma 520. pants: The court may convict a defendant of intentional minor bodily injury and order compensation for material and moral damages even if the defendant partially contests the victim's claims.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr.11352052116
K33-0040-23/11
ECLI:LV:RIRT:2023:0619.11352052116.3.S
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2023. gada 19. jūnijā
Rīgas rajona tiesa
tiesnese I. Ozoliņa-Kļaviņa
piedaloties prokurorei A. Zvirgzdiņai
aizstāvim I. Švāģerim
cietušās juridiskās palīdzības sniedzējai I. Lambertei
atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu /pers. A/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 130.
panta otrās daļas (redakcijā līdz 31.12.2017.).
Aprakstošā daļa
[1] /pers. A/ tīši nodarīja vieglus miesas bojājumus, proti:
2016. gada 25. jūlijā laika posmā no plkst. 22.00 līdz plkst. 23.18, mājokļa /adrese/, pirmajā stāvā virtuves telpā /pers.
A/, savstarpēja konflikta laikā ar /pers. B/, dusmu vadīts, piegāja pie viņas no aizmugures un tīši, apzinoties savu darbību
kaitīgumu un kaitīgo seku iestāšanos, satverot ar rokām /pers. B/ zoda un kakla apvidū un pielietojot fizisku spēku, žņaudza
viņu, ar rokām rāva viņu aiz matiem, kā arī, ar rokām izdarīja vairākus sitienus /pers. B/ pa galvu, kā rezultātā viņa, atsitoties
ar galvu pret minētajā telpā esošo sienas cieto virsmu, nokrita uz grīdas.
Minēto /pers. A/ vardarbīgo darbību rezultātā /pers. B/ tika nodarīti miesas bojājumi, kas pēc sava rakstura pieskaitāmi
viegliem miesas bojājumiem, kas izraisījuši īslaicīgus veselības traucējumus: galvas sasitums ar galvas smadzeņu
satricinājumu, asinsizplūdumu zodā.
Ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 130. panta otrajā daļā
(redakcijā līdz 31.12.2017.).
[2] Prokurors grozīja apsūdzību saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 462. pantu un uzturēja to augstākminētajā
redakcijā.
Motīvu daļa
[3] Apsūdzētajam /pers. A/ (turpmāk arī apsūdzētais) celta un izsniegta apsūdzība par tīšu vieglu miesas bojājumu
izdarīšanu, pret personu ar kuru viņš atradās nereģistrētās laulāto attiecībās, t.i., nozieguma izdarīšanu, kas paredzēts
Krimināllikuma (turpmāk arī KL) 130. panta trešās daļas 6.punkta (lietas 2. sējuma 2. lapa).
Krimināllietas izskatīšanas gaitā, tiesas sēdē valsts apsūdzības uzturētājs, konstatēja nepieciešamību Kriminālprocesa
likuma (turpmāk arī KPL) 461., 462. panta kārtībā grozīt apsūdzētajam /pers. A/ celto un izsniegto apsūdzību, un apsūdzēt
viņu par vieglu miesas bojājumu tīšu nodarīšanu (lietas 5. sējuma 47. lapa).
Saskaņā ar valsts apsūdzības uzturētāja grozīto un tiesā uzturēto apsūdzību /pers. A/ apsūdzēts pēc KL 130. panta
otrās daļas (redakcijā līdz 31.12.2017.).
[4] Tiesas izmeklēšanā apsūdzētais, pēc apsūdzības uzklausīšanas, izsakot attieksmi pret izvirzīto un vēlāk grozīto
apsūdzību, savu vainu visā viņam izvirzītajā un grozītajā apsūdzībā pēc KL 130. panta otrās daļas (redakcijā līdz
31.12.2017.) neatzina pilnībā. Neatzina arī cietušās /pers. B/ (turpmāk arī cietusī) pieteikto materiālā un morālā kaitējuma
kompensāciju, kā arī izdevumus, kas cietušajai radušies saistībā ar samaksu par juridisko konsultāciju.
[5] Tiesa secina, ka iztiesāšanas gaitā apsūdzētā vaina viņam celtajā apsūdzībā pēc KL 130. panta otrās daļas
(redakcijā līdz 31.12.2017.) ir pierādīta un pastāv KPL 520. pantā paredzētais pamats notiesājoša sprieduma taisīšanai.
Šādu secinājumu tiesa izdara pēc pierādījumu pārbaudes tiesas izmeklēšanā un pierādījumu izvērtēšanas saistībā ar
izvirzīto apsūdzību, apsūdzētā attieksmi pret apsūdzību, aizstāvības versiju, to kopumā un savstarpējā saistībā ar visiem
lietas materiāliem.
[6] Saskaņā ar apsūdzību apsūdzētais izdarīja noziedzīgu nodarījumu, atbildība par kuru paredzēta KL 130. panta
otrajā daļā (redakcijā līdz 31.12.2017.), t.i., par to, ka viņš tīši nodarīja vieglus miesas bojājumus. Noziegums izdarīts
pirms 2018. gada 26. aprīļa grozījumiem Krimināllikumā.
[7] Uzsākot lietas iztiesāšanu, apsūdzētais apliecināja, ka viņam ir saprotams, kāda noziedzīga nodarījuma
izdarīšanā tiek apsūdzēts, savu vainu viņam celtajā apsūdzībā pēc KL 130. panta otrās daļas (redakcijā līdz 31.12.2017.)
neatzina un pēc pierādījumu pārbaudes apsūdzētais sniedza liecības.
[7.1] Apsūdzētais izmantoja KPL 503. panta trešajā daļā noteiktās tiesības, iesniedza tiesai savu liecību rakstveidā.
Rakstveida liecību nolasot tiesas sēdē.
Apsūdzētais liecināja, ka [..] prokurora grozītā apsūdzība ir pierādījums tam, ka cietusī persona krimināllietā, ir
sniegusi apzinātu un melīgu paskaidrojumu Jūrmalas tiesā civillietā Nr.3-12/0219/29, kas saistīts ar to pašu notikumu, kā
krimināllietā /adrese/ 2016. gada 25. jūlijā [..].
Apsūdzības pierādījumu atspēkojums lietā.
Pati cietusī persona vien dažas stundas pēc notikumiem /adrese/ 2016. gada 25. jūlijā, sniedza būtiski citādas liecības,
nekā uzrādīts apsūdzībā.
Vērš uzmanību uz to, ka jau no paša sākuma cietusī persona ir sniegusi apzināti melīgu apgalvojumu pašvaldības
policijai par to, ka būtu sista pa seju un saskaņā ar pašas cietušās melīgajām liecībām tiesai – pa abām sejas daļām.
Krimināllietas konfrontēšanas laikā prokurores kabinetā ar datumu 2019. gada 16. aprīlī cietusī persona, atbildot uz viņa
(apsūdzētā) jautājumu, atzina, ka apsūdzētais nekad nav sitis cietušajai personai pa seju. Secināms, ka cietušajai personai, ir
sistemātiska tendence veikt melīgus apgalvojumus tiesai un tiesībsargājošajām iestādēm.
Vēl vērš uzmanību uz to, ka apsūdzības uzturētājs un cietusī persona, mēģinās pārliecināt tiesu par to, ka sieviete, kas
ir tikusi žņaugta un, saskaņā ar pašas cietušās personas teikto “ … nodarot fiziskas sāpes un smakšanas sajūtu… “, tad
vien dažas stundas vēlāk labprātīgi ierodoties policijā, lai ziņotu par noziedzīgu nodarījumu, varētu aizmirst par žņaugšanas
notikuma epizodi. Cietusī persona tik ļoti vēlējās, lai cietušās personas apzinātie meli policijai 2016. gada 26. jūlijā būtu
patiesība, ka sniedza sekojošu apgalvojumu: “… Dēls redzēja gan kā viņu sita, gan kā apsūdzētais ņirgājās par viņu”. Tātad,
cietusī persona jau 2016. gada 26. jūlijā cerēja uz to, ka dēls liecinieks /pers. C/ būs redzējis, to, ka apsūdzētais esot, it kā,
sitis cietušajai personai pa seju, ko pati cietusī persona konfrontēšanas laikā apliecināja, kā nodarījumu, kas nav noticis.
Tas, ko dēls /pers. C/ patiesībā redzēja 2016. gada 25. jūlijā, ir izklāstīts tālāk.
Tātad: “ … Kad māte iegāja virtuvē viņa mēģināja pārbīdīt virtuves galdu, tajā brīdī atradās pie ārdurvīm mājas
ārpusē, pie atvērtām durvīm. /pers. A/ parāva mammu no aizmugures aiz pleciem ( plecu rajonā ) un mamma nokrita uz
grīdas … “. [..]
Apsūdzības uzturētājs, cietusī persona, cietušās personas juridiskā pārstāve un liecinieks /pers. C/, mēģinās iestāstīt
tiesai to, ka liecinieks /pers. C/, vien dažas stundas pēc notikumiem 2016. gada 25. jūlijā /adrese/, labprātīgi ierodoties
cietušās personas pavadībā /Novada nosaukums/ pašvaldības policijas iecirknī un labprātīgi sniedzot detalizētu notikumu
aprakstu par notikumu vien dažas stundas iepriekš, būtu varējis “aizmirst” par apsūdzētā sitieniem, žņaugšanu, raušanu aiz
matiem, ko būtu redzējis 2016. gada 25. jūlijā attiecībā pret savu māti.
Apsūdzētais pats ir norādījis un iesniedzis pierādījumus tam, ka izvirzītā apsūdzība krimināllietā ir fikcija, izdomājums,
ko apliecina pašas cietušās personas un liecinieka sniegtie paskaidrojumi /Novada nosaukums/ pašvaldības policijas
iecirknī. [..]
No cietušās un liecinieka /pers. C/ ir dokumentēts tas, ka otrs liecinieks /pers. D/ tika uzaicināta ierasties /adrese/ 2016.
gada 25. jūlijā pēc notikumiem uzrādītajā apsūdzībā. [..]
Vienīgā vērā ņemamā darbība, ko lieciniece /pers. D/, izņemot to, ka pārsteidzoši ātri spēja ierasties notikuma vietā
/adrese/ otrdienas naktī ap 23:00, vien 5 minūtes pēc liecinieka /pers. C/ zvana, ir tas, ka lieciniece, un pēc tam cietusī
persona, no /pers. D/ telefona izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību “sieviete asinīs, smagi piekauta”.
Krimināllietas ietvaros, lai norādītu jau sākotnēju vēlmi un nodomu starp cietušo personu un cietušās personas māsu
liecinieci /pers. D/ apmelot viņu (apsūdzēto) un, tādējādi sniegt nepatiesas ziņas par gūtajiem savainojumiem neatliekamās
medicīniskās palīdzības personālam telefoniski, apsūdzētais ir vairākas reizes lūdzis procesa virzītājus izprasīt telefona
sarunas ierakstus starp liecinieci /pers. D/ un NMP naktī ar datumu 2016. gada 25. jūlijs. Lūgumi ir tikuši noraidīti. [..]
Par tiesu medicīniskajā ekspertīzē norādītajiem miesas bojājumiem cietušajai, kas it kā radušies saistībā ar izvirzīto
apsūdzību: “bojājumi: galvas sasitums (viens) ar galvas smadzeņu satricinājumu, asinsizplūdums (viens) zodā.” Apsūdzības
uzturētājs lietā, mēģinās iestāstīt tiesai to, ka viņš (apsūdzētais) pēc paša prokurora teiktā apsūdzībā “dusmu vadīts, [..]
tīši, apzinoties savu darbību kaitīgumu un kaitīgo seku iestāšanos [..]” ir veicis tādas darbības attiecībā uz cietušo personu,
kas tiesu ekspertīzē nenorāda bojājumus. No tā secināms, ka apsūdzētais, apzinoties darbību kaitīgumu un kaitīgo seku
iestāšanos, nav vairākas reizes sitis cietušajai pa galvu, un nav žņaudzis cietušo kakla un zoda rajonā un nav rāvis cietušo aiz
matiem, kā to norāda apsūdzība. Apsūdzētais, būdams sportiskas miesas būves persona, piesaka krimināllietas tiesu
medicīniskās ekspertīzes atzinumu kopsakarībā ar cietušās personas un liecinieka /pers. C/ liecībām /Novada nosaukums/
pašvaldības policijas iecirknī 2016. gada 26. jūlijā, kā savu pierādījumu tam, ka uzrādītā apsūdzība lietā nevar atbilst
patiesībai un pierādījumi, apsūdzētais saprot, ir vērtējami par labu aizstāvībai.
Medicīniskā tiesu ekspertīze nenorāda nekādus bojājumus cietušajai kakla rajonā, kas satur mīkstas ādas šūnas un
neapšaubāmi uzrādītu vairākus asinsizplūdumus žņaugšanas rezultātā, ja žņaugšana būtu notikusi, it sevišķi ņemot vērā
pašas cietušās personas norādītās, it kā sāpes un smakšanas sajūtu. Neuzrāda vairākus bojājumus, asinsizplūdumus, ne uz
sejas, ne galvas, kas varētu būt sekas sitieniem pa galvu vai seju. Vienīgais galvas sasitums varēja rasties no pašas cietušās
personas mākslīgā kritiena ar mērķi panākt pagaidu aizsardzības pret vardarbību lietas ierosināšanu [..].
Lūdz tiesu izvērtēt procesa virzītāja bēdīgo juridisko situāciju un proti – procesa virzītājam ir tiesības grozīt
apsūdzību, lai to “piedzītu” tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinumam, bet šādā gadījumā procesa virzītājs radītu vēl vienu
pierādījumu par to, ka cietusī persona ir sniegusi melīgu paskaidrojumu krimināllietas konfrontācijā 2019. gada 16. aprīlī un
konfrontācijā melot nedrīkst.
[..] Vēl 2016. gada 9. augustā cietusī persona norādīja medicīniskai iestādei par it kā vidējiem miesas bojājumiem:
“Krimināltrauma 25.07.16. joprojām ir stipras galvas sāpes, dinamika nemazinās. Samazināts spēks roku plaukstās,
apgrūtināta sīka motorika.”. Tāpat stacionārā/ambulatorā pacienta medicīniskā karte norāda uz darba nespējas lapu, ko
cietusī ieguva 2016. gada 26. jūlijā.
Skatoties uz medicīniskiem dokumentiem varētu rasties iespaids par to, ka cietusī persona bija diezgan švaka. Tomēr
arī tas neatbilst patiesībai. Tiesu medicīniskā ekspertīze krimināllietā, kas tagad ir aizstāvības pierādījums par cietušās
personas sistemātiskiem melīgiem apgalvojumiem tiesām un tiesībsargājošām iestādēm, neko nenorāda par “samazināts
spēks roku plaukstās, apgrūtināta sīka motorika”. Secināms, ka cietusī persona arī medicīniskai iestādei ir norādījusi
melīgu informāciju par iegūtajiem savainojumiem 2016. gada 25. jūlijā.
Vēl jo vairāk, viņam (apsūdzētajam) ir pierādījums par to, ka uz 2016. gada 27. jūliju, neskatoties uz iegūto darba
nespējas lapu vien dienu iepriekš, kad cietušajai personai vajadzēja ievērot gultas režīmu, lai veseļotos no it kā smadzeņu
satricinājuma un “stiprajām galvas sāpēm” un “samazinātu spēku roku plaukstās” un “apgrūtinātu sīku motoriku”, cietusī
persona atrada to par iespējamu un nepieciešamu apmeklēt juridisku konsultāciju ar advokāti civillietā, kur nākošā tiesas
sēde uz to brīdi bija nozīmēta uz 2017. gada maiju. Bez tam, cietusī persona civillietā 2016. gada maijā bija lūgusi atbrīvot
viņu no valsts nodevas, pamatojoties ar sliktajiem materiālajiem apstākļiem. [..] Cietušās personas sliktie materiālie apstākļi
varēja būt vēl viena motivācija tam, lai iegūtu mantisku labumu apmelojot apsūdzēto it kā uzbrukumā 2016. gada 25. jūlijā.
Pierādījums tam ir nesamērīgā pieprasītā kompensācija krimināllietā, kā arī mēģinājums iegūt vidēju miesas bojājumu
medicīniskas izziņas.
Uz 2016. gada 27. jūliju cietusī persona bija vesela un rīcībspējīga, neievēroja gultas režīmu smadzeņu satricinājuma
ārstēšanai, nejuta stipras galvas sāpes, nebija problēmas ar rokas motoriku, nebija samazināts spēks roku plaukstās un
apmeklēja advokāta konsultāciju civillietā [..]. Secināms, ka medicīniskos dokumentos norādītais nesaskan ar cietušās
personas patieso medicīnisko stāvokli ne 2016. gada 27. jūlijā, ne 2016. gada 9. augustā. Viņš (apsūdzētais) saprot, ka
krimināllietā pierādījumi ir vērtējami par labu aizstāvībai.
Cietusī persona vēl 2016. gada 9. augustā norāda medicīniskai iestādei par vidējiem miesas bojājumiem “samazināts
spēks roku plaukstās, apgrūtināta sīka motorika, stipras galvassāpes”, ko neapstiprina tiesu medicīniskā ekspertīze, bet jau
2016. gada 5. septembrī pati cietusī ar skype starpniecību iesniedza viņam (apsūdzētajam) video pierādījumu, kas filmēts
2016. gada 27. augustā, par to, ka viņa ir spējīga rīkoties ar smagu, vibrējošu iekārtu zāles pļāvēju trimmeri /adrese/. [..]
Balstoties uz augstāk iesniegtajiem pierādījumiem un pamatojumiem, konfrontēšanas protokols norāda uz cietušās
personas sistemātiski melīgiem apgalvojumiem krimināllietā par notikumiem /adrese/ ar datumu 2016. gada 25. jūlijs, kā arī
norāda uz sistemātiski melīgiem apgalvojumiem, ko cietusī ir sniegusi citām tiesām un tiesībsargājošām iestādēm par tiem
pašiem notikumiem citādos variantos. Ne vienīgais aculiecinieks /pers. C/, ne pati cietusī, ne tiesu medicīniskā ekspertīze,
ne pārējie iesniegtie apsūdzības pierādījumi neapstiprina cietušās sniegto informāciju konfrontēšanas laikā. Tāpēc, 2018.
gada 9. septembrī /struktūrvienība/ iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas vecākā inspektore, vērtējot pierādījumus par labu
aizstāvībai, pieņēma lēmumu krimināllietu izbeigt. Pēc tam, cietušās personas juridiskā pārstāve panāca lēmuma no 2018.
gada 9. septembra par krimināllietas izbeigšanu, atcelšanu. [..]
Lūdz viņu attaisnot, un lemt par cietušās personas, liecinieka /pers. C/ saukšanu pie atbildības saskaņā ar likumu. [..]
(lietas 6. sējuma 44. – 52. lapa).
[ 7. 2] Tiesa saskaņā ar KPL 503. panta ceturto daļu un 512. panta otrās daļas 5.punktu spriedumu pamato ar
apsūdzētā pirmstiesas izmeklēšanā sniegtajām liecībām.
[7.2.1] Tā apsūdzētais pirmstiesas kriminālprocesā 2016. gadā 25. jūlijā sniedza paskaidrojumu, kurā norādīja, ka
2016. gadā 25. jūlijā ap plkst.22.50 notika konflikts ar īpašuma līdzīpašnieci un vienlaicīgi seksuālo partneri /pers. B/.
Konflikts notika, jo viņa sāka izvākt virtuves mantas, kā piemēram krēslus. Tad viņa ķērās klāt pie galda un sāka to vilkt
laukā no virtuves. Uz galda atradās viņa darba dators un galda vilkšanas rezultātā dators sāka slīdēt nost no galda. Apturēja
cietušo no tālākas galda vilkšanas, apturot galdu un nostājoties starp galdu un cietušo. Tad cietusī teatrālā veidā nokrita uz
grīdas un sāka teikt, ka viņa ir sasitusi galvu. Fiziski cietušo nav ietekmējis. Neuzskata sevi par vainīgu. Nekāda fiziska
ietekmēšana, kā to saka cietusī (lietas 1. sējuma 20. lapa).
[7.2.2] Apsūdzētais pirmstiesas kriminālprocesā, būdams aizdomās turētā statusā 2017. gadā 21. novembrī liecināja,
ka [..] cietušo pazīst kopš 2007. gada. 2010. gadā ar cietušo sāka dzīvot kopā civillaulībā. Abiem bija pilnvērtīgas
attiecības. Bija kopīga saimniecība, uzturēja gan cietušo, gan viņas dēlu, apmaksāja rēķinus. Ar cietušās dēlu viņam bija ļoti
labas attiecības. [..] 2015. gadā viņiem ar cietušo bija nelieli konflikti attiecībās, bet pārvarēja grūtības un turpināja
attiecības, kuras pat kļuva labākas nekā bija, bet nezina kādu iemeslu dēļ cietusī palūdza slēpt viņu attiecības. [..] 2016.
gada vasaras sākumā cietusī sāka nest savas mantas no savas istabas uz koplietošanas telpām, mainīja mājai interjeru. [..]
2016. gada 25. jūlijā viņiem ar cietušo [..] nekādu konfliktu nebija, viss bija ļoti labi. Ap plkst.21.30 cietusī atnesa krēslu uz
mājas pirmo stāvu. Pats nolēma, ka krēslam nav vietas dotajā interjerā un aiznesa to uz piebūvi. Cietusī teica, ka viņam nav
tiesību aiztikt viņas mantas un tāpēc sāka nest viņa mantas ārā no mājām. Pats atnesa cietušās krēslu atpakaļ mājā, lai
neturpinātu konfliktu. [..] Virtuvē uz galda atradās dators, kur viņš strādā. [..] Cietusī piegāja pie virtuves galda, kur stāvēja
viņa dators ar vadiem, un sāka to galdu stumt uz savu pusi. Dators sāka kustēties uz galda, jo vadi turēja datoru uz vietas,
bet galdu cietusī stūma uz pretējo pusi. Redzot, ka tūlīt viņa portatīvais dators nokritīs, pieskrēja pie galda un cietušās, ar
rokām aiz viņas pleciem nedaudz, nepielietojot spēku pastūma cietušo maliņā un tad pastūma galdu atpakaļ, lai dators
nenokristu. Cietušai viss bija kārtībā, viņa stāvēja kājās. Pēc minūtes, kad viņš pagriezās ar seju pret cietušo, viņa paskatījās
acīs un demonstratīvi nokrita zemē. Viņš nekādā veidā nepieskārās cietušai. Vienīgais, ko viņš teica, ka par tādu kritienu
Oskaru nevar dabūt. Pie cietušās pieskrēja viņas dēls /pers. C/, kurš zvanīja savai tantei. Cietušās māsa /pers. D/ atnāca ļoti
ātri, līdz 5 minūtēm. Tajā brīdī bija ap plkst.22.30-23.00. /pers. D/ staigāja apkārt viņa mājai, kur notika incidents. Pats ar
cietušo dzīvo pēc adreses /adrese/. [..] /pers. D/ izsauca ātro palīdzību un cietušo aizveda uz slimnīcu, bet pēc stundām 4,
cietusī bija atpakaļ mājās. Nekādus miesas bojājumus, nekādā veidā viņš cietušai nav darījis. Viņaprāt cietusī vēlējās uzsākt
kriminālprocesu, jo gribēja šķirties, bet negribēja iet prom, gribēja palikt dzīvot mājā, līdz ar to vajadzēja iemeslu, lai dabūtu
viņu prom no mājām. [..] (lietas 1. sējuma 100. – 101. lapa).
[7.2.3] Apsūdzētais pirmstiesas kriminālprocesā 2019. gadā 28. janvārī liecināja, ka savu vainu viņam celtajā apsūdzībā
neatzīst. Miesas bojājumus viņš cietušajai nav nodarījis. 2016. gada 25. jūlijā pa dienu viņam ar cietušo bija normālas
kaimiņu – mīļāko attiecības. Pa dienu viņiem bija intīmas attiecības. Ap plkst.22.00 cietusī sāka nest no savas guļamistabas
savas mantas uz koplietošanas telpu pirmajā stāvā lielo istabu un virtuvi. Viņam tas nepatika, ka cietusī aizpilda viņu telpu,
tādēļ viņš cietušās mantas pārnesa uz mājai blakus esošo piebūvi. [..] Kad ar krēsliem atgriezās mājā, cietusī atradās lielajā
istabā, pirmā stāvā. [..] Tad, kad ar cietušās aiznestiem krēsliem atgriezās atpakaļ mājā, tad cietusī paņēma galdu un vilka to
uz ieejas durvju pusi. Precizē, vilka galdu uz izeju no mājas. Uz kurieni viņa vēlējās šo galdu aizvilkt nezina. Domāja, ka šāda
viņas rīcība bija vērsta, lai sabojātu viņa datoru, kas tajā brīdī atradās uz galda un pieslēgts kontaktligzdā. Lai paglābtu savu
datoru, pats pieskrēja pie cietušās no aizmugures, satvēra viņu aiz pleciem un pastūma nost no galda, un satvēra galdu,
kuram bija nolūzusi kāja, kura jau iepriekš bija salūzusi, bet turējās kopā kamēr galdu nekustināja. Kad pastūma cietušo no
galda, satvēra galdu, paskatījās pāri plecam. Tajā brīdī cietusī ieskatījās viņam acīs un apzinoties savu rīcību nokrita
atmuguriski uz zemes. Guļot uz grīdas, viņa skaļi vaidēja. Tajā brīdī /pers. C/ izskrēja ārā, lai zvanītu cietušās māsai.
Cietušās māsa atradās mājas teritorijā no brīža, kad viņš iznesa cietušās krēslu no mājas uz piebūvi, jo cietusī kaut kam
zvanīja, bet viņš nezina kam. [..] Kad cietusī gulēja uz zemes /pers. C/ zvanīja /pers. D/. Tā, vismaz, viņam šķiet. Precizē,
kad cietusī nokrita, /pers. C/ izgāja no vannas istabas un cietusī /pers. C/ lika zvanīt /pers. D/ (māsai). Cietušās māsa /pers.
D/ istabā ienāca apmēram pēc pāris minūtēm pēc tam, kad cietusī bija nokritusi. Viņš pats tajā brīdī stāvēja pie virtuves
iekārtas un vēroja, kas notiks tālāk. Pats galdu atlaida, un tas stāvēja uz bojātās kājas. Kad atbrauca ātrā palīdzība, tā
apsekoja cietušo un aizveda. Precizē, kā ātro palīdzību izsauca /pers. D/ un izsaukumā teica: “Sieviete asinīs, smagi
piekauta.” To pašu /pers. D/ teica arī saucot policiju. Konflikts starp viņu un cietušo, nēsājot viena otra mantas uz piebūvi
ilga apmēram 15-30 minūtes, bet konkrēti neatceras. No slimnīcas cietusī atgriezās apmēram pēc 1,5 stundas. [..] Brīdī,
kad cietusī nokrita, /pers. C/ bija vannas istabā. No turienes /pers. C/ izgāja, kad sadzirdēja cietušo nokrītam un vaidam.
Cietušo viņš nesita un nežņaudza. [..] (lietas 2. sējuma 4. – 6. lapa).
[7.2.4] No 2019. gada 16. aprīļa konfrontēšanas protokola starp cietušo un apsūdzēto izriet, ka konfrontēšanas laikā
apsūdzētais liecināja, ka cietušo pazīst, starp viņiem ir neitrālas attiecības. [..]
Konfrontēšanas gaitā, atbildot uz jautājumu, vai apstiprina cietušās sniegtās liecības, apsūdzētais liecināja, ka viņš
cietušās liecības neapstiprina, jo cietušās liecības neatbilst patiesībai. 2016. gada 25. jūlija vakarā no savas istabas cietusī
uz 1.stāvu nonesa pīto krēslu. Tas viņam traucēja un viņš to lūdza cietušai aiznest atpakaļ uz viņas istabu. Tā kā cietusī to
neizdarīja, un šis krēsls viņam traucēja, viņš to aiznesa uz saimniecības ēku. Tad cietusī sāka nest laukā virtuves krēslus.
Pats gāja pakaļ virtuves krēsliem un nesa tos iekšā, bet cietusī nesa iekšā pīto krēslu, nesot ārā virtuves krēslus. Pats,
savukārt, nesa ārā pīto krēslu un atpakaļ virtuves krēslus. Tad kādā brīdī pats nosprieda, ka krēslu nēsāšana ir beigusies un
viņš kā jau pie vakara aizslēdza terases durvis, galvenās ieejas durvis palika vaļā. Cietusī ienāca pa galvenajām durvīm mājā,
piegāja pie virtuves galda un sāka to vilkt. Uz galda stāvēja viņa dators. Alus un sēkliņas tur nebija. Galdam sašķobījās kāja,
datora vads bija izstiepies, tādēļ viņš piegāja pie cietušās un iespraucās starp viņu un galdu, lai satvertu to un lai novērstu,
ka galds sagāžas un viņa dators nokrīt no tā. Skatoties pāri kreisajam plecam viņš redzēja, ka cietusī paspēra pāris soļus
atmuguriski, apstājās, ieguva balansu un pēc 3-4 sekundēm nokrita atmuguriski. Nokrita viņa pēc savas gribas vai alkohola
reibuma. Pats šo kritienu novērtē kā samākslotu un pat noteica, ka viņa par šādu kritienu Oskaru nesaņems. To novēroja
cietušās dēls.
Neatzīst, ka viņš būtu sitis, žņaudzis vai grūdis cietušo. Starp cietušo un galdu viņš nostājās, vispirms satverot cietušo
aiz pleciem, pastūma cietušo malā un satvēra galdu, un turpināja skatīties pāri kreisajam plecam, lai novērtētu situāciju.
Galdu viņš satvēra, lai glābtu datoru, par kuru baidījās, ka tas cietušās rīcības (iepriekšējās) dēļ varētu nokrist no galda.
Kad cietusī bija nokritusi, pats iztaisnoja virtuves galda kāju un pats piegāja pie cepeškrāsns virtuvē. Pats tur nostāvēja
apmēram 5-10 minūtes. Pēc tam, kad cietusī nokrita, apmēram pēc pāris minūtēm mājā ienāca cietušās māsa un sāka saukt
ātro palīdzību un policiju, bet viņš, stāvot pie virtuves cepeškrāsns vēroja to 5-10 minūtes, kas notiek. Cietušās māsa,
zvanot ātrai palīdzībai un policijai teica, ka sieviete asinīs, smagi piekauta. Cietusī, nevarot sagaidīt ātro palīdzību, zvanīja
arī pati ātrai palīdzībai vai policijai. Cietusī samaņu nezaudēja. To viņš nosprieda pēc tā, ka viņš stāvēja pie cepeškrāsns,
nebija lietojis alkoholu un visu vēroja. [..]
Bez tam, konfrontēšanas gaitā apsūdzētais precizēja savas liecības, ka cietušajai pašai zvanot uz policiju vai ātrai
palīdzībai, viņa pati norādīja, ka sieviete asinīs, smagi piekauta. [..] (lietas 2.sējuma 32. – 36. lapa).
[7.3] Atbildot uz aizstāvja jautājumiem, apsūdzētais liecināja, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās liecības uztur.
[7.4] Atbildot uz prokurores jautājumiem, apsūdzētais liecināja, ka cietusī persona piegāja pie virtuves galda, uz kura
atradās viņa dators. Cietusī persona sāka vilkt galdu uz savu pusi, galdam salūza kāja. Lai nobalansētu galdu, un novērstu
datora nokrišanu, kas ir viņa darba instruments, satvēra cietušo personu aiz pleciem un parāva malā, noķēra galdu, lai to
stabilizētu. Tajā brīdī, kad turēja galdu, atskatījās atpakaļ uz cietušo, abu skatieni satikās, cietusī persona bija stabili uz
savām kājām, un tad pēc sekundes vienkārši nokrita. Pie šādiem apstākļiem, viņam nebija nekas cits kā sakāms – beidz
tēlot, par šādu krišanu Oskaru nedabūsi. Ne šodien, ne toreiz nav nekas cits sakāms, ja persona pēc savas brīvas gribas
nokrīt.
Nezina, kāpēc cietusī vilka galdu. Pirms galda vilkšanas, ar cietušo bija konflikta situācija. Cietusī persona sāka nest
lejā virtuvē mēbeles, piesātināt telpu ar mēbelēm. Teica, lai mēbeles nes uz piebūvi, un viņa nesa atpakaļ – to kā tas attaisno
cietušās vēlmi vilkt galdu un mēģināt bojāt datoru, nezina. Norāda, ka tas notika sen atpakaļ.
Liecinieks /pers. C/ atradās ārpus mājas vai arī vannas istabā, bija aiz muguras. Cietusī persona bija ar seju pret galdu,
viņš pats aizmugurē un liecinieks aiz viņa. Pats savām acīm redzēja, ka cietusī nokrita teatrāli, pati aiz savas brīvas gribas.
Teica, lai beidz tēlot, un ceļas augšā, un ka Oskaru par to nesaņems. Liecinieks parādījās, un tad viņš sāka satraukties par
mammu, un tad zvanīja savai tantei otrai lieciniecei. Tālāk pats apstājās pie virtuves galda, un attaisīja savu pirmo alu, un
skatījās, kas notiks tālāk. Tālāk atnāca otra lieciniece, kas zvanīja ātrajai palīdzībai un teica, ka sieviete asinīs, smagi
piekauta, brauciet ātri. Nevarēja sagaidīt, kad ātrā palīdzība ieradīsies. Neatceras, varbūt zvanīja arī policijai. Notikuma
vietā ieradās policija un medicīniskā palīdzība. Policija paņēma paskaidrojumu no viņa. Cietusī persona ar ātro medicīnisko
palīdzību tika aizvesta uz slimnīcu, un pēc pāris stundām viņa atbrauca atpakaļ. Pašam tajā naktī bija nakts darbi ar
klientiem Īrijā, un tādēļ negāja gulēt. Cietusī persona ieradās, nevarēja nomierināties. Apsēdās uz dīvāna, un izrāva internetu.
Nākamajā dienā ar cietušo nerunāja, cietusī kaut kur brauca un kaut ko darīja.
[7.5] Atbildot uz tiesas jautājumiem, apsūdzētais norāda, ka jebkādas konflikta situācijas risināmas sarunu ceļā, nekad
nav bijis vardarbīgs. Nebija nekādas vajadzības iesaistīties tāda veida darbībās, kādas izvirzītas apsūdzībā.
[7.6] Pēdējā vārdā apsūdzētais izteicās, ka, ja būtu darījis, to ko inkriminē prokuratūra, tad būtu ņēmis un izlīdzis. Bet,
nejūt nekādu vainu uzrādītajā apsūdzībā.
[ 8 ] Tiesa, neskatoties uz apsūdzētā izteikto attieksmi par pret viņu izvirzīto apsūdzību, t.i., savas vainas
noliegšanu, atzīst, ka viņa vaina noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts KL 130. panta otrajā daļā, ir pierādīta
pilnībā ar cietušās, liecinieku, eksperta liecībām, pārbaudītām tiesas izmeklēšanā un novērtētām to kopumā un savstarpējā
saistībā, kā arī ar pārējiem kriminālprocesā pārbaudītiem pierādījumiem to kopumā un savstarpējā sakarībā.
[9] Saskaņā ar KPL 124., 127. pantu kriminālprocesā pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai
neesamība, kā arī citi Krimināllikumā un šajā likumā paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību
taisnīgā noregulējumā. Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai izmanto
pierādījumus.
Atbilstoši KPL 131. panta pirmajai daļai, kas nosaka, ka par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko
savā liecībā pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem
saistītajiem faktiem un palīgfaktiem, tiesa par apsūdzības pierādījumu atzīst sekojošus pierādījumus.
[10] Ar cietušās /pers. B/ tiesas sēdē sniegtajām liecībām, ka apsūdzētais ir bijušais dzīvesbiedrs, viņiem bija
nereģistrētas laulāto attiecības.
[10.1] Atbildot uz apsūdzētā jautājumiem, cietusī liecināja, ka nesniedza melīgus apgalvojumus. Notikuma laikā sauca
pēc palīdzības. Palīdzību sniedza viņas nepilngadīgais dēls, kurš tobrīd atradās mājās.
Norāda, ka viss atrodas liecībās, ko jau iepriekš sniedza un papildus nav ko atbildēt.
[10.2] Atbildot uz juridiskās palīdzības sniedzējas jautājumiem, cietusī liecināja, ka uztur visas liecības, kuras sniedza
pirmstiesas izmeklēšanas laikā.
[10.3] Atbildot uz aizstāvja jautājumiem, cietusī liecināja, ka attiecības ar apsūdzēto, ar bijušo dzīvesbiedru, līdz
notikumam jau bija pasliktinājušās, vismaz pusgadu iepriekš, varbūt pat mazliet vairāk. Bija sliktas attiecības, bet dzīvoja
vienā mājsaimniecībā. Pēdējo periodu, kad attiecības bija pasliktinājušās nekā kopīga ar apsūdzēto nebija, tikai tas, ka
dzīvoja kopā vienā dzīves vietā. Praktiski ar apsūdzēto nerunāja, kad sākās nesaskaņas, nenotika arī komunikācija ar dēlu,
kurš bija nepilngadīgs, un arī dzīvoja minētajā dzīves vietā. Dēla attiecības ar apsūdzēto bija ļoti izvairīgas, jo viņš bija
fiziski ietekmējis viņas nepilngadīgo dēlu. Lieta par vardarbību netika uzsākta. Dēls izvairījās un baidījās no apsūdzētā. Dēls
centās maksimāli izvairīties no jebkādas sarunas un saskarsmes ar apsūdzēto. Pati vērsās pēc palīdzības, nepilngadīgajam
dēlam tika veikta psiholoģiskā ekspertīze, un bija psihologa atzinums. Policijā netika uzsāktas nekādas tālākās darbības.
[10.4] No cietušās iesniegumiem un pirmstiesas kriminālprocesā sniegtajām liecībām izriet, ka 2016. gadā 25. jūlijā viņa
atradās savā dzīves vietā /adrese/. Pēc dārza ravēšanas, ap plkst.22.00, viņa kopā ar dēlu /pers. C/ ieraudzīja, ka
apsūdzētais nes ārā no mājas viņas un dēla mantas un aiz sevis aizslēdz mājokļa durvis, liedzot iespēju viņai ar dēlu iekļūt
mājoklī. To redzot, viņa paņēma no dēla /pers. C/ atslēgas, un atslēdzot durvis, kopā ar dēlu nesa šīs mantas atpakaļ
mājoklī. Brīdī, kad bija ienākusi pirmā stāva dzīvojamā telpā, apsūdzētais pienāca viņai klāt no mugurpuses un sāka viņu
žņaugt. Šīs darbības turpinājās pāris sekundes, pēc kā apsūdzētais no aizmugures ar dūrēm, izdarīja vairākus sitienus pa
galvu un seju [..]. Apsūdzētais vēl rāva viņu aiz matiem. Pēc gūtajām traumām viņa apdulla un nokrita uz grīdas. Nokrita
atmuguriski un atsitās pret sienas stūri. [..] Attapās guļot uz grīdas, kad pie viņas bija pienākusi viņas māsa /pers. D/ un
dēls, kurš redzēja notikušo. [..] Kad viņa gulēja, apsūdzētais vēl dēla klātbūtnē ņirgājās par viņu. [..] Cik ilgs laiks pagāja,
nezina. Redzēja, ka apsūdzētais atradās turpat blakus, sēžot pie galda un dzerot alu [..]. Dēls piezvanīja viņas māsai. Māsa
izsauca ātro palīdzību un policiju.
Dēls redzēja, kā apsūdzētais viņu sita un kā ņirgājās par viņu. [..]
[..] Liecināja, ka viņa sniedza patiesas liecības, un ir informēta par kriminālatbildību, kas draud par nepatiesas
liecības sniegšanu. [..]
Papildus, pirmstiesas kriminālprocesā, cietusī liecinot norādīja, ka 2016. gada 10. augustā vērsās Rīgas rajona
tiesā ar pieteikumu par pagaidu aizsardzības līdzekļu pret vardarbību pret apsūdzēto piemērošanu. Un ar tiesas lēmumu tika
piemēroti pagaidu aizsardzības līdzekļi pret apsūdzēto. [..] (lietas 1. sējuma 7., 16., 58. - 59., 63. – 64., 77. – 78., 79. – 81.,
86. lapa).
[10.5] Liecību pārbaudē uz vietas 2018. gada 29. maijā /adrese/, [..] uzaicināta parādīt notikuma vietu, cietusī norādīja
uz vietu kur 2016. gada 25. jūlijā viņai bija nodarīti miesas bojājumi. [..] Cietusī paskaidroja, ka šajā laikā viņa kopā ar dēlu
/pers. C/ ravēja rozes un kad pabeidza ravēt devās uz māju. Ejot mājas centrālās ieejas virzienā viņa ieraudzīja, ka
apsūdzētais nes ārā no mājas viņai piederošās mantas, t.i., pīto krēslu, uz piebūvi. Kad apsūdzētais iznesa no mājas pīto
krēslu, tad viņa kopā ar dēlu /pers. C/ aiznesa atpakaļ uz pirmo stāvu, noliekot to vietā, kur tas stāvēja iepriekš. Apsūdzētais
atkārtoti iznesa no mājas pīto krēslu un nosvieda sētā, tad cietusī ar dēlu atkal nesa to iekšā mājās. Cietusī paskaidro, ka
mantu nešana turp šurp notika ap 15-20 minūtes, pēc kā apsūdzētais aizslēdza visas mājas durvis no iekšpuses tādā veidā,
lai cietusī ar dēlu netiktu mājā. Cietusī paskaidro, ka viņas dēlam /pers. C/ bija līdzi savs atslēgu komplekts un /pers. C/
atslēdza centrālās durvis, jo apsūdzētais neatstāja savu atslēgu durvīs no iekšpuses. Atverot durvis, cietusī pirmā iegāja
mājās un piegāja pie galda, kas atrodas virtuvē pie kamīna sienas. Cietusī norāda uz vietu kur viņa piegāja un paskaidro, ka
viņa pastūmusi uz sevi galdu ap pa 20 cm, tajā brīdī viņai aiz muguras piegāja apsūdzētais un no aizmugures ar rokām sāka
sist pa galvu, pa sejas sānu daļām, sāka žņaugt zoda un kakla apvidū no aizmugures. Paskaidroja, ka apsūdzētais viņai
nodarīja vairākus sitienus pa galvu, rāva aiz matiem. [..] Cietusī norāda ar rokām, kā tika žņaugta kakla un zoda rajonā.
Paskaidroja, kā sitienu rezultātā, iespējams, viņa bija zaudējusi samaņu, kā rezultātā viņa nokrita uz flīzētas grīdas. Norāda
uz vietu uz grīdas, kur viņa nokrita. Paskaidroja, kad viņa nokrita, tad apsūdzētais teica viņai, lai viņa beigtu tēlot. [..]
Paskaidroja, ka apsūdzētais kamēr viņa gulēja uz grīdas bezpalīdzīgā stāvoklī, apsēdās pie galda, kas atrodas pie kamīna
sienas un turpināja dzert alu un ēst saulespuķu sēklas. Tajā brīdī, kad apsūdzētais viņai uzbruka, tad viņa dzirdēja dēla
kliedzienus aiz muguras “Kas tu stulbs esi, ko tu dari?”. Paskaidroja, ka viņa neatceras un nezina, cik ilgi viņa gulēja uz
grīdas, jo, iespējams, bija zaudējusi samaņu. Kad nāca pie samaņas ieraudzīja viņai blakus sēdošo un histērijā raudošo dēlu
/pers. C/. Paskaidroja, ka nodarot miesas bojājumus apsūdzētais atradās alkohola reibumā. Precizē, ka pirms miesas
bojājumu nodarīšanas apsūdzētais bija lietojis alkoholu, bet nevar noteikt vai viņš bija alkohola reibumā. Pirms notikuma
apsūdzētais dzēra alu. [..]
No fotoattēla arī redzams, kā cietusī norādīja uz vietu mājās /adrese/, kur 2016. gada 25. jūlijā pēc plkst.22:00 viņa
piegāja pie galda, kas atrodas virtuvē pie kamīna sienas, kur viņa pastūmusi uz sevi galdu ap pa 20 cm, tajā brīdī viņai aiz
muguras piegāja apsūdzētais un no aizmugures ar rokām sāka sist pa galvu, pa sejas sānu daļām, sāka žņaugt zoda un kakla
apvidū no aizmugures.
Tāpat no fotoattēla redzams, kā cietusī norādīja ar rokām, kā viņa tika žņaugta kakla un zoda rajonā (lietas 1. sējuma
177. - 181. lapa).
[10.6] No 2019. gada 16. aprīļa konfrontēšanas protokola starp cietušo un apsūdzēto izriet, ka konfrontēšanas laikā
cietusī liecināja, ka apsūdzēto pazīst, agrāk dzīvoja kopā, pašlaik attiecības neitrālas, nekomunicē.
Par 2016. gada 25. jūlija vakaru liecināja, ka pēc plkst.22.00 apsūdzētais no mājas /adrese/ nesa ārā mantas, pīto
krēslu. Krēsls tika aiznests uz saimniecības ēku. Savukārt viņa šo krēslu kopā ar dēlu nesa atpakaļ uz māju. Tad apsūdzētais
šo krēslu nesa atpakaļ uz saimniecības ēku. Tāda krēsla nēsāšana šurpu turpu notika vairākas reizes, līdz brīdim, kad
apsūdzētais aizslēdza māju no iekšpuses un viņa ar dēlu vairs nevarēja iekļūt mājā. Tad dēls, ar atslēgām, kas bija pie viņa
atslēdza māju un viņa ar dēlu iekļuva mājā, un ienesa iepriekš iznesto krēslu atpakaļ mājā. Tas, ka viņi atkal iekļuva atpakaļ
mājā, tas apsūdzēto ļoti sakaitināja un viņš atkal ienesto krēslu vienkārši izsvieda pa durvīm no mājas. Staigāšana iekšā ārā
un krēsla iznešana notika pa galvenajām durvīm. Ieejot mājā viņa piegāja pie virtuvē esošā galda un vilka to uz ārdurvju pusi,
kad no aizmugures viņa sajuta vairākus sitienus pa galvu. Pēc viņas domām sitieni bija izdarīti ar abām rokām. Pēc
izdarītiem sitieniem apsūdzētais ar abām rokām no aizmugures satvēra viņu aiz kakla un sāka žņaugt. Tajā pat laikā sāka
kliegt viņas dēls. Ko viņš kliedza, viņa nezina, dzirdēja tikai, ka skaļi kliedza, bet viņa neredzēja, kur viņš atradās. Tad viņa
zaudēja samaņu un atguvās jau guļam zemē. Žņaugšanas un sitienu rezultātā viņa zaudēja samaņu. Kad atguvās, gulēja uz
muguras, ar galvu pret ieejas durvīm, kājas pret terasi. Apsūdzētais tajā pat brīdī sēdēja pie virtuves galda, dzēra alu un ēda
saulespuķu sēklas. Apsūdzētais sēdēja pie galda, galda galā, ar muguru pret terasi un seju pret viņu (cietušo). Tad, kad viņa
sāka pirms tam vilkt galdu, uz tā jau atradās alus, saulespuķu sēklas un dators. Kādēļ viņa vilka galdu, nezina. Redzot viņu
uz grīdas, apsūdzētais neizsauca ātro palīdzību, to izdarīja viņas māsa, kura bija atnākusi, reaģējot uz viņas dēla zvanu. [..]
Cietusī konfrontēšanas gaitā liecināja, ka viņa daļēji apstiprina apsūdzētā liecības. Liecībām, ko sniedza apsūdzētais
viņa piekrīt par krēslu nēsāšanu turpu šurpu. Pārējā daļā viņa nepiekrīt apsūdzētā sniegtajām liecībām.
Atbildot uz apsūdzētā jautājumu, cik reizes viņš iesita cietušai, cietusī atbildēja, ka sitieni bija vairāki, viņa tos
neprotokolēja un skaitu nevar pateikt.
Atbildot uz apsūdzētā jautājumu, sitot pa kurieni viņš trāpīja cietušai, cietusī atbildēja, ka sita pa galvas sānu daļām un
aizmugures daļu, tā kā pret apsūdzēto viņa stāvēja ar muguru.
Atbildot uz apsūdzētā jautājumu, kur viņš atradās, kad sāka sist, cietusī atbildēja, ka pilnīgi aizmugurē. [..]
Turpinot, atbildēt uz apsūdzētā jautājumiem, cietusī liecināja, ka apsūdzētais sita stipri un tas sāpēja. Cietusī kliedza.
Nezina, nevar pateikt, cik ilgi bija bezsamaņā. [..] Cietusī jutās spēcīgi sasista.
Atbildot uz aizstāvja jautājumu, cietusī liecināja, ka viņa uztur savas liecības daļā, ka apsūdzētais ir izdarījis sitienus
vienlaicīgi ar abām rokām. Tas tā arī notika. (lietas 2.sējuma 32. – 36. lapa).
[11] Ar liecinieka /pers. C/ tiesas sēdē sniegtajām liecībām, ka cietusī ir viņa mamma. Apsūdzētais ir mammas
iepriekšējais dzīvesbiedrs.
[11.1] Atbildot uz apsūdzētā jautājumiem, liecinieks /pers. C/ liecināja, ka tas notikums bija septiņus gadus atpakaļ.
Nevar atbildēt uz precīziem jautājumiem, bet pašu notikumu atceras. Nākot iekšā pa durvīm, viņš redzēja, kā apsūdzētais no
aizmugures žņaudza mammu.
Nevar atbildēt, ko precīzi mamma notikuma brīdī teica. Atceras, ka mamma atradās uz grīdas. Pieskrēja pie mammas,
sāka raudāt, prasīja vai viss kārtībā. Atceras, ka prasīja apsūdzētajam, ko apsūdzētais ir izdarījis, atbildi neatceras. Pats pēc
tam zvanīja mammas māsai. Mammas māsa atbrauca. Mammas māsa tajā laikā dzīvoja netālu.
[11.2] Atbildot uz aizstāvja jautājumiem, liecinieks /pers. C/ liecināja, ka tajā brīdī redzēja, kas notika, jo tieši tajā brīdī
nāca iekšā mājās. Kad tas notika, pats atradās durvīs. Redzēja, kā apsūdzētais žņaudz mammu no aizmugures, un to kā
mamma nokrīt.
[11.3] Atbildot uz cietušās juridiskās palīdzības sniedzējas jautājumiem, liecinieks /pers. C/ liecināja, ka 2016. gada 25.
jūlijā viņam bija 12 gadi. Apsūdzētais ir pielietojis fizisku spēku, tas izpaudās, kā spārdīšana, jo bija nesaskaņas par
telefonu, ko apsūdzētais bija iedevis lietošanā.
[11.4] Atbildot uz cietušās jautājumiem, liecinieks /pers. C/ liecināja, kad notika šis notikums, pie pirmās pie kā viņš
griezās bija mammas māsa /pers. D/. Ātro palīdzību un policiju izsauca mammas māsa /pers. D/. Kad mamma gulēja uz
grīdas, apsūdzētais teica, ka neko nav izdarījis. Apsūdzētais nekādā veidā neiesaistījās, bija malā un šķiet, ka apsūdzētais
dzēra alu.
[11.5] No liecinieka /pers. C/ pirmstiesas kriminālprocesā sniegtajām liecībām izriet, ka 2016. gada 25. jūlijā viņš
atradās savā dzīves vietā /adrese/, kopā ar mammu un viņas bijušo vīru /pers. A/. Mamma ar apsūdzēto bieži strīdas, jo
apsūdzētais aiztiek mammas mantas. [..] Kad 2016. gada 25. jūlijā apsūdzētais ap plkst.22.30 nesa no mājas laukā mantas,
kas piederēja mātei, tad mamma iznesa no mājas divus virtuves krēslus uz piebūvi, jo apsūdzētais arī pirms tam mantas bija
nesis ārā. [..] Konflikta laikā par mantu pārvietošanu apsūdzētais aizslēdza mājas durvis, kā rezultātā netika mājās iekšā, bet
tā kā pašam bija mājas atslēga, tad tomēr varējām mājā iekļūt. Kad māte iegāja virtuvē, viņa mēģināja pārbīdīt virtuves galdu,
tajā brīdī pats atradās pie ārdurvīm mājas ārpusē pie atvērtām durvīm. Apsūdzētais parāva mammu no aizmugures aiz
pleciem [..] un mamma nokrita uz grīdas. Apsūdzētais prasīja mammai “ko viņa tēlo teātri”. Redzot, ka mamma kādu laiku
guļ uz grīdas, nolēma pazvanīt /pers. D/, mammas māsai. /pers. D/ atnāca aptuveni 5-10 minūšu laikā, mamma joprojām tad
atradās uz grīdas. /pers. D/, kad atnāca, sazvanīja policiju un ātro palīdzību. [..] Ātrā palīdzība aizveda mammu uz
slimnīcu. Pats devās pie mammas māsas /pers. D/.
[..] Apsūdzētais bieži agresīvi noskaņots pret viņa mammu un dažreiz arī pret viņu. Vienu reizi apsūdzētais fiziski
ietekmēja arī viņu, spēra, jo nevarēju ātri atrast lādētāju telefonam. 2016. gada vasarā, iespējams, vasaras vidus, datumu
precīzi neatceras, abi ar mammu bija dārzā, ravēja rozes, kad pamanīja, ka apsūdzētais no mājas virtuves iznes ārā mēbeles.
Abi ar mammu tās mēbeles ienesa atpakaļ mājā. Tas notika bez jebkādas vārdu apmaiņas, jo iepriekš viņam ar apsūdzēto
bija konflikts, iepriekš minētā speršana. Mēbeļu iznešana un ienešana mājā notika apmēram 15-20 minūtes. Pēc tam redzēja,
kad mamma atradās mājās virtuvē ar muguru pret apsūdzēto. No aizmugures pie mammas piegāja apsūdzētais un sāka
žņaugt mammu aiz kakla. Redzēja, ka apsūdzētais arī paņēma mammu aiz matiem un kā likās sita arī pa pleciem vai galvu ar
dūrēm. Cik redzēja, minētās darbības apsūdzētais darīja ar abām rokām, gan žņaudza, gan sita. To labi redzēja, jo stāvēja
aiz apsūdzētā apmēram 5-7 m attālumā, bija gaišs [..]. Pats bija šokā, bija bail no apsūdzētā. Sākumā nesaprata, kas notiek,
bet, kad mamma nokrita zemē, sāka raudāt, pieskrēja pie mammas, nosauca apsūdzēto par stulbeni. Apsūdzētais aizgāja
prom, sakot, ka es neko nevarēju redzēt, it kā viņš (apsūdzētais) neko mammai nav darījis. Apsūdzētais sāka nodarboties ar
savām lietām, bet pats raudādams sāka zvanīt tantei. Atbrauca tante uz izsauca ātro palīdzību. Mammu aizveda uz slimnīcu,
bet pats aizbrauca pie tantes (mammas māsa /pers. D/). [..] Minēto notikumu atceras, jo no tā bija stiprs pārdzīvojums.
(lietas 1. sējuma 21., 60. - 61., 197. lapa).
[11.6] Liecību pārbaudē uz vietas 2018. gada 29. maijā /adrese/, [..] uzaicināts parādīt notikuma vietu, kur 2016. gada
25. jūlijā viņa mātei /pers. B/ tika nodarīti miesas bojājumi, nepilngadīgais liecinieks /pers. C/ norādīja vietu mājas /adrese/,
vējtverī, kur viņš ieraudzīja, ka mamma /pers. B/ stāv pie galda, apsūdzētais stāv aiz viņas un sit no mammas mugurpuses
kaklā un galvas rajonā ar rokām un dzirdēja, ka mamma kliedz. Norādīja vietu, kur stāvēja viņa mamma, kad apsūdzētais
viņu sita. Paskaidroja, ka viņš redzēja kaut ko līdzīgu grūdienam no apsūdzētā, tad mamma pēc grūdiena nokrita uz grīdas
uz muguras, tad viņš pats piegāja pie mammas, raudāja, pateica apsūdzētajam, ka viņš esot stulbs un uzzvanīja mammas
māsai /pers. D/. [..]
No fotoattēliem arī redzams, kā liecinieks /pers. C/ norādīja uz vietu mājās /adrese/ virtuvē, kur stāvēja viņa mamma,
kad apsūdzētais viņu sita. Norādīja uz vietu virtuvē, kur nokrita viņa mamma (lietas 1. sējuma 182. - 185. lapa).
[12] Saskaņā ar KPL 501. panta 3.punktu, tiesas sēdē nolasītas liecinieces /pers. D/ (šobrīd /Uzvārds/) pirmstiesas
procesā 2017. gada 5. jūlijā sniegtās liecības, ka cietusī ir viņas māsa. Apsūdzētais bija māsas civilvīrs, ar kuru māsa
nodzīvoja apmēram 5-6 gadus. Apsūdzēto var raksturot kā nenosvērtu cilvēku, valdonīgu. 2016. gada jūlijā, datumu precīzi
neatceras, vasarā viņai pazvanīja /pers. C/, māsas dēls un teica, ka mamma guļ uz zemes pēc konflikta ar apsūdzēto. Pati
dzīvoja netālu un 5 minūšu laikā ieradās pie māsas. Ierodoties pie māsas mājās, ieraudzīja, ka māsa guļ uz grīdas starp
koridoru un viesistabu. Māsa bija pie samaņas, bet bija redzams, ka viņa nesaprot, kas notika. No /pers. C/ saprata, ka bija
domstarpības starp apsūdzēto un cietušo, kura laikā apsūdzētais sāka cietušo žņaugt aiz kakla, kā rezultātā cietusī nokrita
zemē. Kad cietusī varēja parunāt, viņa apstiprināja /pers. C/ vārdus. Izsaucu ātro medicīnisko palīdzību un policiju. Cietusī
tika nogādāta slimnīcā, bet /pers. C/ palika kopā ar viņu. Kad atbrauca pie cietušās pēc /pers. C/ zvana, apsūdzētais atradās
mājās un ņirgājās par mums, rupji lamājās, uzskatot, ka cietusī mēģina kaut ko tēlot. (lietas 1. sējuma 62. lapa).
[13] Eksperts /pers. E/ pirmstiesas procesa laikā 2019. gada 29. maijā liecināja, ka pacienti /pers. B/ apskatīja pats
personīgi. Asinsizplūdumu zodā konstatēja apskates laikā. Faktu, ka ģimenes ārsts nav konstatējis redzamas hematomas,
viņš nevar komentēt. Vienīgi apstiprina to, ka aplūkojot cietušo, hematomu zoda rajonā konstatēja.
Pārlasot eksperta atzinumu Nr.23-2202 konstatēja, ka diagnoze smadzeņu satricinājums ir noteikta pēc
objektīvām pazīmēm un tā apstiprinās. Eksperta atzinums taisīts no iesniegtajiem medicīnas dokumentiem, turklāt paciente
bija apmeklējusi speciālistu – neirologu, kura aprakstīto diagnozi un simptomus apšaubīt nav pamata. Vieglus miesas
bojājumus raksturo šajā gadījumā tieši smadzeņu satricinājums. Asinsizplūdums zodā atsevišķi klasificējams kā
maznozīmīgi miesas bojājumi (lietas 2. sējuma 37. – 38. lapa).
[ 1 4 ] Apsūdzētā vainīgumu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā pierāda lietā esošie pierādījumi, kas apstiprina
kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esamību, cietušās, liecinieku un eksperta liecībās sniegto ziņu par faktiem ticamību.
Tiesa atzīst, ka apsūdzētā vainīgums viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā ir pierādīts pilnībā ar šādiem
pierādījumiem.
[15] Ar /Novada nosaukums/ novada pašvaldības policijas inspektora /pers. F/ 2016. gada 26. jūlija ziņojumu, no
kura redzams, ka 2016. gada 25. jūlijā ap plkst.23.18, veicot patrulēšanu kopā ar inspektoru /pers. G/ /Novada nosaukums/
novada administratīvajā teritorijā, saņēma telefonisku informāciju no Valsts policijas /Pilsētas nosaukums/ dežūrdaļas un
/pers. D/, ka privātmājā /adrese/ notiek ģimenes konflikts /pers. D/ māsai ar civilvīru.
Plkst.23.19 izbrauca uz izsaukumu [..]. Ap plkst.23.28 ierodoties notikuma vietā sastapa cietušo un apsūdzēto.
Cietusī paskaidroja, ka konflikts ar civilvīru ir sācies mantas dalīšanas procesa dēļ. Cietusī norādīja, ka
apsūdzētais neļāva iekļūt kopīpašumā pēc adreses /adrese/, aizslēdzot minētā īpašuma durvis. Pēc cietušās teiktā
apsūdzētais sita viņai pa galvu un seju. Acīmredzami miesas bojājumi pamanīti netika, bet uz vietas savu darbu veica
neatliekamās medicīniskās palīdzības 130.brigāde, kura konstatēja, ka cietušai ir nepieciešama hospitalizācija un
nogādāšana uz ārstniecības iestādi.
Ņemot vērā augstāk norādīto 2016. gada 25. jūlijā no cietušās tika pieņemts iesniegums, kurā viņa lūdz nošķirt
apsūdzēto no viņiem abiem piederošās dzīves vietas. [..]
No apsūdzētā tika pieņemts rakstisks paskaidrojums, kurā viņš norāda, ka nav sitis cietušai, bet tikai atstūmis
to ar roku, jo cietusī vēlējās izvākt virtuves mēbeles (krēslus un galdu) no mājas. (lietas 1. sējuma 18. lapa).
[16] Ar Eksperta atzinumu Nr.23-2202 (dzīvas personas tiesu medicīniskā ekspertīze) par cietušajai konstatētajiem
miesas bojājumiem. Ekspertīze uzsākta 2016. gada 26. jūlijā un pabeigta 2016. gada 11. novembrī.
Eksperta atzinumā Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra Ekspertīzes un izpētes departamenta Klīniskās tiesu
medicīniskās ekspertīzes nodaļas vecākais tiesu medicīnas eksperts /pers. E/, sniedzis slēdzienu, ka cietušajai konstatēti
šādi miesas bojājumi – galvas sasitums ar galvas smadzeņu satricinājumu, asinsizplūdumu zodā.
Minētie miesas bojājumi varēja rasties 2016. gada 25. jūlijā trulu-cietu priekšmetu iedarbības rezultātā, lēmumā un
cietušās norādītajos apstākļos un pēc sava rakstura pieskaitāmi pie viegliem miesas bojājumiem, kas izraisījuši īslaicīgus
veselības traucējumus no 7 līdz 21 dienai. (lietas 1. sējuma 4. - 6. lapa).
[17] Ar 2018. gada 22. februāra Eksperta atzinumu Nr.6-528 (dzīvas personas papildus tiesu medicīniskā
ekspertīze) par cietušajai konstatētajiem miesas bojājumiem.
Eksperta atzinumā Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra Ekspertīzes un izpētes departamenta Klīniskās tiesu
medicīniskās ekspertīzes nodaļas vecākais tiesu medicīnas eksperts /pers. E/, sniedzis slēdzienu, kā jau minēts eksperta
atzinumā Nr.23-2202, datēts ar 26.07.2016., ka cietušajai esošie miesas bojājumi pēc savas smaguma pakāpes pieskaitāmi
pie viegliem miesas bojājumiem.
Galvas smadzeņu satricinājums varēja rasties krītot no sava auguma augstuma, taču maz ticams, ka zemādas
asinsizplūdums uz zoda varēja rasties krītot no sava auguma augstuma.
Minētie miesas bojājumi kopumā varēja rasties vismaz vienas traumatiskas iedarbības rezultātā. (lietas 1. sējuma 84. -
85. lapa).
[18] Ar 2016. gada 26. jūlija izrakstu no stacionārā/ambulatorā pacienta medicīniskās kartes Nr.1102259 par cietušo.
Klīniskā diagnoze: galvas sasitums (25.07.2016), galvas smadzeņu satricinājums.
Pacienta veselības stāvoklis, nosūtot uz stacionāru: paciente (/pers. B/) stacionēta akūti sakarā ar galvas
sasitumu, saņēmusi sitienus ar dūri pa galvu (lietas 1. sējuma 13. lapa).
[19] Ar 2016. gada 25. jūlija telefonogrammā norādīto, no kura redzams, ka telefonogramma sastādīta plkst.23.45,
2016. gada 25. jūlijā Ātrās medicīniskās palīdzības /numurs/ brigādes ārsts /pers. H/ uz Rīgas P. Stradiņa slimnīcu no
/adrese/, nogādāja /pers. B/ ar diagnozi galvas sasitumi, galvas smadzeņu satricinājums, kura guva traumu /adrese/ [..] (lietas
1. sējuma 28. lapa).
[20] Ar cietušās iesniegto sarakstes izdruku [..] (lietas 1. sējuma 145. – 146. lapa).
[21] Ar 2018. gada 29. maija apskates protokolu ar pielikumā pievienoto plānu - shēmu un fototabulu, no kura
redzams, ka Valsts policijas /struktūrvienība/ iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas vecākā inspektore /pers. I/, klātesot /pers.
B/, ievērojot KPL 159. - 164. pantu prasības izdarīja notikuma vietas dzīvojamās mājas pēc adreses /adrese/, apskati. [..]
(lietas 1. sējuma 172. – 176. lapa).
[22] Tiesa kriminālprocesā iegūtos pierādījumus vērtē saskaņā ar KPL 124. un 128. panta otrajā daļā noteikto, to,
cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai
ziņas par faktiem to kopumā un savstarpējā sakarībā, kā arī ievēro KPL 128. panta trešajā daļā noteikto, ka nevienam no
pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka ticamības pakāpe nekā pārējiem pierādījumiem.
Krimināllietā ir iegūti ticami, attiecināmi un pieļaujami pierādījumi apsūdzētā vainai KL 130. panta otrajā daļā
paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā. Pierādījumi savstarpēji papildina viens otru, nav pretrunīgi un kopumā dod objektīvu
priekšstatu par KL 130. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļiem.
Tiesa uzskata, ka ar iepriekš minētajiem pierādījumiem to kopumā un savstarpējā sakarībā apstiprinās, ka apsūdzētais
izdarīja KL 130. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, t.i., viņš tīši nodarīja vieglus miesas bojājumus.
[23] Saskaņā ar KL 1. panta pirmo daļu pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga
noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu
nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.
Kā norādīts juridiskajā literatūrā, tad noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija ir pilnīgas atbilstības konstatēšana starp
nodarījuma faktiskajām pazīmēm un Krimināllikuma normā paredzētā konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm
(Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga. 200, 26.lpp.).
Tikai tajā gadījumā, ja noziedzīgā nodarījuma faktiskās pazīmes sakrīt ar konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva
pazīmēm, kas paredzēti Krimināllikumā, ir pamats atzīt, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums un to pareizi kvalificēt.
Tādējādi, lai pareizi kvalificētu konkrēto noziedzīgo nodarījumu, vispirms ir jānoskaidro šī noziedzīgā nodarījuma faktiskie
apstākļi, jo īpaši tie, kuriem ir nozīme noziedzīgā nodarījuma kvalificēšanā. Tās ir pazīmes, kas raksturo konkrētā
noziedzīgā nodarījuma obligātos četrus elementus – noziedzīgā nodarījuma objektu, objektīvo pusi, subjektu un subjektīvo
pusi (sk. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2013.gada 14.maija lēmums lietā Nr. SKK-39/2013).
Krimināllikuma 130. panta otrajā daļā paredzēta atbildība par viegla miesas bojājuma tīšu nodarīšanu. Noziedzīgā
nodarījuma objekts ir cilvēka veselība. No objektīvās puses miesas bojājumu nodarīšana ir prettiesisks kaitējums citas
personas veselībai, ko var izdarīt gan ar aktīvu darbību, gan ar bezdarbību (U. Krastiņš V. Liholaja Krimināllikuma
komentāri otrā daļā (IX – XVII nodaļa) Tiesu namu aģentūra, 2016, 280. lapa).
[24] Izvērtējusi pierādījumus kopumā, tiesa, konstatē visu objektīvo un subjektīvo pazīmju kopumu, kvalificējošās
pazīmes, lai apsūdzētā darbības atzītu par noziedzīgu nodarījumu un kvalificē tās attiecīgi pēc KL 130. panta otrās daļas.
[25] Lai personu sauktu pie kriminālatbildības par KL 130. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ir jākonstatē, ka
cietušajai ir tīši nodarīti viegli miesas bojājumi.
Miesas bojājumu nodarīšanas gadījumā apdraudējuma objekts ir cilvēka veselība.
Miesas bojājumu nodarīšanas sastāvs ir materiāls, nodarījums pabeigts ar brīdi, kad cietušajai nodarīti konkrēta
smaguma miesas bojājumi. Starp vainīgā darbību vai bezdarbību un sekām jākonstatē cēloņsakarība.
KL 130. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir tīšs, kas izdarīts ar tiešu vai netiešu nodomu.
[26] Tiesai nerodas šaubas, ka cietušajai konstatētie vieglie miesas bojājumi ir radušies apsūdzētā tīšu noziedzīgo
darbību rezultātā, apsūdzībā norādītajā laikā, vietā un tajā norādītajos apstākļos.
[27] Analizējot apsūdzētā, cietušās un liecinieka /pers. C/ liecības par konflikta apstākļiem konstatējams, ka 2016.
gada 25. jūlijā laika posmā no plkst.22.00 līdz plkst.23.18 starp cietušo un viņas dzīvesbiedru apsūdzēto radās
domstarpības par mēbeļu iznešanu un ienešanu /adrese/. Konflikts pastāvēja starp apsūdzēto un cietušo, jo par to liecina
gan pats apsūdzētais, gan cietusī, gan liecinieks /pers. C/.
[27.1] Tā, cietusī liecināja, ka notikuma dienā 2016. gada 25. jūlijā viņa atradās savā dzīves vietā /adrese/. Pēc dārza
ravēšanas, ap plkst.22.00, viņa kopā ar dēlu /pers. C/ ieraudzīja, ka apsūdzētais nes ārā no mājas viņas un dēla mantas, arī
pīto krēslu, uz piebūvi, un aiz sevis aizslēdz mājokļa durvis, liedzot iespēju viņai ar dēlu iekļūt mājoklī. To redzot, viņa
paņēma no dēla /pers. C/ atslēgas, un atslēdzot durvis, kopā ar dēlu nesa šīs mantas atpakaļ mājoklī. Šī mantu nešana turpu
šurpu notika apmēram 15-20 minūtes. Atverot durvis, viņa pirmā iegāja mājās, piegāja pie galda, kas atrodas virtuvē pie
kamīna sienas. Pastūma uz sevi galdu ap pa 20 cm, un tajā brīdī viņai aiz muguras piegāja apsūdzētais un no aizmugures ar
rokām sāka sist pa galvu, pa sejas sānu daļām, sāka žņaugt zoda un kakla apvidū no aizmugures (sprieduma [10.4], [10.5],
[10.6] punkts).
[27.2] Savukārt apsūdzētais liecināja, ka 2016. gadā 25. jūlijā ap plkst.22.50 notika konflikts ar cietušo. Konflikts
notika, jo cietusī sāka izvākt virtuves mantas, kā, piemēram, krēslus. Tad viņa ķērās klāt pie galda un sāka to vilkt laukā no
virtuves. Uz galda atradās viņa darba dators un galda vilkšanas rezultātā dators sāka slīdēt nost no galda. Apturēja cietušo
no tālākas galda vilkšanas, apturot galdu un nostājoties starp galdu un cietušo. (sprieduma [7.2.1] punkts).
Būdams aizdomās turētā statusā, apsūdzētais liecināja, ka 2016. gada 25. jūlijā viņiem ar cietušo [..] nekādu konfliktu
nebija, viss bija ļoti labi. Ap plkst.21.30 cietusī atnesa krēslu uz mājas pirmo stāvu. Pats nolēma, ka krēslam nav vietas
interjerā un aiznesa to uz piebūvi. Cietusī teica, ka viņam nav tiesību aiztikt viņas mantas un tāpēc sāka nest viņa mantas ārā
no mājām. Pats atnesa cietušās krēslu atpakaļ mājā, lai neturpinātu konfliktu. [..] Virtuvē uz galda atradās dators, kur viņš
strādā. [..] Cietusī piegāja pie virtuves galda, kur stāvēja viņa dators ar vadiem, un sāka to galdu stumt uz savu pusi. Dators
sāka kustēties uz galda, jo vadi turēja datoru uz vietas, bet galdu cietusī stūma uz pretējo pusi. Redzot, ka tūlīt viņa
portatīvais dators nokritīs, pieskrēja pie galda un cietušās, ar rokām aiz viņas pleciem nedaudz, nepielietojot spēku pastūma
cietušo maliņā un tad pastūma galdu atpakaļ, lai dators nenokristu. (sprieduma [7.2.2] punkts).
Bez tam, apsūdzētais liecināja, ka, lai paglābtu savu datoru, pats pieskrēja pie cietušās no aizmugures, satvēra viņu aiz
pleciem un pastūma nost no galda, satvēra galdu, kuram bija nolūzusi kāja, kura jau iepriekš bija salūzusi, bet turējās kopā
kamēr galdu nekustināja. (sprieduma [7.2.3] punkts). [..] Uz galda stāvēja viņa dators. Galdam sašķobījās kāja, datora vads
bija izstiepies, tādēļ viņš piegāja pie cietušās un iespraucās starp viņu un galdu, lai satvertu to un lai novērstu, ka galds
sagāžas un viņa dators nokrīt no tā. Galdu viņš satvēra, lai glābtu datoru, par kuru baidījās, ka tas cietušās rīcības dēļ
varētu nokrist no galda. (sprieduma [7.2.4] punkts).
[28] Attiecībā par cietušai nodarītajiem miesas bojājumiem, konstatējams sekojošais.
[28.1] Analizējot liecības tiesa, konstatē, ka gan cietusī, gan liecinieks /pers. C/ liecināja, ka 2016. gada 25. jūlijā pret
cietušo bija pielietots fizisks spēks, tai skaitā arī izdarīti tīši sitieni, kā rezultātā cietusī, atsitoties ar galvu pret virtuvē esošo
sienas cieto virsmu, nokrita atmuguriski uz grīdas.
Tā cietusī liecināja, ka viņa pastūmusi uz sevi galdu, tajā brīdī viņai aiz muguras piegāja apsūdzētais un no aizmugures
ar rokām sāka sist pa galvu, pa sejas sānu daļām, sāka žņaugt zoda un kakla apvidū no aizmugures. Apsūdzētais nodarīja
viņai vairākus sitienus pa galvu, rāva aiz matiem. Sitienu rezultātā, iespējams, viņa bija zaudējusi samaņu, kā rezultātā viņa
nokrita uz flīzētas grīdas. (sprieduma [10.5], [10.6] punkts).
Cietusī, savas konsekventi sniegtās liecības, uzturēja arī konfrontēšanas laikā, kā arī apstiprināja tās liecību pārbaudē
uz vietas (sprieduma [10.5], [10.6] punkts).
Tiesa vērtējot cietušās pirmstiesas un tiesas izmeklēšanas laikā sniegtās liecības, nekonstatē pretrunas, kas varētu
liecināt, ka cietusī sagroza faktiskos apstākļus nolūkā aprunāt apsūdzēto.
[28.2] Liecinieks /pers. C/ liecināja, ka redzēja, kad mamma atradās mājās virtuvē ar muguru pret apsūdzēto,
apsūdzētais piegāja pie mammas no aizmugures un sāka žņaugt mammu aiz kakla. Redzēja, ka apsūdzētais paņēma mammu
arī aiz matiem un, kā likās, sita arī pa pleciem vai galvu ar dūrēm. Cik redzēja, minētās darbības apsūdzētais darīja ar abām
rokām, gan žņaudza, gan sita. To labi redzēja, jo pats stāvēja aiz apsūdzētā apmēram 5-7 metru attālumā, bija gaišs. Pats
bija šokā, bija bail no apsūdzētā. Kad mamma nokrita zemē, pats sāka raudāt, un pieskrēja pie mammas. Pateica
apsūdzētajam, ka viņš ir stulbs un uzzvanīja mammas māsai /pers. D/. (sprieduma [11.5], [11.6] punkts).
Liecinieks /pers. C/ savas konsekventi sniegtās liecības apstiprināja arī liecību pārbaudē uz vietas. (sprieduma [11.6]
punkts).
[29] Savukārt, kā izriet no apsūdzētā liecībām, tad redzams, ka viņš ir sniedzis pretrunīgas liecības par to vai
konflikta laikā, kas norisinājās 2016. gada 25. jūlijā, starp viņu un viņa dzīvesbiedri, viņš būtu pielietojis fizisku spēku. Par
notikušo apsūdzētais izvirzīja vairākas versijas.
Tā pirmstiesas kriminālprocesā apsūdzētais liecināja, ka viņš apturēja cietušo no tālākas galda vilkšanas, apturot galdu
un nostājoties starp galdu un cietušo. Fiziski cietušo nav ietekmējis. (sprieduma [7.2.1] punkts).
Tāpat apsūdzētais liecināja, ka cietusī piegāja pie virtuves galda, kur stāvēja viņa dators ar vadiem, un sāka to galdu
stumt uz savu pusi. Dators sāka kustēties uz galda, jo vadi turēja datoru uz vietas, bet galdu cietusī stūma uz pretējo pusi.
Redzot, ka viņa portatīvais dators tūlīt nokritīs, viņš pieskrēja pie galda un cietušās, un ar rokām aiz cietušās pleciem
nedaudz, nepielietojot spēku, pastūma cietušo maliņā, tad pastūma galdu atpakaļ, lai dators nenokristu. Cietušai viss bija
kārtībā, viņa stāvēja kājās. Nekādus miesas bojājumus, nekādā veidā viņš cietušai nav darījis. [..] Kad cietusī paņēma galdu
un vilka to uz izeju no mājas, tad viņš, lai paglābtu savu datoru, pats pieskrēja pie cietušās no aizmugures, satvēra viņu aiz
pleciem un pastūma nost no galda, un satvēra galdu. Kad pastūma cietušo no galda, tad satvēra galdu un paskatījās pāri
plecam. Cietušo viņš nesita un nežņaudza (sprieduma [7.2.2], [7.2.3] punkts).
Vēl apsūdzētais liecināja, kad cietusī ienāca mājā pa galvenajām durvīm, viņa piegāja pie virtuves galda un sāka to vilkt.
Uz galda stāvēja viņa dators. Galdam sašķobījās kāja, datora vads bija izstiepies, tādēļ viņš piegāja pie cietušās un
iespraucās starp viņu un galdu, lai satvertu to un lai novērstu, ka galds sagāžas un viņa dators nokrīt no tā. Neatzīst, ka viņš
būtu sitis, žņaudzis vai grūdis cietušo. Starp cietušo un galdu viņš nostājās, vispirms satverot cietušo aiz pleciem, pastūma
viņu malā un satvēra galdu, un turpināja skatīties pāri kreisajam plecam, lai novērtētu situāciju. Galdu viņš satvēra, lai glābtu
datoru, par kuru baidījās, ka tas cietušās rīcības dēļ varētu nokrist no galda. (sprieduma [7.2.4] punkts).
[29.1] Neskatoties uz to, ka apsūdzētais savu vainu neatzina pilnībā, proti faktiskos apstākļus, uzskatot, ka viņš ir
apmelots no savas dzīvesbiedres un viņas dēla puses, tiesa netic apsūdzētā sniegtām liecībām daļā, par to, ka viņš noliedz
sitienus un cita veida fizisku iedarbību, ko viņš pielietoja pret savu dzīvesbiedri, un uzskata tās par nepatiesām, jo
apsūdzētais nav konsekvents savās liecībās, izvirzot vairākas versijas par notikušo. Tiesa uzskata, ka tās vērstas uz
izvairīšanos no kriminālatbildības viņam celtajā apsūdzībā.
Apsūdzētā pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās liecības ir pretrunā ar paša apsūdzētā tiesas izmeklēšanā sniegtām
liecībām, kā arī ar cietušās, liecinieku un eksperta liecībām.
Tiesa, apsūdzētā sniegtās liecības tiesas izmeklēšanas laikā un pirmstiesas procesā, vērtē kopsakarā ar visiem tiesas
sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, tajā skaitā cietušās pirmstiesas un tiesas izmeklēšanas laikā sniegtajām liecībām, kā arī
liecinieku un eksperta liecībām.
[29.2] Tiesa secina, ka no apsūdzētā liecībām izriet, ka viņš konflikta laikā, kas bija starp viņu un cietušo, lai glābtu
savu datoru, kas atradās uz galda, “vispirms satvēra cietušo aiz pleciem, pastūma viņu malā un tad satvēra galdu”, nevis
satvēra datoru. No minētām liecībām, kas sniegtas pirmstiesas procesā, izriet, ka apsūdzētais atzīst, ka pret cietušo ir
pielietojis fizisku spēku.
[29.3] Tiesai nav pamata neticēt cietušajai, ka ekspertīzē konstatētos vieglus miesas bojājumus viņa ieguvusi 2016.
gada 25. jūlijā apsūdzētā prettiesisko darbību rezultātā.
Tiesa kā patiesas un ticamas vērtē cietušās liecības, par miesas bojājumu nodarīšanu, jo tās atbilst lietā objektīvi
konstatētajiem faktiem, un apstiprinās ar Eksperta atzinumu Nr.23-2202 (dzīvas personas tiesu medicīniskā ekspertīze) par
cietušajai konstatētajiem miesas bojājumiem, ka cietušajai konstatēti miesas bojājumi – galvas sasitums ar galvas smadzeņu
satricinājumu, asinsizplūdumu zodā. Minētie miesas bojājumi varēja rasties 2016. gada 25. jūlijā trulu-cietu priekšmetu
iedarbības rezultātā, un pēc sava rakstura pieskaitāmi pie viegliem miesas bojājumiem, kas izraisījuši īslaicīgus veselības
traucējumus no 7 līdz 21 dienai (sprieduma [16] punkts).
Kā izriet no tiesu medicīniskās ekspertīzes eksperta atzinuma, tad cietusī slimnīcā nonāca tajā pašā dienā 2016. gada
25. jūlijā, kur viņa ārstiem norādīja, ka viņu piekāvis bijušais vīrs. Uz apsekošanas brīdi slimnīcā, cietušai konstatēts zoda
labajā pusē zilganviolets, ovāls, ar nenoteiktām robežām asinsizplūdums 1,5x1 cm, pietūkums apakšžokļa kreisajā pusē
vidējā trešdaļā. Izvērtējot izmeklējumus pie ārstiem speciālistiem, tai skaitā neirologa, tiesu medicīnas eksperts /pers. E/
kvalificēja miesas bojājumus kā viegli miesas bojājumi, kas izraisījuši īslaicīgus veselības traucējumus līdz 21 dienai.
Tāpat cietušās liecības apstiprinās ar Eksperta atzinumu Nr.6-528 (dzīvas personas papildus tiesu medicīniskā
ekspertīze) par cietušajai konstatētajiem miesas bojājumiem, kurā vecākais tiesu medicīnas eksperts /pers. E/, sniedzis
slēdzienu, kā jau minēts eksperta atzinumā Nr.23-2202, datēts ar 26.07.2016., ka cietušajai esošie miesas bojājumi pēc savas
smaguma pakāpes pieskaitāmi pie viegliem miesas bojājumiem. Galvas smadzeņu satricinājums varēja rasties krītot no sava
auguma augstuma, taču maz ticams, ka zemādas asinsizplūdums uz zoda varēja rasties krītot no sava auguma augstuma.
Minētie miesas bojājumi kopumā varēja rasties vismaz vienas traumatiskas iedarbības rezultātā (sprieduma [17] punkts).
Savukārt no tiesu medicīnas eksperta /pers. E/ pirmstiesas procesa laikā sniegtām liecībām izriet, ka viņš apstiprina
ekspertīzē sniegto slēdzienu, norāda, ka pats personīgi apskatīja cietušo. Asinsizplūdumu zodā konstatēja apskates laikā.
Faktu, ka ģimenes ārsts nav konstatējis redzamas hematomas, viņš nevar komentēt. Apstiprina to, ko pats konstatēja,
aplūkojot cietušo. Eksperta atzinumā Nr.23-2202 cietušajai noteiktā diagnoze - smadzeņu satricinājums ir noteikta pēc
objektīvām pazīmēm un tā apstiprinās. Eksperta atzinums Nr.23-2202 taisīts no iesniegtajiem medicīnas dokumentiem.
Turklāt cietusī bija apmeklējusi speciālistu – neirologu, kura aprakstīto diagnozi un simptomus apšaubīt nav pamata.
Vieglus miesas bojājumus raksturo šajā gadījumā tieši smadzeņu satricinājums. Asinsizplūdums zodā atsevišķi klasificējams
kā maznozīmīgi miesas bojājumi (sprieduma [13] punkts).
Tiesa konstatē, ka tiesu medicīnas eksperts /pers. E/, būdams nopratināts, kā eksperts par taisīto tiesu medicīnisko
ekspertīzi, savās liecībās paskaidroja, ka tieši miesas bojājumu kvalifikācija noteikta sakarā ar traumu – smadzeņu
satricinājums.
[29.4] Tiesa secina, ka cietušās liecības par cietušajai konstatētajiem miesas bojājumiem apstiprinās gan ar Eksperta
atzinumu Nr.23-2202, gan papildus veikto tiesu medicīnisko ekspertīzi, ko apstiprina Eksperta atzinums Nr.6-528, gan
vecākā tiesu medicīnas eksperta /pers. E/ sniegtās liecības, no kurām izriet, ka cietušajai ir bijuši miesas bojājumi un ārsts
speciālists ir noteicis cietušajai diagnozi – smadzeņu satricinājums, kas arī noteica nodarīto miesas bojājumu smaguma
pakāpi.
[29.5] Bez tam, cietušās liecības daļā par to, ka apsūdzētais viņu no aizmugures ir žņaudzis, apstiprinās gan ar
konstatēto miesas bojājumu – asinsizplūdumu uz cietušās zoda, ziluma veidā, kas norādīts Eksperta atzinumā Nr.23-2202,
gan ar nepilngadīgā liecinieka /pers. C/ liecībām, kurās viņš norāda, ka “apsūdzētais no aizmugures piegāja pie mammas un
sāka žņaugt mammu aiz kakla, sita mammai, mamma nokrita uz zemes” (sprieduma [11.5] punkts).
[29.6] Tiesa konstatē, ka nav pamata apšaubīt cietušās un liecinieka /pers. C/ liecības, jo citi apstākļi pie kādiem
cietusī varēja gūt konstatētos miesas bojājumus – smadzeņu satricinājumu un asinsizplūdumu zodā, tiesas izmeklēšanas
laikā netika konstatēti.
[30] Kā izriet no liecinieces /pers. D/ (bijusī /Uzvārds/) liecībām, tad 2016. gada 25. jūlijā viņai piezvanīja /pers. C/
un teica, ka mamma pēc konflikta ar apsūdzēto guļ uz zemes. Lieciniece /pers. D/ dzīvo netālu un ieradās pie māsas piecu
minūšu laikā.
[ 3 1 ] Tiesa kā patiesas un ticamas vērtē cietušās liecības, jo tās atbilst lietā objektīvi konstatētajiem faktiem,
iztiesāšanā noskaidrotajiem notikuma apstākļiem un tās apstiprina arī citi pierādījumi.
Cietušās liecībā norādītā apsūdzētā rīcība, pienākot viņai klāt no mugurpuses, sākot viņu žņaugt, pēc kā ar dūrēm
izdarot vairākus sitienus viņai pa galvu un seju, raujot viņu aiz matiem, pēc kā viņa no gūtajām traumām apdulla un nokrita
uz grīdas, atsitoties pret sienas stūri, pilnībā atbilst viņai objektīvi konstatētajiem miesas bojājumiem – galvas sasitums ar
galvas smadzeņu satricinājumu, asinsizplūdumu zodā. Šādas minēto sitienu sekas atbilst arī tā izdarīšanas apstākļiem.
[ 3 2 ] Tiesa konstatē, ka liecinieks /pers. C/ liecināja par faktiem un apstākļiem, pie kādiem cietusī ieguva miesas
bojājumus.
[ 3 3 ] Tiesa konstatē, ka apsūdzētais, tiesas izmeklēšanas laikā un arī pirmstiesas procesa laikā, liecības par
izdarītiem sitieniem vai cita veida fizisku iedarbību pret cietušo, un apstākļiem, kā cietusī varēja iegūt vieglus miesas
bojājumus neliecināja, bet norādīja, kad viņš pagriezās ar seju pret cietušo, viņa paskatījās acīs un demonstratīvi nokrita
zemē, vienīgais, ko viņš teica, ka par tādu kritienu Oskaru nevar dabūt (sprieduma [7.2.2], [7.4] punkts).
[34] Tiesa atzīst, ka miesas bojājumus cietušajai apsūdzētais nodarīja ar tiešu nodomu aiz dusmām, ko apliecina ne
tikai cietušās liecības, bet arī notikuma aculiecinieks /pers. C/. Tiesa secina, ka apsūdzētais apzinājās savas darbības
kaitīgumu, apzināti veica šādas darbības un vēlējās kaitīgu seku iestāšanos cietušajai.
[35] Bez tam, ar /Novada nosaukums/ novada pašvaldības policijas inspektora /pers. F/ ziņojumu pierādīts, ka
2016. gada 25. jūlijā uz privātmāju /adrese/ bija izsaukta policija. Izsaukuma vietā norisinājās ģimenes konflikts. Notikuma
vietā, tika sastapta cietusī un apsūdzētais. Cietusī mutiski paskaidroja par notikušo konfliktu. No cietušās tika pieņemts
iesniegums. Savukārt no apsūdzētā tika pieņemts rakstisks paskaidrojums, kurā apsūdzētais norādīja, ka nav sitis cietušai,
bet tikai atstūmis to ar roku, jo cietusī vēlējās izvākt virtuves mēbeles no mājas.
Notikuma vietā, uz vietas savu darbu veica neatliekamās medicīniskās palīdzības /numurs/.brigāde, kura konstatēja, ka
cietušai ir nepieciešama hospitalizācija un nogādāšana uz ārstniecības iestādi (sprieduma [15] punkts).
Tiesa konstatē, ka no policijas darbinieka ziņojuma izriet, tad policija notikuma vietā ieradās 2016. gada 25. jūlijā ap
plkst.23.28. Informācija saņemta plkst.23.19. Uz vietas jau bija ātrās neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde. Policija
pieņemot iesniegumu no cietušās izskaidroja viņai tiesības likumā noteiktā kārtība nošķirt vīru no viņu kopējās dzīvesvietas.
[36] Ar 2016. gada 25. jūlija telefonogrammā norādīto informāciju pierādīts, ka 2016. gada 25. jūlijā Ātrās
medicīniskās palīdzības /numurs/. brigādes ārsts /pers. H/ uz Rīgas P. Stradiņa slimnīcu no /adrese/, nogādāja cietušo ar
diagnozi galvas sasitumi, galvas smadzeņu satricinājums, kura guva traumu /adrese/ (sprieduma [19] punkts).
[37] Ar 2016. gada 26. jūlija izrakstu no stacionārā/ambulatorā pacienta medicīniskās kartes Nr.1102259 par cietušo
pierādīts, kāds bija cietušās veselības stāvoklis, klīniskā diagnoze, kad viņa tika nosūtīta uz stacionāru pēc konflikta, kas
norisinājās privātmājā /adrese/, starp viņu un apsūdzēto (sprieduma [18] punkts).
[ 3 8 ] Turklāt apsūdzētais pēc sišanas un pielietotās vardarbības pret cietušo, kad cietusī bija nokritusi uz grīdas,
necentās savai dzīvesbiedrei palīdzēt, kas norāda uz apsūdzētā cietsirdību, pat cinismu attiecībā pret savu dzīvesbiedri.
[39] Analizējot apsūdzētā liecības tajā daļā, kur viņš atsaucas uz civillietu Nr.3-12/0219/29, kas, pēc apsūdzētā
vārdiem, ir saistīts ar to pašu notikumu, kā šajā krimināllietā /adrese/ 2016. gada 25. jūlijā (sprieduma [7.1] punkts), tiesa
konstatē sekojošo.
No cietušās pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtām liecībām izriet, ka cietusī ir norādījusi, ka 2016. gada 10. augustā
vērsās Rīgas rajona tiesā ar pieteikumu par pagaidu aizsardzības līdzekļu pret vardarbību pret apsūdzēto piemērošanu. Un
ar tiesas lēmumu tika piemēroti pagaidu aizsardzības līdzekļi pret apsūdzēto (sprieduma [10.4] punkts).
Tiesa konstatē, ka arī /Novada nosaukums/ novada pašvaldības policijas inspektors /pers. F/ 2016. gada 26. jūlija
ziņojumā ir norādījis, ka 2016. gada 25. jūlijā no cietušās tika pieņemts iesniegums, kurā viņa lūdz nošķirt apsūdzēto no
viņiem abiem piederošās dzīves vietas. [..] (sprieduma [15] punkts).
[39.1] Attiecībā par minēto, tiesa konstatē, ka Rīgas rajona tiesā (Jūrmalā) atrodas civillieta Nr.3-12/0219/29 cietušās
pieteikumā pret apsūdzēto par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Minētajā lietā 2016. gada 12. augustā pieņemts lēmums,
pamatojoties uz cietušās pieteikumā sniegtajām ziņām par to, ka apsūdzētais pret cietušo vērš fizisku un psiholoģisku
vardarbību, 2016. gada 25. jūlijā nodarījis miesas bojājumus. Ar minēto lēmumu noteikta pagaidu aizsardzība pret
vardarbību, uzliekot par pienākumu apsūdzētajam atstāt mājokli /adrese/, kurā pastāvīgi dzīvo cietusī, aizliedzot atgriezties
un uzturēties tajā, atrasties mājoklim tuvāk par 100 metriem, kā arī tuvoties cietušai un uzturēt ar cietušo fizisku saskari.
2016. gada 22. novembrī lietā Nr.3-12/0219/29 pieņemts lēmums, ar kuru daļēji apmierināts cietušās pieteikums par
pagaidu aizsardzību pret vardarbību pret apsūdzēto, piemērojot pagaidu aizsardzības līdzekli: aizliegums apsūdzētajam
iemitināt nekustamajā īpašumā /adrese/, trešās personas.
Ar Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nama 2017. gada 10. oktobra lēmumu lietā Nr.3-12/0219/29 apsūdzētā pieteikums
par pagaidu aizsardzības līdzekļu atcelšanu noraidīts.
Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijas 2017. gada 16. novembra lēmumu atstāts negrozīts Rīgas rajona tiesas
Jūrmalas tiesu nama 2017. gada 10. oktobra lēmums lietā Nr.3-12/0219/29.
[39.2] Tiesa secina, ka cietusī ir izmantojusi viņai likumā noteiktās tiesības, t.i., viņai un bērnam būt aizsargātai no
psiholoģiskas un fiziskas vardarbības apdraudējumiem, un iesniegusi tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzības pret
vardarbību pret apsūdzēto. Minētā lieta ir izskatīta divās tiesu instancēs, un lietā jau ir stājies spēkā tiesas nolēmums.
[39.3] Savukārt attiecībā par 2016. gada 25. jūlijā /adrese/, cietušai nodarītiem viegliem miesas bojājumiem Rīgas
apgabaltiesa 2017. gada 16. novembra lēmumā norāda, ka 2016. gada 22. novembrī Valsts policijas /struktūrvienība/
iecirknī ir uzsākts kriminālprocess Nr.11352052116, un tikai minētās krimināllietas ietvaros arī tiks noskaidrots kādas tieši
darbības vērstas pret cietušo.
Līdz ar ko, konstatējams, ka civillietas ietvaros nav lemts par to, kādas tieši darbības vērstas pret cietušo 2016. gada
25. jūlijā, un minētais ir noskaidrojams šīs krimināllietas ietvaros.
[40] Judikatūrā nostiprināta atziņa, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus pierāda ar pieļaujamiem,
attiecināmiem, ticamiem un pietiekošiem pierādījumiem, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti Kriminālprocesa likuma noteiktajā
kārtībā (Augstākās tiesas 2018. gada 4. oktobra lēmums lieta Nr. SKK-540/2018).
Saskaņā ar KPL 124. panta otro daļu, kriminālprocesā ir pierādāmi noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai
neesamība, kā arī citi Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto
krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā. Pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo apstākļu
kopums un ar tiem saistītie fakti un palīgfakti. Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja
pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.
Pierādījumu ticamības jēdziens un novērtēšanas prasības ir noteiktas KPL 128. pantā, taču izvēle, kuriem
pierādījumiem ticēt, bet kuriem nē, ir tās tiesas kompetencē, kas izspriež lietu pēc būtības. Arī jautājums par to, vai lietā
esošie pierādījumi ir vai nav pietiekami apsūdzētā vainīguma konstatēšanai, ir būtības jautājums. Pierādījumu pietiekamības
kritērijs ir saprātīgu šaubu esamība vai neesamība par apsūdzētā vainīgumu, kura izvērtēšana tāpat ir tās tiesas kompetencē,
kas izskata lietu pēc būtības (LR Senāta Krimināllietu departamenta 2019. gada [..] lēmums lietā Nr. SKK-[D] /2019).
Šie tiesas izmeklēšanā pārbaudītie un novērtētie pierādījumi ir pieļaujami, attiecināmi, ticami un pilnībā pietiekoši, lai
apsūdzēto atzītu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā viņam celtajā apsūdzībā pēc KL 130. panta otrās daļas.
Atbilstoši KPL 19. panta trešajai daļai visas saprātīgas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu
personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.
Tiesa atzīst spriedumā norādītos pierādījumus, vērtējot tos kopumā un savstarpējā sakarībā, par pietiekamiem, lai
izslēgtu jebkādas saprātīgas šaubas par apsūdzētā vainojamību un to, ka viņa vainīgums ir pilnībā pierādīts viņam celtajā
apsūdzībā.
Tiesa nav radusi pamatojumu tam, lai izbeigtu kriminālprocesu, attaisnotu apsūdzēto, vai atbrīvotu viņu no soda
vispār, līdz ar ko apsūdzētais par izdarīto noziedzīgo nodarījumu pēc KL 130. panta otrās daļas ir sodāms un, nosakot
sodu un tā mēru, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību
mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.
[41] Attiecībā par aizstāvja tiesas debatēs izteiktiem argumentiem par to, ka cietušās un liecinieka /pers. C/ liecībās
notikumu atspoguļojums un redzējums ir visnotaļ krasi atšķirīgs, un šajā gadījumā vērtējot cietušās, kā arī liecinieka /pers.
C/, kurš ir cietušās dēls, liecības, būtu vērtējams un atzīstams, kā redzējums par vēlamo, kas varētu atšķirties no faktiskās
situācijas, tādā veidā, lai risinātu šo iepriekš minēto konfliktu un, iespējams, pārtrauktu komunikāciju starp apsūdzēto un
cietušo personu, tiesa norāda sekojošo.
[41.1] Tiesai nav pamata atzīt par nepieļaujamām cietušās un liecinieka /pers. C/ liecības.
Ja arī cietušās un liecinieka /pers. C/ liecībās ir kādas nepilnības, notikuma atspoguļojums par mazāk nozīmīgiem
jautājumiem, tad tās vairāk ir radušās pagājušā laika ietekmē, pašu personu iesaistes pakāpes, spējā uztvert, saglabāt atmiņā
un pēc tam reproducēt notikumus.
Tiesa atzīst, ka liecinieku liecības dažādu iemeslu dēļ pēc zināma laika var mainīties liecinieka uztveres, uzmanības,
iegaumēšanas, saglabāšanas, aizmiršanas, priekšstatu reproducēšanas, domāšanas īpatnību dēļ.
Ne mazsvarīgs ietekmes faktors ir arī notikuma pēkšņums, vairāku sīku darbību sajaukums, visu iesaistīto satraukums,
- cietusī bija šokā, nepilngadīgais liecinieks /pers. C/, kuram notikuma laikā bija mazāk par 14 gadiem, bija acīmredzamā
šokā par redzēto, proti, ka mammas dzīvesbiedrs dara pāri viņa mammai, viņš raudāja un bija nobijies, jo bija bail no
apsūdzētā (sprieduma [11.5], [11.6] punkts).
Tiesa neatstāj bez ievērības faktu, ka nepilngadīgais liecinieks /pers. C/ bija konflikta aculiecinieks. Noziedzīga
nodarījuma izdarīšanas laikā lieciniekam /pers. C/ bija mazāk par 14 gadiem. Tiesa nekonstatē pārkāpumus nepilngadīgā
liecinieka pratināšanas norisē. Nepilngadīgā liecinieka pratināšana veikta ievērojot KPL 152. – 153. panta noteikumus.
Nopratināšana notika klātesot psiholoģei /pers. J/. Tāpat arī papildus nopratinot nepilngadīgo liecinieku, kad viņam jau bija
vairāk par 14 gadiem, tika ievēroti KPL 152. – 153. panta noteikumi, pratināšanā piedaloties nepilngadīgā pārstāvim.
Nedz nopratināšanas laikā, nedz to pabeidzot, neviena no procesā iesaistītajām personām, nav izteikusi lūgumus vai
iebildumus par pratināšanas vietu, veidu un kārtību.
Ievērojot minēto, tiesa atzīst, ka nepilngadīgā liecinieka /pers. C/ nopratināšanas protokoli (lietas 1. sējuma 60. - 61.,
197. lapa) satur ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par apsūdzētā veikto noziedzīgo nodarījumu, t.i., vardarbīgām
darbībām pret viņa māti.
Tiesa nekonstatē pirmstiesas kriminālprocesā pieņemto procesa virzītāju lēmumu pretlikumību, jo no krimināllietas
materiāliem redzams, ka procesa virzītāji rīkojušies atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajai kārtībai un lietas materiālos
atrodas procesuāli pareizi un atbilstoši noformēti dokumenti un procesa virzītāju lēmumi.
[41.2] Savukārt attiecībā par cietušās pirmstiesas un tiesas izmeklēšanas laikā sniegtām liecībām (sprieduma [10] –
[10.6] punkts), tiesa secina, ka nav pamata tām neticēt, jo cietušās sniegtās liecības par visiem lietas apstākļiem nav
pretrunīgas, cietusī liecināja par notikušā apstākļiem. Liecības nav pretrunā ar visiem pārējiem krimināllietas materiāliem.
Cietušās liecības apstiprinās arī ar lietā esošiem tiesu medicīniskās ekspertīzes ekspertu atzinumiem Nr.23-2202 un
Nr.6-528, kuros sniegts slēdziens, par cietušajai konstatētiem miesas bojājumiem (sprieduma [16], [17] punkts).
Tādējādi tiesa atzīst, ka eksperta atzinumi apstiprina, cietušās sniegto liecību patiesumu, par miesas bojājumiem un to,
kādos apstākļos varēja rasties ekspertīzē konstatētie miesas bojājumi. Turklāt tūlīt pēc konflikta notikuma vietā cietušo
apsekoja neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsts, ko apstiprina izraksts no stacionārā/ambulatorā pacienta medicīniskās
kartes un telefonogramma (sprieduma [18], [19] punkts).
Cietušās teikto apstiprina arī kriminālprocesā nodibinātie faktiskie apstākļi, par kuriem liecināja nopratinātās personas,
gan liecinieks /pers. C/ (sprieduma [11] – [11.6] punkts), gan lieciniece /pers. D/ (iepriekš /Uzvārds/) (sprieduma [12]
punkts).
Attiecībā par cietušās un liecinieka /pers. C/ liecībām nav būtisku šaubu, jo cietušās un liecinieka liecības būtiskākajos
jautājumos ir līdzīgas.
Tai pat laikā nav iemesla uzskatīt, ka kāds no dalībniekiem apzināti un tīši ir centies maldināt tiesu un sniegt apzināti
nepatiesu informāciju.
Tiesai nav nekādu šaubu par izmantotiem rakstveida pierādījumiem, atzinumus sniegušā tiesu medicīnas eksperta /pers.
E/ secinājumiem un saskaņā ar likumu veikto cietušajai radušos miesas bojājumu un veselības traucējumu klasifikāciju.
Tiesa neatstāj bez ievērības faktu, ka cietusī savās liecībās liecināja, un ko apstiprināja arī apsūdzētais, ka apsūdzētais
cietušai bija no aizmugures, tā apsūdzētais norāda, sakot, ka ir piegājis no aizmugures, viņš pats aizmugurē un liecinieks aiz
viņa (sprieduma [7.4] punkts).
Nav pamata apšaubīt cietušās liecības šajā daļā, jo arī liecinieks /pers. C/, kurš bija notikuma aculiecinieks, liecināja, ka
redzēja, kad mamma atradās mājās virtuvē ar muguru pret apsūdzēto, apsūdzētais piegāja pie mammas no aizmugures un
sāka žņaugt (sprieduma [11.1], [11.2], [11.5], [11.6] punkts). Citas personas konflikta laikā mājā nebija.
[41.3] Vērtējot cietušās liecības to, ka cietusī nespēja detalizēti atcerēties 2016. gada 25. jūlija lietas faktisko apstākļu
hronoloģiju, uz ko norādīja apsūdzētais un aizstāvība, tiesa secina, ka minētais apstāklis neietekmē pierādījuma avota –
cietušās liecību patiesumu un patiesības noskaidrošanu lietā, jo arī doktrīnā ir atzīts, ka cietušā liecību grozīšana atkārtotos
liecinājumos un pretrunas viņa liecībās nav uzskatāmas par apstākli, kas izslēdz apsūdzības versiju, ja to pastiprina citi
pierādījumi.
Tiesai nav pamata neticēt cietušai, kuras liecības ir fiksētas nopratināšanas protokolos, esot iepriekš brīdinātai par
kriminālatbildību par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, pretēji apsūdzētajam, kurš, vēloties izbēgt no iespējamā soda, lai
nepamatoti radītu sev labvēlīgāku stāvokli, cenšas maldināt tiesu, un savu interešu vadīts noliedz darbības, kas saistītas ar
miesas bojājumu nodarīšanu savai dzīvesbiedrei.
Ir vispārzināms fakts, ka cilvēks mēdz vislabāk iegaumēt un labi atceras savas personīgās darbības un arī to, kas bijis
tieši ar tām saistīts. Noziedzīgai darbībai parasti piemīt neparastums un ārkārtība, tādēļ, ja persona ir patiesi vainīga viņam
inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, tās atmiņa spilgti saglabā ne vien notikuma galvenās līnijas, bet arī sīkumus.
Apsūdzētais, sniedzot liecības tiesas sēdē un, būdams nopratināts par apsūdzībā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem
pirmstiesas izmeklēšanā, pretēji cietušai nav sniedzis konsekventas liecības.
[42] Attiecībā uz aizstāvības argumentiem par pierādījumu vērtēšanu un pieļaujamību tiesa norāda, ka tiesa savus
secinājumus par apsūdzētā vainīgumu nebalsta uz vienu konkrētu pierādījumu, bet gan visus kriminālprocesā esošos
pierādījumus vērtē saskaņā ar KPL 128. panta otrajā daļā noteikto, ka to, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par
faktiem, izvērtē, aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā,
tajā pašā laikā ievērojot arī šī panta trešajā daļā noteikto, ka nevienam no pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka
ticamības pakāpe nekā pārējiem pierādījumiem.
[43] Tiesa noraida gan aizstāvja tiesas debatēs izteikto argumentu, ka lietā ir pietiekams šaubu kopums, kas liedz
sagatavot notiesājošu spriedumu, gan apsūdzētā tiesas izmeklēšanas laikā izteikto lūgumu viņu attaisnot, jo tiesa atzīst, ka
tiesas izmeklēšanā konstatētie un sprieduma aprakstošajā daļā norādītie faktiskie objektīvie apstākļi ir pilnībā pierādīti un
pastāv KPL 520. pantā norādītais notiesājoša sprieduma taisīšanas pamats.
[44] Tiesas izmeklēšanas laikā, apsūdzētais lūdza lemt par cietušās un liecinieka /pers. C/ saukšanu pie atbildības
saskaņā ar likumu, jo viņš uzskata, ka cietusī sniedza melīgus apgalvojumus lietā par notikumiem /adrese/, un arī vienīgā
aculiecinieka /pers. C/ liecības neapstiprina cietušās sniegto informāciju konfrontēšanas laikā, norādot, ka minētās personas
apzināti ir sniegušas nepatiesas liecības (sprieduma [7.1] punkts).
Attiecībā par minēto, tiesa konstatē sekojošo.
KL 300. pants paredz personas kriminālatbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu.
KL 300. panta izpratnē nepatiesa liecība ir tāda liecība, kura ne tikai apzināti neatbilst īstenībai, bet arī ir nozīmīga
īstenības noskaidrošanai konkrētajā lietā.
Likumdevējs ir noteicis, ka liecība ir nepatiesa, ja krimināllietā persona ir devusi liecību, kurā pilnīgi vai daļēji sagrozīti
fakti, noliegti vai noklusēti patiesie apstākļi, sniegtas īstenībai neatbilstošas ziņas, kas tiešā veidā attiecas uz lietu un no
kurām ir atkarīga lietas pareiza izskatīšana vai izspriešana.
KL 300. pants nav piemērojams, ja nepatiesā liecība nav ietekmējusi pareizu lietas izspriešanu un liecība nav palīdzējusi
personai izvairīties no atbildības.
Tas nozīmē, ka liecību par apzināti nepatiesu nav pamata uzskatīt, ja liecinieks maldījies, aizmirsis vai nepareizi
uztvēris tos faktus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā.
Tiesa atzīst, ka blakus lēmuma pieņemšanai atbilstoši KPL 473. panta sestajai daļai nav pamata. Kā norādīts Latvijas
Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2015. gada 27. janvāra lēmumā lietā SKK – 23/2015, Augstākā tiesa
jau iepriekš ir atzīmējusi, ka KL 300. panta pirmā daļa nav piemērojama, ja nepatiesā liecība nav ietekmējusi pareizu lietas
izspriešanu un liecība nav palīdzējusi personai izvairīties no atbildības (sk. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu
departamenta 2012. gada 18. septembra lēmumu lietā Nr. SKK – 439/12 ). Augstākā tiesa norādīja, ka tiesai katrā
individuālā gadījumā ir jāizvērtē un jāpamato, kā nepatiesā liecība ietekmējusi lietas izspriešanu.
Tiesa atzīst, ka no cietušās un liecinieka /pers. C/, sniegtām liecībām vien nebija atkarīga lietas pareiza izspriešana un
šādas liecības nekādā veidā neietekmēja gala nolēmuma pieņemšanu, un liecības neietekmēja šo apstākļu noskaidrošanu.
Līdz ar to cietušās un liecinieka /pers. C/ rīcībā nav konstatējama KL 300. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma
objektīvā puse.
Tāpat tiesa norāda, ka apsūdzētā notiesāšana nebalstās vienīgi vai izšķirošā mērā uz cietušās un liecinieka /pers. C/
sniegtajām liecībām. Notiesāšana balstās uz pierādījumu kopumu.
[45] Tāpat tiesa nekonstatēja, ka pirmstiesas kriminālprocesa laikā procesu veicošās amatpersonas, veicot
kriminālprocesā procesuālās darbības, būtu pieļāvušas būtiskus KPL pārkāpumus, kas savukārt būtu ietekmējis pirmstiesas
procesa laikā veiktās izmeklēšanas rezultātus.
[46] No Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta izriet tiesas pienākums
argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesnesim ir jāuzklausa
visi argumenti, bet viņam nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu.
Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa. Līdz ar to, tiesa nevērtē visus
aizstāvja tiesas debatēs izteiktos iebildumus un argumentus.
[47] Atzīstot apsūdzētā vainīgumu par pierādītu, noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju par atbilstošu Krimināllikuma
normām, tiesa secina, ka apsūdzētais ir sodāms.
Saskaņā ar KL 46. panta pirmo daļu apsūdzētajam ir piespriežams sods tādā apmērā, kādu nosaka KL 130. panta otrās
daļas sankcija. KL 46. panta otrā daļa paredz, ka, nosakot soda veidu, tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma
raksturu, radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību, savukārt nosakot soda mēru, saskaņā ar šī panta trešo daļu tiesa ņem
vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus. Tāpat vērā ņemams KL 35. pantā definētais soda mērķis.
Atbilstoši KL 35. panta otrajai daļai, soda mērķis ir aizsargāt sabiedrisko drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo
personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas
pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
Saprotot noziedzīgu nodarījumu kā netaisnīgumu, ko radījusi pārkāpēja darbība vai bezdarbība, ikvienā konkrētā
gadījumā ir svarīgi izvēlēties un piemērot pārkāpējam tādu sodu, kas ir samērīgs un maksimāli atbilst sabiedrības un
pārkāpēja interesēm (sk. A.Judins. Kriminālsods nav valsts atriebība par izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Jurista vārds
Nr. 11 (762), 2013. gada 19. marts, 7. lpp.).
[ 4 8 ] Tiesas izmeklēšanā, pārbaudot apsūdzētā /pers. A/ personu raksturojošos datus, tiesa konstatēja, ka
apsūdzētais dzimis /datums/, neprecējies, apgādībā nav neviena persona, ar augstāko izglītību, pašnodarbināta persona.
Norādītā dzīvesvietas adrese Latvijā bija /adrese/, šobrīd dzīvo Gruzijā, norādītā dzīvesvieta /adrese/. Agrāk nav sodīts.
Tiesa neatstāj bez ievērības, ka attiecībā pret apsūdzēto ir pieņemts lēmums par pagaidu aizsardzības līdzekļu pret
vardarbību pret apsūdzēto piemērošanu. Un ar tiesas lēmumu tika piemēroti pagaidu aizsardzības līdzekļi pret apsūdzēto
(sprieduma [39] punkts).
Tiesas sēdē apsūdzētais paskaidroja, ka viņam ir augstākā izglītība civilajā celtniecībā, kad dzīvoja Anglijā izgāja
maģistra grādu un pārkvalificējās par IT speciālistu. Šobrīd strādā IT jomā, kā pašnodarbinātais. Dzīvo un strādā Gruzijā.
Ģimenes stāvoklis – dzīvo nereģistrētā laulībā, apgādībā personas nav. Sodāmības iepriekš nav. Gruzijā ieradās pāris
dienas pirms pandēmijas 2020. gadā. Veselības stāvoklis – invaliditātes nav.
[49] Saskaņā ar KL 7. panta trešo daļu apsūdzētā izdarītais noziedzīgais nodarījums klasificējams kā mazāk smags
noziegums, kas bija vērsts pret personas veselību, sitot pa dzīvībai svarīgu orgānu – galvu, cietušai tika nodarīti viegli
miesas bojājumi.
Miesas bojājumus apsūdzētais cietušai nodarīja brīdī, kad nepastāvēja nekāda veida apdraudējums no cietušās puses.
Noziedzīgais nodarījums izdarīts cietušās un apsūdzētā dzīvesvietā, cietušās nepilngadīgā bērna klātbūtnē.
[50] Saskaņā ar KL 47. pantu apsūdzētā atbildību mīkstinoši apstākļi netika konstatēti.
Saskaņā ar KL 48. pantu apsūdzētā atbildību pastiprinoši apstākļi netika konstatēti.
[51] KL 5. panta pirmā daļa paredz, ka nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību nosaka
likums, kas bija spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā.
Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā uz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdi, bija noteikts, ka par KL 130.
panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu
brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
Šobrīd spēkā esošajā likuma redakcijā par KL 130. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu soda ar
brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar
sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.
[52] Nodarījuma kaitīgums ir svarīgākā noziedzīga nodarījuma pazīme, kas izpaužas tajā apstāklī, ka noziedzīgais
nodarījums apdraud personu svarīgas intereses tādā mērā, ka nepieciešams pret šo nodarījumu vērsties ar krimināltiesību
līdzekļiem. Atbilstoši noziedzīga nodarījuma kaitīguma pakāpei Krimināllikuma Sevišķās daļas pantā vai panta daļas
sankcijā paredzēti soda veidi un to apmērs, kas draud par konkrēto noziedzīgo nodarījumu (sk. U. Krastiņš. V. Liholaja.
Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2015, 48.-49.lpp.).
[53] Augstākā tiesa ir norādījusi, ka soda individualizācija ir cieši saistīta ar likumības principa ievērošanu, kas
izpaužas pareizā noziedzīgā nodarījuma kvalifikācijā un taisnīga soda noteikšanā, vadoties no soda noteikšanas
vispārīgajiem principiem (skat. Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2018.gada 19.jūnija Lēmums SKK-J
348/2018).
Tiesa ņem vērā, ka vainīgā personības izvērtēšana svarīga soda individualizācijā, jo tādējādi vainīgajam var noteikt
visefektīvāko soda veidu un tā apmēru. Soda individualizācijas princips ir cieši saistīts ar taisnīguma principu.
[54] Soda bardzības izvēlē tiesa ņem vērā Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2007./2008. gada tiesu prakses
apkopojumā „Apgabaltiesu kā pirmās instances tiesas un Augstākās tiesas krimināllietu tiesu palātas kā apelācijas instances
tiesas sodu piemērošanas prakse” izteikto viedokli, ka kriminālsodam jābūt tādam, kas sekmē noziedzīgu nodarījumu
veicinošo faktoru novēršanu (mazināšanu). Soda bardzība bieži vien nav pietiekama, lai persona apzināti atteiktos no jaunu
noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tāpat kriminālsodus nedrīkst izmantot, lai iebiedētu sabiedrību (sk. apkopojuma 17.-
21.lpp.).
[55] Tiesa, nosakot apsūdzētajam soda veidu, ievērojot KL 46. panta otrajā daļā norādītos soda veidu ietekmējošos
apstākļus, atzīst, ka vainīgajam par izdarīto noziegumu, ir nosakāms sods īslaicīgas brīvības atņemšanas veidā, kā to tiesas
debatēs lūdza arī prokurore. Tiesa atzīst, ka citus, alternatīvus soda veidus piemērot nav iespējams.
Saskaņā ar KL 46. panta ceturtās daļas noteikumiem – brīvības atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk
smagu noziegumu piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem
vieglāka soda veidiem.
Tā kā kriminālsodu politika pamatota ar taisnīguma atjaunošanas un prevencijas principiem, kas prezumē tādu
krimināltiesisko sodu un līdzekļu piemērošanu, kas atbilst tieši konkrētam gadījumam, tad tiesa, nosakot apsūdzētajam soda
veidu, ievērojot KL 46. panta otrajā daļā norādītos soda veidu ietekmējošos apstākļus, atzīst, ka KL 35. panta definētos
preventīvos soda mērķus ir iespējams panākt apsūdzētajam par izdarīto noziedzīgo nodarījumu nosakot inkriminētā panta
sankcijā paredzēto soda veidu – īslaicīga brīvības atņemšana.
Nosakot sodu apsūdzētajam, tiesa ņem vērā apsūdzētā personību, noziedzīgā nodarījuma smagumu – izdarīts
mazāk smags noziegums, kas vērsts pret personas veselību, raksturu – tīši nodarīja vieglus miesas bojājumus pielietojot
fizisku spēku, žņaudza cietušo, ar rokām izdarīja vairākus sitienus cietušai pa galvu – dzīvībai svarīgu orgānu, ar rokām
rāva cietušo aiz matiem, kā rezultātā cietusī, atsitoties ar galvu pret sienas cieto virsmu, nokrita uz grīdas. Vērtējot ar
noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu un radītās sekas – tika apdraudēta personas veselība un nodarīti viegli miesas
bojājumi cietušajai.
Tiesa ņem vērā to, ka miesas bojājumus cietušajai nodarīja viņas dzīvesbiedrs, ar kuru viņa bija nereģistrētās laulāto
attiecībās un dzīvoja kopā vienā dzīvesvietā. Turklāt apsūdzētais pielietoja fizisku spēku un izdarīja vairākus sitienus
cietušajai pa galvu, cietušās nepilngadīgā bērna klātbūtnē, ar kuru viņš pats dzīvoja vienā mājsaimniecībā, t.i., cietušai
miesas bojājumi tika nodarīti nepilngadīgas personas klātbūtnē.
Tiesa uzskata, ka KL noteiktā mērķa sasniegšanai, tas ir, lai vainīgā persona tiktu sodīta par izdarīto noziedzīgo
nodarījumu un lai tiktu panākts, ka notiesātais un arī citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu
izdarīšanas, apsūdzētajam par KL 130. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir piemērojams
sankcijā paredzētais sods – īslaicīga brīvības atņemšana.
[56] Nosakot soda mēru, tiesa ņem vērā to, ka nav konstatēts ne atbildību mīkstinošs, ne atbildību pastiprinošs
apstāklis, kā arī ņemot vērā lietā konstatēto par apsūdzētā personību, tiesa secina, ka apsūdzētajam par izdarīto noziegumu
ir nosakāms inkriminētā panta sankcijā paredzētais īslaicīgas brīvības atņemšanas sods, kas pietuvināts panta sankcijas
zemākajam apmēram. Tiesa uzskata, ka tādejādi tiks panākts KL 35. panta otrās daļas noteiktais soda mērķis.
[57] Kriminālprocesa likuma mērķis, kas definēts šā likuma 1. pantā, ir nodrošināt efektīvu Krimināllikuma normu
piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē, pēc kā tiesai
jāvadās visā kriminālprocesa norisē, vienlaicīgi nodrošinot kriminālprocesa pamatprincipu ievērošanu.
Vienlaicīgi tiesa atzīst, ka lemjot par apsūdzētajam nosakāmo soda mēru, ir izvērtējams jautājums par KPL 14. panta
pirmajā daļā noteikto tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā ievērošanu kriminālprocesa gaitā.
KPL 14. panta pirmā daļa paredz ikvienam tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir, bez
neattaisnotas novilcināšanas. Kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā ir saistīta ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību,
procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem
iemesliem.
Atbilstoši KL 49. 1 pantam, ja tiesa konstatē, ka nav ievērotas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu
saprātīgā termiņā, tā var šo apstākli ņemt vērā pie soda noteikšanas un sodu mīkstināt; noteikt sodu, kas ir zemāks par
minimālo robežu, kāda par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēta likumā; noteikt citu vieglāku soda veidu, nekā par
attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēta likumā.
Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, kā viens no kriminālprocesa pamatprincipiem izvērtējams
kopsakarā ar citu pamatprincipu ievērošanu.
KPL 511. panta otrā daļa noteic, ka spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam, bet šā likuma 512. panta pirmajā daļā
norādīts, ka tiesa, taisot spriedumu, pamatojas uz materiālo un procesuālo tiesību normām, no kā izriet, ka Kriminālprocesa
likuma 14. panta pirmajā daļā norādītā pamatprincipa pārkāpuma konstatēšanas gadījumā tiesai ir jāpiemēro Krimināllikuma
49.1 panta vai Krimināllikuma 58. panta piektās daļas noteikumi, konkrētās normas piemērošanu motivējot (skat. Senāta
Krimināllietu departamenta 2012.gada 8.jūnija lēmumu lietā SKK-284/2012 un Senāta Krimināllietu departamenta
2013.gada 15.februāra lēmumu lietā SKK-77/201).
Arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanas
saprātīga termiņa neievērošana ir konvencijas 6. panta 1.punkta pārkāpums.
Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1.punktā ir norādīts, ka ikvienam ir tiesības uz
savlaicīgu krimināllietas izskatīšanu saprātīgos termiņos, t.i., ikviena persona ir tiesājama saprātīgās laika robežās.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos pausta atziņa, ka tiesība uz tiesu saprātīgā termiņā ir viena no Eiropas
Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā garantētajām tiesībām un, ka, izvērtējot termiņa
saprātīgumu, ir jāņem vērā lietas konkrētie apstākļi un tās tiesu praksē noteiktie kritēriji (Eiropas Cilvēktiesību tiesas
1982.gada 15.jūlija spriedums lietā „Eckle v. Germany”, Nr.8130/78, 80.punkts; 1992.gada 25.novembra spriedums
lietā „Abdoella v. the Netherlands, iesnieguma Nr.12728/87, 23.punkts; 1999.gada 25.marta spriedums lietā „Pelisier
and Sassi v. France”, (GC), iesnieguma Nr.25444/94, 67.punkts; 2000.gada 27.jūnija spriedums lietā „Frydlender v.
France”, (GC), iesnieguma Nr.30979/96, 42.punkts; 2012.gada 22.maija spriedums lietā „Idalov v. Russia”, (GC),
iesnieguma Nr.5826/03, 186.punkts). Tādējādi procesa ilguma saprātīguma izvērtēšanā būtiski ņemt vērā katras konkrētas
lietas apstākļus, ievērojot vairākus kritērijus, proti, lietas sarežģītību, iesaistīto personu rīcību, aizskartās intereses.
Tiesa uzskata, ka termiņš, kurā noticis šis kriminālprocess, ievērojot apsūdzētajam inkriminētā nodarījuma raksturu,
kriminālprocesā iesaistīto personu skaitu, procesuālo darbību apjomu, kopumā nav atzīstams par saprātīgu KPL 14. panta
izpratnē.
Tiesas norādītie faktiskie apstākļi Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņu kontekstā netiek uzskatīti par tādiem, kas attaisno
iztiesāšanas ilgumu, ja tas laika ritējuma nozīmē liek vērtēt ilguma saturisko piepildījumu jeb iemeslus.
Tādējādi, raugoties no personas kā indivīda tiesībām Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņu kontekstā, tas nav pietiekami
objektīvs iemesls, lai uzskatītu, ka nav pārkāptas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.
No krimināllietas materiāliem redzams, ka kriminālprocess uzsākts 2016. gada 22. novembrī.
2017. gada 4. septembrī pieņemts lēmums par apsūdzētā atzīšanu par aizdomās turēto noziedzīgā nodarījuma
izdarīšanā pēc KL 130. panta otrās daļas (lietas 1. sējuma 98. lapa).
2019. gada 9. janvārī pieņemts lēmums par ierosināšanu uzsākt kriminālvajāšanu kriminālprocesā (lietas 1. sējuma 211.
– 212. lapa).
2019. gada 24. janvārī Rīgas rajona prokuratūras prokurore pieņēma lēmumu par apsūdzētā saukšanu pie
kriminālatbildības (lietas 2. sējuma 2. lapa), uz minētā lēmuma apsūdzētais veicis savu pierakstu, ka ar lēmumu ir iepazinies
2019. gada 28. janvārī, par ko arī parakstījies, piedaloties aizstāvim R. Eglītim.
2020. gada 27. oktobrī Rīgas rajona prokuratūras prokurore pieņēma lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai (lietas
3. sējuma 44. – 46. lapa).
2020. gada 29. oktobrī krimināllieta saņemta Rīgas rajona tiesā. Lieta nozīmēta izskatīšanai tiesas sēdē 2021. gada 16.
martā (lietas 3. sējuma 51. lapa).
Līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai 2022. gada 11. oktobrī, lietā nozīmētas vairākas tiesas sēdes, kurās lemti
apsūdzētā pieteiktie lūgumi un noraidījumi. Turklāt, kā redzams no lietas materiāliem, tiesas izmeklēšanas laikā apsūdzētais,
kā savu faktisko dzīvesvietu, uzturēšanās adresi ārzemēs, norādīja Gruzijas Republiku, dzīvesvietas norādīšana reģistrēta
2021. gada 9. februārī. Latvijā apsūdzētajam nav ne deklarētā, ne faktiskā dzīvesvieta. Pastāvot šādiem apstākļiem,
apsūdzētā piedalīšanās lietas izskatīšanā, t.sk., tika nodrošināta, lūdzot Gruzijas kompetentajai iestādei tiesiskās palīdzības
lūgumu nodrošināt videokonferences organizēšanu. Bez tam, tiesas izmeklēšanas laikā, valstī tika izsludināta ārkārtējā
situācija saistībā ar Covid-19 izplatības ierobežošanu. 2023. gada 19. jūnijā pēc pierādījumu pārbaudes pabeigšanas,
pabeigta tiesas izmeklēšana, uzklausītas tiesas debates, uzklausīts apsūdzētā pēdējais vārds un pasludināts spriedums
krimināllietā.
Vienlaikus, ievērojot tiesas norādītos objektīvos faktiskos apstākļus, tiesa uzskata, ka nav tīši novilcināta iztiesāšana
šajā krimināllietā, respektējot kriminālprocesa mērķi panākt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, kā arī ievērot
kriminālprocesa pamatprincipu par tiesībām uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā un nevainīguma
prezumpciju kā vienu no kriminālprocesa pamatprincipiem.
Vērtējot kriminālprocesa ilguma saturisko piepildījumu, tiesa ņem vērā, ka pirmstiesas izmeklēšana šajā kriminālprocesā
netika veikta pietiekami efektīvi, jo no kriminālprocesa uzsākšanas 2016. gada 22. novembrī Valsts policijas
/struktūrvienība/ iecirknī (lietas 1. sējuma 1. lapa) līdz kriminālprocesa nodošanai kriminālvajāšanas uzsākšanai 2019. gada
9. janvārī (lietas 1. sējuma 211. - 212. lapa) pagāja vairāk kā divi gadi. Rīgas rajona tiesā krimināllieta saņemta 2020. gada
29. oktobrī. Nolēmums lietā pieņemts 2023. gada 19. jūnijā.
Tā kā izvērtējot lietas materiālus, ir objektīvi konstatējams, ka no nozieguma izdarīšanas brīža, t.i., 2016. gada 25.
jūlija, līdz pirmās instances tiesas spriedumam ir pagājuši septiņi gadi, un saprātīgs procesa termiņš ir viena no “taisnīga
procesa” ietvaros apskatāmām tiesībām, un soda “mīkstināšana” ir viens no nemateriālās kompensācijas veidiem,
konstatējot personas uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu, tad tiesa atzīst, ka apsūdzētajam sods
nosakāms, piemērojot KL 49. 1 panta pirmās daļas 1.punkta nosacījumus, noteikto īslaicīgas brīvības atņemšanas sodu
mīkstinot un nosakot to uz 1 mēnesi, lai gan, ievērojot konkrētās lietas apstākļus, sods īslaicīga brīvības atņemšana būtu
nosakāma uz 2 mēnešiem, t.i., tādā apmērā kā to tiesas debatēs lūdza prokurore.
[58] Apsūdzētais pirmstiesas kriminālprocesā nebija aizturēts KPL 264. panta kārtībā, kā arī viņam netika piemērots
drošības līdzeklis.
Ņemot vērā to, ka tiesa nekonstatē procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas pamatu apsūdzētajam, tad, tiesas
ieskatā, apsūdzētajam drošības līdzeklis nav nosakāms.
[59] Kriminālprocesā cietusī pieteica kaitējuma kompensāciju par mantisko zaudējumu 920,09 euro un morālo
aizskārumu 3000 euro.
Atbilstoši Satversmes 92. pantā noteiktajam nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstošu
atlīdzinājumu.
KPL 1. pantā paredzētā mērķa sasniegšanai likums ir noteicis pamatprincipus, tajā skaitā tiesības uz kompensāciju par
radīto kaitējumu, un tas ir viens no krimināltiesisko attiecību noregulējuma elementiem.
Savukārt KPL 22. pantā ietverts kriminālprocesa pamatprincips par cietušā tiesībām uz kompensāciju par radīto
kaitējumu – personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, ņemot vērā tās morālo aizskārumu, fiziskās ciešanas
un mantisko zaudējumu, tiek garantētas procesuālās iespējas morālas un materiālas kompensācijas pieprasīšanai un
saņemšanai.
Saskaņā ar KPL 350.panta pirmo daļu, kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar
noziedzīgo nodarījumu radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam, kā gandarījumu par mantisko zaudējumu.
[59.1] Tiesa, noklausījusies cietušās sniegtās liecības un paskaidrojumus (sprieduma [10] – [10.6] punkts), izvērtējusi
lietā pārbaudītos pierādījumus, atzīst, ka kaitējuma kompensācija par mantisko zaudējumu apmierināma pilnā apmērā, jo
kompensācijas pieteikums par zaudējuma apmēru ir pamatots un apstiprināts ar lietā esošajiem pierādījumiem (lietas 1.
sējuma 86., 87. – 91., 196. lapa), kā arī cietušai nodarītais mantiskais zaudējums atrodas tiešā cēloniskā sakarībā ar
apsūdzētā pretlikumīgām darbībām, nodarot vieglus miesas bojājumus cietušajai.
[59.2] Tiesa, izvērtējot cietušās pieteikto morālā aizskāruma kompensācijas apmēru, tiesas sēdē sniegtos
paskaidrojumus, secina, ka cietušās pieteiktā kompensācija par morālo aizskārumu 3000 euro ir apmierināma daļēji.
Kompensācijas apmērs par pieteikto morālo aizskārumu ir tikai jānorāda.
KPL 352. pantā noteikti kritēriji, kurus izvērtējot, tiesa nosaka atbilstošu kompensācijas apmēru gan attiecībā uz
materiālo, gan morālo kaitējumu. No panta pirmās daļas izriet, ka nosakot kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā: 1. radīto
mantisko zaudējumu apmēru; 2. noziedzīga nodarījuma smagumu un izdarīšanas raksturu; 3. nodarītās fiziskās ciešanas,
paliekošus sakropļojumus un darbspēju zudumu; 4. morālā aizskāruma dziļumu un publiskumu; 5. psihiskas traumas.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts ir uzsvēris, ka nevienam no šiem kritērijiem nav lielāka prioritāte, tie
vērtējami kopsakarā viens ar otru.
Morālais kaitējums nav izsakāms mantiskās vērtībās un to nevar atlīdzināt kā zaudējumu. Morālais kaitējums ir personai
piemītošu nemantisku labumu vai ar likumu aizsargātu interešu prettiesisks aizskārums, kas personai radījis ciešanas,
pārdzīvojumus, sāpes.
Morālā kaitējuma sekas var kompensēt, bet valsts nav noteikusi konkrētām situācijām atbilstošas konkrētas summas.
Lai izvērtētu piespriežamā morālā kaitējuma apmēru, tiesa vadās no tiesu prakses, ievērojot cilvēktiesību principus un
ievērojot saprātīguma un taisnīguma principu. Šī kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta atlīdzība, kura apsūdzētajam
jāmaksā cietušajam, lai izlīdzinātu negatīvo ietekmi uz cietušā psihi un likvidētu ar likumpārkāpumu radītās ciešanas.
Morālā kaitējuma kompensācijai ir ne tikai jāsniedz mierinājums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī
jāattur vainojamā persona no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē.
Nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, tiesai ir jābūt pārliecinātai, ka noteiktā summa būs taisnīgs
apmierinājums cietušajam un ka tas dos pamatu samierināšanai starp aizskāruma nodarītāju un cietušo kā starp saprātīgiem
cilvēkiem kaitējumu (sk. LR Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2018.gada 28.marta lēmums lietā Nr. SKK-
13/2018).
Turklāt jāņem vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību
aizskāruma nozīmīgumu, līdz ar to atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nevar būt nesamērīgi mazs (Latvijas
Republikas Satversmes komentāri, VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs profesora R.Baloža zinātniskā
vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 158. un 159.lpp.).
Cietušai noziedzīgā nodarījuma rezultātā nodarīti viegli miesas bojājumi, līdz ar to nodarīts morāls aizskārums.
Analizējot cietušās fizisko un morālo ciešanu pakāpi, tiesa ņem vērā ciešanu pakāpi saistībā ar individuālajām
īpatnībām, kā arī ņem vērā morālo un fizisko ciešanu raksturu.
Ar fiziskām ciešanām jāsaprot ķermeņa sāpes, bet ar morālajām ciešanām - bailes, pazemojums, stress un citas
negatīvas emocijas.
Tiesa uzskata, ka cietušās fiziskās sāpes ir pierādītas ar eksperta atzinumu, kurā norādīts, ka cietušai konstatēti viegli
miesas bojājumi.
Cietusī fiziskas ciešanas jeb ķermeņa sāpes izjuta gan saņemot sitienus pa galvu, gan brīdī, kad tika žņaugta, gan
atsitoties ar galvu pret sienu un nokrītot uz grīdas, kā arī atveseļošanās laikā.
Tiesa atzīst, ka cietušai tika nodarītas arī garīgas ciešanas, kas saistītas ar negatīvām emocijām un psiholoģisku
diskomfortu. Bailes, stresu un citus negatīvus pārdzīvojumus cietusī izjuta noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā, kā arī
veicot medicīniskus izmeklējumus.
Izvērtējot cietušās kaitējuma kompensācijas pieteikumu par morālā kaitējuma kompensāciju 3000 euro apmērā tiesa
atzīst, ka saskaņā ar Civillikuma 1635. panta pirmo daļu cietušai ir tiesības prasīt apmierinājumu par morālo kaitējumu no
apsūdzētā, jo viņš ar neatļautām, noziedzīgām darbībām ir nodarījis cietušai garīgas ciešanas, kas tiek saistītas ar
psiholoģisku diskomfortu un dažādām negatīvām emocijām, kas izpaužas kā pazemojums, kauns, dusmas, bezspēcīgums,
citas negatīvas emocijas.
Lemjot par morālā aizskāruma kaitējuma kompensācijas apmēru, jāievēro samērīguma princips un tas, ka morālā
aizskāruma kompensācijas ir tikai viens no kompensācijas veidiem un neaizstāj cietušā mantai un veselībai nodarīto
kaitējumu (Senāta 2010. gada 4. februāra lēmums lietā Nr. SKK-8/210).
Nosakot kaitējuma kompensācijas apmēru, tiesa ņem vērā to, ka ir izdarīts mazāk smags noziegums, kas vērsts pret
personas veselību, nodarot vieglus miesas bojājumus cietušai. Apsūdzētais pielietoja vardarbību, fizisku spēku pret savu
dzīvesbiedri ar kuru atradās nereģistrētās laulāto attiecībās, dzīvoja kopā vienā dzīvesvietā. Noziedzīgais nodarījums
izdarīts cietušās dzīvesvietā, viņas pašas mājās, vietā, kur cilvēks parasti jūtas vislabāk, brīvāk un drošāk.
Nozieguma rezultātā cietušai ir radītas garīgas ciešanas, jeb pārdzīvojums kā morālas dabas aizskārums. Tiesa neatstāj
bez ievērības, ka noziedzīgs nodarījums tika izdarīts cietušās nepilngadīgā bērna klātbūtnē, tādā veidā, radot nepareizu
priekšstatu par attiecībām ģimenē, par attiecībām vīrietim pret sievieti, cilvēku savstarpējām attiecībām. Pārdzīvojumi mātei,
ne tikai saņemot šos sitienus un pazemojumu no sava dzīvesbiedra puses, ko viņa kādu laiku uzskatīja sev par tuvu cilvēku,
bet šī vardarbība attiecībā pret viņu ir nodarīti viņas nepilngadīgā bērna klātbūtnē, kas, protams, bērna mātei ir īpašs
pārdzīvojums, pazemojums, un kauns, apzinoties, ka viņa tiek piekauta sava bērna klātbūtnē, no sev tuva cilvēka puses.
Mātei pārdzīvotais psiholoģiskais diskomforts, negatīvās emocijas, emocionālais pārdzīvojums, dzirdot savu bērnu
raudam, kad māte tiek piekauta sava bērna klātbūtnē.
Tiesa atzīst, ka morālo kaitējumu nav iespējams tieši novērtēt un pārciestās sekas nav iespējams aizstāt ar naudu, taču,
sniedzot cietušai personai atbilstīgu atlīdzinājumu, ir iespējams sniegt viņai zināmu gandarījumu un tādējādi mazināt
sagādātās garīgās ciešanas. Nosakot morālā kaitējuma kompensācijas apmēru 1000 euro, tiesa ir pārliecināta, ka noteiktā
summa būs taisnīgs apmierinājums cietušai un, ka tas dos pamatu samierināšanai starp aizskāruma nodarītāju un cietušo kā
starp saprātīgiem cilvēkiem.
Pamatojoties uz minēto, tiesa atzīst par taisnīgu un samērīgu noteikt cietušai morālā aizskāruma apmēru 1000 euro.
Pārējā daļā par summu - 2000 euro apmērā cietušās morālā kaitējuma kompensācija nav nosakāma.
Ja cietusī uzskata, ka ar noteikto kompensāciju nav atlīdzināts viss radītais kaitējums, tad saskaņā ar KPL 350. panta
trešo daļu viņai ir tiesības prasīt tā atlīdzināšanu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. KPL 350. panta ceturtā daļa noteic,
ka pieprasot atlīdzību civiltiesiskā kārtībā, cietušais ir atbrīvots no valsts nodevas.
Tiesa uzskata, ka minētais apmērs būs taisnīgs, adekvāts aizskārumam, tā neatgriezeniskām sekām, noziedzīgā
nodarījuma smagumam un izdarīšanas apstākļiem, un samērīgs atlīdzinājums par cietušai nodarīto morālo aizskārumu, un
tiesas ieskatā šī naudas summa sniegs cietušai zināmu apmierinājumu par pārdzīvojumiem.
[60] Lietā juridiskās palīdzības sniegšanai cietušai piedalījās zvērināta advokāte I. Lamberte. Cietušās izdevumus
1088 euro apmērā par izdevumiem, kas saistīti ar advokāta pakalpojumu apmaksu pirmās instances tiesā apliecina lietas
materiālos esošie rēķini un maksājumu uzdevumi.
Judikatūrā ir izteikts viedoklis, ka Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmajā daļā norādītais procesuālo izdevumu
uzskaitījums nav izsmeļošs. Savukārt no minētā panta otrās daļas izriet, ka procesuālo izdevumu kopīgā iezīme ir tā, ka tie
tiek segti no valsts līdzekļiem Ministru kabineta noteiktajā apmērā un kārtībā. Cietušā izdevumi par advokāta sniegto
juridisko palīdzību kriminālprocesā no valsts līdzekļiem netiek segti, tādēļ tie nav atzīstami par procesuāliem izdevumiem
(sk. Augstākās tiesas 2011.gada 29.augusta lēmumu lietā SKK-296/2011). Atbilstoši judikatūrā paustajam viedoklim
cietušā izdevumi par advokāta sniegto juridisko palīdzību krimināllietā ir piedzenami no apsūdzētā.
[61] Lietā radušies procesuālie izdevumi 200 euro par aizstāves I. Jansones darbu šajā procesā. 2021. gada 8. jūnija
un 20. septembra tiesas sēdē juridisko palīdzību apsūdzētajam gatavojās sniegt zvērināta advokāte I. Jansone, kura
iepazinās ar lietas materiāliem un sniedza apsūdzētajam juridisko konsultāciju pirms 2021. gada 20. septembra tiesas sēdes,
bet tiesas sēdes sākumā apsūdzētais labprātīgi un pēc savas iniciatīvas atteicās no aizstāves juridiskās palīdzības. Līdz ar
to minētie procesuālie izdevumi sedzami no valsts līdzekļiem.
[ 6 2 ] Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.1493 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības
apjomu, samaksas apmēru atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību” un saskaņā ar KPL 367. panta pirmās daļas
4.punktu lietā radušies procesuālie izdevumi par aizstāvja I. Švāģera veikto darbu pēc norīkojuma 600 euro apmērā.
Aizstāvis I. Švāģeris tiesā piedalījās pēc norīkojuma apsūdzētā aizstāvībai. Procesuālie izdevumi par aizstāvja sniegto
juridisko palīdzību apsūdzētajam piedzenami valsts labā no apsūdzētā, jo tiesa nekonstatēja KPL 85. panta pirmajā daļā
noteiktos gadījumus apsūdzētā atbrīvošanai no samaksas par juridisko palīdzību.
[ 6 3 ] Saskaņā ar KPL 528. panta pirmās daļas 9.punktu un 529. panta pirmās daļas 2.punktu apsūdzētajam
nosakāms termiņš labprātīgai sprieduma izpildei daļā par kaitējuma kompensācijas un procesuālo izdevumu segšanu 30
dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas un pienākumu iesniegt tiesai dokumentus par kaitējuma kompensācijas
atlīdzināšanu.
[64] Lietā nav uzlikts arests mantai, par kuru būtu pieņemams lēmums, atbilstoši KPL 366. pantam.
[65] Iztiesājot lietu, tiesa saskaņā ar KPL 240. pantu, izlemj par turpmāko rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem,
dokumentiem [..].
Tiesa konstatē, ka lietiskie pierādījumi lietā nav.
Taču lietas materiālos atrodas apsūdzētā 2019. gada 21. janvārī iesniegtais iesniegums, kuram pielikumā pievienoti
elektroniskie dokumenti – CD matrica un USB, kas satur informāciju par Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu namā tiesas
sēdē notikušo 2017. gada septembrī un oktobrī (lietas 2. sējuma 27.1. lapa).
Ņemot vērā, ka minētie elektroniskie dokumenti – CD matrica un USB neattiecas uz konkrēto kriminālprocesu, tie
atgriežami to īpašniekam apsūdzētajam.
Rezolutīvā daļa
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 520. pantu, tiesa
no s p ried a
atzī t /pers. A/, personas kods /personas kods/, par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts
Krimināllikuma 130. panta otrajā daļā (likuma redakcijā līdz 31.12.2017.) un, piemērojot Krimināllikuma 49.1panta pirmās
daļas 1.punktu, sodīt ar īslaicīgu brīvības atņemšanu uz 1 mēnesi.
/pers. A/ drošības līdzekli nepiemērot.
Apmierināt cietušās /pers. B/ pieteikto materiālo kaitējuma kompensāciju.
Piedzīt no /pers. A/ par labu /pers. B/ materiālā kaitējuma kompensāciju 920,09 euro apmērā.
Apmierināt daļēji cietušās /pers. B/ pieteikto morālā kaitējuma kompensāciju.
Piedzīt no /pers. A/ par labu /pers. B/ morālā kaitējuma kompensāciju 1000 euro apmērā. Pārējā daļā par summu -
2000 euro apmērā cietušā /pers. B/ morālā kaitējuma kompensāciju nenoteikt.
Noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei daļā par kaitējuma kompensācijas samaksu cietušajai /pers. B/ — 30
dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas, uzliekot /pers. A/ pienākumu iesniegt tiesai dokumentus par kaitējuma
kompensācijas atlīdzināšanu cietušajai.
Piedzīt no /pers. A/ par labu cietušai /pers. B/ 1088 euro par advokātes I. Lambertes sniegto juridisko palīdzību
cietušajai kriminālprocesā, nosakot labprātīgu sprieduma izpildes termiņu 30 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas
izdevumu samaksai.
Atbrīvot /pers. A/ no samaksas par aizstāves I. Jansones juridiskās palīdzības sniegšanu tiesas procesā. Samaksāt no
valsts līdzekļiem aizstāvei I. Jansonei par veikto darbu tiesas procesā 200 euro apmērā.
Piedzīt no /pers. A/ par labu valstij 600 euro apmērā par aizstāvja I. Švāģera veikto darbu kriminālprocesā un tie
iemaksājami: valsts kase, NMR 90000050138, konts LV68TREL1060001239300, BIC kods TRELLV22, maksājuma
mērķis: par aizstāvja palīdzību kriminālprocesā Nr. 11352052116, nosakot 30 (trīsdesmit) dienu termiņu tā labprātīgai
izpildei pēc sprieduma spēkā stāšanās, iesniedzot tiesai maksājuma apliecinošu dokumentu.
Elektroniskos dokumentus – CD matrica un USB, kas glabājās pie krimināllietas materiāliem, atgriezt īpašniekam /pers.
A/.
Saīsinātais spriedums nav pārsūdzams.
Procesa dalībnieki 10 (desmit) dienu laikā no saīsinātā sprieduma pasludināšanas dienas var rakstveidā iesniegt tiesai
lūgumu par pilna sprieduma sagatavošanu.
Pilno spriedumu var pārsūdzēt vai noprotestēt 10 (desmit) dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas apelācijas
kārtībā Rīgas apgabaltiesai, iesniedzot sūdzību vai protestu Rīgas rajona tiesā.
Faktiski pilns spriedums pieejams tiesas kancelejā 2023. gada 31. augustā.
Tiesnese I. Ozoliņa - Kļaviņa