Supreme Court dismisses appeal against Consumer Protection Center's fine for misleading anti-wrinkle cream advertisement claims.

NORAKSTS

Lieta Nr. A42369805 SKA – 258/2008

SPRIEDUMS Rīgā 2008.gada 19.jūnijā

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore D.Mita senators A.Laviņš senatore R.Vīduša

piedaloties pieteicējas sabiedrības ar ierobeţotu atbildību „Beiersdorf” pārstāvei S.L., atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāvēm Līvai Antenišķei un Gitai Keisterei, atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobeţotu atbildību „Beiersdorf” pieteikumu par Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2005.gada 14.jūlija lēmuma Nr.E03-RIG-336 atcelšanu, sakarā ar sabiedrības ar ierobeţotu atbildību „Beiersdorf” kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 20.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ţurnāla „Santa” 2005.gada marta numurā tika publicēta kosmētiskā līdzekļa „Nivea Visage Q10” reklāma: „Q10 Plus pret grumbām! Izlīdzina grumbas + aptur jaunu grumbu veidošanos”. Reklāmā arī norādīts: „Visu laiku labākais Anti-Wrinkle Q10 Plus krēms. Unikāls ādas dabiskā Q10 līmeņa un īpaši efektīvās Wrinkle-Stop-

1. lappuse no 14 System apvienojums aptur grumbu veidošanos. Vairāk par jauno pretgrumbu krēmu uzziniet www.nivea.com/Q10”. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs 2005.gada 4.aprīlī pieprasīja pieteicējai sniegt pierādījumus par reklāmā „Nivea Visage Q10 plus pret grumbām!” ietvertā apgalvojuma „+ aptur jaunu grumbu veidošanos” precizitāti un pareizību. Pieteicēja 2005.gada 13.maija vēstulē lūdza Patērētāju tiesību aizsardzības centru izbeigt lietu par minētās reklāmas izvērtēšanu. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs 2005.gada 14.jūlijā sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu. Tajā konstatēts, ka pieteicēja ir izdarījusi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.13panta otrajā daļā paredzēto pārkāpumu, kā arī pieņēma lēmumu Nr.E03-RIG-336, piemērojot pieteicējai naudas sodu 75 latus.

[2] Pieteicēja 2005.gada 11.augustā Administratīvajā rajona tiesā iesniedza pieteikumu, lūdzot atcelt Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2005.gada 14.jūlija lēmumu.

[3] Administratīvā rajona tiesa ar 2006.gada 16.oktobra spriedumu pieteikumu apmierināja.

[4] Izskatot lietu sakarā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centra apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2007.gada 20.decembra spriedumu pieteikumu noraidīja. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem. [4.1] No Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 24. un 25.panta, Reklāmas likuma 13.panta, Ministru kabineta 2006.gada 9.augusta noteikumu Nr.632 „Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikums” 3. un 4.punkta, kā arī Ministru kabineta 2004.gada 20.aprīļa noteikumu Nr.354 „Noteikumi par būtiskajām prasībām kosmētikas līdzekļiem un to uzraudzības kārtību” 69.punkta izriet, ka reklāmas atbilstību nepārtikas preču jomā, tai skaitā arī kosmētisko līdzekļu reklāmas atbilstību, uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Līdz ar to Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, izvērtējot kosmētiskā līdzekļa „Nivea Visage Q10” reklāmas atbilstību normatīvo aktu prasībām, nav pārkāpis savu kompetenci.

2. lappuse no 14 [4.2] Frāze „+ aptur jaunu grumbu veidošanos” ir vispārīga un visaptveroša, liekot noprast, ka pilnīgi visos gadījumos, kad tiek lietots krēms, jaunas grumbas neveidosies. Savukārt no lietā esošajiem materiāliem, kas paskaidro krēma „Nivea Visage Q10” testa rezultātus, izriet, ka tajā ir iekļautas jaunas sastāvdaļas, kas efektīvāk palīdz veikt ādas novecošanās profilaksi. Tādējādi materiāli nesniedz pierādījumus reklāmā minētā apgalvojuma „+ aptur jaunu grumbu veidošanos” precizitātei un pareizībai. Vērtējot, vai reklāma uztverama par patiesu vai arī pieļaujami pārspīlētu, vērā ņemama reklāmas auditorija, proti, sievietes, kuru kosmētiskās rūpes ir grumbas uz sejas. Šī pircēju daļa var personiski jūtīgāk uztvert apgalvojumu par krēmu, kas novērš jaunu grumbu veidošanos, tāpēc reklāmā ietvertais paziņojums var ietekmēt minētās pircēju daļas ekonomisko rīcību. Nav pamatoti pieteicējas apsvērumi, ka reklāmā ietverti saprātīgi pārspīlējumi. Reklāmas vizuālais noformējums un tajā lietoto vārdu nozīme patērētājam nedod pamatu uzskatīt reklāmu par pārspīlētu, lai varētu no tā atdalīt patiesību. Tieši pretēji, tā tiek pasniegta tādā veidā, kas dod pamatu uzskatīt, ka paziņojums „+ aptur jaunu grumbu veidošanos” ir patiess. [4.3] 2005.gada ţurnāla „Santa” marta izdevums atradās tirdzniecības vietās visu marta mēnesi, un ţurnāls joprojām ir pieejams plašam patērētāju lokam. Līdz ar to pieteicējas pārkāpums atzīstams par ilgstošu un par administratīvā soda uzlikšanas galīgo termiņu uzskatāms 2005.gada 16.jūlijs. Tādējādi Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, nav pārkāpis Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 37.panta prasības. [4.4] Reklāma tika publicēta tikai vienu reizi, un pieteicēja pēc reklāmas atbilstības izvērtēšanas uzsākšanas pārtrauca tās publicēšanu. Tādēļ pieteicējai piemērotais sods 75 lati ir samērīgs ar pārkāpumu.

[5] Pieteicēja par Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 20.decembra spriedumu ir iesniegusi kasācijas sūdzību, lūdzot spriedumu atcelt un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Kasācijas sūdzība pamatota ar tālāk minētajiem argumentiem. [5.1] Tiesa piemērojusi Reklāmas likuma 10.pantu, kuru nevajadzēja piemērot, jo pieteicēja nebija reklāmas devējs. Tiesai vajadzēja piemērot Reklāmas likuma 12.pantu.

3. lappuse no 14 [5.2] Tiesa nepareizi piemērojusi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 37.pantu. Tiesa nav guvusi pierādījumus apgalvojumam par ilgstoša pārkāpuma esamību. [5.3] Tiesa piemērojusi Ministru kabineta 2006.gada 9.augusta noteikumu Nr.632 „Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikums” 3.punktu un 4.11.apakšpunktu, kuru nevajadzēja piemērot. [5.4] Tiesa nepamatoti paplašināti interpretējusi Reklāmas likuma 13.pantu. Tiesa Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 24.pantu, 25.panta trešo daļu un 25.panta ceturtās daļas 1.punktu nepareizi interpretējusi saistībā ar Reklāmas likuma 13.pantu. [5.5] Tiesa nav piemērojusi Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumu Nr.227 „Valsts sanitārās inspekcijas nolikums” 4.5.apakšpunktu un 6.punktu, kuri bija jāpiemēro. [5.6] Tiesa nav piemērojusi Reklāmas likuma 8.panta otro daļu.

[6] Patērētāju tiesību aizsardzības centrs par pieteicējas kasācijas sūdzību ir iesniedzis paskaidrojumus. Tajos minēts, ka Administratīvās apgabaltiesas spriedums ir atstājams negrozīts, bet kasācijas sūdzība ir noraidāma.

[7] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve uzturēja kasācijas sūdzību. Atbildētājas pārstāves kasācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[8] Senāts kā pirmo izvērtēs kasācijas sūdzības argumentu, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pieņēmis pārsūdzēto lēmumu ārpus savas kompetences. Proti, kā uzskata pieteicēja, apgabaltiesa nepamatoti paplašināti interpretējusi Reklāmas likuma 13.pantu, nepareizi interpretējot šo normu saistībā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 24.pantu, 25.panta trešo daļu un 25.panta ceturtās daļas 1.punktu. [8.1] Saskaņā ar Reklāmas likuma 13.panta pirmo daļu šā likuma ievērošanu uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Konkurences padome, Valsts farmācijas inspekcija un Radio un televīzijas padome savas kompetences ietvaros.

4. lappuse no 14 Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 24.pants noteic, ka šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteikto patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzību un kontroli īsteno Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, kā arī citas kompetentas un pilnvarotas valsts iestādes. Saskaņā ar šā likuma 25.panta ceturtās daļas 1.punktu Patērētāju tiesību aizsardzības centra funkcijās ietilpst tirgus uzraudzība un kontrole nepārtikas preču (izņemot medicīnas preces, zāles, veterinārās zāles, farmaceitiskos produktus, kosmētiskos līdzekļus, veterinārmedicīniskos produktus, dzīvnieku kopšanas līdzekļus, sadzīvē lietojamās ķīmiskās vielas un ķīmiskos produktus) tirdzniecībā un pakalpojumu sniegšanas jomā.

Saskaņā ar šā likuma 25.panta trešo daļu Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbības mērķis ir efektīvas patērētāju tiesību un interešu aizsardzības nodrošināšana. Interpretējot minētās tiesību normas, pieteicēja nonākusi pie secinājuma, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs nav tiesīgs pārraudzīt Reklāmas likuma ievērošanu attiecībā uz precēm, kas minētas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta ceturtās daļas 1.punktā, tajā skaitā kosmētiskajiem līdzekļiem. Tieši par kosmētiskā līdzekļa – sejas krēma – neatbilstību reklāmu regulējošajām tiesību normām pieteicēja ir administratīvi sodīta izskatāmajā lietā. [8.2] Kā uzskata Senāts, pieteicēja nepamatoti aplūko Reklāmas likuma regulējumu caur Patērētāju tiesību aizsardzības likuma darbības jomu, tādējādi sašaurinot Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetenci.

Interpretējot abus likumus sistēmiski, Senāts secina, ka Reklāmas likums patstāvīgi reglamentē šīs iestādes kompetenci attiecībā uz patērētāju tiesību aizsardzību reklāmas jomā. Atbilstoši Reklāmas likuma 2.pantam likumdevējs ir pieņēmis šo likumu, lai sasniegtu šādus mērķus:

1) reglamentēt reklāmas izgatavošanu un izplatīšanu, kā arī noteikt reklāmas izgatavošanā un izplatīšanā iesaistīto personu tiesības, pienākumus un atbildību;

2) aizsargāt personu, kā arī kopumā visas sabiedrības intereses reklāmas jomā;

3) veicināt godīgu konkurenci. Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma mērķis saskaņā ar tā 2.pantu ir nodrošināt patērētājam iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, slēdzot līgumu ar raţotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju. Kā redzams no minētajām tiesību normām, abu likumu mērķi ir aizsargāt patērētāju, bet katram savā jomā. Citiem vārdiem, abiem minētajiem likumiem ir atšķirīgas darbības jomas, tomēr abi ir vērsti uz patērētāju tiesību aizsardzību. Ja aplūko

5. lappuse no 14 Reklāmas likuma 13.pantā minētās šā likuma uzraudzības institūcijas, tad vispārīgi pamatfunkcija aizsargāt patērētāju tiesības valstī ir noteikta Patērētāju tiesību aizsardzības centram. Par to, ka šī iestāde nav aprobeţota tikai ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma regulējumu, liecina Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 24.pants un 25.panta ceturtās daļas 10.punkts, kas tiešā tekstā paredz, ka centra funkcijas nav aprobeţotas tikai ar minētajā likumā noteikto, bet tā kompetencē ir veikt arī citus uzdevumus, kas tam uzticēti saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem. [8.3] Pieteicējas viedokli, ka uzraugošā valsts institūcija šajā gadījumā ir Valsts sanitārā inspekcija, neapstiprina tiesību normas.

Pirmkārt, Reklāmas likumā Valsts sanitārā inspekcija nav minēta kā viena no šā likuma piemērošanas uzraudzības institūcijām. Otrkārt, Valsts sanitārā inspekcija darbojas saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 20.aprīļa noteikumiem Nr.354 „Noteikumi par būtiskajām prasībām kosmētikas līdzekļiem un to uzraudzības kārtību”. Ne šie noteikumi, ne arī Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumi Nr.227 „Valsts sanitārās inspekcijas nolikums” neparedz inspekcijas kompetenci reklāmas jomā. Turklāt Senāta ieskatā tas vien, ka Valsts sanitārajai inspekcijai ir noteikta kompetence uzraudzīt kosmētisko līdzekļu drošumu, neliek domāt, ka tikai šī institūcija varētu uzraudzīt kosmētisko līdzekļu reklāmas atbilstību tiesību normām.

Valsts pārvaldes iestādes kompetences noteikšana ir politikas jautājums. Patērētāju tiesību aizsardzības centram nav kompetences kosmētisko līdzekļu tirgus uzraudzībā un kontrolē, bet tas neizslēdz noteikt centram kompetenci, aizsargājot patērētāju tiesības, uzraudzīt kosmētisko līdzekļu reklamēšanu. [8.4] Apgalvojumu, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs nebija tiesīgs izskatīt lietu par administratīvo pārkāpumu reklāmas jomā, pieteicēja pamato arī ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 215.4panta regulējumu.

Arī šis kasācijas sūdzības arguments tālāk minēto iemeslu dēļ atzīstams par nepamatotu. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 215.4panta pirmajā daļā noteikts, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs izskata šā kodeksa 155.panta pirmajā, otrajā, piektajā, sestajā un septītajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu lietas tajos gadījumos, kad kontroli veikušas un administratīvo pārkāpumu protokolu par šajā pantā minētajiem pārkāpumiem sastādījušas centra amatpersonas, kā arī 155.5, 155.9, 155.10, 155.11, 155.12pantā, 156.panta pirmajā daļā, 166.9panta pirmajā un trešajā daļā, 166.10,

6. lappuse no 14 166.11pantā, 166.12panta pirmajā un otrajā daļā, 166.13pantā, 166.14panta pirmajā daļā un 166.15panta pirmajā daļā (izņemot lietas par pārkāpumiem pārtikas un ārstniecības līdzekļu apritē, sadzīvē lietojamo ķīmisko vielu un ķīmisko produktu realizācijā) un 166.16pantā paredzēto administratīvo pārkāpumu lietas. Pieteicējas ieskatā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 215.4panta pirmās daļas vārdi „izņemot lietas par pārkāpumiem pārtikas un ārstniecības līdzekļu apritē, sadzīvē lietojamo ķīmisko vielu un ķīmisko produktu realizācijā” liecina, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs neizskata lietas par minēto preču reklāmas pārkāpumiem. Kā uzskata Senāts, vārdi „izņemot lietas par pārkāpumiem pārtikas un ārstniecības līdzekļu apritē, sadzīvē lietojamo ķīmisko vielu un ķīmisko produktu realizācijā” neattiecas uz kodeksa 166.13pantu, kurā ir paredzēta atbildība par reklāmas noteikumu pārkāpumiem. To apstiprina, pirmkārt, kodeksa 215.4panta pirmās daļas struktūra, atbilstoši kurai iekavas, kurās šie vārdi minēti, atrodas aiz 166.15panta (kas paredz atbildību par atbilstības novērtēšanai pakļauto preču nenodrošināšanu ar atbilstības apliecinājumiem vai apstiprinājumiem vai to piedāvāšanu vai realizēšanu bez atbilstības apliecinājumiem vai apstiprinājumiem, izņemot ārstniecības līdzekļu realizēšanu). Otrkārt, aplūkojot 166.15pantu kopsakarā ar kodeksa 228.pantu, kurā ir noteikta Valsts sanitārās inspekcijas kompetence administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā, secināms, ka Valsts sanitārā inspekcija izskata lietas par kodeksa 166.15pantā paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem tajās jomās, kas atbilstoši kodeksa 215.4panta pirmajai daļai ar iekavās minēto uzskaitījumu izņemtas no Patērētāju tiesību aizsardzības centra kontroles (sadzīvē lietojamo ķīmisko vielu un ķīmisko produktu realizācija un kosmētikas līdzekļu aprite). Treškārt, atbilstoši kodeksa 228.pantam Valsts sanitārajai inspekcijai nav kompetences izskatīt kodeksa 166.13pantā minētos pārkāpumus reklāmas jomā. [8.5] Ievērojot iepriekš minēto, Senāts atzīst, ka no izskatāmajā lietā piemērojamā tiesiskā regulējuma izriet, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir rīkojies atbilstoši savai kompetencei.

[9] Kā nākamais ir aplūkojams kasācijas sūdzības arguments, vai pārsūdzētais lēmums ir pieņemts likumā noteiktajā termiņā.

7. lappuse no 14 Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 37.panta pirmo daļu administratīvo sodu var uzlikt ne vēlāk kā četru mēnešu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas, bet, ja pārkāpums ir ilgstošs, – četru mēnešu laikā no tā atklāšanas dienas. Izskatāmajā lietā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pieņēmis lēmumu par pieteicējas administratīvu sodīšanu sakarā ar to, ka pieteicēja ir nodevusi izplatīšanai maldinošu (līdz ar to saskaņā ar Reklāmas likuma 8.panta pirmo daļu – aizliegtu) sejas krēma reklāmu.

Strīdus reklāma tika publicēta ţurnāla „Santa” 2005.gada marta numurā. Iestāde lēmumu pieņēmusi 2005.gada 14.jūlijā. Apgabaltiesa atzinusi, ka, ņemot vērā to, ka ţurnāls visu marta mēnesi atradās tirdzniecības vietās un arī šobrīd tas ir pieejams plašam patērētāju lokam (piemēram, bibliotēkās), patērētājs no reklāmas var ietekmēties joprojām. Līdz ar to apgabaltiesa pārkāpumu atzina par ilgstošu. Savukārt pieteicēja, iebilstot pret šādu apgabaltiesas secinājumu, norāda, ka tādējādi apgabaltiesa ir vadījusies nevis no paša pārkāpuma, bet gan no tā radītajām sekām.

Kā norādīts kasācijas sūdzībā, sods ir noteikts par reklāmas publikāciju, kas ir vienreiz veikta darbība. Pieteicējas ieskatā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 37.pantā noteiktais soda uzlikšanas termiņš pārkāpts tādējādi, ka publikācija ir veikta 1.martā, bet lēmums par saukšanu pie administratīvās atbildības pieņemts 14.jūlijā. Senāts piekrīt pieteicējas viedoklim, ka secinājums par to, vai lietā ir iestājies noilgums soda uzlikšanai, ir izdarāms, vērtējot konkrētas darbības, kas rada administratīvo pārkāpumu, nevis sekas, ko šīs darbības rada.

Radītās sekas ņem vērā, nosakot sodu, nevis konstatējot pašu pārkāpumu. Šajā gadījumā pārkāpums ir likumam neatbilstošas reklāmas publicēšana, kas ir bijusi vienreizēja darbība. Ţurnāla pieejamība bibliotēkās vēl ilgus gadus neveido administratīvo pārkāpumu. Tajā pašā laikā Senāts par nepamatotu atzīst pieteicējas teikto, ka par atskaites punktu termiņa aprēķināšanai Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 37.panta izpratnē ir uzskatāms 1.marts, kuru pieteicēja norādījusi kā publikācijas dienu.

Senāta ieskatā, ja reklāma ir publicēta mēneša ţurnālā, tad nav nepieciešams noskaidrot, kurā tieši datumā ir izlaists attiecīgais ţurnāls. Reklāmas devējs ir nodevis reklāmu publicēšanai konkrētā mēnesī un tāpēc šādā gadījumā ir uzskatāms, ka publikācija ir veikta attiecīgajā mēnesī.

8. lappuse no 14 Ņemot vērā iepriekš minētos faktiskos un tiesiskos apsvērumus, Senāts atzīst, ka konkrētajā lietā iestāde lēmumu par pieteicējas administratīvo sodīšanu ir pieņēmusi likumā noteiktajā četru mēnešu termiņā.

[10] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka tā nepareizi tikusi uzskatīta par reklāmas devēju, nevis reklāmas izplatītāju, un ka tādējādi pieteicēja nepamatoti saukta pie administratīvās atbildības par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.13panta otrajā daļā paredzēto pārkāpumu. Pieteicēja uzskata, ka reklāmas izplatītāju var saukt pie atbildības tikai tad, ja viņš nevar norādīt reklāmas devēju un ja viņš ir zinājis vai viņam vajadzēja zināt par aizliegtas reklāmas izplatīšanu. [10.1] Reklāmas izgatavošanas un izplatīšanas noteikumi ir ietverti Reklāmas likuma IV nodaļā, paredzot reklāmas devēja, reklāmas izgatavotāja un reklāmas izplatītāja tiesības un pienākumus. Saskaņā ar Reklāmas likuma 10.pantu reklāmas devējs ir persona, kura nolūkā gūt komerciālu vai citādu labumu pati izgatavo un izplata reklāmu vai kuras uzdevumā un interesēs cita persona izgatavo vai izplata reklāmu (10.panta pirmā daļa); reklāmas devējs ir atbildīgs par reklāmas saturu (10.panta otrā daļa); reklāmas devējs ir tiesīgs izgatavot, pasūtīt, izplatīt vai nodot izplatīšanai tikai tādu reklāmu, kas nav pretrunā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem (10.panta trešā daļa). Atbilstoši Reklāmas likuma 11.pantam reklāmas izgatavotājs ir persona, kas pēc reklāmas devēja pasūtījuma izgatavo, pārveido vai adaptē reklāmu (11.panta pirmā daļa); reklāmas izgatavotājs, izgatavojot reklāmu, ir tiesīgs paust savas radošās ieceres jebkurā formā, ja tas atbilst šā likuma un citu normatīvo aktu noteikumiem, kā arī līgumam, kas noslēgts starp reklāmas izgatavotāju un reklāmas devēju (11.panta otrā daļa). Reklāmas likuma 12.pantā paredzēts, ka reklāmas izplatītājs ir persona, kura pati izplata reklāmu vai dod iespēju reklāmu izplatīt reklāmas devējam (12.panta pirmā daļa); reklāmas izplatītājs ir tiesīgs izplatīt reklāmu jebkādā veidā, ja tas atbilst šā likuma un citu normatīvo aktu noteikumiem, kā arī līgumam, kas noslēgts starp reklāmas izplatītāju un reklāmas devēju vai tā pilnvarotu personu (12.panta otrā daļa); reklāmas izplatītājam ir aizliegts izplatīt reklāmu, par kuras izplatīšanas aizliegumu viņš zina vai viņam vajadzēja zināt (12.panta ceturtā daļa).

9. lappuse no 14 Savukārt atbildība par reklāmas noteikumu pārkāpšanu ir noteikta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.13pantā. Minētā panta pirmajā daļā paredzēta atbildība par noteiktās kārtības pārkāpšanu reklāmas sniegšanā vai izplatīšanā, bet panta otrajā daļā – par likumā aizliegtas reklāmas sniegšanu vai izplatīšanu. [10.2] No aplūkotajām Reklāmas likuma tiesību normām izriet, ka atbildīgs par reklāmas noteikumu ievērošanu ir gan reklāmas devējs (10.panta otrā un trešā daļa), gan izgatavotājs (11.panta otrā daļa), gan izplatītājs (12.panta otrā un ceturtā daļa).

Savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.13pantā ir paredzēta reklāmas devēja, izgatavotāja un izplatītāja administratīvā atbildība par reklāmas noteikumu pārkāpumiem. [10.3] Konkrētajā gadījumā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pieteicēju saucis pie administratīvās atbildības kā reklāmas devēju. Līdz ar to noskaidrojams, vai pieteicēja atbilst reklāmas devēja statusam. Pieteicēja kasācijas sūdzībā atsaucas uz lietā esošo starp pieteicēju un „Beiersdorf” AG noslēgto līgumu par mārketinga akcijām (lietas 174.lapa).

Minētais līgums noslēgts, ņemot vērā starp pieteicēju un „Beiersdorf” AG noslēgto licencēšanas līgumu (lietas 165.lapa), saskaņā ar kuru pieteicējai tiek piešķirtas ekskluzīvas „Beiersdorf” AG produktu izplatīšanas tiesības Latvijā. Līgumā par mārketinga akcijām paredzēts, ka „Beiersdorf” AG piegādā pieteicējai mārketinga akciju aprakstus, reklāmas kampaņu aprakstus un reklāmas materiālu paraugus. Atbilstoši līgumam „Beiersdorf” AG atbild par piegādāto reklāmas materiālu saturu, savukārt pieteicēja veic nepieciešamās izmaiņas reklāmas materiālos, lai izpildītu Latvijas nacionālo normatīvo aktu prasības.

Lietā ir arī starp pieteicēju un SIA „Media House” noslēgtais sadarbības līgums (lietas 229.lapa), saskaņā ar kuru SIA „Media House” pieteicējai, cita starpā, sniedz tādus pakalpojumus kā mediju stratēģijas izstrādi un reklāmas kampaņas plānošanu un pirkšanu. No Administratīvās apgabaltiesas sprieduma izriet, ka apgabaltiesa pieteicēju ir uzskatījusi par reklāmas devēju. Tomēr, kā kasācijas sūdzībā pamatoti norāda pieteicēja, apgabaltiesa savu nostāju nav balstījusi uz iepriekš aplūkoto pierādījumu vērtējumu.

Tādējādi, no vienas puses, apgabaltiesa ir pieļāvusi Administratīvā procesa 154.panta

10. lappuse no 14 pirmās daļas pārkāpumu. Taču, no otras puses, minētais pārkāpums nav ietekmējis lietas iznākumu, jo pieteicējas atzīšana par reklāmas devēju ir pamatota. Kā minēts iepriekš, reklāmas devējs ir persona, kura nolūkā gūt komerciālu vai citādu labumu pati izgatavo un izplata reklāmu vai kuras uzdevumā un interesēs cita persona izgatavo vai izplata reklāmu. Konkrētajā gadījumā, kā tas konstatēts arī pārsūdzētajā lēmumā, reklāmu pieteicējas uzdevumā izplatīja SIA „Media House”. Tā kā reklāmā tika reklamētas preces, kuru izplatīšana Latvijā ir ekskluzīvas pieteicējas tiesības, tad pieteicēja kā komercsabiedrība, nododot reklāmu izplatīšanai, ir rīkojusies nolūkā gūt sev komerciālu labumu. Līdz ar to pieteicēja atbilst visām Reklāmas likumā minētajām reklāmas devēja pazīmēm. Tādēļ apstāklim, ka reklāmas materiālus pieteicēja saņēma no „Beiersdorf” AG, nav izšķirošas nozīmes, jo pieteicēja atzīstama par patstāvīgu reklāmas devēju.

[11] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka Administratīvā apgabaltiesa, piemērojot Ministru kabineta 2006.gada 9.augusta noteikumus Nr.632 „Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikums”, ir piemērojusi tiesību normas, kuras nebija spēkā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī, proti, 2005.gada 14.jūlijā. Senāts piekrīt pieteicējai, ka apgabaltiesa, vērtējot Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetenci pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī, ir piemērojusi tajā laikā spēkā neesošas tiesību normas. Tomēr minētais pārkāpums nav novedis pie nepareiza sprieduma, jo Ministru kabineta 2006.gada 9.augusta noteikumu Nr.632 „Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikums” tiesību normas, uz kurām atsaukusies apgabaltiesa, ir līdzīgas pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā esošo Ministru kabineta 2004.gada 26.oktobra noteikumu Nr.889 „Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikums” tiesību normām. Gan vieni, gan otri noteikumi paredz, ka viens no Patērētāju tiesību aizsardzības centra uzdevumiem ir izvērtēt reklāmas atbilstību normatīvo aktu prasībām un pieņemt attiecīgus lēmumus.

[12] Saskaņā ar Reklāmas likuma 8.panta pirmo daļu maldinoša reklāma ir aizliegta. Maldinošas reklāmas skaidrojums ir ietverts Reklāmas likuma 8.panta otrajā daļā – maldinoša reklāma ir tāda reklāma, kura jebkādā veidā, ieskaitot tās pasniegšanas veidu, tieši vai netieši maldina vai varētu maldināt un kura sava maldinošā rakstura dēļ

11. lappuse no 14 varētu ietekmēt personas ekonomisko rīcību vai kura kaitē vai varētu kaitēt konkurentam. Savukārt Reklāmas likuma 8.panta trešajā daļā paredzēts, ka, nosakot, vai reklāma ir maldinoša, ņem vērā visas reklāmas pazīmes. Administratīvā apgabaltiesa secinājusi, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pieteicējas reklāmu pamatoti atzinis par maldinošu. Savukārt pieteicēja kasācijas sūdzībā minēto secinājumu ir apstrīdējusi. Pieteicēja uzskata, ka apgabaltiesa ir vērtējusi tikai vienu frāzi „+ aptur jaunu grumbu veidošanos”, bet nav vērtējusi reklāmu kopumā. Pieteicēja arī uzsver, ka pieauguši patērētāji saprot, ka neviens nav nemirstīgs un ka grumbu veidošanos nevar apturēt. Turklāt, kā norāda pieteicēja, apgabaltiesa nav noskaidrojusi, vai nepatiesa reklāma vienlaikus ir arī maldinoša. Pieteicējas ieskatā maldinošs nav tas pats, kas nepierādāms vai nepatiess, jo maldinošs ir tas, kas noved pie kļūdas. Senāts noraida pieteicējas argumentu, ka apgabaltiesa, pārbaudot, vai reklāma ir maldinoša, nav vērtējusi visu reklāmu kopumā. Kā izriet no sprieduma, apgabaltiesa ir vērtējusi ne vien pašu frāzi „+ aptur jaunu grumbu veidošanos”, bet ir ņēmusi vērā arī reklāmas vizuālo noformējumu un pasniegšanas veidu. Apgabaltiesa arīdzan ir vērtējusi, vai reklāma konkrētajā gadījumā uzskatāma par pieļaujami pārspīlētu. Pirmkārt, novērtējot lietā esošos krēma „Nivea Visage Q10” testa rezultātus, apgabaltiesa secinājusi, ka apgalvojums „+ aptur jaunu grumbu veidošanos” ir nepatiess. Otrkārt, apgabaltiesa atzinusi, ka reklāma ir pasniegta tādā veidā, kas dod pamatu uzskatīt, ka apgalvojums „+ aptur jaunu grumbu veidošanos” ir patiess. Senāta ieskatā vārdiem „aptur grumbu veidošanos” ir pavisam cita nozīme, nekā vārdiem „uz ilgāku laiku aizkavē grumbu veidošanos”. Tāpēc ar vārdu „aptur” nevar saprast vārda „aizkavē” pārspīlējumu. Tādējādi apgabaltiesa nonākusi pie pamatota secinājuma, ka minētais apgalvojums ir nevis pieļaujami pārspīlēts, bet gan maldinošs.

[13] Kasācijas sūdzībā minēts, ka Administratīvā apgabaltiesa no vidusmēra patērētāju vidus nepamatoti izdalījusi sievietes, kuru kosmētiskās rūpes ir grumbas uz sejas. Pieteicējas ieskatā apgabaltiesai bija jāpārbauda, vai reklāma ir maldinoša arī attiecībā pret vīriešiem, kā arī tām sievietēm, kuru kosmētiskās rūpes nav grumbas uz sejas.

12. lappuse no 14 Senāts pieteicējas argumentus atzīst par nepamatotiem. Tā kā lietas materiālos esošajā krēma „Nivea Visage Q10” reklāmā ir attēlota sieviete, tad apgabaltiesa pamatoti atzinusi, ka reklāmas auditorija ir sievietes. Savukārt reklāmā ietvertais teksts „Q10 Plus pret grumbām! Izlīdzina grumbas + aptur jaunu grumbu veidošanos” liecina, ka reklāma ir vērsta tieši uz tām sievietēm, kuru kosmētiskās rūpes ir grumbas uz sejas. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka jebkura persona šajā gadījumā ir uzskatāma par patērētāju, jo vērā ņemama ir mērķauditorija, kas, ievērojot iepriekš teikto, ir noteikta pareizi.

[14] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tiesā pārsūdzējusi Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmumu, ar kuru pieteicējai uzlikts sods par reklāmā ietvertu apgalvojumu „+ aptur jaunu grumbu veidošanos”, turpretim Administratīvā apgabaltiesa vērtējusi apgalvojumu „+ novērš jaunu grumbu veidošanos”. Senāts konstatē, ka apgabaltiesa spriedumā vārda „aptur” vietā daţviet norādījusi vārdu „novērš”. Tomēr, ņemot vērā, ka šīs lietas kontekstā abi vārdi ir atzīstami ar vienādu nozīmi, Senāts neuzskata, ka minētā kļūda būtu ietekmējusi lietas iznākumu.

[15] Senāts nepiekrīt kasācijas sūdzības argumentam, ka Administratīvā apgabaltiesa nav pienācīgi novērtējusi krēma „Nivea Visage Q10” testa rezultātus. Novērtējot minētos pierādījumus, apgabaltiesa pamatoti secinājusi, ka krēmā ir iekļautas jaunas sastāvdaļas, kas efektīvāk palīdz veikt ādas novecošanās profilaksi, nevis aptur jaunu grumbu veidošanos.

[16] Ievērojot iepriekš teikto, Senāts atzīst, ka apgabaltiesas spriedums ir tiesisks un pamatots, tāpēc atstājams negrozīts, savukārt pieteicējas kasācijas sūdzība ir nepamatota, tāpēc noraidāma.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 1.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

13. lappuse no 14 nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 20.decembra spriedumu, bet sabiedrības ar ierobeţotu atbildību „Beiersdorf” kasācijas sūdzību noraidīt. Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore (paraksts) D.Mita

Senators (paraksts) A.Laviņš

Senatore (paraksts) R.Vīduša

NORAKSTS PAREIZS

Senatore D.Mita Rīgā 2008.gada 19.jūnijā

14. lappuse no 14