Court dismisses tax authority appeal but rejects compensation claim due to procedural non-compliance.

Lieta Nr.A420310914

A578-15/6

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

SPRIEDUMS

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2015.gada 17.decembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese E.Apīne,

piedaloties pieteicējas SIA „AM noma” likumiskajam pārstāvim /pers. D/ un pilnvarotajai pārstāvei /pers. E/,

atbildētāja pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvim /pers. F/, /pers. G/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu SIA „AM noma” pieteikumā par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores p.i. 2014.gada

21.maija lēmuma Nr.22.8/L-13622 atcelšanu un mantisko zaudējumu atlīdzinājumu 718,10 EUR apmērā.

Aprakstošā daļa

[1] Audita rezultātā ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī – VID vai atbildētājs) Nodokļu kontroles pārvaldes Vidzemes kontroles daļas

galvenās nodokļu inspektores D.Gailītes 2013.gada 12.jūlija lēmumu Nr.23.6/L-808 (turpmāk arī – Sākotnējais lēmums) (lietas 2.sējums, 72.-73.lapa)

pieteicējai SIA „AM noma” papildu nomaksai budžetā aprēķināts uzņēmumu ienākuma nodoklis (turpmāk arī – UIN) 848 LVL, soda nauda 254,4 LVL

un nokavējuma nauda 140,77 LVL, pievienotās vērtības nodoklis (turpmāk arī – PVN) 3840,64 LVL, soda nauda 1145,24 LVL un nokavējuma nauda

487,75 LVL, samazināta aprēķinātā PVN summa par 109,75 LVL, palielināta no budžeta atmaksājamā PVN summa par 388,93 LVL, samazināta no

budžeta atmaksājamā nodokļa summa par 63,16 LVL un saistībā ar to aprēķināta soda nauda 17,43 LVL, samazināti 2011.gada zaudējumi par 2 LVL

un iepriekšējo gadu nesegtie zaudējumi par 724 LVL.

Ar VID ģenerāldirektora p.i. T.Kravaļa 2014.gada 21.maija lēmumu Nr.22.8/L-13622 „Par SIA „AM Noma” sūdzības izskatīšanu” (turpmāk arī

– Lēmums) (lietas 1.sējums, 23.-47.lapa) Sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

[2] Pieteikumā tiesai pieteicēja lūdz atcelt Lēmumu, norādot, ka tas pieņemts gandrīz gadu pēc pieteicējas 2013.gada 24.augusta sūdzības

iesniegšanas, turklāt ar piecu mēnešu nokavēšanos, kas pieteicējas ieskatā atzīstams par būtisku procesuālu pārkāpumu.

Pieteicēja paskaidro, ka Lēmums balstīts uz tiem pašiem pierādījumiem un apstākļiem kā Sākotnējais lēmums un audita pārskats, tādējādi

pieļautajam termiņa kavējumam nav attaisnojoša pamata, līdz ar to Lēmums ir prettiesisks.

Nosūtot pieteicējai administratīvos aktus EDS sistēmā, VID rupji pārkāpa Administratīvā procesa likumā noteikto administratīvā akta paziņošanas

pienākumu Paziņošanas likumā noteiktajā kārtībā, kas ir pamats Lēmuma atzīšanai par prettiesisku, jo tā izdošanas un spēkā stāšanās gaitā pieļauti

būtiski procesuālo normu pārkāpumi. Attiecībā uz VID apstrīdētajiem darījumiem pieteicēja norāda, ka VID nav uzrādījis nevienu ticamu pierādījumu

savu apgalvojumu patiesuma apliecināšanai, turklāt Lēmumā nav pierādīts fakts, ka pieteicēja zināja, ka piedalās ar PVN un UIN izkrāpšanu saistītā

darbībā.

[2.1] Saistībā ar darījumiem ar SIA „AK&TK” pieteicēja paskaidro, ka iepriekš pārliecinājās par minētās sabiedrības reģistrāciju PVN maksātāju

reģistrā, bet tā kā darbi tika veikti kvalitatīvi un savlaicīgi, pieteicējai nebija pamata iejaukties darbu izpildē vai apšaubīt sadarbības partnera resursus un

pakalpojumu sniegšanas spēju, turklāt pieteicējas ieskatā tai nav ne pienākuma, ne subjektīvās tiesības vērsties valsts iestādēs, lai noskaidrotu darījuma

partnera darbinieku skaitu vai citu informāciju attiecībā uz darījuma partnera saimniecisko darbību.

Apstrīdēto darījumu brīdī pieteicēja un SIA „AK&TK” atbilda visiem normatīvajos aktos norādītajiem priekšnosacījumiem PVN atskaitīšanai, bet

apstākļi par pretējo vai par SIA „AK&TK” nespēju sniegt rēķinā norādītos pakalpojumus netika konstatēti, līdz ar to PVN priekšnodokļa atskaitīšanas

liegumam pieteicējai nebija pamata.

SIA „?K&?K” bijušais valdes loceklis /pers. J/ vēstulē apstiprināja apstrīdēto darījumu noslēgšanu un pakalpojumu sniegšanu atbilstoši

dokumentos norādītajam un VID nav tiesiska pamata apgalvot pretējo, kā arī neviens normatīvais akts neuzliek par pienākumu notariāli apliecināt

parakstus uz vēstulēm, līdz ar to šāda VID prasība ir nepamatota.

VID nav veicis nepieciešamās darbības, lai pierādītu, ka darījumi faktiski nav notikuši, jo, neskatoties uz VID vērtējumā /pers. J/ sniegto vispārīgo

un neskaidro informāciju, kā arī personas sadarbošanos ar iestādi, VID nevērsās pie /pers. J/ ar papildus detalizētākas informācijas pieprasījumu,

tādējādi nenoskaidrojot visus apstākļus.

Pieteicēja nepiekrīt, ka saņemšanas vietas, pārvadātāja, transportlīdzekļa un tā vadītāja nenorādīšana rēķinos un pavadzīmē neļauj identificēt

būtiskus darījuma apstākļus un liedz gūt apstiprinājumu darījumu esībai, jo no /pers. J/ 2013.gada 23.janvāra un pieteicējas valdes locekļa /pers. D/

2013.gada 26.jūnija paskaidrojumiem nodibināms fakts, ka preču piegādi veica SIA „?K&?K” ar transportlīdzekli, kas tika nomāts no SIA „Galeoz”,

turklāt Augstākā tiesa ir atzinusi, ka pavadzīme pati par sevi apliecina preču piegādes faktu, un ne ikkatra objektīvi pastāvoša nepareizība nodokļu

tiesiskā regulējuma piemērošanā nozīmē, ka darījums faktiski nav noticis, līdz ar to preču pavadzīmju-rēķinu noformēšanā pieļautās kļūdas pašas par sevi

nevar būt par pamatu priekšnodokļa tiesību ierobežošanai.

VID nepamatoti norāda pieteicējai uz nodarbinātības jautājumu un pakalpojumu sniegšanas kontroles trūkumu, jo SIA „?K&?K” nodarbinātības

jautājuma kontrole nav pieteicējas kompetencē, un neviena valsts institūcija šādu informāciju pieteicējai nesniegtu, savukārt piegādātā prece un sniegtie

pakalpojumi izmantoti pieteicējas ar PVN apliekamo pakalpojumu sniegšanai, līdz ar to VID nav pamata apgalvojumam, par pieteicējas amatpersonas

nepārliecināšanos par pakalpojumu sniegšanu.

Pieteicēja veica visus nepieciešamos un iespējamos pasākumus, lai pārliecinātos par faktisko preču piegādātāju, savukārt fakts, ka SIA „?K&?K”

darbībā ir konstatējami jebkādi normatīvo aktu pārkāpumi, pats par sevi vēl neapliecina, ka pieteicēja bija par tiem informēta un iesaistījās attiecīgajās

darbībās. VID nav pierādījis nevienu apstākli un pieteicējas darbību, kas neapšaubāmi apliecinātu, ka pieteicēja iesaistījās jebkādās krāpnieciskās

shēmās.

[2.2] Saistībā ar darījumiem ar SIA „Bristar” pieteicēja norāda, ka, konstatējot minēto sabiedrību PVN maksātāju reģistrā, līdz ar vienošanos par

detaļu piegādi pieteicējas mikroautobusam Renault Master, kas 2013.gada 14.janvārī atsavināts /pers. L/, vienlaikus panākta vienošanās arī par krāsu

baloniņu iegādi, kas pielietojami gan automašīnu disku piekrāsošanai, gan dekorāciju noformēšanai, ņemot vērā pieteicējas plašo darbības spektru, līdz ar

to daļa no krāsu baloniņiem izmantota pieteicējas saimnieciskās darbības nodrošināšanā, bet atlikusī daļa atsavināta SIA „United Workshops”.

Pieteicējas ieskatā VID nav tiesiska pamata apstrīdēt krāsu baloniņu iegādes un piegādes faktu no SIA „Bristar”, jo SIA „United Workshops”

tematiskās pārbaudes veikšanas laikā 2013.gada 7.maijā VID nekonstatēja nekādus pārkāpumus darījumos ar pieteicēju, turklāt arī SIA „Bristar” bijusī

amatpersona /pers. M/ apstiprināja krāsu baloniņu ievērojamo uzkrājumu, savukārt minētās sabiedrības amatpersona /pers. N/ paskaidrojumā

apstiprināja darījumus ar pieteicēju.

Apstrīdēto darījumu brīdī pieteicēja un SIA „Bristar” atbilda visiem normatīvajos aktos norādītajiem priekšnosacījumiem PVN atskaitīšanai, bet

apstākļi par pretējo vai par SIA „Bristar” nespēju piegādāt pavadzīmēs norādītās preces netika konstatēti, līdz ar to PVN priekšnodokļa atskaitīšanas

liegumam pieteicējai nebija pamata.

VID nepamatoti apstrīd preču pārdošanas faktu, pamatojoties uz to, ka /pers. O/ nav identificējams kā SIA „Bristar” darba ņēmējs un CSDD nav

identificējama informācija par attiecīgo automašīnu, jo, lai piegādātu preces, šoferim nav obligāti jābūt SIA „Bristar” darbiniekam un arī automašīnai nav

obligāti jāpieder minētajai sabiedrībai, ievērojot automašīnu nomas un kurjera pakalpojumu pieejamību.

Puses gribas izteikuma īstumu par stāšanos darījuma attiecībās var nodibināt tikai civiltiesiskā kārtībā, ceļot prasību tiesā, līdz ar to VID nav tiesiska

pamata norādīt uz SIA „Bristar” amatpersonas gribas trūkumu stāties darījuma attiecībās ar pieteicēju.

Fakts, ka VID Finanšu policijas pārvalde nav aicinājusi pieteicējas amatpersonu liecību sniegšanai, norāda, ka pārbaudē nekas neliecināja par

pieteicējas jebkādu saistību ar SIA „Bristar” normatīvo aktu pārkāpumiem.

Pieteicējas ieskatā Lēmums ir tendenciozs un nav vērsts uz objektīvās patiesības noskaidrošanu, jo, lai arī Lēmumā ir atsauce uz Augstākās tiesas

spriedumu attiecībā uz tālāko darījumu izvērtēšanas nepieciešamību, VID neizanalizēja pieteicējas tālākos darījumus.

Pieteicēja norāda, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, lai liegtu PVN priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, ir jāpierāda, ka rēķina

saņēmējs zināja vai tam bija jāzina, ka attiecīgais darījums saistīts ar PVN krāpšanu.

[3] 2014.gada 4.jūlijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētāja paskaidrojums, kurā, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem argumentiem,

pieteikums tiek uzskatīts par nepamatotu un noraidāmu (lietas 1.sējums, 85.-86.lapa).

Attiecībā uz pieteicējas norādi par sūdzības izskatīšanas termiņa neievērošanu atbildētājs paskaidro, ka pieteicējas sūdzība ir izskatīta un objektīvi

izvērtēta, un nodokļu maksātājai nav izdots nelabvēlīgāks administratīvais akts kā apstrīdētais, līdz ar to procesuālā termiņa neievērošana Lēmuma

izdošanā nav ietekmējusi Lēmuma tiesiskumu pēc būtības.

Tāpat atbildētājs paskaidro, ka Lēmumā ietvertā argumentācija nav vērsta uz obligātu pienākumu notariāli apliecināt parakstus VID adresētajās

vēstulēs, bet gan vērsta uz paskaidrojumu ticamības vērtējuma sniegšanu, jo tie nav sniegti klātienē.

Saistībā ar Lēmuma paziņošanu atbildētājs norāda, ka no VID EDS līguma noteikumiem izriet, ka pieteicēja apņemas nodrošināt klienta iesniegumā

norādīto elektroniskā pasta adrešu funkcionēšanu un spēju saņemt EDS sūtītos paziņojumus, kā arī nekavējoties paziņot VID par grūtībām, kas radušās

EDS izmantošanas gaitā.

[4] 2014.gada 7.jūlijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts iesniegums, kurā pieteicēja precizē pieteikumu daļā par tiesāšanās izdevumiem, lūdzot

piedzīt no atbildētāja zaudējumus saistībā ar sniegto juridisko palīdzību administratīvajā lietā 718,10 EUR apmērā (lietas 1.sējums, 87.-88.lapa).

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesnese s 2014.gada 7.jūlija lēmumu nolemts pieņemt pieteicējas pieteikumu daļā par mantisko zaudējumu

atlīdzināšanu 718,10 EUR apmērā.

[5] 2014.gada 21.jūlijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētāja paskaidrojums (lietas 1.sējums, 134.lapa), kurā iestāde norāda, ka

pieteikums par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu ir noraidāms, jo ar tiesas 2014.gada 11.jūlija lēmumu nav konstatēts iestādes izdotā administratīvā akta

prettiesiskums.

[6] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve prasījumu uzturēja, bet atbildētāja pārstāvis pieteikumu neatzina, atsaucoties uz Lēmumā un rakstveida

paskaidrojumā norādīto pamatojumu.

Motīvu daļa

[7] Laika posmā no 2013.gada 16.aprīļa līdz 2013.gada 12.jūlijam pieteicējai veikts komplekss nodokļu audits – PVN, VSAOI, IIN audits par

periodu no 01.01.2011. līdz 31.12.2012. un UIN audits par 2011.gadu, par ko sastādīts Audita pārskats Nr.23.6/844 (turpmāk arī – Audita pārskats)

(lietas 2.sējums, 14.-71.lapa).

Pārbaudot audita veikšanas termiņus (lietas 2.sējums, 2.-3.lapa) un procesuālo kārtību, tiesa atzīst to par ievērotu. VID ir izvērtējis visus lietas

apstākļus, ieguvis informāciju un kompetences robežās pieņēmis Lēmumu.

Tiesa atzīst par pamatotu pieteicējas argumentu par procesuālā termiņa kavējumu, izdodot augstākas iestādes administratīvo aktu, jo Sākotnējais

lēmums ir pieņemts 2013.gada 12.jūlijā, par ko pieteicēja iesniedza VID sūdzību 2013.gada 26.augustā, bet pārsūdzētais Lēmums pieņemts 2014.gada

21.maijā, augstākā iestādē izskatot administratīvo lietu turpat deviņus mēnešus un būtiski pārkāpjot VID lēmumā Nr.22.8/L-23249 (lietas 1.sējums,

48.-49.lapa) noteikto administratīvā akta izdošanas termiņu – 2013.gada 26.decembri.

Šāds pārkāpums tiesas vērtējumā atbilst Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā ietvertajam pieteikuma priekšmetam, proti, var būt

patstāvīga prasījuma pamats. Tomēr šajā lietā minētais ir vērtējams kopsakarā ar ierosinātās lietas jau identificēto pieteikuma priekšmetu un lietas

rezultātu.

Ar Lēmumu pieteicējai noteikti papildus PVN maksājumi par darījumiem ar SIA „AK&TK” un SIA “Bristar”, jo VID ir konstatējis, ka pieteicēja

zināja, ka iesaistās darījumos, kas vērsti uz nepamatotu fiskālu priekšrocību iegūšanu, kam pieteicēja nepiekrīt.

Tādējādi tiesai veicama pārbaude pār Lēmuma kā pieteicējai nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu.

[8] Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētai apliekamai personai

ir tiesības nodokļa deklarācijā kā priekšnodokli no budžetā maksājamās nodokļa summas atskaitīt no citām apliekamajām personām saņemtajos nodokļa

rēķinos norādītās nodokļa summas par precēm un pakalpojumiem savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai, kā arī tādu ārvalstīs veiktu

darījumu nodrošināšanai, kuri būtu apliekami ar nodokli, ja tie tiktu veikti iekšzemē.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta pastāvīgajā judikatūrā atzīts, ka atbilstoši likuma jēgai, skatot minēto normu kopsakarā ar tā

paša likuma 1.panta 9.punktu un 8.pantu, priekšnodokli var atskaitīt tikai par atbilstoši nodokļa rēķinam faktiski notikušu darījumu, kas atbilst visām

minētajā normā norādītajām pazīmēm. Tas nozīmē, ka vispirms jākonstatē, vai darījums vispār faktiski noticis. Lai iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli,

nav pietiekami, ka darījumi noformēti atbilstoši likuma prasībām, jo darījumiem jābūt arī faktiski notikušiem gan pēc to ekonomiskā, gan juridiskā

rakstura (būtības), bet nodokļu rēķinam jāatbilst faktiski notikušam darījumam (skat. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2009.gada

23.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-53/2009 8.punktu).

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā izvērstāk skaidrota pievienotās vērtības nodokļa administrācijas un tiesu tālākā rīcība, ja konstatēts, ka

darījums faktiski ar nodokļu rēķinā norādīto personu nav noticis. Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka „tomēr, ja nodokļu administrācija no nodokļu

rēķina izsniedzēja īstenotās krāpšanas vai pieļauto nelikumību esamības izsecina, ka darījums, par kuru ir izrakstīts rēķins un kurš ir minēts, lai pamatotu

atskaitīšanas tiesības, faktiski nav noticis, šai administrācijai, lai varētu tikt atteiktas atskaitīšanas tiesības, ir jāpierāda, ņemot vērā objektīvus pierādījumus

un nepieprasot nodokļu rēķina saņēmējam veikt pārbaudi, kura tam nav jāveic, ka šis saņēmējs zināja vai viņam bija jāzina, ka minētais darījums ir

iesaistīts krāpšanā pievienotās vērtības nodokļa jomā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai” (skat. Eiropas Savienības Tiesas 2013.gada 28.februāra

rīkojuma lietā Nr.C-563/11 Forvards V 35.punktu).

No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras atziņām Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments ir secinājis, ka „Valsts ieņēmumu dienests

nevar liegt nodokļu maksātājam tiesības atskaitīt priekšnodokli, pamatojot ar to, ka attiecīgo pakalpojumu vai preču rēķina izsniedzējs vai viens no tā

piegādātājiem ir veicis prettiesiskas darbības, bez objektīviem pierādījumiem, kas liecinātu par to, ka attiecīgais nodokļu maksātājs zināja vai viņam bija

jāzina, ka darījums, kas pamato tiesības uz atskaitīšanu, bija saistīts ar šā rēķina izsniedzēja izdarītu krāpšanu vai kāda cita tirgus dalībnieka piegādes

augšupējā ķēdē izdarītu krāpšanu” (skat. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-

491/2013 11.punktu).

Tātad tiesai jāpārbauda VID Lēmumā ietverto secinājumu pamatotība par darījumu faktisko norisi un pieteicējas rīcību priekšnodokļa atskaitīšanas

tiesību iegūšanai, noskaidrojot, vai pieteicēja zināja vai varēja zināt, ka iesaistās darbībās, kas vērstas uz nepamatotu fiskālu priekšrocību iegūšanu.

[9] Ar SIA “AK&TK” pieteicēja 2011.gada 5.decembrī ir noformējusi līgumu Nr.AK/2011/05/12/5 (turpmāk arī – līgums) par ziemassvētku

rotājumu montāžu (lietas 1.sējums, 193.-194.lapa). Saskaņā ar iesniegtajiem attaisnojuma dokumentiem no SIA “AK&TK” pieteicēja 2011.gada

9.decembrī ir iegādājusies caurules un saņēmusi zāģēšanas pakalpojumus saskaņā ar Pavadzīmi AK/16870814 (lietas 1.sējums, 61.lapa). 2011.gada

22.decembrī SIA “AK&TK” ir izrakstījusi pavadzīmi AK/16870818 par metālkonstrukciju piegādi (lietas 1.sējums, 71.lapa), bet 2011.gada

27.decembrī Rēķinu AK/2011/12-27-1 par ziemassvētku dekorāciju uzstādīšanu (lietas 1.sējums, 70.lapa).

Darbu pieņemšanas – nodošanas akts sastādīts 2011.gada 27.decembrī, neidentificējot konkrētus darbus, bet norādot atsauci uz līgumu (lietas

1.sējums, 192.lapa).

Pieteicējas darījumā ar SIA “AK&TK” VID ir pārbaudījis ne tikai SIA “AK&TK” (lietas 3.sējums, 111.-166.lapa), bet arī tās tālākos darījumu

partnerus – SIA “Galeoz” (lietas 2.sējums, 180.-244.lapa), kur vienīgais darba ņēmējs norādīts /pers. T/ (lietas 2.sējums, 137.-156.lapa), un SIA

“Oltar” (lietas 2.sējums, 245.-271.lapa), ko tiesa atzīst par pareizu. Tiesai iesniegto dokumentu pārbaude apstiprina, ka SIA “AK&TK” vienīgā

nodarbinātā persona attiecīgajā periodā norādīts valdes loceklis /pers. J/ (lietas 2.sējums, 121.-136.lapa).

Izvērtējot PVN deklarācijas un to saturā esošās ziņas, ir konstatējams, ka SIA “AK&TK” preču un pakalpojumu iegādē pastāvīgi ir norādījusi

SIA “Galeoz”, kamēr preču un pakalpojumu sniegšanā – daudzskaitlīgus un dažādus uzņēmumus, tostarp, pieteicēju SIA “AM Noma”. Kopumā šāda

situācija var tiklab arī apstiprināt, ka SIA “AK&TK” nodarbojas ar dažādiem starpniecības pakalpojumiem un preču pārdošanu, taču pārdodamo preču

izcelsme nav noformējama dokumentāli vai pārbaudāma, līdz ar ko priekšnodokļa atskaitīšanas vajadzībām noformēti dokumenti starp fiktīviem

uzņēmumiem tālākajā darījumu ķēdē. Minētais nerada absolūtu apstiprinājumu tam, ka arī pieteicēja būtu šādā darījumu ķēdē informēta persona, ja par

to nav konstatējami citi pierādījumi.

Pieteicējas valdes loceklis /pers. D/ tiesas sēdē klātienē sniedza paskaidrojumu par darījumiem. Uzklausot pieteicējas valdes locekli gan tiesas

sēdē, gan sprieduma taisīšanas laikā novērtējot audioprotokolā fiksēto informāciju, tiesa valdes locekļa paskaidrojumus kopumā vērtē kā ticamus.

Ievērojot Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmo daļu, kas noteic, ka procesa dalībnieka paskaidrojumi tikai tad ir atzīstami par pierādījumiem,

ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti pierādījumi, tiesa paskaidrojumus vērtē kopsakarā ar citiem pierādījumiem, un šo paskaidrojumu saturs nav

atzīstams par tādu, kas liecinātu par vispārīgām, nekonkrētām atbildēm. Valdes loceklis darījumos ir piedalījies un, ievērojot laika periodu kopš darījumu

faktiskās norises, arī sniedza atbildes uz tiesas uzdotajiem jautājumiem.

Šādas atbildes VID ir saņēmis arī lietas izskatīšanas laikā iestādē (lietas 2.sējums, 86.-92.lapa). Jānorāda, ka arī atšķirībā no citiem gadījumiem,

kuros auditējamo komersantu pārstāvji nesniedz konkrētus iebildumus vai arī norāda apsolījumu iebildumus izteikt vēlāk, pieteicējas valdes loceklis jau

Nodokļu audita nobeiguma sarunas protokolā (lietas 2.sējums, 9.-13.lapa) ir norādījis, ka nepiekrīt argumentiem par iespējamiem pārkāpumiem

priekšnodokļa atskaitījumos un iekļaušanā izdevumos saistībā ar firmām “AK&TK” un “Bristar” (lietas 2.sējums, 12.lapa).

Tiesas sēdē valdes loceklis stāstīja par darījumu norisi, akcentējot, ka pamatā uzņēmums nodarbojas ar automašīnu iznomāšanu īstermiņā un

ilgtermiņā, bet uz svētkiem kā papildus darbi nereti tiek veikti dažādi dekorēšanas un dekorāciju izgatavošanas pakalpojumi, jo valdes loceklim ir

prasmes un zināšanas šajā nozarē. Sadarbība ar SIA “AK&TK” bijusi nejauša izvēle, jo iepriekš ar valdes locekli /pers. J/ nav bijuši pazīstami.

2013.gada 26.jūnija paskaidrojumā /pers. D/ ir norādījis, ka “liekas, ka viņi paši pieteicās” (lietas 2.sējums, 86.lapa), bet tiesas sēdē, veicot

iztaujāšanu, norādīja, ka darījumu partneri sameklējis, aptaujājot citas personas, spējot tās arī identificēt.

Par darījumu, kas skar AS “Aizkraukles banka” ēku dekorēšanu ziemassvētkiem, pieteicēja norādīja, ka SIA “AK&TK” piesaistīts, izpildot MK

Illumination Baltic AS pasūtījumu saskaņā ar 2011.gada 10.oktobra Montāžas līgumu ML2/2011 (lietas 1.sējums, 195.-198.lapa). Arī Pavadzīmē

AK/2011/12-27-1, kas izrakstīta par sniegtajiem pakalpojumiem, norādītas pakalpojumu sniegšanas adreses /adrese A/ un /adrese/.

VID pamatoti ir norādījis, ka preču pavadzīmēs nav norādīta preču izsniegšanas vieta, saņemšanas vieta, pārvadātājs, transportlīdzekļa nosaukums,

valsts reģistrācijas numurs, transportlīdzekļa vadītāja vārds un uzvārds. Minētais arī tiesas vērtējumā pārkāpj Autopārvadājumu likuma 9.panta trešās

daļas 2.-4.punktus, tomēr nevar būt pamats priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību zaudēšanai, ja persona ir faktiski veikusi darījumu un nav zinājusi, ka

iesaistās nepamatotu priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību iegūšanā.

Minētais konkrētajā lietā ir attiecināms arī uz VID konstatējumu par to, ka pieteicēja nav sastopama tās juridiskajā adresē, jo 2012.gada 10.jūlijā

VID darbinieki veikuši apsekošanu SIA “AK&TK” juridiskajā adresē, vienlaikus iegūstot ziņas, ka biroja telpas šajā adresē netiek nomātas, kā arī

nekonstatējot saimniecisko darbību (lietas 2.sējums, 93.lapa).

Skaidrojumus par darījumu faktisku esamību sniedzis arī SIA “AK&TK” valdes loceklis /pers. J/, tos apstiprinot.

Uz VID 2013.gada 3.maija pieprasījumu (lietas 2.sējums, 80.lapa) /pers. J/ nav atsaucies, tāpēc tiesas vērtējumā VID pamatoti ir izmantojis tā

rīcībā esošo /pers. J/ 2013.gada 23.janvāra paskaidrojumu (lietas 2.sējums, 82.-84.lapa).

Novērtējot paskaidrojumu kopumā, kā arī konstatējot, ka tas sniegts klātienē, VID telpās, personai esot brīdinātai par kriminālatbildību, tiesa to

vērtē kā kopumā ticamu. Lai arī atbildes ir lakoniskas, /pers. J/ norāda gan uz to, ka pats darbojies uzņēmumā, nodarbojies ar preču tirdzniecību un

pakalpojumiem.

/pers. J/ 2013.gada 23.augustā arī pieteicējai ir apliecinājis sadarbību par metāla konstrukciju – dekorāciju piegādi un ziemassvētku rotājumu

montāžu (lietas 1.sējums, 57.lapa). Izvērtējot minēto paskaidrojumu, jānorāda, ka tas nesatur apstiprinājumu, ka paskaidrojumu būtu sagatavojis un

parakstījis tieši /pers. J/. Tomēr tie ir līdzīgi, vismaz vizuāli novērtējot parakstu uz minētā apstiprinājuma un parakstu uz 2013.gada 23.janvāra

paskaidrojuma, kas sniegts VID.

Tiesai, izsmeļot procesuālos piespiedu līdzekļus, nebija iespējams nopratināt /pers. J/ tiesas sēdē liecinieka statusā, tomēr konkrētajā lietā

piešķirama nozīme tam, ka pieteicēja pakalpojumus faktiski ir saņēmusi.

Augstākā tiesa norādījusi, “ja tiek apšaubīts, ka preces saņemtas tieši no nodokļa rēķinos norādītajām personām, nepieciešams noskaidrot, vai

preces saņēmējs ir zinājis (vai tam par to objektīvi bija jāzina), ka īstais pārdevējs ir cits. Tas nozīmē, lai pieteicēja varētu atskaitīt priekšnodokli, precēm

jābūt saņemtām tieši no pieteicējai izsniegtajos nodokļu rēķinos norādītajām personām vai arī jākonstatē, ka pieteicēja labticīgi apzinājusies, ka preces

pārdod tieši šīs personas” (skat. Augstākās tiesas 2015.gada 30.septembra sprieduma lietā Nr.SKA160/15 6.punktu).

Vērtējot visus darījuma ar SIA “AK&TK” apstākļus, nav gūstama pārliecība, ka pieteicēja iesaistījās darījumā, zinot par to, ka piedalās

nepamatotu fiskālu priekšrocību iegūšanā. Nav noliedzams, ka darījuma dokumenti, kas noformēti starp pieteicēju un SIA “AK&TK” satur trūkumus,

tomēr jāņem vērā, ka minētajiem darījumiem starp šiem komersantiem bija gadījuma raksturs, proti, ar to tiesa norāda, ka ilgstošākā sadarbības periodā

no darījumu partneriem būtu sagaidāma arvien lielāka informācijas apjoma iegūšana par otru darījuma pusi, kā arī uzmanības pievēršana sekundāriem

faktiem, jo pamata fakti (komersanta esība, rīcībspēja, tiesībspēja un tamlīdzīga) jau būtu pārbaudīti. Savukārt atsevišķiem darījumiem padziļināta rūpība

visu faktu noskaidrošanā būtu vēlama, taču ne obligāti sagaidāma (sal. skat. arī Augstākās tiesas 2015.gada 6.jūlija nolēmumu lietā

Nr.A420521612).

[10] No SIA “Bristar” pieteicēja iegādājusies krāsu baloniņus saskaņā ar 2012.gada 4.septembra pavadzīmi Nr.12BR0078 (lietas 1.sējums,

72.lapa) un lietotu Renault Master 2.2 DCI motoru ar 5 ātrumu pārnesuma kārbu saskaņā ar 2012.gada 17.septembra pavadzīmi Nr.12BR0083

(lietas 1.sējums, 73.lapa).

2012.gada 4.septembrī arī izrakstīta SIA “Bristar” kvīts Nr.213857 par daļēju samaksu (lietas 1.sējums, 75.lapa), bet 2012.gada 1.oktobrī –

kvīts Nr.213859 par “gala samaksu” (lietas 1.sējums, 76.lapa). Par 2012.gada 17.septembra darījumu samaksas kvīts ar Nr.213861 izrakstīta

2012.gada 7.novembrī (lietas 1.sējums, 77.lapa).

VID ir norādījis, ka pavadzīmēs norādītā preču izsniegšanas adrese nav saistāma ar SIA “Bristar”, preču pārvadātājs /pers. O/ nav darba attiecībās

ar SIA “Bristar”, transportlīdzeklis VW Passat Variant ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/ nav identificējams CSDD datu bāzē kā saistīts ar pieteicēju

vai tās darījumu partneri, sakarā ar ko VID ir secinājis, ka apstrīdams ir arī preču pārdošanas fakts, jo noticis tikai dokumentārs noformējums.

Pieteicējai, iegrāmatojot darījumu ar neatbilstošu preču izsniegšanas vietu un pārvadātāju, bija jāzina, ka tā piedalās ar PVN izkrāpšanu saistītās

darbībās.

Tiesa jau norādīja, ka, vērtējot pieteicējas valdes locekļa paskaidrojumus, tiem piešķirama ticamība. Par darījumu ar SIA “Bristar” pieteicējas

valdes loceklis norādīja, ka pieteicēja iegādājās krāsu baloniņus, jo tiem tika piedāvāta ļoti izdevīga cena. Pieteicēja iegādājās visu partiju, daļu

izmantojot ziemassvētku rotājumiem un savām vajadzībām, bet daļu atsavinot SIA “United workshops”. Ja ir labs piedāvājums par preci, kas pieteicējai

ir vajadzīga, pieteicēja to arī iegādājas. Arī ātrumkārbu SIA “Bristar” varēja piegādāt par labu cenu. Transportlīdzeklis Renault Master ar valsts

reģistrācijas numur /TL Numurs/bija jāremontē, kas arī tika izdarīts. Bet pēc neilga laika auto kļuva turpat vai neejošs un tika nogādāts servisā, kur to

nopirka /pers. L/, kuram bija saistība ar servisu.

Kā redzams no lietā esošajiem pierādījumiem par automašīnas “lietots kravas furgons Renault Master, 2001., /TL numurs/” atsavināšanu

pieteicēja 2013.gada 14.janvārī ir noformējusi pavadzīmi (lietas 1.sējums, 66.lapa), automašīnu atsavinot /pers. L/ par 702,80 LVL.

Par darījumiem ar SIA “Bristar” kopumā pieteicējas valdes loceklis norādīja, ka nekad nav ticies ar /pers. N/, bet gan sazinājies ar tās iepriekšējo

valdes locekli /pers. M/, kā arī pārvadātāju /pers. O/. Minēto apstiprina arī valdes locekļa /pers. D/ sniegtās ziņas par /pers. O/, šo personu aprakstot,

kā arī nepārprotams apstiprinājums tiesas sēdē par to, ka tiesas izsauktais liecinieks /pers. O/ nav tā persona, kas veikusi preču piegādes, proti, valdes

loceklis, piedaloties tiesas sēdē, norādīja, ka izsauktais liecinieks nav tas /pers. O/, kurš pieteicējai veicis preču piegādes.

VID pareizi ir konstatējis, ka /pers. O/ nav SIA “Bristar” darba ņēmējs, kā arī pārvadātāja personas dati lietas materiālos nav identificējami. Līdz

ar to, realizējot objektīvo izmeklēšanu, tiesa veica ieskatīšanos Personas datu pārlūkā, kur konstatēja vairākas personas ar šādu vārdu un uzvārdu. Arī

atbilde no CSDD sniedza ziņas, ka autovadītāja apliecība ir bijusi izsniegta vairākām personām ar vārdu “Gvido” un uzvārdu “/pers. O/” (lietas

1.sējums, 182.-183.lapa). Tiesa, izvērtējot iegūtās ziņas, kā liecinieku izsauca /pers. O/ ar spēkā esošu (derīgu) autovadītāja apliecību. Nopratinot

liecinieku /pers. O/ tiesas sēdē, tiesa konstatēja, ka liecinieks sniedz patiesas ziņas, taču nav saistīts ar darījumu starp pieteicēju un SIA “Bristar”.

Minētajā tiesas sēdē pieteicējas valdes loceklis arī norādīja, ka /pers. O/, kas veicis preču piegādes, pēc viņa rīcībā esošām ziņām ir persona ar Īrijā

deklarētu dzīvesvietu (skat.CSDD atbildē personu Nr.8).

Tā kā pieteicējas norādītais /pers. O/ neatsaucās uz tiesas aicinājumu, tiesai nebija iespējams nopratināt liecinieku par darījuma apstākļiem. Tomēr,

izvērtējot pieteicējas paskaidrojumus un vērtējot to ticamību, tiesa atzīst par ticamu, ka pieteicējas valdes loceklis spētu identificēt preču pārvadātāju

/pers. O/, ja tas ierastos uz lietas izskatīšanu. Arī preču pavadzīmes norāda, ka tās parakstījis tieši /pers. D/, līdz ar to ir izskaidrojams, ka pieteicējas

valdes loceklim ieraksts pavadzīmē asociējas ar konkrētu personu.

VID pieteicējas darījumā ar SIA “Bristar” ir norādījis, ka preču pavadzīmēs norādītā preču izsniegšanas adrese nav saistāma ar SIA “Bristar”,

preču pārvadātājs /pers. O/ nav darba attiecībās ar SIA “Bristar”, transportlīdzeklis VW Passat Variant ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/ nav

identificējams CSDD datu bāzē, sakarā ar ko VID ir secinājis, ka apstrīdams ir arī preču pārdošanas fakts, jo noticis tikai dokumentārs noformējums.

Pieteicējai, iegrāmatojot darījumu ar neatbilstošu preču izsniegšanas vietu un pārvadātāju, bija jāzina, ka tā piedalās ar PVN izkrāpšanu saistītās

darbībās.

Kopumā tiesa, balstoties arī uz iepriekš paustajiem apsvērumiem par to, ka darījumiem, kas veikti ar SIA “Bristar”, nav pastāvīgs raksturs, dod

priekšroku lietā esošo pierādījumu apstiprinājumam par darījumu esību un faktisku norisi.

Par krāsu baloniņiem jānorāda, ka jau 2013.gada 26.jūnija paskaidrojumā pieteicējas valdes loceklis apstiprināja, ka darījums ar SIA “Bristar” ir

noticis, kā arī norādīja, ka viņam radies iespaids, ka krāsu baloniņi nākuši no Lietuvas (lietas 2.sējums, 91.lapa). VID par minēto ir konstatējis, ka

krāsu baloniņi deklarēti ķēdes darījumā vēlāk, nekā pārdoti pieteicējai, tomēr šajos apstākļos arī par SIA “Bristar”, vērtējot tās iesniegtās PVN

deklarācijas (lietas 2.sējums, 163.-165.lapa, 3.sējums, 175.-243.lapa), ir secināms, ka deklarācijās pamatā norādītas preču iegādes no vieniem un

tiem pašiem darījumu partneriem, tostarp, Baltic Car Color Service UAB, un darījumu apjomi ir salīdzinoši nelieli – viens darījums par krāsu baloniņu

iegādi un viens darījums par motora un ātrumkārbas iegādi.

Pieteicējas valdes loceklis norādīja, ka nav ticies ar SIA “Bristar” valdes locekli /pers. N/, tomēr viennozīmīgi apstiprināja, ka darījumi ir notikuši.

Ziņas no /pers. N/ ir iegūtas vairākkārt, taču satur pretrunas, līdz ar ko ir vērtējamas.

2013.gada 14.maijā /pers. N/ ir apliecinājis darījumu ar pieteicēju (lietas 2.sējums, 81.lapa), norādot pavadzīmju numurus. Apliecinājums

sagatavots rokrakstā un iesniegts VID.

2013.gada 4.jūlijā /pers. N/ ir nopratināts kriminālprocesā Nr./numurs/, kur visu noliedza, tostarp, saimnieciskās darbības veikšanu, norādīja, ka

nav nevienu pilnvarojis, nepazīst pieteicējas valdes locekli /pers. D/ un /pers. O/ (lietas 2.sējums, 85.lapa).

Uz tiesas sēdi /pers. N/, izsauks liecinieka statusā, neieradās, tiesai izsmeļot piespiedu līdzekļus. 2015.gada 26.novembrī /pers. N/ tiesai adresētajā

iesniegumā norādīja, ka nekāda sakara ar pieteicēju viņam nav, nekur un nekad nav veicis saimniecisko darbību, nav slēdzis darījumus, kā arī nekādā

gadījumā nezina pieteicējas amatpersonas (lietas 4.sējums, 29.lapa).

Lai izskaidrotu šādas pretrunas, tiesa veica ieskatīšanos Tiesu informācijas sistēmā, kur konstatēja, ka /pers. N/ kā procesa dalībnieks vai liecinieks

ir iesaistīts vairākās tiesvedībās, tostarp, kas skar nodokļu jomu. Piemēram, kriminālprocesā Nr./numurs/, kurā joprojām notiek tiesvedība, /pers. N/ ir

apsūdzētās personas statusā. Kopumā šīs ziņas tiesai liek secināt, ka /pers. N/ ir veicis iesaistīšanos vairāku firmu darījumos, bijis valdes loceklis,

realizējis starpniecību un tamlīdzīgi. Tā kā šobrīd personai ir kriminālprocess par izvairīšanos no nodokļu nomaksas un noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšana personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās atkārtoti, ir saprotama /pers. N/ interese visu noliegt. Šādu secinājumu tiesa saista arī ar laika ziņā

pirmo /pers. N/ paskaidrojumu, 2013.gada 14.maijā apstiprinot sadarbību ar SIA “AM Noma”, jo sākotnējiem paskaidrojumiem visbiežāk tiek piešķirta

lielāka ticamība tā iemesla dēļ, ka personas sākotnēji pilnībā neapzinās savu paskaidrojumu sekas, līdz ar ko atbildes sniedz, tās balstot uz faktiskiem

notikumiem. Savukārt brīdī, kad persona sāk apzināties sniegto ziņu nozīmi un savu atbildību, visbiežāk viss tiek noliegts vai norādītas atrunas par to, ka

persona notikumus neatceras. Līdz ar to pierādījumu un augšminēto apstākļu vērtējumā tiesa piešķir lielāku nozīmi pirmajam /pers. N/ paskaidrojumam,

kurā darījumi ar pieteicēju tiek apstiprināti.

Atbilstoši Augstākās tiesas nostiprinātai judikatūrai, lai VID liegtu priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, ir jākonstatē apstākļi, kas liecina, ka

pieteicēja zināja vai varēja zināt par to, ka iesaistās darījumā, kas vērsts uz fiskālu priekšrocību iegūšanu.

Izvērtējot procesa dalībnieku paskaidrojumus un pierādījumus, tiesa atzīst, ka pieteicējai nepamatoti liegtas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības

darījumā ar SIA “Bristar”, jo pieteicēja nezināja, ka iesaistās darījumā, kas vērsts uz fiskālu priekšrocību iegūšanu.

Kā tiesa jau norādīja, tad tā pierādījumu vērtējumā atzīst par pareiziem VID izdarītos secinājumus par SIA “AK&TK” un SIA “Bristar” darbību

raksturu un iesaistīšanos fiktīvu darījumu ķēdēs, tomēr attiecībā uz pieteicēju tiesa neatzīst par pierādītu to, ka pieteicēja zināja vai pieteicējai bija jāzina,

ka tā iesaistās darījumos, kas vērsti uz nepamatotu fiskālu priekšrocību iegūšanu, līdz ar to pārsūdzētais Lēmums ir atceļams.

[11] Vienlaikus ar prasījumu par Lēmuma atcelšanu, pieteicēja ir iesniegusi prasījumu par materiālo zaudējumu atlīdzinājumu 718,10 EUR apmērā,

ko tiesnese ir pieņēmusi ar 2014.gada 7.jūlija lēmumu.

Pieteicēja norādījusi, ka pieteicējas izdevumi ir par juridiskajiem pakalpojumiem 391,10 EUR un par pieteikuma sagatavošanu tiesai 327 EUR.

Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic tiesības ikvienam prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem, kas nodarīti ar

administratīvo aktu. Savukārt Administratīvā procesa likuma 93.panta pirmā daļa noteic, ka, “iesniedzot iesniegumu par administratīvā akta vai faktiskās

rīcības apstrīdēšanu, vienlaikus var prasīt atlīdzinājumu”. Kā konstatējams no lietas materiāliem, atlīdzinājumu iestādē pieteicēja nav prasījusi.

Lai arī pieteikums daļā par atlīdzinājumu ir pieņemts, izskatot lietu pēc būtības, tiesa var nonākt pie cita secinājumā, jo procesuālā kārtība ir

ievērojama vienlīdz visos gadījumos. “Lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtības ievērošanas prasība nav pašmērķīga. Tā ir vērsta uz to, lai zemāku iestāžu

rīcība un lēmumi tiktu sākotnēji pārbaudīti pašas pārvaldes iekšienē un eventuālās kļūdas novērstas gan ātrāk, gan efektīvāk. Vienlaikus lietas ārpustiesas

izskatīšanas kārtība aizsargā tiesvedības procesuālo ekonomiju, lai strīdus jautājumi vispirms tiktu pēc iespējas risināti pašas pārvaldes ietvaros” (skat.

Augstākās tiesas 2011. gada 21. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-414/2011 18. punktu).

Izvērtējot pieteicējas iesniegtos rēķinus un tiem atbilstošos maksājumu datumus, kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem un procesa virzību

iestādē, ir secināms, ka maksājumi veikti saistībā ar audita procedūru un Sākotnējā lēmuma apstrīdēšanas iesnieguma sagatavošanu, par ko liecina

Rēķina Nr.2/2013 “par sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem par VID uzrēķinu” datums – 2013.gada 29.jūlijs (lietas 1.sējums, 98.lapa), Rēķina

Nr.3/2013 “par sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem par VID uzrēķinu” datums – 2013.gada 12.augusts (lietas 1.sējums, 94.lapa) un Rēķina

Nr.4/2013 “par sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem par VID lēmuma pārsūdzēšanu” datums – 2013.gada 13.oktobris (lietas 1.sējums, 95.lapa).

Lai arī rēķinā norādīts, ka pakalpojums sniegts par lēmuma pārsūdzēšanu, ievērojot laika secību ir saprotams, ka pakalpojums ir attiecināms uz lēmuma

apstrīdēšanu, jo lēmuma pārsūdzēšana saistāma ar 2014.gada 21.jūnija rēķinu Nr.2/2014 “par sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem – pieteikuma

Administratīvajai rajona tiesai sagatavošanu” (lietas 1.sējums, 96.lapa), jo pieteikums par Lēmuma pārsūdzēšanu iesniegts tiesā 2014.gada 26.jūnijā.

Savukārt pieteicējas prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu, kas pamatots ar 2014.gada 25.janvāra Rēķinu Nr.1/2014 “par sniegtajiem

juridiskajiem pakalpojumiem par VID lēmuma pārsūdzēšanu” ir saistāms ar sūdzības lietu, jo minētā rēķina datums sakrīt ar pieteicējas 2014.gada

25.janvāra sūdzību par izpildes nodrošinājuma līdzekļu piemērošanā pieņemto VID Nodokļu parādu piedziņas pārvaldes Otrās piedziņas daļas Liepājas

nodaļas vadītājas 2014.gada 23.janvāra lēmumu Nr.4.1.2.2-13/140 (lietas 1.sējums, 53.-56.lapa).

Tā kā norādītie zaudējumi ir saistāmi ar administratīvo procesu un izpildu procesu, kurš uzsākts zemākā iestādē, šim prasījumam ir ievērojama lietas

ārpustiesas izskatīšanas kārtība, vispirms vēršoties VID ar prasījumu par atlīdzinājumu.

Ņemot vērā, ka pieteicēja nav ievērojusi lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtību prasījumam par materiālo zaudējumu 718,10 EUR atlīdzinājumu,

pieteikums šajā daļā ir atstājams bez izskatīšanas saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 278.panta pirmās daļas 1.punktu.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 281.pantu, ja pieteikums atstāts bez izskatīšanas, pieteicējs var no jauna iesniegt pieteikumu tiesā,

ievērojot likumā noteikto kārtību.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu, 253.pantu, 278.panta pirmās daļas 1.punktu, 289.-

291.pantu, tiesa

nolēma

apmierināt SIA „AM Noma” pieteikumu un atcelt Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores p.i. 2014.gada 21.maija lēmumu Nr.22.8/L-

13622 ar tā izdošanas dienu;

atstāt bez izskatīšanas SIA “AM Noma” prasījumu par materiālo zaudējumu 718,10 EUR atlīdzinājumu;

piespriest no Valsts ieņēmumu dienesta par labu SIA „AM Noma” (reģ. Nr.50103272481) par pieteikuma iesniegšanu un pagaidu aizsardzības

lūgumu samaksāto valsts nodevu 42,69 EUR.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese E.Apīne