Court dismissed complaint against Parliament for failing to substantively answer citizen's inquiries.

Lieta Nr.A42577907

Lietvedības Nr.A1148-09/13

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā, 2009.gada 7.maijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis O.Priedītis,

piedaloties pieteicējam G.G.,

atbildētājas – Latvijas Republikas, pusē pieaicinātās iestādes - Saeimas,

pārstāvim Edgaram Pastarim,

atklātā tiesas sēdē 2009.gada 28.aprīlī izskatīja administratīvo lietu, kas

ierosināta pēc G.G. pieteikumu par Latvijas Republikas Saeimas faktisko

rīcību, nesniedzot atbildes uz 2006.gada 27.decembra un 2007.gada

28.februāra iesniegumiem pēc būtības, labvēlīga administratīvā akta izdošanu,

kā arī morālā un materiālā kaitējuma viena lata apmērā atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2007.gada 10.augustā Administratīvajā rajona tiesā saņemts G.G.

(turpmāk arī – pieteicējs) pieteikums un ar Administratīvās rajona tiesas

tiesneša 2007.gada 17.augusta lēmumu pieteikums pieņemts un ierosināta

administratīvā lieta Nr.A42577907 par Latvijas Republikas Saeimas (turpmāk

arī – atbildētāja) faktisko rīcību, nesniedzot atbildes uz 2006.gada

27.decembra un 2007.gada 28.februāra iesniegumiem pēc būtības, labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, kā arī morālā un materiālā kaitējuma Ls 1

apmērā atlīdzināšanu.

[2] No lietas materiāliem izriet, ka 2007.gada 2.janvārī Latvijas

Republikas Saeimas Mandātu ētikas un iesniegumu komisijā (turpmāk arī -

Komisija) saņemts pieteicēja iesniegums, kurā pieteicējs lūdz palīdzību, lai

panāktu, ka Valsts zemes dienests (turpmāk – VZD) respektē Latvijas

Republikas likumdošanu un pieteicējam kā pilsonim sniedz pilnīgas,

objektīvas atbildes, kuru saņemšanu pieteicējam garantē Latvijas Republikas

Satversme, Saeimas pieņemtie likumi un Latvijas valsts starptautiskās

saistības cilvēktiesību jomā.

2007.gada 9.janvārī Komisijas priekšsēdētājs 2007.gada 2.janvārī

Komisijā saņemto pieteicēja iesniegumu nosūtīja Tieslietu ministram ar

lūgumu izskatīt pieteicēja iesniegumā minētos faktus un informēt Komisijas

priekšsēdētāju par jautājuma risinājumu.

Tieslietu ministrija, atbildot uz 2007.gada 2.janvārī Komisijā saņemto

pieteicēja iesniegumu, 2007.gada 26.janvārī nosūtīja pieteicējam atbildes

vēstuli Nr.1-10/77-6, kurā norādīja, ka aicina pieteicēju, vēršoties ar

iesniegumiem pie citām valsts pārvaldes iestādēm un amatpersonām Saeimas

un Eiropas Parlamenta deputātiem sniegt par lietas apstākļiem patiesu un

nesagrozītu informāciju.

Nepiekrītot Tieslietu ministrijas 2007.gada 26.janvāra atbildes vēstulē

Nr.1-10/77-6 norādītajam, pieteicējs atkārtoti 2007.gada 28.februārī iesniedza

iesniegumu Komisijas priekšsēdētājam.

Komisijas priekšsēdētājs 2007.gada 8.martā pieteicējam nosūtīja atbildes

vēstuli Nr.9/11-4-n/5-(9/07), kurā norādīja, ka savas kompetences ietvaros ir

atsaucies uz pieteicējam lūgumu palīdzēt, taču vēlas vērst pieteicēja uzmanību

uz to, ka pieteicēja jautājumu var izlemt tikai tiesa.

[3] Uzskatot, ka nav sniegtas atbildes pēc būtības uz 2006.gada

27.decembra un 2007.gada 28.februāra iesniegumiem, pieteicējs iesniedza

pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikumā pieteicējs norādījis

šādus argumentus:

[3.1] Pieteicējs norāda, ka no 2005.gada 23.maija nav saņēmis no VZD

atbildes pēc būtības uz iesniegtajiem iesniegumiem, jo uz daļā iesniegumos

uzdoto jautājumu - par darba algu, atvaļinājumu pabalstu un nelikumīgi

ieturētās 2003.gada algas procentu apmaksu, nav vispār atbildēts, daļā – par

darba nespējas lapām, atbildēts bez pietiekama juridiskā pamatojuma, bet daļā

- par tiesā apstrīdēto un apturēto Ministru kabineta 2005.gada 12.janvāra

rīkojumu Nr.2, atbildēts apzināti kļūdaini.

[3.2] Apzinātu VZD darbību rezultātā ilgstoši netiek risināti jautājumi

par pieteicēja darba vietu, darba algas apmēru, pareizu atvaļinājuma pabalsta

izmaksu, nodarītā kaitējuma izmaksu par 2003.gadu un darba nespējas lapu

apmaksu.

[3.3] Pieteicējs uzskata, ka Komisijai bija tiesības un pienākums nevis

vienkārši pārsūtīt pieteicēja iesniegumu ieinteresētai pusei - Tieslietu

ministrijai, bet gan pašai saņemt visus materiālus no jautājumā iesaistītajām

institūcijām un sniegt pieteicējam atbildi pēc būtības. Tāpat Komisijai bija

pienākums reaģēt uz pieteicēja atkārtoto iesniegumu, kas netika izdarīts.

[3.4] Komisija, neizskatot iesniegumu pēc būtības, ir pārkāpusi Latvijas

Republikas Satversmes 104.pantu un likuma „Iesniegumu, sūdzību un

priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās” (turpmāk –

Iesniegumu izskatīšanas likums) 1., 8. un 9.pantu. Komisijas bezdarbība ir

radījusi pieteicējam materiālu un morālu kaitējumu.

[4] Atbildētājas – Latvijas Republikas, pusē pieaicinātā iestāde - Saeima,

tiesā iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteicējas pieteikumu

neatzīst un uzskata par noraidāmu, norādot šādus argumentus:

[4.1] 2007.gada 9.janvārī Komisija nosūtīja pieteicēja 2007.gada

2.janvārī reģistrēto iesniegumu Nr.6-3-Fiz-(9/07) tieslietu ministram ar

lūgumu izskatīt pieteicēja iesniegumā minētos faktus un informēt Komisijas

priekšsēdētāju par jautājuma risinājumu.

2007.gada 11.janvārī Komisija sagatavoja un nosūtīja pieteicējam atbildi

Nr.9/11-4- n/4-(9/07) uz viņa 2007.gada 2.janvārī reģistrēto iesniegumu.

Komisija atzīst, ka vēstules tekstā ir ieviesusies kļūda, proti, ir norādīts,

ka atbilde tiek sniegta uz 2006.gada 27.decembra vēstuli, taču pēc būtības

atbilde tiek sniegta uz 2006.gada 29.decembra pieteicēja iesniegumu. Saskaņā

ar Saeimas Iesniegumu biroja datiem pieteicēja 2006.gada 27.decembra

vēstule Saeimā nav saņemta un reģistrēta. Ja tomēr pieteicējs uzskata, ka šādu

vēstuli ir iesniedzis, tad viņam tiesā būtu jāiesniedz attiecīgs dokuments, kas

to pierādītu.

Saeimā 2006.gada 27.decembrī vispār nav saņemta un reģistrēta kāda

pieteicēja vēstule. Tāda ir saņemta 2007.gada 2.janvārī (vēstule datēta ar

2006.gada 29.decembri).

[4.2] Ja pieteicējs uzskata, ka Komisija nav sniegusi atbildi pēc būtības,

tas nenozīmē, ka atbildēšana pēc būtības ir saistīta ar labvēlīga administratīvā

akta izdošanu. Atbildēšana vai neatbildēšana uz vēstuli, izņemot atteikšanos

atbildēt uz vēstuli, nav administratīvais akts, bet gan faktiskā rīcība. Turklāt

komisijas kompetencē nav izdot administratīvos aktus. Tādēļ šajā daļā

pieteicēja prasījums ir acīmredzami nepamatots.

[4.3] Atbildētāja neatzīst pieteikumā ietverto prasījumu par Komisijas

faktisko rīcību, neatbildot uz pieteicēja iesniegumiem pēc būtības.

Saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli Komisijas kompetencē nav iesniegumā

minētās problēmas risināšana pēc būtības. Piemēram, par pieteicēja darba

algu, darba nespējas lapas apmaksu vai kaitējuma atlīdzināšanu. Komisija

uzskata, ka pieteicēja iesniegumos daļa jautājumu varētu būt Tieslietu

ministrijas, bet daļa jautājumu - tikai tiesas kompetencē.

Komisija ir ievērojusi likuma „Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu

izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās” 1., 8. un 9. pantu, proti,

saskaņā ar šā likuma 8.pantu septiņu dienu laikā nosūtīja pieteicēja

iesniegumu citai - šajā lietā kompetentai institūcijai, proti, Tieslietu

ministrijai, kā arī, atbildot uz 2007.gada 5.marta vēstuli, norādīja, ka

jautājums risināms tiesas ceļā.

[5] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, minot pieteikumā

ietvertos argumentus.

[6] Tiesas sēdē atbildētājas – Latvijas Republikas, pusē pieaicinātās

iestādes - Saeimas, pārstāvis pieteicēja pieteikumu neatzina, minot rakstveida

paskaidrojumos ietvertos argumentus.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, izvērtējot lietas materiālus kopumā, noklausoties pieteicēja un

atbildētājas pārstāvja paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums nav pamatots un ir

noraidāms.

[8] Tiesa konstatē šādus lietas faktiskos apstākļus:

[8.1] 2007.gada 2.janvārī Komisijā saņemts pieteicēja iesniegums (lietas

30.lapa), kurā pieteicējs lūdz palīdzību, lai panāktu, ka VZD respektē Latvijas

Republikas likumdošanu un pieteicējam kā pilsonim sniedz pilnīgas,

objektīvas atbildes, kuru saņemšanu pieteicējam garantē Latvijas Republikas

Satversme, Saeimas pieņemtie likumi un Latvijas valsts starptautiskās

saistības cilvēktiesību jomā.

[8.2] 2007.gada 9.janvārī Komisijas priekšsēdētājs 2007.gada 2.janvārī

saņemto pieteicēja iesniegumu nosūtīja Tieslietu ministram (lietas 34.lapa) ar

lūgumu izskatīt pieteicēja iesniegumā minētos faktus un informēt Komisijas

priekšsēdētāju par jautājuma risinājumu.

[8.3] 2007.gada 11.janvārī Komisijas priekšsēdētājs nosūtīja pieteicējam

vēstuli Nr.9/11-4-n/4-(9/07) (lietas 35.lapa), kurā norādīja, ka pieteicēja

2007.gada 27.decembra vēstuli nosūtījis izskatīšanai tieslietu ministram.

[8.4] Tieslietu ministrija, atbildot uz 2007.gada 2.janvārī Komisijā

saņemto pieteicēja iesniegumu, 2007.gada 26.janvārī nosūtīja pieteicējam

atbildes vēstuli Nr.1-10/77-6 (lietas 39.-40.lapa).

[8.5] Nepiekrītot Tieslietu ministrijas 2007.gada 26.janvāra atbildes

vēstulē Nr.1-10/77-6 norādītajam, pieteicējs atkārtoti 2007.gada 28.februārī

iesniedza iesniegumu (lietas 41.lapa) Komisijas priekšsēdētājam.

[8.6] Komisijas priekšsēdētājs 2007.gada 8.martā pieteicējam nosūtīja

atbildes vēstuli Nr.9/11-4-n/5-(9/07) (lietas 48.lapa), kurā norādīja, ka savas

kompetences ietvaros ir atsaucies uz pieteicējam lūgumu palīdzēt, taču vēlas

vērst pieteicēja uzmanību uz to, ka pieteicēja jautājumu var izlemt tikai tiesa.

[9] Tiesa konstatē, ka pieteikums iesniegts par iestādes - Latvijas

Republikas Saeimas (Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas),

faktisko rīcību, nesniedzot atbildes pēc būtības uz pieteicēja iesniegumiem.

Ierosinot tiesvedību šajā lietā kā viens no prasījumiem noteikts

parasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Izvērtējot lietas

apstākļus - sūdzība par iestādes faktisko rīcību - atbildes nesniegšanu, tiesa

konstatē, ka lietā ir vērtējams jautājums par iespējamā pienākuma uzlikšanu

atbildētājai sniegt atbildes uz pieteicēja iesniegumiem pēc būtības, nevis

labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Tā pat tiesa konstatē, ka pirmais Saeimas kancelejā saņemtais iesniegums

ir datēts ar 2006.gada 29.decembri, nevis 2006.gada 27.decembri, kā tas

norādīts pieteicēja tiesai iesniegtajos dokumentos (lietas 8. un 30.lapa).

[10] Satversmes 104.pants garantē ikvienam tiesības likumā paredzētajā

veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi

pēc būtības.

Iesniegumu izskatīšanas likuma (redakcijā pieteicēja iesniegumu

iesniegšanas laikā, likums zaudējis spēku no 2008.gada 1.janvāra) 1.pants

nosaka, ka ikvienai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības griezties

valsts un pašvaldību institūcijās ar mutvārdu un rakstveida iesniegumiem,

sūdzībām un priekšlikumiem (turpmāk – iesniegumiem) un saņemt atbildi pēc

būtības šajā likumā noteiktajā kārtībā. Šā likuma 3.pants paredz, ka valsts un

pašvaldību institūcijām ir jāpieņem iesniegumi, savas kompetences ietvaros

un šajā likumā noteiktajos termiņos tie jāizskata, jāpieņem attiecīgs lēmums

un jādod iesniedzējam atbilde.

Savukārt Iesniegumu izskatīšanas likums 8.panta pirmā daļa nosaka, ka

valsts vai pašvaldības institūcijai, kas saņēmusi iesniegumu, sūdzību vai

priekšlikumu, tas jāreģistrē Ministru kabineta noteikumos paredzētajā kārtībā

un jāpieņem viens no šādiem lēmumiem: 1) septiņu dienu laikā nosūtīt

iesniegumu, sūdzību vai priekšlikumu citai - šajā lietā kompetentai

institūcijai, par to paziņojot iesniedzējam, ja iesnieguma, sūdzības vai

priekšlikuma izskatīšana neietilpst šīs valsts vai pašvaldības institūcijas

kompetencē; 2) 15 dienu laikā atbildēt iesniedzējam, ja iesnieguma, sūdzības

vai priekšlikuma izskatīšanai nav nepieciešama papildu pārbaude vai nav

jāpieprasa papildu ziņas; 3) 30 dienu laikā atbildēt iesniedzējam, ja

iesnieguma, sūdzības vai priekšlikuma izskatīšanai ir nepieciešama papildu

pārbaude vai jāpieprasa papildu ziņas; šādos gadījumos par papildu pārbaudi

jāpaziņo iesniedzējam. Ja objektīvu iemeslu dēļ 30 dienu termiņu nav

iespējams ievērot, par to jāpaziņo iesniedzējam. Vienlaikus likuma 9.pants

paredz, ka atbildēm uz iesniegumiem jābūt motivētām un jānorāda atbildes

pārsūdzēšanas kārtība un termiņi, ja tas noteikts normatīvajos aktos.

[11] Tiesa konstatē, ka pieteicēja 2006.gada 29.decembra iesniegums ir

reģistrēts Saeimas kancelejā, Komisijā un Saeimas iesniegumu birojā

2007.gada 2.janvārī. Iesniegumā pieteicējs norādījis, ka VZD ilgstoši nerisina

jautājumus saistībā ar pieteicēja darba vietu, atalgojumu, atvaļinājuma

pabalstu, darba nespējas lapu apmaksu. Norāda, ka viņam ir liegtas tiesības šīs

VZD darbības apstrīdēt augstākstāvošām iestādēm, jo šajos jautājumos kā

ieinteresētā puse ir Tieslietu ministrija, Valsts civildienesta pārvalde un

Ministru kabinets. Pieteicējs lūdz palīdzību, lai panāktu, ka VZD ievēro

normatīvo aktu prasības.

Kā izriet no Iesniegumu izskatīšanas likuma 3.pantā noteiktā

nepārprotami izriet, ka iestādēi ir pienākums izskatīt iesniegumus un sniegt

atbildi pēc būtības tikai tajos gadījumos, ja attiecīgais jautājums ir iestādes

kompetences sfērā. Līdz ar to tiesai jāpārbauda, vai Komisijas un Saeimas

kompetencē ietilpst norādīto jautājumu risināšana, jo atbilstoši tiesiskuma

principam iestāde var darboties normatīvajos aktos noteikto pilnvaru robežās

un savas pilnvaras var izmantot atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim

(Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 7.pants).

Likumā „Saeimas kārtības rullis” par Komisiju noteikts sekojošais:

 Saeima ievēlē Mandātu, ētikas un iesniegumu komisiju, kas pārbauda

vēlēšanu materiālus, kā arī sūdzības par vēlēšanām, ja šādas sūdzības

iesniegtas Centrālajai vēlēšanu komisijai ne vēlāk kā četras dienas pēc

oficiālo vēlēšanu rezultātu izsludināšanas likumā noteiktajā kārtībā (2.pants);

 Par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas locekli,

viņa apcietināšanai, kratīšanas izdarīšanai pie viņa vai citādai personas

brīvības ierobežošanai Saeima lemj pēc Mandātu, ētikas un iesniegumu

komisijas ziņojuma; ar piekrišanu Saeimas locekļa saukšanai pie

administratīvās atbildības, viņa piespiedu atvešanai, personas vai mantu

apskatei, kā arī dokumentu izņemšanai pie Saeimas locekļa Saeima lemj pēc

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas ziņojuma (17.panta pirmā un otrā

daļa);

 Komisijai ir tiesības tieši, bez Prezidija starpniecības, pieprasīt savai

darbībai vajadzīgās ziņas un paskaidrojumus no attiecīgā ministra un viņam

padotajām (viņa pakļautībā vai pārraudzībā esošajām) iestādēm, kā arī no

pašvaldībām un uzaicināt paskaidrojumu sniegšanai attiecīgās amatpersonas

(172.panta pirmā daļa);

 Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija: 1) sagatavo Saeimas

ziņojumu par deputātu pilnvaru apstiprināšanu un izbeigšanu; 2) sagatavo

Saeimas lēmuma projektu sakarā ar Ģenerālprokuratūras iesniegumu par

kriminālvajāšanas ierosināšanu pret Saeimas locekli, viņa apcietināšanu,

aizturēšanu, kratīšanas izdarīšanu vai citādu personas brīvības ierobežošanu,

kā arī priekšlikumus sakarā ar iesniegumiem par administratīvā soda

uzlikšanu Saeimas loceklim; 3) pārrauga Saeimas deputātu ētikas kodeksa

ievērošanu un izskata Saeimas deputātu ētikas kodeksa pārkāpumu lietas; 4)

sagatavo reizi mēnesī pārskatu Saeimai par iesniegumiem, kas saņemti

Saeimas Iesniegumu birojā, un par to izskatīšanu Saeimas frakcijās un

komisijās;

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija ierosina Saeimas deputātu

ētikas kodeksa pārkāpuma lietu ne vēlāk kā nedēļas laikā pēc tam, kad

saņemts deputāta, deputātu grupas vai frakcijas rakstveida iesniegums (...).

Panta turpmākajās daļās reglamentēta deputāta ētikas kodeksa pārkāpuma

izskatīšana (179.pants).

Izvērtējot pieteicēja iesniegumu saturu un salīdzinot to ar Saeimas, tās

struktūrvienības - Komisiju kompetenci, viennozīmīgi ir secināms, ka atbildes

sniegšana pēc būtības uz pieteicēja iesniegumu, kurā lūgts panākto to, lai

VZD ievēro normatīvo aktu prasības, nebija Komisijas un Saeimas

kompetencē.

Procesuālā kārtība, kādā persona var apstrīdēt un pārsūdzēt VZD izdotus

administratīvos aktus vai faktisko rīcību, ir noteikta 2006.gada 30.maija

Ministru kabineta noteikumu Nr.439 „Valsts zemes dienesta nolikums”

(turpmāk – Noteikumi Nr.439) 12. un 13.punktos - Dienesta reģionālās

nodaļas amatpersonas izdoto administratīvo aktu un faktisko rīcību var

apstrīdēt, iesniedzot attiecīgu iesniegumu ģenerāldirektoram, ja ārējos

normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Ģenerāldirektora lēmumu var

pārsūdzēt tiesā; Ģenerāldirektora izdoto administratīvo aktu un faktisko

rīcību var apstrīdēt Tieslietu ministrijā. Tieslietu ministrijas lēmumu var

pārsūdzēt tiesā.

Ievērojot to, ka Komisijai un Saeimai kā iestādei nav kompetences

izvērtēt VZD rīcības vai lēmumu tiesiskumu un pamatotību, tad Komisija un

Saeima nevarēja pēc būtības izvērtēt pieteicēja iesniegumu un sniegt uz to

atbildi. Pretējā gadījumā atbildētāja iejauktos Tieslietu ministrijas

kompetencē, kas būtu pretrunā APL 7.pantā, Noteikumu Nr.439 13.punktā un

Valts pārvaldes iekārtas likuma 6.pantā noteiktajam - Valsts pārvalde ir

organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā. Neviena iestāde vai pārvaldes

amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas.

Iesniegumu izskatīšanas likuma 4.panta nosaka, ka ja iesniegums

iesniegts institūcijai vai amatpersonai, kuras kompetencē neietilps konkrētas

lietas izskatīšana, tām jārīkojas atbilstoši šā likuma 8.panta pirmās daļas

1.punktā noteiktajai kārtībai. Proti, septiņu dienu laikā jānosūta iesniegums

citai - šajā lietā kompetentai institūcijai, par to paziņojot iesniedzējam.

Izskatāmajā lietā atbildētāja 2007.gada 9.janvārī ir pārsūtījusi pieteicēja

iesniegumu tieslietu ministram (lietas 34.lapa). Informācija par iesnieguma

pārsūtīšanu atbildētāja pieteicējam ir sniegusi 2007.gada 11.janvārī (lietas

35.lapa).

Ievērojot tiesas atzīto, ka atbildētājai nebija pienākums izvērtēt pieteicēja

2006.gada 29.decembra iesniegumu (Saeimas kancelejā saņemts 2007.gada

2.janvārī) un sniegt atbildi pēc būtības, to, ka atbildētājs ir ievērojusi

Iesniegumu izskatīšanas likumā noteikto par iesnieguma pārsūtīšanu pēc

piekritības, atbildētājas faktiskā rīcība ir atzīstama par tiesisku un pamatotu, tā

veikta likumā noteiktajos termiņos.

[12] Tiesa konstatē, ka 2007.gada 5.martā Saeimas kancelejā, Komisijā

un Saeimas iesniegumu birojā ir reģistrēts pieteicēja 2007.gada 28.februāra

iesniegums, kurā pieteicējs norāda, ka joprojām nevar no VZD saņemt

atbildes pēc būtības, ka lūgums izvērtēt šo situāciju Tieslietu ministrijai ir

beidzies bez rezultātiem, kas norāda uz neiespējamību saņemt objektīvas

atbildes no valsts pārvaldes institūcijām. Pieteicējs norāda, ka viņam jāturpina

gadiem gaidīt jautājuma izskatīšanu tiesā.

Tiesa, izvērtējot iesnieguma saturu, secina, ka iesniegumā nav izteikti

nekāda veida lūgumi, kā arī ņemot vērā sprieduma 11.punktā konstatēto par

Komisijas kompetenci, secina, ka jautājumu risināšana saistībā ar VZD

sniegtajām vai nesniegtajām atbildēm nav Komisijas kompetencē.

Atbildētāja 2007.gada 8.martā (lietas 48.lapa) ir sniegusi atbildi

pieteicējam, ka šāda veida jautājumu vērtēšana ir tiesas kompetencē.

Ievērojot to, ka pieteicēja iesniegums pēc būtības ir neapmierinātības

paušana saistībā ar Tieslietu ministrijas sniegto atbildi, tad, tiesas ieskatā,

šāda atbildētājas atbilde pilnībā atbilst normatīvo aktu prasībām (noteikumu

Nr.439 13.punktam, APL 2.pantam), un, atbilstoši labas pārvaldības

principam, ir sniegta ļoti īsā laikā (trīs dienās). Tā kā par pieteikuma

iesniegšanu Administratīvajā rajona tiesā ir maksājama valsts nodeva, tad

atbildētājai nebija pienākuma pārsūtīt šo iesniegumu tiesai.

Līdz ar to tiesai nav pamata atzīt šādu atbildētājas faktisko rīcību par

prettiesisku un uzlikt par pienākumu atbildētājai izskatīt un sniegt atbildi pēc

būtības uz pieteicēja 2007.gada 28.februāra iesniegumu.

[13] Pieteikumā pieteicējs ir izteicis prasījumu par materiālā un morālā

kaitējuma atlīdzināšanu viena lata apmērā.

Tiesa norāda, ka materiālo zaudējumu vai morālā kaitējuma nodarīšana

nesaraujami ir saistīta ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai faktisko

rīcību. Izskatāmajā lietā tiesa atbildētājas faktisko rīcību ir atzinusi par

tiesisku un pamatotu, atbildētājas rīcībā nav konstatēti nekāda veida

procesuālie pārkāpumi, līdz ar to šāds pieteicēja prasījums ir noraidāms kā

nepamatots.

[14] Tiesas sēdē pieteicējs norādīja, ka ar iesniegumiem vēlējies norādīt

uz nepilnībām normatīvajos aktos, ko atbildētāja varētu labot, izskatot viņa

iesniegumus pēc būtības.

Tiesa, izvērtējot abus pieteicēja iesniegumus, nekonstatē, ka pieteicējs

iesniegumos būtu norādījis uz normatīvo aktu nepilnībām. Pieteicējs nav

izteicis lūgumus vai ierosinājumus par kāda veida izmaiņā, tādēļ tiesai nav

pamata vērtēt šādas pieteicēja iebildes un tās noraidāmas kā nepamatotas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz APL 246.-251.pantu, 289. - 290.pantu, 291.panta pirmo

daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

noraidīt G.G. pieteikumu par Latvijas Republikas Saeimas faktiskās

rīcības, nesniedzot atbildes uz 2006.gada 29.decembra un 2007.gada

28.februāra iesniegumiem pēc būtības, atzīšanu par prettiesisku, pienākuma

uzlikšanu Latvijas Republikas Saeimai sniegt atbildes uz šiem iesniegumiem

pēc būtības un morālā un materiālā kaitējuma viena lata apmērā atlīdzināšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu

laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis (paraksts) O.Priedītis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis ________________ O.Priedītis

Rīgā, 2009.gada 7.maijā.