Appellate court partially allows child support increase, adjusting amount based on respondent's income and expenses.

Lieta Nr.C33533516

CA-1320/6, 2017.g.

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2017.gada 5.aprīlī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja Dz. Zvaigznekalna- Žagare,

tiesnese L.Grauda,

tiesnese M.Zelmene,

ar tiesas sēžu sekretāri I.Pelēkzirni,

piedaloties /pers. D/ un /pers. E/,

atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34, izskatīja civillietu /pers. D/ prasībā pret /pers. E/ par uzturlīdzekļu piedziņu, sakarā ar /pers. E/

apelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas 2016.gada 20.oktobra spriedumu, un

konstatēja:

2016.gada 29.martā, ar precizējumiem 2016.gada 5.maijā, /pers. D/ rajona tiesā cēla maza apmēra prasību pret /pers. E/ par uzturlīdzekļu

piedziņu, kurā, pamatojoties uz Civillikuma 177., 179., 1587.pantu, lūdza piedzīt bērna /pers. G/ uzturam un apgādībai 250 euro.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2012.gada 18.jūnijā Notariāta likumā noteiktajā kartībā šķirta pušu laulība, rakstiski vienojoties par bērna

aizgādību, saskarsmes tiesību izmantošanu, uzturlīdzekļiem un laulībā iegūtās mantas sadali. Saskaņā ar 2012.gada 14.maija vienošanās 3.punktu,

atbildētājs apņēmās maksāt uzturlīdzekļus dēla uzturam ik mēnesi minimālo uzturlīdzekļu apmērā, atbilstoši MK noteikumiem. Atbildētājs saistības pilda

neregulāri un uz prasības celšanas brīdi uzturlīdzekļus nemaksā vispār.

Prasības precizējumos prasītāja norāda, ka viņa strādā divās darba vietās un ikmēneša ienākumi sastāda 358 euro, kas tikai nedaudz pārsniedz

minimālās mēnešalgas apmēru. Ikmēneša izdevumu apmaksu finansiāli palīdz segt viņas vecāki. Nepieciešamie ikmēneša izdevumi bērna uzturam vidēji

sastāda 553 euro mēnesī.

2016.gada 25.maijā Rīgas rajona tiesā saņemti atbildētāja paskaidrojumi, kuros viņš prasību neatzīst. 2012.gada 14.maija vienošanās nav atcelta

un ir saistoša pusēm. Lielāku uzturlīdzekļu apmēru nespēj maksāt, jo no 2016.gada janvāra viņam nav ienākumu. Vienīgā darba vieta ir SIA

„/nosaukums/”, kur nolīgta minimālā alga 370 euro. Atbildētāja finanšu stāvoklis nav stabils, papildus ienākumu nav, ar naudas līdzekļiem dēla uzturam

palīdz draugi. Atbildētājam ir jauna ģimene, kurā arī jāuztur bērns, tāpat viņš aprūpē savus vecākus, kuri ir pensionāri.

Atbildētāja labklājības līmenis un ienākumi vienošanās brīdī prasītājai bija zināmi. Kopš vienošanās noslēgšanas atbildētāja mantas sastāvā

pārmaiņu nav, viņam nepieder nekustamais īpašums, transportlīdzekļi vai kāda cita vērtīga manta. Pieprasītais uzturlīdzekļu palielinājums līdz 250 euro

nav pamatots. Prasītājas aprēķins uzturlīdzekļu noteikšanai nav samērīgs, tas nav pamatots ar izdevumus apliecinošiem dokumentiem, iekļauti tādi

izdevumi, kas nav samērojami ar bērna vajadzībām.

Ar Rīgas rajona tiesas 2016.gada 20.oktobra spriedumu prasība apmierināta daļēji; no /pers. E/ piedzīti uzturlīdzekļi bērna /pers. G/ uzturam 250

euro ik mēnesi, sākot no 2016.gada 29.marta līdz bērna pilngadības sasniegšanai, bet ne mazāk kā MK valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmērā;

pārējā daļā prasība noraidīta; no /pers. E/ valsts ienākumos piedzīta valsts nodeva 354,74 euro un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 11,80 euro.

Spriedums motivēts sekojoši.

Apstāklis, ka starp pusēm noslēgta vienošanās par uzturlīdzekļu maksājumiem bērnam, neliedz vecākam prasīt uzturlīdzekļu piedziņu ar tiesas

spriedumu.

Prasītāja izdevumu rašanās pierādīšanai lietā iesniegusi konta pārskatus, izziņas, kvītis un čekus, maksājuma uzdevumus u.c., kas kalpo kā

pierādījumi par izdevumu rašanos atsevišķās pozīcijās. Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 96.panta pirmo daļu, tiesai nav pamata apšaubīt faktu, ka

prasītājai rodas izdevumi bērna uzturēšanai arī pārējās pozīcijās, jo prasītāja viena realizē bērna aprūpi.

Prasītājas sastādītais izdevumu aprēķins bērna uzturam nesatur tādas pozīcijas, kas būtu atzīstamas par pārlieku nepamatotām vai neatbilstošām

likumā noteiktajam apjomam, kādā vecākam jāsniedz bērnam aprūpe, tomēr tiesas pienākums ir bērnam nepieciešamos izdevumus samērot ar vecāku

mantisko stāvokli un reālajām iespējām sniegt pēc iespējas labāku uzturu.

Pušu mantiskais stāvoklis un spējas nodrošināt bērnu ar pēc iespējas labāku uzturu ir līdzvērtīgas. Lai gan atbildētāja ienākumi reģistrēti mazākā

apmērā nekā prasītājai, tiesa ņem vērā, ka atbildētājs bija spējīgs nodibināt un vadīt uzņēmumu, kas liecina, ka viņš ir apveltīts ar īpaši labām spējām gūt

ienākumus pietiekami lielā apmērā, t.sk., lai nodrošinātu bērnu ar uzturlīdzekļiem. Fakts, ka 2016.gada 22.augustā ir beigušās atbildētāja pārstāvības

tiesības SIA „/nosaukums/”, pats par sevi nepierāda, ka viņam ir beigušās arī īpašuma tiesības, turklāt, gadījumā, ja atbildētājam ir beigušās arī īpašuma

tiesības, tas liecina par viņa iespēju iegūt līdzekļus no īpašuma atsavināšanas.

Nav pamata secināt, ka atbildētājam būtu kādi būtiski apstākļi, kas ļautu iesaistīties mazākā apmērā bērna uzturēšanā, nekā to dara prasītāja. Lietā

nav gūti pierādījumi, ka atbildētājs būtu maznodrošināts, trūcīgs vai maksātnespējīgs, līdz ar to nav pamata noteikt maksājamo uzturlīdzekļu apmēru tikai

valstī noteiktajā minimālajā apmērā.

Par spriedumu /pers. E/ iesniedza apelācijas sūdzību, pārsūdzot to daļā par uzturlīdzekļu 250 euro mēnesī piedziņu un daļā par nekavējošu izpildi,

norādot sekojošus apsvērumus.

Piedzītais uzturlīdzekļu apmērs ir nesamērīgi liels un nav noteikts atbilstoši viņa spējām maksāt. Tiesa nav ievērojusi Civillikuma 179.pantu.

Ar spriedumu atzīts par pamatotu un pierādītu, ka desmitgadīga bērna uzturam mēnesī nepieciešami 553 euro. Spriedumā nav analizēts izdevumu

samērīgums un lietderība ar bērna vecumu, nav dots vērtējums atbildētāja iebildumiem. Pušu ikmēneša ienākumi kopā veido aptuveni 500 euro mēnesī,

kas nozīmē, ka prasītājas izdevumi bērnam pārsniedz abu vecāku ikmēneša ienākumu.

Aprēķins satur nesamērīgi dārgas izdevumu pozīcijas, kas nav nepieciešamas bērna ikdienas vajadzībām. Uzskata, ka prasītājas iesniegtie čeki par

apģērba un apavu iegādi ir nesamērīgi dārgi un bērnam nav nepieciešami. Prasītājas izmaksas liecina par viņas maksātspēju, nevis bērna faktiskajām

vajadzībām.

Tiesa spriedumu balstīja uz pieņēmumiem, neizvērtējot informāciju par atbildētāja ienākumiem uz lietas izskatīšanas brīdi, nepamatoti atzīstot, ka

viņš ir apveltīts ar īpaši labām spējām gūt ienākumu. Atbildētāja iesniegtie pierādījumi par ienākumiem 2016.gadā liecina par viņa mantas stāvokli un

spriedumā nav vērtēti.

Nav vērtēti pierādījumi par to, ka atbildētājs labprātīgi maksāja uzturlīdzekļus bērnam pirms prasības celšanas, arī tiesvedības gaitā. Prasītājas

apgalvojums par ilgstošu nemaksāšanu neatbilst lietas faktiskajiem apstākļiem un rakstveida pierādījumiem.

Sprieduma nekavējoša izpilde nav motivēta atbilstoši Civilprocesa likuma 205.pantam. Tiesa nav konstatējusi īpašus apstākļus, kas attiecināmi uz

prasītāju, kuru dēļ būtu pieļaujama sprieduma nekavējošā izpilde.

Prasītāja rakstveida paskaidrojumus par apelācijas sūdzību nav iesniegusi.

Tiesas sēdē /pers. E/ prasību neatzina, uzturēja apelācijas sūdzību uz tajā norādītā pamata, papildus paskaidrojot, ka ir gatavs maksāt minimālo

uzturlīdzekļu apmēru, bet ne vairāk.

Tiesas sēdē /pers. D/ uzturēja prasību uz tajā norādītā pamata, apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

Pārbaudot lietas materiālus, noklausoties pušu paskaidrojumus un viedokli, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasība un apelācijas sūdzība ir

pamatota un apmierināma daļēji, šādu apsvērumu dēļ.

Civillietu tiesas kolēģija vadās no Civilprocesa likuma 426.panta pirmās daļas, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar

apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā.

Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēts fakts, ka puses ir 2006.gada 29.augustā dzimušā /pers. G/ vecāki un dēls ikdienā atrodas mātes aprūpē un

uzraudzībā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 430.panta trešo daļu apelācijas instances tiesa minētos faktus nepārbauda, jo apelācijas sūdzībā tie netiek

apstrīdēti.

Apelācijas sūdzībā atbildētājs spriedumu nav pārsūdzējis tā noraidītajā daļā par uzturlīdzekļu piedziņu līdz brīdim, kad bērns pats spēs sevi

apgādāt, līdz ar to šajā daļā Rīgas rajona tiesas 2016.gada 20.oktobra spriedums ir stājies likumīgā spēkā.

Pirmās instances tiesa pamatoti atsaukusies uz judikatūrā (Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 18.jūnija spriedums lietā Nr. SKC-1668/2013

un Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 30.septembra spriedums lietā Nr. SKC-2407-14) atzīto, ka gadījumā, ja prasība celta, lai

aizstāvētu no likuma izrietošās bērna tiesības saņemt uzturlīdzekļus no vecāka, nav nepieciešams apstrīdēt noslēgto vienošanos. Apstāklis, ka starp pusēm

noslēgta vienošanās par uzturlīdzekļu maksājumiem bērna uzturam, neliedz vecākam, kura labā uzturlīdzekļi maksājami, prasīt uzturlīdzekļu piedziņu ar

tiesas spriedumu.

Līdz ar to apelācijas instances tiesā strīds izšķirams vienīgi par bērnam nepieciešamo uzturlīdzekļu apmēru vienā mēnesī.

Saskaņā ar Civillikuma 179.panta pirmo daļu, vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums

gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa. Atbilstoši panta otrajai

daļai, pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem

vecākiem.

Likumdevējs nav ierobežojis nosakāmo uzturlīdzekļu apmēru, bet tikai noteicis minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru katram vecākam neatkarīgi no

viņa mantas stāvokļa ir pienākums nodrošināt savam bērnam (skat. Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumu Nr.37 „Noteikumi par

minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” 1.punktu).

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 15.janvāra noteikumu Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” 2.2.punktu, katra

vecāka pienākums ir katru mēnesi nodrošināt saviem bērniem minimālos uzturlīdzekļus katram bērnam no 7 gadu vecuma sasniegšanas līdz

18 gadu vecuma sasniegšanai – 30 % apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas.

Atbilstoši Ministru kabineta 2015.gada 24.novembra noteikumu Nr.656 „Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba

laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu” 2.punktam, minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 380 euro.

Ievērojot minēto, minimālais uzturlīdzekļu apmērs atbildētājam būtu 114 euro mēnesī.

Judikatūrā atzīts, ka, nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiesai ir jāizvērtē bērna vajadzības, abu vecāku mantas stāvoklis un spēja bērna uzturam

nepieciešamo summu maksāt, kā arī jāsadala nepieciešamā uzturlīdzekļu summa proporcionāli katra vecāka mantiskajam stāvoklim un ieguldījumam

bērna uzturēšanā (skat. Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 28.septembra spriedumu lietā Nr. SKC-1068, 2012.gada 28.septembra spriedumu

lietā Nr. SKC-1024, 2012.gada 25.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-139, Civillietu departamenta 2014.gada 28.februāra spriedumu lietā Nr.

SKC-1403).

Izskatot pušu strīdu, tiesa ņem vērā arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10.pantu, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un

labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un

pajumte. Savukārt, ANO Bērnu tiesību konvencijas, kas pieņemta Ģenerālā asamblejā 1989.gada 20.novembrī un no 1992.gada 14.aprīļa ir spēkā

Latvijā, 27.panta pirmā daļa nosaka, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz viņa fiziskajai, psihiskajai, garīgajai, tikumiskajai un speciālajai

attīstībai nepieciešamo dzīves līmeni. Minētā panta otrā daļa noteic, ka uz vecākiem vai citām personām, kas audzina bērnu, gulstas galvenā

atbildība par bērna attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu savu spēju un finansiālo iespēju robežās.

Līdz ar to atzīstams, ka uzturlīdzekļu apmērs ir atkarīgs no konkrētā bērna individualitātes, spējām, interesēm, veselības stāvokļa, garīgās un fiziskās

attīstības un citiem apstākļiem.

Lai noteiktu piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru, tiesai, izvērtējot lietā esošos pierādījumus kopsakarā ar pušu paskaidrojumiem, ir jānoskaidro, kāda

ir bērna uzturam nepieciešamā summa, lai vislabāk nodrošinātu viņa intereses; jāizvērtē vecāku mantas stāvoklis un spēja šādu summu segt (vecākiem

bērni jāapgādā atbilstoši katra ienākumiem un mantas stāvoklim); bērna uzturam noteikto summu jāsadala proporcionāli katra vecāka mantiskajam

stāvoklim, ievērojot katra vecāka ieguldījumu bērna uzturēšanā.

Vērtējot bērnam /pers. G/ nepieciešamo uzturlīdzekļu apmēru vienā mēnesī, Civillietu tiesas kolēģija vadās no šādiem apsvērumiem.

Prasītājas iesniegtais aprēķins par uzturlīdzekļu apmēru sastāv no šādām pozīcijām: ēdināšana skolas laikā 15,60 euro; ēdināšana mājās 150 euro;

apģērbs un apavi vidēji mēnesī 40 euro; mājoklis: maksājumi mājas apsaimniekotājam 90,18 euro, kabeļtelevīzija un interneta pieslēgums 9,82 euro,

elektrība 10,64 euro, mobilais telefons vidēji 5 euro; grāmatu un kancelejas preču iegāde 20 euro; kultūras pasākumi (izstāžu, teātru apmeklējumi utt.)

30 euro; medikamentu iegāde vidēji 15 euro; kosmētisko un higiēnas preču iegāde 20 euro; sporta nodarbības (taikvando) 40 euro; sporta nodarbības

(peldēšana) 30 euro; rotaļlietu un spēļu iegāde 15 euro; mēbeļu un gultas veļas iegāde 15 euro (l.l.23).

Lai gan pirmās instances tiesa par pamatotām atzina visas aprēķinā norādītās pozīcijas, Civillietu tiesas kolēģija uzskata par nepieciešamu pārvērtēt

šīs pozīcijas un par tām iesniegtos pierādījumus.

Judikatūrā un tiesību doktrīnā atzīts, ka tiesa var atbrīvot lietas dalībniekus no pierādījumu iesniegšanas, ja tā atzīst par vispārzināmu, ka bērnam

uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, higiēnas piederumiem utt.. Tā kā šīm empīriskām patiesībām (uz pieredzi

pamatotām patiesībām) nav faktisku apstākļu nozīmes, bet tās ir tikai secinājumi un loģiski slēdzieni no zināmiem faktiem, tad tās pusēm nav jāpierāda,

bet pati tiesa izlieto empīriskās patiesības kā loģiska slēdziena locekļus (Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933.,

333.–336.lpp, Civilprocesa likuma 96.panta pirmā daļa).

Par samērīgiem apelācijas instances tiesa atzīst prasītājas norādītos izdevumus pārtikas iegādei 150 euro mēnesī un nepiekrīt atbildētāja apelācijas

sūdzībā izteiktajam, ka šī summa būtu samazināma uz 70 euro. Tiesas ieskatā, šāds atbildētāja uzskats demonstrē neizpratni par augoša bērna ēšanas

paradumiem un veselīgas, daudzveidīgas ēdienkartes veidošanu un izmaksām.

Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu viņas izdevumus par ēdināšanu skolas laikā. No lietas materiāliem nav secināms, vai bērnam

skolā ir pieejamas pusdienas ar priekšapmaksu, vai pusdienas tiek nodrošinātas kabatas naudas ietvaros. Ievērojot minēto un to, ka summa gadā par

izdevumiem pārtikas iegādei sastāda 3 600 euro (300 × 12 =3 600), Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka tas nosedz bērna ēdināšanu skolas laikā, līdz ar to

aprēķina pozīcija – ēdināšana skolas laikā, nav nepieciešama.

Apģērba un apavu iegādei prasītāja kā nepieciešamo summu norādījusi 40 euro mēnesī. No lietā esošā līguma par apģērba piegādi Nr.2016-ISI

P-85 (l.l.83), kura apmaksu apliecina maksājuma uzdevums Nr.788 (l.l.82), Civillietu tiesas kolēģija secina, ka bērns mācās Rīgas Purvciema

vidusskolas 4.klasē un skolēniem ir skolas formas. No iesniegtajiem čekiem redzams, ka prasītāja par apģērbu un apavu iegādi 2015.gadā iztērēja

aptuveni 440,19 euro, kas vidēji mēnesī ir 36,68 euro (440,19 ÷ 12 = 36,68), līdz ar to secināms, ka summa nav pretrunā aprēķinā norādītajam.

Apelācijas instances tiesa par samērīgiem atzīst norādītos izdevumus apģērba un apavu iegādei 40 euro mēnesī, kas gadā sastāda 480 euro. Tā kā skolā

bērns nēsā skolas formu (pilnīgi vai daļēji), šajā summā bez apaviem un virsdrēbēm ietverams vien pēcskolas, brīvdienu un brīvlaiku apģērbs, kā arī

svinību apģērbs.

Nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka prasītājas iesniegtie čeki par apģērba un apavu iegādi ir nesamērīgi dārgi un bērnam nav

nepieciešami. Tiesas kompetencē nav norādīt bērnu vecākiem, ka viņiem jātērē mazāk līdzekļi un jāiegādājas lētākās preces. Apģērbu iegāde bērnam

tādos veikalos kā „H&M”, „PIAZA ITALIA”, „ZARA”, „APRANGA”, „SPORTLAND” u.c., ne liecina par ekskluzīvu un nesamērīgi dārgu

iepirkšanos.

Attiecībā uz mājokļa izdevumiem lietā iesniegti konta pārskati par veiktajiem maksājumiem SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, AS „Latvenergo” un

SIA „Baltcom TV” (l.l. 24-26).

Ievērojot bērna intereses un atkāpjoties no sacīkstes principa, Civillietu tiesas kolēģija, pārbaudot datus no Valsts zemes dienesta sistēmas,

pārliecinās, ka prasītājas norādītais tiesas sēdē par dzīvošanu 3 istabu dzīvoklī atbilst patiesībai. Līdz ar to aprēķinā norādītie maksājumi par mājokli, t.i.,

maksājumi mājas apsaimniekotājam, kabeļtelevīzija un interneta pieslēgums, elektrība ir pamatoti un samērīgi. Aprēķina pozīcija par mājokli prasītājai nav

īpaši jāpierāda, jo, kā jau tika norādīts uz judikatūrā atzīto, vispārzināms ir fakts, ka bērnam uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi par mājokli.

Lietā nav iesniegti pierādījumi par pozīciju mobilais telefons, kas vidēji mēnesī sastāda 5 euro, līdz ar to šo aprēķina pozīciju prasītāja nav

pierādījusi atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas nosacījumiem.

Par pamatotiem Civillietu tiesas kolēģija atzīst apelācijas sūdzībā izteiktos iebildumus, ka pārmērīgi tiek prasīti izdevumi par grāmatu un kancelejas

preču iegādi, kultūras pasākumu apmeklējumiem, medikamentu, rotaļlietu un gultas veļas iegādi.

No iesniegtajiem čekiem secināms, ka prasītāja par kancelejas precēm 2016.gadā iztērējusi aptuveni 47,77 euro, mēnesī vidēji 4 euro (47,77 ÷

12 = 3,98). Pirkumi pamatā izdarīti augusta un septembra mēnesī, kas norāda uz bērna sagatavošanu skolas sākumam. No iesniegtajiem čekiem (SIA

„KNIGA LV”) redzams, ka par grāmatu iegādi prasītāja iztērējusi 44,97 euro (28,49 + 16,48 = 44,97) (l.l.79).

Saskaņā ar Izglītības likuma 60.panta trešo1 daļu, valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, (..), pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības

valsts standartiem atbilstošas mācību literatūras, metodisko līdzekļu, papildu literatūras (uzziņu literatūras) un digitālo mācību līdzekļu un

resursu (elektronisko izdevumu) iegādi finansē no valsts budžeta līdzekļiem un valsts budžeta mērķdotācijām. Atbilstoši minētā likuma 17.panta

trešās daļas 23.punktam, republikas pilsētas pašvaldība un novada pašvaldība finansē no sava budžeta valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām,

valsts pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības, profesionālās vidējās izglītības un arodizglītības standartiem atbilstošu mācību līdzekļu —

papildu literatūras, uzskates līdzekļu, didaktisko spēļu, digitālo mācību līdzekļu un resursu, izdales materiālu, mācību tehnisko līdzekļu, mācību

materiālu, iekārtu un aprīkojuma — iegādi tās padotībā esošām izglītības iestādēm.

Tiesībsargs Juris Jansons norādījis, ka vecāku pienākums ir savu materiālo iespēju robežās nodrošināt sava bērna izglītošanai nepieciešamos

individuālos mācību piederumus: kancelejas piederumus, atsevišķu mācību priekšmetu (sports, mājturība un tehnoloģijas u.c.) obligātā satura apguvei

nepieciešamo specifisko apģērbu, apavus un higiēnas piederumus, materiālus, kurus izmantojot mācību procesā skolēns rada priekšmetu vai produktu

savām vajadzībām (skat. Latvijas Republikas Tiesībsarga 2013.gada 8.augusta vēstule Nr.1-5/218 izglītības iestādēm par mācību līdzekļu

iegādi. Pieejama: http://www.tiesibsargs.lv/atzinumi).

Ievērojot minēto, nav izslēdzams, ka izglītības iestādes un to iekšējie normatīvie akti var paredzēt, ka vecākiem jāiegādājas kādi individuāli mācību

piederumi, taču prasītāja atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas nosacījumiem nav pierādījusi izdevumu pozīciju mēnesī 20 euro apmērā.

No iesniegtajiem čekiem par grāmatām nav iespējams secināt, kādas tieši grāmatas iegādātas un vai tās saistītas ar mācību procesu. Par izdevumu

pozīciju šajā sadaļā apelācijas instances tiesa par pamatotu atzīst summu 10 euro mēnesī.

Attiecībā par aprēķina pozīciju kultūras pasākumu apmeklējumi prasītāja iesniegusi čekus no kinoteātra „Cinamon” un SIA „Kartinga pasaule”

kopsummā 27,50 euro apmērā (l.l.84). Lietā iesniegts arī piedzīvojumu parka „Mežakaķis” 2016.gada 20.augustā sastādīta pavadzīme par pakalpojuma

(atrakcijas) saņemšanu 10 euro vērtībā (l.l.86).

Izvērtējot minēto, aprēķina pozīcija par 30 euro mēnesī nav samērīga un atbilstoša prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem.

Prasītājas norādītie ilgtermiņa pirkumi, mēbeles, gultas veļa, rotaļlietas un spēles prasītājas izpratnē novērtējami 30 euro apmērā (mēbeļu un gultas

veļas iegāde 15 euro, rotaļlietu un spēļu iegāde 15 euro). Par šīm aprēķina pozīcijām iesniegts čeks no veikala „RIMI” 13,99 euro vērtībā (l.l.84) un

maksājuma uzdevums par veikalā „XS Rotaļlietas” iegādātām rotaļlietām vai spēlēm 27,29 euro vērtībā (l.l.85). Civillietu tiesas kolēģija nevar atzīt šīs

pozīcijas par pamatotām, jo gadā tas sastāda 360 euro. Vadoties pēc loģikas apsvērumiem, ilgtermiņa pirkumu iegāde nenotiek katru mēnesi, tāpēc šajā

daļā par abām pozīcijām kopā samērīgi ir noteikt 10 euro mēnesī, kas gadā veido 120 euro.

Nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka lietā nav pierādījumu par sporta nodarbību (peldēšana) 30 euro mēnesī apmaksu, jo lietā ir

iesniegti čeki, kas apliecina nodarbību apmaksu no prasītājas puses (l.l.95). Aprēķinā norādīta arī pozīcija par sporta nodarbībām (taikvando) 40 euro

mēnesī, par ko apelācijas sūdzībā nav izteikti iebildumi, tāpēc šī pozīcija ir atstājama.

Pamatots ir apelācijas sūdzībā norādītais, ka lietā nav ziņu par bērna veselības stāvokli. Aprēķinā prasītāja norādījusi pozīciju par medikamentu

iegādi 15 euro mēnesī. Izvērtējot iesniegtos čekus par medikamentu iegādi (l.l.87), un prasītājas iesniegtos konta pārskatus (l.l.88-89), redzams, ka

medikamentu iegāde notikusi neregulāri, proti, 2016.gada janvāra, aprīļa, maija, jūnija un jūlija mēnesī prasītāja medikamentus iegādājās kopā par

160,89 euro. Apelācijas instances tiesas sēdē prasītāja paskaidroja, ka regulāri iegādājas vitamīnus, jo bērns sporto. Minētais ir pretrunā iesniegtajiem

čekiem, no kuriem redzams, ka iegādāti tādi medikamenti kā: „Magne B6” – lieto magnija deficīta ārstēšanai; „Noofen 250 mg” – lieto trauksmaini

neirotisku stāvokļu (nemiers, trauksme un bailes), bērniem stostīšanās un tika ārstēšanai; „Oculoheel” – acu pilieni, ko lieto, ja ir iekaisušas, pārpūlētas,

kairinātas vai asarojošas acis, graušanas sajūta acīs, jutīgums pret gaismu un plakstiņu iekaisumi; „Ibumetin” – lieto sāpju, iekaisuma, temperatūras

gadījumā; „Smecta” – lieto sāpju ārstēšanai, kas saistīta ar barības vada, kuņģa saslimšanām, arī akūtas un hroniskas diarejas gadījumā; iegādāti arī

ūdensizturīgi plāksteri un aktivizētā ogle tabletēs. Lietā nav ziņu, ka bērnam būtu konstatētas kādas saslimšanas, kuru ārstēšanai ģimenes ārsts būtu

izrakstījis speciālus medikamentus. Ievērojot minēto, aprēķina pozīcija par medikamentu iegādi nav pierādīta un izdevumi par medikamentu iegādi

attiecas uz pašu prasītāju.

Ievērojot minēto, par pierādītu un saprātīgu Civillietu tiesas kolēģija atzīst /pers. G/ nepieciešamo izdevumu apmēru vienā mēnesī noteikt 390 euro

(150 + 40 + 90 + 10 + 10 + 10 + 10 + 30 + 40 = 390). Visi tiesas atzītie izdevumi ir bērnam nepieciešami, jo izriet no viņa ikdienas vajadzībām un

atbilst bērna pilnvērtīgai fiziskai attīstībai. Turklāt vērā ņemams apstāklis, ka izdevumi mēdz būt mainīgi un katru mēnesi var nebūt tādā apmērā, kādi

norādīti aprēķinā (tiesas sēdes audio protokola ieraksta 00:15:40 minūte).

Vērtējot pušu mantisko stāvokli un līdz ar to spēju segt dēlam nepieciešamos izdevumus, Civillietu tiesas kolēģija vadās no šādiem apsvērumiem.

No Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk VSAA) 2016.gada 16.maija izziņas Nr.16/1008566 (l.l.46-48) izriet, ka prasītāja kopš

2016.gada 1.februāra strādā SIA „/nosaukums/” un kopš 2013.gada 2.maija arī SIA „/nosaukums/”, no 2013.gada 22.aprīļa līdz 2016.gada 29.janvārim

strādājusi SIA „/nosaukums/”, viņas ienākumi no 2015.gada janvāra līdz decembrim bija 4 659,11 euro un 1 123,40 euro, vidēji 388,26 euro un 93,62

euro mēnesī, kopā 481,88 euro. 2016.gada janvāra, februāra, marta mēnesī prasītājas ienākumi bija 760 euro un 287,40 euro, kas vidēji 3 mēnešos

sastāda 349 euro. Atbilstoši VSAA 2016.gada 16.maija izziņai Nr.16/1008607 (l.l.49) prasītāja no 2014.gada janvāra līdz 2016.gada maijam saņēma

ģimenes valsts pabalstu pavisam kopā 364,16 euro. Prasītāja nav iesniegusi aktuālu VSAA izziņu par saviem ienākumiem visā 2016.gadā vai par

2017.gada sākumu. Ielūkojoties publiskajos reģistros, secināms, ka prasītājai pieder lietošanā nodots nekustamais īpašums (dzīvoklis), bet nepieder

transportlīdzekļi.

No VSAA 2017.gada 16.marta izziņas Nr.17/569535 (l.l.149) izriet, ka atbildētājs no 2016.gada 3.augusta līdz 15.novembrim strādāja SIA

„/nosaukums/” un augusta mēnesī viņa ienākumi kā darba ņēmējam bija 48,60 euro, bet kā mikrouzņēmuma darbinieka ienākumi no 2016.gada janvāra

līdz novembrim bija 0 euro. No VSAA 2017.gada 16.marta izziņas Nr.17/569620 (l.l.150) redzams, ka atbildētājs no 2017.gada 12.janvāra līdz

6.martam strādāja SIA „/nosaukums/” un viņa ienākumi janvāra mēnesī bija 209,50 euro.

Ielūkojoties publiskajos reģistros, secināms, ka atbildētājam nepieder kustama un nekustama manta. Atbilstoši aktuālajiem Uzņēmuma reģistra

datiem atbildētājs kopš 2016.gada 22.augusta vairs nav SIA „/nosaukums/” valdes loceklis. Tiesas sēdē atbildētājs norādīja, ka viņa profesija (gāzes

metinātājs) nav pieprasīta profesija, viņa nākotnes plāni ir saistīti ar profesijas maiņu.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājai ir labāks materiālais stāvoklis nekā atbildētājam, kas ietekmē atbildētāja spēju segt bērnam

nepieciešamos izdevumus vienādā apmērā ar prasītāju. Apelācijas instances tiesa atzīst, ka dēlam nepieciešamie uzturlīdzekļi 390 euro mēnesī sadalāmi

starp pusēm, atbildētājam ikmēneša uzturlīdzekļu maksājumu nosakot 180 euro apmērā no prasības celšanas brīža, ieskaitot šajā summā tos

maksājumus, kurus atbildētājs bērna uzturam sniedza labprātīgi, vai izpildot iepriekšējo tiesas spriedumu. Savukārt uz prasītāju gulstas uzturlīdzekļu daļa

210 euro mēnesī, kas atbilst viņas materiālajam stāvoklim un iespējām.

Pirmās instances tiesa spriedumā pamatoti norādīja, ka lietā nav gūti pierādījumi tam, ka atbildētājs būtu maznodrošināts, trūcīgs vai

maksātnespējīgs, līdz ar to arī Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka nav pamata noteikt atbildētājam maksājamo uzturlīdzekļu apmēru tikai valstī noteiktajā

minimālajā apmērā. Ministru kabineta noteikumos noteiktais minimālais slieksnis piedzenams tikai tad, ja atbildētājam ir īpaši apstākļi, piemēram,

darbnespēja, kad viņš objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekošā apmērā. Atbildētājs ir darbspējīgā vecumā, bet bieža darba

maiņa vai tā neesamība nav pamats noteikt uzturlīdzekļu apmēru minimālajā apmērā.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka uzturlīdzekļu apmērs 180 euro mēnesī atbilst bērna interesēm, jo atbildētāja uzrādītie ienākumi (faktiski to

neesamība), vadoties pēc loģikas apsvērumiem, ir vērtējama kritiski. Lietā nav pierādījumu, ka pašu atbildētāju uzturētu kāda cita persona vai sniegtu

viņam regulāru finansiālu atbalstu.

Nav pamatots apelācijas sūdzības arguments, ka atbildētājs labprātīgi maksājis uzturlīdzekļus bērna uzturam pirms prasības celšanas un visā

tiesvedības gaitā. No atbildētāja iesniegtā konta pārskata par maksājumiem prasītājai no 2016.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 21.martam redzams, ka

uzturlīdzekļu samaksa veikta tikai 2016.gada jūnija, augusta un oktobra mēnesī (l.l.151). Bet lietā iesniegtais bankas konta izraksts par maksājumiem

neattiecas uz prasības periodu (l.l.68).

Pamatots ir apelācijas sūdzības arguments, ka sprieduma nekavējoša izpilde nav motivēta atbilstoši Civilprocesa likuma 205.pantam, saskaņā ar

kura pirmās daļas 1.punktu, pēc lietas dalībnieka lūguma tiesa spriedumā var noteikt, ka pilnīgi vai noteiktā daļā nekavējoties izpildāmi

spriedumi par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam vai vecākam.

Panta komentāros norādīts, ka jautājumu par sprieduma nekavējošu izpildi tiesa izlemj tikai pēc attiecīga lietas dalībnieka motivēta lūguma tajā pašā

tiesas sēdē, kad lieta tiek izspriesta pēc būtības. Par tiesas sprieduma nekavējošu izpildi jānorāda paša sprieduma rezolutīvajā daļā. Līdz ar to sprieduma

nekavējošas izpildes noteikšanu vai tās atteikumu lietas dalībnieki var pārsūdzēt vienīgi apelācijas kārtībā (..) (skat. Civilprocesa likuma komentāri I

daļa (1.-28.nodaļa), otrais papildinātais izdevums, sagatavojis autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā, Tiesu namu aģentūra,

2016, 558.lpp).

Prasītāja sākotnējā prasības pieteikumā nav lūgusi sprieduma nekavējošu izpildi, taču šādu lūgumu izteikusi prasības pieteikuma precizējumos:

„Lūdzu noteikt, ka spriedums lietā ir izpildāms nekavējoties” (l.l.17-20), ko nevar uzskatīt par pietiekoši motivētu.

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru noteica nesamērīgi ar bērnam nepieciešamajiem

izdevumiem un atbildētāja iespēju tos maksāt, līdz ar to apelācijas sūdzībā minētie argumenti tiesas sēdē guva daļēju apstiprinājumu.

Lemjot par tiesas izdevumu piedziņu, Civillietu tiesas kolēģija vadās no Civilprocesa likuma 41.panta pirmās daļas, ka pusei, kuras labā taisīts

spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 3.punktu no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos ir atbrīvoti prasītāji —

prasībās par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam.

/pers. D/ tiesas izdevumi nav bijuši un saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu to piedziņai no atbildētāja nav pamata.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no

atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

Daļēji apmierinot prasību, no atbildētāja valsts ienākumos ir piedzenama valsts nodeva 321,14 euro, kas aprēķināta atbilstoši Civilprocesa likuma

34.panta pirmās daļas 1.punkta b) apakšpunktam.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktu no atbildētāja valsts ienākumos piedzenami tiesas izdevumi par tiesas pavēstu

piegādāšanu un izsniegšanu, kas saskaņā ar pavēstu uzziņu lietā veido 12,36 euro (l.l.2).

Saskaņā ar iepriekš minēto un vadoties no Civilprocesa likuma 432., 433., 434.panta, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

/pers. D/ prasību pret /pers. E/ par uzturlīdzekļu piedziņu apmierināt daļēji.

Piedzīt no /pers. E/, personas kods /personas kods/, /pers. D/, personas kods /personas kods/, labā uzturlīdzekļus dēla /pers. G/, personas kods

/personas kods/, uzturam 180 euro (viens simts astoņdesmit euro) mēnesī, bet ne mazāk par Ministru kabineta noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru,

no 2016.gada 29.marta līdz bērna pilngadības sasniegšanai, pārējā daļā prasību noraidīt.

Atsaukt izpildu rakstu, kas izdots saskaņā ar Rīgas rajona tiesas 2016.gada 20.oktobra spriedumu un izdarīt maksājumu pārrēķinu.

Noteikt, ka piedzīto uzturlīdzekļu summā par visu laika periodu ieskaitāmi tie maksājumi, kurus /pers. E/ samaksāja labprātīgi, vai izpildot Rīgas rajona

tiesas 2016.gada 20.oktobra spriedumu

Piedzīt no /pers. E/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos valsts nodevu par uzturlīdzekļu piedziņu 321,14 euro (trīs simti divdesmit

viens euro 14 centi), kas iemaksājama kontā Nr. LV55TREL1060190911200, saņēmējs: Valsts kase,reģ.Nr.90000050138, saņēmēja banka: Valsts

kase, BIC kods TRELLV22, iemaksas mērķis: civillietu identificējoši dati.

Piedzīt no /pers. E/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 12,36 euro (divpadsmit euro 36

centi), kas iemaksājami kontā Nr.LV51TREL2190458019000, saņēmējs: Tiesu administrācija, NMR 90001672316, saņēmēja banka: Valsts kase,

kods TRELLV22, iemaksas mērķis: civillietu identificējoši dati.

Noteikt /pers. E/ termiņu tiesas sprieduma labprātīgai izpildei daļā par tiesas izdevumu samaksu 10 (desmit) dienas pēc sprieduma spēkā stāšanās,

iesniedzot Rīgas apgabaltiesā samaksu apliecinošus dokumentus par valsts labā piedzīto tiesas izdevumu samaksu.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas

apgabaltiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2017.gada 5.aprīlī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja Dz.Zvaigznekalna-Žagare

Tiesnese L.Grauda

Tiesnese M.Zelmene