Appeal court reduced sentence for drug possession due to insufficient evidence regarding defendant's mental state.

Krimināllietas Nr.13190000614

Lietvedības Nr.KA03-0086-19

ECLI:LV:LAAT:2019:0508.13190000614.3.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rēzekne 2019.gada 8.maijā

Latgales apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnesis I.Raciņš,

tiesnesis J.Vasiļkovskis,

tiesnese D.Skudra,

rakstveida procesā apelācijas kārtībā izskatīja apsūdzētā /pers. A/ aizstāvja zvērināta advokāta Jāņa Radionova iesniegto

apelācijas sūdzību par Daugavpils tiesas 2019.gada 14.februāra spriedumu, ar kuru apsūdzētā prombūtnē (in absentia) /pers. A/,

personas kods /personas kods/, atzīts par vainīgu un sodīts:

- par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.martam)

paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ar brīvības atņemšanu uz 6 (sešiem) mēnešiem, ar policijas kontroli uz 1 (vienu) gadu;

- par Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.martam) paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ar brīvības atņemšanu uz 3 (trim) gadiem, ar policijas kontroli uz 3 (trim) gadiem.

Sods /pers. A/ noteikts pēc noziedzīgo nodarījumu kopības saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta trešās daļas noteikumiem,

daļēji saskaitot piespriestos sodus, – brīvības atņemšana uz 3 (trim) gadiem 2 (diviem) mēnešiem, ar policijas kontroli uz 3 (trim)

gadiem.

Galīgais sods /pers. A/ noteikts pēc noziedzīgu nodarījumu kopības saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piektās daļas

noteikumiem, noteikto sodu daļēji saskaitot ar Daugavpils tiesas 2014.gada 23.janvāra spriedumā piespriesto sodu, – brīvības

atņemšana uz 3 (trim) gadiem 2 (diviem) mēnešiem un 10 (desmit) dienām, ar policijas kontroli uz 3 (trim) gadiem.

Soda izciešanā ieskaitīts /pers. A/ aizturēšanas laiks 2012.gada 26.oktobrī (viena diena) un no 2012.gada 13.novembra līdz

2012.gada 15.novembrim.

Soda izciešanas termiņu /pers. A/ nospriests skaitīt no viņa faktiskās aizturēšanas brīža.

No /pers. A/ valsts labā piedzīti procesuālie izdevumi 280 (divi simti astoņdesmit) euro par aizstāvja sniegto juridisko

palīdzību, nosakot termiņu labprātīgai samaksai – 30 dienas pēc sprieduma stāšanās spēkā dienas.

Pārbaudījusi rakstveida procesā iesniegto apelācijas sūdzību un krimināllietas materiālus, Latgales apgabaltiesa

ko nstatēja

pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka apsūdzētais /pers. A/ izdarīja psihotropo vielu neatļautu iegādāšanos un glabāšanu.

Pirmās instances tiesa konstatēja šādus noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus.

/pers. A/ 2012.gada 26.oktobrī, ap plkst.21.45, atrodoties blakus autouzpildes stacijai „Ingrida”, kas atrodas 18.Novembra

ielā 203-a, Daugavpilī, no izmeklēšanā nenoskaidrotas personas, neatļauti, personīgai lietošanai, bez realizācijas nolūka, iegādājās

1,0852 gramus baltas krāsas vielu, kuras aktīvā daļa 26 procenti jeb 0,2822 grami ir metamfetamīns. /pers. A/ neatļauti glabāja minēto

psihotropo vielu līdz tās pašas dienas plkst.22.00, kad Smilšu ielā, Daugavpilī, blakus ezeram „Gubišče”, viņu aizturēja Valsts policijas

darbinieki.

Metamfetamīns (vielu grupa ,,amfetamīni”) ir savienojums, kas atvasināts no 1-fenilpropān 2-amīna, aizvietojot vienu

ūdeņraža atomu pie slāpekļa atoma ar neaizvietotu alkilgrupu. Saskaņā ar 2005.gada 8.novembra Ministru kabineta noteikumiem Nr.847

„Noteikumi par Latvijā kontrolējamajām narkotiskajām vielām, psihotropajām vielām un prekursoriem” metamfetamīns ir aizliegtām

sevišķi bīstamām narkotiskajām vielām pielīdzināta psihotropā viela, kuras nelegālā aprite un ļaunprātīga lietošana apdraud veselību

(1.saraksts, amfetamīnu grupa).

Saskaņā ar 2002.gada 24.oktobra likuma ,,Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 2.pielikuma

1.sarakstu metamfetamīna apmērs, līdz kuram daudzumi atzīstami par nelieliem, ir 0,02 grami, bet sākot ar kuru daudzumi atzīstami par

lieliem, ir 2 grami.

Šādas /pers. A/ darbības pirmās instances tiesa kvalificēja kā noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma

253.panta pirmajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.martam).

Turklāt pirmās instances tiesa atzina, ka apsūdzētais /pers. A/ personu grupā pēc iepriekšējās vienošanās neatļauti iegādājās

un glabāja psihotropo vielu bez nolūka to realizēt. Pirmās instances tiesa konstatēja šādus noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus.

/pers. A/ 2012.gada 13.novembrī, ap plkst.22.00 pēc iepriekšējās vienošanās ar citu personu, pret kuru stājās spēkā

notiesājoš s spriedums citā kriminālprocesā, atrodoties nenoskaidrotā vietā mikrorajonā „Jaunbūve”, Daugavpilī, no izmeklēšanā

nenoskaidrotas personas, neatļauti, personīgai lietošanai, bez realizācijas nolūka, iegādājās 2,2666 gramus baltas krāsas vielu, kuras

aktīvā daļa 30 procenti jeb 0,6800 grami ir metamfetamīns. /pers. A/ pēc iepriekšējās vienošanās neatļauti glabāja minēto psihotropo

vielu – 0,6800 gramus metamfetamīna pie personas, pret kuru stājās spēkā notiesājošs spriedums citā kriminālprocesā, līdz tās pašas

dienas plkst.23.45, kad /adrese/, Daugavpilī, viņu aizturēja Valsts policijas darbinieki.

Metamfetamīns (vielu grupa ,,amfetamīni”) ir savienojums, kas atvasināts no 1-fenilpropān 2-amīna, aizvietojot vienu

ūdeņraža atomu pie slāpekļa atoma ar neaizvietotu alkilgrupu. Saskaņā ar 2005.gada 8.novembra Ministru kabineta noteikumiem Nr.847

„Noteikumi par Latvijā kontrolējamajām narkotiskajām vielām, psihotropajām vielām un prekursoriem” metamfetamīns ir aizliegtām

sevišķi bīstamām narkotiskajām vielām pielīdzināta psihotropā viela, kuras nelegālā aprite un ļaunprātīga lietošana apdraud veselību

(1.saraksts, amfetamīnu grupa).

Saskaņā ar 2002.gada 24.oktobra likuma ,,Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 2.pielikuma

1.sarakstu metamfetamīna apmērs, līdz kuram daudzumi atzīstami par nelieliem, ir 0,02 grami, bet sākot ar kuru daudzumi atzīstami par

lieliem, ir 2 grami.

Šādas /pers. A/ darbības pirmās instances tiesa kvalificēja kā noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma

253.panta otrajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.martam).

Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza apsūdzētā /pers. A/ aizstāvis zvērināts advokāts

J.Radionovs. Apelācijas sūdzībā lūgts atcelts Daugavpils tiesas 2019.gada 14.februāra spriedumu daļā par apsūdzētajam piespriesto

sodu un šajā daļa taisīt jaunu spriedumu, mīkstinot apsūdzētajam /pers. A/ piespriesto sodu, kā arī daļā par procesuālo izdevumu 280

euro apmērā piedziņu no apsūdzētā /pers. A/ valsts labā, un šajā daļā taisīt jaunu spriedumu, atbrīvojot apsūdzēto /pers. A/ no samaksas

par aizstāvja palīdzību. Apelācijas sūdzības iesniedzēja ieskatā pirmās instances tiesa apsūdzētajam /pers. A/ piemēroja smagu sodu.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs vērš uzmanību, ka apsūdzētajam /pers. A/ nebija nolūka realizēt narkotiskās vielas. Apelācijas sūdzības

iesniedzēja ieskatā par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu apsūdzētajam /pers. A/ ir

iespējams piemērot vieglāku sodu, savukārt par abu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu aizstāvja ieskatā ir iespējams samazināt

apsūdzētajam /pers. A/ piespriestā papildsoda – policijas kontrole apmēru. Ņemot vērā /pers. A/ personību, kā arī to, ka /pers. A/

noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas brīdī nebija tiesāts, pirmstiesas izmeklēšanā /pers. A/ atzina savu vainu, zaudējumi netika nodarīti,

apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka apsūdzētajam /pers. A/ nav lietderīgi piemērot brīvības atņemšanas sodu. Līdz ar to aizstāvis

uzskata, ka apsūdzētajam /pers. A/ ir piemērojams brīvības atņemšanas sods nosacīti. Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka lieta

tika iztiesāta apsūdzētā prombūtnē (in absentia), līdz ar to atbilstoši Kriminālprocesa likuma 85.panta pirmās daļas 1.punkta

nosacījumiem nav zināms, vai /pers. A/ mantiskais stāvoklis ļauj viņam samaksu par aizstāvja palīdzību veikt no saviem līdzekļiem

(2.sējuma, lietas 51.-53.lapa).

2019.gada 29.martā tika pieņemts lēmums apsūdzētā /pers. A/ aizstāvja zvērināta advokāta J.Radionova apelācijas sūdzību

pieņemt iztiesāšanai apelācijas kārtībā un iztiesāt lietu rakstveida procesā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 559.panta ceturtās daļas

1. un 5.punktu, jo apelācijas sūdzībā bija izteikts lūgums tikai par procesuālajiem izdevumiem un piespriestā soda mīkstināšanu, un ja

prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, pret to neiebilst (2.sējuma, lietas 76.lapa).

Līdz lietas izskatīšanai rakstveida procesā apsūdzētais /pers. A/, viņa aizstāvis zvērinātas advokāts J.Radionovs, Daugavpils

prokuratūras prokurore L.Millere nepieteica noraidījumu tiesas sastāvam vai atsevišķam tiesnesim, kā arī neiesniedza iebildumus pret

lietas iztiesāšanu rakstveida procesā.

Līdz lietas izskatīšanai rakstveida procesā apsūdzētais /pers. A/ un Daugavpils prokuratūras prokurore L.Millere viedokli

par apsūdzētā /pers. A/ aizstāvja zvērināta advokāta J.Radionova apelācijas sūdzību neiesniedza.

Izskatījusi rakstveida procesā lietas materiālus un izvērtējusi apsūdzētā /pers. A/ aizstāvja zvērināta advokāta J.Radionova

apelācijas sūdzību, Latgales apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedums ir atceļams daļā:

- par apsūdzētajam /pers. A/ noteikto sodu par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2013.gada 31.martam) paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu;

- par apsūdzētajam /pers. A/ noteikto sodu par Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2013.gada 31.martam) paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu;

- par apsūdzētajam /pers. A/ noteikto sodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta trešās

daļas noteikumiem;

- par apsūdzētajam /pers. A/ noteikto galīgo sodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta

piektās daļas noteikumiem.

Pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedums atstājams negrozīts kā likumīgs un pamatots.

Kriminālprocesa likuma 561.1 panta pirmajā daļā ir noteikts, ka lietu rakstveida procesā izskata pēc lietā esošajiem

materiāliem, ievērojot apelācijas instances tiesas kompetenci. Kriminālprocesa likuma 562.panta pirmā daļa paredz, ka tiesas

izmeklēšana un tiesas debates apelācijas instances tiesā notiek sūdzībā vai protestā izteikto prasību apjomā un ietvaros, kurus nedrīkst

pārsniegt, izņemot gadījumus, kad apelācijas instances tiesai rodas šaubas par pirmās instances tiesas konstatēto apsūdzētā, dalībnieku

vai līdzdalībnieku vainu vai atbildību pastiprinošiem apstākļiem.

Apelācijas instances tiesai nav pamata pārbaudīt un izvērtēt iesniegtos pierādījumus daļā par /pers. A/ vainīgumu noziedzīgu

nodarījumu izdarīšanā, atbildība par kuriem paredzēta Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā

līdz 2013.gada 31.martam) un 253.panta otrajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.martam). Apsūdzētais

/pers. A/ sevi par vainīgu minēto noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā (pirms apsūdzību grozīšanas, sakarā ar grozījumiem Krimināllikumā)

atzina pirmstiesas kriminālprocesā, būdams nopratināts gan kā aizturētais, gan kā aizdomās turētais, gan arī kā apsūdzētais (1.sējuma,

lietas 25.-26., 27.,29., 32., 33., 34.-35., 36., 72.-73., 74.-75., 77.-78., 79., 107.-108., 159.-160., 166.lapa). Apelācijas instances tiesa

uzskata, ka apsūdzētā /pers. A/ vaina noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, atbildība par kuriem paredzēta Krimināllikuma 253.panta pirmajā

daļā un 253.panta otrajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.martam), ir pierādīta ar visiem pirmstiesas

kriminālprocesa laikā iegūtajiem un pirmās instances tiesā pārbaudītajiem pierādījumiem. Pirmās instances tiesas spriedums pamatots

ar pierādījumiem, kas bija pārbaudīti tiesas sēdē un vispusīgi un objektīvi izvērtēti. Apelācijas instances tiesa uzskata, ka atkārtoti

pārbaudīt un izvērtēt pierādījumus nav nepieciešams. Turklāt, pirmās instances tiesas spriedums daļā par /pers. A/ vainīgumu nebija

pārsūdzēts. Būtiskus Krimināllikuma vai Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumus, kas katrā ziņā izraisa pirmās instances tiesas

sprieduma atcelšanu, apelācijas instances tiesa nekonstatē. Tāpēc apelācijas instances tiesa, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

562.panta pirmās daļas nosacījumiem, atzīst par nepieciešanu iztiesāt lietu tikai /pers. A/ aizstāvja zvērināta advokāta J.Radionova

iesniegtās apelācijas sūdzības robežās, tas ir, daļā par /pers. A/ piespriesto sodu un procesuālajiem izdevumiem.

Pārbaudot pirmās instances tiesas spriedumu daļā par /pers. A/ piespriesto sodu, redzams, ka pirmās instances tiesa,

nosakot sodu /pers. A/, ņēma vērā izdarīto noziedzīgo nodarījumu raksturu, radīto kaitējumu, apsūdzētā personību, viņa atbildību

ietekmējošus apstākļus. Spriedumā pirmās instances tiesa motivēja soda noteikšanu.

/pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, atbildība par kuru paredzēta Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā

(Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.martam) un noziedzīgu nodarījumu, atbildība par kuru paredzēta

Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.martam).

Latgales apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa nepareizi klasificēja /pers. A/ izdarītos noziedzīgos nodarījumus.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta trešo daļu (likuma redakcijā, kas bija spēkā noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas laikā) noziedzīgais

nodarījums, atbildība par kuru paredzēta Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz

2013.gada 31.martam) ir pieskaitāms pie mazāk smagiem noziegumiem, nevis pie smagiem noziegumiem kā to atzina pirmās instances

tiesa. Savukārt saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta ceturto daļu (likuma redakcijā, kas bija spēkā noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas

laikā) noziedzīgais nodarījums, atbildība par kuru paredzēta Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2013.gada 31.martam), ir pieskaitāms pie smagiem noziegumiem, nevis pie sevišķi smagiem noziegumiem kā to atzina

pirmās instances tiesa.

No lietas materiāliem redzams, ka noziedzīgie nodarījumi bija izdarīti 2012.gada 26.oktobrī un 2012.gada 13.novembrī.

2013.gada 1.aprīlī stājās spēkā 2012.gada 13.decembra likums „Grozījumi Krimināllikumā”. Ar minēto likumu bija grozītas

Krimināllikuma 253.panta pirmās daļas un 253.panta otrās daļas sankcijas. Krimināllikuma 253.panta pirmās daļas sankcija

(Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.martam) paredzēja tādu pamatsodu kā brīvības atņemšana uz laiku līdz

pieciem gadiem, alternatīvu papildsodu – mantas konfiskāciju, un obligātu papildsodu – policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

Krimināllikuma 253.panta otrās daļas sankcija (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada 31.martam) paredzēja tādu

pamatsodu kā brīvības atņemšana uz laiku no pieciem līdz desmit gadiem, alternatīvu papildsodu – mantas konfiskāciju, un obligātu

papildsodu – policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem. Savukārt Krimināllikuma 253.panta pirmās daļas sankcija (Krimināllikuma

redakcijā, kas stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī) paredz tādus pamatsodus kā brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem, īslaicīga

brīvības atņemšana, piespiedu darbs, naudas sods un obligātu papildsodu – policijas kontrole uz laiku līdz trim gadiem. Kā arī

Krimināllikuma 253.panta otrās daļas sankcija (Krimināllikuma redakcijā, kas stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī) paredz tādu pamatsodu kā

brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz desmit gadiem, alternatīvu papildsodu – mantas konfiskāciju, un obligātu papildsodu – policijas

kontroli uz laiku līdz trim gadiem. No minētā secināms, ka šobrīd esošās Krimināllikuma 253.panta pirmās daļas un 253.panta otrās

daļas sankcijas ir labvēlīgākas apsūdzētajam, jo tajās ir paredzēti gan mīkstāki pamatsodi, gan zemāka brīvības atņemšanas soda

maksimālā robeža (Krimināllikuma 253.panta pirmā daļa), gan arī zemāka brīvības atņemšanas soda minimālā robeža (Krimināllikuma

253.panta otrā daļa).

Saskaņā ar Krimināllikuma 5.panta otro daļu, likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai citādi

labvēlīgs personai, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks. 2012.gada 13.decembra likuma „Grozījumi

Krimināllikumā” Pārejas noteikumu, kuri stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī, 4.punktā noteikts, ka personas, kuras noziedzīgu nodarījumu

izdarījušas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, sodāmas saskaņā ar tām Krimināllikuma normām, kuras bija spēkā šā nodarījuma

izdarīšanas laikā, ņemot vērā, ka maksimālais soda apmērs vai laiks nedrīkst pārsniegt maksimālo soda apmēru vai laiku, kāds

Krimināllikumā par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu ir paredzēts pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas. Atbilstoši minētā likuma Pārejas

noteikumu 6.punktam, ja par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu Krimināllikumā pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas paredzēta zemāka

brīvības atņemšanas soda minimālā robeža, tiesa to ņem vērā, nosakot brīvības atņemšanas sodu. Savukārt atbilstoši Krimināllikuma

Pārejas noteikumu 12.punkta nosacījumiem papildsodu – policijas kontroli – turpina piemērot personām, kuras līdz 2014.gada

31.decembrim izdarījušas citu šā likuma sevišķās daļas pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.

Latgales apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances tiesa, nosakot sodu apsūdzētajam /pers. A/, ievēroja gan Krimināllikuma

5.panta otrajā daļā noteikto, gan 2012.gada 13.decembra likuma „Grozījumi Krimināllikumā” Pārejas noteikumu nosacījumus, gan arī

Krimināllikuma Pārejas noteikumu 12.punktā minēto.

/pers. A/ pirms noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas izskatāmajā lietā iepriekš nebija tiesāts. 2012.gada 27.novembrī

Daugavpils prokuratūrā /pers. A/ par Krimināllikuma 180.panta pirmajā daļā paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu bija sastādīts

prokurora priekšraksts par sodu un viņam bija noteikts sods 80 stundas piespiedu darba. Prokurora priekšraksts par sodu stājies spēkā

2012.gada 7.decembrī. Ar Daugavpils tiesas 2014.gada 23.janvāra lēmumu piespiedu darbs aizstāts ar brīvības atņemšanu uz 12 dienām.

Nolēmums stājies spēkā 2014.gada 4.februārī (2.sējuma, lietas 22.-24.lapa).

No lietas materiāliem redzams, ka /pers. A/ ir pamatizglītība, algotu darbu viņš nestrādā, kā arī nav precējies (1.sējuma,

lietas 24., 71., 72., 77., 107., 159., 166.lapa). Citi /pers. A/ raksturojošie dati apelācijas instances tiesai nebija iesniegti.

Par /pers. A/ atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta otro daļu pirmās instances tiesa pamatoti

atzina, ka apsūdzētais /pers. A/ atzina savu vainu. Citus /pers. A/ atbildību mīkstinošus apstākļus pirmās instances tiesa nekonstatēja. Arī

apelācijas instances tiesa citus /pers. A/ atbildību mīkstinošus apstākļus nekonstatē.

/pers. A/ atbildību pastiprinošus apstākļus pirmās instances tiesa nekonstatēja. Arī apelācijas instances tiesa /pers. A/

atbildību pastiprinošus apstākļus nekonstatē.

Ņemot vērā izdarīto noziedzīgo nodarījumu smagumu (izdarīti mazāk smags noziegums un smags noziegums), raksturu

(bija neatļauti iegādātas un glabātas psihotropās vielas, kā arī bija neatļauti iegādātas un glabātas psihotropās vielas personu grupā pēc

iepriekšējas vienošanās, apdraudot vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību psihotropo vielu aprites sfērā), apsūdzētā personību (agrāk

nav tiesāts), pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka /pers. A/ par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā un Krimināllikuma 253.panta

otrajā daļā paredzētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu nosakāms minēto pantu sankcijās paredzētais vienīgais pamatsoda veids –

brīvības atņemšana. Nosakot /pers. A/ sodu par minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, pirmās instances tiesa pamatoti nepiemēroja

alternatīvu papildsodu – mantas konfiskāciju. Atbilstoši Krimināllikuma Pārejas noteikumu 12.punkta nosacījumiem, papildsodu –

policijas kontroli – turpina piemērot personām, kuras līdz 2014.gada 31.decembrim izdarījušas citu šā likuma sevišķās daļas pantā

paredzēto noziedzīgo nodarījumu. Tādējādi nosakot /pers. A/ sodu par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā un 253.panta otrajā daļā

paredzētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, pirmās instances tiesa pamatoti piemēroja obligātu papildsodu – policijas kontroli.

Krimināllikuma 46.panta trešajā daļā ir noteikts, ka, nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos

apstākļus. Izskatāmajā lietā ir konstatēts viens apsūdzētā /pers. A/ atbildību mīkstinošs apstāklis un nav konstatēti apsūdzētā /pers. A/

atbildību pastiprinoši apstākļi. Pirmās instances tiesa par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā paredzēta noziedzīga nodarījumu

izdarīšanu /pers. A/ piesprieda pamatsodu – brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem, un papildsodu – policijas kontroli uz 1 gadu. Par

Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pirmās instances tiesa piesprieda /pers. A/ pamatsodu

– brīvības atņemšanu uz 3 gadiem, un papildsodu – policijas kontroli uz 3 gadiem.

Par Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu /pers. A/ bija piespriests minimālais

brīvības atņemšanas soda apmērs, kādu paredz Krimināllikuma 253.panta otrās daļas sankcija atbilstoši 2012.gada 13.decembra likuma

„Grozījumi Krimināllikumā” Pārejas noteikumu 6.punkta nosacījumiem. Tomēr par minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu pirmās

instances tiesa, nekonstatējot atbildību pastiprinošus apstākļus un nenorādot īpašu motivāciju, piesprieda /pers. A/ maksimālo

papildsoda – policijas kontroles apmēru.

Ņemot vērā, ka pirmās instances tiesa /pers. A/ izdarītos noziedzīgos nodarījumus, kas paredzēti Krimināllikuma 253.panta

pirmajā un otrajā daļā, nepamatoti klasificēja kā smagākus, kā arī to, ka par Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanu, nepastāvot atbildību pastiprinošiem apstākļiem un citiem apsvērumiem, pirmās instances tiesa piemēroja

maksimālo papildsoda – policijas kontrole apmēru, apelācijas instances tiesa uzskata, ka ir nepieciešams samazināt /pers. A/ piespriestā

pamatsoda apmēru par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, kā arī piespriestā papildsoda

– policijas kontroles apmēru par Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. /pers. A/ par

Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu piespriestā papildsoda – policijas kontroles apmērs

jau ir noteikts minimālais, kādu paredz minētā panta sankcija atbilstoši Krimināllikuma 45.panta (Krimināllikuma redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2014.gada 31.decembrim) nosacījumiem, līdz ar to apelācijas instances tiesai nav pamata vēl vairāk samazināt viņam

piespriestā papildsoda – policijas kontroles apmēru. /pers. A/ par Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanu piespriestā pamatsoda – brīvības atņemšana apmērs jau ir noteikts minimālais, kādu paredz minētā panta sankcija,

līdz ar to apelācijas instances tiesai nav pamata vēl vairāk samazināt viņam piespriestā pamatsoda apmēru.

Apelācijas instances tiesa uzskata, ka nav nekāda pamata apmierināt apsūdzētā /pers. A/ aizstāvja apelācijas sūdzību un

noteikt /pers. A/ sodu, piemērojot Krimināllikuma 55.panta noteikumus. Latgales apgabaltiesas ieskatā šajā gadījumā nav nekāda

tiesiska pamata piemērot nosacītu notiesāšanu, jo izdarīti mazāk smags noziegums un smags noziegums, turklāt minētie noziedzīgi

nodarījumu apdraud gan tieši, gan netieši visas sabiedrības intereses. Turklāt Krimināllikuma 55.panta pirmās daļas noteikumi paredz,

ka nosacītu notiesāšanu var piemērot gadījumā, ja tiesa iegūst pārliecību, ka vainīgais, sodu neizciešot, turpmāk neizdarīs

likumpārkāpumus. Šajā gadījumā tiesai šādas pārliecības nav, jo no lietas materiāliem redzams, ka /pers. A/ agrāk bija piespriests sods,

kas nebija saistīts ar brīvības atņemšanu (2.sējuma, lietas 24.lapa), tomēr minētais sods vēlāk bija aizstāts ar īslaicīgu brīvības

atņemšanu (2.sējuma, lietas 24.lapa).

Soda izciešanas laikā pirmās instances tiesa pamatoti ieskaitīja /pers. A/ aizturēšanā pavadīto laiku 2012.gada 26.oktobrī

(vienu dienu) un no 2012.gada 13.novembra līdz 2012.gada 15.novembrim.

Apelācijas instances tiesa uzskata, ka apsūdzētā /pers. A/ aizstāvja lūgums atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā par

procesuālo izdevumu piedziņu valsts labā no apsūdzētā /pers. A/, atbrīvojot apsūdzēto /pers. A/ no samaksas par aizstāvja palīdzību, nav

pamatots. Kriminālprocesa likuma 367.panta 4.punkts paredz, ka procesuālie izdevumi ir samaksa advokātam, kad izdevumus par

juridisko palīdzību sedz no valsts līdzekļiem. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 368.panta panta pirmās daļas nosacījumiem

procesuālie izdevumi ir piedzenami no notiesātajiem. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 85.panta pirmās daļas 1.punkta noteikumiem

tiesības uz atbrīvošanu no samaksas par aizstāvja palīdzību ir personai, kuras mantiskais stāvoklis izslēdz iespēju samaksu par aizstāvja

palīdzību nodrošināt no saviem līdzekļiem. Lietas materiālos nav nekādu pierādījumu tam, ka /pers. A/ esošais mantiskais stāvoklis

izslēdz iespēju – samaksu par aizstāvja palīdzību, nodrošināt no saviem līdzekļiem. Tas vien, ka krimināllieta pirmās instances tiesā tika

izskatīta apsūdzētā prombūtnē (in absentia) un lietas materiālos nav ziņu par /pers. A/ mantisko stāvokli, apelācijas instances tiesas

ieskatā nav pamats secinājumam, ka /pers. A/ ir atzīstams par tādu personu, kuras mantiskais stāvoklis izslēdz iespēju samaksu par

aizstāvja palīdzību nodrošināt no saviem līdzekļiem. Tāpēc nav nekāda tiesiska pamata atbrīvot /pers. A/ no procesuālo izdevumu

piedziņas, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 85.panta pirmās daļas 1.punkta noteikumiem.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 563.panta 1.1 daļas 2.punktu, Latgales apgabaltiesa

nosprieda

Daugavpils tiesas 2019.gada 14.februāra spriedumu atcelt daļā:

- par apsūdzētajam /pers. A/ noteikto sodu par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2013.gada 31.martam) paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu;

- par apsūdzētajam /pers. A/ noteikto sodu par Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2013.gada 31.martam) paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu;

- par apsūdzētajam /pers. A/ noteikto sodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta trešās

daļas noteikumiem;

- par apsūdzētajam /pers. A/ noteikto galīgo sodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta

piektās daļas noteikumiem.

Atceltajā daļā taisīt jaunu spriedumu.

/pers. A/ sodīt par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada

31.martam) paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ar brīvības atņemšanu uz 5 (pieciem) mēnešiem, ar policijas kontroli uz 1

(vienu) gadu.

/pers. A/ sodīt par Krimināllikuma 253.panta otrajā daļā (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada

31.martam) paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ar brīvības atņemšanu uz 3 (trim) gadiem, ar policijas kontroli uz 1 (vienu)

gadu.

Sodu /pers. A/ noteikt pēc noziedzīgo nodarījumu kopības saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmās daļas noteikumiem,

daļēji saskaitot piespriestos sodus, – brīvības atņemšana uz 3 (trim) gadiem 1 (vienu) mēnesi, ar policijas kontroli uz 1 (vienu) gadu 6

(sešiem) mēnešiem.

Galīgo sodu /pers. A/ noteikt pēc noziedzīgu nodarījumu kopības saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta piektās daļas

noteikumiem, noteikto sodu daļēji saskaitot ar Daugavpils tiesas 2014.gada 23.janvāra lēmumā piespriesto sodu, – brīvības atņemšana

uz 3 (trim) gadiem 1 (vienu) mēnesi 10 (desmit) dienām, ar policijas kontroli uz 1 (vienu) gadu 6 (sešiem) mēnešiem.

Pārējā daļā Daugavpils tiesas 2019.gada 14.februāra spriedumu atstāt negrozītu.

Pilns spriedums būs pieejams 2019.gada 23.maijā.

Spriedumu var pārsūdzēt desmit dienu laikā kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā par kasācijas iemesliem, kas paredzēti

Kriminālprocesa likuma 574. un 575.pantā, sūdzību iesniedzot Latgales apgabaltiesā.

Tiesnesis I.Raciņš

Tiesnesis J.Vasiļkovskis

Tiesnese D.Skudra