Court allows employer appeal, overturns accident report, orders new inspection finding worker negligence.

Lietas Nr. A420233716

Lietas arhīva Nr. A42-02337-16/2

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2016.gada 28.novembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese S.Audzere,

piedaloties pieteicējas SIA “/nosaukums A/” pārstāvim /pers. B/, atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts darba

inspekcijas pilnvarotajai pārstāvei /pers. C/, trešajai personai /pers. D/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc SIA “/nosaukums A/” pieteikuma par Valsts darba inspekcijas 2016.gada

11.maija lēmuma “Par akta Nr.1108622015 par nelaimes gadījumu darbā apstrīdēšanu” atcelšanu un pienākuma uzlikšanu Valsts darba inspekcijai izdot

jaunu administratīvo aktu, ņemot vērā tiesas nolēmumā konstatētos faktus un juridiskos apsvērumus.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts darba inspekcijas izveidotā komisija izmeklēja nelaimes gadījumu darbā, kas notika 2015.gada 2.septembrī ar pieteicējas SIA

“/nosaukums A/” darbinieku /pers. D/. 2015.gada 12.novembrī Valsts darba inspekcijas amatpersona par nelaimes gadījumu darbā reģistrēja aktu

Nr.1108622015 (turpmāk – akts), kurā atzīts, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts.

Akta 6.3.punktā norādīti nelaimes gadījuma cēloņi. Pirmkārt, nepietiekoši ir novērtēti darba vides riska faktori daļēji demontēta starpstāvu

pārseguma stabilitātei – nav vērtēts caurkrišanas risks. Otrkārt, nav paredzēti pasākumi caurkrišanas riska novērtēšanai būvstrādniekiem konkrētā darba

vietā. Treškārt, neparedzēts, vizuāli neredzams zemgrīdas (dēļu klāja starp sijām) konstrukcijas defekts.

Akta 7.1. un 7.2.apakšpunktā norādīts, ka pieteicēja nav ievērojusi Ministru kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumu Nr.660 “Darba vides

iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr.660) 14.1. un 33.1.apakšpunktā noteiktās prasības.

Akta 7.2.apakšpunktā norādīts, ka pieteicējas 2015.gada 7.jūlijā veiktajā “Darba vides un tajā esošo darba vietu vai darba veidu pārbaude,

nosakot tajos pastāvošos darba vides faktorus un konstatējot faktorus, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai” būvstrādnieka

darba vietai kā faktors, kas var radīt risku, nav vērtēts caurkrišanas risks. Risku novērtējumā darba vides faktors norādīts paklupšanas, pakrišanas,

caurkrišanas iespēja, t.i., kods B, bet kods C, kas var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai, caurkrišanas risks, nav vērtēts.

[2] Pieteicēja apstrīdēja aktu tā iemelsa dēļ, ka tajā konstatēta pieteicējas vaina notikušajā nelaimes gadījumā, un daļā, ar kuru konstatēts, ka

pieteicēja ir pārkāpusi darba aizsardzības normatīvo aktu prasības.

[3] Ar Valsts darba inspekcijas direktora 2016.gada 11.maija lēmumu Nr.2015-05-04/279-2016-05-05/172 (turpmāk – Lēmums) cita starpā

nolemts:

1. akta 6.3.punktā norādīto pirmo nelaimes gadījuma cēloni izteikt šādā redakcijā: “6.3.1. Nepietiekoši novērtēti darba vides riska faktori –

nav vērtēts caurkrišanas risks caur apakšējo dēļu klāju, veicot grīdas demontāžu līdz nesošajām konstrukcijām”;

2. akta 6.3.punktā norādīto otro nelaimes gadījuma cēloni izteikt šādā redakcijā: “6.3.2. Nav paredzēti pasākumi caurkrišanas riska

novērtēšanai būvstrādniekiem konkrētā darba vietā”;

3. papildināt akta 6.3.punktu ar ceturto nelaimes gadījuma cēloni: “6.3.4. Nepilnības darba drošības instrukciju saturā un instruktāžu veikšanā”.

4. papildināt akta 7.punktu “Papildus ziņas” ar 7.13.apakšpunktu “7.13. Darba devējs SIA “/nosaukums A/” nav ievērojusi Darba aizsardzības

likuma 14.panta pirmajā daļā noteiktās prasības: “Darba devējs nodrošina, lai ikviens nodarbinātais saņemtu instruktāžu un tiktu apmācīts darba

aizsardzības jomā, kas tieši attiecas uz viņa darba vietu un darba veikšanu. Šādu instruktāžu un apmācību veic, uzsākot darbu, mainoties darba

raksturam vai darba apstākļiem, ieviešot jaunu vai mainot iepriekšējo darba aprīkojumu un ieviešot jaunu tehnoloģiju. Nodarbināto instruktāžu un

apmācību pielāgo darba vides riska pārmaiņām un periodiski atkārto.” Būvstrādnieki tika instruēti pēc instrukcijām, kas nesatur informāciju par

paaugstināta riska demontāžas darbu veikšanu. Kā arī instrukcija nesatur informāciju par drošu pārvietošanos pie atsegtajām nesošām garensijām,

veicot būvgružu savākšanas un iznešana darbus un aizliegumu atrasties uz dēļu klāja, u.c.”;

5. papildināt akta 7.2.punkta tekstu abos punkta teikumos aiz vārdiem “caurkrišanas risks” ievietot tekstu “caur apakšējo dēļu klāju, veicot

grīdas demontāžu līdz nesošajām konstrukcijām”.

Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.

[3.1] Veicot būvgružu savākšanu būvobjekta trešajā stāvā, ar /pers. D/ notika nelaimes gadījums darbā. Proti, /pers. D/, pārvietojoties pa

ēkas trešo stāvu, pazuda zem kājām pamats, kā rezultātā, /pers. D/ izkrita uz ēkas otro stāvu un guva smagas traumas. Ņemot vēra notikušā

nelaimes gadījuma faktiskos apstākļus, uz to ir attiecināms darba vides risks – caurkrišanas iespēja. Risku novērtējumā vērtēta tikai caurkrišanas

iespēja caur atverēm, bet nav vērtēta caurkrišanas iespējamība tieši caur grīdas klāju, it sevišķi, ņemot vērā, ka būvobjektā /pers. D/ bija jāveic

grīdas demontāža līdz nesošajām konstrukcijām (jānoņem augšējais nesošais dēļu grīdas klājs, jāizvāc esošais grīdas pildījums starp garensijām pie

atklāta apakšējā grīdas klāja, turklāt darbi jāveic, atrodoties un pārvietojoties pa atsegto dēļu klāju). Tātad pieteicēja nav vērtējusi caurkrišanas

risku caur apakšējo grīdas klāju pie atsegtām nesošajām garensijām, gan atrodoties uz apakšējo grīdas dēļu klāja, gan ejot pa apakšējo grīdas

dēļu klāju, gan vācot starp garensijām esošos siltuma un skaņas izolācijas materiālus, gan pārvietojoties pa telpu. Pieteicēja nav vērtējusi ar

demontāžās darbiem saistītos riskus. Neizvērtējot caurkrišanas risku caur dēļu grīdas klāju pie atklātajām garensijām un nenosakot atrašanās uz

dēļu klāja bīstamību, netika atbilstoši noteikti drošības pasākumi. Iepriekš norādītais bija viens no galvenajiem cēloņiem notikušajam nelaimes

gadījumam darbā. Tātad par nelaimes gadījuma cēloni ir atbildīgs darba devējs.

[3.2] Lai nodarbinātie, veicot darbu, izvairītos no kritiena vai netiešas uzkāpšanas uz neizturīgām virsmām, darba devējam jāveic drošības

pasākumi kritiena apturēšanai vai darba vietas ierobežošanai. Minētais izriet no Ministru kabineta 2014.gada 18.marta noteikumu Nr.143 “Darba

aizsardzības prasības, strādājot augstumā” (turpmāk - noteikumi Nr.143) 80.punkta.

Pieteicēja nav iesniegusi nelaimes gadījuma vietas trešā stāva fotouzņēmumu - caurumu grīdā un esošo stāvokli telpā, līdz ar to nav

pārbaudāms, vai trešajā stāvā nelaimes gadījuma laikā starp garensijām ir bijuši novietoti dēļi, lai darbinieki, veicot būvgružu izvākšanu, varētu

droši pārvietoties.

Darba devējam bija jāpievērš īpaša uzmanība, kā arī jāizvērtē situācija, vai pārvietošanās pa nesošajām garensijām un atsegto dēļu klāju, ir

pieļaujama, nezinot grīdas klāja faktisko stāvoli. Ēkas dēļu klājs bija “turējis” biezu smilšu kārtu, kuras aptuvenais svars bija 320 kg uz

kvadrātmetru. Atsegtais dēļu klājs ir apmēram 138 gadus pakļauts slodzēm no esošā pildījuma starp garensijām un no otrā stāva griestu

konstrukcijas slodzēm, līdz ar to nebija zināms ne apakšējo dēļu, ne arī dēļu un garensiju savienojumu vietu, tostarp, arī konstrukcijās esošo naglu,

līstu, u.c. elementu faktiskais slodžu izturības stāvoklis. Nebija zināmi iespējamie laika gaitā radušies bojājumi pašos dēļos, piemēram, zaru vietās.

Nebija zināmi fakti par veiktajām grīdas konstrukciju pārbūvēm – tikai nelaimes gadījuma laikā noskaidrojās fakts par grīdā esošo tehnoloģisko

lūku. Lai izslēgtu caurkrišanas risku caur apakšējo dēļu klāju, atsegtais apakšējais dēļu klājs starp garensijām pieteicējai bija jāidentificē kā

“neizturīga virsma” un saskaņā ar noteikumu Nr.143 80.punktu, jāveic atbilstoši drošības pasākumi. Iestāde atsaucas uz Ministru kabineta

2003.gada 25.februāra noteikumu Nr.92 “Darba aizsardzības prasības, veicot būvdarbus” (turpmāk - noteikumi Nr.92) 3.9., 72.1. un

72.2.apakšpunktu un norāda, ka gadījumā, ja pieteicēja būtu identificējusi apakšējo dēļu klāju kā “neizturīgu virsmu”, tad, lai pilnīgi izslēgtu

caurkrišanas risku, darbi bija jāorganizē tā, lai nepieļautu /pers. D/ atrašanos un pārvietošanos pa apakšējo dēļu klāju. Lietas materiālos nav

pasākumu plāns, kurā būtu norādīti atbilstošie drošības pasākumi drošai iešanai pa telpu pie atsegtajām garensijām. Lai /pers. D/ izpildītu

pieteicējas norādi par pārvietošanos tikai pa garensijām, pieteicējam bija jānorāda, kā tieši veikt būvgružu starp garensijām savākšanu, it īpaši kur

atrasties vākšanas laikā, vai stāvēt uz apakšējā dēļu klaja, vai stāvēt uz garensijām, un kā ir iespējams pārvietoties tikai pa garensijām, ja ir jānes

rokās vai maisos būvgruži. Tā kā pieteicēja /pers. D/ nenorādīja, kā droši veikt būvgružu starp garensijām savākšanu, ar /pers. D/ notika nelaimes

gadījums darbā. Notikušais nelaimes gadījums ir apliecinājums tam, ka norāde "pārvietoties pa garensijām" nav pietiekams drošības pasākums.

[3.3] Iestāde atsaucas uz Ministru kabineta 2010.gada 10.augusta noteikumu Nr.749 “Apmācības kārtība darba aizsardzības jautājumos”

(turpmāk noteikumi – Nr.749) 8.punktu un Darba aizsardzības likuma 14.panta pirmo daļu un norāda, ka pieteicēja darbiniekus ir apmācījusi pēc

instrukcijām, kuras nesatur nekādu informāciju par tādu drošu demontāžas darbu veikšanu, kuri rada paaugstinātu risku nodarbināto drošībai un

veselībai. /pers. D/ nebija apmācīts par pastāvošo caurkrišanas risku caur dēļu klāju, nebija apmācīts par pastāvošo bīstamību, atrodoties uz šī

dēļu klāja, un nebija apmācīts, kā droši veikt darbus un kā droši pārvietoties pa telpu, kad ir atsegtas garensijas. Tā kā /pers. D/ nav bijis apmācīts

drošam darbam grīdas demontāžas un būvgružu savākšanas laikā pie atsegtajām garensijām, atbildība par notikušo nelaimes gadījumu nav

uzliekama /pers. D/.

[4] Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums par Lēmuma atcelšanu un pienākuma uzlikšanu Valsts darba inspekcijai

izdot jaunu administratīvo aktu, ņemot vērā tiesas nolēmumā konstatētos faktus un juridiskos pasvērumus. Pieteikums pamatots ar turpmāk

minētajiem argumentiem.

[4.1] Pieteicēja ir ievērojusi darba aizsardzības normatīvo aktu prasības.

Pieteicēja ir ievērojusi Darba aizsardzības likuma 14.panta pirmo daļu un noteikumu Nr.749 29.punktu, jo ir veikusi nodarbināto

ievadapmācību un instruktāžu, par ko nodarbinātie (arī /pers. D/) ir parakstījušies. Secīgi /pers. D/ ir saņēmis instruktāžu un tika apmācīts darba

aizsardzības jomā, kas tieši attiecas uz viņa darba vietu un darba veikšanu.

Iestāde nepamatoti atsaucas uz noteikumiem Nr.143. /pers. D/ nelaimes gadījuma brīdī veica darbu, atrodoties ēkas trešajā stāvā.

Noteikumi Nr.143 nav attiecināmi uz darbiem, kas tiek veikti, atrodoties kādā no ēkas stāviem. Turklāt iestādes norādītais noteikumu Nr.143

80.punkts atrodas sadaļā, kas noteic drošības prasības, veicot darbu uz jumtiem.

Prasības, demontējot vai nojaucot būvi vai konstrukciju, atrodas noteikumu Nr.92 sadaļā, kas noteic darba aizsardzības papildu prasības

darba vietu iekārtošanai ārpus telpām. Tā kā /pers. D/ veica darbus iekštelpās, iestāde nepamatoti atsaucas uz noteikumiem Nr.92.

Iestāde nav norādījusi, kura tiesību norma noteic prasību pieteicējai dēļu klāju starp garensijām identificēt kā “neizturīgu virsmu”.

[4.2] Pieteicēja ir izvērtējusi darba riskus. Proti, slēdzienā pie darba vides faktora “Paklupšanas, pakrišanas, caurkrišanas iespēja” kā

faktors, kas var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai, t.i., kods TF 175, norādīts “dažādi šķēršļi, atveres”, novērtējot to kā pastāvošu

traumatisma riska faktoru ar novērtējumu 9 – vērā ņemams risks. Ņemot vērā konstatēto risku, gan ievadinstrukcijā, gan instrukcijā darba vietā

2015.gada 4.augustā darbiniekiem tika norādīts, ka, pārvietojoties darba telpās, jāizmanto tikai garensijas. Neskatoties uz minēto, /pers. D/

pārvietojās pa nesošo dēļu klāju starp garensijām. Darba vieta pirms nelaimes gadījuma bija apsekota un nekādi atvērumi, spraugas vai

deformācijas pazīmes netika konstatētas. Pieteicēja nevarēja saprātīgi paredzēt to, ka dēļu klājs būtu tik bīstams darba vietā esošajiem, lai noteiktu

vēl kādus papildu pasākumus caurkrišanas riska novēršanai būvstrādniekiem, izņemot rīkojumu pārvietoties tikai pa garensijām, ko konkrētajā

gadījumā /pers. D/ neievēroja. Tādējādi nav pamatots aktā norādītais, ka pieteicēja ir pārkāpusi noteikumu Nr.660 14.1.apakšpunktu, proti,

nepietiekoši novērtējusi darba vides riska faktorus daļēji demontēta starp stāvu pārseguma stabilitātei – nav vērtējusi caurkrišanas risku, un

33.1.apakšpunktu, proti, nav paredzējusi pasākumus caurkrišanas riska novēršanai būvstrādniekam konkrētā darba vietā.

[4.3] Ņemot vērā garensiju novietojumu un to platumu, attālumu starp tām, dēļus, kuri pārlikti pāri garensijām, secināms, ka ikvienai

personai, tajā skaitā /pers. D/, bija iespēja pilnīgi droši pārvietoties telpā, vākt un nest būvgružus, nekāpjot un neuzkāpjot uz dēļu klāja starp

garensijām. Iestādes apgalvojums, ka pieteicēja nav iesniegusi nelaimes gadījuma vietas trešā stāva fotouzņēmumu, neatbilst patiesībai. Pieteicēja

bija iesniegusi iestādei fotogrāfijas.

[4.4] Darbiniekiem ir pienākums ievērot darba devēja instrukcijas. /pers. D/ ir pārkāpis darba devēja instrukcijas, kā arī tieši /pers. D/ nav

ievērojis darba drošības prasības, kas novedis pie nelaimes gadījuma. Ja /pers. D/ būtu pārvietojies tikai pa garensijām, nelaimes gadījums nebūtu

noticis.

[5] Administratīvajā rajona tiesā saņemts Valsts darba inspekcijas paskaidrojums, kurā norādīts, ka iestāde pieteikumu neatzīst, balstoties uz

Lēmumā minētajiem apsvērumiem. Papildus uzsvērti turpmāk minētie argumenti.

[5.1] Pieteicējas norādītais, ka /pers. D/ ir saņēmis instruktāžu, kā arī ticis apmācīts darba aizsardzības jomā, kas tieši attiecas uz /pers. D/

darba vietu un darba veikšanu, ir nepamatots.

[5.2] Darbs augstumā nozīmē visus gadījumus, kad pastāv iespēja krist no augstāka līmeņa uz zemāku, tostarp, arī atrodoties kādā no ēkas

stāviem, proti, šajā gadījumā, /pers. D/ veicot demontāžas darbus ēkas trešajā stāvā.

[5.3] Iestāde atsaucas uz noteikumu Nr.92 1. un 2.punktu, no kā secina, ka šie noteikumi nosaka darba aizsardzības prasības, veicot

būvdarbus. Pie būvdarbiem tiek pieskaitīta jaunu objektu būvniecība, esošo objektu remonts un rekonstrukcija un citi būvdarbi, tostarp, būvju

nojaukšana, noārdīšana un demontāža. /pers. D/ veica demontāžas darbus būvobjekta trešajā stāvā, līdz ar to noteikumi Nr.92 attiecināmi uz

konkrēto gadījumu.

[5.4] Pieteicēja iestādē ir iesniegusi fotouzņēmumu ar fiksēto otrajā stāvā nokritušo trešā stāva grīdas pārseguma konstrukcijas daļu, bet nav

iesniegusi nelaimes gadījuma vietas trešā stāva fotouzņēmumu - atvērumu grīdā un esošo stāvokli telpā.

[6] Administratīvajā rajona tiesā saņemts trešās personas /pers. D/ paskaidrojums, kurā norādīts, ka pieteicējas pieteikums ir pamatots.

Trešā persona norāda, ka pieteicēja ir ievērojusi darba aizsardzības prasības un izvērtējusi darba riskus. Trešā persona noklausījās

instruktāžu darba aizsardzībā, kurā bija vērsta uzmanība, ka, pārvietojoties darba telpās, ir jāizmanto garensijas. Ir parakstījies par veikto

ievadapmācību un sākotnējo instruktāžu, ir iepazīstināts ar risku novērtējumu profesijā, apņēmās izpildīt darba aizsardzības prasības un darba

kārtības noteikumus. Notikuma vietā strādāja ne pirmo dienu un nekādu bīstamību tur nebija – grīda bija bez caurumiem un lūkām.

[7] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis prasību uzturēja, norādot uz rakstveidā sniegto argumentāciju. Valsts darba inspekcijas pārstāve

prasību neatzina, minot rakstveidā sniegto pamatojumu.

Trešā persona /pers. D/ tiesas sēdē norādīja, ka ēkas trešajā stāvā vācis būvgružus, grīdas noņemšanas darbus nav veicis. Bijis instruēts par

darba aizsardzības noteikumiem, ka, pārvietojoties darba vietas telpās, jāizmanto tikai garensijas.

Tiesa sēdē uzklausīja lieciniekus - /pers. E/ un /pers. F/.

Motīvu daļa

[8] Ar Lēmumu Valsts darba inspekcija konstatējusi, ka 2015.gada 2.septembrī ar /pers. D/ notikušā nelaimes gadījuma cēloņi ir: 1) nepietiekoši

novērtēti darba vides riska faktori – nav vērtēts caurkrišanas risks caur apakšējo dēļu klāju, veicot grīdas demontāžu līdz nesošajām konstrukcijām, 2)

nav paredzēti pasākumi caurkrišanas riska novēršanai būvstrādniekam konkrētā darba vietā, 3) neparedzēts, vizuāli neredzams zemgrīdas (dēļu klāja

starp sijām) konstrukcijas defekts, 4) nepilnības darba drošības instrukciju saturā un instruktāžu veikšanā. Līdz ar to atzīts, ka notikušajā nelaimes

gadījumā vainojama ir pieteicēja.

Pieteicēja nepiekrīt Lēmumam daļā, ar kuru atzīts, ka nelaimes gadījuma cēloņi ir nepietiekoši novērtēti darba vides riska faktori – nav vērtēts

caurkrišanas risks caur apakšējo dēļu klāju, nav paredzēti pasākumi caurkrišanas riska novēršanai būvstrādniekam konkrētā darba vietā un nepilnības

darba drošības instrukciju saturā un instruktāžu veikšanā, un secīgi tam, ka pieteicēja atzīta par vainīgu notikušajā nelaimes gadījumā.

Līdz ar to tiesa vērtēs, vai Valsts darba inspekcija Lēmumā pareizi konstatējusi nelaimes gadījuma cēloņus un līdz ar to arī pieteicējas vainu

notikušajā.

[9] Lēmumā par nelaimes gadījuma cēloni atzīts apstāklis, ka nav vērtēts caurkrišanas risks caur apakšējo dēļu klāju.

Saskaņā ar noteikumu Nr.660 14.1 apakšpunktu, novērtējot darba vides risku, darba devējs nodrošina darba vides un tajā esošo darba vietu vai

darba veidu pārbaudi, nosakot tajos pastāvošos darba vides faktorus un konstatējot faktorus, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un

veselībai. Minēto noteikumu 33.1 apakšpunkts noteic, ka, pamatojoties uz darba vides riska novērtēšanas rezultātiem un darba vietu pārbaudē iegūto

informāciju, darba devējs nosaka darba vietas un darba veidus, kuros pastāv darba vides risks un ir nepieciešams veikt darba aizsardzības pasākumus tā

novēršanai vai samazināšanai, kā arī nodarbinātos, kuri ir pakļauti īpašam riskam.

No minētajām tiesību normām secināms, ka darba vides riska novērtējumam ir jābūt atbilstošam situācijai vērtējamā vidē un apstākļos,

visaptverošam un pilnīgam.

No lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja ir veikusi darba vides un tajā esošo darba vietu vai darba veidu pārbaudi, nosakot pastāvošos darba vides

faktorus un konstatējot faktorus, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai (turpmāk – pārbaude). Pārbaudi veicis darba aizsardzības

speciālists /pers. E/ (diploma Nr.4091) (lietas 123.lapa), piedaloties SIA “/nosaukums G/” darbiniekam /pers. F/ un pieteicējas darbiniekam /pers. H/

(lietas 45.lapa). Pārbaudes rezultātā 2015.gada 7.jūlijā apstiprināts darba vides riska novērtējums būvstrādnieka amatam telpu pielāgošanai mūsdienu

prasībām RSU ēkas daļai /adrese I/ (lietas 32.-45.lapa).

Izvērtējot ar darba vietu saistītus faktorus, cita starpā norādīts, ka darba vietā pastāv vērā ņemams traumatisma riska faktors - ar novērtējumu 9 -

paklupšanas, pakrišanas un caurkrišanas iespējai, ko var radīt nelīdzens grīdas segums, dažādi šķēršļi, atveres (skalā, kur 1-3 – triviāls risks, 4-8 –

neliels risks, 9-16 – vērā ņemams risks, vairāk kā 16 – nepieļaujams risks).

Aktā (lietas 24.-27.lapa) norādīts, ka tehnoloģiskā atvēruma lūka, caur kuru izkrita /pers. D/, bija neparedzēts, vizuāli neredzams zemgrīdas (dēļu

klāja starp sijām) konstrukcijas defekts.

Darba aizsardzības speciālista /pers. E/ 2015.gada 18.septembra paskaidrojumā (lietas 51.lapa) minēts, ka, veicot darba vides riska faktoru

identifikāciju un novērtēšanu būvobjekta telpās, vaļēji un bīstami atvērumi telpu grīdās netika konstatēti. Arī pieteicējas darbinieka /pers. H/ 2015.gada

18.septembra paskaidrojums (lietas 53.lapa) un /pers. D/ 23.septembra paskaidrojums (lietas 54.lapa) apstiprina minēto.

Tiesas sēdē SIA “/nosaukums G/” darbinieks /pers. F/ norādīja, ka, veicot apsekošanu, tehnoloģiskā atvēruma lūku nebija iespējams vizuāli redzēt,

jo tās malas bija zem sijas – savienojumu nevarēja redzēt ne no augšas, ne no apakšas. Arī /pers. D/ tiesas sēdē apstiprināja, ka tehnoloģiskā atvēruma

lūka nebija redzama.

No minētajiem pierādījumiem secināms, ka, neveicot īpaši padziļinātu izpēti, nebija iespējams konstatēt, ka zem grīdas pārseguma dēļiem atrodas

tehnoloģiskā atvēruma lūka, caur kuru izkrita /pers. D/. Vizuāli pamanāma tā nebija.

Saskaņā ar darba aizsardzības speciālista /pers. E/ paskaidrojumu (lietas 49.lapa) un aktu (lietas 24.-27.lapa), tehnoloģiskā atvēruma lūka

uzbūvēta reizē ar ēku 19.gadsimta otrajā pusē, kad būvniecībā lietoja salmus un kaļķa javas apmetumu. Tā gadu gaitā zaudējusi savu funkcionālo nozīmi

un līdz ar to tai netika veiktas tehnoloģiskās apkopes un drošības pārbaudes.

Tiesa ņem vērā, ka šāda tehnoloģiskā atvēruma lūka nav ikdienišķs elements un līdz ar to tās pastāvēšanu paredzēt nebija iespējams.

Tiesas ieskatā nav pamata noteikumu Nr.660 14.1 un 33.1 apakšpunktā noteiktos pienākumus tulkot tik plaši, ka darba devējam tiek uzlikts

nesamērīgs slogs ikvienā gadījumā izvērtēt jebkuru teorētiski iespējamo scenāriju, kas varētu radīt risku nodarbināto drošībai, ja nav nekādu loģisku,

saprātīgu vai vizuālu apsvērumu, kas uz to norādītu.

Apstāklis, ka, apsekojot ēku /adrese I/, netika konstatēti bīstami atvērumi, spraugas vai deformācijas pazīmes norāda uz faktu, ka pieteicējai

nevarēja rasties saprātīgas šaubas par zemgrīdas dēļu nepietiekamu nestspēju. Arī tas, ka pirms konstruktīvo elementu izpētes darbu veikšanas uz ēkas

dēļu klāja daudzus gadus atradusies bieza smilšu kārta, norāda uz to, ka ēkas grīda ilgstoši ir izturējusi lielu smagumu, un, saprātīgi spriežot, nebija

jāšaubās par ēkas dēļu klāja nestspēju arī pēc tam, kad šāds smagums uz tās vairs neatradās.

Turklāt, izvērtējot darbā pastāvošos riska faktorus, apmācībā darba aizsardzības jautājumos 2015.gada 4.augustā uzsvērts, ka, pārvietojoties

darba telpās, jāizmanto garensijas. Minēto apstiprina /pers. D/ paskaidrojumi 2015.gada 13.novembrī (lietas 48.lapa), 2016.gada 14.jūnijā (lietas

71.lapa), 2016.gada 11.jūlijā (lietas 77.lapa), darba aizsardzības speciālista /pers. E/ (lietas 49.lapa) un pieteicējas darbinieka /pers. H/ (lietas

70.lapa) paskaidrojumi. Arī tiesas sēdē /pers. D/, /pers. E/ un /pers. F/ minēto apstiprināja.

Tiesa konstatē, ka pieteicēja ir nodrošinājusi nelaimes gadījuma vides apstākļiem un situācijai tajā atbilstošu riska novērtējumu. Valsts darba

inspekcija nepamatoti atzinusi, ka pieteicējai bija jāvērtē caurkrišanas risks tieši caur zemgrīdas dēļu klāju. Līdz ar to šāda izvērtējuma neesamība nav

atzīstama par nelaimes gadījuma cēloni.

[10] Lēmumā cita starpā norādīts, ka nav vērtēti arī ar demontāžas darbiem saistītie riski.

Iestāde uzskata, ka /pers. D/ būvobjektā veicis demontāžas darbus (lietas 21.lapa), kas saskaņā ar noteikumu Nr.92. 3.9 apakšpunktu ir

atzīstami par būvdarbiem, kas rada paaugstinātu risku nodarbināto drošībai un veselībai. Iestāde atsaucas uz noteikumu Nr.92 72.punktu, kas noteic, ka,

demontējot vai nojaucot būvi vai konstrukciju, jānodrošina nepieciešamie drošības pasākumi un jāizmanto piemēroti darba paņēmieni, kā arī darbus

plāno un veic tikai darba vadītāja vai cita darba devēja norīkota nodarbinātā uzraudzībā, kuram ir nepieciešamās zināšanas un pieredze attiecīgajā jomā.

Tiesas sēdē Valsts darba inspekcijas pārstāve norādīja, ka Līguma priekšmets ir demontāžas darbi, līdz ar to uzskatāms, ka /pers. D/ veicis visus

darbus – gan būvgružu savākšanu, gan demontāžas darbus.

Nelaimes gadījuma cēloņu noteikšanas kontekstā, nozīme ir apstāklim, kādus darbus /pers. D/ veica. Tiesa turpmāk apskatīs, vai /pers. D/ veica

demontāžas darbus un secīgi to, vai pieteicējai bija pienākums vērtēt ar demontāžas darbiem saistītos riskus.

2015.gada 12.jūnijā starp pieteicēju un SIA “/nosaukums G/” noslēgts līgums Nr.T2, ar kuru pieteicēja apņemas veikt konstruktīvo elementu

izpētes darbus, tajā skaitā arī konstrukciju atsegšanas darbus /adrese I/ (turpmāk – Līgums) (lietas 113.-122.lapa).

Saskaņā ar 2014.gada 30.decembrī starp pieteicēju un /pers. D/ noslēgto darba līgumu Nr.T20-4 (turpmāk – darba līgums) (lietas 92.-96.lapa),

/pers. D/ pieņemts darbā būvstrādnieka amatā.

Iestādes ieskatā to, ka /pers. D/ veicis tieši demontāžas darbus apliecina lokālās tāmes (lietas 119.-120.lapa), kas ir Līguma neatņemama

sastāvdaļa un darba līguma pielikums Nr.1 “Būvstrādnieka amata apraksts” (lietas 95.-97.lapa).

Lokālajā tāmē, kas paredzēta ēkas 3.stāvam, kurā notika nelaimes gadījums, norādīti veicamie darbi: 1) elektroinstalācijas demontāža, 2) vājstrāvu

demontāža, 3) santehnisko ierīču demontāža, 4) logu žalūziju demontāža, 5) logu demontāža restaurācijai, 6) iekšējo pārsedžu demontāža, 7) ārējo

skārda palodžu demontāža, 8) grīdas seguma demontāža, 9) grīdas demontāža līdz nesošajām konstrukcijām, 10) esošā grīdas pildījuma demontāža, 11)

sienu demontāža, 12) sienu apmetuma lokāla demontāža, 13) griestu apmetuma remonts (bojātajās vietās), 14) durvju demontāža rekonstrukcijai, 15)

loga ailas rekonstrukcija iekšpagalma ārsienā, lokālā fasādes bojājumu novēršana, pagaidu platformas izveide, demontāža; vēsturiskas vēdināšanas telpas

konstrukciju demontāža bēniņos, 16) būvgružu savākšana un iznešana.

Lokālā tāme neapstiprina faktu, ka tieši /pers. D/ veicis demontāžas darbus. Tāmē uzskaitīti veicamie darbi, tajā skaitā arī būvgružu savākšana un

iznešana, kas nav uzskatāma par demontāžas darbiem šī jēdziena parastajā izpratnē, jo nav saistīta ar izjaukšanu, nojaukšanu un tamlīdzīgiem darbiem.

Ņemot vērā Līguma priekšmetu un apliecinājuma kartes (lietas 109.- 112.lapa), kā arī no /pers. F/ 2016.gada 13.jūnija paskaidrojumus (lietas

69.lapa), objektā /adrese I/ bija jāveic konstrukciju atsegšanas darbi, lai pēc tam veiktu vienkāršotu ēkas atjaunošanu bez lietošanas veida maiņas ar

mērķi esošās mācību telpas pielāgot mūsdienu darba un mācību vides prasībām, nevis jāveic demontāžas darbi.

Darba aizsardzības instrukcijas būvstrādniekam (DAI.11) 3.1.punkts noteic galvenos būvstrādnieka pienākumus, veicot būvdarbus, tie ir 1) sakopt

būvlaukuma teritoriju, celiņus, nodarbināto darba vietas, 2) uzturēt tīrību un kārtību darba vietās, materiālu noliktavās, kāpņu telpās, 3) savākt

celtniecības procesā radušos materiālu atgriezumus, saslaucīt gružus un aizvākt tos uz atkritumu konteineriem, 4) piegādāt uz darba vietām tos materiālus,

kas ir vieglāki par 50 kg, lai nodrošinātu pamatprofesijas strādniekiem nepārtrauktu darba ciklu, 5) ziemas periodā attīrīt no sniega, apledojuma gājēju

celiņus būvlaukuma teritorijā, kā arī darba vietās un nokaisīt tās ar smiltīm (lietas 98.-102.lapa).

Saskaņā ar darba līguma pielikumu Nr.1 “Būvstrādnieka amata apraksts” (lietas 95.-96.lapa), /pers. D/ ar demontāžas darbiem saistītie pienākumi

ir: 1) palīdzēt uzstādīt un demontēt palīgierīces (sastatnes un pastatnes), 2) palīdzēt uzstādīt un demontēt pamata veidņus, 3) palīdzēt uzstādīt un demontēt

vienkāršus jumta segumus/daļas (ruļļu materiālus, viļņotas plāksnes, lubiņas, skārda latojumus).

No minētā tiesa secina, ka demontāžas darbus veic pamatprofesijas strādnieki. Būvstrādniekiem demontāžas darbi patstāvīgi nav jāveic.

Lietas materiālos atrodas /pers. D/ 2015.gada 4.septembra paskaidrojums (lietas 85.lapa) un 2015.gada 23.sepembra paskaidrojums (lietas

54.lapa), kuros norādīts, ka nelaimes gadījuma brīdī /pers. D/ būvdarbu vadītāja palīga SIA “/nosaukums G/” darbinieka /pers. F/ uzdevumā nodarbojās

ar būvgružu savākšanu ēkas 3.stāvā. Minēto apstiprina arī /pers. F/ (lietas 52.lapa) un pieteicējas darbinieks /pers. H/ (lietas 70.lapa).

Tiesa secina, ka no lietā esošajiem pierādījumiem izriet, ka /pers. D/ nav nodarbojies ar demontāžas darbu veikšanu. Tiesas sēdē /pers. D/

apgalvoja, ka vācis tikai gružus un nav veicis grīdas atsegšanas darbus. Arī /pers. F/ tiesas sēdē norādīja, ka demontāžas darbi netika veikti.

Tas, ka /pers. D/ savu paskaidrojumu terminoloģijā minējis, ka veicis demontāžas darbus, ir skaidrojams ar to, ka ir izmantota paskaidrojuma

veidlapas sākumā esošajos jautājumos lietotā terminoloģija.

Tādējādi noteikumu Nr.92 3.9 apakšpunktā minētais nav attiecināms uz konkrēto situāciju, jo lietā esošie pierādījumi norāda uz faktu, ka /pers. D/

nav veicis demontāžas darbus, bet gan vācis gružus. Līdz ar to nav pamatots Valsts darba inspekcijas apgalvotais par pretējo.

No minētā izriet, ka nav pamata arī noteikumu Nr.92 72.punktā minētos pienākumus attiecināt uz konkrēto situāciju. Īpaši tas attiecināms uz

noteikumu Nr.92 72.2 apakšpunktu, kas nosaka, ka darbus plāno un veic tikai darba vadītāja vai cita darba devēja norīkota nodarbinātā uzraudzībā,

kuram ir nepieciešamās zināšanas un pieredze attiecīgajā jomā, jo šajā gadījumā tas izpaustos kā pienākums uzraudzīt, kā tiek savākti būvgruži.

Līdz ar to nav pamatots arī Valsts darba inspekcijas pārstāves tiesas sēdē norādītas, ka ir bijusi nepietiekama darbinieku uzraudzība.

Turklāt noteikumu Nr.92 72.punkts, kā to pareizi norādījusi pieteicēja, atrodas šo noteikumu astotajā nodaļā “Darba aizsardzības papildu prasības

darba vietu iekārtošanai ārpus telpām”, taču gan pats nelaimes gadījums, gan pārējie objektā veicamie darbi notikuši iekštelpās.

[11] Lēmumā kā nelaimes gadījuma cēlonis norādīts apstāklis, ka nav paredzēti pasākumi caurkrišanas riska novēršanai būvstrādniekam konkrētā

darba vietā.

[11.1] Tiesa jau konstatējusi, ka, izvērtējot darbā pastāvošos riska faktorus, apmācībā darba aizsardzības jautājumos 2015.gada 4.augustā

darbiniekiem dotas norādes, ka, pārvietojoties darba telpās, jāizmanto garensijas (skatīt sprieduma 9.8 apakšpunktu). Tiesas sēdē /pers. E/ cita starpā

norādīja un /pers. D/ apstiprināja faktu, ka instruktāžā darba vietā tika minēts, ka ēka ir veca un pastāv caurkrišanas risks.

Ņemot vērā nelaimes gadījuma faktiskos apstākļus, tiesa secina, ka nelaimes gadījuma cēlonis ir noteiktā darba aizsardzības pasākuma -

pārvietošanās tikai pa garensijām - neievērošana. Ja /pers. D/ būtu ievērojis paredzēto darba drošības pasākumu un pārvietojies pa garensijām, nelaimes

gadījums nebūtu noticis, jo tehnoloģiskā atvēruma lūka, caur kuru izkrita /pers. D/ atradās tieši zem apakšējo dēļu klāja.

Līdz ar to secināms, ka norādījums - pārvietoties pa garensijām - ir atbilstošs darba aizsardzības pasākums, kuru ievērojot, nelaimes gadījums

nebūtu noticis.

Iestāde Lēmumā norāda, ka nav dokumentāri konstatējams, vai starp garensijām nelaimes gadījuma brīdī ir bijuši novietoti dēļi būvgružu drošākai

savākšanai un darba devējam bija jāpievērš īpaša uzmanība un jāizvērtē, vai pārvietošanās pa nesošajām garensijām un atsegto dēļu klāju ir pieļaujama,

nezinot grīdas klāja faktisko izturības stāvokli.

Tiesa atzīst, ka lietā esošās fotogrāfijas neatspoguļo apstākli, vai nelaimes gadījuma laikā starp garensijām novietoti dēļi. Vienas lietas materiāliem

pievienotās fotogrāfijas (lietas 55.lapa) kreisajā malā redzams, ka virs garensijām ir novietoti dēļi. To, ka vispār virs garensijām tika likti dēļi, lai drošāk

varētu pārvietoties, /pers. D/ norādījis 2016.gada 5.februāra paskaidrojumā (lietas 88.-89.lapa).

Tiesas sēdē /pers. F/ norādīja, ka, ņemot vērā nelielo attālumu starp garensijām, gružu savākšanu bija iespējams veikt, pārvietojoties tikai pa tām.

/pers. D/ tiesas sēdē, atbildot uz jautājumu, kāpēc nav pārvietojies tikai pa garensijām, norādīja, ka nav bijusi cita izeja.

No lietas materiālos esošās fotogrāfijas (lietas 55.lapa) redzams, ka attālums starp garensijām atbilst soļa attālumam. Pieteicējas darbinieks /pers.

H/ 2016.gada 14.jūlija paskaidrojumā (lietas 70.lapa) norādījis, ka vienmēr ievērojis prasību pārvietoties tikai pa garensijām, kas norāda uz faktu, ka,

tas bija iespējams.

Attiecībā uz /pers. D/ skaidroto, ka nav bijusi cita izeja, kā pārvietoties pa zemgrīdas dēļu klāju, tiesa norāda, ka, apzinoties, ka pa apakšējo dēļu

klāju pārvietoties nedrīkst, /pers. D/ bija iespējams izmantot dēļus, kā tas bija darīts arī iepriekš.

Tiesa spriedumā jau ir konstatējusi, ka pieteicējai nevarēja rasties saprātīgas šaubas par zemgrīdas dēļu nepietiekamu nestspēju, jo nebija ne

loģisku, ne vizuālu pierādījumu, kas norādītu uz pretējo (skatīt sprieduma 9.7 punktu).

[11.2] Valsts darba inspekcijas ieskatā konkrētajā gadījumā piemērojami arī noteikumi Nr.143, kuru 80.punkts noteic, ka, ja nodarbinātie strādā

uz jumta vai citas virsmas, kas gatavota no trausliem un neizturīgiem materiāliem, kuriem var izkrist cauri, lai izvairītos no kritiena vai netīšas uzkāpšanas

uz neizturīgajām virsmām, veic atbilstošus drošības pasākumus, tai skaitā aprīko darba virsmas ar pārvietošanās tiltiņiem vai apgādā ar darba vietai

atbilstošiem kolektīvajiem vai individuālajiem aizsardzības līdzekļiem kritiena apturēšanai vai darba vietas ierobežošanai.

Saskaņā ar noteikumu Nr.143 2.punktu noteikumi attiecas uz strādāšanu vietās, kas atrodas vismaz 1,5 m augstumā no zemes vai jebkuras citas

drošas virsmas, tai skaitā darbs pazemē, ja ir iespējams kritiens, uz sastatnēm, kāpnēm, jumtiem, kā arī izmantojot virves un stiprinājumus.

Nelaimes gadījums noticis izolētā telpā ēkas trešajā stāvā, par ko lietā strīda nav.

/pers. D/ izkrita caur vizuāli neredzamu tehnoloģiskā atvēruma lūku. Līdz ar to, saistībā ar notikušo nelaimes gadījumu, secināms, ka tikai tieši

virsma virs šīs tehnoloģiskā atvēruma lūkas bijusi nedroša un tā kā tās eksistenci nevarēja paredzēt, nebūtu saprātīgi darba devējam uzlikt par pienākumu

to kā tādu identificēt.

Izvērtējot noteikumu Nr.143 saturu, tiesa secina, ka tie piemērojami gadījumos, kad saprātīgi paredzams, ka iespējams kritiens, piemēram, veicot

darbu uz jumtiem vai citām virsmām, kas nav izolētas un nepasargā no kritiena vai tajās ir identificējamas bīstamas lūkas, atvērumi, kā arī veicot darbu uz

sastatnēm, kāpnēm vai izmantojot virves vai stiprinājumus.

Noteikumu Nr.143 2.punkts nevar tulkot tik plaši, kā to šajā gadījumā ir darījusi Valsts darba inspekcija. Teorētiski kritiena risks visdažādāko

iemeslu dēļ ir iespējams no jebkuras virsmas, kas augstāka par 1,5 metru. Tas ir, no jebkuras darba vietas telpas, kas atrodas augstāk par ēkas pirmo

stāvu.

Spriedumā konstatēts, ka, apsekojot nelaimes gadījuma vietu, nekādas vizuālas vai loģiskas pazīmes neliecināja par to, ka ēkas trešajā stāvā, kurā

/pers. D/ veica darba pienākumus, varētu pastāvēt kritiena risks (skatīt sprieduma 9.4-9.7 punktu).

Izvērtējot iepriekš minēto, tiesa secina, ka konkrētajā gadījumā nebija saprātīgi paredzams, ka būtu iespējams kritiens caur zemgrīdas dēļu klāju un

līdz ar to darba devējam nebija pienākums identificēt darba vietā ēkas trešajā stāvā veikto darbu kā darbu augstumā. No minētā izriet, ka iestādes

atsauce uz noteikumu Nr.143 piemērošanu nav pamatota.

Tiesas sēdē arī darba aizsardzības speciālists /pers. E/ un SIA “/nosaukums G/” darbinieks /pers. F/ arī norādīja, ka, darbu veikšana ēkas trešajā

stāvā nav uzskatāma par darbu augstumā.

[11.3] Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka par nelaimes gadījuma cēloni nav atzīstams apstāklis, ka nav paredzēti pasākumi caurkrišanas riska

novēršanai būvstrādniekam konkrētā darba vietā.

[12] Lēmumā kā nelaimes gadījuma cēlonis minētas nepilnības darba drošības instrukciju saturā un instruktāžu veikšanā.

Tiesa vērtēs, vai darba drošības instrukciju saturā un instruktāžu veikšanā ir nepilnības attiecībā uz pozīcijām, par kurām lietā pastāv strīds.

Darba aizsardzības likuma 4.panta pirmās daļas 9.punktā kā viens no darba aizsardzības vispārējiem principiem, kas jāievēro darba devējam,

veicot darba aizsardzības pasākumus, ir noteikta nodarbināto instruktāžas un apmācības darba aizsardzības jomā veikšana.

Saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 14.panta pirmo daļu darba devējs nodrošina, lai ikviens nodarbinātais saņemtu instruktāžu un tiktu apmācīts

darba aizsardzības jomā, kas tieši attiecas uz viņa darba vietu un darba veikšanu. Šādu instruktāžu un apmācību veic, uzsākot darbu, mainoties darba

raksturam vai darba apstākļiem, ieviešot jaunu vai mainot iepriekšējo darba aprīkojumu un ieviešot jaunu tehnoloģiju. Nodarbināto instruktāžu un

apmācību pielāgo darba vides riska pārmaiņām un periodiski atkārto.

Darba aizsardzības likuma 9.panta pirmā daļa noteic, ka Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt nodarbināto apmācības kārtību. Noteikumi par

nodarbināto apmācību darba aizsardzības jautājumos ir ietverti noteikumos Nr.749.

Saskaņā ar noteikumu Nr.749 9.punktu nodarbināto apmācība darba aizsardzības jautājumos ietver ievadapmācību, instruktāžu darba vietā

(sākotnējo – uzsākot darbu, atkārtoto – darba gaitā, neplānoto instruktāžu, mērķa instruktāžu), tematisko apmācību par konkrētu darba aizsardzības

jautājumu.

Minēto noteikumu 12.punkts noteic, ka ievadapmācībā nodarbinātajiem ir jāiegūst zināšanas par uzņēmuma darba vides riska faktoriem, to ietekmi

uz drošību un veselību, uzņēmuma darba kārtības noteikumiem, darba aizsardzības sistēmu uzņēmumā, kā arī par citiem darba aizsardzības

pamatjautājumiem, tostarp nodarbināto tiesībām un pienākumiem.

Savukārt instruktāžā saskaņā ar minēto noteikumu 15.punktu nodarbināto iepazīstina ar veicamo darbu, darba devēja apstiprinātajām instrukcijām

un darba aizsardzības prasībām atbilstoši konkrētā darba veidam vai profesijai attiecīgajā darba vietā, praktiski parādot drošus darba paņēmienus un

metodes un, ja nepieciešams, izmantojot uzskates līdzekļus.

Noteikumu Nr.749 8.punkts noteic, ka darba devējs nodrošina nodarbināto apmācību darba aizsardzības jautājumos, izvēloties tādu apmācības

veidu, kas atbilst nodarbinātā profesionālajai sagatavotībai, ņemot vērā nodarbinātā izglītību, iepriekšējo apmācību, darba pieredzi un spējas, kā arī

uzņēmuma specifiku.

Saskaņā ar minēto noteikumu 29.punktu ziņas par nodarbināto ievadapmācību un instruktāžu darba vietā darba devējs reģistrē attiecīgajos

dokumentos, kuri satur šo noteikumu 3. un 4.pielikumā minēto informāciju.

Lietā esošie materiāli apstiprina, ka darba vietā 2015.gada 4.augustā ir veikta gan ievadapmācība (lietas 46.lapa), gan sākotnējā instruktāža

darba vietā (lietas 47.lapa), par ko nodarbinātie, tostarp arī /pers. D/, ir parakstījušies.

Saskaņā ar noteikumu Nr.749 4.pielikumā „Darba aizsardzības instruktāža darba vietā” noteikto reģistrācijas dokumenta paraugu 6.kolonnā ir

norādāms instrukcijas temats, nosaukums vai numurs.

Lietai pievienotajā reģistrācijas dokumenta (lietas 104.lapa) 6.kolonnā ir norādīts, ka instruktāža ir veikta par sarakstā Nr.5 minētiem

jautājumiem. Izvērtējot darba aizsardzības/ugunsdrošības instrukciju sarakstu Nr.5 (lietas 105.lapa), konstatējams, ka tajā ir uzskaitītas trīs instruktāžu

grupas, ar kurām nodarbinātie tiek iepazīstināti –

1) ievadapmācība (ievadinstruktāža), kas ietver ievadapmācību darba aizsardzībā, instruktāžu par darba kārtības noteikumiem un darba vides

riskiem (novērtēšana/rezultāti);

2) instruktāža ugunsdrošībā, kas ietver ugunsdrošības instrukciju un instrukciju par darbinieku rīcību ugunsgrēka gadījumā;

3) instruktāža darba vietā, kas ietver instruktāžu par elektrodrošību (A kvalifikācijas grupas personālam), instrukciju pirmās palīdzības sniegšanā,

darbam ar rokas instrumentiem, darbam ar elektrisko instrumentu (kam ir dubulta izolācija), darbam ar individuālo rokas elektromašīnu ar maināmām

ierīcēm (zāģripu, slīpripu, urbi un tml.), būvstrādniekam /palīgstrādniekam, darbam, lietojot pārvietojamās kāpnes, darbam augstumā, stropētājam un

veicot darbus uz sastatnēm un pastatnēm.

Kā redzams, instruktāža darba vietā ietver arī darba aizsardzības instrukciju būvstrādniekam. Iepazīstoties ar minēto instrukciju (lietas 98.-

102.lapa), secināms, ka tā satur vispārējās darba aizsardzības un elektrodrošības prasības, prasības veicot iekraušanas un izkraušanas darbus, prasības

būvdarbu veikšanai un darbu izpildes laikā, kā arī prasības ārkārtējās situācijās un beidzot darbu. Līdz ar minēto konstatējams, ka /pers. D/ ir

iepazīstināts ar darba aizsardzības prasībām savā profesijā.

Lietas materiālos ir apliecinājums, ka nodarbinātie parakstījušies par to, ka ir iepazīstināti ar risku novērtējumu savā profesijā saskaņā ar likuma

“Par darba aizsardzību” 8.pantu (acīmredzot domāts Darba aizsardzības likuma 8.pants) un noteikumiem Nr.660 un apņemas izpildīt darba aizsardzības

prasības (lietas 106.lapa).

To, ka apmācībā darba aizsardzības jautājumos darbinieku uzmanība tika vērsta uz apstākli, ka, pārvietojoties darba telpās, jāizmanto tikai

garensijas, norāda /pers. D/, /pers. E/ un /pers. H/ paskaidrojumi (skatīt sprieduma 9.8 punktu) un tiesas sēdē /pers. D/, /pers. E/ un /pers. F/

liecinātais. Tiesas sēdē /pers. E/ norādīja un /pers. D/ apstiprināja, ka instruktāžā uzsvērts, ka pastāv caurkrišanas risks. Tiesa, izvērtējot minētos

paskaidrojumus un liecības, konstatē, ka nav pamata apšaubīt to ticamību, jo nav nekādu apstākļu, kas norādītu uz pretējo.

Iestāde uzskata, ka darba aizsardzības instrukcijā būvstrādniekam nav informācijas, ka, pārvietojoties darba telpās būtu jāizmanto garensijas un

nav izteikts aizliegums pārvietoties pa apakšējo dēļu klāju starp atsegtajām garensijām.

Iepazīstoties ar darba aizsardzības instrukciju būvstrādniekam (DAI.11) (lietas 98.-102.lapa), konstatējams, ka tās 4.2.6. apakšpunktā norādīts,

ka, izpildot darbus, pārvietojoties pa teritoriju vai pārvietojot (pārnēsājot) materiālus, tas jāveic tā, lai neapdraudētu savu un citu cilvēku veselību un

drošību.

Tā kā nodarbinātajiem mutiski tika sniegta instrukcija, ka, pārvietojoties darba telpās, jāizmanto tikai garensijas, tiesa atzīst, ka darba aizsardzības

instrukcijā būvstrādniekam (DAI.11) minētā norāde ir atzīstama par pietiekamu, lai uzskatītu, ka nodarbinātie ir atbilstoši instruēti par attiecīgo darba

aizsardzības pasākumu.

Ņemot vērā konkrētās instrukcijas, pārvietoties pa garensijām, pietiekoši vienkāršo raksturu, būtu nesamērīgi darba devējam uzlikt par pienākumu

darba aizsardzības instrukcijā ietvert vēl detalizētāku regulējumu.

Iestāde Lēmumā norāda, ka lietas materiālos nav pievienots pasākumu plāns, kurā būtu norādīti drošības pasākumi drošai iešanai pa telpu pie

atsegtām garensijām, piemēram, norādīts drošs pārvietošanās laukums, dēļu vai kādu citu stabilu priekšmetu novietošana starp garensijām.

Saskaņā ar noteikumu Nr.660 33.2 apakšpunktu, pamatojoties uz darba vides riska novērtēšanas rezultātiem un darba vietu pārbaudē iegūto

informāciju, darba devējs nodrošina darba aizsardzības pasākumu plāna izstrādi, kurā nosaka darba aizsardzības pasākumus, to īstenošanas termiņus un

atbildīgos par šo noteikumu 33.1 apakšpunktā minētā riska novēršanu vai samazināšanu. Nosakot un veicot darba aizsardzības pasākumus darba vides

riska novēršanai vai samazināšanai, darba devējam ir pienākums nodrošināt, lai risks netiktu pārnests uz citu vietu vai netiktu radīts cits risks.

Tiesa konstatē, ka lietas materiālos šāds pasākumu plāns neatrodas, tomēr, ņemot vērā instrukcijas - pārvietoties pa garensijām - vienkāršo

raksturu, secināms, ka mutiska instruktāža ir pietiekama, lai to saprastu. Pasākumu plāns, kurā būtu norādīts, kā pārvietoties pa garensijām un izteikts

aizliegums pārvietoties pa apakšējo dēļu klāju konkrētajā gadījumā nemainītu nelaimes gadījuma faktiskos apstākļus.

Citādāk būtu gadījumos, kad darba aizsardzības pasākumu prasības būtu specifiskas, kurās pēc instruktāžas sniegšanas varētu būt kādas

neskaidrības par to izpildi, vai to izprašanai būtu nepieciešams ilgāks laika posms. Tāpēc atzīstams, ka pieteicēja ir izvēlējusies atbilstošu apmācības

veidu, lai nodarbinātais būtu pietiekoši sagatavots savu darba pienākumu pildīšanai kā to nosaka noteikumu Nr.749 8.punkts.

Tā kā spriedumā konstatēts, ka /pers. D/ negadījuma dienā nav veicis demontāžas darbus (skatīt sprieduma 10.punktu), iestādes argumentam,

ka /pers. D/ nav iepazīstināts ar darba aizsardzības instrukciju demontāžas darbiem, nav nozīmes.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka pieteicēja, atbilstoši situācijai darba vidē, ir ievērojusi visas prasības darba drošības instrukciju saturā un instruktāžu

veikšanā, kas līdz ar to nav atzīstams par nelaimes gadījuma cēloni.

[13] Apkopojot minēto, tiesa secina, ka pieteicēja, atbilstoši nelaimes gadījuma videi un situācijai tajā, ir pietiekoši novērtējusi darba vides riska

faktorus, ir paredzējusi pasākumus caurkrišanas riska novēršanai būvstrādniekam konkrētā darba vietā, pietiekami un atbilstoši veikusi darba drošības

instruktāžu. Savukārt /pers. D/, pārvietojoties pa zemgrīdas dēļu klāju, pārkāpis darba aizsardzības prasības, līdz ar to noticis nelaimes gadījums darbā.

Administratīvā procesa likuma 253.panta sestā daļa noteic, ka gadījumā, ja nepieciešams, tiesa uzdod iestādei atceltā vai par spēkā neesošu atzītā

administratīvā akta vietā izdot jaunu administratīvo aktu. Lemjot par jauna administratīvā akta izdošanu, iestāde ņem vērā tiesas nolēmumā konstatētos

faktus un juridiskos apsvērumus.

Konkrētajā lietā tiesai ir jāuzdod iestādei pienākumu izdot jaunu administratīvo aktu, ņemot vērā tiesas nolēmumā konstatētos faktus un juridiskos

apsvērumus.

[14] Par pieteikuma iesniegšanu un lietas ierosināšanu tiesā ir samaksāta valsts nodeva 28,46 euro apmērā (lietas 73.lapa).

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnība vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu

pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Savukārt Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 “Kārtība, kādā administratīvajā lietā

iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punkts noteic, ka valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc tiesas

vai tiesneša nolēmuma stāšanās spēkā Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā

administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Ņemot vērā minēto, pieteicējas labā no atbildētājas Latvijas Republikas piespriežama samaksātā valsts nodeva 28,46 euro apmērā, kas

atlīdzināma no Valsts darba inspekcijas budžeta līdzekļiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251. un 253.panta pirmo un sesto daļu, tiesa

nosprieda:

1. Apmierināt SIA “/nosaukums A/” pieteikumu.

2. Atcelt Valsts darba inspekcijas 2016.gada 11.maija lēmumu “Par akta Nr.1108622015 par nelaimes gadījumu darbā apstrīdēšanu” ar tā

pieņemšanas dienu. Uzdot Valsts darba inspekcijai viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas izdot jaunu administratīvo aktu, ņemot

vērā tiesas nolēmumā konstatētos faktus un juridiskos apsvērumus.

3. Piespriest no atbildētājas Latvijas Republikas par labu pieteicējai SIA “/nosaukums A/” (reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, juridiskā

adrese: /adrese J/) samaksāto valsts nodevu 28,46 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese S.Audzere