Appeal court dismisses request to annul municipal council decision regarding invalid residence declaration due to civil dispute.

Lietas Nr. A420163825

AA43-0558-26/16

ECLI:LV:ADAT:2026:0610.A420163825.13.S

Administratīvā apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2026.gada 10.jūnijā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnesis referents Valters Poķis, tiesneses Līga Hāzenfuse un Anita Šteinberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona C/ pieteikumu par

Daugavpils valstspilsētas pašvaldības domes 2025.gada 6.marta lēmuma Nr.1.2.-8/294 atzīšanu par prettiesisku,

sakarā ar /Persona C/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 14.augusta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja /Persona C/ ar 2024.gada 10.decembra iesniegumu vērsās Daugavpils pašvaldības centrālās

pārvaldes Īpašuma pārvaldīšanas departamentā (turpmāk – departaments), kurā lūdza anulēt ziņas par /Persona

D/ deklarēto dzīvesvietu /Adrese A/, jo personai nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā dzīvesvietā.

Departamenta Nekustamā īpašuma nodaļa ar 2025.gada 10.janvāra lēmumu Nr.5.1.-2/86 atteica anulēt ziņas par

/Persona D/ deklarēto dzīvesvietu. Pieteicēja departamenta lēmumam nepiekrita un to apstrīdēja.

Daugavpils valstspilsētas pašvaldības dome ar 2025.gada 6.marta lēmumu Nr.1.2.-8/294 apstrīdēto

departamenta lēmumu atstāja negrozītu (turpmāk – pārsūdzētais lēmums). Pārsūdzētais lēmums pamatots ar

turpmāk minētajiem argumentiem.

[1.1] Pieteicēja ir nekustamā īpašuma /Adrese A/, īpašniece. /Persona D/ 2017.gada 27.novembrī deklarēja savu

dzīvesvietu strīdus nekustamajā īpašumā, pamatojoties uz radniecību ar pieteicēju. /Persona D/ ir pieteicējas

māte.

[1.2] Pieteicēja norādījusi, ka pašvaldība nebija tiesīga deklarēt /Persona D/ dzīvesvietas adresi pieteicējas

īpašumā bez pieteicējas piekrišanas un saskaņojuma. Pieteicēja nevēlas, lai /Persona D/ būtu deklarēta

pieteicējas īpašumā. Savukārt /Persona D/ norādījusi, ka viņas dzīvesvietas deklarācija dzīvoklī nav anulējama.

/Persona D/ paskaidrojusi, ka strīdus dzīvoklī dzīvo viena, meita neapciemo, jo pastāv domstarpības. Pastu no

pastkastītes izņem regulāri, kā arī regulāri veic komunālos maksājumus.

[1.3] Konstatējams, ka pārvaldes 2025.gada 18.februāra pieprasījums, kurš tika nosūtīts /Persona D/ uz strīdus

nekustamā īpašuma adresi, ir saņemts. Tādējādi secināms, ka /Persona D/ ir sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar

valsti un pašvaldību strīdus dzīvoklī. Persona lieto dzīvokli uz radniecības pamata. Vienlaikus konstatēts, ka

pastāv civiltiesiska rakstura strīds par dzīvokļa lietošanas tiesībām (par komunālo maksājumu savlaicīgu

apmaksu).

[1.4] Deklarētās dzīvesvietas anulēšana veicama pēc civiltiesiskā strīda galīgas atrisināšanas. Civiltiesiskā strīda

par nekustamā īpašuma lietošanas tiesībām galīgais atrisinājums ir izlikšana no nekustamā īpašuma uz tiesas

sprieduma pamata. Līdz ar to pašvaldība nekonstatē Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmajā daļā

norādīto priekšnoteikumu pastāvēšanu /Persona D/ deklarētās dzīvesvietas anulēšanai.

[2] Pieteicēja lēmumam nepiekrita un iesniedza pieteikumu tiesā. Pieteikumā norādīts, ka pašvaldība deklarēja

/Persona D/ dzīvesvietu bez pieteicējas piekrišanas un neievēroja pieteicējas īpašuma tiesības. Radniecība pati

par sevi nerada lietošanas, valdīšanas vai iegādes tiesības. Pašvaldībai bija pienākums nodrošināt /Persona D/

pašvaldības dzīvokli un deklarēt viņu tajā. Pieteicējai ar māti nav kopīgas saimniecības, /Persona D/ lieto

dzīvokli viena pati un uzskata, ka par to, ka viņa lieto elektrību, apkuri, karsto ūdeni, pietiek samaksāt no 9 līdz

13euromēnesī. Pieteicējai kā dzīvokļa īpašniecei ir saistības par saņemto pakalpojumu apmaksu, pieteicēja par

īpašumu maksā nodokļus. Izlikt māti no īpašuma nevar, jo pašvaldība, deklarējot viņu pieteicējas īpašumā,

piešķīra viņai likumīgas pilnvaras un prettiesiski atņēma pieteicējas kā īpašnieces pilnvaras. Pieteicēja vairs nav

strīdus dzīvokļa īpašniece. Dzīvoklis pārdots izsolē saistībā ar komunālo maksājumu parādiem, jo /Persona D/

neveica komunālo pakalpojumu apmaksu. Tādēļ pieteicēja lūgusi vērtēt lēmuma tiesiskumu, kas nepieciešams

atlīdzinājuma pieprasīšanai.

[3] Pašvaldība rakstveida paskaidrojumā pieteikumu uzskata par nepamatotu, lūdz to noraidīt, pamatojoties uz

pārsūdzētajā lēmumā norādīto argumentāciju.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums pamatots ar turpmāk

minētajiem argumentiem.

[4.1] Personas dzīvesvieta ir vieta, kur persona pastāvīgi dzīvo, ir sasniedzama attiecībās ar valsti un pašvaldību

un kur personai ir tiesisks pamats dzīvot. Šādu dzīvesvietu personai Dzīvesvietas deklarēšanas likuma noteiktajā

kārtībā ir pienākums deklarēt.

Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta otrajai daļai personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi

noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas

līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai

līgumiska pamata.

[4.2] Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmā daļa noteic, ka ziņas par deklarēto dzīvesvietu iestāde

anulē, ja: 1) dzīvesvietas deklarētājs vai viņa likumiskais pārstāvis, vai dzīvesvietas deklarētāja vai viņa

likumiskā pārstāvja pilnvarota persona, deklarējot dzīvesvietu, sniegusi nepatiesas ziņas; 2) attiecīgajai personai

nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā dzīvesvietā.

Minētajā tiesību normā likumdevējs ir devis pilnīgu uzskaitījumu apstākļiem, kurus konstatējot, tiek anulētas

ziņas par personas deklarēto dzīvesvietu, un šie apstākļi nevar tikt tulkoti paplašināti. Līdz ar to iestādei, kura

izskata jautājumu par personas deklarētās dzīvesvietas anulēšanu, nepieciešams konstatēt, vai pastāv kāds no

likumā noteiktajiem gadījumiem ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanai (Senāta 2011.gada 15.decembra

lēmums lietā Nr.SKA-1015/2011). Katrs no norādītajiem apstākļiem ir patstāvīgs ziņu anulēšanas pamats, un,

konstatējot vienu no tiem, otra pamata pārbaude nav veicama.

[4.3] Pieteicēja pašvaldībai lūdza anulēt ziņas par /Persona D/ deklarēto dzīvesvietu strīdus dzīvoklī,

pamatojoties uz apstākli, ka /Persona D/ nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā dzīvesvietā, proti, pieteicēja ar

māti nav noslēgusi nekādu civiltiesisku līgumu, uz kura pamata /Persona D/ būtu ieguvusi dzīvokļa lietošanas

tiesības, kā arī /Persona D/ nemaksā par komunālajiem pakalpojumiem.

Līdz ar to vērtējams, vai uz lēmuma pieņemšanas brīdi bija iestājies Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta

pirmās daļas 2.punktā minētais tiesiskais pamats ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanai, proti, vai bija

konstatējams, ka /Persona D/ nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā dzīvesvietā.

[4.4] Piemērojot Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punktu, iestādei un tiesai ir

pienākums pārliecināties, kas veido personas tiesisko pamatu dzīvot deklarētajā dzīvesvietā un vai personas

tiesiskais pamats dzīvot deklarētajā dzīvesvietā ir zudis (Senāta 2011.gada 15.decembra lēmuma lietā Nr.SKA-

1015/2011 7.punkts). Vērtējot, vai ir pamats deklarētās dzīvesvietas anulēšanai, ir nozīme arī tam, vai persona

faktiski lieto telpu deklarētajā dzīvesvietā un ir tajā sasniedzama (Senāta 2012.gada 17.decembra lēmuma lietā

Nr.SKA-248/2012 6.punkts).

[4.5] Tiesa konstatē, ka atbilstoši informācijai Latgales rajona tiesas Daugavpils pilsētas zemesgrāmatas

nodalījumā Nr.2588 23 pieteicēja, pamatojoties uz 1999.gada 19.maija pirkuma līgumu, bija dzīvokļa /Adrese

A/, īpašniece. Pieteicējas īpašuma tiesība izbeigusies, pamatojoties uz Kurzemes rajona tiesas 2025.gada

25.februāra lēmumu civillietā Nr.C69236725.

Atbilstoši Fizisko personu reģistra datiem /Persona D/ ir pieteicējas māte.

/Persona D/ dzīvesvietu /Adrese A/, deklarēja 2017.gada 27.novembrī. Dzīvesvietas deklarācijā kā dzīvesvietas

deklarēšanas tiesisko pamatu norādīja radniecību ar dzīvokļa īpašnieci, proti, pieteicēju.

/Persona D/ deklarētajā dzīvesvietā dzīvokli lietoja un bija sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un

pašvaldību.

Ņemot vērā konstatētos apstākļus, tiesa atzīst, ka uz lēmuma pieņemšanas brīdi /Persona D/ bija tiesisks pamats

(radniecība ar dzīvokļa īpašnieci) būt deklarētai konkrētajā adresē, /Persona D/ deklarētajā dzīvesvietā faktiski

dzīvoja un bija sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.

Līdz ar to nepastāvēja pamats deklarētās dzīvesvietas anulēšanai saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma

12.panta pirmās daļas 2.punktu.

[4.6] Situācijā, kad /Persona D/ uz radniecības pamata ir deklarējusi dzīvesvietu pieteicējai piederošajā īpašumā,

ir sasniegts Dzīvesvietas deklarēšanas likuma mērķis, kā arī nav ietekmētas pieteicējas kā īpašnieces īpašuma

lietošanas tiesības. Līdz ar to nav pamatots pieteicējas iebildums, ka pašvaldība, deklarējot /Persona D/

pieteicējai piederošā īpašumā, atņēma pieteicējas kā īpašnieces pilnvaras.

[4.7] Konkrētajā gadījumā nav konstatējams, ka uz lēmuma pieņemšanas brīdi Civilprocesa likumā noteiktajā

kārtībā būtu atzīts, ka /Persona D/ nav tiesību dzīvot attiecīgajā nekustamajā īpašumā un viņa ar tiesas

spriedumu būtu izlikta no īpašuma. Līdz ar to pašvaldībai nebija tiesiska pamata /Persona D/ anulēt deklarēto

dzīvesvietu. Attiecībā uz pieteicējas iebildumu, ka /Persona D/ nemaksāja par komunālajiem pakalpojumiem,

tiesa norāda, ka šāda veida strīdi risināmi civiltiesiskā kārtībā, minētais apstāklis pats par sevi nevar būt par

pamatu deklarētās dzīvesvietas anulēšanai.

[4.8] Apkopojot spriedumā konstatēto un secināto, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots,

savukārt pieteikums kā nepamatots ir noraidāms.

[4.9] Pieteicēja ar tiesneses lēmumu pilnīgi atbrīvota no valsts nodevas samaksas par pieteikuma iesniegšanu

tiesā. Tā kā pieteikums ir noraidīts, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta ceturto daļu pieteicējai

ir uzliekams pienākums triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā atmaksāt valstij valsts nodevu 30 euro.

[6] Pieteicēja par tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību. Pieteicēja norāda, ka nepiekrīt tiesas veiktajai

Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta pirmās daļas un 12.panta pirmās daļas interpretācijai. Tiesa nav

ņēmusi vērā, ka /Persona D/ tika deklarēta pieteicēja īpašumā bez jebkāda likumiska un tiesiska pamata. Tiesas

secinājums, ka uz lēmuma pieņemšanas brīdi /Persona D/ bija tiesisks pamats būt deklarētai strīdus nekustamajā

īpašumā, ir pretrunā ar Civillikuma un Dzīvokļa īpašuma likuma 9.panta prasībām. Iestādes patvaļīgās rīcības

dēļ, deklarējot /Persona D/ pieteicējas īpašumā, pieteicēja zaudējusi savu nekustamo īpašumu. Tiesa nav ņēmusi

vērā, ka pieteicēja ir atbildīga tikai par saviem bērniem līdz pilngadības sasniegšanai. /Persona D/ ir pieaudzis

cilvēks, tādēļ šajā gadījumā radniecību kā deklarēšanās pamatu var izskatīt tikai mantojuma tiesību rašanās

gadījumā.

[7] Pašvaldība paskaidrojumā par apelācijas sūdzību norādījusi, ka uzskata to par nepamatotu.

Motīvu daļa

[8] Lietā ir strīds par to, vai pašvaldība pamatoti atteica anulēt ziņas par pieteicējas mātes /Persona D/ deklarēto

dzīvesvietu pieteicējas nekustamajā īpašumā.

[9] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota un pieteikums ir noraidāms.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās

instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var

norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šī likuma 251.panta

piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Pirmās instances tiesa ir pareizi izvērtējusi lietas faktiskos apstākļus, pareizi piemērojusi tiesību normas un

judikatūru. Apgabaltiesa nekonstatē kļūdas pierādījumu novērtēšanā.

Vērtējot apelācijas sūdzības argumentus, apgabaltiesa norāda turpmāk minētos apsvērumus.

[10] Dzīvesvietas deklarēšanas obligāts priekšnoteikums ir tiesisks pamats personai dzīvot attiecīgajā

dzīvesvietā.

Saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta otro daļu personai citstarp ir tiesisks pamats apmesties uz

dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā tad, ja persona šā īpašuma lietošanas tiesības ieguvusi uz radniecības pamata.

Savukārt deklarētās dzīvesvietas anulēšanas tiesiskais pamats ir noteikts Dzīvesvietas deklarēšanas likuma

12.pantā.

Panta pirmā daļā noteic, ka ziņas par deklarēto dzīvesvietu iestāde anulē, ja: 1) dzīvesvietas deklarētājs vai viņa

likumiskais pārstāvis, vai dzīvesvietas deklarētāja vai viņa likumiskā pārstāvja pilnvarota persona, deklarējot

dzīvesvietu, sniegusi nepatiesas ziņas; 2) attiecīgajai personai nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā

dzīvesvietā.

Izskatāmajā gadījumā ir strīds par Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās daļas 2.punkta

piemērošanu.

Pārbaudot personas tiesisko pamatu dzīvot deklarētajā dzīvesvietā, iestādei un tiesai neizbēgami ir jāsaskaras ar

civiltiesiskajām attiecībām (īpašuma, īres u.tml.), jo tikai tās var radīt personai subjektīvas tiesības dzīvot

dzīvesvietā. Iestādei un tiesai ir pienākums šādas attiecības arī analizēt, bet vienīgi no to spēkā esības viedokļa,

neieslīgstot apstākļos, kas skar tiesisko attiecību iegūšanu, grozīšanu vai izbeigšanu (Senāta 2012.gada 15.maija

sprieduma lietā Nr.SKA-291/2012 11.punkts).

Kā tas konsekventi atzīts tiesu praksē, gadījumā, ja persona deklarētajā dzīvesvietā faktiski dzīvo, taču pastāv

šaubas par personas tiesisko pamatu tur dzīvot (deklarētās personas un dzīvojamās telpas īpašnieka starpā ir

civiltiesisks strīds), prezumējams, ka personai ir tiesisks pamats dzīvot deklarētajā dzīvesvietā. Deklarētās

dzīvesvietas ziņu anulēšana veicama pēc civiltiesiskā strīda galīgas atrisināšanas Civilprocesa likumā noteiktajā

kārtībā. Civiltiesiskais strīds uzskatāms par atrisinātu ar pušu savstarpēju vienošanos vai vispārējās jurisdikcijas

tiesas sprieduma spēkā stāšanos. Savukārt gadījumā, ja persona deklarētajā dzīvesvietā faktiski nedzīvo, taču

apgalvo, ka tai ir tiesisks pamats tajā dzīvot, prezumējams, ka personai nav tiesiska pamata dzīvot deklarētajā

dzīvesvietā (Senāta Administratīvo lietu departamenta prakses apkopojuma lietās par dzīvesvietas deklarēšanu

2004.–2015. Kopsavilkuma 5.punkts, pieejams: www.at.gov.lv).

Tā, piemēram, lietā, kur persona deklarētajā dzīvesvietā faktiski nedzīvoja, taču, neuzrādot pierādījumus,

apgalvoja, ka ar iepriekšējo dzīvojamo telpu īpašnieku tai bijusi mutiska vienošanās par telpu lietošanu, tiesa

atzina, ka iestāde pamatoti anulēja ziņas par deklarēto dzīvesvietu (sk. Senāta 2012.gada 17.maija lēmumu lietā

Nr.SKA-442/2012). Savukārt lietā, kur persona faktiski dzīvoja deklarētajā dzīvesvietā, norādot, ka tai ar

iepriekšējo dzīvojamo telpu īpašnieku bijusi mutiska vienošanās par telpu lietošanu, tiesa atzina, ka ziņas par

deklarēto dzīvesvietu nav anulējamas līdz civiltiesiskā strīda atrisinājumam Civilprocesa likumā noteiktajā

kārtībā (sk. Senāta 2011.gada 9.jūnija lēmumu lietā Nr.SKA‑512/2011).

Apkopojot minēto norādāms, ja persona faktiski dzīvo deklarētajā dzīvesvietā un pastāv civiltiesisks strīds, tad

prezumējams, ka līdz šā strīda atrisināšanai personai ir tiesisks pamats būt deklarētai strīdus adresē.

Senāts arī norādījis, ka no gadījumiem, kad ir strīds par tiesisko pamatu, uz kura persona uzturas attiecīgajā

dzīvesvietā, ir nošķirami gadījumi, kad, piemēram, sveša persona deklarē savu dzīvesvietu svešā adresē,

attiecīgā īpašuma īpašniekam neko nezinot. Pēdējā gadījumā Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12.panta pirmās

daļas 2.punkta piemērošana ir iespējama arī bez īpašas civiltiesiskas tiesvedības. Tomēr gadījumos, kad persona

dzīvesvietā reāli dzīvo, tūlītēja administratīvā procesa piemērošana ir pārsteidzīga (sk. Senāta 2020.gada

30.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-444/2020 8., 9.punktu un tajā minēto judikatūru).

Tāpat Senāts norādījis, ka īpašnieka ģimenes locekļu tiesības lietot nekustamo īpašumu ir atvasinātas no

īpašnieka tiesībām. Izbeidzoties īpašnieka tiesībām, zūd arī viņa ģimenes locekļu tiesības. Proti, ja dzīvokļa

īpašnieks atsavina dzīvokli, tad ar īpašuma tiesību reģistrāciju zemesgrāmatā uz jaunā īpašnieka vārda

vienlaikus ar īpašnieka tiesisko pamatu uz dzīvokli zūd arī viņa ģimenes locekļu tiesības to lietot. Protams, ja

vien jaunais īpašnieks nav kāds no iepriekšējā īpašnieka ģimenes locekļiem vai nepastāv atsevišķa vienošanās ar

jauno īpašnieku (Senāta 2012.gada 27.septembra sprieduma lietā Nr.SKA‑391/2012 15.punkts, 2012.gada

11.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA‑497/2012 5.punkts).

Tātad bez konkrēta civiltiesiska strīda atrisinājuma deklarētā dzīvesvieta var tikt anulēta, piemēram, ja sveša

persona deklarējusi savu dzīvesvietu svešā adresē, attiecīgā īpašuma īpašniekam neko nezinot, vai arī tad, ja

īpašuma tiesības izbeigušās radiniekam, kura nekustamajā īpašumā persona deklarēta.

Savukārt, izskatot lietu Nr.SKA-444/2020, kurā bijis strīds starp personu un īpašuma īpašnieku par to, vai

persona pamatoti dzīvo attiecīgajā dzīvoklī, Senāts vērtējis arī apstākli, cik ilgstoši nekustamā īpašuma

īpašnieks ir akceptējis strīdus situāciju. Proti, lietā bija konstatēts, ka, lai arī īres līgums rakstveidā nav noslēgts,

īres maksājumus persona veic regulāri, īpašnieks tos pieņem. Tātad īpašnieks jau pietiekami ilgstoši (persona

dzīvesvietu deklarējis 2014.gada 13.jūnijā) faktiski akceptē šo situāciju de facto (sk. Senāta 2020.gada 30.jūnija

sprieduma lietā Nr.SKA-444/2020 9.punktu un tajā minēto judikatūru).

Papildus norādāms, ka izskatāmajā lietā nevar abstrahēties no apstākļa, ka pamatā judikatūrā, tostarp šajā

spriedumā minētajā, risināti tādi strīdi par ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanu, kas pamatoti ar īres līguma

esību, personas tiesībām dzīvot deklarētajā dzīvesvietā pēc laulības šķiršanas un personas tiesībām dzīvot

deklarētajā dzīvesvietā pēc dzīvokļa privatizācijas (Senāta Administratīvo lietu departamenta prakses

apkopojuma lietās par dzīvesvietas deklarēšanu 2004.–2015. Kopsavilkuma 4.punkts, pieejams: www.at.gov.lv).

Līdz ar to izskatāmajā lietā šīs tēzes piemērojams, paturot prātā apstākļus par šajā lietā konstatēto deklarēšanās

tiesisko pamatu (radniecība).

[11] No lietas materiāliem konstatējams, ka 2017.gada 27.novembrī pieteicējas māte /Persona D/ deklarēja savu

dzīvesvietu pieteicējai piederošā nekustamajā īpašumā, pamatojoties uz radniecību ar pieteicēju.

Pieteicēja pieteikumā norāda, ka tobrīd /Persona D/ strīdus nekustamajā īpašumā nemaz nedzīvoja un arī

neinformēja pieteicēju, ka ir tajā deklarējusi dzīvesvietu. Laikam ejot, /Persona D/ reizēm palikusi strīdus

nekustamajā īpašumā pa nakti, bet vēlāk uz to arī pārcēlusies. Pieteicēja nav slēgusi īres līgumu ar /Persona D/.

Pieteicēja norādījusi, ka, uzzinot, ka /Persona D/ ir deklarējusies viņas nekustamajā īpašumā, kopš 2017.gada

vairākkārt mutiski un ar iesniegumiem vērsusies pašvaldībā ar lūgumu ziņas par /Persona D/ deklarēto

dzīvesvietu anulēt, taču ģimenes apstākļu dēļ pieteicēja nav varējusi šo jautājumu atrisināt līdz galam.

Pieteicējas ieskatā deklarēšanās fakts var tikt nodibināts uz vienošanās, īpašuma tiesību, testamenta pamata.

Izņēmums ir nepilngadīgi bērni. Taču /Persona D/ ir pieaudzis cilvēks, tādēļ šajā gadījumā radniecību kā

deklarēšanās pamatu var izskatīt tikai mantojuma tiesību rašanās gadījumā.

[12] Vērtējot iepriekš minētos apstākļus, norādāms, ka dzīvesvietas deklarēšana uz radniecības pamata

gadījumos, kad vecāks deklarē savu dzīvesvietu pie pilngadīga bērna tam piederošā nekustamajā īpašumā, nav

netipiska. Šāda dzīvesvietas deklarēšana ir tiesiski pieļaujama arī bez atsevišķa īres vai lietošanas līguma

noslēgšanas.

Lietā nav strīda, ka /Persona D/ ilgstoši, proti, aptuveni no 2017.gada līdz brīdim, kamēr pieteicēja bija strīdus

dzīvokļa īpašniece, dzīvoja strīdus nekustamajā īpašumā. Lietā nav ziņu, ka starp pieteicēju un /Persona D/ būtu

bijusi panākta savstarpēja vienošanās par to, ka /Persona D/ faktiski jāpamet strīdus nekustamais īpašums.

Pārbaudot Tiesu informācijas sistēmā esošās ziņas, konstatējams arī tas, ka nav tiesas sprieduma, ar kuru

konstatēts, ka pieteicējas mātei nav tiesību dzīvot pieteicējas nekustamajā īpašumā. Minētais norāda, ka pati

pieteicēja būtībā bija akceptējusi situāciju, ka pieteicējas māte faktiski dzīvo pieteicējas nekustamajā īpašumā,

un pieļāvusi šīs situācijas ilgstošu turpināšanos.

Tādējādi arī izskatāmajā lietā pamatoti atzīts, ka, konstatējot, ka /Persona D/ ir sasniedzama deklarētajā adresē

un faktiski tur arī dzīvo, administratīvā procesa instrumentu piemērošana būtu bijusi pārsteidzīga.

Šajā sakarā sistēmiski skatāma arī Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 10.panta pirmā daļa, kas noteic, ka iestāde

pēc savas iniciatīvas reģistrē tādas personas dzīvesvietu, kura pati dzīvesvietu nav deklarējusi, ja konstatē

adresi, kurā persona faktiski dzīvo. Atbilstoši minētajai normai iestādei pēc nekustamajā īpašumā faktiski

dzīvojošas personas deklarētās dzīvesvietas ziņu anulēšanas būtu pēc savas iniciatīvas jāreģistrē ziņas par tās

pašas personas faktisko dzīvesvietu tajā pašā adresē. Tas parāda, ka deklarētās dzīvesvietas ziņu anulēšana

principā nav domāta situācijai, kurā persona reāli dzīvo deklarētajā dzīvesvietā. Šāds secinājums sistēmiski

savienojas arī ar iepriekš izteikto atzinumu, ka deklarētās dzīvesvietas ziņu anulēšana veicama pēc civiltiesiskā

strīda galīgas atrisināšanas (Senāta 2012.gada 27.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-391/2012 16.punkts).

[12] Pieteicēja nepamatoti uzskata, ka pašvaldība ierobežojusi pieteicējas kā nekustamā īpašuma īpašnieces

tiesības. Pieteicējas norādīto iespējamo īpašumtiesību aizskārumu, kas rezultējies ar nekustamā īpašuma

atsavināšanu, radīja nevis /Persona D/ dzīvesvietas deklarēšanas fakts, bet gan īpašuma faktiskā izmantošana.

Tāpat pieteicēja nepamatoti uzskata, ka pašvaldība ar deklarācijas faktu piešķīrusi /Persona D/ tiesības lietot

pieteicējas nekustamo īpašumu. Šīs tiesības /Persona D/ bija piešķīrusi pati pieteicēja. Taču pieteicējas

neapmierinātība ar šo situāciju nav atrisināma administratīvā procesa ietvaros.

Proti, nekustamā īpašuma lietošanas tiesības ir privāttiesiskas attiecības, kas rodas uz privāto tiesību jomā slēgta

darījuma pamata. Šajā gadījumā uzsverams, ka vienošanās, kas noslēgta ar konkludentām darbībām vai mutiski,

ir tikpat saistoša kā rakstveida līgums. Savukārt dzīvesvietas deklarēšana ir publiski tiesiska attiecība starp valsti

un privātpersonu, tās jēga ir nodrošināt, lai persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti. Tā kā tās ir

dažādas, patstāvīgas tiesiskās attiecības ar atšķirīgu nodibināšanas un izbeigšanas pamatu, publiski tiesiskais

dzīvesvietas deklarēšanas fakts neietekmē privāttiesisko nekustamā īpašuma lietošanas tiesību esību un neesību

un otrādi. Tāpēc dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nevar būt pamats secinājumam, ka persona ir

ieguvusi vai zaudējusi tiesisku pamatu lietot nekustamo īpašumu.

Tādējādi pat tad, ja /Persona D/ deklarētā dzīvesvieta būtu bijusi anulēta, /Persona D/ nezustu iespējamais

tiesiskais pamats izmantot nekustamo īpašumu un tādējādi netiktu atrisināts civiltiesiskais strīds.

Tieši civillietu ietvaros tiek izvērtēti tādi apstākļi, uz kuriem pieteicēja ir norādījusi, pamatojot, kādēļ /Persona

D/ nebūtu tiesiska pamata dzīvot pieteicējai piederošajā nekustamajā īpašumā (/Persona D/ nemaksā ar

nekustamo īpašumu saistītos maksājumus, pieteicēja nevar no nekustamā īpašuma izlikt /Persona D/, pieteicēja

vēlētos īpašumu pārdot vai izīrēt u.c.).

Piemēram, apgabaltiesas civillietu tiesas kolēģija, izskatot strīdu par personas izlikšanu no nekustamā īpašuma,

atzinusi, ka prasītāja ir strīdus nekustamā īpašuma vienīgā īpašniece, ka starp pusēm nav bijis noslēgts īres

līgums, ka pušu partnerattiecības ir pārtrauktas un faktiskā kopdzīve ir izbeigusies un to, ka lietā nav objektīvu

un neapstrīdamu pierādījumu tam, ka visā uzturēšanās laikā strīdus nekustamajā īpašumā atbildētājs būtu veicis

komunālo pakalpojumu un saimniecības uzturēšanas izdevumu maksājumus, tādēļ atzinusi par pamatotu

prasītājas pausto, ka atbildētājs bez tiesiska pamata dzīvo strīdus nekustamajā īpašumā, tādējādi radot prasītājas

īpašuma tiesību aizskārumu (sk. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2026.gada 6.marta sprieduma

lietā Nr.C33369824 11.punkts).

Vienlaikus atzīstams, ka ne vienmēr, kad starp nekustamā īpašuma īpašnieku un viņa radinieku pastāv strīds, tas

būtu risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā. Neapšaubāmi optimālāk ir panākt savstarpēju vienošanos par

nekustamā īpašuma faktisku atbrīvošanu, pēc kā arī ir pamats ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšanai. Taču, ja

šādu vienošanos panākt radinieki nespēj, savstarpējais strīds nav „pārnesams” izšķiršanai iestādei.

Dzīvesvietas deklarēšanas likums nav atbilstošais tiesību aizsardzības mehānisms, kādā ir risināmi strīdi par to,

vai personai ir tiesisks pamats dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā (Senāta 2020.gada 30.jūnija sprieduma lietā

Nr.SKA-444/2020 6., 7.punkts un tajā minētā judikatūra).

[13] Apkopojot minēto atzīstams, ka, iestādei nebija tiesiska pamata anulēt ziņas par /Persona D/ deklarēto

dzīvesvietu. Līdz ar to pārsūdzētais lēmums atzīstams par tiesisku, bet pieteikums par nepamatotu un

noraidāmu.

Papildus norādāms, ka ieteicēja ar tiesas lēmumu pilnīgi atbrīvota no valsts nodevas samaksas par pieteikuma

un daļēji (30 euro apmērā) par apelācijas sūdzības iesniegšanu tiesā. Tā kā pieteikums ir noraidīts, saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 126.panta ceturto daļu pieteicējai ir uzliekams pienākums triju mēnešu laikā pēc

sprieduma stāšanās spēkā atmaksāt valstij valsts nodevu 60 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /Persona C/ pieteikumu par Daugavpils valstspilsētas pašvaldības domes 2025.gada 6.marta lēmuma

Nr.1.2.-8/294 atzīšanu par prettiesisku;

uzlikt pienākumu /Persona C/, personas kods /Personas kods/, triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā

atmaksāt valstij valsts nodevu 60euro apmērā un iesniegt tiesai valsts nodevas apmaksu apliecinošu dokumentu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnesis Tiesnese Tiesnese

V.Poķis L.Hāzenfuse A.Šteinberga