Court allows taxpayer appeal, overturning tax authority's classification of property sales as business income due to lack of systematic activity.

Lietas Nr. A420649810

Lietas arhīva Nr. AA43-0605-14/19

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2014.gada 22.augustā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja K.Krastiņa,

tiesneses A.Kovaļevska un L.Vīnkalna

piedaloties pieteicējam /pers. A/ un Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei /pers.

B/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu

dienesta ģenerāldirektores 2010.gada 27.aprīļa lēmuma Nr.22.4/21110 atcelšanu, sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta

apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 24.oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Nodokļu kontroles pārvalde no 2009.gada 6.oktobra līdz 2010.gada

4.janvārim /pers. A/ veica iedzīvotāju ienākuma nodokļa (turpmāk – IIN) auditu par 2006.gadu.

Ar VID Nodokļu kontroles pārvaldes Fizisko personu otrās audita daļas galvenās nodokļu inspektores 2010.gada

4.janvāra lēmumu Nr.23.12/2 /pers. A/ papildu nomaksai budžetā aprēķināts IIN Ls 167 786,53, nokavējuma nauda Ls

75 671,73, soda nauda Ls 83 893,27, kā arī samazināts no budžeta atmaksājamais IIN par Ls 9,10 un aprēķināta soda nauda

Ls 4,55.

Sākotnējo lēmumu /pers. A/ apstrīdēja.

[2] Ar VID ģenerāldirektores 2010.gada 27.aprīļa lēmumu Nr.22.4/21110 (turpmāk – Lēmums) Sākotnējais lēmums

atstāts negrozīts.

Lēmumā norādīti šādi argumenti.

[2.1] Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punkta„a” apakšpunktam

ienākums, kas gūts no pārdošanai iegādātajām lietām, ir uzskatāms par saimnieciskās darbības ienākumiem. Turklāt jāvērtē

darījumu ekonomiskā būtība, regularitāte un apjomi.

Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.1daļa noteic, ka par fiziskās personas saimniecisko darbību ir

uzskatāma jebkura darbība, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu par

atlīdzību.

Saskaņā ar Komerclikuma 1.panta trešo daļu saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par

atlīdzību. Ņemot vērā Komerclikuma komentārus, interpretējot sistemātiskuma kritēriju, ir jāņem vērā trīs aspekti:

atkārtotība, laika kritērijs un nolūks.

[2.2] Zemesgabalu /nosaukums A/ /adrese A/ (3 ha) /pers. A/ ieguva īpašumā 2002.gada 9.decembrī, pamatojoties uz

2002.gada 29.augusta maiņas līgumu, kas noslēgts starp /pers. A/ un Mārupes pagasta padomi. /pers. A/

zemesgabalu /nosaukums A/ sadalīja 19 atsevišķos zemesgabalos (katram zemesgabalam tika piešķirts savs kadastra

numurs). 2006.gadā /pers. A/ 18 no zemesgabaliem atsavināja /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/.

No lietas materiāliem redzams, ka 2005.gada 8.maijā starp /pers. A/ un /pers. C/ noslēgts servitūta līgums. Minētā

līguma 3.1.punktā norādīts, ka /pers. C/ piekrīt izveidot ceļa servitūtu, bet /pers. A/ uzdāvina /pers. C/ zemesgabalu Nr.36

(saskaņā ar /nosaukums A/ izstrādāto detālplānojumu) 1221 m3 platībā. Savukārt, pamatojoties uz 2006.gada 15.oktobra un

8.novembra pirkuma līgumiem, /pers. A/ atdalīto zemesgabalu /adrese B/, atsavināja /pers. C/. Minēto līgumu 2.1.punktā ir

noteikts, ka īpašuma pirkuma galīgā un nemainīgā maksa attiecīgi ir Ls 1000 un Ls 972, kurā iekļauts pušu 2005.gada

8.maijā parakstītā servitūta līguma nosacījums – saskaņā ar nekustamā īpašuma /nosaukums A/ izstrādāto detālplānu

noteikt /ielas nosaukums/ ceļa servitūtu nekustamajā īpašumā /Nosaukums A/. Tādējādi secināts, ka /pers. A/ atdalīto

zemesgabalu /adrese B/ /pers. C/ atsavināja, pamatojoties uz pirkuma līgumiem, nevis, pamatojoties uz dāvinājuma līgumu.

No lietas materiāliem izriet, ka /pers. A/ atdalīto zemesgabalu /adrese C/, pamatojoties uz 2006.gada 15. un

31.oktobra pirkuma līgumiem, atsavināja /pers. B/ par Ls 2500 (Ls 1500 + Ls 1000).

/pers. D/ saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem /pers. A/ pārdeva 16 atdalītos zemesgabalus, kas bija atdalīti

no /nosaukums A/ zemesgabala.

Šie nekustamo īpašumu atsavināšanas darījumi ir atlīdzības darījumi, kuru rezultātā saņemta atlīdzība un gūta peļņa.

Līdz ar to secināms, ka šo nekustamo īpašumu atsavināšana veikta /pers. A/ saimnieciskās darbības ietvaros. Tas, ka /pers.

A/ veica zemes nodokļa maksājumus par šiem nekustamajiem īpašumiem un uzturēja tos kārtībā, vēl neliecina par šo

nekustamo īpašumu izmantošanu personiskajām vajadzībām.

[2.3] Turklāt no lietas materiāliem redzams, ka nodokļu maksātājs 1996. – 2009.gadā atsavināja vēl 6 nekustamos

īpašumus un uz audita pārskata sastādīšanas dienu /pers. A/ īpašumā bija 6 nekustamie īpašumi. Līdz ar to VID pārbaudes

materiāli satur informāciju, kas liecina par /pers. A/ darbības sistemātiskumu, darījumu apjomu (atsavināts ievērojams

nekustamo īpašumu skaits) un darbības mērķi (darbības rezultātā ir saņemta atlīdzība un gūta peļņa).

[2.3] VID Nodokļu kontroles pārvalde pamatoti /pers. A/ noteica ienākumu no saimnieciskās darbības 2006.gadā Ls

674 736,73 latu apmērā (ieņēmumi Ls 680 450,92 (no nekustamo īpašumu pārdošanas 679 907,42 + no juridiskiem

pakalpojumiem 543,50) - izdevumi Ls 5714,19 (nekustamo īpašumu iegāde 4735,77 + juridisko pakalpojumu sniegšanas

izdevumi 978,42). /pers. A/ pamatoti papildu nomaksai budžetā aprēķināts IIN par 2006.gadu Ls 167 786,53 apmērā un

samazināts no budžeta atmaksājamais IIN par Ls 9,10, kā arī noteikta atbilstoša soda nauda un nokavējuma nauda.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2010.gada 26.maijā saņemts /pers. A/ (turpmāk – pieteicējs) pieteikums par Lēmuma

atcelšanu.

Pieteikums pamatots šādi.

[3.1] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punktā nav lietots termins „izmantošana

personiskajām vajadzībām”. Tā vietā attiecībā par nekustamā īpašuma atsavināšanas ienākuma aplikšanu vai neaplikšanu ar

nodokli likumdevējs ir lietojis terminu „savs īpašums” (proti, tāds īpašums, uz kuru personai ir īpašuma tiesības), nosakot

pavisam citu kritēriju, proti, īpašumtiesību ilgumu pirms īpašuma atsavināšanas, lai noteiktu, vai ienākums no nekustamā

īpašuma atsavināšanas ir apliekams ar nodokli. Turklāt, tā kā no minētā likuma 9.panta pirmās daļas 19.punkta struktūras ir

redzams, ka katrs tā apakšpunkts regulē cita īpašuma veidu aplikšanu ar nodokli, tad nav pamata saistīt 19.punkta „a”

apakšpunktu ar nekustamā īpašuma pārdošanas ienākuma noteikšanu, jo tā aplikšanas kritērijus tieši nosaka 19.punkta „c”

apakšpunkts.

Savukārt, ja likumdevējs būtu uzskatījis, ka neapliekama ir tikai „personiskām vajadzībām izmantota īpašuma

pārdošana”, tad likuma tekstā tāds termins arī tiktu lietots. Šajā gadījumā likumdevējs būtu definējis arī „personisko

vajadzību” jēdzienu un saturu. Līdz ar to minēto likuma normu izpratnē faktam, – ir vai nav nekustamais īpašums izmantots

personiskajām vajadzībām, nav nozīmes.

[3.2] Pēc zemesgabala /nosaukums A/ iegūšanas 2002.gada augustā pieteicēja ģimene sāka lietot šo īpašumu kā savas

palīgsaimniecības zemi un lietoja to līdz 2006.gada augustam – septembrim. Tā kā zemesgabals /nosaukums A/ faktiski bija

pļava, tad daļu no tās pieteicējs uzara. Uzartajā daļā tika audzēti kartupeļi, burkāni, bietes un citi dārzeņi ģimenes patēriņam.

Zeme tika regulāri arī ravēta un mēslota, kā arī citādi apkopta. Iegūtā raža tika izmantota ģimenes patēriņam.

Zemesgabals /nosaukums A/ regulāri tika izmantots kā pastaigu un treniņu laukums sunim. Reizēm atnāca arī kaimiņi ar

saviem suņiem.

Pieteicējs VID iesniedza arī rakstiskus ģimenes locekļu (dēla un sievas), kā arī ilggadējo kaimiņu paskaidrojumus par

to, kā tika izmantota nekustamā īpašuma /nosaukums A/ piemājas zeme. Šo personu paskaidrojumi ir atzīstami par

pierādījumiem, kas apliecina apstākļus par nekustamā īpašuma /nosaukums A/ izmantošanu personiskām vajadzībām, kurus

VID nepamatoti neņēma vērā.

[3.3] Detālplānojuma izstrādes publiskās apspriedes laikā pieguļošās zemes īpašnieks /pers. C/ izteica pretenziju

projektētajam ceļam. Līdz ar to pieteicējs ar /pers. C/ 2005.gada 8.maijā noslēdza savstarpēju servitūta līgumu, vienojoties

ceļu veidot pa abu zemesgabalu robežasīm. Pieteicējs /pers. C/ kā kompensāciju par viņa zemes apgrūtinājumu ar ceļu

uzdāvināja apmēram 1200m2 zemes. Tomēr faktiski tika noslēgts nevis dāvinājuma līgums, bet gan pirkuma līgumi

(2006.gada 15.oktobrī un 8.novembrī par zemesgabala /adrese B/ pagasts, 1217 m2 platībā ½ domājamo daļu pārdošanu).

Tā kā šis pārdevums izrietēja no servitūta līguma noteikumiem, tad kaut arī līgumos formāli tika norādīta pirkuma maksa

(kopā Ls 1972), faktiski pieteicējs no /pers. C/ naudu nesaņēma. To VID paskaidroja arī /pers. C/. No minētā ir redzams,

ka pieteicēja darbības ar nekustamā īpašuma /adrese B/ pārdošanu /pers. C/ nav vērstas uz minētā nekustamā īpašuma

pārdošanu peļņas nolūkā, bet gan pildot servitūta līguma noteikumus.

Detālplānojums tika izstrādāts, lai noteiktu to, no kurienes un kā veidojams piebraucamais ceļš īpašumam

/nosaukums A/. Arī pēc detālplānojuma apstiprināšanas /nosaukums A/ zemi pieteicējs kopā ar ģimeni turpināja izmantot kā

piemājas zemi lauksaimniecības produktu audzēšanai ģimenes vajadzībām un suņa treniņlaukumam.

[3.4] 2006.gadā pieteicējs noslēdza 3 darījumus par zemesgabala /nosaukums A/ pārdošanu: vienu ar – /pers. C/,

pildot servitūta līguma noteikumus un formāli nosakot pirkuma maksu, otro – ar /pers. B/, kura vecākus pieteicējs personīgi

labi pazina, trešo – ar /pers. E/ (/pers. D/ pilnvaroto pārstāvi). Līdz ar to, nav pamata apgalvojumam par sistemātiskas,

plānveidīgas darbības veikšanu.

Pieteicējs detālplānojuma realizāciju pirms 2006.gada 31.maija pirkuma priekšlīguma ar /pers. D/ pārstāvi /pers. E/

(turpmāk – Priekšlīgums) noslēgšanas neuzsāka, tas ir, zemi atsevišķos zemesgabalos nedalīja un zemes transformāciju

neveica. Pircējas /pers. D/ pārstāvis /pers. E/ vēlējās pērkamo zemesgabalu sadalīt atsevišķos zemesgabalos saskaņā ar

apstiprināto detālplānojumu. Darbības, kuras saistītas ar zemesgabala sadalīšanu (uzmērīšanu un reģistrāciju) Valsts zemes

dienestā, neveica pieteicējs, bet gan to nodrošināja pircējs, pildot Priekšlīgumu, un šīs darbības ir veiktas pēc Priekšlīguma

noslēgšanas, tas ir, pēc 2006.gada 31.maija. Pārdodot zemesgabala /nosaukums A/ daļu (25 265 m2) /pers. E/, pārdošana

tika veikta ar vienu darījumu.

[3.5] Par saimnieciskās darbības pazīmi nevar uzskatīt arī VID atsauci uz tirgus konjunktūras izmaiņām, kas

auditējamā periodā radīja nekustamo īpašumu vērtības pieaugumu. Apstāklim, vai īpašuma vērtība pieaug vai samazinās,

vispār nav nekāda cēloniska sakara ar likumā noteiktajām saimnieciskās darbības pazīmēm.

Ienākums no īpašuma vērtības (kapitāla) pieauguma, ko sastāda kapitāla aktīva atsavināšanas cenas un iegādes

vērtības starpība, saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 9pantu ir ar nodokli apliekams objekts tikai,

sākot no 2010.gada. Turpretim, kā redzams no audita pārskata, VID pēc būtības piemēro likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 11. 9pantā ietverto kapitāla pieauguma nodokļa aprēķina mehānismu, kas ir pretrunā ar vispārējo tiesību principu,

ka likumam nav atpakaļejoša spēka.

[4] VID tiesai iesniegtajos rakstveida paskaidrojumos norāda, ka pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties

uz Lēmumā norādītajiem argumentiem.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 24.oktobra spriedumu pieteikums apmierināts.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Tiesa konstatēja, ka pieteicējs 2002.gadā maiņas ceļā no Mārupes pagasta pašvaldības ir ieguvis savā īpašumā

nekustamo īpašumu /nosaukums A/. 2006.gadā pieteicējs ir atsavinājis sev piederošu nekustamo īpašumu /nosaukums A/,

pirms tam to sadalot 19 atsevišķos zemes gabalos, 18 no tiem pieteicējs atsavināja trim fiziskām personām, savukārt vienu ir

atstājis sev.

VID uzskata, ka pieteicējs, veicot 18 zemesgabalu atsavināšanu, ir veicis saimniecisko darbību, par kuru ir jāmaksā

IIN.

Tādējādi konstatējams, ka lietā pastāv strīds par to, vai pieteicēja darbība, veicot 18 zemesgabalu atsavināšanu,

uzskatāma par pieteicēja saimniecisko darbību vai sava īpašuma pārdošanu.

[5.2] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.pants (normas redakcijā, kas bija spēkā līdz 2006.gada

31.decembrim) noteica objektus, kurus neapliek ar IIN. Šī panta pirmās daļas 19.punkta „c” apakšpunkts noteica, ka ar IIN

2006.gadā neaplika ienākumus no sava īpašuma pārdošanas, izņemot ienākumu no tāda nekustamā īpašuma pārdošanas,

kas ir bijis personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem. Savukārt saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

1.panta pirmās daļas 3.punktu IIN ir maksājams arī par ienākumiem no saimnieciskās darbības, ja tie nav uzņēmumu

ienākuma nodokļa objekts, un no citiem ienākuma avotiem.

Tādējādi, lai pieteicējam tiktu piemērots IIN par darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem 2006.gadā, ir jākonstatē vai

nu fakts, ka nekustamais īpašums ir bijis pieteicēja īpašumā mazāk par gadu, vai nu tas, ka pieteicējs ir veicis saimniecisko

darbību, pārdodot nekustamos īpašumus.

Nekustamais īpašums /nosaukums A/ ir atradies pieteicēja īpašumā ilgāk par vienu gadu, līdz ar to, lai pieteicējam

rastos pienākums maksāt IIN par šī nekustamā īpašuma pārdošanu, ir jākonstatē pieteicēja saimnieciskā darbība.

[5.3] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1. 1daļa noteica, ka par fiziskās personas saimniecisko

darbību ir uzskatāma jebkura darbība, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu

par atlīdzību (..).

Lai konstatētu, ka ar konkrēta nekustamā īpašuma pārdošanu ir veikta saimnieciskā darbībā, jākonstatē visas

saimnieciskās darbības pazīmes – pastāvīgums, sistemātiskums un atlīdzības raksturs.

Saskaņā ar Komerclikuma 1.panta trešo daļu saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par

atlīdzību un, ņemot vērā Komerclikuma komentārus, interpretējot sistemātiskuma kritēriju, ir jāņem vērā vēl trīs aspekti:

atkārtotība, laika kritērijs un nolūks.

No minētajām normām secināms, ka personas veiktās darbības ir atzīstamas par saimniecisku darbību, ja persona

nolūkā gūt peļņu patstāvīgi, t.i., savā vārdā, sistemātiski veikusi noteiktas darbības (sal. Augstākās tiesas Administratīvo

lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) 2008.gada 19.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-260/2008 8.punktu).

Tādējādi saimniecisko darbību raksturo trīs pazīmes: 1) veikto darbību sistemātiskums; 2) darbību veikšana savā

vārdā; 3) darbību veikšana nolūkā gūt peļņu. Sistemātiskums un patstāvīga darbība ir atklātie tiesību jēdzieni, kas katrā

konkrētā lietā iestādei un tiesai ir jāpiepilda ar noteiktu saturu. Tas nozīmē, ka tiesai, izvērtējot lietas materiālus, jāvērtē, vai

personas darbībās, šajā gadījumā –18 zemesgabalu atsavināšanā trim personām, – ir saskatāmas saimnieciskās darbības

pazīmes (sal. sk. Augstākās tiesas 2008.gada 30.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-365 7.punktu).

Ievērojot minēto, tiesa pārbaudīja, vai konstatētajos lietas apstākļos konstatējams, ka pieteicējs, 2006.gadā pārdodot

strīdus zemesgabalus, ir veicis saimniecisko darbību – nekustamo īpašumu tirdzniecību.

[5.4] Kā izriet no likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punkta „a” apakšpunkta,

primāri, lai konstatētu, ka īpašums, no kura gūts ienākums to pārdodot, ir bijis saimnieciskās darbības objekts, jākonstatē,

ka tas acīmredzami savulaik ir bijis iegādāts ar nolūku to pārdot.

Augstākā tiesa, interpretējot IIN likuma 9.panta pirmās daļas 19.punkta nosacījumus, ir secinājusi, ka „minētajā normā

ietvertie vārdi „savs īpašums” interpretējami kā īpašums, ko persona iegādājusies lietošanai personiskajām vajadzībām. Ja

īpašums acīmredzot ir iegādāts nevis personiskajai lietošanai, bet gan realizēšanai citām personām, šāda īpašuma

pārdošanu IIN likuma izpratnē nevar uzskatīt par sava īpašuma pārdošanu. Tas ir īpašums, kas iegādāts un pārdots

saimnieciskās darbības ietvaros” (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2005.gada 13.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-217

17.punktu; 2005.gada 29.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-383 13.1.punktu ). Līdz ar to ir noskaidrojams, vai

nekustamais īpašums /nodaukums A/ ir iegādāts ar nolūku to realizēt citām personām vai lietošanai personiskajām

vajadzībām.

No lietas materiāliem konstatējams, ka pieteicējs zemesgabalu /nosaukums A/savā īpašumā ieguva 2002.gada

9.decembrī, pamatojoties uz 2002.gada 29.augusta maiņas līgumu starp pieteicēju un Rīgas rajona Mārupes pagasta

padomi. No šī darījuma ir redzams, ka pieteicējs nekustamo īpašumu „/nosaukums A/ nav ieguvis pirkuma rezultātā, bet

gan maiņas darījumā, kas pats par sevi netieši norāda uz to, ka vismaz sākotnēji īpašuma iegādes mērķis nav bijis gūt peļņu

saimnieciskās darbības – nekustamo īpašumu pārdošanas rezultātā.

VID norāde, ka pieteicējs jau sākotnēji nekustamo īpašumu /nosaukums A/ ir ieguvis ar mērķi to pārdot tālāk,

tādējādi gūstot peļņu, neapstiprinās ar lietā esošiem materiāliem.

No Lēmuma izriet, ka pieteicējs VID ir paskaidrojis, ka pēc pagasta pašvaldības piedāvājuma, mainot sev piederošo

nekustamo īpašumu/adrese D/, ieguva nekustamo īpašumu /nosaukums A/, un vēlējies minētajā zemesgabalā audzēt

zemenes, mellenes vai veidot augļu dārzus, bet darba un finanšu resursu trūkumu dēļ nevarēja savu ieceri realizēt.

Pieteicējs tiesas sēdē paskaidroja, ka viņš iepriekš viņam piederošo nekustamo īpašumu – sporta laukumu, kas

faktiski nebija nepieciešams ģimenes vajadzībām, ir vēlējies samanīt pret citu zemes gabalu, kuru varētu izmantot citām

vajadzībām, tostarp izmantošanai piemājas lauksaimnieciskajai darbībai. Pēc nekustamā īpašuma /nosaukums A/ iegūšanas

īpašumā, pieteicēja ģimene pirmos gadus zemes daļu bija atstājusi kā pļavu, kura tika izmantota kā pastaigu laukums un

laukums suņa dresēšanai, kā arī daļa no šīs pļavas tika uzarta, tur tika audzēti dārzeņi savas ģimenes vajadzībām.

Tiesa konstatēja, ka lietā nopratināto liecinieku /pers. F/, /pers. G/, /pers. H/, /pers. I/ sniegtās liecības apstiprina

pieteicēja paskaidrojumus. Tiesas ieskatā nav pamata VID norādītajam, ka liecinieki varētu būt ieinteresēti sniegt pieteicējam

labvēlīgas liecības tāpēc, ka ir viņa ģimenes locekļi vai ilggadīgi kaimiņi, jo VID nav norādījis uz redzamām pretrunām

liecinieku aprakstītajos apstākļos, turklāt lietas apstākļi kopumā norāda uz to, ka pieteicēja paskaidrojumi varētu atbilst

patiesībai.

Tiesa atzina, ka VID lēmumos šajā lietā nav norādīts uz apstākļiem, kas acīmredzami liecinātu, ka jau 2002.gadā

pieteicējs minēto nekustamo īpašumu ieguva savā īpašumā ar nolūku pēc vairākiem gadiem to sadalīt mazākos zemes

gabalos un daļu no tiem pārdot, lai gūtu peļņu. Šādi pierādījumi nav iegūti arī tiesas izmeklēšanas laikā.

Ievērojot minēto, tiesa konstatēja, ka pieteicējs sākotnēji ir izmantojis nekustamo īpašumu /nosaukums A/savām

vajadzībām.

[5.5] VID, lai pamatotu pieteicēja mērķi – peļņas gūšanu no nekustamā īpašuma /nosaukums A/, ir norādījis, ka

pieteicējs jau 2003.gadā ir vērsies pašvaldībā ar iesniegumu par detālplāna izstrādāšanu īpašumam /nosaukums A/, lai varētu

veikt zemes gabala apbūvi. VID atsaucas uz pieteicēja 2003.gada 14. janvāra iesniegumu pašvaldībai.

Izvērtējot augstāk minēto pieteicēja iesniegumu (lietas 1.sējuma 127.lapa), redzams, ka pieteicējs lūdz atļauju

izstrādāt nekustamā īpašuma /nosaukums A/ detālo plānojumu tāpēc, ka zemes gabalam nav piebraucamā ceļa, kā arī vēlas

uzzināt zemes turpmākās izmantošanas iespējas. No šī iesnieguma satura neizriet VID norādītais, ka pieteicējs jau sakontēji

ir pasūtījis detālplānojumu, lai zemesgabalu sadalītu atsevišķos īpašumos un pārdotu. Līdz ar to neapstiprinās VID

apgalvojums par pieteicēja sākotnējo nodomu veikt nekustamo īpašumu tirdzniecību.

Tāpat no pieteicēja paskaidrojumiem redzams, ka sākotnēji kā lauksaimniecības zemi ģimene esot vēlējusies izmantot

visus 3 ha, lai gūtu papildus ienākumus no lauksaimniecības (zemeņu, krūmmelleņu audzēšanas), nevis zemes gabalu

pārdot, tomēr tik lielu lauksaimniecisko darbību neesot izdevies realizēt, tāpēc šim mērķim esot izmantota tikai viena daļa no

īpašuma, attiecīgi tā arī ir atstāta ģimenes lietošanā pēc īpašuma sadalīšanas.

Tiesa konstatēja, ka no lietas apstākļiem kopumā nav secināms, ka pieteicēja nolūks ir bijusi konkrēta saimnieciskā

darbība peļņas gūšanai – nekustamo īpašumu tirdzniecība. Līdz ar to tiesai atzina, ka nav pierādīts viens no saimnieciskās

darbības kritērijiem – sākotnējais pieteicēja mērķis (nolūks) gūt peļņu.

[5.6] Pieteicējs zemes gabalu /nosaukums A/ ir sadalījis 19 atsevišķos zemesgabalos, katru ar savu kadastra numuru,

un 18 zemesgabalus 2006.gadā atsavināja /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/.

Tādējādi secināms, ka pieteicēja īpašumā bija tikai viens zemesgabals /nosaukums A/, ko pieteicējs sadalīja un,

dažādu apstākļu vadīts, pārdeva trīs personām, nevis notika daudzu nekustamo īpašumu iegāde un tālāka to pārdošana.

Proti, viens gabals ir pārdots kaimiņam /pers. C/; kā izriet no pieteicēja paskaidrojumiem, faktiski tā bija kompensācija par

servitūtu ceļa izveidošanu, ko apliecina arī /pers. C/ savā paskaidrojumā VID. Attiecībā par zemesgabala atsavinājumu

/pers. B/, pieteicējs ir norādījis, ka šo zemesgabalu /pers. B/ ir pārdevis, jo ir labi pazinis viņa vecākus. Pārējos

zemesgabalus ir pārdevis vienai personai – /pers. D/, kas kā nosacījumu zemes pirkumam bija izvirzījusi prasību, lai

zemesgabals būtu sadalīts. Pieteicējs ir arī sniedzis paskaidrojumu, ka ir vēlējies pārdot visu nekustamo īpašumu kā vienu

veselu, tomēr, ņemot vērā darījumus ar /pers. B/ un /pers. C/, kā arī to, ka vienu gabalu ir vēlējies atstāt sev, ir piekritis

īpašuma sadalīšanai atsevišķos gabalos.

Pieteicējs zemesgabalu /nosaukums A/ ieguva īpašumā 2002.gadā, kad tika noslēgts nekustamo īpašumu maiņas

līgums. Pēc 4 gadiem, t.i., 2006.gadā pieteicējs sadalīja minēto nekustamo īpašumu 19 zemesgabalos. Tiesas ieskatā vienai

personai piederošu vairāku īpašumu pārdošana viena gada (taksācijas perioda) laikā pati par sevi automātiski neliecina par

personas saimniecisku darbību. Nepieciešams vēl konstatēt arī citus apstākļus, darbības, kas vērstas uz konkrēto

saimniecisko darbību, piemēram, vairāku īpašumu iegādi un tālākpārdošanu viena gada (taksācijas perioda) laikā, ņemot

vērā, ka IIN aprēķina par ienākumu, kas gūts no saimnieciskās darbības konkrētā taksācijas gada laikā.

Augstākā tiesa norādījusi, ka atkarībā no tā, cik intensīvi persona veic īpašuma atsavināšanu, var izdarīt secinājumus

par to, vai šāda personas rīcība atzīstama par saimniecisko darbību vai par personiskā īpašuma atsavināšanu (skat.

Augstākās tiesas 2008.gada 30.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-365 7.punktu ). Jēdziens „sistemātiskums” tiek skaidrots kā

tāds, kas pastāvīgi atkārtojas, tiek atkārtots; regulārs (skat. Terminu un svešvārdu skaidrojošā vārdnīca. Apgāds

„Jumava”, 1999. Pieejama www.letonika.lv). No lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka pieteicēja darbībās nav saskatāma

minētā atkārtotība un regularitāte. Tiesa atzina, ka pieteicēja darbības, 4 gadus pēc nekustamā īpašuma /nosaukums A/

iegūšanas to sadalot 19 zemesgabalos un 18 no tiem pārdodot trim personām, atbilst gadījuma raksturam, nevis

sistemātiskai nekustamo īpašumu pirkšanai un pārdošanai.

Minētie apstākļi tiesas ieskatā neliecina par pieteicēja sistemātisku saimniecisku darbību nekustamo īpašumu

tirdzniecībā. Tādējādi pieteicēja darbībās nav konstatējama viena no saimnieciskās darbības pazīmēm – sistemātiskums.

Līdz ar to pieteicēja veiktās darbības, tiesas ieskatā, nevar tikt uzskatītas par saimniecisko darbību.

Tiesa ņēma vērā apstākli, ka zemesgabals /nosaukums A/ tika iegūts 2002.gadā, bet pārdots tikai 2006.gadā, proti,

ievērojamu laiku pēc tā iegūšanas, kas arī neliecina par sākotnējo mērķi gūt peļņu no nekustamā īpašuma pārdošanas, proti,

nav apstiprinājies laika kritērijs, ko ņem vērā, nosakot, vai konkrētā darbība ir saimnieciskā darbība, tāpat tas neliecina par

regulāru saimniecisku darbību.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzinusi, ka pieteicēja veiktās no nekustamā īpašuma /nosaukums A/ atdalīto zemesgabalu

pārdošanas darbības neatbilst nekustamo īpašumu tirdzniecības kā saimnieciskās darbības sistemātiskuma pazīmei, jo

pieteicējs ne 2006.gadā, ne arī agrāk nav regulāri, sistemātiski pircis vairākus nekustamos īpašumus, kurus vēlāk būtu

pārdevis. Tiesas ieskatā konstatējams minēto pārdošanas darbību vienreizējais – gadījuma raksturs, jo faktiski tiek pārdots

sākotnēji iegādātais viens nekustamais īpašums, turklāt, tikai daļa no tā.

Nav konstatējams arī peļņas gūšanas nolūks, kas ir viena no saimnieciskās darbības pamatpazīmēm, bet tikai vēlme

savu īpašumu atsavināt par iespējami augstāku cenu. Tiesas ieskatā tas vien, ka persona vēlas paaugstināt sava īpašuma,

kuru pilnībā vai kādu tā daļu, iespējams, nākotnē atsavinās, vērtību, nav uzskatāms par darbību saimnieciskās darbības

ietvaros, ja par to tieši neliecina citi pierādījumi.

[5.7] VID ir norādījis, ka pieteicējam dažādos laika periodos ir piederējuši vēl citi nekustamie īpašumi, kurus tas ir

atsavinājis, kā arī Pieteicēja īpašumā uz audita veikšanas brīdi esot bijuši vēl seši īpašumi, kas liecina par Pieteicēju darbību

nekustamo īpašumu tirdzniecības sfērā.

Tiesa, iepazīstoties ar lietā esošiem materiāliem saistībā ar minētajiem apstākļiem, atzina, ka pieteicēja darījumi pēc to

rakstura neliecina, ka pieteicēja mērķis ir bijusi peļņas gūšana, proti, šie darījumiem ir gadījuma rakstura, nevis apzinātas

peļņas gūšanas darījumi. Izvērtējot minēto informāciju, tiesai neradās šaubas par to, ka pieteicējs konkrētos īpašumus nav

ieguvis ar nolūku tos atsavināt. Tiesa arī konstatēja, ka VID nav iesniedzis attiecīgus pierādījumus, kas norādītu uz pretējo,

proti, VID nav konstatējis faktu, ka pieteicējs ar citiem nekustamajiem īpašumiem ir veicis darījumus, kam ir saimnieciskas

darbības raksturs.

Tādējādi tiesa atzina, ka nav pamata uzskatīt, ka pieteicējs ir darbojies nekustamo īpašumu tirdzniecības jomā ar

mērķi gūt noteiktu peļņu.

[5.8] Ņemot vērā minētos apsvērumus, tiesa atzina, ka VID secinājumi šajā lietā par to, ka pieteicēja gūtie ienākumi no

nekustamo īpašumu pārdošanas nav kvalificējami kā ienākumi no sava īpašuma atsavināšanas, bet gan kā no saimnieciskās

darbības (tirdzniecības ar nekustamo īpašumu) gūtais ienākums, nav objektīvi pamatoti. Līdz ar to konkrētajā gadījumā ir

piemērojams IIN likuma 9.panta pirmās daļas 19.punkts, un no zemesgabala /nosaukums A/ pārdošanas gūtais ienākums

nav apliekams ar IIN.

Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka pārsūdzētais Lēmums nav tiesisks, līdz ar to ir pamats tā atcelšanai.

[6] Par pirmās instances tiesas spriedumu VID iesniedza apelācijas sūdzību, kas pamatota ar lēmumā minētajiem

argumentiem.

Papildus norādīts turpmāk minētais.

[6.1] Pieteicējs nav iesniedzis dokumentārus pierādījumus, kas apliecinātu nekustamā īpašuma izmantošanu savas vai

savas ģimenes vajadzībām. Tiesa nepamatoti piešķīrusi ticamību pieteicēja vēlāk sniegtajiem paskaidrojumiem un nav

vērtējusi atšķirības pieteicēja sniegtajos paskaidrojumos.

[6.2] Darījumu skaits un samaksa liecina par darījumu sistemātiskumu, proti – viena taksācijas gada ietvaros

pieteicējs atsavināja 18 nekustamos īpašumus, kas atsavināti trīs personām – /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/. Turklāt

darījumos saskatāmas arī pārējās saimnieciskās darbības pazīmes, proti, darījumus slēdzis pieteicējs savā vārdā, un

darījumiem ir atlīdzības raksturs. Pieteicējs norādīja, ka viņam izteikti piedāvājumi nopirkt visu zemesgabalu /nosaukums

A/un pēc pircējas /pers. D/ pieprasījuma, atbilstoši izstrādātajam detālplānojumam pieteicējs veica zemesgabala sadali.

Ievērojot, ka zemesgabala sadale sevī ietver zināmus papildus finanšu un laika resursus, kā arī zināmu apgrūtinājumu,

konkrētajā gadījumā – kad pieteicējs izpildīja /pers. D/ iespējamos uzstādījumus, ir saskatāma pieteicēja patiesa vēlme

nekustamo īpašumu atsavināt.

Vērā ņemams apstāklis, ka pieteicēja darījuma ar /pers. C/ rezultātā pieteicējs veica darbības, kas palielināja

nekustamā īpašuma /nosaukums A/vērtību.

[6.3] Ja nodokļu maksātājs nepiekrīt VID viedoklim, ka nekustamo īpašumu atsavināšanā konstatējamas

saimnieciskās darbības pazīmes, viņš bija tiesīgs atspēkot VID izvirzītos argumentus un atbilstoši likuma „Par nodokļiem

un nodevām” 38.pantam iesniegt ticamus pierādījumus, kas apliecina viņa sniegtās informācijas atbilstību lietas patiesajiem

apstākļiem.

[7] Pieteicējs rakstveida paskaidrojumos VID apelācijas sūdzību neatzīst.

[8] Administratīvās apgabaltiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, VID apelācijas sūdzību neatzina. VID pārstāve

uzturēja VID apelācijas sūdzību, pieteikumu neatzina uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos minētajiem motīviem.

Apgabaltiesas tiesas sēdēs tika nopratināti liecinieki /pers. C/, /pers. B/, /pers. E/ un /pers. D/.

Motīvu daļa

[9] Uzklausījusi administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, liecinieku liecības, pārbaudījusi lietas materiālus

un novērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka VID apelācijas sūdzība ir

nepamatota, savukārt pieteikums ir apmierināms.

[10] Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka lietā nav strīda par faktiskajiem lietas apstākļiem, ka pieteicējs

2002.gada maiņas ceļā no pagasta pašvaldības ieguvis zemesgabalu /nosaukums A/kurš ar detālplānojumu tika sadalīts 19

nogabalos, 18 no kuriem pieteicējs atsavinājis 2006.gadā.

Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus (izņemot

apstākļus par zemesgabala pārdošanu /pers. C/) un secinājusi, ka, lai pārbaudītu, vai pieteicējam ir pienākums maksāt IIN

par ienākumiem no strīdus nekustamo īpašumu pārdošanas darījumiem, lietā ir izšķirams jautājums, vai pieteicējs strīdus

darījumus ir veicis saimnieciskās darbības ietvaros, vai nē.

Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojums, kas attiecas uz ienākumu no darījumu ar nekustamo īpašumu

aplikšanu ar IIN tiesisko regulējumu un saimniecisko darbību raksturojošām pazīmēm, kā arī pieteicēja darbību saistībā ar

nekustamo īpašumu atsavināšanu 2006.gadā (izņemot par darījumu ar /pers. C/) vērtējumu ir pareizs un pilnībā pietiekams,

līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar APL 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas

apstākļu konstatējumam (izņemot par darījumu ar /pers. C/) un sprieduma motivācijai, to neatkārtojot.

[11] Apgabaltiesa, izvērtējot VID apelācijas sūdzības saturu, secina, ka pirmās instances tiesas spriedumā jau sniegta

motivācija VID argumentu, kas ir atkārtoti apelācijas sūdzībā, noraidīšanai. Apgabaltiesa ir pievienojusies pirmās instances

tiesas sprieduma motivācijai, atzīstot to par pareizu, tādēļ apgabaltiesa nevērtē VID atkārtoti izteiktos argumentus.

[12] Papildus apgabaltiesa norāda sekojošus argumentus.

[12.1] No lietā iesniegtajiem pieradījumiem – Mārupes pagasta būvvaldes sēdes protokola (lietas 2.sējuma 79.-

80.lapa) – nepārprotami izriet tas, ka iniciatīva par apmaiņu ar zemesgabaliem, kuras rezultātā vēlāk pieteicējs ieguva

īpašumā zemesgabalu /nosaukums A/, nāca no pašvaldības puses, kura vēlējas atgūt sporta laukumu, daļa nu kura bija

pieteicēja īpašumā.

Līdz ar to pamatots ir pirmās instances tiesas secinājums, ka nav konstatējams pieteicēja sākotnējais nodoms

nodarboties ar zemesgabalu tirdzniecību. Arī turpmākās pieteicēja darbības, paturot zemesgabalu /nosaukums A/ īpašumā

vairākus gadus un daļu no tā apstrādājot kā ģimenes dārzu, ko lietā apliecina arī liecinieku liecības, neliecina par pieteicēja

nolūku nodarboties ar nekustamo īpašumu tirdzniecību saimnieciskās darbības ietvaros.

[12.2] Attiecībā par pieteicēja darījumu ar /pers. C/, apgabaltiesa, izvērtējot lietā esošos servitūta un pirkuma

līgumus, zemesgabalu plānojumus, zemesgrāmatas datus kopsakarā ar liecinieka /pers. C/ liecību un pieteicēja

paskaidrojumiem, atzīst liecinieka /pers. C/ liecību par darījumu ar pieteicēju par attiecināmu un ticamu.

Apgabaltiesa no pierādījumiem lietā konstatē, ka pieteicējs nav pārdevis /pers. C/ zemesgabalu /adrese B/, gūstot par

to ieņēmumus naudā. Abi darījuma dalībnieki norāda, ka minētais zemesgabals faktiski tika iemainīts pret /pers. C/

zemesgabala daļu, kas tika paredzēta servitūta ceļa ierīkošanai; minētais servitūta ceļš bija nepieciešams pieteicējam

piekļūšanai pie viņa īpašuma. Pirkuma līgumi ar tajos norādītajām naudas summām tika sastādīti tikai, lai zemesgabalu

/adrese B/ varētu reģistrēt zemesgrāmatā uz /pers. C/ vārda, nekādi savstarpēji naudas norēķini nav bijuši.

Ievērojot minēto, apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja darījums par zemesgabala /adrese B/ atsavināšanu /pers. C/ nav

atlīdzības darījums, kas varētu būt veikts saimnieciskās darbības ietvaros.

Vienlaikus apgabaltiesa secina, ka pieteicēja darījuma ar /pers. C/ neprecīzs vērtējums neietekmē kopumā pareizo

pirmās instances tiesas secinājumu, ka konkrētajos lietas apstākļos nav konstatējama pieteicēja saimnieciskā darbība –

tirgošanās ar nekustamajiem īpašumiem, jo nav konstatējums sistemātiskuma kritērijs.

Ievērojot to, ka pieteicējs izmantoja daļu no zemesgabala /nosaukums A/ģimenes vajadzībām, dārzam, un, kā liecināja

liecinieki /pers. C/, /pers. B/ un /pers. E/, šis zemesgabals kopumā bija bez nekādiem ceļiem, ir loģiski izskaidrojama

pieteicēja vēlme ierīkot ceļu šajā zemesgabalā, saistībā ar ko pieteicējs arī vērsās pašvaldībā; minēto apliecina pieteicēja

2003.gada 14.janvāra iesnieguma saturs (lietas I sējuma 127.lapa). Apgabaltiesa konstatē, ka VID bez jebkādiem

pierādījumiem, tikai uz savu pieņēmumu pamata norāda, ka pieteicējs 2003.gadā vērsās pašvaldība saistība ar zemesgabala

sadali, vai iespējamo apbūvi.

[12.3] Lietā nav strīda, ka 2006.gada pieteicējs nolēma pārdot zemesgabala /nosaukums A/daļu, ko neizmantoja savas

ģimenes vajadzībām, ko arī izdarīja.

Apgabaltiesa no lietā esošajiem pierādījumiem, tostarp, liecinieku /pers. E/ un /pers. B/ liecībām konstatē, ka

zemesgabala pārdošana bija pircēju iniciatīva, potenciālie pircēji vēlējās iegūt īpašumā zemi šajā vietā, tāpēc /pers. A/ arī

paši uzmeklēja.

Apgabaltiesa atzina par pareizu pirmās instances tiesas secinājumu, ka darījums ar /pers. D/, kuras vārdā rīkojās

/pers. E/, ir aplūkojams kā viens vienots pārdošanas darījums.

/pers. E/ tiesas sēdē liecināja, ka zemesgabali bija sadalīti tikai plānā, uz papīra; zemesgabala reālo sadali veica,

pasūtot mērniecības darbus, pēc zemesgabalu pirkšanas. Pats uzstādīja /pers. A/ nosacījumu, lai lielais zemesgabals tiktu

sadalīts apbūves gabalos, jo tas bija viņa interesēs, velējas būvēt privātmājas un pārdot. Zemesgabala cena nemainījās

atkarībā no tā, ka uzstādīja prasību veikt tā sadali.

Apgabaltiesa, pārbaudot lietā esošus dokumentus, secina, ka saskaņā ar 2006.gada 31.maija pirkuma Priekšlīgumu

pirkuma priekšmets ir zemesgabala ar kadastra Nr. /numurs A/daļa 25 265 m3 platībā (lietas 1.sējuma 98.lapas otrā puse

un 99.lapa). Tādējādi acīmredzams, ka pirkuma objekts bija viens – zemesgabala daļa kā viens veselums, kas liecina par

viena darījuma realizēšanu.

Savukārt no 2006.gada 21.jūlija un 2006.gada 14.augusta pirkuma līgumiem (abi noslēgti par ½ domājamās daļas no

pērkamā nekustamā īpašuma iegādes) izriet, ka pirkuma objekts ir nekustamā īpašuma /nosaukums A/, kadastra Nr.

/numurs A/daļa, kuras sastāvā norādīti ar īpašuma /nosaukums A/ detālplānojumu atdalītie atsevišķie zemesgabali (lietas

1.sējuma 75.-80.lapa)

No Rīgas rajona Zemesgrāmatas nodaļā iesniegtā nostiprinājuma lūguma, kas parakstīts 2006.gada 5.septembrī,

izriet, ka ar to pirmo reizi tiek pieteikta vienotā nekustamā īpašuma – zemesgabala /nosaukums A/ – sadale; nostiprinājuma

lūgums ir iesniegts nekustamā īpašuma /nosaukums A/sadalīšanai, mainoties tā īpašniekam un atverot jauno nodalījumu; šo

nostiprinājuma lūgumu parakstījuši /pers. A/ un /pers. E/ (/pers. D/ pilnvarotais pārstāvis), kā jaunradītā nekustamā

īpašuma tiesību ieguvējs ir norādīta /pers. D/ un /pers. A/, katram pa ½ domājamai daļai (lietas 1.sējuma 72.-74.lapa).

Ievērojot minēto, apgabaltiesa secina, ka nekustamā īpašuma sadale ir veikta, vienlaicīgi mainoties tā īpašniekam. Ar

detālplānojuma izstrādi vien, nekustamais īpašums, kas ir reģistrēts zemesgrāmatā, netiek tiesiski sadalīts atsevišķos

nekustamā īpašuma objektos; nekustamā īpašuma objekta sadale notiek, veicot un reģistrējot atbilstošas darbības

zemesgrāmatā. Laikā, kad /pers. A/ un /pers. D/ (ar /pers. E/ starpniecību) noslēdza pirkuma līgumus, tajos norādītie it kā

atsevišķie zemes gabali nepastāvēja kā patstāvīgi nekustamā īpašuma objekti, bet bija līgumos norādīti tikai kā precizējošs

objekts, jo daļu no īpašuma /nosaukums A/ (trīs zemes gabalus, atbilstoši detālplānojumam), pieteicējs vēlējās paturēt savā

īpašumā. Līdz ar ko konstatējams, ka sadale ir veikta pārdošanas procesā, kas apstiprina pirmās instances tiesas

secinājumu, ka pieteicējs /pers. D/ pārdeva zemesgabala daļu faktiski kā vienu veselu objektu (līdzēji norāda, ka vienojās par

vienas lielas zemesgabala daļas pirkšanu), kas atspoguļots arī pirkšanas dokumentos.

[12.4] Augstākā tiesa, noskaidrojot sistemātiskuma jēdziena saturu, atzinusi, ka darbību atzīšanai par sistemātisku ir

svarīgi noskaidrot kā darbību skaitu, tā arī periodu, kādā šīs darbības atkārtojas. Ņemot vērā, ka taksācijas periods ir viens

gads, tad primāri regularitāte un sistemātiskums ir jāvērtē taksācijas gada ietvaros, tikai pēc tam paplašinot vērtējumu arī uz

trīs taksācijas periodiem. Minēto apstiprina arī likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.pantā veiktie grozījumi,

papildinot pantu ar 1.3daļu (spēkā no 2010.gada 1.janvāra), kas noteic, ka fiziskās personas darbība kvalificējama kā

saimnieciskā darbība, ja tā atbilst vienam no šādiem kritērijiem: 1) darījumu regularitāte un sistemātiskums (trīs un vairāk

darījumi taksācijas periodā vai pieci un vairāk darījumi trijos taksācijas periodos); 2) ieņēmumi no darījuma pārsniedz 10

000 un vairāk latu taksācijas gadā, izņemot ienākumus no personīgā īpašuma atsavināšanas atbilstoši šā likuma 9.panta

pirmās daļas 19.2punktam; 3) darbības ekonomiskā būtība vai personas īpašumā esošo lietu apjoms norāda uz sistemātisku

darbību ar mērķi gūt atlīdzību (sk. 2011.gada 16.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-525/2011 7.punktu).

Ievērojot apgabaltiesas konstatējumu, ka pieteicējs 2006.gadā ar /pers. D/ veica vienu nekustamā īpašuma pirkuma

darījumu un vienu darījumu ar /pers. B/, apgabaltiesa par pamatotu atzīst pirmās instances tiesas secinājumu, ka lietā nav

konstatējams sistemātiskuma kritērijs, līdz ar ko VID nepamatoti pieteicēja darbības klasificēja kā saimnieciskās darbības

ietvaros veiktās darbības. Ievērojot minēto, pamatots ir pirmās instances tiesas secinājums, ka, šādos lietas apstākļos

Lēmums ir atceļams kā nepamatots.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Apmierināt /pers. A/pieteikumu.

Atcelt ar tā pieņemšanas dienu Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2010.gada 27.aprīļa lēmuma

Nr.22.4/21110.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt /pers. A/ viņa samaksāto valsts nodevu 28,46 euro (20 latu) apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja K.Krastiņa

Tiesnese A.Kovaļevska

Tiesnese L.Vīnkalna