Court partially allowed claim for moral damages and legal fees in negligence case against resort facility.

Lieta Nr.C30700915

Nr.CA-0347-18/17

ECLI:LV:RAT:2018:0614.C30700915.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2018.gada 14.jūnijā

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese referente Gunta Freimane,

tiesnese Mairita Šķendere,

tiesnese Madara Ābele,

ar tiesas sēdes sekretāri Gundegu Miķelsoni un Kristīni Šumeiko,

piedaloties prasītājas /pers. B/ likumiskajam pārstāvim /pers. C/, /pers. C/ pārstāvei /pers. D/, atbildētājas /pers. E/ pārstāvei /pers. F/ un trešās

personas /Nosaukums A/ pārstāvei /pers. G/,

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu /pers. B/ prasībā pret /pers. E/, ar trešo personu /Nosaukums A/, par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu

sakarā ar /pers. E/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2017.gada 30.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

/pers. B/ (turpmāk - prasītāja) likumiskais pārstāvis /pers. C/ 2015.gada 17.decembrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā cēla

prasību pret /pers. E/ (turpmāk - atbildētāja), ar trešo personu /Nosaukums A/, par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīti tālāk minētie apstākļi un pamatojums.

Starp /pers. C/ kā /pers. B/ tēvu un atbildētāju 2014.gada 29.jūnijā noslēgts līgums (turpmāk - līgums), saskaņā ar kuru /pers. B/ uzņemta

veselīga dzīvesveida nometnē /Nosaukums B/ (turpmāk - nometne). Līguma 3.1.punktā noteikts, ka atbildētājas pienākums ir atbildēt par dalībnieka

veselību, drošību un tiesību ievērošanu.

Nometnē 2014.gada 2.jūlijā notika negadījums, kurā /pers. B/ guva vaļēju kreisā elkoņa kaula un kreisā spieķa kaula lūzumu, kas pēc sava

rakstura ir vidēji smagi miesas bojājumi, kas izraisījuši ilgstošu veselības traucējumu virs 21 dienas.

Kriminālprocesā noskaidrots, ka nometnes teritorijā bija uzstādīts batuts, kas nebija aprīkots ar drošības tīklu.

Tā kā Preču un pakalpojuma drošuma likuma 4.panta otrās daļas izpratnē atbildētājas rīcība bija neatbilstoša likumam, tad tā ir neatļauta

darbība. Arī policijas 2015.gada 19.februāra lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu atzīts, ka atbildētājas rīcība neatbilda likuma prasībām, bet strīds

starp pusēm risināms civiltiesiskā kārtībā.

/pers. C/ 2014.gada 27.jūlijā vērsās pie atbildētājas un lūdza atlīdzināt izdevumus, kas saistīti ar /pers. B/ nometnē iegūtās traumas ārstēšanu

un rehabilitāciju, kā arī atlīdzināt kompensāciju par meitai radītām fiziskām un garīgām ciešanām, taču atbildētāja tos neatlīdzināja.

Līguma 3.2.punktā noteikts, ka atbildētājas pienākums ir apdrošināt nometnes dalībnieku veselību un dzīvību.

/pers. C/ no apdrošināšanas kompānijas /Nosaukums C/ saņēma informāciju, ka apdrošināšanas atlīdzību atteikts izmaksāt, jo atbildētāja

nometnes dalībnieku veselību un dzīvību nav apdrošinājusi.

/pers. C/ 2015.gada 12.augustā atbildētājai nosūtīja pretenziju, kurā lūdza atlīdzināt izdevumus 197,52 EUR, kas saistīti ar meitas ārstēšanu

un rehabilitāciju, kā arī papildu izdevumus 276,62 EUR, kas saistīti ar atbildētājas neatļautās darbības sekām, līdz ar to kopējie zaudējumi ir 474,14

EUR.

Tāpat /pers. B/ sakarā ar traumu ieguva trīs deformējošas hipertofiskas rētas, tāpēc /pers. C/ vērsās Latvijas plastiskās un mikroķirurģijas

centrā un lūdza sagatavot rētu likvidācijas izmaksu aprēķinu, kas ir 2400 EUR.

Gan esošās rētas, gan ar rētu likvidēšanu saistītā iespējamā operācija /pers. B/ rada un radīs garīgas ciešanas, taču to nebūtu, ja nometne būtu

organizēta atbilstoši tiesību normām.

Tādējādi /pers. C/ lūdza atbildētāju ne vēlāk kā līdz 2015.gada 10.septembrim atlīdzināt zaudējumus, kā arī samaksāt kompensāciju 7400

EUR par /pers. B/ radītām fiziskām un garīgām ciešanām, kurā iekļauti arī izdevumi, kas saistīti ar rētu likvidēšanu.

Tā kā trešā persona 2015.gada 8.septembrī /pers. C/ pārskaitīja 373,63 EUR, kas sedz lielāko daļu radīto zaudējumu, tad prasība par

zaudējumu atlīdzināšanu netiek celta.

Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību

vai nemantisko labumu aizskārumu.

Atbilstoši tiesu praksei par bērnam nodarītām fiziskām un garīgām ciešanām vidēji smagu miesas bojājumu gadījumā taisnīga kompensācija ir

lielāka par 14 000 EUR.

Ņemot vērā minēto, prasītājai, kura arī guva vidēji smagus miesas bojājumus, pienākas kompensācija par radītām fiziskām un garīgām

ciešanām pēc tiesas ieskata, bet ne mazāk kā 10 000 EUR.

Kompensācija saskaņā ar Civillikuma 5., 1635., 2347., 2349.pantu nosakāma kā apmierinājums par fiziskām sāpēm, dzīves kvalitātes

mazināšanu ilgā laika posmā, esošo un nākotnē sagaidāmo emocionālo pārdzīvojumu, negatīvo ietekmi uz veselību saistībā ar sagaidāmo operāciju un

sakropļojumu. Tāpat minētā summa sekmēs pušu samierināšanos un kalpos par preventīvu līdzekli nepieļaut pārkāpumus, kas var aizskart cilvēka

vērtīgākos nemantiskos labumus - dzīvību un veselību.

Prasības pieteikumā lūgts piedzīt no /pers. E/ par labu /pers. B/ atlīdzību par morālo un veselībai nodarīto kaitējumu pēc tiesas ieskata, bet ne

mazāku kā 10 000 EUR.

Prasība pamatota ar Preču un pakalpojuma drošuma likuma 4.panta otro daļu un 6.panta pirmo daļu, Civillikuma 5., 1635., 2347.,

2349.pantu.

Par prasības pieteikumu saņemti atbildētājas paskaidrojumi, kuros norādīts, ka prasību neatzīst šādu iemeslu dēļ.

Nometnes organizētāja ir /Nosaukums A/ (turpmāk - biedrība), bet atbildētāja no 2013.gada 27.maija ir biedrības amatpersona ar tiesībām

biedrību pārstāvēt atsevišķi, līdz ar to viņa var parakstīt biedrības dokumentus.

Tā kā biedrība rīkoja vasaras nometnes, tad starp atbildētāju un biedrību 2014.gada 29.jūnijā tika noslēgts līgums par brīvprātīgā darbu,

saskaņā ar kuru visas formalitātes saistībā ar nometni (piem., līgumu noslēgšana ar nometnes dalībnieku vecākiem) biedrības vārdā kārtoja atbildētāja.

Prasības pieteikumā norādīts, ka līgums par prasītājas uzņemšanu nometnē noslēgts ar atbildētāju kā fizisku personu, taču tas neatbilst

patiesībai, jo līgums noslēgts starp prasītājas tēvu /pers. C/ un biedrības rīkotās nometnes vadītāju /pers. E/, līdz ar to pretenzijas pret atbildētāju ir

nepamatotas.

Ierodoties nometnē, tās dalībnieki un viņu vecāki tika iepazīstināti ar Nometnes iekšējās kārtības un drošības noteikumiem un nometnes

dalībnieki žurnālā parakstījās par iepazīšanos ar šiem noteikumiem.

Saskaņā ar nometnes iekšējās kārtības noteikumu 13.punktu pa batutu drīkst lēkāt tikai viens cilvēks, bet 21.punktā noteikts, ka nometnes

dalībniekiem jāklausa audzinātāji un jāievēro nometnes iekšējās kārtības noteikumi.

Prasības pieteikumā norādīts par negadījumu, bet nav minēts, ka tas nebūtu noticis, ja prasītāja ievērotu iekšējās kārtības noteikumus. Brīdī,

kad notika negadījums, nometnes dalībnieki kopā ar audzinātājiem atradās sporta laukumā, taču prasītāja un divas nometnes dalībnieces bez audzinātāju

atļaujas aizgāja līdz batutam, tādējādi pārkāpa nometnes iekšējās kārtības noteikumus.

Tāpat prasības pieteikumā nav norādīts, ka negadījums notika, prasītājai ignorējot nometnes iekšējās kārtības noteikumus, t.i., uz batuta

atrodoties vienlaicīgi ar divām nometnes dalībniecēm, lai gan prasītāja bija informēta, ka uz batuta vienlaicīgi drīkst lēkāt tikai viens cilvēks.

Lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu norādīts, ka vairāku bērnu vienlaicīgas atrašanās uz batuta, tam amortizējoties, rezultātā /pers. B/

guva traumu. Tādējādi prasītāja trauma ieguva, neievērojot nometnes iekšējās kārtības noteikumus.

Prasības pieteikumā norādīts, ka atbilstoša kompensācija par bērnam nodarītām fiziskām un garīgām ciešanām vidēji smagu miesas bojājumu

nodarīšanas gadījumā būtu 10 000 EUR, atsaucoties vien uz civillietu Nr.C11085909 (SKC-200/2012), taču izskatāmā lieta nav salīdzināma ar

konkrēto gadījumu, tāpēc minētā summa nav adekvāta.

Turklāt, nosakot atlīdzību par morālo un veselībai nodarīto kaitējumu, jāņem vērā pušu atbildība. Tā kā negadījuma brīdī prasītājai bija 10

gadi, tad viņai bija jāapzinās savas rīcības sekas.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2017.gada 30.maija spriedumu prasība apmierināta daļēji. Tiesa nosprieda piedzīt no

atbildētājas par labu prasītājai morālā kaitējuma atlīdzību 5000 EUR, pārējā daļā prasību noraidīt; piedzīt no atbildētājas par labu /pers. C/ ar lietas

vešanu saistītos izdevumus advokāta palīdzības samaksai 500 EUR; piedzīt no atbildētājas valsts ienākumos valsts nodevu 434,74 EUR un ar lietas

izskatīšanu saistītos izdevumus 18 EUR.

Spriedumā norādīti tālāk minētie argumenti.

Starp nometnes “/Nosaukums B/” vadītāju /pers. E/ un /pers. B/ tēvu /pers. C/ 2014.gada 29.jūnijā noslēgts līgums, saskaņā ar kuru /pers. B/

tika uzņemta nometnē no 2014.gada 29.jūnija līdz 2014.gada 4.jūlijam, dalības maksa 225 EUR (l.lp. 9-10).

Lietā nepastāv strīds par to, ka 2014.gada 2.jūlijā ap plkst.20.00 vasaras nometnē “/Nosaukums B/” /pers. B/ ar divām meitenēm /pers. K/

un /pers. L/ atradās uz batuta bez audzinātāju klātbūtnes. Vairāku bērnu vienlaicīgas atrašanās uz batuta rezultātā, tam amortizējoties, /pers. B/

atmuguriski krita no batuta malas un guva vaļēju kreisā elkoņa kaula un kreisā speķa kaula lūzumu, kas pēc rakstura pieskaitāms vidēji smagiem miesas

bojājumiem, kas izraisīja ilgstošu veselības traucējumu virs 21 dienas. Minētais apstiprinās ar 2014.gada 7.oktobra tiesu-medicīniskās ekspertīzes

atzinumu Nr.571 (l.lp. 13-14).

Saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums

(arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību

vai nemantisko labumu aizskārumu.

Saskaņā ar Civillikuma 2347.pantu, ja kāds ar darbību, par ko viņš ir vainojams un kas ir prettiesīga, nodara otram miesas bojājumu, tad

viņam jāatlīdzina tam ārstēšanās izdevumi un bez tam, pēc tiesas ieskata, varbūtēja atrautā peļņa, un atlīdzība (mantiska kompensācija) par morālo

kaitējumu. Savukārt atbilstoši Civillikuma 2349.pantam, ja miesas bojājuma sekas bijušas sakropļojums vai izķēmojums, tad arī par to noteicama

atlīdzība, pēc tiesas ieskata.

Starp pusēm pastāv strīds par /pers. E/ kā nometnes vadītājas civiltiesisko atbildību apstākļos, kad nometnes organizētāja bija /Nosaukums

A/.

Tiesa atzina, ka no lietas materiāliem nepārprotami izriet, ka atbildētāja kā nometnes vadītāja, nevis kā /Nosaukums A/ pārstāve, ar prasītājas

tēvu noslēdza līgumu par pakalpojuma sniegšanu, kas secināts no minētā līguma satura un /pers. E/ kā nometnes vadītājas kompetences.

Lietā nepastāv strīds par to, ka atbildētāja bija nometnes “/Nosaukums B/” vadītāja un viņas kā nometnes vadītājas atbildību nosaka Ministru

kabineta noteikumi Nr.981 “Bērnu nometņu organizēšanas un darbības kārtība”. Minēto noteikumu 12.6.punktā noteikts, ka nometnes vadītājs ir

atbildīgs par rotaļu un sporta ierīču, inventāra, aprīkojuma un nodarbībās izmantojamo materiālu drošumu, nekaitīgumu un atbilstību dalībnieku vecumam.

Nav strīda par to, ka ar Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2015.gada 16.septembra lēmumu /Nosaukums A/ kā nometnes organizētājai

uzlikts administratīvais sods par pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas APK 166. 9 panta trešajā daļā, kurā noteikta administratīvā atbildība par

normatīvajos aktos noteiktajām drošuma prasībām neatbilstošu preču vai pakalpojumu ievietošanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu, t.i., par to, ka

batuts, no kura nokrita prasītāja, nebija aprīkots ar drošības tīklu.

Šādos konstatētos apstākļos tiesa secināja, ka atbildētāja kā nometnes vadītāja un kā pakalpojuma sniedzēja ir atbildīga par prasītājai

nodarītajiem miesas bojājumiem, jo nometnes teritorijā novietotais batuts pretēji drošības prasībām nebija aprīkots ar drošības tīklu.

Saskaņā ar Preču un pakalpojuma drošuma likuma 4.panta otro daļu pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt tikai drošu, cilvēka dzīvībai,

veselībai un personas mantai, kā arī videi nekaitīgu pakalpojumu. Pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par sniegtā pakalpojuma drošumu. Savukārt 6.panta

pirmajā daļā noteikts, ka drošs pakalpojums ir jebkurš pakalpojums, kas sniegts normālos vai paredzamos izmantošanas apstākļos un kas sniegšanas

laikā vai pēc tam nerada risku vai rada tādu minimālu risku, kurš uzskatāms par pieļaujamu un atbilst augstam drošuma, cilvēka dzīvības, veselības un

personas mantas, kā arī vides aizsardzības līmenim, ņemot vērā, vai 1) pakalpojuma raksturojumu, arī tā uzbūvi, sastāvu un sniegšanas veidu; 2) ietekmi

uz cilvēka dzīvību un veselību un lietām; 3) lietas izskatu, noformējumu, marķējumu, uzstādīšanas vai lietošanas noteikumus, brīdinājumus, likvidēšanas

pamācības un citu pakalpojuma sniedzēja sniegto informāciju; 4) vai ir kādas kategorijas personas, it īpaši bērni un gados veci cilvēki, kas, izmantojot

pakalpojumu, var tikt apdraudētas.

Tiesa uzskatīja, ka apstākļos, kad konstatēts, ka prasītājas izmantotais batuts nebija aprīkots ar drošības tīklu, kā rezultātā bija iespējama

prasītājas nokrišana no batuta un miesas bojājumu iegūšana, nav tiesiskas nozīmes apstāklim, vai prasītāja atbilstoši nometnes noteikumiem tajā brīdī

varēja atrasties uz batuta.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka atbildētāja kā nometnes vadītāja ir atbildīga par nometnes aprīkojuma drošumu, jo prasītāja izmantoja

batutu, kas neatbilda drošības prasībām, līdz ar to viņas nokrišana no batuta ir cēloniskā sakarā ar batuta neaprīkošanu ar drošības tīklu un secīgi arī

miesas bojājumu gūšana, līdz ar to pastāv Civillikuma 1635.pantā un 2347.pantā paredzētais tiesiskais pamats morālā kaitējuma atlīdzinājuma

noteikšanai.

Tā kā atbildētāja ir atbildīga par kaitējumu, kas nodarīts prasītājai, tad tiesa atzina, ka no atbildētājas par labu prasītājai piedzenama morālā

kaitējuma atlīdzība 5000 EUR apmērā šādu apsvērumu dēļ.

Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta otro daļu atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā

kaitējuma smagumu un sekas.

Latvijā nav vienotas tiesu prakses par morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanas metodiku, arī likumos nav noteikti vienoti kritēriji, pēc

kuriem nosakāms šīs atlīdzības apmērs, tādējādi atlīdzības apmērs katrā konkrētā gadījumā nosakāms pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas

un vispārīgiem tiesību principiem, kā to paredz Civillikuma 5.pants.

No juridiskās metodes viedokļa taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu sekmē tā dēvētā gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas metode, kas balstās

uz vienlīdzības principa, t.i., salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos - atšķirīgam. Šajā ziņā tiesu prakse veido plašu uzziņas

un salīdzināšanas materiālu. Ar katru tiesas izšķirto dzīves gadījumu pieaug salīdzināšanas iespēja un līdz ar to arī tiesiskā stabilitāte. Protams, tiesu praksi

nevar uzskatīt par vienīgo kritēriju atlīdzības noteikšanai nemantiska kaitējuma nodarīšanas gadījumā, taču neapšaubāmi tā izmantojama kā viens no

palīgavotiem atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanai. Tāpēc,

kad lieta jāizspriež pēc tiesas ieskata, tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas noteikumiem nepieciešams analizēt citās līdzīgās

lietās norādītos apsvērumus par atlīdzinājuma apmēru (sal. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normas piemērošanā. Rakstu krājums.

Prof.E.Meļķiša zinātniskajā redakcijā. Rīga, Latvijas universitāte, 2003, l.lp. 195-197).

Lietās par kompensācijas noteikšanu morālā kaitējuma atlīdzībai vērojama plaša piedzīto summu diferenciācija. Tā, piemēram, ar Augstākās

tiesas Senāta 2011.gada 26.oktobra spriedumu lietā Nr.SKC-319 atstāts negrozīts Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2009.gada 4.novembra

spriedums, kurā, pamatojoties uz Civillikuma 2349.pantu, noteikta atlīdzība par sakropļojumu 25 000 Ls (summā ietverta arī atlīdzība par morālo

kaitējumu 10 000 Ls) un konstatēts, ka Iekšlietu ministrijas organizēto svētku laikā prasītājs, nokrītot no liela augstuma, guva smagus miesas bojājumus,

t.i., daļēji amputēts kreisais plecs, līdz ar to daļēji zudusi kreisās rokas un pleca kustību funkcionalitāte. Nosakot atlīdzību, tiesa ņēma vērā pārdzīvotās

fiziskās un garīgās ciešanas, kas saistītas ar iegūto traumu raksturu un ķermeņa sakropļojumu, dzīves kvalitātes samazināšanos, kā arī nespēju atgriezties

ierastajos dzīves apstākļos.

Turpretī Augstākās tiesas Senāts ar 2012.gada 23.maija spriedumu lietā Nr.SKC-200 bērnam, kuram sakarā ar nepareizi noteiktu diagnozi

radies sakropļojums, t.i., viņš zaudēja vienu sēklinieku, noteica atlīdzību 10 000 Ls, kurā ietverta ne tikai atlīdzība par morālo, bet arī par veselībai

nodarīto kaitējumu.

Neapšaubāmi, ka minētie tiesu prakses piemēri nav tieši piemērojami izskatāmajā lietā, taču tie pietiekami skaidri norāda tiesu praksi

jautājumā par aizskarto nemantisko labumu (piem., veselības u.c.) nozīmīgumu un palīdz rast izpratni par kritērijiem, kas izmantojami, nosakot atbilstīgu

(taisnīgu) atlīdzinājumu.

Ja salīdzina prasītājas pieprasīto morālā kaitējuma atlīdzību 10 000 EUR kopsakarā ar minētajās lietās piespriestajām summām par morālo

kaitējumu, tad to nevar uzskatīt par atbilstīgu nodarītajam kaitējumam, jo atlīdzinājums noteikts pārāk augsts.

Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesa ņēma vērā šādus lietas faktiskos apstākļus, kas konstatēti ar medicīniskiem dokumentiem.

Kā norādīts iepriekš, prasītāja guva vidēja smaguma miesas bojājumus - vaļēju kreisā elkoņa kaula un kreisā spieķa kaula lūzumu.

No VSIA “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” izraksta-epikrīzes izriet, ka prasītāja slimnīcā iestājās 2014.gada 2.jūlijā, izrakstīta

2014.gada 7.jūlijā, prasītājai vispārējā anestēzijā veikta operācija (l.lp. 12).

Ar VSIA “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” izrakstu-epikrīzi apstiprinās, ka prasītāja slimnīcā iestājās 2014.gada 17.decembrī, izrakstīta

2014.gada 17.decembrī, diagnoze - kreisā apakšdelma kaulu saaudzis lūzums; pēcoperācijas rētas apakšdelma apvidū; prasītājai veikta implantu

evakuācija un divu rētu plastika (l.lp. 78).

Saskaņā ar bērnu plastikas ķirurga /pers. R/ 2015.gada 31.jūlija izziņu /pers. B/ funkcionāli rokā kustības nav traucētas, jušanas traucējumi

nav, apakšdelmā trīs deformējošas hipertrofiskas rētas, iespējama rētu ekscīzija un plastiska rekonstrukcija (l.lp. 25).

Bērnu ķirurga /pers. S/ 2017.gada 14.marta izziņā norādīts, ka pēc pārciestās traumas un operācijas 2014.gadā /pers. B/ ir periodiskas

sāpes, viņa saņem pretsāpju terapiju (l.lp. 140-141).

Tiesa uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā prasītājai nodarīto morālo kaitējumu nevar novērtēt par ievērojami augstāku naudas summu attiecībā

pret tādu morālo kaitējumu, kas izraisīts, radot kādas paliekošas sekas, nāvi vai sakropļojumu pēc ķermeņa daļu amputācijas.

Nosakot morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru, tiesa ņēma vērā, ka nepieciešamība veikt divas operācijas sakarā ar gūto miesas bojājumu,

prasītājai neapšaubāmi radīja fiziskas un garīgas ciešanas, prasītājai kā 10 gadus vecam bērnam sakarā ar miesas bojājumiem radītas garīgas un fiziskas

ciešanas, kas saistītas ar ierastā dzīvesveida traucējumu gūtās traumas dēļ.

Nav šaubu, ka pēc negadījuma prasītāja izjuta fiziskas sāpes pēc vaļēja kreisā elkoņa kaula un kreisa spieķa kaula lūzuma, pārcieta divas

operācijas.

Kā jau norādīts, prasītājai konstatētas trīs deformējošas hipertrofiskas rētas, līdz ar to pēc traumas un operācijām viņai palika ķermeņa

bojājumi un to sekas ir sakropļojums Civillikuma 2349.panta izpratnē. Šī likuma norma paredz, ka gadījumā, ja miesas bojājuma sekas bijušas

sakropļojums vai izķēmojums, tad arī par to noteicama atlīdzība pēc tiesas ieskata.

Civillikuma 2349.pantā nav noteikts, ka atlīdzība piešķirama vienīgi tad, ja sakarā ar miesas bojājumu nodarītais sakropļojums ir

neatgriezenisks. Ja Civillikuma 2349.pants paredz pamatu morālā kaitējuma atlīdzībai par sakropļojumu un persona noteiktā laika posmā ir izjutusi

garīgas ciešanas sakarā ar iegūto sakropļojumu vai izķēmojumu, tad viņa ir tiesīga par to saņemt atlīdzinājumu. Līdz ar to laika posms, kādā saglabājas

bojājuma sekas izkropļojuma veidā, var būt papildu kritērijs morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai, taču tas nevar būt pamats secinājumam, ka

persona nav tiesīga saņemt atlīdzinājumu vispār.

Minētās tiesību normas mērķis ir noteikt tiesisku pamatu atlīdzības piešķiršanai par personas garīgajām ciešanām saistībā ar sakropļojumu vai

izķēmojumu, kas vērtējams kā patstāvīgs pamats morālā kaitējuma atlīdzībai.

Neapstrīdams ir apstāklis, ka nenoteiktā laika posmā prasītājai ir mazināta dzīves kvalitāte, piem., ierobežota iespēja piedalīties jebkādās

aktivitātēs, izvēlēties apģērbu un apavus, neslēpjot rētas, tomēr iegūto traumu rezultātā viņa nav atkarīga no citu personu aprūpes un viņai ir saglabājusies

spēja atgriezties ierastajos dzīves apstākļos.

Līdz ar to saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu un 2349.pantu prasītājai ir tiesības prasīt apmierinājumu no viņas tiesību aizskārējas, t.i.,

atbildētājas kā nometnes vadītājas, kura nenodrošināja nometnē esošā batuta atbilstību drošības prasībām.

Vienlaicīgi, nosakot morālā kaitējuma apmēru, tiesa ņēma vērā apstākli, ka prasītājas miesas bojājumi nav paliekoši un ir iespējama rētu

likvidācija.

Cilvēkam veselība ir galvenais dzīves kvalitātes kritērijs, tādējādi katrs miesas bojājums būtiski ietekmē viņa dzīves kvalitāti ne tikai

konkrētajā situācijā, bet arī turpmākajā dzīvē, līdz ar to tiesa uzskatīja, ka prasītājai nodarītajam morālajam kaitējumam ir paliekošas sekas.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka atlīdzības apmērs nosakāms 5000 EUR apmērā, kas ir samērīgi ar konstatētā morālā kaitējuma smagumu

un sekām, un ir pietiekami, lai atbilstoši konstatētajam morālajam kaitējumam prasītājai sniegtu taisnīgu morālu gandarījumu un veiktu prevencijas

funkciju. Vienlaikus tiesa uzskatīja, ka pārējā daļā prasība noraidāma.

Prasītājas tēvs iesniedza rēķinu par juridiskās palīdzības sniegšanu un maksājuma uzdevumu par summu 500 EUR, līdz ar to no atbildētājas

par labu /pers. C/ piedzīti ar lietas vešanu saistītie izdevumi 500 EUR.

No atbildētājas valsts ienākumos piedzīta valsts nodeva 434,74 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 18 EUR.

Par šo spriedumu atbildētāja iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norādīts, ka spriedumu pārsūdz prasības apmierinātajā daļā.

Apelācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.

Nometnes organizētāja ir /Nosaukums A/, kas izriet no interneta izdrukas „nometnes gov.lv” un Veselības inspekcijas atzinuma.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 1.septembra noteikumu Nr.981 „Bērnu nometņu organizēšanas un darbības kārtība” 6.punktu

nometni ir tiesības organizēt (..) fiziskai personai, ja tā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir reģistrēta komercreģistrā kā individuālais komersants vai

saimnieciskās darbības veicējs, taču atbildētāja nav reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja vai kā individuālais komersants, līdz ar to viņa nevarēja

būt nometnes organizētāja.

Minēto noteikumu 8.8.punktā noteikts, ka pirms nometnes darbības uzsākšanas organizētājs slēdz rakstisku līgumu ar dalībnieka likumisko

pārstāvi par dalībnieka uzņemšanu nometnē. Tā kā atbildētāja ir biedrības amatpersona ar tiesībām to pārstāvēt atsevišķi, tad viņa varēja parakstīt līgumu

ar /pers. C/ par prasītājas uzņemšanu nometnē. Turklāt nometnes dalības maksu /pers. C/ samaksāja nometnes organizatorei, t.i., biedrībai. Tādējādi

tiesa nepamatoti secināja, ka līgums par prasītājas uzņemšanu nometnē noslēgts starp /pers. C/ un atbildētāju.

Tiesa nepamatoti konstatēja, ka atbildētāja uzskatāma par pakalpojumu sniedzēju, jo pakalpojumu sniedza biedrība, ko apliecina Patērētāju

tiesību aizsardzības centra 2015.gada 16.septembra lēmums, saskaņā ar kuru biedrībai, pamatojoties uz Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166. 9 panta

trešo daļu, uzlikts administratīvais sods 500 EUR apmērā.

Tā kā atbildētāja nav uzskatāma par pakalpojuma sniedzēju, tad tiesa nepareizi atsaukusies uz Preču un pakalpojumu drošuma likumu, kas

noteic pienākumus, kas jāievēro biedrībai kā pakalpojuma sniedzējai.

Nosakot morālā kaitējuma apmēru, tiesa nav devusi vērtējumu apstākim, ka prasītāja nav ievērojusi nometnes iekšējās kārtības noteikumus,

jo viņa ar divām meitenēm atradās uz batuta un, krītot no tā, guva traumu, lai gan bērniem minētie noteikumi bija izskaidroti, par ko nometnes dalībnieki

parakstījās nometnes žurnālā, savukārt vecāki, parakstot līgumu, apliecināja, ka ir iepazinušies ar iekšējās kārtības noteikumiem un tos izskaidrojuši

bērniem.

Tiesa nepamatoti atzina, ka prasītājai pēc traumas un operācijām ir ķermeņa bojājumi, kuru sekas ir sakropļojums Civillikuma 2349.panta

izpratnē, jo par to lietā nav iesniegti pierādījumi. Negadījumā nav skarti prasītājas orgāni, radot to zaudējumu vai darbības izbeigšanu, bet no VSIA

„Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas” izraksta-epikrīzes izriet, ka pēcoperācijas posms prasītājai bija bez sarežģījumiem.

Apelatore atsaukusies uz Latgales apgabaltiesas 2016.gada 27.decembra spriedumu civillietā Nr.C22030714, ar kuru no atbildētāja piedzīta

morālā kaitējuma kompensācija 300 EUR apmērā, un norādījusi, ka salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos - atšķirīgam.

Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesa nav ņēmusi vērā, ka izskatāmajā lietā konstatējama prasītājas vaina, t.i., nometnes iekšējās

kārtības noteikumu neievērošana, savukārt salīdzināmajās civillietās faktiskie apstākļi un juridiskais vērtējums liecina par to, ka šajās lietās konstatēta tikai

atbildētāju vaina.

Tiesa kļūdaini secināja, ka prasītājai nenoteiktu laiku bija mazināta dzīves kvalitāte (piedalīties jebkādās aktivitātēs, izvēlēties apģērbu un

apavus, neslēpjot rētas), jo rēta uz rokas neierobežo apavu izvēli un prasītājas dzīves kvalitāte bija ierobežota tikai noteiktu laiku, t.i., no negadījuma

brīža līdz rehabilitācijas beigām, ko apliecina Latvijas plastiskās un mikroķirurģijas centra 2015.gada 31.jūlija izziņu par to, ka prasītājai funkcionāli rokā

kustības nav traucētas.

Tā kā prasītājas tēvam izdevumi, kas saistīti ar meitas gūtajiem miesas bojājumiem, ir atlīdzināti, prasītājai nav konstatētas nodarījuma sekas,

kas vērtējamas kā neatgriezeniskas, nav zudusi rokas funkcionalitāte, kā arī prasītāja nav atkarīga no citu personu aprūpes, tad morālā kaitējuma

atlīdzības apmērs noteikts nesamērīgi liels.

Turklāt tiesa nav vērtējusi tiesu izpildītājas Baibas Baltās 2017.gada 25.janvārī sastādīto aktu par fakta fiksēšanu, kurā redzama prasītāja,

peldoties baseinā 2015.gada 7.oktobrī (vairāk kā gadu pēc negadījuma), kas pierāda, ka prasītājas dzīves kvalitāte nav pasliktinājusies un viņa

atgriezusies ierastajā vidē.

No sprieduma izriet, ka atbildētājas vienīgais pārkāpums ir batuta neaprīkošana ar drošības tīklu, par ko Patērētāju tiesību aizsardzības centrs

sodīja jau biedrību, uzliekot naudas sodu 500 EUR apmērā.

Prasītājas likumiskā pārstāvja pilnvarotā pārstāve tiesas sēdē prasību pārsūdzētajā daļā uzturēja saskaņā ar prasības pieteikumā norādītajiem

apstākļiem un pamatu, apelācijas sūdzību uzskatīja par nepamatotu.

Tiesas sēdē atbildētājas pārstāve prasību pārsūdzētajā daļā neatzina atbilstoši rakstveida paskaidrojumos par prasības pieteikumu

norādītajam, apelācijas sūdzību uzturēja saskaņā ar tajā minētajiem argumentiem.

Tiesas sēdē trešās personas pārstāve norādīja, ka prasība ir nepamatota.

Motīvu daļa

Noklausījusies pušu un trešās personas pārstāvju paskaidrojumus, pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi pierādījumus, Civillietu

tiesas kolēģija atzīst, ka prasība apmierināma daļēji šādu apsvērumu dēļ.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā

apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā.

Tā kā pirmās instances tiesas spriedums daļā, ar kuru noraidīta prasība par morālā kaitējuma atlīdzības 5000 EUR apmērā piedziņu, nav

pārsūdzēts, tad apelācijas instances tiesa lietu izskata tikai prasības apmierinātajā daļā, t.i., par morālā kaitējuma atlīdzības 5000 EUR apmērā un

tiesāšanās izdevumu piedziņu.

Civilprocesa likuma 430.panta trešā daļa nosaka, ka fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā nav jāpārbauda, ja

tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma argumentācijai.

Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa pareizi ir konstatējusi lietas faktiskos apstākļus un devusi tiem pareizu juridisku

novērtējumu, kā arī objektīvi novērtējusi pušu paskaidrojumus un pierādījumus, tādējādi ir pietiekams pamats atzīt, ka pirmās instances tiesas spriedumā

ietvertais pamatojums, kas attiecas uz atbildētājas pienākumu atbildēt par tiesību aizskārumu, kas nodarīts prasītājai, un morālā kaitējuma atlīdzināšanas

pamatu saistībā ar prasītājas nometnē iegūto traumu, ir pareizs un pilnībā pietiekams. Tā kā šajā daļā pirmās instances tiesas secinājumus pārvērtēt nav

pamata, tad atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektās daļas noteikumiem Civillietu tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma

argumentācijai.

Izvērtējusi apelācijas sūdzības argumentus, papildus spriedumā jau norādītajam, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka tie nav pamatoti šādu

iemeslu dēļ.

Prasība pamatota ar apstākli, ka negadījumā, kas notika nometnē „/Nosaukums B/”, prasītāja guva vidēja smaguma miesas bojājumus (kreisā

elkoņa kaula un kreisā spieķa kaula lūzums), kas viņai radīja garīgas un fiziskas ciešanas, līdz ar to prasītājai no atbildētājas kā nometnes vadītājas, ar

kuru prasītājas tēvs bija noslēdzis līgumu par meitas uzņemšanu nometnē, ir tiesības saņemt morālā kaitējuma atlīdzību.

Apelācijas sūdzībā pamatoti norādīts, kas konstatēts arī pirmās instances tiesas spriedumā, ka nometnes organizētāja bija /Nosaukums A/, ko

apstiprina interneta vietnes /interneta vietnes adrese/izdruka par to, ka nometnes “/Nosaukums B/” organizētāja ir /Nosaukums A/, savukārt nometnes

vadītāja ir /pers. E/ (l.lp. 43-44).

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 1.septembra noteikumu Nr.981 „Bērnu nometņu organizēšanas un darbības kārtība” 8.1.punktu

pirms nometnes darbības uzsākšanas nometnes organizētājs slēdz darba līgumu vai uzņēmuma līgumu, vai līgumu par brīvprātīgo darbu ar nometnes

vadītāju un citiem nometnes darbības nodrošināšanai nepieciešamiem darbiniekiem.

Starp /Nosaukums A/ kā brīvprātīgā darba organizētāju un /pers. E/ kā brīvprātīgo 2014.gada 29.jūnijā noslēgts līgums par brīvprātīgā darbu,

saskaņā ar kuru /pers. E/ uzņēmās bez atlīdzības veikt brīvprātīgā darba organizētāja uzdevumus (l.lp. 48-50).

No publiski pieejamas informācijas (http://nometnes.gov.lv/leaders/index/page/63) izriet, ka atbildētāja atbilstoši Ministru kabineta

2009.gada 1.septembra noteikumu Nr.981 „Bērnu nometņu organizēšanas un darbības kārtība” 11.punkta prasībām bija reģistrēta kā nometņu vadītāja

un viņas kā nometņu vadītājas apliecība bija derīga no 2013.gada 22.marta līdz 2018.gada 21.martam.

Starp veselīga dzīvesveida nometnes “/Nosaukums B/” vadītāju /pers. E/ un dalībnieces /pers. B/ tēvu /pers. C/ 2014.gada 29.jūnijā noslēgts

līgums par dalībnieces uzņemšanu nometnē no 2014.gada 29.jūnijam līdz 2014.gada 4.jūlijam. Šo līgumu kā nometnes vadītāja, norādot nometņu

vadītājas apliecības numuru un telefona numuru, ir parakstījusi /pers. E/ un prasītājas likumiskais pārstāvis /pers. C/ (l.lp. 9-10).

Tiesisks darījums ir nozīmīgākais juridiskais instruments, kuru indivīdi, darbojoties privāto tiesību jomā, izmanto savu mantisko un nemantisko

interešu īstenošanai. Iespēja brīvi veidot tiesiskās attiecības, noslēdzot tiesiskos darījumus, ir civiltiesībās valdošā privātautonomijas principa, kas sevī

ietver arī līguma satura izvēles brīvību, būtiskākā izpausme. Līguma satura izvēles brīvība sniedzas tiktāl, ciktāl to neierobežo likuma imperatīvās normas.

Tā kā saistību tiesiskās attiecības saista tikai pašus līdzējus, neskarot trešo personu tiesības un intereses, tad saistību tiesībās līguma satura izvēles brīvība

ir ļoti plaša (skat. K.Balodis. Ievads civiltiesībās. Apgāds Zvaigzne ABC, 2007., l.lp. 150; 178-179).

Civillietu tiesas kolēģija kā nepamatotu noraida apelācijas sūdzības argumentu, ka atbildētāja līgumu par prasītājas uzņemšanu nometnē ir

parakstījusi kā /Nosaukums A/ amatpersona, jo no līguma satura un struktūras nepārprotami izriet, ka līgumu ir noslēgusi atbildētāja kā nometnes vadītāja

nevis kā /Nosaukums A/ amatpersona ar tiesībām pārstāvēt biedrību atsevišķi. Minētajā līgumā nav norādīts, ka to slēdz /Nosaukums A/, kuru pārstāv

tās pārstāve /pers. E/, kā arī /pers. E/ līgumu nav parakstījusi kā biedrības pārstāve.

Apelatores atsaukšanās uz Ministru kabineta 2009.gada 1.septembra noteikumu Nr.981 „Bērnu nometņu organizēšanas un darbības kārtība”

8.8.punktu, kurā noteikts, ka pirms nometnes darbības uzsākšanas nometnes organizētājs slēdz rakstisku līgumu ar dalībnieka likumisko pārstāvi par

dalībnieka uzņemšanu nometnē, nevar būt pamats prasības noraidīšanai, jo tiesa ir konstatējusi, ka līgums, kurš nav apstrīdēts, ir noslēgts starp atbildētāju

kā nometnes vadītāju un prasītājas tēvu.

Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka atbildētāja, noslēdzot līgumu, kā nometnes vadītāja

saskaņā ar līguma 3.1.punktu ir uzņēmusies pienākumu atbildēt par prasītājas veselību, drošību un prasītājas tiesību ievērošanu.

Turklāt atbildētājai kā nometnes vadītājai šāds pienākums noteikts arī Ministru kabineta 2009.gada 1.septembra noteikumu Nr.981 „Bērnu

nometņu organizēšanas un darbības kārtība” 12.4.punktā (nometnes vadītājs nodrošina dalībnieka drošību, veselības un dzīvības aizsardzību), kā

arī noteikumu 12.6.punktā (nometnes vadītājs ir atbildīgs par rotaļu un sporta ierīču, inventāra, aprīkojuma un nodarbībās izmantojamo

materiālu drošumu, nekaitīgumu un atbilstību dalībnieku vecumam).

Lietā nav strīda par to, ka ar Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2015.gada 16.septembra lēmumu /Nosaukums A/, pamatojoties uz

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.9 panta trešo daļu (par normatīvajos aktos noteiktajām drošuma prasībām neatbilstošu preču vai

pakalpojumu ievietošanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu), uzlikts naudas sods 500 EUR apmērā (l.lp. 62).

Apelācijas sūdzībā nav apstrīdēts pirmās instances tiesas konstatētais fakts, ka laikā, kad prasītāja ieguva traumu, nometnes teritorijā

novietotais batuts, pretēji drošības prasībām, nebija aprīkots ar drošības tīklu.

Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka atbildētāja kā nometnes vadītāja nav pienācīgi veikusi līgumā viņai noteiktos pienākumus saistībā

ar prasītājas kā nometnes dalībnieces drošību, jo ir pieļāvusi, ka nometnes teritorijā atrodas un tiek lietots batuts, kas atbilstoši tā lietošanas noteikumiem

nebija aprīkots ar drošības tīklu, kas ir bīstami tā lietotājiem, kā arī šim batutam netraucēti varēja piekļūt nometnes dalībnieki.

Turklāt no tiesu izpildītāja Jura Vildaus 2014.gada 11.augustā sastādītajam aktam Nr.00150/066/2014-AKT pievienotās izdrukas (bildes un

informācija par pakalpojumiem) no interneta vietnes http://www.hotelraksi.lv/index1.php?cat=sportalaukumi#nogo izriet, ka /adrese/ bērniem piedāvā

izklaides, izmantojot batutu, un fotogrāfijā redzamais batuts arī ir bez drošības tīkla, kā arī uz tā vienlaicīgi atrodas trīs mazi bērni (l.lp. 79-82). Lai gan

lietā nav pierādījumi par to, ka uz minētā batuta ir lēkājusi arī prasītāja, taču šis akts netieši norāda, ka /adrese/, kur tika organizēta nometne, tiek

izmantots batuts, neievērojot tā lietošanas noteikumus un bērnu drošību.

Šādos konstatētos apstākļos Civillietu tiesas kolēģija piekrīt pirmās instances tiesas viedoklim, ka atbildētāja kā nometnes vadītāja bija

atbildīga par nometnē notikušo nelaimes gadījumu, kurā prasītāja ieguva miesas bojājumus, jo viņa neveica sporta inventāra drošuma pārbaudi, kā arī

nenodrošināja prasītājas kā nometnes dalībnieces drošību un veselības aizsardzību. Ja atbildētāja ar pienācīgu rūpību būtu pildījusi savus līgumā noteiktos

nometnes vadītājas pienākumus, t.i., pārbaudījusi sporta inventāra (batuta) drošumu, tad nepārprotami būtu konstatējusi, ka batuts nav aprīkots ar

drošības tīklu, kas bērnu nometnē ir nepieļaujami, jo apdraud nometnes dalībnieku drošību un veselību.

Nav apspriežami apelācijas sūdzības argumenti par to, ka uz batuta, pretēji nometnes iekšējās kārtības noteikumiem, vienlaicīgi atradās

prasītāja un vēl divas meitenes, jo batuts bez drošības tīkla nekādā gadījumā un ne pie kādiem apstākļiem nedrīkstēja atrasties nometnes teritorijā.

Tādējādi kā nepamatots noraidāms apelācijas sūdzībā norādītais, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi prasītājas rīcību saistībā ar nometnes

iekšējo kārtības noteikumu neievērošanu, lai gan bērniem tie tika izskaidroti.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka, nenodrošinot prasītājai nometnes teritorijā drošus un veselību neapdraudošus apstākļus, atbildētāja ir

pieļāvusi nevērīgu rīcību, kas bija par pamatu tam, ka prasītāja, lēkājot pa batutu bez drošības tīkla, nokrita un guva vidēji smagus miesas bojājumus.

Šāda atbildētājas rīcība ir tiešā cēloniskā sakarā ar nometnē notikušo negadījumu.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa, piemērojot Civillikuma 1635. un 2347.pantu, pareizi atzina, ka prasītājai pienākas

morālā kaitējuma atlīdzība, taču tiesas noteiktais morālā kaitējuma atlīdzības apmērs (5000 EUR) konkrētajā gadījumā ir pārāk liels, līdz ar to, ievērojot

samērīguma un taisnīguma principu, tas nosakāms mazākā apmērā šādu iemeslu dēļ.

Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 9.februāra spriedumā lietā Nr.SKC-56 norādīts, ka morālais kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tās ir

personas ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi, ko nav iespējams tieši novērtēt. Pārciestā sekas nav iespējams aizstāt ar naudu, taču, sniedzot cietušajai personai

atbilstīgu atlīdzinājumu naudas izteiksmē, ir iespējams sniegt tai zināmu gandarījumu un tādējādi mazināt ciešanas un sāpes.

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka ar sakropļojumu saprot tādu miesas bojājumu, kura rezultātā ir skarts cilvēka orgāns, radot tā zaudējumu,

darbības izbeigšanu vai vājinājumu.

Tiesai, nosakot atlīdzību personai par sakropļojumu vai izķēmojumu, būtu jāņem vērā cietušā spēja pašam sevi uzturēt (vai nav nepieciešama

citu cilvēku palīdzība sevis apkopšanā); cietušā vecums, jo jaunākam ir daudz grūtāk pārvarēt sakropļojuma sekas; cietušā individuālās spējas,

piemēram, cietušajam nodarītā kaitējuma rezultātā ir liegta iespēja turpināt vijolnieka karjeru (skat. Civillikuma komentāri. Saistību tiesības. Autoru

kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga, Mans Īpašums, 2000, l.lp. 630).

Ar VSIA „Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” 2014.gada 17.decembra izrakstu-epikrīzi apstiprinās, ka prasītājai pēcoperācijas periods bija

bez sarežģījumiem (l.lp. 78).

Latvijas Plastikās un mikroķirurģijas centra 2015.gada 31.jūlija izziņa apliecina, ka funkcionāli prasītājas kreisajā rokā kustības nav traucētas,

spēks saglabāts, jušanas traucējumi nav, apakšdelmā ir trīs deformējošas hipertofiskas rētas (l.lp. 25).

Tiesu izpildītājas Baibas Baltās 2017.gada 25.janvārī sastādītais akts par fakta fiksēšanu Nr.00061/080/2017-AKT, kuram pievienotas

interneta vietnes www.draugiem.lv trīs fotogrāfijas, kurās redzama prasītāja, 2015.gada 7.oktobrī peldoties baseinā (l.lp. 126-129), pierāda, ka pēc

negadījuma nometnē prasītāja spēj nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, kas ir pietiekams pamats tam, lai secinātu, ka prasītājas dzīves kvalitāte nav

pasliktinājusies.

Ņemot vērā minēto, Civillietu tiesas kolēģija piekrīt apelācijas sūdzības argumentam, ka pirmās instances tiesa nepamatoti atzina, ka pēc

traumas un operācijām prasītāja ir ieguvusi ķermeņa bojājumus, kuru sekas ir sakropļojums Civillikuma 2349.panta izpratnē. Lietā atbilstoši Civilprocesa

likuma 93.panta noteikumiem pierādījumi par tādiem miesas bojājumiem, kuru rezultātā ir skarts prasītājas orgāns (roka), radot tā zaudējumu, darbības

izbeigšanu vai vājinājumu, nav atrodami, kā arī spriedumā konkrētas kaitējuma sekas nav konstatētas.

Apelācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka, nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, pirmās instances tiesa vispārēji analizējusi salīdzināmās

civillietas, taču nav iedziļinājusies šo lietu faktiskajos apstākļos.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka uz izskatāmo lietu nevar attiecināt Augstākās tiesas 2011.gada 26.oktobra spriedumu lietā Nr.SKC-319,

jo cietušas personas iegūtais sakropļojums (daļēji amputēts kreisais plecs, daļēji zūdot rokas un pleca funkcionalitātei) nav salīdzināms ar prasītājas gūto

traumu nometnē (kreisā elkoņa kaula un kreisā spieķa kaula lūzums).

Tāpat nevar piekrist pirmās instances tiesas viedoklim, ka salīdzināšanai izmantojams Augstākās tiesas 2012.gada 23.maija spriedums lietā

Nr.SKC-200, kurā noteikta morālā kaitējuma kompensācija 10 000 Ls (14 228,72 EUR) apmērā, jo šajā lietā sakarā ar nepareizi noteiktu diagnozi

personai tika amputēts viens sēklinieks, kas ir smags miesas bojājums.

Tādējādi minētajos spriedumus norādītie lietas faktiskie apstākļi un cietušo personu iegūtie miesas bojājumi nav salīdzināmi ar prasītājas

nometnē iegūtajiem miesas bojājumiem, jo prasītāja traumas rezultātā ir guvusi vidēja smaguma miesas bojājumus bez paliekošiem funkcionāliem kreisās

rokas kustības un jušanas traucējumiem.

Tā kā morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanas kritēriji nav noteikti, tad tas nosakāms atbilstoši Civillikuma 5.pantā noteiktajam, kad

lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.

Nosakot atlīdzinājuma apmēru, jāņem vērā kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un sekas, proti, jo nopietnāks kaitējums, jo

ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Turklāt salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam. Tiesai jāvērtē tiesu praksi attiecībā uz atlīdzības

noteikšanu par nodarīto morālo kaitējumu līdzīgās lietās (skat. Augstākās tiesas 2014.gada 20.jūnija spriedumu lietā Nr.SKC-0106).

Tādējādi saistībā ar morālā kaitējuma atlīdzības apmēru Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā apstākļus, kas norāda uz morālā kaitējuma

smagumu un radītajām sekām, lai prasītājai pēc iespējas nodrošinātu gandarījumu par nepamatotu tiesību aizskārumu, bet tikpat būtiska ir arī samērīguma

un taisnīguma principa ievērošana, ko pielietojot, morālā kaitējuma atlīdzības kompensācijas apmērs samērojams ne tikai ar prasītājas personību un viņai

nodarīto morālo kaitējumu, bet arī ar valsts ekonomisko situāciju, kā arī tiesu praksi morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanā.

Lai atlīdzība par morālo kaitējumu būtu taisnīga un atbilstoša morālā kaitējuma smagumam un tā radītajām sekām, jāņem vērā tiesu prakse

līdzīgās lietās par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu. Kā kritēriji morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai vērā ņemami spriedumi citās lietās, kas

veido vienveidīgu tiesu praksi.

Tā, piemēram, ar Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 27.decembra spriedumu lietā Nr.CA-0195-16 no atbildētāja

prasītāja labā piedzīta morālā kaitējuma kompensācija par bezdarbību, kuras rezultātā persona guva traumu, t.i., atbildētāja neveica nepieciešamās

darbības, lai par kāpņu bīstamību brīdinātu personas, kuras tās izmanto. Šajā lietā konstatēts, ka persona guvusi miesas bojājumus - labā pleca

mežģījums ar lielā paugura atrāvumu, personai veikta operācija, līdz ar to no atbildētājas par labu prasītājai piedzīta morālā kaitējuma kompensācija 300

EUR apmērā, kā arī materiālie zaudējumi 158,40 EUR.

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2017.gada 5.janvāra spriedumā lietā Nr.C-0561-17 (C32211016) konstatēta atbildētājas vainojama

bezdarbība, kuras rezultātā prasītājai, pirtī saņemot strāvas triecienu, iegūti viegli miesas bojājumi. Tiesa no atbildētājas piedzina morālā kaitējuma

kompensāciju 500 EUR apmērā.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 6.novembra spriedumā lietā Nr.CA-0722-17 konstatēta tīša atbildētājas bezdarbība,

kuras rezultātā trīs gadus vecs bērns guva miesas bojājumus - grieztu brūci augšlūpā, līdz ar to tiesa no atbildētājas par labu prasītājam piedzina morālā

kaitējuma kompensāciju 500 EUR apmērā.

Ar Sociālo pakalpojumu aģentūras 2017.gada 16.marta izziņu pierādīts, ka /pers. B/ no 2014.gada oktobra līdz novembrim minētajā aģentūra

apmeklēja bērnu psihologu (l.lp. 139), taču lietā nav iesniegts psihiatra atzinums, fakultatīvs slēdziens vai pierādījumi par to, ka atbildētāja arī šobrīd

apmeklē ārstu, lai novērstu emocionālā pārdzīvojuma sekas, vai pierādījumus tam, ka prasītāja pēc negadījuma nometnē vēl arvien izjūt negatīvas

emocionālas sekas.

Vērtējot nosakāmās morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā apstākli, ka prasītājas likumiskajam pārstāvim

/pers. C/ ir atmaksāti izdevumu par medicīniskajiem pakalpojumiem un ar rehabilitāciju saistītie izdevumi kopsummā 474,14 EUR (l.lp. 56; 57)), kā arī ir

atgriezti 90 EUR par neizmantotajām dienām meitas dalībai nometnē (l.lp. 206; 207).

Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī izvērtējot konkrētā aizskāruma smagumu, atbildētājas vainojamo rīcību (bezdarbību), kaitējuma raksturu

un radītās sekas, kā arī tiesu praksi līdzīgās lietās, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājai kā taisnīga, samērīga un atbilstoša nodarītajam aizskārumam

un ciešanām morālā kaitējuma atlīdzība nosakāma 500 EUR apmērā, kas pildīs samierināšanas funkciju un prasītājai nodrošinās gandarījumu par

nepamatotu tiesību aizskārumu, t.i., pildīs kā atlīdzības, tā prevencijas funkciju, lai nākotnē nenotiktu līdzīgi gadījumi.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesas noteiktā morālā kaitējuma atlīdzība 5000 EUR apmērā ir nesamērīga atlīdzība par

prasītājai nodarīto kaitējumu veselībai, līdz ar to prasība daļā par morālā kaitējuma atlīdzības 4500 EUR apmērā piedziņu noraidāma kā nepamatota.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa pareizi ir konstatējusi lietas faktiskos apstākļus, taču morālā kaitējuma atlīdzības

apmēru noteikusi nesamērīgu nodarītā kaitējuma smagumam un tiesu praksei līdzīgās lietās, kā arī nepamatoti piemērojusi Civillikuma 2349.pantu,

savukārt apelācijas sūdzības argumenti apelācijas instancē guvuši daļēju apstiprinājumu.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta pirmajai daļai tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no

atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

Prasītāja saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 2.punktu ir atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos.

Tādējādi no atbildētājas valsts ienākumos atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta c) apakšpunktam un 42.panta

pirmajai daļai piedzenama valsts nodeva 30,62 EUR (612,35 EUR x 500 EUR) : 10 000 EUR = 30,62 EUR).

Civilprocesa likuma 41.panta pirmajā daļā noteikts, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos

tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram,

bet atbildētājam - proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta.

Atbildētāja par apelācijas sūdzību ir samaksājusi valsts nodevu 434,74 EUR (l.lp. 173). Tā kā prasība apmierināta daļēji, t.i., par summu 500

EUR, tad no prasītājas likumiskā pārstāvja piedzenama samaksātās valsts nodevas par apelācijas sūdzību daļa proporcionāli noraidītajai prasības daļai

391,27 EUR (4500 EUR x 434,74 EUR : 5000 EUR = 391,27 EUR).

Kopējie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi šajā lietā ir 10,96 EUR, ko apliecina Tiesu informācijas sistēmas pavēstu uzziņa (l.lp. 194-197),

līdz ar to no atbildētājas valsts ienākumos piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 1,10 EUR (10,96 EUR x 10% = 1,10 EUR).

Tā kā prasītāja saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 2.punktu atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumus, tad

nesamaksātos tiesas izdevumus uzņemas valsts.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta b) apakšpunktu ar lietas vešanu saistītie izdevumi - atlīdzināmie izdevumi

advokāta palīdzības samaksai prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa ir no 8501 euro līdz 57 000 euro, atlīdzināmi to faktiskajā

apmērā, tomēr ne vairāk par 2850 euro.

Konstatēts, ka prasītājas pārstāvis šajā lietā ir samaksājis ar lietas vešanu saistītos izdevumus par advokāta palīdzību kopsummā 800 EUR,

ko apliecina 2015.gada 8.decembra rēķins Nr.38/12-15 par summu 500 EUR (l.lp. 29) un maksājuma dokuments (l.lp. 30), kā arī 2018.gada

12.februāra rēķins Nr.05 par summu 300 EUR (l.lp. 190) un maksājuma dokuments (l.lp. 191).

No 2015.gada 8.decembra rēķina Nr.38/12-15 par summu 500 EUR izriet, ka advokāts Jānis Bordāns /pers. C/ ir sniedzis juridisku

palīdzību prasībā pret /pers. E/ par zaudējumu atlīdzināšanu un kaitējuma kompensēšanu. Savukārt ar 2018.gada 12.februāra rēķinu Nr.05 par summu

300 EUR apstiprinās, ka advokāte Linda Elsberģe /pers. C/ ir sniegusi juridisku palīdzība civillietā prasībā pret /pers. E/ par kaitējuma atlīdzināšanu.

Pirmās instances tiesā un apelācijas instancē prasītājas likumisko pārstāvi /pers. C/ pārstāvēja /pers. D/. Konstatēts, ka advokāts Jānis

Bordāns un advokāte Linda Elsberģe lietas izskatīšanas gaitā tiesas sēdēs nav piedalījušies, kā arī lietā nav iesnieguši kādus lūgumus vai paskaidrojumus.

Civilprocesa likuma 44.panta piektajā daļā noteikts, ka tiesa var noteikt mazāku apmēru atlīdzināmo izdevumu advokāta palīdzības samaksai,

ievērojot taisnīguma un samērīguma principu, kā arī izvērtējot objektīvos ar lietu saistītos apstākļus, it īpaši - lietas sarežģītības un apjomīguma pakāpi,

tiesas sēžu skaitu lietas izskatīšanas laikā un tiesu instanci, kurā prasība tiek izskatīta.

Tā kā konkrētajā gadījumā nav iespējams novērtēt advokātu ieguldījumu un darba apjomu, prasītājas likumiskajam pārstāvim sniedzot

juridisku palīdzību, kā arī ievērojot samērīguma principu starp piedzītās morālā kaitējuma atlīdzības summas apmēru un advokātu izdevumu apmēru,

Civillietu tiesas kolēģijai uzskata, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta b) apakšpunktam un piektajai daļai no atbildētājas par

labu prasītājas likumiskajam pārstāvim /pers. C/ piedzenami ar lietas vešanu saistītie izdevumi advokāta palīdzības samaksai 500 EUR apmērā.

Civilprocesa likuma 204.1 pants nosaka, ka taisot spriedumu par naudas summas piedziņu un tiesāšanās izdevumu piedziņu, tiesa nosaka

termiņu sprieduma labprātīgai izpildei.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

prasību par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu pārsūdzētajā daļā apmierināt daļēji.

Piedzīt no /pers. E/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/, likumiskajam pārstāvim /pers. C/,

personas kods /personas kods/, morālā kaitējuma atlīdzību 500 EUR (pieci simti euro) un ar lietas vešanu saistītos izdevumus 500 EUR (pieci simti

euro), kopā 1000 EUR (viens tūkstotis euro).

Prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzības 4500 EUR piedziņu noraidīt.

Piedzīt no /pers. B/, personas kods /personas kods/, likumiskā pārstāvja /pers. C/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. E/,

personas kods /personas kods/, tiesas izdevumus 391,27 EUR (trīs simti deviņdesmit viens euro un 27 centi).

Piedzīt no /pers. E/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos tiesas izdevumus 30,62 EUR (trīsdesmit euro un 62 centi).

Piedzīt no /pers. E/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 1,10 EUR (viens euro un 10

centi).

Noteikt /pers. E/ un /pers. C/ sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienu termiņu no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Tiesas izdevumu samaksu

valsts ienākumos apliecinošs maksājuma dokuments norādītajā termiņā iesniedzams Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas kancelejā.

Valsts nodeva valsts ienākumos iemaksājama, norādot šādus maksājuma rekvizītus: saņēmēja - Valsts kase, nodokļu maksātāja

Nr.90000050138; saņēmēja iestāde - Valsts kase, kods - TRELLV22; konta Nr.LV55TREL1060190911200; maksājuma mērķis - dati lietas

identificēšanai (lietas dalībnieka personas dati vai juridiskas personas nosaukums, lietas nosaukums, lietas numurs vai tml.).

Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi iemaksājami, norādot šādus maksājuma rekvizītus: saņēmēja - Tiesu administrācija, nodokļu maksātāja

Nr.90001672316; saņēmēja iestāde - Valsts kase, kods - TRELLV22; konta Nr.LV51TREL2190458019000; maksājuma mērķis - dati lietas

identificēšanai (lietas dalībnieka personas dati vai juridiskas personas nosaukums, lietas nosaukums, lietas numurs vai tml.).

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas datuma Augstākās tiesas Civillietu departamentā, kasācijas sūdzību

iesniedzot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā.

Tiesnese /paraksts/ G.Freimane

Tiesnese /paraksts/ M.Šķendere

Tiesnese /paraksts/ M.Ābele