Court dismisses appeal and upholds lower court judgment for debt collection against individual defendant.

Lietas Nr. C08034616

Lietas arhīva Nr. CA-0169-17/9

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Madonā 2017.gada 5. janvārī

Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese-referente E. Sudāre

tiesneses R. Liepiņa un Dz. Apine

izskatīja rakstveida procesā civillietu zemnieku saimniecības “Lejas Rudzīši-Zvejnieki” maza apmēra prasībā pret /pers. D/ par

naudas piedziņu, sakarā ar /pers. D/ apelācijas sūdzību par Alūksnes rajona tiesas 2016.gada 3.oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

Zemnieku saimniecība “Lejas Rudzīši-Zvejnieki” (turpmāk – Prasītāja ) 2016.gada 14.jūnijā iesniedza tiesā maza apmēra prasību pret /pers. D/

(turpmāk – Atbildētāja) par naudas piedziņu, lūdzot piedzīt:

- pamatparādu 1587,63 euro;

- nokavējuma procentus par periodu 22.01.2015.-02.05.2016. 165,44 euro;

- tiesāšanās izdevumus 262,96 euro;

- noteikt zemnieku saimniecības “Lejas Rudzīši-Zvejnieki” tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos 6% gadā no aizdevuma

pamatsummas.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2014.gada 3.oktobrī Prasītāja izrakstījusi rēķinu Nr.1 7 /pers. D/ piemājas saimniecībai “Smilgas” par

veiktajiem traktortehnikas pakalpojumiem – siena ruļļu novākšanu no lauka, iekraušanu, transportēšanu, izkraušanu, pārvietošanu, par kopējo summu

2302,63 euro.

Atbildētāja veikusi 2 maksājumus rēķina samaksai – 23.10.2014.- 400 euro un 22.01.2015.- 315 euro. Ņemot vērā, ka parāds nav ticis

atmaksāts pilnībā, Prasītājs 14.03.2016. sagatavoja pretenziju, kurā norādīja parāda apmēru un lūdza vienoties par parāda samaksu. 18.03.2016.

sūtījums saņemts atpakaļ ar Latvijas Pasta paziņojumu ar atzīmi, ka Atbildētāja atsakās saņemt sūtījumu. Neatmaksātā parāda kopsumma saskaņā ar

aprēķinu, kas aprēķināts uz 02.05.2016., ir 1753,07, tajā skaitā, pamatparāds 1587,63 euro un nokavējuma procenti (22.01.2015.-02.05.2016.)

165,44 euro.

Prasība pamatota uz Civillikuma 2223., 1587., 1652., 1759., 1765.pantu,

2016.gada 20.jūlijā tiesā saņemts Atbildētājas paskaidrojums, kurā norādīts, ka viņa noraida prasības pieteikumu pilnā apjomā.

Atbildētāja un Prasītājs uz mutiskas vienošanās pamata vienojās, ka Prasītājs, 3 dienās jeb 24 stundās var savest Atbildētājas siena ruļļus no lauka uz

šķūni, jo Prasītājam ir liela traktora piekabe, kurā vienā piegājienā var uzkraut 26 rulonus. Viena rulona svars ir apmēram no 400 līdz 500 kg, tātad

kopumā tas sastāda 356x500=178 tonnas.

Prasītājs mutisko vienošanos izpildīja 2014.gada septembrī un šim darbam patērēja 24 stundu darbu.

Prasītājs 03.10.2014. faktūrā-rēķinā Nr.17 uzrāda pakalpojuma kopsummu 2302,63 euro, kas ir vairāk kā nepamatoti augsta summa, jo

personiski ar Prasītāju pirms darba uzsākšanas mutiski vienojušies, ka Atbildētājai siena rulona izvešana no lauka un nokraušana siena šķūnī izmaksās 1

euro un siena rulona transportēšana 0,65 euro par 1 km. Papildus Prasītājs Atbildētājai iesniedzis kā paraugu “LPKS “Gaujiena” argoservisa

pakalpojumu cenas sākot ar 01.04.2014. Ls + Euro”, kam Atbildētāja arī piekrita.

Saskaņā ar Lauku atbalsta dienesta informāciju, 2014.gadā valstī tikusi noteikta samaksa par viena siena rulona izvešanu (ar iekraušanu

piekabē) no lauka un izkraušana šķūnī 1,50 euro, tātad kopsumma būtu 356 (sienas ruļļi) x 1,50 = 536,00 euro. Kā arī par siena rulonu transportēšanu

no lauka tika veikta sekojoša samaksa 0,65 x 260 km = 169 euro.

Atbildētāja norāda, ka 03.10.2014. faktūrā-rēķinā Nr.17, Prasītājs nepamatoti un nepatiesi norādījis darba sadalījumu. Piemēram:

- siena ruļļu novākšana no lauka - 356 gab., par kopējo summu 356 euro. Šā pakalpojuma pozīcija no Prasītāja vispār netika veikta, jo sienas ruļļi

jau atradās sakrauti kaudzēs lauka malā;

- sienas ruļļu izkraušana - 356 gab., par kopējo summu 534 euro. Piebraucot ar traktora piekabi pie šķūņa, siena ruļļi nebija jāizkrāmē uz zemes,

bet tos vajadzēja uzreiz no traktora piekabes izkrāmēt šķūnī.

Ņemot vērā minētos piemērus, varot secināt, ka Prasītājs nepamatoti veicis pakalpojumu darbu sadalījumu, jo arī pēc būtības šie darbi nav

sadalāmi un ietilpst vienotā darbā. Arī par siena rulona izmešanu uz zemes prasīt 1 euro, kas prasīja 20 minūšu darbu, ir neredzēti liela summa.

Tāpat, kā liecinot Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra apkopotās tehnisko pakalpojumu cenas Latvijā par 2014.gadu, tad vidēji par

2% salīdzinājumā ar 2013.gadu, bija samazinājies vidējais tehnisko pakalpojumu cenu līmenis. Un ņemot vērā 2014.gada naftas produktu cenu kritumu

pasaulē, degvielas cenas Latvijā bija sasniegušas zemāko līmeni iepriekšējo četru gadu laikā, īpaši marķēto lauksaimnieku vajadzībām paredzēto

bezakcīzes dīzeļdegvielai.

Tādejādi, Prasītāja veiktais darba aprēķins nav pamatots un ir apšaubāms. Vēl jo vairāk, ka par tādu samaksu ar Prasītāju neesot vienojušies,

kad par 24 stundu darbu tiek pieprasīts 2302,63 euro.

Atbildētāja papildus vērš uzmanību uz to, ka 03.10.2014. faktūra-rēķins Nr.17 izrakstīts 2014.gada 3.oktobrī un vienpersoniski parakstīts, bet

darbs ticis veikts 2014.gada septembra sākumā. Atbildētāja uzskata, ka tā ir apzināta krāpšanās no Prasītāja puses, ļaunprātīgi izmantojot Atbildētājas

(veca cilvēka) uzticēšanos, tādejādi ar viltu nelikumīgi iedzīvoties, kur par krāpšanas priekšmetu uzskatāma - nauda. Prasītāja rīcība nav bijusi atbilstoša

Civillikuma 1.pantam.

Atsaucoties uz augstāk minēto, ja Prasītājs būtu iepriekš minējis (pirms pakalpojuma veikšanas) par prasības pieteikumā pievienoto

pakalpojuma sadalīšanu un aprēķinu, Atbildētāja nekādā gadījumā nepiekristu šādam pakalpojuma piedāvājumam, jo ne pirmo gadu Atbildētāja sagādā

siena ruļļus saviem mājlopiem, kā arī pašai ir sava traktoru tehnika un būtu varējusi savest siena ruļļus, bet tas prasītu vairāk laika.

Ņemot vēra visu minēto un atsaucoties uz mutisko vienošanos starp Atbildētāju un Prasītāju, Atbildētāja par siena ruļļu savešanu no lauka uz

šķūni veica norunāto samaksu (un pat vairāk) par pakalpojumu 715 euro, tas ir tādu samaksu, par kuru bija vienojušās abas puses (siena rulona izvešana

no lauka un nokraušana siena šķūnī 1 euro un siena rulonu transportēšana 0,65 euro par 1 km. Aprēķins:

- 356 siena ruloni x 1 euro = 356 euro;

- 260 km x 0,65 euro = 169 euro.

Kopējā pakalpojuma summa sastāda 525 euro.

Ar Alūksnes rajona tiesas 2016.gada 3.oktobra spriedumu prasība apmierināta pilnībā.

No /pers. D/ par labu Zemnieku saimniecībai „Lejas Rudzīši-Zvejnieki” piedzīts galvenais parāds 1587,63 euro, nokavējuma procenti par laika

periodu 2015.gada 22.janvāra līdz 2016.gada 2.maijam 165,44 euro un tiesas izdevumi 271,93 euro, pavisam kopā 2025 euro.

Spriedums pamatots ar sekojošiem argumentiem.

Atsaucoties uz Civillikuma 1428.panta pirmo daļu, 1404., 1473. un 1474.pantu, spriedumā norādīts, ka lietā nodibināts, ka pušu starpā

noslēgta mutiska vienošanās par siena rulonu nogādāšanu no lauka uz Atbildētājas šķūni, proti, uzņēmējs izpilda pasūtījumu.

Pirmās instances tiesa norādījusi, ka lietā ir strīds par darījuma priekšmetu – rulonu novešanu no lauka un ievietošanu šķūnī, par rulonu skaitu

un kilometrāžu lietā strīda nav.

Kā izriet no pušu paskaidrojumiem, pirms darījuma slēgšanas veicamā darba apjoms – konkrēts pārvietojamo rulonu skaits, to pārvietošanas

iespējas, novietošanas iespējas šķūnī, pusēm nebija zināmas.

Līdz ar ko starp pusēm pastāv strīds par veiktā darba apjomu un tā apmaksu.

ZS “Lejas Rudzīši-Zvejnieki” par veikto darbu 03.10.2014. izrakstīja faktūrrēķinu Nr.17 par kopējo summu 2302,63 euro (lietas 12.lapa).

Lietas 13.lapā esošajā pretenzijā Atbildētājai ir norādīts veiktā darba aprēķins. Minētajā pretenzijā norādītos veiktos darbus tiesas sēdē apstiprināja ZS

“Lejas Rudzīši-Zvejnieki” īpašnieks /pers. H/ un liecinieks /pers.I/, kuri tieši veica rulonu pārvietošanu.

Atbildētāja/pers. J/ nenoliedza ZS “Lejas Rudzīši-Zvejnieki” padarīto darbu, to daļēji apmaksāja, veicot divus maksājumus – 23.10.2014. par

400 euro un 22.01.2015. par 315 euro, kopā 715 euro. Pretenzijas par veikto darbu Atbildētāja neizteica, taču iebilda par veiktā darba samaksas

aprēķinu.

Civillikuma 2212.pantā noteikts, ka ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm

kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu. Savukārt, Civillikuma 2223.pants nosaka, ka tiklīdz pasūtījums izpildīts un atzīts par

labu, pasūtītājam jāsamaksā uzņēmējam norunātā maksa.

Tiesa uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā, kad pusēm nebija zināms konkrētā darba apjoms, maksa par to veicama pēc padarītā.

Par pamatu rēķinam Prasītāja izmantojusi PS “Gaujiena” pakalpojumu cenrādi, norādot, ka uz šo gadījumu attiecināma 4.pozīcija par T-150 ar

baļķu piekabi. Tajā norādīts, ka 1m3 iekraušana vai izkraušana ir 3 euro, savukārt, pārbrauciena 1 km ir 1,02 euro. Ja vienu siena rulonu pielīdzina 1m3,

kā to izdarīja Prasītāja, lai gan vienā siena rulonā ir vairāk kā 1m3, tad vairākkārt iekraujot un izkraujot 356 rulonus (no lauka savācot tos malā, tad

iekraujot transportēšanai, pēc tam izkraujot pie šķūņa, lai tad varētu attiecīgi iekrāmēt šķūnī), Atbildētājas veiktais aprēķins 1 euro par vienu siena rulonu

ir nesamērīgi mazs. Uz minēto cenrādi atsaucās arī Atbildētāja, taču tiesas sēdē vairākkārt mainīja viena rulona pārvietošanas maksu – 1 euro, 1,5 euro,

kā arī mēģināja to pielīdzināt cenrādī norādītajai pozīcijai par kūtsmēslu iekraušanu – 1 euro par 1 t.

Prasītājas norādītos argumentus aprēķina veikšanā tiesa atzinusi par pamatotiem, savukārt, Atbildētājas pretenzijas par nepamatotām.

Atsaucoties uz Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu, pirmās instances tiesa secinājusi, ka Prasītāja savu prasību ir pamatojusi ar rēķinu,

pretenzijā norādītajiem veiktajiem darbiem, /pers. H/ un /pers.I/liecībām tiesas sēdē. Savukārt, Atbildētāja savu argumentāciju nav pierādījusi. Liecinieks

/pers. K/ neko nevarēja liecināt par Prasītājas veikto darbu, tāpēc viņa liecība tiesas ievērību nepelna.

Ņemot vērā augstāk minēto, tiesa uzskatīja, ka no Atbildētājas Prasītājas labā piedzenama parāda summa 1587,63 euro.

Saskaņā ar Civillikuma 1756.pantu - pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu. Civillikuma 1757.pantā

noteikts – nolīgstot procentus, jānoteic to apmērs.

Civillikuma 1759.panta 1.punktā ir noteikts, ka procenti jāmaksā arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata par katru parāda samaksas

nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs, šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem. Savukārt, Civillikuma 1765.pantā

noteikts – procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā arī gadījumā, ja likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir,

seši procenti no simta gadā.

Prasītāja aprēķinājusi likumiskos nokavējuma procentus 165,44 euro par laika posmu no 22.01.2015. līdz 02.05.2016. Līdz ar to no

Atbildētājas Prasītājas labā piedzenami likumiskie nokavējuma procenti 165,44 euro.

Civilprocesa likuma 195.pantā noteikts, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasījuma veidu un

piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, kā arī prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma

izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru, kā arī kredītiestādes nosaukumu un konta numuru, kurā veicama samaksa, ja

tāds norādīts prasības pieteikumā.

Tiesa uzskatīja, ka apmierināms Prasītājas lūgums noteikt Prasītājai tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt 6% (seši procenti) gadā no

pamatparāda summas 1587,63 euro, ievērojot Civillikuma 1763.panta nosacījumus, ka procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu

apmērs sasniedzis kapitāla lielumu.

Par Alūksnes rajona tiesas 2016.gada 3.oktobra spriedumu /pers. D/ iesniedza apelācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt Alūksnes rajona

tiesas 2016.gada 3.oktobra spriedumu un tiesvedību lietā izbeigt.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka konkrētajā gadījumā pusēm bija zināmi veicamie darbi un apmaksas nosacījumi, kuru puses bija

norunājušas pirms pakalpojuma veikšanas. Nav nozīmes vai uz lauka bija 300 vai 400 sienas ruloni, jo bija norunāta konkrēta samaksa par viena siena

rulona atvešanu no lauka un samaksa par nobrauktajiem kilometriem, kuru Atbildētājs vienpersoniski nomainīja, sadalot pakalpojuma darbu un

apmaksas nosacījumus, neinformējot Atbildētāju pirms pakalpojuma veikšanas.

Puses, noslēdzot uzņēmuma līgumu, nodibina civiltiesiskās attiecības un pamatojoties uz mutisku vienošanās pamata pirms pakalpojuma

veikšanas, bija norunāts, ka par pakalpojuma veikšanu tiks veikta konkrēta samaksa- (neatkarīgi no tā, ar kādiem darba rīkiem Atbildētājs veiks

pakalpojumu, tas ir, kādus un cik traktorus Atbildētājs izmantos siena vešanā, bet tika norunāta konkrēta samaksa par izpildītu pakalpojumu), tas ir,

Prasītāja par sienas rulona izvešanu no lauka un nokraušanu siena šķūnī maksās 1.00 euro un siena rulonu transportēšana par l km 0,65 euro. Tātad,

uzņēmuma līguma slēdzēji jeb puses kā līdzvērtīgi partneri vienojas par uzņēmuma līguma nosacījumiem, kas nav pretrunā ar Civillikuma aizliedzošām

tiesību normām, kuru Pieteicēja izpildīja un veica norunāto samaksu par pakalpojumu 715,00 euro, tas ir tādu samaksu, par kuru bija vienojušās abas

puses.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka tiesa nav vērtējusi, ka prettiesisks līgums ir tāds, kas noslēgts faktiskas svarīgas maldības ietekmē ir

atzīstams par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža arī bez prasības celšanas tiesā (CL 1444.pants). Svarīga maldība (CL 1444.p.) iznīcina visu darījuma

spēku, jo jāpieņem, ka tas, kas tā maldījies, nav nemaz devis darījumam savu piekrišanu un darījums tad nemaz nav noticis (Civillikuma 1445.pants). Kā

arī, ja noslēgt līgumu persona piedabūta ar viltu vai spaidiem, tad šajos gadījumos parādniekam nav pienākums vērsties tiesā, lai tā atzītu līguma spēkā

neesamību -parādnieks var vienkārši līgumu nepildīt. Līdz ar to, Pieteicējai nav jāveic apmaksa par tādu pakalpojumu, kuru Atbildētājs vienpersoniski

nomainīja, tādējādi apzināti maldinot un ar viltu cerot, ka Pieteicēja vienkārši veiks neadekvāto samaksu par siena rulonu savešanu.

Tiesa nav izvērtējusi, ka Atbildētājs faktūru - rēķinu Nr.17 izrakstīja tikai 2014.gada 3.oktobrī, tas ir - apmēram vienu mēnesi pēc pakalpojuma

veikšanas un vienpersoniski parakstīja.

Līdz ar to uzskatāms, ka Atbildētājs vienpersoniski mainīja pakalpojuma vienošanās nosacījumus -mainot darba samaksas nosacījumus, kas

norāda visas pazīmes par vēlmi nelikumīgi iedzīvoties, kur par krāpšanas priekšmetu uzskatāma - nauda.

Saskaņā ar Civillikuma 1759.panta pirmo punktu, var aprēķināt un piedzīt likumiskos nokavējuma procentus, ja tiek pieļauts samaksas

nokavējums.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Atbildētājs nebija saskaņojis izmaiņas par pakalpojuma samaksas nosacījumiem ar Pieteicēju, līdz

ar to Atbildētāja vienpersoniski iesniegtajam rēķinam nav tiesiska spēka.

Tiesa nepamatoti ir novērtējusi lietas faktiskos apstākļus kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem, kā arī tiesa nav norādījusi argumentus, ar

kuriem noraidīti Pieteicējas paskaidrojumi, tādejādi pārkāpjot Civilprocesa likuma 93. panta trešo daļu, nenorādot, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi

priekšroku salīdzinājumā ar citu, un, atzinusi vienus fakts par pierādītiem, bet citus par nepierādītiem. Pierādījumus šajā lietā tiesa ir vērtējusi pretēji

likuma prasībām - piedodot ticamību vieniem pierādījumiem - Atbildētājam, bez jebkādas pamatotas vai reālas argumentācijas ir pieņēmusi pamatojumu

rēķinam un liecinieku liecībām, pie tam, tiesa ir pilnīgi ignorējusi objektīvu pierādījumu - faktu, ka faktūra - rēķins Nr.17 parakstīts vienpersoniski no

Atbildētāja puses un tikai 2014.gada 3.oktobrī (tas ir mēnesi pēc pakalpojuma sniegšanas). Kas pierāda, ka Pieteicēja nav piekritusi šim pakalpojumam

un to izmaksām. Kā arī, ņemot vērā to, ka darba piedāvājumi Alūksnes novadā ir ļoti bēdīgā situācijā (cilvēkiem nav darba), tad Atbildētāja liecinieki

(Atbildētāja strādnieki - /pers. H/ un /pers. M/) tiesas sēdē ir vērtējami vairāk kā kritiski. Liecinieks /pers. N/ liecināja nepatiesas ziņas, jo nekādas siena

ķīpas uz tīruma viņš neveidoja, ko var apliecināt strādnieks /pers. O/, kurš tajā brīdi atradās uz tīruma un siena rulonus krāmēja no lauka piekabē. Kā arī,

Atbildētāja liecinieki varēja tikai apliecināt to, ka Pieteicējai tika savests siens, ko Pietecēja arī nenoliedz. Bet Atbildētāja liecinieki nevar apliecināt par

norunāto pakalpojuma samaksu starp Atbildētāju un Pieteicēju.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Atbildētāja rīcībā nebija nekāda meža tehnika, tie bija parasti lauksaimniecības darbos strādājošie

traktori, jo arī pats Atbildētājs ir zemnieks un nenodarbojas, ar mežistrādi, nav arī reģistrējies kā pakalpojumu sniedzējs. Piekabes ir pārbūvētas (viena

no Siguldas), kas var pārvest 26 siena rulonus un arī otra traktora piekabe ir pārveidota lopbarības transportdarbu veikšanai.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja vērš uzmanību, ka tiesa pieņēma Atbildētāja argumentus, ka par pamatu rēķinam Atbildētājs izmantojis PS

"Gaujiena " pakalpojuma cenrādi (kurā nebija norādīts pakalpojums par siena rulonu transportēšanu, kā arī par lopbarības transportēšanu), norādot, ka

uz šo gadījumu attiecināma 4.pozīcija par T-150 ar baļķu piekabi. Tajā norādīts, ka l m3 iekraušana vai izkraušana ir 3 Eur, pielīdzinot siena rulonu l m3,

precīzāk pielīdzināja kokmateriālu kubikmetru transporta cenām. Jāuzsver, ka siena ruloni nav mērāmi kubikmetros, jo sienam nav blīvuma un siena ruloni

tiek veidoti spirālveida. Arī LPKS "Gaujiena" 11.10.2016. izziņa apliecina, ka LPKS "Gaujiena" apstiprinātajā cenu lapā ar 01.04.2014., ir norādītas

pakalpojuma cenas kokmateriālu kubikmetru transportam, nevis siena transportam.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka šādas pakalpojumu cenas neatbilst Tehnisko pakalpojumu cenu apkopojumam (turpmāk - TPCA)

2014.gadā Latvijā, kas veic ikgadējo tehnisko pakalpojumu cenu apkopošanu lauksaimniecībā (http://new.llkc.lv/lv/tehnikas-pakalpojumu-cenas). Kurā

ir norādīts, ka viena siena rulona sapresēšanas cena vidēji ir 3,83 Eur, tad gluži dabīgi, ka siena rulona pacelšana no lauka un novietošana piekabē, lai

rulonu transportētu nevar būt 3,00 Eur, 3,00 Eur izkraušana un 1.02 Eur transporta izmaksas par km. Savukārt, Atbildētāja prasītā summa (2302,63 :

356= 6.47 Eur) ir augstāka nekā maksā jau gatavs pats siena rulons. Par 6,00 Eur var nopirkt gatavu siena rulonu ar pievešanu klāt saimniecībā, bez

pļaušanas, vālošanas, presēšanas.

Kā norādīts TPCA, Latvijā viena rulona pārvietošanas maksa ir 1,50 Eur, t.i. 0.50 centi iekraušana, 0,50 centi izkraušana un 0.50 centi

novietošana pantā. To arī Pieteicēja samaksāja Atbildētājam un 0,65 centi par nobraukto km. Rēķinot pa dienām, Pieteicēja samaksāja 238,33 Eur t.i.

715: 3=238, bet Atbildētājs pieprasa maksāt 2302,63 :3= 767,33 Eur dienā - šāda summa ir vairāk nekā neadekvāta.

Atsaucoties uz augstāk minēto, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ja Atbildētājs būtu iepriekš minējis (pirms pakalpojuma veikšanas) par

pakalpojuma sadalīšanu un to aprēķinu, Pieteicēja nekādā gadījumā nepiekristu šādam pakalpojuma piedāvājumam, jo ne pirmo gadu Pieteicēja sagādā

sienas ruļļus saviem mājlopiem. Atsaucoties uz mutisko vienošanos starp Atbildētāju un Pieteicēju, Pieteicēja par siena ruļļu savešanu no lauka uz šķūni

veica norunāto samaksu par pakalpojumu Eur 715,00 (septiņi simti piecpadsmit euro un 00 centi), tas ir tādu samaksu, par kuru bija vienojušās abas

puses (sienas rullona izvešana no lauka un nokraušana sienas šķūnī - Eur 1.00 (viens euro un 00 centi), un sienas rulonu transportēšana par l km - Eur

0,65 (nulle euro un 65 centi).

Zemnieku saimniecība “Lejas Rudzīši-Zvejnieki” iesniedza paskaidrojumus par apelācijas sūdzību.

Prasītājs norāda, ka pušu vienošanās bija aizvest visus siena ruļļus no lauka pie mājas un iekraut tos šķūnī ar norunu, ka norēķins sekos pēc

darba pabeigšanas. Sākotnēji Atbildētāja norādīja mazāku ruļļu skaitu, bet darba gaitā tie izrādījās gandrīz divreiz vairāk, ko pati apliecināja tiesas sēdē.

Civillikuma 1458.pants nosaka, ka maldība jāpierāda tam, kas uz tās pamata prasa atzīt darījumu par spēkā neesošu. Minēta likuma panta

komentāros teikts, ka nepietiek ar vienas puses apgalvojumu par savu maldīšanos, vajadzīgi pierādījumi, gan par to, ko puse, faktiski gribējusi, gan par

to, ka situācija bijusi tāda, ka pārpratumi ir iespējami.

Prasītājs noradījis, ka nesaskata kā tieši tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 93. panta nosacījumus. Tiesas sēdē Atbildētāja atzina, ka ir

vienojusies ar Prasītāju, nespēja pamatot savu aprēķinu un papildus tam liecinieks Dembovskis liecināja, ka nebija klāt pie darbu veikšanas, un nevar

liecināt par strīdus objektiem. Turpretī, Prasītājs loģiski pamatoja savu prasījumu un aprēķinu, to apstiprinot ar liecinieku liecībām.

Atbildētāja norāda, ka liecinieka /pers. N/ liecība nav vērā ņemama, jo viņš ir Prasītāja darbinieks.

Prasītājs norāda, ka liecinieks tika brīdināts par kriminālatbildību un apņēmās sniegt patiesas liecības. Vēl jo vairāk - viņš tieši varēja sniegt

informāciju par apstākļiem, kā notika darbu veikšana, jo pats piedalījās to veikšanā. Turpretī, liecinieks Dembovskis nespēja vispār neko liecināt par

strīdus lietām, jo tiesas sēdē atzina, ka nebija klāt. Papildus tam, viņš pauda viedokli, ka ja viņam vajadzētu ar Atbildētājas pašas traktoru veikt konkrēto

darba apjomu, tad viņam "..vajadzētu vismaz kādu mēnesi..", un nebūtu iespējams ievietot visus ruļļus šķūnī, jo nevarētu tos sacelt vairākos stāvos.

Savukārt apelācijas sūdzībā atkārtoti tiek sniegta nepatiesa informācija par lieciniekam Dembovskim it kā zināmajiem faktiem.

Prasītājs norāda, ka prasības pieteikumam pievienotajā Lursoft izdrukā redzams, ka viens no zemnieku saimniecības darbības veidiem ir

mežsaimiecība un ar to saistītie pakalpojumi, kā arī papildus pielikumā paskaidrojumiem pievieno fotogrāfijas, kur redzama konkrētā piekabe, ar kuru

tika veikti darbi, lai kliedētu šaubas par to, kāda tipa piekabe tā ir.

Prasītājs uzskata, ka Atbildētājas norāde uz to ka piekabes ietilpība nav mērāma tilpumā, jo sienam nav blīvuma, nav ņemama vērā, jo to cik

siena ruļļi aizņem vietu var izmērīt tikai tilpuma vienībās, papildus ņemot vērā kravas svaru. Kāda nozīme šajā gadījumā blīvumam nav saprotams.

Atbildētāja uzskata, ka veikusi pietiekamu samaksu, tomēr katrā no aprēķina versijām tās atšķiras. Sākotnējā pozīcija bija, ka jāmaksā bija

525 euro, tad tiesas sēdē nevarēja paskaidrot, kādēļ tad maksāja 715 euro. Savukārt apelācijas sūdzībā tomēr cenšas pamatot jau samaksāto summu.

Atbildētāja savos aprēķinos nav ņēmusi vērā arī faktu, ka rēķina summa apliekas ar pievienotās vērtības nodokli.

Papildus tam tiesas sēdē Atbildētāja norādīja, ka viņa savam traktoristam (ar pašas Atbildētājas traktoru) par siena ruļļa kraušanu maksā 0.70

euro gabalā, bet uzskata, ka Prasītājam par 2 cilvēku un 3 tehnikas vienību darbu var maksāt tikai l euro par gabalu, kas ir viņas pašas izdomāta cena un

aizstāvības pozīcija, lai nebūtu jāveic pilna pakalpojuma apmaksa.

Atbildētāja savai apelācijas sūdzībai ir pievienojusi LPKS "Gaujiena" izziņu, kur norādīts, ka viņu cenrādī norādītā cena baļķu piekabei norādīta

kokmateriālu transportam. Kā arī norādīts, ka kooperatīva rīcībā nav piemērotas tehnikas, ar ko iespējams veikt konkrēto pakalpojumu. Prasītājs

norāda, ka LPKS ''Gaujiena" cenrādī, ko Atbildētāja iesniegusi lietā, ir norādīts ka T-150 ar baļķu piekabi iekraušana vai izkraušana maksā 3 euro/m3,

bet Prasītājs aprēķinājis l euro par l sienu rulli, kura kubatūra ir aptuveni 2,12 m3, kā arī darbība ir identiska kā kraujot kokmateriālus. Tas nozīmē, ka

par līdzvērtīgu darbību cena ir krietni zemāka.

Prasītājs norāda, ka pārvestā siena daudzums ir aptuveni 216 tonnas. Atbildētājas uzskats, ka varēja kravā iekraut 26 ruļļus nav reāls, jo šāda

krava tad ir jāved ar kādu milzīgu autovilcienu (55.12 m3 vienā kravā).

Civillikuma 2179.pants nosaka, ka darbs var būt tiklab tāds, kam vajadzīgi galvenā kārtā fiziski spēki, kā arī tāds, kas prasa sevišķu lietpratību,

mākslu vai zinātnisku izglītību.

Prasītājs norāda, ka viņa rīcībā ir noteikta tehnika un prasmes, lai veiktu konkrēto darbu tā kā tas tika veikts. Kā arī liecinieka Dembovska

liecība norāda, ka Atbildētājas rīcībā nav vajadzīgie, iepriekš minētie resursi.

Prasītājs izcenojumam par pamatu ņēmis sev tuvākā pakalpojumu sniedzēja cenrādi un sniedzis pakalpojumu par ievērojami zemāku summu,

papildus tam, neiebilda, ka parāds tiek nomaksāts pa daļām.

Civillikuma 2223.pants nosaka, ka, tiklīdz pasūtījums izpildīts un atzīts par labu, pasūtītājam jāsamaksā uzņēmējam norunātā maksa. Kur

zināmiem darbiem pastāv normētas cenas, tur maksa noteicama pēc tām.

Tas, ka Atbildētājas aprēķins nepārtraukti mainās un viņa to nespēj arī loģiski pamatot, tad Prasītājs uzskata, ka tas ir tulkojams kā mēģinājums

izvairīties no saistību izpildes.

Atbildētāja uzskata, ka pakalpojums ir par dārgu un par algu to nevar samaksāt, bet Prasītājs norāda, ka ar pārvestā siena daudzumu ziemai

pietiek 35 liellopiem - šis nav strīds starp komersantu un patērētāju, jo Atbildētāja veic komercdarbību un gūst pelņu no saimnieciskās darbības, taču

atsakās samaksāt par pakalpojumu citam komersantam/ kas ir nodrošinājis vienu no būtiskajiem procesiem lopu audzēšanā - barības sagādi.

Civillikuma 2391. pants nosaka, ka nevienam nav tiesības netaisni iedzīvoties otram par ļaunu un uz tā rēķinu.

Prasītājs uzskata, ka ir loģiski pamatojis savu prasību un lietas faktiskos apstākļus pierādījis ar iesniegtajiem pierādījumiem un liecinieku

liecībām, tai skaitā arī ar Atbildētājas liecību.

Prasītājs lūdz tiesu noraidīt Atbildētājas apelācijas sūdzību un atstāt negrozītu Alūksnes rajona tiesas 2016.gada 3.oktobra spriedumu lietā

C08034616.

Motīvu daļa

Novērtējot lietas materiālus, apelācijas sūdzībā izteiktos argumentus, tiesas kolēģija secina, ka prasība ir apmierināma pilnībā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 440.11 pantā noteiktajam, lieta tiek izskatīta rakstveida procesā, paziņojot pusēm par datumu, kad sprieduma

norakts būs pieejams tiesas kancelejā (lietas 59.lapa). Minētais datums uzskatāms par sprieduma sastādīšanas datumu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 430.panta trešo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar

apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā, un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Savukārt Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa nosaka, ja tiesa izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šajā

gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Pārbaudījusi lietas materiālus un apsvērusi apelācijas sūdzībā norādītos argumentus, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas

spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams un Civillietu tiesu kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas 2016.gada 3. oktobra

sprieduma motivācijai.

Attiecībā uz apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem, tiesas kolēģija secina, ka tie nav vērtējami kā pamatoti.

No lietā konstatētā secināms, ka pušu starpā noslēgta mutiska vienošanās par siena rulonu nogādāšanu no lauka uz Atbildētājas šķūni, proti,

uzņēmējs ir uzņēmies izpildīt pasūtījumu.

Secināms arī, ka lietā nav strīds par darījuma priekšmetu – rulonu novešanu no lauka un ievietošanu šķūnī, kā arī par rulonu skaitu un

nobraukto kilometrāžu.

Starp pusēm pastāv strīds par veiktā darba apjomu un tā apmaksu.

Tiesas kolēģija secina, ka pirmās instances tiesa pamatoti secinājusi, ka konkrētajā gadījumā, kad pusēm nebija zināms konkrētā darba

apjoms pirms darba uzsākšanas, maksa par to veicama pēc padarītā.

Prasītāja prasību pamatojusi ar rēķinu, pretenzijā norādītajiem veiktajiem darbiem, /pers. H/ un/pers.I/liecībām pirmās instances tiesas sēdē.

Minētos pierādījumus tiesas kolēģijai nav pamata apšaubīt, jo Atbildētāja savu argumentāciju nav pierādījusi.

Atbildētājas norāde uz to ka piekabes ietilpība nav mērāma tilpumā, jo sienam nav blīvuma, tiesas kolēģijas ieskatā nav pamatota, jo to cik

siena ruļļi aizņem vietu var izmērīt tikai tilpuma vienībās, papildus ņemot vērā kravas svaru. Līdz ar to uz minētajiem aprēķiniem nav attiecināms blīvuma

kritērijs.

Bez tam katrā no Atbildētājas norādītajiem aprēķiniem samaksa par veikto darbu atšķiras. Sākotnēji Atbildētāja norādījusi, ka jāmaksā bija

525 euro, pirmās instances tiesas sēdē nevarēja pamatot, kāpēc maksāja 715 euro. Atbildētāja aprēķinos nav ņēmusi vērā faktu, ka rēķina summa

apliekas ar pievienotās vērtības nodokli.

Tiesas kolēģija pievienojas Atbildētājas paskaidrojumos norādītajam, ka pārvestā siena daudzums ir aptuveni 216 tonnas un Atbildētājas

uzskats, ka kravā varēja iekraut 26 ruļļus nav reāls, jo šāda krava ir jāved ar kādu milzīgu autovilcienu (55.12 m3 vienā kravā).

Ka nepamatota vērtējama arī norāde apelācijas sūdzībā, ka tiesa nav izvērtējusi, ka Atbildētājs faktūru - rēķinu Nr.17 izrakstīja tikai

2014.gada 3.oktobrī, tas ir - apmēram vienu mēnesi pēc pakalpojuma veikšanas un vienpersoniski parakstīja, jo lietā nav konstatējams, ka pušu starpā

būtu pastāvējusi kāda vienošanās par darba apmaksas termiņiem.

Tāpat tiesas kolēģija kā nepamatotas un nepierādītas vērtē Atbildētājas norādes par maldiem un krāpšanu. Tieši Atbildētājai pirms darba

uzsākšanas vajadzēja vienoties par galīgo pakalpojuma cenu, par kādu viņa vēlas un var atļauties nolīgt Prasītāju darba veikšanai. Prasītāja ir veikusi

darbu pilnā apjomā, piestādot sava darba apmaksai rēķinu, līdz ar to šādas Prasītājas darbības nav atbilstošas likumā noteiktajai krāpšanai.

Tas apstāklis, ka darba piedāvājumi Alūksnes novadā ir ļoti bēdīgā situācijā (cilvēkiem nav darba), nedod pamatu apšaubīt liecinieku /pers. H/

un /pers. M/ tiesas sēdē sniegto liecību patiesumu, jo liecinieki tiesas sēdē ir brīdināti par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu un lietā nav konstatēti

apstākļi par viņu tiešu ieinteresētību.

Kā nepamatota vērtējama apelācijas sūdzībā minētā norāde par to, ka prasībā norādītās pakalpojumu cenas neatbilst Tehnisko pakalpojumu

cenu apkopojumam (turpmāk - TPCA) 2014.gadā Latvijā, kas veic ikgadējo tehnisko pakalpojumu cenu apkopošanu lauksaimniecībā, jo minētās cenas

ir tikai pielīgto cenu apkopojums un nevar iespaidot divu līgumslēdzēju pušu pielīgtās cenas katrā konkrētajā darījumā.

Līdz ar to nav pamatota norāde apelācijas sūdzībā, ka tiesa, taisot spriedumu un nevērtējot atbildētāja iesniegtos pierādījumus un ir pārkāpusi

Civilprocesa likuma 93. pantā noteikto.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 92. pantam tikai un vienīgi tiesa var noteikt, kuri pierādījumi ir nozīmīgi lietā būtisku faktu vai apstākļu

noskaidrošanai. Šāds secinājums pausts arī judikatūrā- 2012. gada 21. marta spriedumā lietā Nr. SKC-98/2012, kurā Augstākās tiesas Senāta Civillietu

departaments norāda, ka, "izskatot lietu, tiesai jānoskaidro lietas apstākļi, kuri ietilpst pierādīšanas priekšmetā, – prasības pamata fakti un atbildētāja

iebildumu pamata fakti (meklējamie fakti). Meklējamos faktus norāda puses, bet faktu sastāvu, kas jāpierāda lietā, galīgi nosaka tiesa saskaņā ar tām

materiālo tiesību normām, kuru hipotēzēs ir norādīti fakti, kas nosaka pušu apstrīdētās un aizskartās tiesības un tām atbilstošus pienākumus".

No minētā secināms, ka pierādīšana kā process nav atkarīga vienīgi no pašu strīda pušu izpratnes par to, kādā apmērā un ko viņi ir gatavi

iesniegt tiesai vai noklusēt, bet tiesai ir pienākums aktīvi kontrolēt pierādīšanas procesa realizēšanu attiecībā uz pierādīšanas priekšmetā noteikto

meklējamo faktu noskaidrošanu.

Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti pilnībā apmierināja prasību.

Prasības pieteikumā ietverts lūgums atzīt prasītājam tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no atbildētāja likumiskos 6% procentus

gadā no galvenā parāda.

Saskaņā ar Civillikuma 1759.panta 1.punktu procenti jāmaksā, arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, par katra parāda samaksas

nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem.

Atbilstoši Civillikuma 1765.panta pirmajai daļai procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā arī tajā gadījumā, ja

likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā.

Civillikuma 1811.pants noteic, ka katra saistības tiesība izbeidzas pati no sevis, kad izpildīta tai atbilstošā parādnieka saistība, t.i., nolīdzinot

parādu. Ja saistības tiesības priekšmets ir nauda, tad saistību izpilda ar naudu. Saskaņā ar Civillikuma 1759.panta pirmo daļu, 1760.pantu un 1765.pantu

un izveidojušos tiesas praksi (Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008.gada 16.aprīļa lēmums lietā Nr.SPC-30) prasītājam ir tiesības

saņemt arī likumiskos nokavējuma 6% procentus gadā no galvenā parāda, sākot ar tiesas nolēmuma stāšanos spēkā līdz nolēmuma izpildei.

Civilprocesa likuma 195.pants noteic, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasījuma veidu un

piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, kā arī prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma

izpildei (izsoles dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru.

Līdz ar to tiesas kolēģija atzīst par pamatotu Prasītājas lūgumu atzīt tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no Atbildētājas likumiskos

6% no parāda ievērojot Civillikuma 1763.panta nosacījumus, ka procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis

kapitāla lielumu.

Šajā daļā pirmās instances tiesa pamatoti apmierinājusi prasību, sprieduma motīvu daļā norādot uz šo Prasītājas tiesību (lietas 46. lapas otrās

puses 4.rindkopa). Tiesas kolēģija secina, ka apstākli, ka minētā norāde nav atspoguļota sprieduma rezolutīvajā daļā, var novērst izskatot lietu pēc

būtības apelācijas instances tiesā.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, pirmās instances tiesas spriedums vērtējams kā pamatots un lietas apstākļiem atbilstošs.

Civilprocesa likuma 33.pants noteic, ka tiesāšanās izdevumi ir tiesas izdevumi un ar lietas vešanu saistītie izdevumi. Tiesas izdevumi ir valsts

nodeva, kancelejas nodeva, ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.

Civilprocesa likuma 39.panta pirmā daļas 5.punkts noteic, ka ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir, tai skaitā, ar tiesas pavēstu un citu tiesas

dokumentu piegādāšanu, izsniegšanu un tulkošanu saistītie izdevumi.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.pantu, no Atbildētājas par labu valstij piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi- par pasta

pakalpojumiem lietā apelācijas instancē 2,92 euro, ko pamato kancelejas uzziņa par tiesas izdevumiem civillietā (lietas 2. lapa), kas kopā ar minētajiem

izdevumiem pirmās instances tiesā 6,54 euro kopā sastāda 9,46 euro.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 204.1panta pirmajai daļai, sprieduma rezolutīvajā daļā nosakāms sprieduma labprātīgas izpildes termiņš - 10

dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā tiesas sēdē konstatēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 440.11-440.12 pantu, Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģija

no s pri e da :

Zemnieku saimniecības „Lejas Rudzīši-Zvejnieki”, reģistrācijas Nr.54101030261, maza apmēra prasību pret /pers. D/, personas

kods /personas kods/, par naudas piedziņu, apmierināt pilnībā.

Piedzīt no /pers. D/, personas kods /personas kods/, par labu Zemnieku saimniecībai „Lejas Rudzīši-Zvejnieki”, reģistrācijas

Nr.54101030261, galveno parādu 1587,63 euro, nokavējuma procentus par laika periodu 2015.gada 22.janvāra līdz 2016.gada 2.maijam 165,44

euro un tiesas izdevumus 271,93 euro, pavisam kopā 2025 euro (divi tūkstoši divdesmit piecus euro).

Piedzītās summas iemaksājamas Zemnieku saimniecības „Lejas Rudzīši- Zvejnieki” norēķinu kontā LV20HABA000140C049124, AS

„Swedbank”.

Atzīt Zemnieku saimniecībai „Lejas Rudzīši-Zvejnieki”, reģistrācijas Nr.54101030261, tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai)

saņemt likumiskos 6% gadā no nesamaksātās pamatsummas 1587,63 euro, aprobežojot procentu pieauguma apmēru ar pamatparāda summu.

Piedzīt no /pers. D/, personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 9,46 euro (deviņus euro un 46

centus), kas ieskaitāmi: saņēmējs Tiesu administrācija, Mūkusalas iela 41 b, Rīga, reģ. Nr. 90001672316, konta Nr. LV51TREL2190458019000,

saņēmēja iestāde: valsts kase, BIC kods TRELLV22, iemaksas mērķis: 21499, ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi civillietā Nr. C08034616.

Noteikt /pers. D/ termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu

samaksas gadījumā valsts labā- maksājumu apliecinošais dokuments iesniedzams Vidzemes apgabaltiesā minētajā termiņā.

Spriedums kasācijas instancē nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā- 2017.gada 5. janvārī.

Tiesnese referente E. Sudāre

Tiesneses R. Liepiņa

Dz. Apine