Court dismisses appeal on reliance interest and general administrative act interpretation issues.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court refused to initiate cassation proceedings against the Regional Administrative Court's order for the State Probation Service to pay overtime compensation. The court acknowledged that the June 2022 decision created a legitimate reliance interest for the claimants regarding their work hours. However, it rejected the service's arguments that prior case law or the nature of the decision precluded this reliance, noting distinct factual circumstances in the current case. Consequently, the court found no grounds to overturn the lower court's ruling.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 338(2); Art. 338.1(2) pt. 2: The court may refuse to initiate cassation proceedings if the appeal arguments do not raise doubts about the legality of the lower court's decision or involve complex legal issues requiring precedent-setting.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2026:0225.A420141423.21.L
Lieta Nr. A420141423, SKA-273/2026
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2026.gada 25.februārī
[1] Senātā saņemta Valsts probācijas dienesta (turpmāk – dienests) kasācijas sūdzība par Administratīvās
apgabaltiesas 2025.gada 23.jūlija spriedumu, ar kuru uzdots dienestam viena mēneša laikā no sprieduma spēkā
stāšanās dienas izpildīt administratīvos līgumus: izmaksāt pieteicējiem /Persona X/, /Persona W/, /Persona V/,
/Persona U/, /Persona T/, /Persona S/, /Persona R/, /Persona Q/, /Persona P/, /Persona O/, /Persona N/, /Persona M/,
/Persona L/, /Persona K/, /Persona J/, /Persona I/, /Persona H/, /Persona G/, /Persona F/, /Persona E/, /Persona D/,
/Persona C/, /Persona B/, /Persona A/ atlīdzību par nostrādātajām virsstundām strīdus laika posmā, ņemot vērā šajā
spriedumā konstatētos faktus un juridiskos apsvērumus.
Tiesa atzina, ka no dienesta 2022.gada 1.jūnija lēmuma Nr.1110-2-10/LEM2022/6/30 (turpmāk – 2022.gada
1.jūnija lēmums) un administratīvajiem līgumiem konstatējams dienesta apsolījums, kas radīja pieteicējiem tiesisko
paļāvību, ka nostrādātās virsstundas par strīdus periodu tiks apmaksātas. Dienests amatpersonu tiesības uz
piemaksas par virsstundām aprēķinu un izmaksu par iepriekšējo periodu atzinis tikai 2022.gada 1.jūnija lēmumā.
Līdz ar to no šā lēmuma spēkā stāšanās dienas pieteicējiem radās tiesiskā paļāvība uz pareizu un pilnīgu darba
samaksas aprēķinu strīdus periodā.
[2] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka pieteicējam nebija tiesību paļauties, ka dienests izmaksās darba samaksu
par virsstundām, neievērojot Darba likuma 31.panta pirmajā daļā noteikto noilguma termiņu. Dienests, atsaucoties
uz Senāta 2025.gada 24.marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-278/2025,
ECLI:LV:AT:2025:0324.A420136923.12.L, 4.punktu, argumentējis, ka pieteicēji varēja savas tiesības izmantot
savlaicīgāk, jo no vairākiem pierādījumiem lietā, uz kuriem dienests bija norādījis, bet kurus apgabaltiesa nevērtēja,
izriet, ka pieteicēji zināja, ka pilda amatu, kas saistīts ar īpašu risku, un ir nodarbinātas ne mazāk kā 50 procentus
no normālā dienas vai nedēļas darba laika. Pēc analoģijas uz izskatāmo gadījumu ir attiecināmi civillietā Nr.
C770964723 pieņemtie spriedumi, no kuriem izriet, ka nav iemesla noilguma neievērošanai izskatāmajā lietā.
Senatoru kolēģija vērš dienesta uzmanību uz to, ka rīcības sēdes lēmumā lietā Nr. SKA-278/2025 izdarīti
secinājumi par konkrētajā kasācijas sūdzībā ietvertajiem argumentiem kontekstā ar lietā pārsūdzēto spriedumu un
tajā norādītajiem argumentiem. Tādējādi šie secinājumi nav vispārināmi un nekritiski attiecināmi uz šo lietu, jo tie
izdarīti, ņemot vērā citu argumentācijas bāzi apgabaltiesas spriedumā un kasācijas sūdzībā, kas atšķiras no
izskatāmās lietas un iesniegtajā kasācijas sūdzībā ietvertās argumentācijas.
Konkrētajā gadījumā ir būtiski un par to lietā nav strīda, ka dienests ar pieteicējiem ir noslēdzis
administratīvos līgumus – izlīgumus –, lai izbeigtu strīdu par virsstundu samaksu. Apgabaltiesa pārsūdzētajā
spriedumā konstatējusi, ka izlīgumos individuāli apsolīts pieteicējiem samaksāt par strīdus periodu, ja viņi
nevērsīsies tiesā. Turklāt tie noslēgti pēc dienesta iniciatīvas, neiebilstot, ka ir iestājies Darba likuma 31.pantā
noteiktais noilguma termiņš, kurā pieteicēji varēja dienestam izvirzīt prasījumus saistībā ar darba samaksu par
strīdus periodu. Tādējādi ar izlīgumu šīs tiesiskās attiecības, savstarpēji piekāpjoties, pārvērstas par neapstrīdamām
un neapšaubāmām (Civillikuma 1881.pants). Izlīguma sekas ir tās, ka izlīdzējs atsakās no savas prasības un tās
vietā iegūst no izlīguma izrietošo prasījumu (Civillikuma 1884.pants) (sal. Senāta 2013.gada 5.aprīļa lēmuma lietā
Nr. SKA-399/2013, A420340712, 10.punkts). Līdz ar to pieteicēju prasījums par nostrādāto virsstundu samaksu ir
jauns prasījums, kas izriet tieši no noslēgtajiem administratīvajiem līgumiem. Šo iemeslu dēļ senatoru kolēģija
atzīst, ka dienesta argumentiem par to, ka pieteicēji varēja savas tiesības aizsargāt savlaicīgāk, zūd jēga.
Nepamatots ir arī dienesta arguments, ka uz izskatāmo gadījumu pēc analoģijas ir attiecināmi civillietā Nr.
C770964723 izdarītie secinājumi par noilguma iestāšanos, jo nedz Senāta (Civillietu departamenta) 2024.gada
6.novembra spriedumā lietā Nr. SKC-471/2024, ECLI:LV:AT:2024:1106.C770964723.12.S, nedz Rīgas
apgabaltiesas 2025.gada 17.janvāra spriedumā, lai arī ir ņemts vērā dienesta 2022.gada 1.jūnija lēmums, nav
analizēts tāds apstāklis kā izlīguma noslēgšana starp dienestu un tajā nodarbinātajiem tiesiskās paļāvības principa
kontekstā. Šie apstākļi situāciju izskatāmajā lietā padara atšķirīgu no situācijas civillietā.
Ievērojot minēto, dienesta argumenti ir nepamatoti un nevar būt pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai.
[3] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka apgabaltiesa nepareizi interpretējusi Administratīvā procesa likuma
1.panta trešās daļas otro teikumu, atzīstot, ka 2022.gada 1.jūnija lēmums ir vispārīgais administratīvs akts, taču nav
vērtējusi, vai tas atbilst vispārīgā administratīva akta pazīmēm.
Senatoru kolēģija piekrīt dienestam, ka apgabaltiesa pārsūdzētajā spriedumā, analizējot 2022.gada 1.jūnija
lēmuma saturu, nav atsevišķi pievērsusies visu vispārīgā administratīvā akta pazīmju izvērtējumam. Tomēr no
pārsūdzētā sprieduma 12.punkta ir konstatējams, no kuriem 2022.gada 1.jūnija lēmuma punktiem (secinājumu
daļas 5.punkta un nolemjošās daļas 1.punkta) un tajos ietvertajiem apstākļiem apgabaltiesa secinājusi, ka minētais
lēmums ir vispārīgais administratīvais akts. Dienesta arguments, ka 2022.gada 1.jūnija lēmums ir iekšējs lēmums,
kas vērsts uz finansējuma pieprasīšanu, un tas nenodibina, negroza, nekonstatē tiesiskās attiecības un nerada
tiesiskās sekas, kasācijas sūdzībā izteikts apgalvojuma formā, neanalizējot to kopsakarā ar spriedumā norādīto.
Tādējādi šis arguments norāda vienīgi uz nepiekrišanu tiesas spriedumam, bet nenorāda uz tiesas pieļautajām
kļūdām tiesību normas piemērošanā. Minēto nemaina arī dienesta atsaukšanās uz Administratīvās apgabaltiesas
2025.gada 15.aprīļa spriedumu lietā Nr. A420241723, ECLI:LV:ADAT:2025:0415.A420241723.9.S, kurā norādīts,
ka 2022.gada 1.jūnija lēmums nevarēja radīt personai tiesisko paļāvību uz virsstundu samaksu. Senatoru kolēģija
konstatē, ka minētajā lietā ir no izskatāmās lietas atšķirīgi faktiskie un tiesiskie apstākļi. Proti, brīdī, kad persona
vērsās dienestā ar iesniegumu par virsstundu apmaksu, dienests jau bija pieņēmis 2022.gada 23.decembra
grozījumus 2022.gada 1.jūnija lēmumā (virsstundas apmaksājamas, ņemot vērā Darba likuma 31.panta pirmajā daļā
noteikto noilgumu).
Ņemot vērā minēto, arī šie argumenti nevar būt pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai.
[4] Rezumējot minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzības argumenti nerada šaubas par
apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu. Lietā arī nav risināmi sarežģīti tiesību jautājumi, kuru dēļ kasācijas tiesvedībai
būtu nozīme judikatūras veidošanā. Līdz ar to kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu,
senatoru kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar Valsts probācijas dienesta kasācijas sūdzību par
Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada 23.jūlija spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senatore I. Meldere Senatore Dz. Amerika Senatore V. Kakste