Court allows taxpayer appeal, cancelling tax assessment due to disproportionate burden from debt restructuring.

Lietas Nr. A420304715

Lietas arhīva Nr. A42-00803-16

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Jelgavā 2016.gada 14.oktobrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis M.Birkmanis,

piedaloties pieteicējam /pers. A/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvjiem /pers.K/ un

/pers.S/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora

2015.gada 1.septembra lēmuma Nr.22.10/L-34940 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) Nodokļu pārvalde veica pieteicējam /pers. A/ datu atbilstības pārbaudi par 2013.gadu, kuras

laikā izvērtēja nodokļu administrācijas rīcībā esošās informācijas atbilstību nodokļu maksātāja iedzīvotāju ienākuma nodokļa (turpmāk – IIN) gada

ienākumu deklarācijā uzrādītajai informācijai, ja šī deklarācija nodokļu administrācijai ir iesniegta vai tā bija jāiesniedz.

Pārbaudes laikā konstatēts, ka pieteicējs 2013.gadā ir guvis ar nodokli apliekamus ienākumus, kas gūti aizdevuma (kredīta) saistību samazināšanas

vai dzēšanas rezultātā, no AS ,,/Nosaukums A/” Ls 23 460,19 (33 380,84 euro), nodoklis no kuriem nav ieturēts izmaksas vietā. Savukārt, saskaņā ar

dienesta rīcībā esošo informāciju pieteicējs nav iesniedzis IIN gada ienākumu deklarācijā par 2013.gadu un nav deklarējis iepriekš minētos ienākumus.

Tā kā uz saistību samazināšanas vai dzēšanas dienu (atbilstoši AS ,,/Nosaukums A/” sniegtajai informācijai uz 2013.gada 5.aprīli) pieteicēja

īpašumā bija vairāk kā viens nekustamais īpašums, kura lietošanas veids vai funkcionālā izmantošana ir paredzēta dzīvošanai, tad saskaņā ar likuma ,,Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 2.panta 1.punktu un 8.panta trešās daļas 21.punktu pieteicēja gūtie ienākumi ir kvalificējami kā citi fiziskās personas

ienākumi, par kuriem ir jāmaksā IIN un šiem ienākumiem nav piemērojams likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 35.1 punktā

noteiktais atbrīvojums no aplikšanas ar IIN.

[2] Dienesta Nodokļu pārvaldes Iedzīvotāju ienākuma nodokļa datu atbilstības pārbaužu daļas vadītājs 2015.gada 9.februārī pieņēma lēmumu

Nr.8.63-4/1730 (turpmāk – sākotnējais lēmums), ar kuru noteica pieteicējam pienākumu iemaksāt budžetā IIN 8011,41 euro un nokavējuma naudu

945,35 euro, kopā 8956,76 euro.

[3] Dienesta ģenerāldirektore, izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, 2015.gada 1.septembrī pieņēma lēmumu Nr.22.10/L-34940 (turpmāk

– Lēmums), ar kuru atstāja negrozītu sākotnējo lēmumu.

Lēmumā konstatēts turpmāk minētais.

[3.1] 2014.gada 3.februārī AS ,,/Nosaukums A/” dienestam iesniedza paziņojumu par fiziskai personai izmaksātajām summām par 2013.gadu,

kurā norādīja pieteicējam 2013.gada 5.aprīlī (ienākuma izmaksas datums) izmaksāto ienākumu Ls 23 460,19 apmērā (ienākuma veids – ienākums, kas

gūts aizdevuma (kredīta) saistību samazināšanas vai dzēšanas rezultātā ar ienākuma kodu ,,2047”). Tā kā pieteicējs nebija iesniedzis 2013.gada

ienākumu deklarāciju un nebija deklarējis no AS ,,/Nosaukums A/” gūto ienākumu, dienesta Nodokļu pārvalde 2014.gada 11.decembrī, izmantojot

dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmu (turpmāk – EDS), pieteicējam nosūtīja 2014.gada 10.decembra paziņojumu Nr.8.63-2/20062, kurā

informēja pieteicēju par datu atbilstības pārbaudē konstatētām neatbilstībām un lūdza līdz 2015.gada 12.janvārim iesniegt minēto deklarāciju vai

paskaidrojumu par konstatētajām neatbilstībām. Minētajā paziņojumā pieteicējam tika norādīts, ja noteiktajā termiņā konstatētās neatbilstības netiks

novērstas, tad saskaņā ar likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 5.1 daļu dienestā veiks budžetā maksājamo summu pārrēķinu, noteiks par labu

budžetam piedzenamo nodokļa summu un aprēķinās nokavējuma naudu.

2014.gada 15.decembrī pieteicējs, izmantojot dienesta EDS, iesniedza 2013.gada ienākumu deklarāciju, kurā ienākumus Ls 23 460,19 apmērā,

kas gūti no AS ,,/Nosaukums A/” aizdevuma (kredīta) saistību samazināšanas vai dzēšanas rezultātā, deklarēja kā neapliekamos ienākumus. Informācija

par pieteicēja 2013.gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas faktu ir norādīta arī sākotnējā lēmumā, tādējādi pieteicēja arguments, ka dienests ir

pārkāpis Administratīvā procesa likuma 9.pantā nostiprināto patvaļas aizlieguma principu, ir noraidāms kā nepamatots.

[3.2] Tā kā 2013.gada ienākumu deklarācijā pieteicējs no AS ,,/Nosaukums A/” gūto ienākumu deklarēja kā ar nodokli neapliekamo ienākumu un

par deklarācijā norādīto nodokļu maksātājs paskaidrojumu dienestam neiesniedza, tad dienesta Nodokļu pārvalde pamatoti likuma ,,Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 35.1 punkta piemērošanu vērtēja atbilstoši dienesta rīcībā esošajai informācijai.

Saskaņā ar Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas datiem pieteicējam zemesgrāmatā ir nostiprinātas īpašuma tiesības uz diviem nekustamiem

īpašumiem – 1998.gada 2.septembrī uz nekustamo īpašumu /adrese A/ (kadastra numurs /numurs A/) un 2006.gada 21.martā uz nekustamā īpašuma

/adrese B/(kadastra numurs /numurs B/) domājamām daļām. Tādējādi dienesta Nodokļu pārvalde pamatoti secināja, ka pieteicēja no AS ,,/Nosaukums

A/” gūtajam ienākumam nav piemērojams likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 35.1 punktā noteiktais atbrīvojums no

aplikšanas ar IIN, jo konkrētajā gadījumā neizpildās visi minētajā punktā norādītie nosacījumi (uz saistību samazināšanas vai dzēšanas dienu ienākuma

guvēja īpašumā ir vairāk kā viens nekustamais īpašums).

[3.3] Apstāklim, ka pieteicēja meitai /pers. B/no 2009.gada 27.marta nekustamajā īpašumā /adrese B/ir deklarēta dzīvesvieta, nav izšķirošas

nozīmes, jo tas pats par sevi nerada īpašuma tiesības uz konkrēto nekustamo īpašumu. Konkrētajā gadījumā par nekustamā īpašuma /adrese B/īpašnieku

ir atzīstams pieteicējs, jo 2009.gada 29.decembrī noslēgtais dāvinājuma līgums nav novedis pie īpašuma tiesību pārejas un nekustamā īpašuma

ierakstīšanas zemesgrāmatā uz apdāvinātās vārda. Secīgi arī pieteicēja argumenti, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku ir uzskatāma /pers. B/un tādējādi

uz pieteicēja ienākumu, kas gūts aizdevuma (kredīta) saistību samazināšanas vai dzēšanas rezultātā, ir attiecināmi likuma ,,Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 9.panta pirmās daļas 35.1 punkta (redakcijā, kas spēkā līdz 2015.gada 2.jūnijam) nosacījumi, ir noraidāmi kā nepamatoti.

[3.4] Vienošanās, kas noslēgta starp likvidējamo AS ,,/Nosaukums A/” un pieteicēju, preambulā ir norādīts uz vienošanās noslēgšanas dienu

izsniegtās, bet vēl neatmaksātās aizdevuma pamatsummas atlikums 166 273,85 euro apmērā, bet no vienošanās noteikumiem izriet, ka pieteicēja

saistības tiks atzītas par izpildītām, ja aizdevuma pamatsummas atmaksai līdz 2013.gada 12.aprīlim pieteicējs samaksās aizdevuma pamatsummas daļu

133 523 euro apmērā, kā arī visus uz aizdevuma atmaksas dienu aprēķinātos procentus. Tādējādi pieteicēja saistības bija samazinātas, jo aizdevuma

pamatsummas atmaksai pieteicējam bija jāsamaksā tikai 133 523 euro. Ņemot vērā minēto, secināms, ka pieteicējs atbilstoši likuma ,,Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli” 8.panta trešās daļas 21.punktam, 9.panta pirmās daļas 35.1 punktam un 16.1 panta desmitajai daļai saistību samazināšanas rezultātā

no AS ,,/Nosaukums A/” ir guvis ar IIN apliekamus ienākumus Ls 23 460,19 (jeb 33 380,84 euro) apmērā.

Tā kā izskatāmajā lietā ir noskaidrots, kādā veidā ienākumi Ls 23 460,19 apmērā ir gūti un ar normatīvajiem aktiem ir pamatots, kāpēc tie ir

uzskatāmi par apliekamajiem ienākumiem, tad pieteicēja attiecīgais arguments par minēto ir noraidāms kā nepamatots.

Pieteicējs arī nepamatoti uzskata, ka apstrīdēšanas laikā iesniegtā informācija no kredītiestādēm (attiecīgi AS ,,DNB banka” konta Nr./konta

numurs/ pārskats ar filtru (par ienākošām summām) par periodu no 2013.gada 1.aprīļa līdz 2015.gada 1.martam un Nordea Bank AB Latvijas filiāle

2015.gada 4.marta izziņa pēc pieprasījuma Nr.IZ/2183/2015) pierāda to, ka pieteicējs ienākumus Ls 23 460,19 apmērā nav guvis, jo faktiski naudas

līdzekļus norādītajā apmērā nav saņēmis.

[3.5] Dienesta Nodokļu pārvalde pamatoti noteica pieteicēja ar nodokli apliekamus ienākumus, kas gūti aizdevuma (kredīta) saistību

samazināšanas vai dzēšanas rezultātā, Ls 23 460,19 (33 380,84 euro) un aprēķināja nodokli Ls 5630,45 (Ls 23 460,19 x 24 %) jeb 8011,41 euro

apmērā.

[3.6] Tā kā pieteicējs 2013.gada ienākumu deklarāciju dienestam iesniedza tikai 2014.gada 15.decembrī un tajā no AS ,,/Nosaukums A/” gūto

ienākumu deklarēja kā ar nodokli neapliekamo ienākumu, tad secināms, ka dienesta Nodokļu pārvalde pamatoti pieteicējam norādīja uz likuma ,,Par

nodokļiem un nodevām” 15.panta pirmās daļas 2. un 3.punkta nosacījumu neievērošanu.

[3.7] Dienesta Nodokļu pārvalde pamatoti pieteicējam aprēķināja nokavējuma naudu par periodu no 2014.gada 18.jūnija (maksāšanas termiņš –

2014.gada 17.jūnijs) līdz 2015.gada 9.februārim (lēmuma pieņemšanas diena) 945,35 euro apmērā (8011,41 euro x 0,05 % x 236 dienas).

Pieteicējs saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 98.pantu iestādei nav lūdzis uzziņu par savām tiesībām, tādējādi dienesta rīcībā nav

pierādījumi, ka iestādes darbinieks pieteicējam sniedza kļūdainu informāciju par aizdevuma (kredīta) saistību samazināšanas vai dzēšanas rezultātā gūto

ienākumu deklarēšanu, kā arī šādus pierādījumus nav iesniedzis pats pieteicējs.

[4] 2015.gada 29.septembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja pieteikums par Lēmuma atcelšanu, kas pamatots ar turpmāk minēto.

[4.1] Dienests nepamatoti secina, ka pieteicējs 2013.gadā ir guvis ar nodokli apliekamus ienākumus, kas gūti aizdevuma (kredīta) saistību

samazināšanas vai dzēšanas rezultātā, no AS ,,/Nosaukums A/” un ka konkrētajā situācijā ir piemērojams likuma ,,Par nodokļiem un nodevām” 9.panta

pirmās daļas 35.1 punkts.

[4.2] Nav saprotams, uz kādu dokumentu pamata un atbilstoši kādai AS ,,/Nosaukums A/” sniegtajai informācijai uz 2013.gada 5.aprīli dienests ir

secinājis, ka pieteicējs ir guvis attiecīgos ienākumus Ls 23 460,19 apmērā. Pieteicēja rīcībā esošajos dokumentos – 2013.gada 7.marta vienošanās starp

likvidējamās AS ,,/Nosaukums A/” un pieteicēju un 2013.gada 13.marta vienošanās starp AS ,,DNB banka”, likvidējamo AS ,,/Nosaukums A/” un

pieteicēju nav minēts, ka attiecīgo noslēgto vienošanos rezultātā aizdevuma saistības (summa) samazinās vai kaut kādā daļā tiek dzēstas. Gluži pretēji, no

minētajiem dokumentiem izriet, ka ir notikusi vienošanās par aizdevuma atmaksas kārtību un, ka parādsaistības pāriet no vienas kredītiestādes uz otru uz

savstarpējās vienošanās pamata. Turklāt 2013.gada 13.marta vienošanās starp AS ,,DNB banka”, likvidējamo AS ,,/Nosaukums A/” un pieteicēju

1.14.punktā ir norādīts pārskaitījuma mērķis – pieteicēja saistību, kas izriet no 2006.gada 19.janvāra Hipotekārā aizdevuma līguma Nr.J.L00-06-H-018,

pilnīgai izpildei.

Par faktu, ka naudas summu Ls 23 460,19 apmērā pieteicējs ir deklarējis kā citu ienākumu un kā neapliekamu ienākumu, pieteicējs norāda, ka

šādi rīkoties ieteica dienesta Jelgavas klientu apkalpošanas centrā strādājošā inspektore /pers. D/.

Dienests ir aprobežojies tikai ar formālu fakta konstatāciju, jo Lēmumā nav norādīti pierādījumi, kas apstiprinātu dienesta secinājumu par

ienākumiem, t.i., nav noskaidrots, ka Ls 23 460,19 reāli nav iegūti un kādēļ uzskatāmi par ienākumu.

[4.3] Pat, ja pieņem, ka pieteicējs ir guvis attiecīgo ienākumu, nav saprotams, kādēļ dienests nav ņēmis vērā un vērtējis, ka abi nekustamie īpašumi

(/adrese A/ un mājīpašums /adrese B/) ir ierakstīti zemesgrāmatā uz pieteicēja vārda, ka minētajā Engures mājā dzīvo viņa meita /pers. B/ ar ģimeni, kura

tur ir deklarējusies no 2009.gada 27.marta, ka šī māja ar 2009.gada 29.decembra dāvinājuma līgumu ir uzdāvināta meitai /pers. B/ un ka mājīpašums

/adrese B/faktiski ir meitas īpašums, kura pastāvošās likumdošanas dēļ kā studente nevarēja vienoties ar kredītiestādēm par aizņēmumu.

[4.4] Dienests nav ņēmis vērā un vērtējis, ka pieteicēja gūtais ienākums ir radies no pieteicēja neatkarīgu apstākļu dēļ. Dienestam bija jāņem vērā,

ka pieteicējs, nespējot ietekmēt izveidojušos situāciju, lai nepazaudētu nekustamo īpašumu, par kuru vairākus gadus jau bija maksājis kredītiestādei arī

aizņēmuma procentu maksājumus, rīkojās kā krietns un atbildīgs saimnieks – sameklēja citu kredītiestādi un situācijas spiests mainīja aizdevēja banku.

Tāpat neņēma vērā, ka pieteicējs nevarēja ietekmēt starpbanku vienošanos.

[4.5] Dienests, pieņemot lēmumu, nav objektīvi novērtējis lietas faktiskos apstākļus un pierādījumus (tostarp, vispārzināmus faktus par AS

,,/Nosaukums A/”), kā rezultātā nav ievērojis Administratīvā procesa likuma 8.pantu, 13.pantu, 17.panta ceturto daļu. Līdz ar to secināms, ka pieteicējs

ir kā ,,situācijas ķīlnieks” un ar šādu lēmumu konkrētajā faktiskajā situācijā nodokļu administrācija nesasniedz taisnīgāko rezultātu.

[4.6] Bez tam pieteicējam nav saprotams, kādēļ dienests norāda, ka pieteicējs nav iesniedzis iedzīvotāju ienākuma nodokļa gada ienākumu

deklarāciju par 2013.gadu un nav deklarējis iepriekš minētos ienākumus. Tā kā minētais neatbilst patiesībai, uzskatāms, ka dienests ir pārkāpis

Administratīvā procesa likuma nostiprināto patvaļas aizlieguma pamatprincipu.

[4.7] 2015.gada 30.aprīļa likuma grozījumi likumā ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, ar kuriem izslēgts 9.panta pirmās daļas 35.1 punkta c)

apakšpunkts ir labvēlīgs nodokļu maksātājam un ir attiecināms arī uz konkrēto situāciju. Dienests nav ievērojis likuma ,,Par nodokļiem un nodevām”

23.panta četrpadsmitās daļas noteikumus.

[4.8] Konkrētajā gadījumā pieteicējs vēlējās tikai uzlabot savus un savas ģimenes dzīves apstākļus, nevis nodarboties ar uzņēmējdarbību. Dienesta

rīcība, uzliekot pieteicējam reāli neizpildāmo nodokļu slogu un uzliekot arestu arī nekustamajam īpašumam, faktiski apdraud pieteicēja ģimenes tiesības uz

dzīves apstākļu uzlabošanu.

[5] Dienests tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms, atsaucoties uz Lēmumā norādīto

argumentu pamata.

[6] Pieteicējs tiesas sēdē uzturēja pieteikumā ietverto prasījumu, balstoties uz pieteikumā minētajiem argumentiem.

[7] Dienesta pārstāvji tiesas sēdē neatzina pieteikumā ietverto prasījumu, balstoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā tiesai ietvertajiem

argumentiem.

[8] Tiesas sēdē tika nopratinātas liecinieces /pers. C/, /pers. D/ un /pers. B/.

Motīvu daļa

[9] Noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, liecinieku liecības, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, tiesa atzīst, ka

pieteikums ir pamatots un apmierināms.

[10] Saskaņā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likuma redakcijā, kas bija spēkā ienākuma gūšanas brīdī) 9.panta pirmās daļas

35.1 punktu gada apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts ienākums, kas gūts laika posmā no 2011.gada 1.janvāra līdz

2016.gada 31.decembrim aizdevuma (kredīta) saistību samazināšanas vai dzēšanas rezultātā, ja izpildās visi turpmāk šai punktā minētie nosacījumi: a)

saistību atmaksa ir (vai saistību rašanās brīdī bija) nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku, b) ienākuma guvējs līdz 2009.gada 1.janvārim saistības ir

uzņēmies nolūkā nodrošināt sevi (vai savu ģimeni) ar dzīvošanai paredzētu nekustamo īpašumu un izmantojis šo aizdevumu nekustamā īpašuma iegādei,

būvniecībai, rekonstrukcijai vai uzlabošanai, c) uz saistību samazināšanas vai dzēšanas dienu ienākuma guvēja īpašumā ir ne vairāk kā viens nekustamais

īpašums, kura lietošanas veids vai funkcionālā izmantošana ir paredzēta dzīvošanai, d) ienākuma guvējs (attiecībā uz aizdevēju) nav un nav bijis ar

uzņēmumu saistīta persona likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” izpratnē, e) aizdevēju un ienākuma guvēju nesaista laulība vai radniecība līdz

trešajai pakāpei Civillikuma izpratnē.

[10.1] Pirmkārt, atbilstoši citētajai tiesību normai ar jēdzienu „ienākums” saprotams ienākums, kas gūts, aizdevuma (kredīta) saistību samazināšanas

vai dzēšanas rezultātā. Tātad persona (parādnieks) gūst ienākumu, ja kreditors samazina viņa saistību vai to dzēš pavisam. Tādējādi par parādnieka

ienākumu kļūst tā aizdevuma (kredīta) daļa, kuru viņš ir saņēmis, bet kas viņam vairs nav jāatgriež. Šādu normas interpretācijas pareizību apstiprina

likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta desmitā daļa, kas noteic, ja maksātāja saistību samazināšanas vai dzēšanas rezultātā gūtajam

ienākumam tiek piemērots šā panta pirmās daļas 35.punktā noteiktais atbrīvojums, šā panta pirmās daļas 35.1 punktā paredzētais atbrīvojums netiek

piemērots.

2013.gada 7.marta vienošanās par aizdevuma atmaksas kārtību, kas noslēgta starp likvidējamo AS ,,/Nosaukums A/” un pieteicēju, preambulā

norādīts, ka uz vienošanās noslēgšanas dienu izsniegtās, bet vēl neatmaksātās aizdevuma pamatsummas atlikums ir 166 273,85 euro, savukārt pieteicējs

vēlas atmaksāt aizdevumu pirms līgumā noteiktā aizdevuma pilnīgās atmaksas termiņa, pie nosacījuma, ka no līguma izrietošās saistības tiks atzītas par

izpildītām, atmaksājot aizdevuma pamatsummas daļu 133 523 euro apmērā. Likvidējamās AS ,,/Nosaukums A/” administrators, izvērtējot parāda

atgūšanas iespējas un pamatojoties uz Kredītiestāžu likuma 161.panta ceturtās daļas 12.punktu, ir piekritis, ka pieteicējs samaksās aizdevuma

pamatsummas daļu 133 523 euro apmērā, kā arī visus uz aizdevuma atmaksas dienu aprēķinātos procentus (lietas 17.lapa). Tādējādi pieteicēja

saistības, noslēdzot vienošanos, tika samazinātas, jo aizdevuma pamatsummas atmaksai pieteicējam bija jāsamaksā tikai 133 523 euro. Saistību

samazināšanas rezultātā pieteicējs no AS ,,/Nosaukums A/” ir guvis ar IIN apliekamus ienākumus Ls 23 460,19 (jeb 33 380,84 euro) apmērā.

[10.2] Otrkārt, lai piemērotu citēto tiesību normu, ir jāizpildās pieciem obligātiem, kumulatīviem kritērijiem, kas minēti tiesību normā. Šādi

likumdevējs nošķīris tiesisko situāciju, kurā aizdevuma saistības tiek samazinātas nekustamajam īpašumam, kas iegādāts un tiek izmantots dzīvošanai, no

situācijas, kurā persona nekustamo īpašumu iegādājusies peļņas gūšanas nolūkā.

Saskaņā ar zemesgrāmatas datiem, pieteicējam zemesgrāmatā nostiprinātas īpašuma tiesības uz diviem nekustamiem īpašumiem – 1998.gada

2.septembrī uz nekustamo īpašumu /adrese A/, kadastra numurs /numurs A/un 2006.gada 21.martā uz nekustamā īpašuma /adrese B/, kadastra numurs

/numurs B/, domājamām daļām (lietas 44.-48.lapa). Atbilstoši Civillikuma 994.pantam pieteicējs ienākuma gūšanas brīdī bija un arī šobrīd ir minēto

nekustamo īpašumu īpašnieks.

Tā kā ienākuma gūšanas brīdī pieteicēja īpašumā bija vairāk kā viens nekustamais īpašums, kuru lietošanas veids vai funkcionālā izmantošana

paredzēta dzīvošanai, secināms, ka neizpildās viens no pieciem kritērijiem, lai ienākums netiktu aplikts ar nodokli.

[11] Lietā nav strīda par to, ka formāli minētās likuma prasības nav izpildītas, jo ienākuma gūšanas brīdī pieteicēja īpašumā bija vairāk kā viens

nekustamais īpašums, kuru lietošanas veids vai funkcionālā izmantošana paredzēta dzīvošanai.

Vienlaikus atzīstams, ka administratīvā procesa būtība ir ne vien pareizi piemērot likuma normas, bet arī panākt taisnīgāko lietas rezultātu. Šajā

gadījumā tiesai ir jāizšķir, vai, uzliekot pieteicējam IIN maksāšanas pienākumu, tiek panākts taisnīgs un likumdevēja gribēts rezultāts.

[12] Tiesību teorijā ir atzīts, ka saskaņā ar principu singularia non sunt extenda likumā noteiktie izņēmumi nav interpretējami paplašināti un līdz ar

to arī nav piemērojami pēc analoģijas. Šāds uzskats ir pamatots ar apsvērumu, ka izņēmuma noteikumu paplašinātas iztulkošanas gadījumā vai gadījumā,

kad tie tiek piemēroti pēc analoģijas, pastāv risks izjaukt likumā ietverto kopsakaru starp „noteikumu” un „izņēmumu no noteikuma”. Citiem vārdiem, ja

kāds likuma noteikums domāts konkrētam izņēmuma gadījumam vai šādu gadījumu grupai, tad minētajā noteikumā paredzētās tiesiskās sekas nav

attiecināmas uz dzīves gadījumiem, kuros nav radusies šāda izņēmuma situācija.

Taču principa singularia non sunt extenda absolutizēšana, to attiecinot uz visiem izņēmuma noteikumiem, nav pieļaujama. Tāpat nepieciešams

izvairīties no tā, ka izņēmuma noteikuma pārāk plašas iztulkošanas vai analoģiskas piemērošanas rezultātā tiktu pilnībā grozīts likumdevēja nolūks jeb

likuma mērķis. Arī šeit, līdzīgi kā jautājumā par izvēli starp analoģiju vai slēdzienu par pretējo, galvenā nozīme ierādāma attiecīgā izņēmuma noteikuma un

izšķiramā (likumā tieši nenoregulētā) dzīves gadījuma tiesiskai izvērtēšanai, it īpaši ņemot vērā pamatu, uz kura likumā ietverts tieši tāds un ne citāds

izņēmums no citas tiesību normas piemērošanas jomas (sk: Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse: Raksti privāttiesībās. Rīga, Tiesu namu

aģentūra, 2006, 344. un 345.lpp.).

Tādējādi, lai noskaidrotu, vai likumā noteiktais izņēmums ir vai arī nav attiecināms uz konkrēto situāciju, iestādei un tiesai ir pienākums izvērtēt gan

izņēmuma noteikumu, gan individuālos lietas apstākļus.

[13] Ar 2015.gada 30.aprīļa grozījumiem likumā ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likuma redakcijā, kas stājās spēkā 2015.gada 3.jūnijā)

tika izslēgts 9.panta pirmās daļas 35.1 punkta c) apakšpunkts. Tādējādi likumdevējs ir labojis tiesību normu, novēršot situāciju, kad ar IIN tiek aplikts

ienākums, kas iegūts samazinot aizdevuma saistības nekustamajam īpašumam, kuru ienākuma guvējs izmanto dzīvošanai, arī gadījumā, ja tas nav vienīgais

ienākuma guvēja nekustamais īpašums, kura lietošanas veids vai funkcionālā izmantošana ir paredzēta dzīvošanai.

Analizējot tiesību normas izmaiņas, vērā ņemams apstāklis, ka tiesību norma pirms veiktajiem grozījumiem noteica nosacījumu, ka ienākums netiek

aplikts ar nodokli, kas gūts laika posmā no 2011.gada 1.janvāra līdz 2016.gada 31.decembrim. Pēc veiktajiem grozījumiem nosacījums saglabājies, to

nosakot no 2011.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 31.decembrim. Tātad likumdevējs līdztekus minētajiem grozījumiem, kuru rezultātā tiek izslēgts viens no

pieciem kritērijiem, kas iepriekš bija izvirzīts kā priekšnoteikums, lai gūtais ienākums netiktu aplikts ar nodokli, pagarinājis arī termiņu ienākumu gūšanas

laikam. Savukārt sākuma termiņš nav ticis grozīts, lai gan likumdevējam bija šāda iespēja, mainīt laika posma sākumu, to nosakot, piemēram, no

2015.gada 1.jūlija.

Šādos apstākļos, ja dienests būtu konstatējis pieteicēja gūto ienākumu pēc 2015.gada 3.jūnija, kad spēkā stājās 2015.gada 30.aprīļa grozījumi

likumā ,,Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, uz pieteicēju būtu attiecināms likumā noteiktais izņēmums. Taču, tiesas ieskatā, saglabājot nemainīgu laika

perioda sākumu, no kura gūtais ienākums netiek aplikts ar nodokli, tiesību norma pēc veiktajiem grozījumiem ir ieguvusi atpakaļvērstu spēku. Līdz ar to

izskatāmajā gadījumā nav pamata piemērot to tiesību normas redakciju, kas bija spēkā ienākuma gūšanas brīdī.

[14] Satversmes tiesa ir norādījusi, ka obligātā administratīvā akta mērķis ir noteikt precīzu iestādes izturēšanos visos normā paredzētajos

tipiskajos gadījumos. Tādējādi likumdevējs ir garantējis tiesisko drošību un paredzamību gan privātpersonām, gan valstij. Tā kā likumdevējs ir pieņēmis,

ka, iestājoties konkrētiem faktiskajiem apstākļiem, valsts pārvaldei ir pienākums izdot noteikta satura administratīvo aktu, valsts pārvaldes iestādes

rīcības brīvība šajā gadījumā ir samazināta līdz minimumam. Tomēr demokrātiskā un tiesiskā valstī valsts pārvaldei ir jātiecas nodrošināt taisnīgumu. Nav

pieļaujama formāla apstrīdēto normu piemērošana, ignorējot faktiskos apstākļus, kas konkrētu gadījumu būtiski atšķir no citiem gadījumiem, kuros

likumdevējs ir paredzējis noteiktu valsts varas izmantošanas veidu. Netipiskajos gadījumos iestādei ir tiesības atkāpties no tiesisko seku īstenošanas.

Tomēr šādai atkāpei ir jābūt pamatotai ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra lēmuma

lietā Nr.2006-41-01 15.punktu).

Tiesību piemērotāja loģisko darbību ceļš nesastāv vienīgi no tā, ka tiek konstatēts lietas apstākļu jēdzienu saturs un atbilstība ar tiesību normā

ietvertajiem jēdzieniem. Tā būtu nodarbošanās ar jēdzienu jurisprudenci. Mūsdienās galvenā tiesību piemērošanas skola ir vērtību jurisprudence, kas par

noteicošo tiesību piemērotāja darbā uzskata tiesībās ietverto vērtību realizāciju (sk. Neimanis J. Tiesisko seku konkretizēšana, izdodot obligātu

administratīvo aktu. Jurista Vārds, 20.03.2007.).

Analizējot minēto Satversmes tiesas lēmumu, norādīts, ka šādus gadījumus, kad samērīguma princips ir pārkāpts tādēļ, ka iestāde netipiskā

gadījumā ir izdevusi obligātu administratīvu aktu, kas konkrētajā gadījumā ir nesamērīgs – tagad var koriģēt tiesa administratīvā procesa ietvaros. Faktiski

tas nozīmē, ka tiesai attiecīgajā likumā ir „jāielasa” rīcības brīvība un jāpiemēro tādas sekas, kas konkrētajam netipiskajam gadījumam būtu adekvātas

(samērīgas). Tā kā samērīguma princips tiek piemērots nelabvēlīga administratīvā akta gadījumā, tas praktiski nozīmē, ka, neraugoties uz to, ka likums

paredz izdot obligātu (un adresātam nelabvēlīgu) administratīvo aktu, tiesa var šādu aktu atcelt, vai – ja tādā veidā tomēr iespējams labāk īstenot

likumdevēja hipotētisko gribu – tā vietā noteikt citu noregulējumu, kurš nav nesamērīgs. Tomēr jāņem vērā, ka šāds risinājums būtībā pilnvaro tiesu

interpretēt likumu tā, ka tiek pārsniegta likuma vārdiskā jēga (likums paredz izdot obligāto administratīvo aktu, bet tiesa tiek pilnvarota likumu interpretēt

tā, it kā tas paredzētu rīcības brīvību). Šāda tālejoša likuma interpretācija – ko varētu uzskatīt par tiesību tālākveidošanu praeter legem vai pat contra

legem – varētu būt pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos. Tādēļ Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra lēmums ir jāinterpretē šauri, lai novērstu

iespējamās negatīvās sekas. Lai izslēgtu iespēju, ka katras, pat pamatotas šaubas par konkrētā obligātā administratīvā akta samērīgumu varētu novest pie

likuma samērā vienkāršas „pārinterpretācijas”, apgāžot likuma taisnīguma prezumpciju, šīm šaubām būtu jānosaka augstāks slieksnis. Ņemot vērā

samērīguma jēdziena plašo izpratni, šajā kontekstā būtu jārunā nevis „vienkārši” par nesamērīgu rezultātu, jo domas par to parasti dalīsies, bet gan par

„klaji” nesamērīgu rezultātu, ar to uzsverot, ka likuma noregulējums, no taisnīguma viedokļa, nav vienkārši uzskatāms tikai par (pamatoti) apšaubāmu, bet

gan ir pretrunā ar sabiedrības vairākuma taisnīguma izjūtu, kā rezultātā par likuma noteiktā risinājuma nesamērīgumu konkrētajā gadījumā pastāvētu –

protams, tikai hipotētiski prezumējama – plaša vienprātība gan sabiedrībā, gan ekspertu aprindās. Šāda īpaša kvalifikācija ir nepieciešama, lai varētu

izdarīt juridiskus secinājumus (proti, „ielasīt” likuma tekstā rīcības brīvību), kas ietu tālāk par parastām domstarpībām par likuma saturu, respektīvi, tā

konkrēto rezultātu. Likumam (normatīvam aktam) tiesiskā valstī ir jābūt pietiekami pastāvīgam, tādēļ juridiskas domstarpības pašas par sevi, arī

piesaucot likuma vai tā konkrētās piemērošanas rezultāta netaisnīgumu (vai nesamērību), vēl nebūtu pietiekamas, lai ar tiesiskiem līdzekļiem, pārvarot

likuma taisnīguma prezumpciju, varētu panākt likuma nepiemērošanu (sk. Levits E. Samērīguma princips un obligātais administratīvais akts. Jurista

Vārds, 27.03.2007.).

Secināms, ka iestādei un tiesai ir sevišķi rūpīgi jāizanalizē katra netipiska gadījuma apstākļi, lai nonāktu pie taisnīga un pamatota slēdziena.

[15] Tiesas ieskatā piemērojamās tiesību normas mērķis – atbrīvot no IIN maksāšanas personas, kas guvušas ienākumu samazinot aizdevuma

saistības nekustamajam īpašumam, kuru ienākuma guvējs izmanto dzīvošanai, arī gadījumā, ja tas nav vienīgais ienākuma guvēja nekustamais īpašums,

kura lietošanas veids vai funkcionālā izmantošana ir paredzēta dzīvošanai, – ir attiecināms arī uz pieteicēja situāciju, jo IIN iekasēšana lietā konstatētajos

apstākļos būtu izteikti netaisnīga. Šajā gadījumā IIN iekasēšana būtu ne tikai nesamērīga, bet arī nostādītu pieteicēju salīdzināmā situācijā ar tām

personām, kas izmantojot aizdevumus, veic spekulatīvus darījumus ar nekustamajiem īpašumiem, tos regulāri pērkot un pārdodot, vienīgi peļņas gūšanas

nolūkā, taču šādi, vai pat attālināti pielīdzināmi, apstākļi lietā nav konstatējami. Pieteicēja īpašumā ir divi nekustamie īpašumi, no kuriem nekustamo

īpašumu /adrese A/, kadastra numurs /numurs A/pieteicējs izmanto dzīvošanai pats ar ģimeni. Savukārt nekustamo īpašumu /adrese B/, kadastra numurs

/numurs B/ dzīvošanai izmanto pieteicēja meita /pers. B/.

[16] Vērtējot apstākļus, kādos notikusi saistību samazināšana vērā ņemams, ka kredītiestādes AS ,,/Nosaukums A/”, kurā pieteicējs sākotnēji bija

saņēmis aizdevumu nekustamā īpašuma iegādei, finansiālo problēmu dēļ, pieteicējs bija spiests to mainīt, vienojoties ar citu kredītiestādi par kredīta

restrukturizācijas noteikumiem. Tātad kredīta restrukturizācija nebija pieteicēja iniciatīva.

Maksātnespējas procesa administrators, izvērtējot parāda atgūšanas iespējas un pamatojoties uz Kredītiestāžu likuma 161.panta ceturtās daļas

12.punktu piekrita aizdevuma summas samazinājumam. Kā liecināja AS ,,/Nosaukums A/” bijusī darbiniece juriste /pers. C/, bankas politika bija

samazināt izsniegtā aizdevuma summu līdz 20 procentiem, jo tirgus situācija bija mainījusies, samazinoties nodrošinājuma vērtībai. Līdz ar to citas

kredītiestādes nebija gatavas izsniegt pilnu aizdevuma atlikuma summu.

Atzīstams, ka restrukturizācijas rezultātā radušās sekas – pienākums no gūtā ienākuma samaksāt aprēķināto IIN 8011,41 euro apmērā, izpaužas

kā nesamērīgs rezultāts, iepretim pieteicēja ģimenes ienākumiem un izdevumiem, tostarp, jau veicamajiem ikmēneša kredīta maksājumiem.

[17] Ņemot vērā minēto, tiesa uzskata, ka dienests šajā gadījumā nepamatoti izvēlējās aprobežoties tikai ar tiesību normas gramatisko

interpretācijas metodi, neanalizējot likumdevēja nolūku, piemērojamās tiesību normas vēsturisko attīstību un mērķi, jo tādā veidā lietā konstatētajos

apstākļos nevar tikt sasniegts taisnīgs lietas iznākums. Veikto grozījumu rezultātā likumdevējs vēl vairāk ir konkretizējis savu gribu, kā diferencēt darījumu

raksturu.

Līdz ar to uzlikt pieteicējam pienākumu – samaksāt IIN – šajā gadījumā būtu netaisnīgi un nesamērīgi, turklāt šāda dienesta rīcība nesasniegtu

tiesību normas mērķi – ierobežot spekulatīvos darījumus ar nekustamajiem īpašumiem, jo pieteicējs šādus darījumus nav veicis.

[18] Nav šaubu par valsts fiskālo interešu prioritāro nozīmi, jo savlaicīga nodokļu nomaksa ir visas sabiedrības interesēs, tomēr izskatāmajā

gadījumā pēc būtības neizpildās tiesību normas kritēriji, iestājoties kuriem personām ir pienākums samaksāt IIN. Tādējādi ar Lēmumu uzliktais

pienākums pieteicējam ir nepamatots pēc būtības, tādēļ tas nevar dot sabiedrībai nekādu labumu, jo izteikti netaisnīgs situācijas risinājums neatbilst

demokrātiskas sabiedrības interesēm.

Balstoties uz minēto, Lēmums ir prettiesisks, kas ir pamats tā atcelšanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu, 253.panta pirmo daļu un 289.-291.pantu, Administratīvā

rajona tiesa

nosprieda

Apmierināt /pers. A/ pieteikumu.

Atcelt ar tā pieņemšanas dienu Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2015.gada 1.septembra lēmumu Nr.22.10/L-34940.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, samaksāto valsts nodevu 42,69 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu namā.

Tiesnesis M.Birkmanis