Court allows citizen's request for municipal documents regarding father's apartment privatization refusal.

Lieta Nr.A42667507 A5329-09/42

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rēzeknē 2009.gada 5.maijā

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnesis M.Šļakota,

piedaloties pieteicējam E.U. un atbildētāja Rēzeknes pilsētas pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Rēzeknes pilsētas domes pārstāvim Ivanam Sorokinam, atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc E.U. pieteikuma par Rēzeknes pilsētas domes faktiskās rīcības, nesniedzot atbildi pēc būtības un neizsniedzot pieprasītos dokumentus, atzīšanu par prettiesisku.

Aprakstošā daļa

[1] 2007.gada 15.novembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts E.U. (turpmāk arī – pieteicējs) pieteikums par Rēzeknes pilsētas domes (turpmāk – atbildētājs) faktiskās rīcības, nesniedzot atbildi pēc būtības un neizsniedzot pieprasītos dokumentus, atzīšanu par prettiesisku. [2] No pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem secināms, ka: [2.1] 2006.gada 27.novembrī nomira pieteicēja tēvs J.U. Pieteicējs uzsācis dokumentu kārtošanu, lai stātos mantojumā, kurā ietilpst arī tēva īrēta dzīvokļa Rēzeknē, /adrese/ privatizācijas tiesības, taču noskaidrojās, ka minēto dzīvokli jau ir privatizējusi J.U. sieva A.U.

Pieteikumā norādīts, ka pieteicējam ir šaubas par pieteicēja tēva paraksta autentiskumu uz vienošanās, ar kuru tēvs atteicās no dzīvokļa privatizācijas. [2.2] 2007.gada 14.septembrī pieteicējs vērsās pie atbildētāja ar iesniegumu, kurā lūdza izsniegt viņam apliecinātu vienošanās kopiju ar kuru pieteicēja tēvs atteicās no dzīvokļa privatizācijas vai izsniegt izziņu par to, kā tieši tika veikta dzīvokļa privatizācija. [3] 2007.gada 21.oktobra vēstulē Nr.3.2.-30/1549 „Par dzīvokļa privatizāciju” atbildētājs pieteicējam sniedza atbildi, norādot, ka pieteicējam nebija tiesību privatizēt dzīvokli Rēzeknē, /adrese/ un ka atbildētājs nevar izsniegt pieprasītos dokumentus pamatojoties uz Fizisko personu datu aizsardzības likumu. [4] Nepiekrītot sniegtajai atbildei, pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu, lūdzot izvērtēt atbildētāja faktisko rīcību, kā arī norādot, ka vēlas redzēt atteikuma kopiju ar pieteicēja tēva parakstu. [5] Tiesai iesniegtajā paskaidrojumā atbildētājs norāda, ka neatzīst pieteikumu pilnā apmērā šādu apsvērumu dēļ. 2006.gada 31.augustā Rēzeknes Dzīvojamo māju privatizācijas komisijā saņemts A.U. privatizācijas pieteikums par dzīvokļa, kas atrodas Rēzeknē, /adrese/, privatizāciju.

Ņemot vērā to, ka likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” prasības tika izpildītas, Rēzeknes Dzīvojamo māju privatizācijas komisija 2006.gada 15.decembrī ir pieņēmusi lēmumu par pirkuma līguma slēgšanu ar A.U. par dzīvokļa privatizāciju. 2007.gada 26.februārī pirkuma līgums tika noslēgts. [6] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja uz tajā norādīto argumentu pamata. [7] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis I.S. pieteikumu neatzina uz 2007.gada 21.oktobra vēstulē Nr.3.2.-30/1549 un rakstveida paskaidrojumā tiesai norādīto argumentu pamata.

Papildus norādīja, ka atbildētāja rīcībā ir pieteicēja pieprasītā vienošanās un atbildētājs uzskata, ka tā ir izsniedzama tikai pēc notāra vai tiesas pieprasījuma. Motīvu daļa

[8] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir apmierināms. [9] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka pieteicējs 2007.gada 14.septembrī vērsies pie atbildētāja ar lūgumu izsniegt viņam tēva īrētā dzīvokļa privatizācijas dokumentus, bet tieši, apliecinātu vienošanās kopiju ar kuru pieteicēja tēvs atteicās no dzīvokļa privatizācijas vai arī izsniegt izziņu par to, kā tieši tika veikta dzīvokļa privatizācija (lietas 5.lapa).

Tādējādi, pieteicējs ir vērsies iestādē ar pieprasījumu sniegt konkrētu informāciju. Atbildētājs ar 2007.gada 21.oktobra vēstuli sniedza pieteicējam atbildi, norādot, ka pieteicējam saskaņā ar likumu „Par valsts un dzīvojamo māju privatizāciju” nav bijis tiesību privatizēt dzīvokli Rēzeknē, /adrese/, jo viņš tajā nebija pierakstīts. Turklāt, minētajā vēstulē ir izdarīta atsauce uz „Fizisko personu datu aizsardzības likumu”, norādot uz šī likuma mērķi aizsargāt personu privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz savu personas datu aizsardzību (lietas 6.lapa).

Tiesa uzskata, ka minētā vēstule pēc būtības ir vērtējama kā atteikums sniegt pieprasīto informāciju, jo atbildētāja ieskatā pieteicējs nav privatizācijas subjekts, kā arī pieprasītā informācija ir aizsargājama, jo satur ziņas par privātpersonas privāto dzīvi un fiziskas personas datus. [10] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 89.panta otro daļu faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību. Augstākās tiesas Senāta judikatūrā, atsaucoties uz tiesību doktrīnu, ir atzīts, ka no minētās tiesību normas izriet, ka faktiskā rīcība būtu informācijas nesniegšana, nevis atteikums sniegt informāciju.

Ja iestāde, izsniedzot izziņu, informāciju, nerīkojas „tehniski”, bet vispirms pārbauda, vai šis skaidrojums ir saistīts ar tās publiskajiem uzdevumiem, un veic privāto un publisko interešu samērošanu, tā jautājumu izlemj, pieņemot administratīvo aktu (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 24.maija sprieduma lietā Nr.SKA-191/2007 10.punktu, sal. T. Würtenberger Verwaltungsprozessrecht. 2.Auflage. Verlag C.H.Beck. 2006. S.151.). Arī Iesniegumu likuma 10.panta otrā un trešā daļa noteic, ka neatbildēšana uz iesniegumu, atbildes nesniegšana likumā noteiktajā termiņā vai kārtībā ir apstrīdama un pārsūdzama kā iestādes faktiskā rīcība.

Savukārt, iesnieguma atstāšana bez izskatīšanas vai citāda atteikšanās atbildēt uz iesniegumu ir apstrīdama un pārsūdzama kā administratīvais akts. Konkrētajā gadījumā pieteicēja mērķis, vēršoties iestādē, bija nevis saņemt formālu atbildi, bet gan saņemt noteiktu informāciju. Reaģējot uz pieteicēja iesniegumu, Rēzeknes pilsētas dome pieteicējam nosūtīja atbildi, ar kuru atteicās sniegt pieprasīto informāciju, atteikumu pamatojot ar „Fizisko personu datu aizsardzības likumu”, kā arī norādot, ka pieteicējam nebija tiesību privatizēt dzīvokli.

Līdz ar to secināms, ka iestāde veica nepieciešamās darbības, izskatīja iesniegumu un pieņēma lēmumu atteikt izsniegt informāciju. Šādam lēmumam ir tiesiskas, nevis faktiskas sekas, proti, šāds lēmums noraida pieteicēja tiesības uz informācijas saņemšanu un tas ir uzskatāms par administratīvo aktu. Tomēr, kā norādīts tiesību literatūrā, tas, ka atteikšanās atbildēt uz iesniegumu (konkrētajā gadījumā – atteikšanās sniegt informāciju) ir „pārsūdzama kā administratīvais akts” nenozīmē, ka šādā gadījumā tiesā jāprasa administratīvā akta izdošana.

Tāpat kā neatbildēšanas gadījumā tiesā atbilstošākais prasījums ir faktiskās rīcības veikšana (sk. Briede J. Satversmes 104.pantā garantēto tiesību īstenošana administratīvajā procesā, Jurista vārds, 2007.gada 27.novembrī). [11] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2007.gada 3.decembra lēmumu pieteicēja pieteikums pieņemts un administratīvā lieta ierosināta kā par pieteikumu par Rēzeknes pilsētas domes faktiskās rīcības, nesniedzot atbildi pēc būtības un neizsniedzot pieprasītos dokumentus, atzīšanu par prettiesisku.

Kā jau šajā spriedumā konstatēts iepriekš, pieteicēja mērķis, vēršoties iestādē, bija noteikta dokumenta saņemšana. Minēto pieteicējs apstiprināja arī tiesas sēdē. Līdz ar to, tiesa atzīst, ka nav nodalāmi prasījumi par atbildes nesniegšanu pēc būtības un pieprasīto dokumentu nesniegšanu, bet tie ir jāizskata kā viens prasījums par pienākuma uzlikšanu atbildētājam izsniegt dokumentus. Prasījums atzīt par prettiesisku iestādes atteikumu sniegt informāciju (vai iestādes rīcību, informāciju nesniedzot) un prasījums uzlikt iestādei pienākumu sniegt pieprasīto informāciju kopumā veido vienotu prasījumu par pienākuma uzlikšanu iestādei veikt noteiktu darbību – sniegt pieprasīto informāciju.

Līdz ar to šādos gadījumos prasījums atzīt par prettiesisku informācijas nesniegšanu nav vērtējams kā patstāvīgs prasījums, līdzīgi kā prasījums atcelt nelabvēlīgu administratīvo aktu nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets, ja prasījums ir par labvēlīga administratīvā akta izdošanu (sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 26.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-525/2008 15.punktu). Tādējādi, konkrētajā gadījumā tiesai ir jāizvērtē, vai atbildētājam uzliekams par pienākumu sniegt pieteicējam viņa pieprasīto informāciju. [12] Likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 13.pants regulē secību, kādā tiek privatizēts dzīvoklis vai viendzīvokļa māja, par kuras lietošanu noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums.

Minētā panta otrās daļas 1.punkts, kā obligātu priekšnoteikumu noteic - dzīvokļa īrnieks un viņa ģimenes locekļi var privatizēt īrēto dzīvokli, ja dzīvokļa īrnieks un viņa ģimenes locekļi noslēdz notariāli vai privatizācijas komisijas apliecinātu vienošanos par to, kurš vai kuri no viņiem privatizēs īrēto dzīvokli. Ja dzīvokļa īrnieks un viņa ģimenes locekļi vēlas privatizēt dzīvokli kā kopīpašumu, minētajā vienošanās aktā jāparedz turpmākā dzīvojamo telpu lietošanas kārtība. No atbildētāja rakstveida paskaidrojuma tiesai izriet, ka privatizācijas gaitā tika izpildītās likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” normu, prasības, to skaitā minētā likuma 32.panta trešā daļa, no kuras izriet, ka šā likuma 13.panta otrajā noteiktajā gadījumā vienlaikus ar privatizācijas pieteikumu privatizācijas komisijai jāiesniedz notariāli vai privatizācijas komisijas apliecināta vienošanās par to, kura vai kuras personas privatizēs tām piedāvāto privatizācijas objektu.

Atbildētājs paskaidrojumā norāda, ka minētās likuma prasības tika izpildītas un tādēļ Rēzeknes Dzīvojamo māju privatizācijas komisija 2006.gada 15.decembrī pieņēma lēmumu par pirkuma līguma slēgšanu ar A.U. par dzīvokļa Rēzeknē, /adrese/ privatizāciju (lietas 31.-32.lapas). Arī tiesas sēdē atbildētāja pārstāvis atzina, ka atbildētāja rīcībā ir šāda vienošanās. Likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām” 2.pants noteic, ka pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijas kā pastāvīgi funkcionējošas komisijas pašvaldību īpašuma objektu privatizācijai izveido attiecīgās pašvaldības augstākā lēmējinstitūcija.

No iepriekš minētā tiesa secina, ka atbildētāja – Rēzeknes pilsētas domes rīcībā ir pieteicēja pieprasītā informācija par dzīvokļa privatizācijas gaitu, tai skaitā vienošanās par personu, kura privatizēs dzīvokli. [13] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 10.panta trešo daļu vispārpieejamu informāciju sniedz jebkuram, un pieprasītājam nav īpaši jāpamato sava interese par vispārpieejamu informāciju. Ja pieprasītās informācijas kopums ietver arī ierobežotas pieejamības informāciju, tad saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 10.pantā ceturto daļu iestāde izsniedz tikai to informācijas daļu, kas ir vispārpieejama.

Ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanai ievērojama Informācijas atklātības likumā noteiktā īpašā kārtība. Tātad, no minētajām tiesību normām izriet, ka pieteicējam, kā jebkuram sabiedrības loceklim bez īpaša uz to pamatojuma ir tiesības pieprasīt un saņemt vispārpieejamu informāciju, kā arī vispārpieejamo informācijas daļu no tāda informācijas kopuma, kas satur gan ierobežotas pieejamības, gan vispārpieejamu informāciju. Konkrētajā gadījumā no Rēzeknes pilsētas domes 2007.gada 21.oktobra vēstules un paskaidrojumiem tiesai izriet, ka atbildētājs pieprasīto informāciju neuzskata par vispārpieejamu. [14] Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu, ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.

Informācijas atklātības likuma 5.panta otrajā daļā sniegts izsmeļošs uzskaitījums informācijas veidiem, kas uzskatāmi par ierobežotas pieejamības informāciju un šīs panta daļas 4.punkts noteic, ka par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija par fiziskās personas privāto dzīvi. Arī atbildētājs savu atteikumu sniegt informāciju pamatojis ar argumentu, ka konkrētajā gadījumā ir aizsargājama privātās dzīves neaizskaramība, kaut arī nekonkretizējot, kādā veidā un kādas tieši personas privātās dzīves aizskārumu varētu radīt informācijas par dzīvokļa privatizācijas apstākļiem sniegšana pieteicējam.

Atbildētājs, pamatojot atteikumu, atsaucies arī uz Fizisko personu datu aizsardzības likumu, nenorādot nevienu konkrētu šā likuma normu. Tiesas sēdē atbildētājs paskaidroja, ka pieprasītā informācija – vienošanās par privatizācijas tiesību izmantošanu satur ierobežotas pieejamības informāciju, piemēram, personas kodus, tādēļ tā nav izsniedzama. [15] Fizisko personu datu aizsardzības likuma 1.pants noteic, ka šā likuma mērķis ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību, attiecībā uz fiziskās personas datu (turpmāk — personas dati) apstrādi.

No šī likuma 2.panta 4.punkta izriet, ka personas datu apstrādes jēdziens ietver arī datu nodošanu un izpaušanu. Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2.panta 3.punkts noteic, ka personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu. Likuma 2.panta 8.punkts definē sensitīvo personas datu jēdzienu – tie ir personas dati, kas norāda personas rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par personas veselību vai seksuālo dzīvi.

Likuma 7. un 11.panti noteic personas datu un sensitīvo personas datu apstrādes, tātad, arī nodošanas citām personām, priekšnoteikumus. Likuma 7.pants noteic, ka personas datu apstrāde ir atļauta tikai tad, ja likumā nav noteikts citādi un ja ir vismaz viens no turpmāk minētajiem nosacījumiem. Panta 6.punkts kā vienu no nosacījumiem, kad datu apstrāde ir atļauta, paredz - datu apstrāde ir nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, realizētu pārziņa vai tās trešās personas likumiskās intereses, kurai personas dati atklāti.

Likuma 11.pants paredz stingrākus (salīdzinājumā ar personas datu apstrādi) noteikumus sensitīvo personas datu apstrādei, nosakot, ka sensitīvo personas datu apstrāde ir aizliegta, izņemot šajā pantā noteiktos gadījumus. Šī panta 6.punkts kā izņēmumu, kad ir atļauta sensitīvo datu apstrāde, paredz gadījumu, kad apstrāde attiecas uz tādiem personas datiem, kuri ir nepieciešami fiziskās vai juridiskās personas tiesību vai likumisko interešu aizsardzībai tiesā. No minētajām tiesību normām izriet, ka noteiktos gadījumos personas dati, ieskaitot informāciju, kas satur ziņas par fiziskas personas privāto dzīvi, var tikt nodoti trešajai personai, ja šie dati ir saistīti ar trešās personas tiesību vai likumisko interešu aizsardzību. [16] Tiesa secina, ka atbildētājam, saņemot lūgumu par informācijas sniegšanu, bija jāizvērtē, vai pieprasītā informācija satur aizsargājamu informāciju Informācijas atklātības likuma un Fizisko personu datu aizsardzības likuma izpratnē un jākonstatē, kāds ir aizsargājamās informācijas raksturs (personas dati vai sensitīvie dati).

Pēc šāda konstatējuma, atbildētājam bija jāpārbauda, vai nav iestājušies Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. un 11.pantos noteiktie gadījumi, kad ir pieļaujama fizisko personu datu apstrāde, tai skaitā, izpaušana citai fiziskai personai. No lietas materiāliem nevar secināt, vai atbildētājs šādu izvērtējumu ir veicis, jo informācijas atteikums satur tikai vispārīgu atsauci uz Fizisko personu datu aizsardzības likumu un tā mērķi. Atbildētāja izdotais administratīvais akts nesatur faktu konstatējumu, pamatojumu un atsevišķu piemēroto tiesību normu uzskaitījumu.

Tiesas ieskatā minētie administratīvā akta trūkumi konkrētajā gadījumā ir atzīstami par būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem, jo minēto pārkāpumu dēļ atbildētājs pieņēmis tiesību normām neatbilstošu lēmumu. [17] No Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā garantētajām tiesībām uz vārda brīvību iziet arī tiesības uz informācijas brīvu iegūšanu. Vispārpieejamu informāciju sniedz jebkuram, un pieprasītājam nav īpaši jāpamato sava interese par pieprasīto informāciju, ko noteic arī Informācijas atklātības likuma 10.panta trešās daļa.

Atbildētāja ieskatā, pieteicēja pieprasītā informācija nav vispārpieejama, jo satur ziņas par fizisko personu datiem. Tomēr, no lietas materiāliem tiesa secina, ka pieteicējs vērsies iestādē nevis kā jebkurš sabiedrības loceklis, kas vēlas īstenot savas Satversmes 100.pantā garantētās tiesības uz informācijas pieejamību, bet gan kā ieinteresētā persona. Proti, konkrētajā gadījumā pieteicēja interese saņemt informāciju nav pamatota ar vispārēju interesi, bet ir saistīta ar iespējamo pieteicēja mantinieka tiesību aizsardzību.

Citiem vārdiem, pieteicējs ir vērsies pie atbildētāja ar informācijas pieprasījumu, jo vēlas aizsargāt savas mantiskās tiesības un kā bijušā dzīvokļa īrnieka mantinieks pārbaudīt dzīvokļa privatizācijas likumību, lai pēc tam, iespējams, vērstos ar prasību tiesā. No pieteicēja iesnieguma atbildētājam, pieteikuma un paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka informācijas pieprasījuma mērķis ir saistīts ar pieteicēja vēlēšanos izvērtēt, vai viņam ir izredzes, kā mirušā J.U. dēlam pretendēt uz tēva atstāto mantojumu.

Tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā pieteicēja tiesības saņemt informāciju nav sašaurināmas tikai līdz vispārpieejamas informācijas saņemšanas tiesībām. [18] Kā norādījis Augstākās tiesas Senāta administratīvo lietu departaments, ieinteresētajai personai ir daudz plašākas tiesības saņemt specifisku informāciju, kas ar viņu ir saistīta un kas ir nepieciešama savu tiesību vai tiesisko interešu nodrošināšanai. Latvijas Republikas Satversmes 90.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Šis Satversmes pants pirmām kārtām noteic ikviena tiesības iepazīties ar tiesību normām.

Taču tiesības zināt savas tiesības ietver arī tiesības iepazīties ar informāciju, kura ar lielu varbūtību nosaka privātpersonas iespējamību vai, tieši otrādi, neiespējamību aizstāvēt savas subjektīvās mantiskās vai cita rakstura tiesības. Arī Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta 6.punktā noteikts, ka datu apstrāde (kas šā likuma izpratnē nozīmē arī datu izpaušanu) ir atļauta, ja tā nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, īstenotu sistēmas pārziņa vai tās trešās personas likumiskās intereses, kurai personas dati atklāti.

Nosakot, ka pieteicējam izsniedzama tikai tā informācija, kas ir vispārpieejama, tiktu nepamatoti sašaurinātas pieteicēja tiesības saņemt informāciju (sk. Augstākās tiesas Senāta administratīvo lietu departamenta 2007.gada 24.maija sprieduma lietā Nr.SKA-191/2007 12. un 14.punktus). [19] Šai sakarā nepamatota ir Rēzeknes pilsētas domes pieteicējam sniegtā atbilde, kurā norādīts, ka pieteicējam nebija tiesību privatizēt dzīvokli. Atbildētājs nav ņēmis vērā pieteicēja mērķi iegūt privatizācijas lietas materiālus lai varētu pats pārliecināties par tāda privatizācijas procesa likumību, kurā tiesības uz privatizāciju bijušas pieteicēja tēvam.

Tāpat, atbildētājs nav ņēmis vērā pieteicēja mērķi stāties mantojuma tiesībās uz J.U. atstāto mantojumu, kurā, kā pieteicējs uzskata, varētu ietilpt arī dzīvokļa privatizācijas tiesības, un šo tiesību iespējamo aizsardzību tiesā, ja pieteicējs uzskata, ka dzīvoklis pārgājis citas personas īpašumā nelikumīgi. Pie minētajiem apstākļiem nav nozīmes atbildētāja uzskatam, ka pieteicējam šādas tiesības nepastāv, jo konkrētajā gadījumā pieteicēja radniecība ar mantojuma atstājēju un tas fakts, ka dzīvokli īsi pēc pieteicēja tēva nāves privatizēja J.U. sieva, ir pietiekams pamats, lai atzītu pieteicēju par ieinteresēto personu informācijas saņemšanā. [20] Ievērojot to, ka pieteicēja pieprasītā informācija nepieciešama viņa kā iespējamā mantinieka tiesību aizsardzībai, tiesa atzīst, ka atbildētājs nepamatoti atteica iepazīstināt pieteicēju ar dokumentiem saistībā ar dzīvokļa, kura īrnieks bija pieteicēja tēvs, privatizāciju, tai skaitā vienošanos vai atteikumu no dzīvokļa privatizācijas tiesībām.

Minētais atteikums ir nepamatots, neskatoties uz to, ka dokumenti, iespējams, uzskatāmi par ierobežotas pieejamības informāciju un satur citu fizisko personu datus. [21] Administratīvā procesa likuma 255.panta pirmā daļa nosaka, - ja tiesa atzīst par pamatotu pieteikumu, kas prasa no iestādes faktisku rīcību, tā taisa spriedumu par iestādes pienākumu izpildīt konkrētas darbības un nosaka to izpildes termiņu. Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 14.panta pirmās daļas 2.punktam, iestāde, kas saņēmusi informācijas pieprasījumu, 15 dienu laikā atbild iesniedzējam, ja informācijai nav nepieciešama papildu apstrāde.

Tādējādi, Rēzeknes pilsētas domei nosakāms 15 dienu termiņš informācijas sniegšanai pieteicējam. [22] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta otro daļu, ja pieteicējs no valsts nodevas samaksas bijis atbrīvots un pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, valsts nodevu piespriež no atbildētāja. Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2007.gada 3.decembra lēmumu pieteicējs pilnībā atbrīvots no pienākuma samaksāt valsts nodevu, kas pieteikuma iesniegšanas brīdī saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 124.panta pirmo daļu bija desmit latu.

Tā kā pieteikums ir apmierināts, tad valsts nodeva desmit latu apmērā piespriežama no atbildētāja.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta otro daļu, 246.-251.pantu, 255.panta pirmo daļu, tiesa

nosprieda

Apmierināt E.U. pieteikumu. Uzlikt par pienākumu Rēzeknes pilsētas domei 15 dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas izsniegt E.U. dokumentus saistībā ar dzīvokļa Rēzeknē, /adrese/ privatizāciju, to skaitā, dzīvokļa īrnieku vienošanos vai atteikumu no dzīvokļa privatizācijas tiesībām. Piespriest no atbildētāja par labu valsts budžetam valsts nodevu desmit latu apmērā. Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.

Tiesnesis /paraksts/ M.Šļakota

NORAKSTS PAREIZS Administratīvās rajona tiesas tiesnesis M.Šļakota Rēzeknē, 2009.gada 5.maijā