Court dismisses appeal against speeding fine, upholding police evidence and statutory penalty limits.
Legislator summary
AI generatedThe court dismissed the plaintiff's appeal against a traffic fine issued by the State Police for speeding. The plaintiff argued that the speed was measured in a prohibited zone and that the officer's testimony regarding the vehicle's speed was contradictory. The court rejected these claims, noting that the police officer's internal assessment of evidence was sufficient and that the fixed fine amount was legally mandated without requiring further discretion.
Legislator headnote
AI generatedLatvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 244. panta un 149.8 panta astotās daļas: tiesa novērtē pierādījumus pēc iestādes iekšējās pārliecības un atstāj sodu spēkā, ja tas atbilst likumā noteiktajam apmēram.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas arhīva Nr. 1-0131-18/6
ECLI:LV:RIRT:2018:0326.1A33028317.2.S
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2018.gada 5.aprīlī
Rīgas rajona tiesas tiesnese K.Evertovska,
piedaloties sūdzības iesniedzējam /pers. A/, Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja pārstāvim /pers. B/,
izskatīja atklātā tiesas sēdē /pers. A/, personas kods /personas kods/, (turpmāk – Sūdzības iesniedzējs) sūdzību par Valsts policijas Vidzemes
reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja (turpmāk – Iestāde) 2017.gada 15.novembra lēmumu Nr.PG017378/1.
Aprakstošā daļa
2017.gada 8.oktobrī plkst.02.55 VP VRP KPB Patruļpolicijas nodaļas patruļdienesta rotas kārtībnieks sastādīja administratīvā pārkāpuma
protokolu Nr.PG017378 par to, ka 2017.gada 8.oktobrī plkst.02.50, Amatas novada Drabešu pagastā, apdzīvotā vietā Ieriķi, pa ceļu Rīga –
Veclaicene 72.km virzienā uz Rīgu, /pers. A/ vadīja transportlīdzekli Ford Focus, ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/, ar ātrumu 76 km/h,
pie atļautā braukšanas ātruma 50 km/h. Ātrums fiksēts ar mērierīci Stalker Dual DSR, Nr.DE007380, mērījuma pieļaujamā kļūda +/- 3 km/h. Ātrums
pārkāpts par 23 km/h.
Atbildība par minēto pārkāpumu paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.8panta astotajā daļā un /pers. A/
piemērots naudas sods 80 euro apmērā.
No ieraksta administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PG017378 (turpmāk – sākotnējais lēmums) redzams, ka Sūdzības iesniedzējs ar to ir
iepazinies un parakstījis (lietas 1.sējuma 7.lapa).
Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, Sūdzības iesniedzējs to apstrīdēja Iestādē (lietas 1.sējuma 9.lapa).
Ar Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja 2017.gada 15.novembra lēmumu Nr.PG017378/1 (turpmāk – Lēmums)
sākotnējais lēmums atstāts negrozīts (lietas 1.sējuma 1.-5.lapa).
Par Lēmumu Sūdzības iesniedzējs tiesā iesniedza sūdzību, lūdzot to atcelt turpmāk norādīto iemeslu dēļ.
Braukšanas ātrums fiksēts vietā, kur to aizliedz Valsts Policijas 2010.gada 22.februāra noteikumu Nr. 5 101.punkts, kas nosaka, ka aizliegts
transporta līdzekļa braukšanas ātrumu kontrolēt ceļa posmā, kur radara darbības zonā tuvu viena aiz otras uzstādītas dažādu maksimālā braukšanas
ātruma ierobežojuma ceļa zīmes, apdzīvotas vietas sākumā un apdzīvotas vietas beigās, ja radara darbības zonā atrodas ceļa zīmes apdzīvotas vietas
sākums vai apdzīvotas vietas beigas, ceļa remonta darbu veikšanas vietas.
Sūdzības iesniedzējs norāda, ka saskatāmas būtiskas pretrunas /pers. G/ paskaidrojumā, kur tiek apgalvots, ka Ford Focus ātrums fiksēts kā
stabils 76 km/h, un tad tiek apgalvots, ka tas sākotnēji ir 85 km/h, bet pēc brīža auto jau atpakaļskata spogulī apstājies, vēlāk jau lēnām brauc. Neatbilst
patiesībai apgalvojums, ka tālumā 150-170 m pirms policijas auto apgriešanās un redzama ceļa zīme apdzīvotas vietas sākums. Apskatot vietu dabā,
zīme „Apdzīvotas vietas sākums” atrodas aiz nepārredzama ceļa līkuma apmēram 150 m no zīmes. Šajā laikā kustībā esošs transportlīdzeklis uz mitra
asfalta veic vismaz 70 m līdz apgriešanās brīdim. Sūdzības iesniedzējs norāda, ka neatbilst apgalvojums, ka ātrums fiksēts taisnā ceļa posmā, jo taisns
ceļa posms sākās tikai apmēram 100 m pirms ceļa zīmes „Apdzīvotas vietas sākums”, t.i. vismaz 100 m tālāk. Ņemot vērā iepriekš minēto lūdz atcelt
Iestādes lēmumu.
Tiesas sēdē Sūdzības iesniedzējs sūdzību uzturēja un norādīja, ka neatzīst savu vainu. Neatzīst protokolā norādīto braukšanas ātrumu apdzīvotā
vietā, uzskata, ka norādītais ātrums fiksēts ārpus apdzīvotas vietas. Neviens nespēj uzrādīt materiālu, kurā ir redzams, no kuras vietas ir fiksēts
braukšanas ātrums. Braukšanas ātrums ir fiksēts nesaprotamā vietā un sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas ir ārpus apdzīvotas vietas. Paskaidroja, ka
apstājās tikai tad, kad policijas automašīnai iedegās zilās bākugunis. No krustojuma, kurā policijas mašīna apgriezās, līdz apdzīvotas vietas sākumam ir
50 m, pats esot bijis tajā vietā un izmērījis. Varot pēc fizikas likumiem aprēķināt braukšanas ātrumu. Policijas darbinieki nobrauca 13 m/s. Ja braucot ar
ātrumu 76 km/h, tad nobrauc 21 m/s, līdz ar to izrēķinot sanāk, ka ir nobraukti 50 m. Vēlas vērst uzmanību, ka sekundes laikā mašīnas mērījums un
bremzēšanas ceļš samazinājās par 10 km/h, pie tāda ātruma nav tehniski iespējams uz mitra asfalta nobremzēt un bremzēšanas ceļš ir vismaz 40 m. Nakts
laikā viss izskatās savādāk un nevar novērtēt ne distanci, ne braukšanas ātrumu. Pirms nebija iebraucis apdzīvotā vietā, ieraudzīja, ka ieslēdzas zilās
bākugunis, kas arī ir norādīts policijas protokolā, ka bākugunis tika ieslēgtas pirms pagrieziena. Norādīja uz to, ka videomateriāls nav saprotams, jo tas ir
sliktas kvalitātes. Ņemot vērā videomateriāla kvalitāti, neesot skaidrs, kur īsti atradās automobilis. Nezinot, vai Iestādes pārstāvja iesniegtās notikuma
vietas fotogrāfijas var attiecināt uz pašu lietu. Norādīja, ka lietas materiālos esošais dienesta ziņojums pierāda to, ka policijas automašīnas bākugunis tika
ieslēgtas pirms līkuma, nezinot kur tajā brīdī atrodas automobilis, un ka policijai nav bijusi droša pārliecība par automobiļa atrašanās vietu. Pieļauj, ka
policijas ekipāža kļūdaini ir pieņēmusi, ka ātrums ir pārsniegts, nezinot, kur precīzi atrodas pilsētas zīme. Nepiekrīt vietai, kurā fiksēts ātrums, jo pēc
videoieraksta to nevar identificēt un policijas darbības neatbilst Valsts policijas noteikumiem Nr.5. Norādīja, ka mērījumi tiek veikti pretēji Valsts
policijas noteikumiem Nr.5, tas liecina, par to, ka policijas darbinieki nav kompetenti, jo mašīnu apturēja dzīvībai bīstamā vietā. Kā arī policijas
darbinieki atradās diennakts tumšajā laikā uz braucamās ceļa daļas bez atstarojošiem formas tērpiem.
Tiesas sēdē Iestādes pārstāvis sūdzību uzskatīja par nepamatotu un norādīja, ka Valsts policijas darbinieki nedrīkst fiksēt ātrumu, kas atrodas
apdzīvotas vietas sākumā un apdzīvotas vietas beigās, ja radara darbības zonā tiek ietverta apdzīvotas vietas sākuma vai beigu zīme. Norādīja, ka
policijas darbinieki nav pārkāpuši Valsts policijas noteikumus Nr.5, jo radara darbības zonā šīs ceļa zīmes neatradās. Uzskata, ka Sūdzības iesniedzējs ir
iebraucis apdzīvotas vietas sākuma darbības zonā. Vērsa uzmanību uz to, ka ceļš ik pēc 100 m ir sadalīts ar ceļa zīmes stabiņiem, kuriem ir atstarojošie
elementi. Videomateriālā ir redzams, ka ir zīme Nr.520 “Apdzīvotas vietas beigas” un šī ceļa zīme atrodas ceļa labajā pusē, savukārt, iebraucot no otras
puses, apdzīvotas vietas sākuma zīme atrodas kreisajā ceļa pusē, bet šī zīme nav redzama tādu apstākļu dēļ, ka atstarojošie elementi ir vērsti uz otru pusi,
no kuras brauca sūdzības iesniedzējs, bet šī zīme ir vairāk aiz līkuma. Ātrums ir fiksēts brīdī, kad ceļa zīme neatradās radaru darbības zonā un
viennozīmīgi var uzskatīt, ka sūdzības iesniedzējs tajā brīdī, kad viņam tika uzrādīta apsūdzība par ātruma pārkāpšanu, atradās apdzīvotas vietas sākuma
darbības zonā. Vērsa uzmanību, ka zilās bākugunis nav iedegtas, jo tās ir labi pārredzamas no atstarojošiem elementiem. Vienlaicīgi ar ātrumu 76 km/h
policijas darbinieki iededza zilās bākugunis, kā arī pagrieziens uz uzpildes staciju ir viegli pamanāms. Norādīja, ka videomateriālā ir viennozīmīgi
redzams, ka Sūdzības iesniedzējs ātruma pārkāpšanas brīdī bija iebraucis vismaz 150 m ceļa zīmes apdzīvotas vietas darbības zonā, aiz līkuma, no kura
nav redzams transportlīdzeklis un pati ceļa zīme. Policijas automašīna apgriezās uzreiz pie signālstabiņa. Skatoties videomateriālu no priekšējās kameras
redzams, ka sākotnējais braukšanas ātrums sasniedza 85 km/h un šis ātrums parādījās tajā brīdī, kad Sūdzības iesniedzējs izbrauca no līkuma. Šajā
gadījumā policijas darbinieki braucot izslēdza iespēju, ka ceļa zīme “Apdzīvotas vietas sākums” atrodas radara darbības zonā. Pēc ātruma samazināšanās
varēja secināt, ka tajā brīdī, ka sūdzības iesniedzējs brauca ar atļauto ātrumu 90 km/h līdz ceļa zīmei “Apdzīvotas vietas sākums” uzsāka bremzēšanu jau
būdams iebraucis minētās ceļa zīmes darbības zonā. Brīdī, kad tika uzrādīts sākotnējais braukšanas ātrums 85 km/h, pagāja mirklis, līdz ātrums
samazinājās gandrīz par 10 km/h, kā arī šajā mirklī sūdzības iesniedzēja automašīna stingri satuvojās ar policijas automašīnu. No fotogrāfijām un
videomateriāla var noteikt to attālumu, kāds bija no zīmes “Apdzīvotas vietas sākums” līdz brīdim, kad tika fiksēts apsūdzības ātrums 76 km/h. Uzskata,
ka tieši ar videomateriālu un fotogrāfijām ir pierādīts, ka sūdzības iesniedzēja automašīna bija iebraukusi 150 m apdzīvotas vietas sākumā. Sūdzības
iesniedzējs uzskata, ka viņa braukšanas ātrums ir fiksēts, viņam atrodoties ārpus apdzīvotas vietas, bet šajā gadījumā šo faktu izslēdz videomateriāls, kur
redzams, ka aiz līkuma ceļa zīme apdzīvotas vietas sākums nav redzama. Sūdzības iesniedzēja ātrums 76 km/h ir fiksēts tajā brīdī, kad līdz Sūdzības
iesniedzēja automašīnas samainīšanās ar policijas automašīnu brīdim palikusi 1,5-2 sekunde. Pa 1,5 sekundi nav iespējams nobraukt ceļa gabalu, kas ir
garāks par ceļa policijas automašīnas atrašanās vietas fiksēšanas brīdi līdz ceļa zīmei apdzīvotas vietas sākums. Papildus norādīja, ka fiksētais braukšanas
ātrums konkrēti parāda, kurā vietā atradās pārkāpēja automašīna un viennozīmīgi pēc esošā videomateriāla var pateikt, ka Sūdzības iesniedzēja
automašīna atradās apdzīvotas vietas sākuma darbības zonā. Vērš uzmanību uz dienesta ziņojuma saturu, kur inspektore norādīja sarunu ar Sūdzības
iesniedzēju, kurā Sūdzības iesniedzējs centās aprobežoties ar brīdinājuma izteikšanu. Iestāde uzskata, ka Sūdzības iesniedzējs ir pamatoti saukts pie
administratīvās atbildības un nav pamata apšaubīt policijas darbinieku kompetenci. Lūdz sūdzību noraidīt, bet Iestādes lēmumu atstāt spēkā.
Motīvu daļa
Noklausījusies Sūdzības iesniedzēja un Iestādes pārstāvja paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, tiesa
atzīst, ka Sūdzības iesniedzēja sūdzība par Lēmumu nav pamatota un tādēļ noraidāma.
Saskaņā ar Latvijas APK 289.6panta septīto daļu tiesa, izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, izlemj šādus jautājumus:
1) vai ir noticis administratīvais pārkāpums;
2) vai persona, kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā;
3) vai persona ir sodāma par šo administratīvo pārkāpumu;
4) vai ir apstākļi, kas pastiprina vai mīkstina atbildību;
5) kāds administratīvais sods piemērojams personai;
6) vai apmierināms pieteikums par zaudējumu atlīdzību, kam par labu un kādā apmērā tas piedzenams;
7) kā rīkoties ar lietiskajiem pierādījumiem un citām administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā izņemtajām lietām, mantām un piemēroto garantijas
naudu.
Iepazīstoties ar sūdzību, noklausoties tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, tiesa atzīst, ka lietā nepastāv strīds par to, ka Sūdzības iesniedzējs
vadīja transportlīdzekli administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajā laikā un vietā, bet strīds ir par to, vai Sūdzības iesniedzējs pamatoti saukts pie
administratīvās atbildības saskaņā ar Latvijas APK 149.8 panta astoto daļu.
Latvijas APK 149. 8 panta astotajā daļā paredzēta administratīvā atbildība par braukšanas ātruma pārsniegšanu no 21 kilometra stundā līdz 30
kilometriem stundā, ja tas izdarīts vietā, kas apzīmēta ar 519. vai 555. ceļa zīmi “Apdzīvotas vietas sākums” vai ar 533. ceļa zīmi “Dzīvojama zona”.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2015.gada 2.jūnija noteikumu Nr.279 “Ceļu satiksmes noteikumi” 101.punktu apdzīvotās vietās visu
transportlīdzekļu braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 50 km/h, savukārt 102.punkts noteic, ka ceļa posmos, kur uzstādītas attiecīgas ceļa zīmes,
transportlīdzekļi, ievērojot šo noteikumu 99.punktā minētos nosacījumus, drīkst braukt ar ātrumu, kas nepārsniedz ceļa zīmē norādīto ātrumu.
Latvijas APK 8.panta pirmā daļa nosaka, ka persona, kura ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ir atbildīga saskaņā ar likumu, kas ir spēkā
pārkāpuma izdarīšanas laikā un vietā.
Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 19.panta pirmo daļu ceļu satiksmes dalībniekiem ir jāizpilda šā likuma, Ceļu satiksmes noteikumu un citu
normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus; jāizpilda policijas darbinieku un to personu norādījumi, kuras pilnvarotas
regulēt satiksmi, kā arī jāievēro luksoforu signālu, ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības.
Izvērtējot sūdzībā norādītos argumentus, pārbaudot Iestādes lēmuma pamatojumu, tiesa atzīst, ka Iestāde ir pareizi novērtējusi lietas faktiskos un
tiesiskos apstākļus. Tiesa Iestādes pamatojumu atzīst par pareizu un pietiekamu, kā arī nekonstatē apstākļus, kas liktu apšaubīt Lēmumā izdarītos
secinājumus, tāpēc saskaņā ar Latvijas APK 289. 13panta trešo daļu pievienojas Iestādes motivācijai un to neatkārto, papildus norādot savus
apsvērumus.
Neskatoties uz to, ka Sūdzības iesniedzējs neatzīst savu vainu pārkāpuma izdarīšanā, tiesai nav pamata apšaubīt administratīvā pārkāpuma
protokolā Nr.PG017378 norādītās ziņas. Tiesa atzīst, ka gan administratīvā pārkāpuma protokols, gan citi lietā esošie pierādījumi sastādīti pamatojoties
uz ziņām par faktiem, ko policijas darbinieks ieguva, pildot savus tiešos darba pienākumus.
Lai gan policijas darbinieku liecības (arī paskaidrojumi un dienesta ziņojumi) nav pašas par sevi uzskatāmas par absolūti ticamām un
neapstrīdamām, tomēr policijas darbinieku liecinātajam par notikumiem, kas risinājušies, tiem pildot savus dienesta pienākumus, ir piešķirama augsta
ticamības pakāpe. Lai konstatētu, ka policijas darbinieki ir snieguši nepatiesas liecības, ir nepieciešami pārliecinoši pierādījumi (Administratīvās
apgabaltiesas 2005.gada 3.decembra spriedums lietā AA13-05/5, 2005.gada 9.decembra spriedums lietā Nr.666-05/5). Tiesa nav konstatējusi
apstākļus, kas būtu par pamatu policijas darbiniekiem norādīt nepatiesas ziņas par Sūdzības iesniedzēju vai apšaubīt policijas darbinieku objektivitāti.
Turklāt judikatūrā ir atzīts, ka tiesai jātulko šaubas par labu privātpersonai tikai tad, ja, novērtējot visus lietā esošos pierādījumus, tiesa nevar
nonākt pie pārliecības par personas vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā (sk. Senāta 2007.gada 18.septembra spriedums lietā Nr. SKA-
395/2007, Senāta 2007.gada 22.februāra spriedums lietā Nr. SKA-52/2007, Senāta 2007.gada 24.maija spriedums lietā Nr. SKA-219/2007, Senāta
2008.gada 13.novembra spriedums lietā Nr. SKA- 493/2008).
Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ātrums ir fiksēts, viņam atrodoties ārpus ceļa zīmes Nr.519 „Apdzīvotas vietas sākums” darbības zonas. Uzskata,
ka iestādes apgalvojumi ir pretrunīgi un nepatiesi, norāda, ka videomateriāls nav saprotams, jo tas ir sliktas kvalitātes un pēc tā nevar identificēt
pārkāpuma vietu.
Izvērtējot lietas materiāliem pievienotos videoierakstus un fotoattēlus, pretēji Sūdzības iesniedzēja norādītajam, tiesai nerodas šaubas, ka
braukšanas ātrums 76 km/h norādītajai automašīnai ir fiksēts jau pēc iebraukšanas vietā, kas apzīmēta ar ceļa zīmi “Apdzīvotas vietas sākums”. Tiesa
atzīst, ka protokolā Nr.PG017378 norādītais atbilst lietā esošajiem videoierakstiem un starp šiem pierādījumiem nav konstatējamas pretrunas. Tiesa
atzīst, ka Iestāde ir rūpīgi izvērtējusi minēto videoierakstu attiecināmību uz Sūdzības iesniedzēja transportlīdzekli, pilnībā piekrīt Iestādes novērtējumam un
videoieraksta analīzei, t.sk., kopsakarībā ar amatpersonas dienesta ziņojumā un administratīvā pārkāpuma protokolā norādīto par pārkāpuma fiksēšanas
laiku, vietu un citiem apstākļiem.
Tiesa atzīst par nepamatotu Sūdzības iesniedzēja argumentu, ka policijas amatpersonas konkrētajā gadījumā pārkāpušas Valsts policijas
2010.gada 22.februāra noteikumu Nr.5 “Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes
uzraudzības jomā”, jo lietā netika konstatēti tādi apstākļi, kas norādītu uz minēto noteikumu pārkāpumu no policijas darbinieku puses un būtu pamats
Lēmuma atcelšanai.
Līdz ar to sūdzībā norādītos argumentus un iesniedzēja tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus par nepatiesām ziņām amatpersonas ziņojumā, viedokli
par pierādījumu esamības trūkumu un iespējamiem pārkāpumiem, apturot Iesniedzēja vadīto automašīnu, tiesa vērtē kā pretrunīgus un neatbilstošus citiem
lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, sniegtus nolūkā izvairīties no administratīvās atbildības un soda.
Tiesa ņem vērā tiesu praksē izteiktās atziņas, proti, to, ka publiskajās tiesībās darbojas publiskās ticamības princips, un policijas amatpersonu
sastādītiem dokumentiem arī administratīvo pārkāpumu protokoliem, a apriori ir publiskā ticamība, un tos iespējams apšaubīt, iesniedzot pierādījumus,
kas to apstiprina. Administratīvā pārkāpuma protokols ir dokuments, kurā fiksētas ziņas par izdarīto pārkāpumu un kuram ir pierādījumu nozīme lietā.
Tas vērtējams kopsakarā ar citiem pierādījumiem lietā (skat. Zemgales apgabaltiesas 2013.gada 3.jūnija spriedums lietā Nr.116008413, 106AA-
0119/13-14). Tiesa atzīst, ka šajā lietā nav iesniegti tādi pierādījumi, kas būtu par pamatu apšaubīt policijas darbinieku sastādītajos dokumentos
norādītās ziņas.
Tiesa norāda, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvības aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet
tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt
jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību
viedokļa (sk. Senāta 2004.gada 23.novembra spriedumu lietā Nr.SKA-216/2004 8.punktu; 2005.gada 22.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-
378/2005 12.punktu). Līdz ar to pārējos Sūdzības iesniedzēja argumentus tiesa nevērtē, jo tie tiesas ieskatā neietekmē lietas izskatīšanu pēc būtības.
Atbilstoši Latvijas APK 243.panta pirmās daļas noteikumiem, pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā
kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas
kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā
izlemšanā.
Saskaņā ar Latvijas APK 244.pantu institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi,
pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.
Vienīgi tiesa var noteikt, kuri pierādījumi ir nozīmīgi lietā būtisku faktu vai apstākļu noskaidrošanai. Tiesa var ņemt vērā arī, vai pierādījumi lietā ir
pietiekami, kā arī vai citi pierādījumi nav lieki un nevajadzīgi apgrūtinoši lietas izskatīšanai. Tas vien, ka procesa dalībnieka un tiesas viedoklis par lietas
izspriešanai nepieciešamajiem pierādījumiem atšķiras, nevar būt par pamatu secinājumam, ka tiesa nav pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izvērtējusi lietā esošos
pierādījums (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 24.maija sprieduma lietā Nr.SKA-219/2007
11.apakšpunkts).
Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka iestāde savā lēmumā ir atsaukusies un izvērtējusi visus lietā iegūtos pierādījumus un pamatoti secinājusi, ka
Sūdzības iesniedzējs ir izdarījis Latvijas APK 149.8 panta astotajā daļā minēto administratīvo pārkāpumu.
Latvijas APK 32.pants noteic, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par
izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem. Uzliekot sodu, ņem vērā izdarītā pārkāpuma
raksturu, pārkāpēja personību, viņa vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.
Latvijas APK 149. 8panta astotās daļas sankcijā paredzēts tikai viens soda veids un apmērs, 80 euro. Līdz ar to tiesa atzīst, ka konkrētajā
gadījumā likumdevējs, nosakot konkrētu soda apmēru, jau ir izvērtējis pārkāpuma samērīgumu un ir izdarījis lietderības apsvērumus, tādējādi lietderības
apsvērumi šajā gadījumā vairs nav jāizdara. Tiesa atzīst, ka Sūdzības iesniedzējam piemērotais naudas sods 80 euro ir atbilstošs minētajā pantā
noteiktajai sankcijai.
Tāpat tiesa, iepazīstoties ar lietas materiāliem, nekonstatē procesuālo tiesību normu, kas regulē administratīvās pārkāpuma lietas lietvedību un
izskatīšanas kārtību pārkāpumus, kas būtu par pamatu iestādes lēmuma atcelšanai.
Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka Iesniedzēja sūdzība un tajā minētie apgalvojumi nav pamatoti, līdz ar to sūdzība ir noraidāma, savukārt Iestādes
2017.gada 15.novembra lēmums Nr.PG017378/1 ir likumīgs, tāpēc atstājams spēkā.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Latvijas APK 289.12panta otrās daļas 1.punktu, 289.13pantu, 289.18panta pirmo daļu tiesa
nosprieda
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja 2017.gada 15.novembra lēmumu Nr.PG017378/1 atstāt negrozītu, bet /pers.
A/, personas kods /personas kods/, sūdzību noraidīt.
Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā 10 (desmit) darba dienu laikā no sprieduma pieejamības dienas tiesas
kancelejā, sūdzību iesniedzot Rīgas rajona tiesā.
Spriedums sastādīts 2018.gada 5.aprīlī un pieejams tiesas kancelejā 2018.gada 6.aprīlī.
Rīgas rajona tiesas tiesnese
K.Evertovska