Court convicts defendant of drunk driving without license and imposes 230 hours of forced labor and three-year license ban.
Legislator summary
AI generatedThe court found the defendant guilty of driving a vehicle while under the influence of alcohol and without valid driving privileges. The defendant admitted guilt, and the prosecution argued that evidence review was unnecessary given this admission. Consequently, the court convicted the defendant and sentenced her to 230 hours of forced labor and a three-year ban on driving, rejecting the request for a minimum sentence due to the high alcohol level and public danger posed.
Legislator headnote
AI generatedKrimināllikuma 262. panta 2. daļa; Kriminālprocesa likuma 499. pants: When a defendant admits guilt and evidence is sufficient, the court may skip evidence review and convict, imposing a sentence that reflects the severity of the offense and the defendant's attitude toward safety.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. 11250060714
Lietas arhīva Nr. K19-0073-15/1
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Kuldīgā 2015.gada 13.janvārī
Kuldīgas rajona tiesa šādā sastāvā:
tiesnese Anita Simsone
ar tiesas sēžu sekretāri /pers. B/
piedaloties prokurorei Agnijai Mičulei – Kirkovaldei
izskatīja atklātā tiesas sēdē krimināllietu
/pers. D/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 262.panta otrās daļas.
Izskatot lietu, tiesa
konstatēja
/pers. D/ vadīja transporta līdzekli, būdama alkoholisko dzērienu iespaidā bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām (transportlīdzekļa vadīšanas
tiesības nav noteiktā kārtībā iegūtas) šādos apstākļos:
2014.gada 1.decembrī, ap plkst. 19.13, /pers. D/ vadīja uz /pers. E/ vārda reģistrēto automašīnu VW /TL marka/, ar valsts reģistrācijas numura
zīmi /TL numurs/, Kuldīgas novadā, pa ceļu Kuldīga – Pelči – Raidstacija, 2.kilometrā, virzienā no Kuldīgas uz Pelčiem, bez transportlīdzekļu vadīšanas
tiesībām, (transportlīdzekļa vadīšanas tiesības nav noteiktā kārtībā iegūtas), un atrodoties alkohola ietekmē ar minimālo alkohola koncentrāciju izelpojamā
gaisā 3,34 promiles, līdz viņu apturēja policijas darbinieks.
Ar savām darbībām /pers. D/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 262.panta otrajā daļā.
Tiesas sēdē apsūdzētā lūdza tiesu, pierādījumu pārbaudi tiesas izmeklēšanā neveikt, jo viņa savu vainu pilnībā atzīst un saprot, ka spriedums ir
pārsūdzams tikai daļā par tiesas piespriesto sodu vai sakarā ar pieļautiem procesa pārkāpumiem.
Prokurore pievienojās apsūdzētās lūgumam un uzskatīja, ka pierādījumu pārbaudi tiesas izmeklēšanā nav nepieciešams veikt.
Ņemot vērā apsūdzētās, kā arī prokurora viedokli, tiesa, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 499.pantu, nolemj pierādījumu pārbaudi tiesas
izmeklēšanā neveikt, jo apsūdzētā atzīst savu vainu visā viņai izvirzītajā apsūdzībā un tiesa ir pārliecinājusies, ka lietas materiāli to kopumā pierāda
apsūdzētās vainu viņai inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, tiesai nav šaubu par apsūdzētās vainu un noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija ir pareiza.
Tiesa uzskata, ka /pers. D/ vaina apsūdzībā pēc Krimināllikuma 262.panta otrās daļas ar lietas materiāliem ir pierādīta pilnīgi, un viņas izdarītais
noziedzīgais nodarījums ir kvalificējams pēc Krimināllikuma 262.panta otrās daļas un par šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu /pers. D/ ir sodāma.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 527.panta trešo daļu pierādījumu analīze un uzskaitījums attiecībā uz noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju spriedumā
netiek norādīts.
Tiesa nolemj pārbaudīt pierādījumus, kuri attiecas uz apsūdzētās personību.
Nosakot apsūdzētajai soda veidu un mēru par mazāk smaga nozieguma izdarīšanu, tiesa ņem vērā Krimināllikuma 35. un 46.panta nosacījumus,
tas ir, ņem vērā likumā definēto kriminālsoda mērķi, soda noteikšanas vispārējos principus un izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, vainīgās personību
raksturojošos apstākļus, atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus.
Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta otro daļu noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 262.panta otrās daļas klasificējas kā mazāk smags
noziegums.
No lietas materiāliem redzams, ka apsūdzētā agrāk nav sodīta (lietas 37. – 38.lapa):
Tiesa uzskata, ka minētais liecina, ka apsūdzētajai nav tendence izdarīt noziedzīgus nodarījumus un minētajam nodarījumam ir gadījuma raksturs.
/pers. D/ tiesas sēdē paskaidroja, ka strādā SIA “/Nosaukums A/”. Uz citiem apstākļiem, kuri tiesai jāņem vērā nosakot sodu, apsūdzētā
nenorādīja. Apsūdzētā paskaidroja, ka procesuālos izdevumus, kas saistīti ar alkohola ietekmes pārbaudi ir samaksājusi.
Izvērtējot apsūdzētās personību, tiesa atzīst, ka viņa nav sabiedriski bīstama un raksturojas pozitīvi.
Pamatojoties uz Krimināllikuma 47.panta otro daļu, tiesa par atbildību mīkstinošu apstākli atzīst to, ka apsūdzētā izdarīto nožēlo un savu vainu
atzīst.
Atbildību pastiprinoši apstākļi saskaņā ar Krimināllikuma 48.pantu nav konstatēti.
Nosakot soda veidu un mēru, tiesa ņem vērā, ka apsūdzētā ir sadarbojusies ar procesa virzītāju, piekrītot pabeigt kriminālprocesu tā saīsinātajā
formā.
Krimināllikuma 262.panta otrajā daļā atbildība paredzēta brīvības atņemšanas, īslaicīgas brīvības atņemšanas, piespiedu darbu vai naudas soda
veidā, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.
Izvērtējot nodarījuma izdarīšanas apstākļus, tiesa atzīst, ka nodarījums izdarīts ar nodomu, apsūdzētajai apzinoties, ka viņai nav atbilstošas
kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesību un viņa atrodas alkohola reibuma stāvoklī.
Tiesa atzīst, ka ar savām darbībām apsūdzētā rupji apdraudēja pārējos satiksmes dalībniekus. Materiāls kaitējums nav nodarīts.
Izvērtējot apsūdzētās personību un nodarījuma sabiedrisko bīstamību, tiesa uzskata, ka konkrētajā gadījumā brīvības atņemšanas soda veids ir
pārāk bargs sods par izdarīto mazāk smago noziegumu.
Tiesa uzskata, ka naudas sods nav piemērojams, tāpēc ka tiesai nav ziņu par to, ka apsūdzētās rīcībā būtu tādi finanšu līdzekļi, kuri pieļautu šādu
sodu izciest.
Izvērtējot visu iepriekš minēto, lai sasniegtu soda mērķi, kas ir ne tikai vainīgo sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, bet arī panākt, lai
notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, tiesa atzīst, ka apsūdzētajai nosakāms Krimināllikuma
262.panta soda sankcijā paredzētais soda veids – piespiedu darbs.
Saskaņā ar Krimināllikuma 40.panta pirmo daļu piespiedu darbs ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais
izcieš kā sodu, veicot dzīves vietas apvidū piespiedu darba izpildes institūcijas noteiktos darbus no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā un bez
atlīdzības. Darbs, ko veic persona, kam piemērots piespiedu darbs, ir reāls darbs, kas rada jaunas materiālas vērtības un ir noderīgs sabiedrībai. Līdz ar
to, tiesa uzskata, ka ar šādu soda veidu ir iespēja kompensēt ar noziedzīgu nodarījumu nodarīto apdraudēto interesi nevis konkrētam cietušajam, bet
sabiedrībai kopumā, kā arī vienlaikus pierādīt, ka izdarītais likumpārkāpums tiek nožēlots un persona ir gatava mainīt savu līdzšinējo uzvedību.
Piespiedu darbu tiesa atzīst par atbilstoši efektīvu, audzinošu un atbilstošu sodu apsūdzētajai, kura piemērošanai tiesa nekonstatē nekādus
objektīvus šķēršļus vai likumā noteiktus ierobežojumus, un kā sodu, kas ir personas brīvību neierobežojošs, tajā pašā laikā tas ir pietiekami reāls sods, lai
sasniegtu iepriekš spriedumā norādīto kriminālsoda mērķi.
Nosakot soda mēru, tiesa ņem vērā arī apstākli, ka izskatāmais noziedzīgais nodarījums ir izdarīts ievērojamā alkohola reibuma pakāpē – 3,34
promiles, kas vairākas reizes pārsniedz likumā pieļaujamo daudzumu, tiesa uzskata, ka par noziedzīgu nodarījumu, piemērojamais sods – piespiedu darbi
nav nosakāmi šī soda veida minimālajā apmērā.
Tiesa atzīst, ka apsūdzētajai /pers. D/ ir piemērojams Krimināllikuma 262.panta otrās daļas soda sankcijā obligāti noteiktais papildsods –
transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana, kas reāli izpaužas arī kā liegums iegūt transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, jo /pers. D/ tiesības noteiktā
kārtībā nav ieguvusi.
Tiesa uzskata, ka papildsoda piemērošana nav nosakāma tā minimālajā apmērā, ko tiesa pamato ar apsūdzētās attieksmi pret drošības interesēm
ceļu satiksmē, ko tiesa vērtē kā nekritisku.
Tiesa atzīst, ka Krimināllikuma 262.panta sankcijā paredzētais papildsods – mantas konfiskācija nav piemērojama, jo automašīna nepieder
apsūdzētajai (lietas 14–15.lapa).
Tiesa izvērtējot noziedzīgā nodarījuma apstākļus atzīst, ka apsūdzētā ar savu rīcību būtiski apdraudēja pārējos satiksmes dalībniekus. Tiesa atzīst,
ka šāda veida noziedzīgie nodarījumi raksturīgi ar paaugstinātu sabiedrisko bīstamu un tāpēc tiesa uzskata, ka soda mērs nav nosakāms tā minimālajā
apmērā vai tuvu tam.
Procesuālie izdevumi samaksāti.
Drošības līdzeklis nav piemērots.
Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 511. pantu, 512. pantu, tiesa
nosprieda
/pers. D/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 262.panta otrajā daļā, un sodīt ar piespiedu darbu uz
230 (divi simti trīsdesmit) stundām, atņemot visa veida transporta līdzekļa vadīšanas tiesības uz trīs gadiem.
Pilna sprieduma pieejamības diena tiek noteikta 2015.gada 16.janvāris.
Spriedumu var pārsūdzēt vai protestēt daļā par sodu vai procesuālajiem pārkāpumiem 10 dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas
apelācijas kārtībā Kurzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai, sūdzību vai protestu iesniedzot Kuldīgas rajona tiesā.
Tiesnese A.Simsone