Administrative court dismissed VAT refund appeal, upholding first instance findings of fraudulent transactions.

Lietas Nr. A420226215

Lietas arhīva Nr. AA43-0632-17/21

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2017.gada 22.martā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente D.Makarova,

tiesneses S.Kanenberga un A.Šteinberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA “Magrens” pieteikumu par Valsts

ieņēmumu dienesta 2015.gada 29.aprīļa lēmuma Nr.22.7/L-18651 atcelšanu, sakarā ar SIA “Magrens” apelācijas sūdzību

par Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 20.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) Nodokļu kontroles pārvalde no 2014.gada 24.marta līdz 20.jūnijam

pieteicējai SIA “Magrens” veica pievienotās vērtības nodokļa auditu par laika posmu no 2012.gada augusta līdz 2013.gada

novembrim, valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu par laika posmu no

2012.gada janvāra līdz 2013.gada novembrim, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa auditu par 2012.gadu.

Pārbaudes rezultātā ar dienesta Nodokļu kontroles pārvaldes Juridisko personu pirmās audita daļas galvenā nodokļu

inspektora 2014.gada 20.jūnija lēmumu Nr.23.24/L-664 (turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējai papildu nomaksai

budžetā noteikts pievienotās vērtības nodoklis 33 069,41 euro, soda nauda 9920,84 euro un nokavējuma nauda

5647,27 euro, kā arī samazināts no budžeta atmaksājamais pievienotās vērtības nodoklis par 4255,48 euro un saistībā ar to

aprēķināta soda nauda 1276,64 euro. Tāpat ar sākotnējo lēmumu pieteicējai papildu nomaksai budžetā aprēķināts

uzņēmumu ienākuma nodoklis 8703,71 euro, soda nauda 2611,11 euro un nokavējuma nauda 1362,13 euro, kā arī par

4823,54 euro samazināti 2012.gada uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarācijā deklarētie uz nākamajiem taksācijas periodiem

pārnesamie nesegtie zaudējumi. Soda nauda aprēķināta, nepiemērojot likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32.panta

septītās daļas nosacījumus.

Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja.

[2] Apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas rezultātā ar dienesta 2015.gada 29.aprīļa lēmumu Nr.22.7/L-18651

(turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

Pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka pieteicēja, pamatojoties uz likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta

pirmās daļas 1.punktu un Pievienotās vērtības nodokļa likuma 92.panta pirmās daļas 1.punktu, veica priekšnodokļa

atskaitījumus saskaņā ar SIA “Shebe” un UAB “Wisdom LT” rēķiniem par mēbeļu sagatavju iegādi. Dienesta ieskatā,

pieteicējai nebija tiesību samazināt budžetā maksājamo nodokļa summu, jo darījumi starp pieteicēju un SIA “Shebe” un

UAB “Wisdom LT” faktiski nav notikuši. Šādu secinājumu dienests pamatoja ar neatbilstībām un trūkumiem dokumentu

noformēšanā, kā arī rakstiska līguma neesību starp darījumu pusēm, neskatoties uz darījumu lielo vērtību. Dienests

norādīja arī uz darījumu partneru nespēju veikt darījumus un šo uzņēmumu reālas saimnieciskās darbības vietas neesību.

Dienests nekonstatēja strīdus preču izcelsmi pat pēc visu iespējamo darījumu ķēdes dalībnieku pārbaudes. Dienests

norādīja arī to, ka darījumu dalībnieki ir snieguši vispārīgus paskaidrojumus, kas turklāt ir savstarpēji pretrunīgi. Ievērojot

minēto, dienests atzina, ka pieteicēja ir iesaistījusies darījumu noformēšanā par faktiski neesošiem darījumiem, izmantojot

tādu uzņēmumu rekvizītus, kuru reāla saimnieciskā darbība nav konstatējama. Šādi rīkojoties, pieteicēja apzinājās savas

rīcības krāpniecisko raksturu, proti, nodokļu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu.

Pastāvot šādiem apstākļiem, dienests atzina, ka pieteicēja nebija tiesīga ne vien atskaitīt priekšnodokli, pamatojoties uz

SIA “Shebe” un UAB “Wisdom LT” vārdā izrakstītajiem rēķiniem, bet arī ar šiem uzņēmumiem noformēto darījumu

vērtību iekļaut uzņēmuma saimnieciskās darbības izmaksās.

[3] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicēja 2015.gada 9.jūnijā vērsās Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atcelt

pārsūdzēto lēmumu šādu iemeslu dēļ.

[3.1] Pārsūdzētais lēmums pieņemts, būtiski un nesamērīgi pārkāpjot normatīvajos aktos noteikto sūdzības

izskatīšanas termiņu un šādam nokavējumam nav konstatējami attaisnojami iemesli. Pieteicēja sūdzību par sākotnējo

lēmumu dienestam nosūtīja 2014.gada 20.jūlijā, savukārt pārsūdzētais lēmums pieņemts 2015.gada 29.aprīlī, tādējādi

pārkāpjot likumā noteikto termiņu. Šāda dienesta rīcība, faktiski nevācot jaunus pierādījumus un nepieprasot papildu

paskaidrojumus, atzīstama par nepamatotu un nesamērīgu. Tā vērtējama kā būtisks procesuāls pārkāpums.

[3.2] Pieteicēja ir saņēmusi preci un izmantojusi to savā saimnieciskajā darbībā, kā arī nav bijusi informēta par to, ka

dienesta apstrīdētie darījumi veikti neatļautā veidā, pārkāpjot pastāvošo tiesisko regulējumu.

[3.3] Pieteicēja saimnieciskās darbības ietvaros savus sadarbības partnerus uzmeklē gan pati, gan arī saņem

piedāvājumus no potenciālajiem sadarbības partneriem. Latvijas uzņēmējdarbības vide ir plaša un nestabila. Lai vienotos

par sadarbību, kā galvenais kritērijs bieži tiek izvirzīta paļāvība uz sadarbības partnera godprātīgu rīcību, kā arī

pēcapmaksa par iegādātajām precēm, kas ļauj atturēties no norēķinu veikšanas gadījumos, kad piegādāta neatbilstoša prece

vai sniegts nekvalitatīvs pakalpojums. Pieteicēja, tāpat kā citi uzņēmumi, par pamatkritēriju sadarbībai izvēlas tieši lētāko

cenu, kas attiecīgi objektīvi rada risku, ka piegādātāji vai to sadarbības partneri nerīkojas godīgi. Taču pieteicēja vienmēr

pārliecinās par sadarbības partneru reģistrāciju Uzņēmumu reģistrā un pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā.

Pieteicēja pārliecinās arī par aktuālo paraksttiesīgo uzņēmuma amatpersonu. No pārsūdzētā lēmuma neizriet, ka kāds no

pieteicējas piegādātājiem nav bijis atbilstoši reģistrēts nodokļu maksātājs un nav veicis faktisku saimniecisko darbību, un

nav to deklarējis nodokļu administrācijā. Līdz ar to dienesta argumenti ir neskaidri.

[3.4] Uzsākot sadarbību ar SIA “Shebe”, tika pārbaudīti uzņēmuma reģistrācijas dati un konstatēts, ka sadarbību

piedāvā /pers. B/ jeb persona, kas bija uzņēmumu dibinājusi un vadījusi jau no 2012.gada, tātad uzņēmuma amatpersona

bija ar iepriekšēju, stabilu pieredzi uzņēmējdarbībā, kas netieši liecināja par tās kompetenci un zināšanām. SIA “Shebe”

deklarētais darbības veids bija plaša sortimenta preču vairumtirdzniecības starpnieku darbība. Tā kā pieteicēja vienojās par

preču iegādi vairumā, tad bija pamats uzskatīt, ka šī uzņēmuma darbības veids ir atbilstošs un tas spēs nodrošināt preču

piegādi. Turklāt SIA “Shebe” 2013.gadā ir veikta dienesta tematiskā pārbaude, kuras laikā pārbaudīta šā uzņēmuma

saimnieciskā darbība. Pēc šīs pārbaudes dienests nav ierobežojis SIA “Shebe” saimniecisko darbību, proti, ne apturējis to,

ne uzņēmumu izslēdzis no pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra, ne arī kā citādi publiski informējis par to, ka

sadarbība ar šo uzņēmumu nav atļauta. Minētais apliecina, ka SIA “Shebe” 2013.gadā ir veikusi saimniecisko darbību, kuru

ir pārbaudījis dienests un nav konstatējis pārkāpumus.

[3.5] Struktūrvienību reģistrs nav publiski pieejams, līdz ar to pieteicēja nevarēja pārbaudīt, vai SIA “Shebe”

pavadzīmēs norādīto struktūrvienību ir reģistrējusi dienestā. Tā kā preces no šīs adreses ir saņemtas, pieteicēja tiesiski

paļāvās, ka SIA “Shebe” savā paziņotajā adresē veic saimniecisko darbību.

[3.6] SIA “Shebe” amatpersona /pers. B/ savos paskaidrojumos ir apliecinājis, ka strīdus darījumi ir veikti, tātad

šaubām par šo darījumu esību nav pamata.

[3.7] SIA “Shebe” noformētie attaisnojuma dokumenti satur visus likumā “Par grāmatvedību” un likumā “Par

pievienotās vērtības nodokli” noteiktos obligātos rekvizītus. Preces transportētas, izmantojot pieteicējas transportlīdzekli,

kura braucieni uzskaitīti ceļazīmēs, transportlīdzekļa vadītājs ir apliecinājis preču pārvadāšanas faktu. Turklāt dienests nav

apstrīdējis degvielas norakstīšanu, kas izmantota šo braucienu veikšanai, kā arī transportlīdzekļa amortizācijas izdevumu

norakstīšanas un remonta izdevumu norakstīšanas izdevumus saimnieciskās darbības vajadzībām. Ar šādām darbībām

dienests apliecinājis, ka transportlīdzeklis ir veicis ceļazīmēs norādītos braucienus un to ietvaros veiktos preču

pārvadājumus.

[3.8] Lietuvas uzņēmums UAB “Wisdom LT” Latvijas Republikā nav bijis reģistrēts kā nodokļu maksātājs un nav bijis

Latvijas Republikas rezidents. Ievērojot minēto, pretēji dienesta viedoklim, uz šo uzņēmumu nav attiecināmi Latvijas

Republikas nodokļu maksātāju pienākumi. Turklāt ir nekorekts secinājums, ka UAB “Wisdom LT” 2013.gada 24.maijā ir

likvidēta, jo Lursoft datu bāzē pieejamā informācija liecina, ka šis uzņēmums joprojām eksistē.

[3.9] No audita pārskata nav konstatējams, ka auditori pēc būtības būtu pārbaudījuši uzņēmuma UAB “Wisdom LT”

saimniecisko darbību, tā norisi, tostarp preču un pakalpojumu iegādi un piegādi.

[3.10] UAB “Wisdom LT” amatpersona ir ap liecinājusi sadarbību ar pieteicēju, taču dienests to ir atstājis bez

ievērības.

[3.11] Pieteicēja nezināja, ka viņas darījumu partneri preci piegādā veidā, kas neatbilst likumam “Par pievienotās

vērtības nodokli”, Pievienotās vērtības nodokļa likumam un citu likumu normām. Pieteicēja nav bijusi informēta par to, ka

preču piegādi organizē un veic cits uzņēmums vai personas, nevis SIA “Shebe” un UAB “Wisdom LT”, tādējādi nav

pamatotas dienesta norādes, ka pieteicēja apzinājās par iesaistīšanos ļaunprātīgajos darījumos.

[4] Dienests pirmās instances tiesai sniegtajos paskaidrojumos norādījis, ka pieteikumu uzskata par nepamatotu un

noraidāmu.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 20.jūnija spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums motivēts šādi.

[5.1] Priekšnodoklis saskaņā ar likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta 9.punkta “a” apakšpunktu ir

pievienotās vērtības nodokļa summa, kas norādīta apliekamajai personai izrakstītajā pievienotās vērtības nodokļa rēķinā par

iegādātajām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem tās saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Atbilstoši šā likuma

10.panta pirmās daļas 1.punktam dienestā reģistrētai apliekamai personai ir tiesības nodokļa deklarācijā kā priekšnodokli no

budžetā maksājamās nodokļa summas atskaitīt no citām apliekamajām personām saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās

nodokļa summas par precēm un pakalpojumiem savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai, kā arī tādu ārvalstīs

veiktu darījumu nodrošināšanai, kuri būtu apliekami ar nodokli, ja tie tiktu veikti iekšzemē (redakcijā, kas bija spēkā līdz

2012.gada 31.decembrim).

Arī Pievienotās vērtības nodokļa likuma (spēkā no 2013.gada 1.janvāra) 92.panta “Vispārīgie noteikumi

priekšnodokļa atskaitīšanai” pirmās daļas 1.punkts noteic, ja iegādātās preces un saņemtie pakalpojumi ir izmantoti ar

nodokli apliekamu darījumu nodrošināšanai vai tādu citās valstīs veiktu darījumu nodrošināšanai, kuri būtu apliekami ar

nodokli, ja tie tiktu veikti iekšzemē, priekšnodoklis ir no citiem reģistrētiem nodokļa maksātājiem saņemtajos nodokļa

rēķinos norādītās nodokļa summas par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem.

No minētajām tiesību normām, kā arī no stabilās Augstākās tiesas judikatūras atziņām izriet, ka priekšnodokli no

budžetā maksājamās summas apliekamā persona var atskaitīt, pastāvot šādiem nosacījumiem: 1) persona reģistrēta dienestā

kā ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona; 2) tā samaksājusi nodokļa rēķinu par pakalpojumu vai saņēmusi preci

un atbilstošu nodokļa rēķinu; 3) prece vai pakalpojums saņemts no citas ar pievienotās vērtības nodokli apliekamās

personas, kas atbilstošā kārtībā reģistrēta dienestā; 4) saņemtā prece vai pakalpojums tiek izmantots savu ar pievienotās

vērtības nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai, tas ir, tiek radīta jauna ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā

prece vai pakalpojums. Ja iztrūkst kāds no minētajiem priekšnoteikumiem, personai nav tiesību atskaitīt priekšnodokli.

Turklāt tiesības veikt priekšnodokļa atskaitījumus nodokļu maksātājam rodas tikai par faktiski notikušu darījumu ar

konkrētu personu un par konkrētu darījuma priekšmetu, nevis par formāli ievērotiem tiesiskā regulējuma nosacījumiem.

Proti, atbilstoši stabilai Augstākās tiesas judikatūrai, lai iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli, nav pietiekami, ka darījumi ir

noformēti atbilstoši likuma prasībām, darījumiem jābūt arī faktiski notikušiem pēc to ekonomiskā rakstura (būtības), arī

nodokļa rēķinam jāatbilst faktiski notikušam darījumam. Šādu secinājumu tiesa pamatoja arī ar likuma “Par grāmatvedību”

7.pantu, kurā noteikti attaisnojuma dokumenta rekvizīti, un šā likuma 2.pantu, atbilstoši kuram attaisnojuma dokumentos

norādītajai informācijai jābūt patiesai, salīdzināmai, savlaicīgai un saprotamai, un attaisnojuma dokumenti nedrīkst būt

fiktīvi. Tikai šādi dokumenti var tikt uzskatīti par nodokļa rēķiniem.

Vienlaikus, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru (2012.gada 21.jūnija spriedumu apvienotajā lietā

Nr.C-80/11 un C-142/11, 2006.gada 21.februāra spriedumu lietā Nr.C-255/02, 2015.gada 22.oktobra spriedumu

lietā Nr.C-277/14), tiesa norādīja, ka priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai nepieciešams konstatēt arī to, ka

nodokļu maksātājs, kurš veic priekšnodokļa atskaitījumus, zināja vai tam vajadzēja zināt par iesaistīšanos ļaunprātīgajos vai

krāpnieciskajos darījumos. Konstatējot, ka nodokļu maksātājs zināja par iesaistīšanos ļaunprātīgajos darījumos, nodokļu

maksātājam ir liedzamas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības. Turklāt, konstatējot minēto apstākli, nav nozīmes tam, vai

šādā gadījumā pats nodokļu maksātājs gūst kādu labumu no preču tālākpārdošanas vai pakalpojumu izmantošanas savos

turpmākajos ar nodokli apliekamajos darījumos.

Tiesa arī norādīja, ka atbilstoši judikatūrai apstākļus, kas liecina, ka ir iestājies priekšnodokļa tiesību izmantošanas

aizliegums, ir jāpierāda dienestam, bet jāatspēko – pieteicējai.

[5.2] Tiesa atzina, ka lietā nav strīda, ka formālās likumā noteiktās prasības priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību

izmantošanai ir ievērotas. Tāpat no dienesta puses netiek apstrīdēts, ka pieteicējas rīcībā bija strīdus preces. Tomēr tiek

apstrīdēts tas, ka pieteicēja strīdus preces ir saņēmusi tieši no SIA “Shebe” un UAB “Wisdom LT”.

[5.3] Vērtējot pieteicējas un Lietuvas uzņēmuma UAB “Wisdom LT” savstarpēji noformētos darījumus, tiesa

konstatēja, ka lietā ir noskaidroti turpmāk minētie apstākļi un iesniegti šādi pierādījumi, kas attiecināmi uz pieteicējas un

UAB “Wisdom LT” darījumiem.

[5.3.1] UAB “Wisdom” pieteicējai izrakstīja divas pavadzīmes par mēbeļu sagatavju pārdošanu – 2012.gada 6.augustā

un 5.oktobrī (lietas 1.sējuma 210., 211.lapa). Pavadzīmēs norādīts, ka UAB “Wisdom LT” birojs ir /adrese A./, preču

izsniegšanas vieta /adrese B./, preču saņemšanas vieta /adrese C./, pārvadātājs – pieteicēja, transportlīdzeklis /TL numurs/,

vadītājs /pers. E/. Pavadzīmes no UAB “Wisdom LT” puses parakstījis /pers. F/, no pieteicējas puses – /pers. G/. Preču

nosaukums – “mēbeļu sagataves”, mērvienība – m3.

[5.3.2] /pers. G/, kas ir pieteicējas valdes loceklis, 2014.gada 28.maijā, atbildot uz dienesta jautājumiem, paskaidroja,

ka savas nozares speciālistu lokā un ar interneta starpniecību meklēja informāciju, kur var iegadāties mēbeļu sagataves.

UAB “Wisdom LT” pats uzmeklēja pieteicēju un izteica savu piedāvājumu. Pieteicējas valdes loceklis pārliecību par šā

uzņēmuma spēju guva, apmeklējot šā uzņēmuma noliktavu, kur vienojās par cenu, izmēriem un citiem nosacījumiem.

Transportēšanu veica pieteicēja ar savu transportu, šoferis – /pers. E/. Kravas mašīnas Opel Movano, ar ko transportēta

prece, izmēri ir 3,60 x 2,15 x 1,75 m, ietilpība 13,5 m3. Preču sagataves ar rokām iekrāva UAB “Wisdom LT” darbinieki,

kuri atradās noliktavā, un /pers. E/. Preces tika iekrautas noliktavā /adrese B./. Pieteicējas valdes loceklis pats pārbaudīja

preces kvalitāti. Kad detaļām tika veikta apdare, parādījās defekti, līmējuma vietās veidojās plaisas, tādēļ pārtrauca

sadarbību ar UAB “Wisdom LT”. Pieteicēja ar šo uzņēmumu ir pilnībā norēķinājusies (lietas 1.sējuma 106.-109.lapa).

[5.3.3] Pieteicējas darbinieks /pers. E/ 2014.gada 29.maija paskaidrojumā norādīja, ka ir pieteicējas saimnieciskās daļas

vadītājs, pārdevējs. Veica visus ar saimniecisko darbību saistītos pasākumus un pārdevēja pienākumus veikalā “Kumode”,

kā arī izvadāja preci klientiem. Veica arī ar uzņēmuma vadību saistītus pienākumus. Norādīja, ka pieteicēja nodarbojas ar

mēbeļu ražošanu un tirdzniecību. Ir pilnvarots parakstīt pavadzīmes. No UAB “Wisdom LT” saņēma un piegādāja mēbeļu

sagataves. Veica mēbeļu sagatavju pārvadāšanu no adresēm /adrese B./, uz /adrese C./. Kravas iekraušanā piedalījās pats

un UAB “Wisdom LT” pārstāvji, izkraušanu veica pieteicējas pārstāvji. Preces vestas ar transportlīdzekli Opel Movano,

kura kravnesība ir ap divām tonnām. Preces izsniedza /pers. F/ (lietas 1.sējuma 110.-113. lapa).

[5.3.4] UAB “Wisdom LT” ir Lietuvas uzņēmums, kuram Latvijā reģistrēts birojs. Šis uzņēmums Latvijā bija

pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, struktūrvienības nebija reģistrētas, darba devēju ziņojumi dienestā nebija iesniegti,

arī transportlīdzekļu nebija. 2012.gada pārskats nav iesniegts, 2013.gada 24.maijā izslēgts no pievienotās vērtības nodokļa

maksātāju reģistra, savukārt 2013.gada 24.maijā uzņēmums likvidēts.

Uzņēmuma valdes loceklis darījumu slēgšanas laikā bija /pers. F/, kuru dienests aicināja ierasties dienestā

paskaidrojumu sniegšanai. /pers. F/ dienestā neieradās, taču 2014.gada 10.aprīlī dienestā saņemts /pers. F/ notariāli

apliecināts paskaidrojums, kurā norādīts, ka /pers. F/ bija UAB “Wisdom LT” valdes loceklis no 2011.gada 18.augusta un

sadarbojās ar pieteicēju, realizējot tai preci. Ar pieteicēju tika noslēgta mutiska vienošanās, uz kuras pamata 2012.gada

6.augustā un 5.oktobrī UAB “Wisdom LT” no savas noliktavas /adrese B./, realizēja preces. Transportēšanu nodrošināja

pieteicēja. UAB “Wisdom LT” piesaistīja darbaspēku un materiāltehnisko nodrošinājumu no SIA “Irires”. Minētajā /pers.

F/ paskaidrojumā arī norādīts, ka /pers. F/ ir veicis īstu saimniecisko darbību, pirka un pārdeva preces un pakalpojumus,

tostarp pārdeva mēbeļu sagataves pieteicējai. Ar pieteicēju veiktie darījumi ir īsti un patiesībā notikuši. Uzņēmums šos

darījumus bija uzskaitījis savā grāmatvedībā un aprēķinājis par tiem nodokļus (lietas 1.sējuma 202.lapas otrais atvērums -

203.lapa).

[5.3.5] Līdzīga satura /pers. F/ paskaidrojumi dienestā saņemti arī 2014.gada 17.jūnijā, kuros norādīts, ka preces, kas

piegādātas pieteicējai, nopirktas no SIA “Irires” (lietas 1.sējuma 204.-206.lapa).

[5.3.6] /pers. F/ tika nopratināts arī tiesas sēdē, kur liecināja, ka bija UAB “Wisdom LT” amatpersona. Uzņēmumu

nodibināja 2011.gada rudenī. Sākumā plānoja nodarboties ar cietā kurināmā tirdzniecību. Pēc tam domas mainījās, jo šajā

jomā bija daudz uzņēmumu. Sāka pirkt un pārdot preces, sniegt starpniecības pakalpojumus. /pers. F/ meita strādāja

Lietuvā, bija doma pārvākties uz Lietuvu, tādēļ uzņēmums tika reģistrēts Lietuvā, taču pēc tam plāni mainījās. Saimniecisko

darbību Lietuvā nav veicis. Ar saimniecisko darbību nodarbojās Latvijā, tāpēc uzņēmumu reģistrēja kā pievienotās vērtības

nodokļa maksātāju. Uzņēmuma ofiss bija Čiekurkalna 1.līnijā. Juridiskā adrese bija Lietuvā, šo adresi palīdzēja atrast

grāmatvede, kas palīdzēja arī dibināt firmu. Čiekurkalnā ofisa telpas tika nomātas, bet neatceras, no kā. Telpu izīrēšanas

sludinājumu atradis internetā, telpa bija tikpat liela, cik liela tiesas sēžu zāle. Grāmatvedība tika kārtota Lietuvā.

UAB “Wisdom LT” nomāja arī noliktavu “Vecozoli”, kuru atrada internetā. Apgalvoja, ka šo adresi bija deklarējis dienestā

kā vietu, kur veic saimniecisko darbību. Darbinieku un transportlīdzekļu nebija, noliktavā bija tikai rokla palešu izkraušanai.

Noliktava bija vecā putnu fermā. Apliecināja, ka sadarbojās ar pieteicēju, tieši ar Jāni. Piegādāja pieteicējai laminētās

plāksnes mēbeļu detaļu izgatavošanai. Pieteicēja pati atrada UAB “Wisdom LT”, piezvanīja lieciniekam. Tad liecinieks

zvanīja savam piegādātājam un prasīja, vai var dabūt nepieciešamo preci. Ja varēja, tad zvanīja atpakaļ pieteicējai. Par

izmēriem, krāsu un cenu vienojās telefoniski. Ar pieteicējas pārstāvi ir ticies, lai parakstītu pavadzīmes, bet neatceras, kur

tieši. Par samaksas termiņiem ar pieteicēju vienojās mutiski. Neatcerējās, kā notika preču piegāde, bet norādīja, ka vismaz

vienu reizi pieteicēja pati bija atbraukusi pakaļ precei uz noliktavu. Preci noliktavā iekrāva pats /pers. F/. Lamināta plāksnes

bija dažādas. Tās atveda uz paletēm, jo izkrāva ar roklu. /pers. F/ neatcerējās, ar kādu mašīnu pieteicēja brauca pakaļ

precei, bet šoferis nebija Jānis. Pavadzīmes sagatavoja pats /pers. F/. Jautāts, kāpēc tik kardināli mainīts paraksts, liecinieks

skaidroja, ka parakstu mainījis, saņemot jaunu pasi, jo iepriekšējais paraksts bija kā dakterim. Savukārt saistībā ar notariāli

apliecinātā paskaidrojuma sniegšanu, apgalvoja, ka pats izdomāja, ka liecība jāiet apstiprināt pie notāra. Pirms tam

paskaidrojumu pats sagatavoja, notārs to tikai apstiprināja. Vēlāk skaidroja, ka liecību pie notāra ieteica apstiprināt

grāmatvede. Tāpat norādīja, ka lamināta plāksnes iegādājās no SIA “Irires” ar pēcapmaksu. Sadarbība ar šo uzņēmumu

sākās caur paziņu loku. Nezina, kur SIA “Irires” dabūja preci. Preci pasūtīja pa telefonu. Pats SIA “Irires” noliktavā vai

birojā nekad nav bijis. Reizēm preci uzreiz veda klientam, reizēm uz noliktavu. SIA “Irires” pārstāvis bija /pers. J/, ar kuru

arī notika sadarbība. Tieši ar viņa transportu preces tika vestas uz noliktavu, atsevišķas reizes preci uzreiz veda

UAB “Wisdom LT” klientam. Papildus norādīja, ka, tā kā pieteicējas pārstāvis lamināta plāksnes nosauca par mēbeļu

sagatavēm, tad pavadzīmēs tā arī tika ierakstīts. /pers. F/ tiesas sēdē apliecināja, ka darbojās kā starpnieks, apgalvojot, ka ir

deklarējis visus darījumu partnerus un darbiniekus.

[5.3.7] UAB “Wisdom LT” pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās kā vienīgais preču piegādātājs norādīta

SIA “Irires”.

SIA “Irires” struktūrvienību nav, transportlīdzekļu nav, vienīgā nodarbinātā persona – valdes loceklis /pers. J/.

2012.gada pārskats nav iesniegts, 2013.gada maijā izslēgta no pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra, bet jūnijā

pieņemts lēmums par tās saimnieciskās darbības apturēšanu.

2014.gada 2.maija paskaidrojumā SIA “Irires” valdes loceklis /pers. J/ norādīja, ka SIA “Irires” nodrošināja dažāda

veida pakalpojumus: sanitārā mezgla uzkopšanu, reklāmu, apģērbu šķirošanu. Tika pārdotas arī dažādas preces: kabeļi,

datortehnika, sadales bloki. Ar UAB “Wisdom LT” veica darījumus 2012.gada augustā un oktobrī. Pats personīgi

piedalījās darījumos. Pats šos darījumus organizēja. Preces 2012.gada augustā un oktobrī pirktas no SIA “Zizi TR”. Preču

piegādi uz UAB “Wisdom LT” norādīto adresi veica konkrētais uzņēmums, no kā SIA “Irires” preci iegādājās ( lietas

1.sējuma 212.-214.lapa).

[5.3.8] SIA “Irires” kā vienīgo darījumu partneri deklarējusi SIA “Zizi TR”. Šis uzņēmums reģistrēts 2012.gada aprīlī,

taču jau tā paša gada novembrī izslēgts no pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra sakarā ar nesasniedzamību

juridiskajā adresē. Pamatdarbības veids – vispārējā ēku tīrīšana. 2012.gada pārskats nav iesniegts, struktūrvienību nav,

resursu nav. Juridiskā adrese reģistrēta nekustamajā īpašumā /adrese D./, taču atbilstoši dienesta noskaidrotajam šā

īpašuma īpašnieks nav devis piekrišanu SIA “Zizi TR” reģistrēt juridisko adresi savā nekustamajā īpašumā. Pievienotās

vērtības nodokļa deklarācijās iekļauti darījumi zem 1000 latiem. Vienīgais darbinieks, kas vienlaicīgi ir arī valdes

loceklis – Tadžikistānas pilsonis /pers. K/ (/pers. K/), kurš darījumu noformēšanas laikā Latvijas Republikas robežu nav

šķērsojis, vīzu un darba atļaujas nav saņēmis.

[5.3.9] Papildus minētajam tiesa konstatēja, ka lietā ir nekustamā īpašuma /adrese A/, īpašnieka /pers. L/ 2013.gada

12.jūlija vēstule, kurā /pers. L/ informēja, ka uzņēmums UAB “Wisdom LT” viņam nav zināms un nevienam minētā

nekustamā īpašuma īrniekam viņš nav devis piekrišanu nodot telpas apakšnomā (lietas 1.sējuma 209.lapa).

Pieteicēja 2014.gada 25.jūlija apstrīdēšanas iesniegumam pievienoja SIA “Inter Speed” un UAB “Wisdom LT”

2011.gada 8.septembra nomas līgumu par darba vietas iznomāšanu Čiekurkalna 1.līnijā 84-212, Rīgā. Līgums paredz, ka

iznomātājam (SIA “Inter Speed”) ir pienākums saņemt un atvērt nomniekam sūtīto korespondenci, nodrošināt

korespondences uzglabāšanu un paziņot to elektroniski. Uz līguma rakstveidā ir fiksēta /pers. L/ piekrišana šā īpašuma

nodošanai apakšnomā UAB “Wisdom LT” (lietas 2.sējuma 214.-215.lapa).

Lai noskaidrotu iemeslu pretrunīgajai /pers. L/ sniegtajai informācijai, tiesa lūdza /pers. L/ sniegt skaidrojumu par

nekustamā īpašuma Čiekurkalna 1.līnijā 84/212, Rīgā, iznomāšanu UAB “Wisdom LT”. 2016.gada 11.aprīlī tiesā saņemta

/pers. L/ vēstule, kurā paskaidrots, ka patiešām ir dota piekrišana SIA “Inter Speed” nodot telpas apakšnomā uzņēmumam

UAB “Wisdom LT”. Parasti piekrišana apakšnomai tiek dota izziņas veidā vai tiek piereģistrēta, taču šoreiz piekrišana tika

apstiprināta uz konkrētā līguma, tā netika piereģistrēta, līdz ar to radās kļūda sākotnēji sniegtajā paskaidrojumā (lietas

2.sējuma 236.lapa).

[5.4] Vērtējot pieteicējas un SIA “Shebe” savstarpēji noformētos darījumus, tiesa konstatēja turpmāk minētos

apstākļus.

[5.4.1] SIA “Shebe” pieteicējai par preču – mēbeļu sagatavju – piegādi 2012.gadā izrakstīja četras pavadzīmes

(15.novembrī, 3., 6., 14.decembrī), bet 2013.gadā – deviņas pavadzīmes (7.janvārī, 1. un 14.martā, 4. un 16.aprīlī, 2. un

9.maijā, 3.jūnijā un 8.augustā) (lietas 1.sējuma 186.-198. lapa). Pavadzīmēs kā preču izsniedzēja norādīta SIA “Shebe” un

preču izsniegšanas vieta – /adrese/, kā preču saņēmēja norādīta pieteicēja un preces saņemšanas vieta – /adrese C./. Kā

pārvadātāja norādīta pieteicēja, transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numurs /TL numurs/, vadītājs /pers. E/. Taču

2012.gada novembra, decembra, 2013.gada janvāra, marta – augusta pieteicējas vieglā automobiļa Opel Movano (valsts

reģistrācijas numurs /TL numurs/) ceļazīmēs kā šoferis norādīts /pers. G/ (nevis /pers. E/), savukārt kā adrese

norādīta – /adrese/ (nevis /adrese/), Rīga (lietas 1.sējuma 117.-121.lapa).

[5.4.2] /pers. G/ 2014.gada 28.maija paskaidrojumā, atbildot uz jautājumu, kā nodibināti kontakti ar SIA “Shebe”,

atbildēja, ka 2012.gada vasarā sāka meklēt mēbeļu sagatavju piegādātājus, kā rezultātā atsaucās vairākas firmas, tostarp

SIA “Shebe”, kuras piedāvājums bija finansiāli izdevīgākais, tāpēc pieteicēja pārtrauca sadarbību ar UAB “Wisdom LT” un

no SIA “Shebe” paņēma sagatavju paraugus, lai tos pārbaudītu pilnā apdares ciklā. Ar kvalitāti viss bija kārtībā un tika

uzsākta sadarbība. Preču transportēšanu nodrošināja pieteicēja ar kravas automašīnu, šoferis bija /pers. E/, preču

iekraušanu adresē /adrese B/, veica SIA “Shebe” darbinieki, kas atradās preču noliktavā (lietas 1.sējuma 106.-109.lapa).

[5.4.3] Pavadzīmēs norādītais šoferis /pers. E/ paskaidroja, ka no SIA “Shebe” saņēma un piegādāja mēbeļu

sagataves, mēbeļu sagatavju pārvadāšanu veica no adreses /adrese C/, uz adresi “Silmaļi 1”, Lielvārdes pagastā. Kravas

iekraušanā piedalījās gan SIA “Shebe” pārstāvji, gan arī pats, izkraušanā piedalījās tikai pieteicējas darbinieki. Materiāli tika

vesti ar transportlīdzekli Opel Movano. /adrese/, atradās noliktavas bāze. Materiālus personīgi izsniedza /pers. B/ (lietas

1.sējuma 110.-113. lapa).

[5.4.5] SIA “Shebe” ir dibināta 2012.gada 7.martā, juridiskā adrese – /adrese/. Valdes loceklis un vienīgā nodarbinātā

persona darījumu noformēšanas laikā bija /pers. B/, kas ir arī šā uzņēmuma amatpersona. 2012.gada 6.decembrī adresē

/adrese B/, reģistrēta struktūrvienība – noliktava. Transportlīdzekļi nav reģistrēti. Gada pārskats par 2012.gadu ir iesniegts,

taču 2014.gada 17.maijā uzņēmums izslēgts no pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra. SIA “Shebe” izrakstītajās

pavadzīmēs norādītais AS “Eesti Krediidipank” konts dienestā deklarēts tikai 2013.gada 21.martā. 2013.gada 7.jūnijā veikta

SIA “Shebe” apsekošana /adrese E./. Tās laikā konstatēts, ka minētajā adresē atrodas noliktavas tipa telpas vienstāvu ēkā.

Tajā atrodas vairāki uzņēmumi, taču par SIA “Shebe” jebkāda informācija – nosaukums, darba laiks u.tml. – nav atrodama.

Uzņēmuma pārstāvji netika sastapti un uzņēmuma saimnieciskā darbība netika konstatēta (lietas 1.sējuma 177.lapa).

[5.4.6] Uz dienesta 2014.gada 1.aprīļa aicinājumu ierasties dienestā un sniegt paskaidrojumus par darījumiem ar

pieteicēju /pers. B/ neatsaucās, taču 2014.gada 22.aprīlī dienestā saņemts /pers. B/ 2014.gada 17.aprīļa notariāli apliecināts

paskaidrojums (to apliecinājusi Rīgas apgabaltiesas zvērināta notāre Valsts amatpersona) (lietas 1.sējuma 172.lapas

2.puse – 173.lapa). Apliecinājumā par liecību sniegšanu norādīts, ka /pers. B/ apliecina, ka laika posmā no 2012.gada

7.marta līdz 2013.gada 4.februārim bija SIA “Shebe” īpašnieks un amatpersona un veica aktīvu saimniecisko darbību.

Uzņēmums dibināts 2012.gada 7.martā un kopš 2012.gada 31.marta reģistrēts kā pievienotās vērtības nodokļa maksātājs.

No 2012.gada 15.novembra līdz 2013.gada 8.augustam SIA “Shebe” realizēja preces pieteicējai un izrakstīja pavadzīmes.

Preču transportēšanu nodrošināja pieteicēja. Apliecināja, ka realizēja pieteicējai mēbeļu sagataves un pats parakstīja

pavadzīmes. Apliecināja, ka pieteicēja par precēm samaksāja 137 240,65 euro. Grāmatvedībā tika iegrāmatoti darījumi ar

pieteicēju, tie tika arī deklarēti. Tā kā SIA “Shebe” nebija tehniskā un darbaspēka nodrošinājuma, preces tika iegādātas no

cita uzņēmuma.

[5.4.7] Līdzīga satura /pers. B/ paskaidrojumi dienestā saņemti arī 2014.gada 17.jūnijā (lietas 1.sējuma 174.-

176.lapa). Tajos papildus jau minētajam norādīts, ka preces, kuras tika piegādātas pieteicējai, SIA “Shebe” iegādājās no

Igaunijas uzņēmuma OU “Aderlena”. Pieteicējai domātās preces tika uzglabātas SIA “Shebe” noliktavā /adrese E./.

Transportēšanu uz noliktavu veica OU “Aderlena”, un par to atsevišķi līgumi netika slēgti, jo transports ietilpa preces cenā.

No SIA “Shebe” noliktavas transportēšanu veica pieteicēja, līgums par transportēšanu netika slēgts. Pavadzīmes /pers. B/

sagatavoja pats, parakstīja tad, kad pieteicēja apstiprināja preces atbilstību.

[5.4.8] /pers. B/ tika nopratināts arī tiesas sēdē, kur liecināja, ka bija SIA “Shebe” dibinātājs, iepirka preces no

Igaunijas uzņēmuma OU “Aderlena”. Apliecināja, ka pārdeva preces pieteicējai. Ar OU “Aderlena” valdes locekli /pers. P/

iepazinās draugu lokā. /pers. P/ /pers. B/ piedāvāja tirgot dažādas preces. /pers. B/ piekrita, nodibināja uzņēmumu, noīrēja

noliktavu un noslēdza sadarbības līgumu ar OU “Aderlena”. /pers. P/ iedeva preču katalogus, preču sarakstus ar

pieejamajām precēm, ko /pers. B/ piedāvāja atrastajiem klientiem. Tika piedāvāti tīrīšanas līdzekļi, auto ķīmija, vadi, kabeļi.

Pieteicējai pārdeva dēļu plates, līmplates. Preces tika vestas no Igaunijas, no OU “Aderlena” noliktavām. Pieteicēju atrada

internetā pēc sludinājuma portālā www.ss.lv, kur bija norādīts, ka uzņēmums iepērk oša un bērza dēļus un līmplates. /pers.

B/ bija priede, ko piedāvāt, tāpēc viņš sazvanījās ar /pers. G/ un piedāvāja parādīt preču paraugus, ko dabūja no

OU “Aderlena”. Paraugus /pers. G/ apskatīja noliktavā /adrese/, un izvēlējās priedi. SIA “Shebe” ar pieteicēju nebija

noslēgts sadarbības līgums, tika noslēgta mutiska vienošanās. Par katru kravu bija pēcapmaksa. Vienā reizē pieteicējai

pārdeva vidēji 10-15 m3 priedes, ka ir aptuveni sešas tonnas. Līmplates garums un biezums katrā reizē atšķīrās – biezums

bija 15-18 mm, garums 1,50-2 m, platums 40-60 cm, dažreiz pat 80 cm. OU “Aderlena” piegādāja preci pati, bet pieteicēja

brauca precei pakaļ uz /adrese E./. /pers. P/ bija līdzi piegādes reizēs, pie stūres bija šoferis Viktors, kurš runāja krieviski.

Pirmajā reizē no pieteicējas puses uz noliktavu atbrauca /pers. G/ un /pers. E/. Pārējās reizēs precei pakaļ brauca tikai /pers.

G/ dēls /pers. E/. Noliktava bija 55 m2 liela, griestu augstums 3 m, tāpēc tajā varēja iekraut 10-15 m3 priedes. Norādīja, ka

pirmo partiju, cik varēja, sakrāva pieteicējas busiņā. Tas bija Opel garais busiņš baltā krāsā. Pārējo iekrāva noliktavā. /pers.

P/ aizbrauca prom, bet pieteicēja precei brauca pakaļ divas līdz četras reizes. OU “Aderlena” preci atveda vienā reizē, jo tai

bija liels transportlīdzeklis Volkswagen, bet tā nebija fūre un tai nebija piekabes. Kravnesība varēja būt ap 10 tonnām,

iespējams, ka pat vairāk. Ar pieteicēju šādi darījumi notika kādas 10 reizes. Dienā bija viena pavadzīme no OU “Aderlena”

un viena pavadzīme pieteicējai. /pers. B/ parakstīja pavadzīmes un iedeva tās /pers. E/. Preci galā pārbaudīja /pers. G/ un

tikai pēc tam parakstīja pavadzīmi. Ar vienu un to pašu pavadzīmi braukāja vairākas reizes, kamēr aizveda visu preci. /pers.

P/ un Viktors palīdzēja preci izkraut tikai no OU “Aderlena” transporta. Pieteicējas transportā preci krāva /pers. B/ un

/pers. E/. Pavadzīmes no OU “Aderlena” parakstīja /pers. P/. Nezina, vai šoferim bija CMR. Pavadzīmēs ar

OU “Aderlena” preču iekraušanas vieta bija norādīta Igaunija. OU “Aderlena” pašai nebija laika preci nogādāt pieteicējai.

Apgalvoja, ka SIA “Shebe” noliktavā uz durvīm bija SIA “Shebe” plāksnīte. Varbūt uz dienesta pārbaudes brīdi plāksnīte

bija noplēsta. Noliktavā maz darbojās, jo pārsvarā preces pārkrāva no mašīnas mašīnā. Noliktava tika izmantota tikai

sadarbībā ar pieteicēju. Norādīja, ka pavadzīmēs laikam ieviesusies kļūda, norādot noliktavas adresi. /pers. B/ arī skaidroja,

ka līmplates cena bija apmēram 500 euro par m3, cenas bija atkarīgas no līmplates platuma, garuma, biezuma. Pieļauj, ka

prece pavadzīmēs norādīta kā “koka palete” vai “koka plate”. Apliecināja, ka pats parakstīja lietas materiālos esošās

SIA “Shebe” pavadzīmes. Uz jautājumu, kāpēc pavadzīmēs kā prece norādīta “mēbeļu sagataves”, nevis bērza, oša vai

priedes līmplates, liecināja, ka /pers. G/ esot teicis, ka izmantos tās mēbeļu ražošanai un lūdzis pavadzīmēs norādīt

“mēbeļu sagataves”. Papildus skaidroja, ka neuzticējās Latvijas bankām, tāpēc pavadzīmēs norādīts Igaunijas bankas

konts. Nezināja, ka konta numurs jādeklarē dienestā, to vēlāk deklarējusi grāmatvede. Norādīja, ka šī grāmatvede bija jau no

SIA “Shebe” dibināšanas brīža. SIA “Shebe” vienīgais darbinieks bija /pers. B/. SIA “Shebe” tika veikts audits, bet nekādi

sodi netika piemēroti. Peļņa bija maza, jo bija mazs uzcenojums (0,01-3 procenti). Ar pieteicēju sazvanījās vai sarakstījās e-

pastā. Pieteicēja pateica, kādus izmērus un daudzumu vajag. Liecinieks informāciju tālāk nodevu OU “Aderlena”. E-pasts

bija /e-pasta adrese/. OU “Aderlena” e-pasts bija /e-pasta adrese/. Paskaidroja, ka ar OU “Aderlena” mēnesī bija ļoti daudz

darījumu, dienā pat 2-3 darījumi. Brauca tikai viena fūre. Liecinieks sastādīja divas pavadzīmes. Varbūt pāris reizes bija tā,

ka /pers. P/ atbrauca divas reizes, tāpēc bija divas pavadzīmes. Cik darījumi bija ar OU “Aderlena”, tik reizes brauca

mašīna. Jautāts, kāpēc augustā vienā datumā ir norādītas piecas piegādes, kas liek secināt, ka bijušas piecas mašīnas,

skaidroja, ka vienā mašīnā bija iekrautas preces divām vai trīs firmām. Faktiski apliecināja, ka vienā datumā OU “Aderlena”

piecas reizes atveda preci, par ko sastādītas piecas pavadzīmes.

[5.4.9] OU “Aderlena” kā vienīgais preču piegādātājs norādīta SIA “Shebe” pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās.

Atbilstoši dienesta noskaidrotajai informācijai OU “Aderlena” juridiskā adrese ir Tallinā, savukārt saimnieciskās

darbības veikšanas vieta – /adrese F./. Valdes loceklis – /pers. P/. Deklarētais uzņēmējdarbības veids – datoru, to perifēro

iekārtu un programmatūras vairumtirdzniecība. Darbinieki nav reģistrēti, transportlīdzekļu nav. 2014.gada 27.februārī

izslēgta no pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra.

Uz dienesta 2014.gada 15.aprīļa aicinājumu ierasties dienestā un sniegt paskaidrojumus par sadarbību ar SIA “Shebe”

/pers. P/ neieradās, tāpēc dienests izmantoja dienesta rīcībā esošo /pers. P/ 2013.gada 19.septembra paskaidrojumu (lietas

1.sējuma 200.lapa). Tajā norādīts, ka OU “Aderlena” saņem no SIA “Ford SD” visdažādākā sortimenta preces

tālākpārdošanai uzņēmumam SIA “Shebe”. Pēc SIA “Shebe” vajadzību apzināšanas tika piemeklētas preces. Tā kā

OU “Aderlena” transporta pakalpojumus nenodrošināja un prece tika realizēta iegādes dienas ietvaros, vienojās ar preču

piegādātāju, ka preces saņemšana un sekojoša nodošana klientam notiek klientam nepieciešamajā adresē, kur notiek arī

dokumentu parakstīšana. Uzņēmuma darbība saistīta ar starpniecības pakalpojumu nodrošināšanu, ko /pers. P/ veic pats

personīgi. Norēķini notiek ar Igaunijas bankas AS “Eesti Krediidipank” palīdzību. OU “Aderlena” Latvijā ir reģistrēta

pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā.

[5.10] Novērtējot minētos lietas faktiskos apstākļus un lietā iegūtos pierādījumus, tiesa atzina, ka nodokļa rēķini

neatbilst faktiski notikušiem darījumiem un pieteicēja zināja, ka iesaistās pievienotās vērtības nodokļa krāpšanas shēmā.

[5.11] Šādu secinājumu attiecībā uz pieteicējas darījumiem ar UAB “Wisdom LT” tiesa pamatoja ar turpmāk

minētajiem apsvērumiem.

[5.11.1] Iepriekš norādītie UAB “Wisdom LT” raksturojošie apstākļi nerada šaubas, ka šis uzņēmums pieteicējai

nevarēja piegādāt strīdus preci. No lietas nav noskaidrojams, vai un kur UAB “Wisdom LT” veica saimniecisko darbību.

Dienesta šaubas par UAB “Wisdom LT” saimnieciskās darbības veikšanu noliktavā /adrese B./, ir pamatotas, jo šī adrese

nav identificējama kā uzņēmuma saimnieciskās darbības veikšanas vieta, proti, šāda adrese dienestam nebija paziņota, un

šajā adresē nebija reģistrēta minētā uzņēmuma struktūrvienība. Līdz ar to dienests nevarēja veikt pārbaudi šajā adresē.

Turklāt, tā kā UAB “Wisdom LT” norādītajā adresē nebija reģistrējusi struktūrvienību, bet šā uzņēmuma amatpersona

/pers. F/ tiesas sēdē apgalvoja pretējo, ir pamats secinājumam, ka /pers. F/ pietiekami nepārzina uz sava vārda reģistrētā

uzņēmuma darbību. /pers. F/ liecības ir apšaubāmas arī tāpēc, ka nav ticami, ka nekustamajā īpašumā /adrese/, kur atrodas

liela, pamesta putnu ferma, citu komersantu nebija, proti, noliktavas telpas it kā tika iznomātas tikai /pers. F/. Turklāt /pers.

F/ nespēja paskaidrot, no kā šīs telpas tika nomātas. Ņemams vērā arī tas, ka sākotnēji /pers. F/ liecināja, ka noliktavā bija

daudz preču, taču vēlāk skaidroja, ka tur vispār preces netika uzglabātas, jo pēc preču piegādes uz noliktavu, tās uzreiz tika

pārkrautas un aizvestas tālāk pircējiem. Šajā sakarā tiesa norādīja, ka gadījumā, ja noliktavā preces netika uzglabātas, tad

nav saprotams, kāpēc bija nepieciešams nomāt tik lielas noliktavas telpas un tik tālu no Rīgas. Šeit tiesa arī norādīja, ka

/pers. F/ tiesas sēdē nevarēja atbildēt, cik km no Rīgas noliktava atradās. Savukārt, ja preces noliktavā tika uzglabātas, tad,

tiesas ieskatā, ir apšaubāmi, ka pamestā putnu fermā preču uzglabāšanai netika nodrošināta jebkāda apsardze, jo, kā

apgalvoja /pers. F/, apsardzes nebija.

Tiesa norādīja arī uz pretrunām /pers. F/ liecībās un pieteicējas pārstāvja paskaidrojumos, proti, /pers. F/ liecināja, ka

noliktavā bija tikai rokla palešu pārkraušanai, turpretim pieteicējas pārstāvis skaidroja, ka, ierodoties noliktavā, viņš esot

guvis pārliecību par UAB “Wisdom LT” spēju piegādāt nepieciešamās preces. Ja noliktavā preču nebija, kā to skaidroja

/pers. F/, tad nav saprotams, pamatojoties uz kādiem apstākļiem, pieteicējas pārstāvis izdarīja secinājumus par sava

darījumu partnera spēju veikt attiecīgos darījumus.

Papildus minētajam tiesa norādīja, ka, lai arī /pers. F/ tiesas sēdē apstiprināja UAB “Wisdom LT’ saimniecisko

darbību un darījumus ar pieteicēju, šādas liecības ir vērtējamas kritiski, jo no liecinieka liecībām kopumā par

UAB “Wisdom LT” nerodas priekšstats kā par reāli strādājošo uzņēmumu. Turklāt no liecinieka liecībām īsti nav

saprotams, kāpēc šis uzņēmums tika reģistrēts Lietuvā, kur saimniecisko darbību nekad neveica, un kāpēc šādam

uzņēmumam, kas saimniecisko darbību it kā veic Latvijā, grāmatvede bija Lietuvā. Turklāt liecinieka apgalvotais, ka reģistrēt

uzņēmumu Lietuvā palīdzēja grāmatvede, kas arī atrada juridisko adresi Lietuvā, kur uzņēmums faktiski nekad nav atradies,

norāda uz to, ka tomēr kāds cits cilvēks, nevis /pers. F/ vadīja uzņēmumu un noteica, kā tiks risināti ar uzņēmuma darbību

saistītie jautājumi.

Vienlaikus tiesa nepiekrita pieteicējai, ka attiecībā uz UAB “Wisdom LT” nav piemērojami Latvijas Republikas

nodokļu maksātāju pienākumi, jo šis uzņēmums saskaņā ar pavadzīmēm Latvijā veic saimniecisko darbību un ir reģistrējies

pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā. Tāpat ir nepamatots pieteicējas viedoklis, ka dienestam bija jāveic

UAB “Wisdom LT” saimnieciskās darbības pārbaude Lietuvā, jo deklarācijās darījumi deklarēti iekšzemē ar Latvijas

nodokļu maksātājiem, un /pers. F/ liecināja, ka Lietuvā saimnieciskā darbība nekad netika veikta.

[5.11.2] Tiesa piekrita dienestam, ka UAB “Wisdom LT” saimniecisko darbību adresē, kura norādīta kā šā uzņēmuma

biroja adrese, nav veicis. Proti, lietā ir divi pretrunīgi pierādījumi par nekustamā īpašuma /adrese A./, īpašnieka /pers. L/

atļauju UAB “Wisdom LT” ierīkot biroju šajā dresē. Sākotnēji /pers. L/ paskaidroja, ka par UAB “Wisdom LT” neko

nezina, turklāt nekustamā īpašuma /adrese A./, īrniekiem līgumā ietverta norāde, ka bez īpašnieka piekrišanas nevar telpu

nodot apakšnomā. Savukārt pieteicēja kopā ar apstrīdēšanas iesniegumu dienestā iesniedza nomas līguma kopiju, kas

apstiprina /pers. L/ piekrišanu nodot telpas apakšnomā UAB “Wisdom LT”. Arī tiesai /pers. L/ apstiprināja, ka

UAB “Wisdom LT” ir nomājusi telpas birojam norādītajā adresē.

Vērtējot minētos apstākļus, tiesa norādīja, ka, pirmkārt, nav saprotams, kādos apstākļos tika iegūta pieteicējas

apstrīdēšanas iesniegumam pievienotā līguma kopija, uz kuras ir attiecīgais /pers. L/ apstiprinājumu. Turklāt pieteicēja

dienestam solīja iesniegt līguma oriģinālu, taču tas netika iesniegts. Otrkārt, pat ja tāds oriģināls būtu, no līguma

nosacījumiem izriet, ka tas noslēgts formāli, jo neparedz faktiskas saimnieciskās darbības veikšanu, bet tikai “virtuāla

biroja” izveidi. Par to liecina līguma saturs, proti, iznomātāja pienākumi ir saņemt un atvērt UAB “Wisdom LT” adresēto

korespondenci, nodrošināt tās uzglabāšanu un par ienākošo pastu elektroniski paziņot nomniekam. Treškārt, tiesa

priekšroku un lielāku ticamību piešķīra sākotnējiem /pers. L/ paskaidrojumiem, kuros norādīts, ka viņš par UAB “Wisdom

LT” neko nezina un telpas šim uzņēmumam nevarēja tikt iznomātas, jo īrniekiem šādu tiesību nebija, bet pats /pers. L/

telpas nomā minētajam uzņēmumam nav nodevis. Tiesa norādīja, ka nav konstatējams iemesls, kura dēļ /pers. L/ būtu

ieinteresēts dienestam sākotnēji norādīt nepatiesu informāciju. Turklāt sākotnējais paskaidrojums bija pietiekami skaidrā

apgalvojuma formā, kas nerada aizdomas, ka paskaidrojuma sniedzējs varētu šaubīties par paskaidrojumā norādīto

informāciju, vai varētu to neatcerēties pietiekami labi. Ja patiešām /pers. L/ būtu ļāvis slēgt līgumu par telpu nodošanu

apakšnomā un uz šāda līguma pašrocīgi būtu rakstījis attiecīgo piekrišanu, tad viņš, visdrīzāk, sniedzot paskaidrojumus

dienestam, to būtu atcerējies. Ja šāds līgums pastāvēja bez /pers. L/ ziņas, tad jebkurā gadījumā tas neapliecina reālas

UAB “Wisdom LT” saimnieciskās darbības veikšanu attiecīgajā adresē. Šajā sakarā tiesa arī norādīja, ka “virtuālo biroju”

izveide un saimnieciskās darbības veikšanas vietas neesība ir viena no uzņēmuma fiktivitātes pazīmēm, kas kopsakarā ar

pārējo dienesta noskaidroto informāciju nerada šaubas, ka UAB “Wisdom LT” nav veikusi reālu saimniecisko darbību un

darījumus ar pieteicēju. Pie šāda secinājuma tiesa nonāca, ievērojot arī /pers. F/ tiesas sēdē liecināto par saimniecisko

darbību ofisā. Proti, lai arī /pers. F/ norādīja, ka izmantoja telpas, kuras tika nomātas birojam, un tikās tur ar sadarbības

partneriem, tiesa šādām liecībām nepiešķīra ticamību, jo /pers. F/ neatcerējās, no kā telpas iznomātas, turklāt šādas liecības

ir pretrunā ar līguma nosacījumiem, kur, kā minēts jau iepriekš, paredzēts, ka attiecīgajās telpās tiek izveidots tikai

“virtuālais birojs”.

[5.11.3] Par darījumu fiktīvo raksturu un tā attiecīgajiem mērķiem izskatāmajā gadījumā liecina arī apstāklis, ka

darījuma dalībnieku starpā nebija noslēgts rakstveida līgums. Lai arī tiesa piekrita pieteicējai, ka līgumu slēgšana rakstveidā

nav obligāta, vienlaikus tiesa norādīja, ka, ievērojot konkrēto darījumu vērtību, normālas komercdarbības prakses ietvaros

šāds līgums būtu slēdzams rakstveidā. Arī /pers. F/ norādīja, ka parasti par lieliem darījumiem līgumi tiek slēgti rakstveidā.

Tā kā rakstveida līgums nebija noslēgts, nav saprotams, kā darījuma dalībnieki vienojās par darījuma būtiskajām

sastāvdaļām. Tas nav saprotams arī no pavadzīmēm, jo, lai arī pavadzīmēs norādīts preču nosaukums (mēbeļu sagataves),

daudzums (m3), cena un vērtība, tomēr no šīs informācijas nevar identificēt būtiskas darījumu nianses – garantijas,

piegādes termiņus, apmaksas kārtību, soda sankcijas u.tml. apstākļus. Turklāt arī /pers. F/ un pati pieteicēja nav

izskaidrojuši, kā notika vienošanās par darījuma būtiskajām sastāvdaļām. Ja puses vienojās neslēgt līgumu rakstveidā, tad,

tiesas ieskatā, pavadzīmēs būtu jānorāda vismaz to apmaksas termiņš, taču strīdus pavadzīmēs šis nosacījums nav

norādīts, līdz ar to nav saprotams, kā /pers. F/ guva pārliecību, ka viņa izrakstītās pavadzīmes patiešām tiks apmaksātas.

Turklāt dienests konstatēja, ka pavadzīmēs norādīto kontu Igaunijas bankā UAB “Wisdom LT” dienestā nav deklarējis.

Tiesa norādīja arī to, ka no pavadzīmēs lietotā preču apzīmējuma “mēbeļu sagataves” nav iespējams saprast un

identificēt, kāda tieši prece tika piegādāta. Nav saprotams, kā puses vienojās par preču izmēriem, krāsu, daudzumu u.tml.

parametriem. Tāpat norādāms, ka nesakrīt pavadzīmēs un pieteicējas ceļazīmēs fiksētā informācija par šoferi, proti, ir

norādīti atšķirīgi šoferi.

Visu norādīto apstākļu kopums jeb trūkumi darījuma dokumentos, tiesas ieskatā, liecina, ka pieteicēja zināja, kādos

darījumos un ar kādiem mērķiem tā iesaistās, jo gadījumā, ja notiek reāla saimnieciskā darbība un tās ietvaros tiek

noformētas faktiskajiem apstākļiem atbilstošas pavadzīmes, tad nevajadzētu būt tādai situācijai, ka visās pavadzīmēs un

ceļazīmēs atšķiras norādītie šoferi vienā un tajā pašā maršrutā, un preces nav identificējamas. Tiesas ieskatā, viens no

iespējamajiem variantiem, kāpēc kļūdas pieļautas, ir dokumentu formāla noformēšana, nevis reāla darījumu veikšana. Turklāt

/pers. F/, sniedzot liecības saistībā ar preču nosaukumu, runāja par noteikta izmēra lamināta plāksnēm, taču

pavaddokumentos, kā jau minēts, norādītas mēbeļu sagataves. Tiesa vērtēja kritiski /pers. F/ izskaidrojumu, ka pavadzīmēs,

ko viņš izrakstīja pats, tika norādītas “mēbeļu sagataves”, nevis “lamināta plāksnes”, jo pieteicēja telefoniski šo preci

nosauca tieši par “mēbeļu sagatavēm”. Turklāt liecinieks tiesas sēdē nespēja atcerēties preces izmērus, sakarā ar ko tiesa

norādīja, ka uzņēmumam, izrakstot pavadzīmes un tālāk tās iegrāmatojot grāmatvedībā, tajās ir jānorāda tāds preces

nosaukums, lai prece būtu identificējama. Vienlaikus tiesa norādīja, ka būtu tikai loģiski, ja pircējs (pieteicēja) pieprasītu

atbilstošas pavadzīmes noformēšanu, jo pircēja interesēs ir kārtot grāmatvedības dokumentus tā, lai vēlāk dienests, veicot

pārbaudi, spēj izsekot preču izcelsmei un izlietojumam un spēj preces identificēt. Šajā lietā tiesa neatrada objektīvus

šķēršļus, kāpēc pavadzīmēs nebija iespējams norādīt, no kāda materiāla prece bija izgatavota, kādi bija tās izmēri u.tml.

preci raksturojošos apstākļus.

[5.11.4] Tiesa norādīja, ka lietā nav gūstams skaidrs priekšstats arī par preču transportēšanu, jo /pers. F/ praktiski

neko par preču izkraušanu un iekraušanu neatcerējās, nevarēja paskaidrot, kas un ar kādu transportu brauca pakaļ precēm,

apmēram cik reižu, un kad tika noformētas pavadzīmes. Savukārt pieteicējas pārstāvis skaidroja, ka precei pakaļ brauca

pieteicējas kravas busiņš, kurā preces iekrāva UAB “Wisdom LT” darbinieki. Tiesa norādīja, ka tam nav gūstams

apstiprinājums, jo UAB “Wisdom LT” attiecīgajos laika periodos nebija deklarējusi darbiniekus. Tātad, pretēji pieteicējas

apgalvotajam, UAB “Wisdom LT” darbinieki nevarēja iekraut preci pieteicējas transportlīdzeklī.

Savukārt, vērtējot /pers. F/ skaidrojumu, ka preces uz UAB “Wisdom LT” noliktavu atveda SIA “Irires”, preces bija

sapakotas, no smagā transportlīdzekļa izkrautas ar roklu un pēc tam ar rokām iekrautas pieteicējas busiņā, tiesa norādīja,

ka nav saprotams, kurš to darīja, jo, kā minēts jau iepriekš, UAB “Wisdom LT” un tās darījumu partneriem neb ija

darbinieku. Turklāt no pieteicējas skaidrotā izriet, ka pieteicēja preces iekrāvusi noliktavā “Vecozolos”, bet no /pers. F/

liecībām secināms, ka preces noliktavā tomēr nav atradušās – tās uzreiz iekrautas pieteicējas busiņā no piegādātāja

transportlīdzekļa. Tiesas vērtējumā, ja patiešām būtu tā, ka prece tika iekrauta no mašīnas mašīnā, tad pieteicējas pārstāvis

un šoferis /pers. E/ būtu dienestam to norādījuši. Tāpat tiesas vērtējumā, ja prece netiek uzglabāta noliktavā, tad

saimnieciski izdevīgāk un ekonomiskāk būtu, ja preces UAB “Wisdom LT” darījumu partneris SIA “Irires” būtu

transportējis tieši pieteicējai, nevis pārkrautu to no mašīnas mašīnā noliktavā. Tāpat nav loģiska izskaidrojuma, kāpēc /pers.

E/, būdams pilnvarots parakstīt pavadzīmes, tās nevarēja parakstīt preču saņemšanas brīdī, bet gan bija jāorganizē

pavadzīmju nogādāšana /pers. G/ un pēc tam attiecīgā eksemplāra nogādāšana atpakaļ /pers. F/. Arī šādai rīcībai nav

atrodams loģisks izskaidrojums, un pieteicēja to nav izskaidrojusi.

[5.11.5] Papildus minētajam, vērtējot /pers. F/ apgalvoto, ka faktiskais strīdus preču piegādātājs bija SIA “Irires”, tiesa

norādīja, ka atbilstoši šā uzņēmuma valdes locekļa /pers. J/ skaidrotajam preces tika iegādātas no SIA “Zizi TR”, kura tad

arī piegādāja preci UAB “Wisdom LT”.

No tā tiesa secināja, ka SIA “Irires” pildīja starpnieka funkciju, kas savukārt nozīmē, ka faktiskajam preču

piegādātājam vajadzētu būt SIA “Zizi TR”. Taču, pārbaudot šā uzņēmuma spēju piegādāt preci, dienests konstatēja, ka šis

uzņēmums neveic saimniecisko darbību, jo tam nav atbilstošu resursu, valdes loceklis un vienīgais darbinieks ir

Tadžikistānas pilsonis, kuram nav izsniegta vīza, nav darba un uzturēšanās atļaujas un attiecīgajā periodā nav fiksēts

robežas šķērsošanas fakts. Šā uzņēmuma 2012.gada augusta un oktobra pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās norādīti

darījumi zem 1000 latiem, arī deklarētais darbības veids (vispārējā ēku tīrīšana) neatbilst strīdus darījumiem, savukārt

juridiskās adreses īpašnieks nav devis piekrišanu reģistrēt juridisko adresi savā īpašumā.

[5.11.6] Ņemot vērā minēto apstākļu kopumu, tiesa atzina par pamatotu dienesta secinājumu, ka neviens no darījumu

ķēdē esošajiem komersantiem nav piegādājis preces, tādējādi arī pieteicēja tās nevarēja saņemt no UAB “Wisdom LT”,

proti, SIA “Zizi TR” preces nepiegādāja SIA “Irires”, kas tālāk nespēja piegādāt preces UAB “Wisdom LT”, kas secīgi tās

nevarēja piegādāt pieteicējai. Tiesa uzsvēra, ka šādu darījumu ķēžu veidošana, iekļaujot tajā fiktīvus uzņēmumus, liecina par

krāpniecisku shēmu veidošanu ar nolūku liegt izsekot preču izcelsmei un kustībai.

[5.11.7] Par darījumu formālu noformēšanu un pieteicējas iesaistīšanos krāpnieciskajās shēmās, tiesas ieskatā, liecina

arī /pers. F/ liecību un /pers. G/ paskaidrojumu pretrunas. Proti, /pers. F/ liecināja, ka nekādu problēmu ar preču piegādi un

kvalitāti nebija, un pieteicēja ir norēķinājusies par precēm pilnībā. Savukārt pieteicējas pārstāvis skaidroja, ka otrajā piegādē

piegādātās preces kvalitāte esot bijusi slikta, tāpēc sadarbība ar UAB “Wisdom LT” pārtraukta. Tiesa šādus

paskaidrojumus vērtēja kritiski, jo gadījumā, ja patiešām prece neatbilstu pieprasītajai kvalitātei, par to būtu paziņots

piegādātājam, un prece vai nu būtu jāapmaina, vai jāatdod samaksātā nauda, vai arī samaksa par preci netiktu veikta vai tā

tiktu samazināta. Citiem vārdiem sakot, pieteicējai, saņemot nekvalitatīvu preci, būtu uz to jāreaģē. Taču pieteicēja nekādas

pretenzijas preces kvalitātes sakarā nav izteikusi. Tiesa atzina par neizprotamu pieteicējas izskaidrojumu, ka pretenzijas

netika izteiktas, jo nekvalitatīvās mēbeļu sagataves “kaut kur jau varēja izmantot”. Tiesas ieskatā, nav loģiska izskaidrojuma

pieteicējas rīcībai, pasūtot kvalitatīvu preci un vienojoties par tās cenu (kā apgalvoja pieteicēja), bet vēlāk šo cenu maksājot

par saņemto nekvalitatīvo preci.

Tāpat nesaskan pieteicējas paskaidrojumi, ka ar UAB “Wisdom LT” sadarbība pārtraukta, jo SIA “Shebe” no

vairākiem citiem iespējamajiem piegādātājiem piedāvājusi vislētāko cenu. Tiesa konstatēja, ka UAB “Wisdom LT” augustā

preci pieteicējai piegādāja par 450 latiem par m3, bet oktobrī – par 551,7 latiem par m3, savukārt SIA “Shebe” preces

piegādāja par nemainīgu cenu, proti, par 527,103 latiem par m3. Tādējādi redzams, ka pirmā UAB “Wisdom LT” piegāde,

kas atbilstoši pieteicējas skaidrotajam bija kvalitatīva, piegādāta par ievērojami zemāku cenu, nekā norādīts SIA “Shebe”

pavadzīmēs. Līdz ar to minētie pieteicējas valdes locekļa paskaidrojumi nav atzīstami par ticamiem, un arī šādas pretrunas

apstiprina pašas pieteicējas piedalīšanos nodokļu izkrāpšanas shēmā.

Turklāt, neskatoties uz tiesas aicinājumiem /pers. G/ ierasties uz tiesas sēdi paskaidrojumu sniegšanai, un, neskatoties

uz to, ka arī pieteicējas pilnvarotā pārstāve solīja, ka valdes loceklis noteikti ieradīsies paskaidrojumu sniegšanai, /pers. G/

uz tiesas sēdi tā arī neieradās, līdz ar to tiesai nebija iespējas uzdot jautājumus par darījumu detaļām un precizēt kādas

neskaidrības vai nekonsekvences, savukārt pieteicējas pilnvarotā pārstāve uz visiem tiesas jautājumiem nevarēja atbildēt, kas

ir loģiski, jo viņa darījumu slēgšanā un darījumu noformēšanā nav piedalījusies.

[5.11.8] Vērtējot pieteicējas pilnvarotās pārstāves argumentu, ka tiesai jāņem vērā /pers. F/ notariāli apliecinātais

paskaidrojums, kurā viņš apstiprina darījumus ar pieteicēju un liecina par darījumu faktiskajiem apstākļiem, tiesa norādīja

turpmāk minēto.

Jautāts, kādos apstākļos tapis šis paskaidrojums, /pers. F/ tiesas sēdē norādīja, ka to darīt viņam ieteica grāmatvede.

Pirms doties pie notāra, pats sastādīja paskaidrojumu, jo pirms iešanas pie notāra /pers. F/ bija dabūjis jautājumus, tāpēc

arī zināja, kas tieši dienestu interesē. Tiesa norādīja, ka, pirmkārt, notāra klātbūtnē sniegtie paskaidrojumi vērtējami kā

jebkurš cits rakstveida pierādījums kopsakarā ar citiem lietā esošajiem pierādījumiem. Šādam pierādījumam nav piešķirama

tiesas sēdē nopratinātā liecinieka liecības nozīme. Otrkārt, ar lietas materiāliem neapstiprinās, ka dienests /pers. F/, pirms

viņš devās pie notāra paskaidrojumu sniegšanai, būtu nosūtījis jautājumus, uz kuriem /pers. F/ varētu sagatavot atbildes. No

lietas redzams, ka dienests aicināja /pers. F/ ierasties dienestā sniegt paskaidrojumus par sadarbību ar pieteicēju un uzrādīt

viņa rīcībā esošus darījumu apliecinošus dokumentus. Taču /pers. F/ uz šo aicinājumu nereaģēja, proti, dienestā neieradās.

Tā vietā /pers. F/ devās pie notāra.

Ievērojot šos apstākļus, tiesa norādīja, ka tai ir pamatotas aizdomas, ka paskaidrojumu saturu pirms liecinieka došanās

pie notāra sagatavojusi pati pieteicēja, jo tā zināja, kādi tieši apstākļi dienestu interesēs. Citādi tiesa neatrada loģisku

izskaidrojumu tam, kāpēc lai /pers. F/ nereaģētu uz dienesta aicinājumu un nesniegtu paskaidrojumus dienestā, bet gan labāk

dotos pie notāra un par šo pakalpojumu vēl papildus samaksātu apmēram 50 euro. Turklāt paskaidrojuma sniegšanas brīdī

/pers. F/ vairs nebija UAB “Wisdom LT” valdes loceklis un viņa rīcībā attiecīgi nevarēja būt grāmatvedības dokumentu,

secīgi viņš bez dokumentiem nevarēja atcerēties tādas darījumu detaļas, kā precīzs datums un naudas summas. Arī šis

apstāklis liecina par pieteicējas dalību konkrētā pierādījuma tapšanā un tādējādi arī par pieteicējas iesaistīšanos

ļaunprātīgajos darījumos.

[5.12] Savukārt saistībā ar pieteicējas darījumiem ar SIA “Shebe” tiesa norādīja šādus apsvērumus un argumentus,

kas, tiesas ieskatā, pamato pieteicējas un SIA “Shebe” starpā noformētā darījuma faktisko neesību un pieteicējas

informētību par iesaistīšanos ļaunprātīgajos darījumos.

[5.12.1] Ņemot vērā iepriekš atreferētos SIA “Shebe” raksturojošos apstākļus, nav šaubu, ka SIA “Shebe” nevarēja

piegādāt pieteicējai strīdus preces. SIA “Shebe” valdes locekļa /pers. B/ paskaidrojumus un liecības par saimnieciskās

darbības veikšanu tiesa vērtēja kritiski, jo pamatotas aizdomas par mērķtiecīgu uzņēmuma dibināšanu fiktīvu darījumu

veikšanai rada tas, ka /pers. B/, izmantojot savu pazīšanos ar /pers. P/ un ņemot vērā /pers. P/ ierosinājumu, nodibināja

SIA “Shebe”, kura vienīgais sadarbības partneris, no kā iepirktas preces, bija tikai OU “Aderlena”, kā tas izriet no

pievienotās vērtības nodokļa deklarācijām. Turklāt no pievienotās vērtības nodokļa deklarācijām izriet, ka gan

SIA “Shebe”, gan UAB “Wisdom LT” bija vieni un tie paši darījumu partneri, kas papildus apliecina darījumu mākslīgumu.

Tiesa neatrada loģisku izskaidrojumu tam, kāpēc SIA “Shebe” norēķinu kontu atvēra Igaunijā, nevis Latvijā. Liecinieks

/pers. B/ norādīja, ka neuzticējās Latvijas bankām, tajā paša laikā liecinieks nenorādīja uz jebkādiem apstākļiem, kas

liecinātu, ka kāda no bankām kādreiz viņu būtu pievīlusi, it īpaši ņemot vērā, ka pirms tam viņš ar komercdarbību nebija

nodarbojies. Kritiku neiztur arī liecība, ka /pers. B/ neesot zinājis, ka bankas konts jādeklarē dienestā, tāpēc radusies

situācija, ka pavadzīmēs konts norādīts ātrāk, nekā tas deklarēts dienestā. Liecinieks nesniedza konsekventas liecības arī

par noliktavas izmantošanu, jo, no vienas puses, liecināja, ka saimnieciskajai darbībai iznomāja noliktavu, no otras puses,

liecināja, ka noliktavu neizmantoja, preces pārkrāva no mašīnas mašīnā. Noliktavā esot uzglabātas tikai pieteicējai

paredzētās preces, kam, tiesas ieskatā, nav atrodams racionāls izskaidrojums. Turklāt arī šajā sakarā liecības ir pretrunīgas,

jo no liecinieka liecībām izriet, ka prece tika izkrauta no OU “Aderlena” mašīnas un iekrauta pieteicējas mašīnā.

[5.12.3] Vērtējot /pers. B/ liecināto, ka preci veda Igaunijas mašīna un katrā piegādē līdzi šoferim bija arī /pers. P/,

tiesa norādīja, ka tas ir pretrunā ar paša /pers. P/ paskaidrojumiem, ka viņš bija tikai starpnieks un preces SIA “Shebe”

piegādāja OU “Aderlena” piegādātājs. Tiesas ieskatā, reālas saimnieciskās darbības ietvaros nevar būt tik pretrunīgas

liecības.

Turklāt /pers. B/ liecība ir pretrunā arī ar darījuma dokumentiem, jo /pers. B/ liecināja, ka vienā dienā bija aptuveni

divas piegādes no Igaunijas, savukārt saskaņā ar dokumentiem ilgstošā periodā OU “Adrelena” piegādāja SIA “Shebe”

preces pat četras – septiņas reizes dienā. Vienlaikus tiesa norādīja, ka fiziski nav iespējams, ka preci no Igaunijas uz Latviju

ar vienu un to pašu mašīnu var atvest četras – septiņas reizes dienā, ņemot vērā arī to, ka atbilstoši liecinieka liecinātajam

preces no transporta izkrāvuši vien daži cilvēki, un visās piegādēs vienas dienas laikā klāt bija arī pats /pers. P/ (kas atkal ir

pretrunā ar /pers. P/ paskaidrojumiem).

Tiesas sēdē /pers. B/, kuram tika norādīts uz minētajiem apstākļiem, mēģināja atkāpties no liecībām, pieņemot, ka gan

jau OU “Aderlena” noliktavas bija Latvijā, nevis Igaunijā. Vērtējot šādu pieņēmumu, tiesa norādīja, ka tādā gadījumā nav

rodams izskaidrojums liecinieka liecinātajam, ka preču transportēšana tika nodrošināta ar Igaunijas transportlīdzekļiem.

Tāpat nav piešķirama ticamība tam, ka /pers. P/, būdams tikai starpnieks, fiziski kopā ar kādas transporta firmas šoferiem

piedalītos preču piegādēs un arī pats fiziski izkrautu preces, kā to apgalvoja /pers. B/. Turklāt, ja SIA “Shebe” preces

patiešām saņēma no Igaunijas, tad /pers. B/ nevarēja nezināt par CMR jeb par transportēšanas pavaddokumenta

nepieciešamību, ko /pers. B/, saņemot preci, būtu jāparaksta. Taču atbilstoši /pers. B/ liecinātajam viņš par šāda dokumenta

esību nebija informēts. Loģiskas atbildes nebija arī uz jautājumu, kāpēc noliktavas teritoriju vajadzēja izmantot tikai preču

pārkraušanai no mašīnas mašīnā, nevis preču uzglabāšanai. Tāpat nebija saprotams, kāpēc OU “Aderlena” pati nevarēja

aizvest preces uz pieteicējas saimnieciskās darbības vietu, it īpaši ievērojot liecinieka apgalvoto, ka pieteicēja pēc preces

brauca vairākas reizes. Liecinieka liecība, ka OU “Aderlena” nebija laika, tiesas ieskatā, nav vērtējama nopietni.

[5.12.4] Saistībā ar /pers. B/ liecību tiesa norādīja arī to, ka viņš ļoti labi atcerējās, ka pieteicēju atrada internetā pēc

sludinājuma par oša un bērza dēļu un līmplašu iepirkšanu. Tai pašā laikā /pers. B/ pieteicējai esot piedāvājis priedes, un

pieteicēja bijusi ar mieru tās iepirkt, pirms tam paraugus apskatot /pers. B/ noliktavā. /pers. B/ apgalvoja, ka pieteicējai

pārdeva vidēji 10-15 m3 priedes, aptuveni sešas tonnas vienā reizē, līmplates garums un biezums katrā reizē atšķīrās.

Biezums bija 15-18 mm, garums bija 1,50-2 m, platums bija 40-60 cm, dažreiz pat 80 cm. Tiesa konstatēja, ka šādas

liecības neapstiprina citi pierādījumi, kā arī pieteicējas paskaidrojumi, jo tiesas sēdē pieteicējas pārstāve nevarēja raksturot

iepirkto preci ne pēc materiāla veida, ne lieluma. Tiesa arī norādīja, ka minētajiem preču parametriem bija jābūt norādītiem

pavadzīmē, proti, tajā būtu jānorāda gan līmplašu materiāls (priede vai cits koks), gan izmērs un citi parametri, lai prece

būtu identificējama. Turklāt, tā kā, vērtējot pieteicējas darījumus ar UAB “Wisdom LT”, tiesa jau izdarīja secinājumus par

identificējamas preces norādīšanas nepieciešamību pavadzīmēs, tad atkārtoti tos pašus secinājumus saistībā ar pieteicējas

un SIA “Shebe” darījumiem tiesa nenorādīja.

Vienlaikus tiesa norādīja, ka aizdomas par darījumu faktisko esību rada arī tas, ka /pers. B/ visu laiku runāja par

līmplatēm, bet visos pavaddokumentos norādīts, ka it kā tika piegādātas mēbeļu sagataves. Uz tiesas jautājumu, kāpēc

SIA “Shebe”, sagatavojot pavadzīmes, preci nav nosaukusi par “priedes līmplatēm”, /pers. B/ atbildēja, ka pieteicēja

gribēja pirkt mēbeļu sagataves, tāpēc tā arī tika norādīts pavadzīmēs. Tomēr, tiesas ieskatā, tas nedod loģisku

izskaidrojumu šādai pavadzīmju aizpildīšanas kārtībai, proti, nav saprotams, kāpēc pavadzīmēs nevarēja tikt norādīta tieši

tā prece, kas ir kā tika piegādāta. Pieteicējas pārstāvji šajā sakarā skaidroja, ka tika iepirkta standarta prece, tāpēc nekādi citi

parametri pavadzīmēs netika norādīti, jo nebija tādas nepieciešamības. Taču, iepazīstoties internetā ar pieejamo informāciju

par mēbeļu sagatavēm, tiesa konstatēja, ka to izmēru iespējamība ir ārkārtīgi plaša un nekādi standarti šajā sakarā netiek

piedāvāti. Līdz ar to pieteicējas paskaidrojumiem ticamība nav piešķirama, un arī šā iemesla dēļ tiesa apšaubīja strīdus

darījumu faktisko esību un pieteicējas apgalvojumus, ka tā nezināja par iesaistīšanos ļaunprātīgajos darījumos.

[5.12.5] Tiesa atzina, ka šaubas par reālu SIA “Shebe” saimniecisko darbību un secīgi par tās darījumiem ar pieteicēju

rada arī tas, ka /pers. B/ nevarēja atcerēties sava uzņēmuma apgrozījumu, norādot, ka tas bijis no

100 000 latiem – 300 000 latiem, taču atbilstoši pievienotās vērtības nodokļa deklarācijām vairākus mēnešus tas bija pat

800 000 latu. Tiesas ieskatā, lai arī, iespējams, precīzu skaitli nevar atcerēties, tomēr minētā atšķirība ir ievērojama. Turklāt,

atbildot uz dienesta jautājumu par darījumu biežumu ar OU “Aderlena”, /pers. B/ tā arī nespēja sniegt konsekventu un

saprotamu liecību, kas arī dod pamatu apšaubīt /pers. B/ liecības patiesumu.

[5.12.6] Tiesa norādīja, ka darījumu ticamību ļauj apšaubīt arī tas, ka dienests veica SIA “Shebe” noliktavas

apsekošanu, taču šo uzņēmumu pārstāvji netika sastapti, kā arī netika konstatētas jebkādas norādes par SIA “Shebe” esību

un tās darba laiku attiecīgajā adresē. Šajā sakarā pieteicējas pārstāve norādīja, ka dienests apsekošanu veica pusdienlaikā un

attiecīgajā adresē atradās tikai 10 minūtes, līdz ar to, pieteicējas ieskatā, /pers. B/ varēja uz vietas arī nebūt. Tomēr tiesa

atzina, ka gadījumā, ja SIA “Shebe” attiecīgajā dienesta apsekotajā adresē veiktu reālu saimniecisko darbību, vajadzētu būt

kādām norādēm par konkrēta komersanta atrašanos noteiktajā teritorijā. Tiesas ieskatā, pretējā gadījumā, var būt apgrūtināti

un pat neiespējami ne vien dienestam, bet arī preču piegādātājiem atrast konkrēto uzņēmumu. Vienlaikus tiesa atzina, ka

minētajam apstāklim pašam par sevi nav izšķirošas nozīmes, tomēr būtiska nozīme ir pievēršama tam, ka atbilstoši lietas

materiāliem konkrētajā apsekošanas datumā uz attiecīgo adresi OU “Aderlena” piegādāja piecas kravas, kas nozīmē, ka

kādam no SIA “Shebe” pārstāvjiem tomēr būtu bijis jābūt attiecīgajā datumā konkrētajā adresē, ir īpaši ievērojot liecinieka

skaidroto, ka preces tika izkrautas no mašīnas un uzreiz iekrautas mašīnā, kam ir nepieciešams zināms laiks.

Šādu apstākļu kopumā tiesa atzina, ka ir pamats apšaubīt SIA “Shebe” saimniecisko darbību noliktavā /adrese E./, un

secināt, ka tajā preču iekraušana nav notikusi. Secīgi, tā kā preču iekraušana šajā adresē nenotika, un ievērojot, ka pieteicēja

atbilstoši tās skaidrotajam pēc precēm brauca pati, tiesa atzina, ka tas liecina par to, ka pieteicēja zināja par krāpšanos

nodokļu jomā.

[5.12.7] Papildus minētajam tiesa norādīja, ka pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās OU “Aderlena” deklarēja

darījumus iekšzemē ar SIA “Melinad”, SIA “Ford AD” un SIA “Tip Top RD”. /pers. P/ rakstveida paskaidrojumā

norādīja, ka preces priekš SIA “Shebe” iepirktas no SIA “Ford AD”. Pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās redzams,

ka OU “Aderlena” darījumi ar SIA “Ford AD” deklarēti 2013.gada aprīlī, maijā un jūnijā, bet piegādes SIA “Shebe”

deklarētas gan 2012.gada novembrī un decembrī, gan 2013.gadā no janvāra līdz augustam, tātad informācija nesakrīt.

Dienests pārbaudīja minēto deklarēto apakšuzņēmēju spēju piegādāt preces un noskaidroja, ka apakšuzņēmēji nav veikuši

reālu saimniecisko darbību. Dienests konstatēja, ka gan SIA “Ford AD”, gan visiem pārējiem OU “Aderlena” deklarētajiem

darījumu partneriem nav ne saimnieciskās darbības veikšanas vietas, ne strādāt spējīgas komersanta izpildinstitūcijas, ne

materiāltehnisko un darba spēka resursu, darījumi strīdus darījumu apjomā nav deklarēti, pamatdarbības veidi neatbilst

strīdus darījumiem. Šādu apstākļu kopumā tiesa piekrita dienestam, ka OU “Aderlena” deklarētie darījumu partneri nevarēja

piegādāt preci OU “Aderlena”, lai tā šīs preces varētu piegādāt SIA “Shebe”, kura attiecīgās preces tālāk varētu piegādāt

pieteicējai. Turklāt arī /pers. P/ paskaidrojumi, ka preces SIA “Shebe” piegādāja tas komersants, no kā OU “Aderlena”

preces pirka, ir pretrunā /pers. B/ liecībām, ka preces piegādātas no Igaunijas, un katrā piegādē kopā ar šoferi bija arī /pers.

P/. Tiesa atzina, ka faktiski lietā nav iespējams identificēt preču izcelsmi, kas papildus jau iepriekš minētajam rada pamatotas

aizdomas par fiktīviem darījumiem un formālu dokumentu noformēšanu.

[5.12.8] Šaubas par darījumu īstumu rada arī nepilnības un trūkumi pavadzīmēs. Pirmkārt, pavadzīmēs norādīta

faktiski neidentificējama prece. Šis trūkums tika vērtēts jau saistībā ar UAB “Wisdom LT” izrakstītajām pavadzīmēm, tāpēc

atkārtoti tos pašus secinājumus tiesa nenorādīja. Savukārt saistībā ar pieteicējas pārstāves argumentu, ka preču izmēri netika

norādīti, jo tika piegādāta standarta prece, tiesa vērsa uzmanību uz /pers. B/ liecināto, ka katru reizi izmēri bija citi, turklāt to

atšķirības bija būtiskas. Līdz ar to tiesa atzina, ka nav gūstams apstiprinājums minētajam pieteicējas pārstāves argumentam.

Turklāt, sniedzot liecības, /pers. B/ konsekventi runāja par preci – līmplatēm, taču pavadzīmēs preces nosaukums ir

“mēbeļu sagataves”. Tāpat kā darījumos ar UAB “Wisdom LT”, arī darījumos ar SIA “Shebe” pieteicējas noformētajās

pavadzīmēs un ceļazīmēs ir norādīti dažādi šoferi. Tiesa piekrita dienestam, ka šādu nekonsekvenci, iespējams, varētu

izskaidrot ar neuzmanības kļūdu, ja tā būtu pieļauta vienu reizi, taču tāda kļūda pieļauta ilgstoši un sistemātiski, turklāt tā nav

vienīgā. Pavadzīmēs norādīta arī neprecīza SIA “Shebe” noliktavas adrese, proti, nevis /adrese E./, bet /adrese/. Vienas un

tās pašas kļūdas pieļaušanu ilgstoši un sistemātiski visu sadarbības periodu tiesa izskaidroja ar dokumentu formālu

noformēšanu. Ja pavadzīmes izrakstīja SIA “Shebe”, tad informāciju par pieteicēju tai paziņo pieteicēja, kas savukārt

nozīmē, ka kļūdas pieļāvusi pati pieteicēja, kas secīgi netieši liecina par pašas pieteicējas iesaistīšanos darījumu formālā

noformēšanā. Turklāt atsevišķās SIA “Shebe” izrakstītajās pavadzīmēs norādīts tāds konta numurs, kas dienestā nebija

deklarēts.

[5.12.9] Tiesa atzina, ka darījumu īstumu liek apšaubīt arī pieteicējas pārstāvja /pers. G/ paskaidrotais, ka pēc preces

uz SIA “Shebe” noliktavu ar pieteicējas busiņu brauca /pers. E/, taču pavadzīmes parakstīja pats /pers. G/. Kā norādīts jau

iepriekš, nav atrodams loģisks izskaidrojums, kāpēc /pers. E/, būdams pilnvarots parakstīt pavaddokumentus, nevis pats

tos parakstīja pie preču saņemšanas, bet gan veda pavaddokumentus /pers. G/, un tad secīgi tika risināts jautājums par

attiecīgā eksemplāra atdošanu /pers. B/. Arī /pers. B/ liecināja, ka pavadzīmi izrakstīja pats, taču parakstīja to pēc tam, kad

/pers. G/ pārbaudīja preces kvalitāti, proti, pēc tam, kad prece tika nogādāta pieteicējai. Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka

atbilstoši pieteicējas un tās darījumu partnera norādītajam pieteicēja, transportējot preces no darījumu partnera noliktavas uz

savu saimnieciskās darbības vietu bez parakstītajām pavadzīmēm, faktiski transportējusi preci bez preces izcelsmi

apliecinošiem dokumentiem. Turklāt /pers. E/ paskaidroja, ka preci noliktavā uzkrāva SIA “Shebe” darbinieki, taču

SIA “Shebe” darbinieku nebija, ko apstiprināja arī /pers. B/. Savukārt, ja preču izkraušanā un iekraušanā būtu piedalījies

Igaunijas transporta šoferis, kā to apgalvoja /pers. B/, pieteicējas pārstāvjiem, kas paši pārvadāja preci un tātad piedalījās

tās iekraušanā, par to būtu jāzina. Tāpat pieteicējas pārstāvim un /pers. E/ būtu bijis jānorāda uz tik būtiskiem apstākļiem kā

preces pārkraušana no mašīnas mašīnā, nevis no noliktavas telpas mašīnā, kā arī uz to, ka viena pavadzīme bija paredzēta

vairākiem pārvadājumiem vienā dienā. Taču uz šādiem apstākļiem netika norādīts ne dienestam, ne tiesai. Minētās

nesakritības tiesas sēdē nebija iespējams noskaidrot, jo /pers. G/, kā jau tas tika norādīts, uz tiesas sēdēm neieradās.

[5.12.10] Papildus minētajam, atbildot uz pieteicējas pārstāves argumentu par nepieciešamību vērtēt /pers. B/ notariāli

apliecināto paskaidrojumu, kurā apstiprināti strīdus darījumi, tiesa norādīja tos pašus argumentus, kas norādīti saistībā ar

/pers. F/ notariāli apliecināto paskaidrojumu. Papildus saistībā ar pieteicējas darījumu partneru amatpersonu notariāli

apstiprinātajiem paskaidrojumiem tiesa norādīja, ka aizdomīgi ir arī tas, ka abi liecinieki, proti, gan /pers. B/, gan /pers. F/,

nebūdami saistīti viens ar otru un dzīvodami dažādās pilsētās, izvēlējušies doties pie viena un tā paša notāra (/pers. V/).

Tiesas ieskatā, tas izskaidro pieteicējas interesi mēģināt pārliecināt dienestu par darījumu īstumu, jo pieteicēja ļoti labi

apzinās savu lomu konkrētajos ļaunprātīgajos darījumos.

[5.12.11] Tiesa norādīja, ka lietā ir vēl virkne dažādu nesakritību un pretrunu, tostarp tās, par kurām dienests runājis

audita pārskatā un pārsūdzētajā lēmumā, taču, tiesas ieskatā, tai nav pienākuma izvērtēt jebkuru sīkāko nesakritību un

nekonsekvenci, ņemot vērā, ka ar spriedumā jau izvērtētajiem apstākļiem ir vairāk nekā pietiekami, lai būtu pamats apgalvot,

ka dienests pamatoti liedzis pieteicējai atskaitīt priekšnodokli, jo konstatējis, ka tā ir iesaistījusies pievienotās vērtības

nodokļa izkrāpšanā, noformējot faktiski neesošus darījumus.

[5.12.12] Savukārt, vērtējot pieteicējas pārstāves argumentu, ka SIA “Shebe” bija veikta tematiskā pārbaude un

nekādas pretenzijas par strīdus darījumiem no dienesta puses netika izvirzītas, tiesa norādīja, ka tematiskās pārbaudes un

audita pārbaudes apjomi, kā arī šo pārbaužu tiesiskās sekas atšķiras tik būtiski, ka nodokļu maksātājs nevar tiesiski

paļauties uz tematiskās pārbaudes rezultātiem tādējādi, ka audita ietvaros vairs netiks apšaubīta darījumu atbilstību

faktiskajiem apstākļiem un to faktiskā esība.

[5.13] Papildus minētajam tiesa norādīja, ka gadījumos, kad uzņēmums dibināts īsi pirms strīdus darījumiem un drīz

pēc strīdus darījumiem to atsavina, neiesniedz gada pārskatu par to gadu, kurā veikti strīdus darījumi, kā arī izslēgts no

pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra par pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju un dokumentu neiesniegšanu,

liecina par tāda uzņēmuma dibināšanu, kas faktiski ir fiktīvs un tā rekvizīti tiek izmantoti fiktīvu darījumu noformēšanā.

[5.14] Tāpat tiesa norādīja, ka atbilstoši Augstākās tiesas atzītajam, jo vairāk fiktīvo elementu ir strīdus darījumā, jo

lielāka iespējamība, ka auditētais nodokļu maksātājs ir saistīts ar šo darījumu fiktivitāti, un tiesas vērtējumā izskatāmajā lietā

ir konstatēti ļoti daudzi fiktīvie elementi. Šīs daudzās epizodes un nesakritības vairs nav izskaidrojamas ar nejaušību.

Līdzīgā lietā Augstākā tiesa atzinusi, ka, izvērtējot pārbaudē konstatētos faktiskos apstākļus, katrs no minētajiem darījumu

faktiskās neesības pierādījumiem atsevišķi var būt apstrīdams no nodokļu maksātāja viedokļa, bet, izvērtējot situāciju

kopumā, gandrīz neiespējama ir visu šo apstākļu nejauša sakritība (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 31.augusta sprieduma

lietā Nr.SKA-250/2012 6.punktu ). Pieteicēja ar saviem paskaidrojumiem un dokumentiem nav novērsusi šaubas par

darījumu fiktīvo raksturu. Pieteicējas apgalvojumi, ka darījumi ir faktiski notikuši, vērtējami kritiski, jo lietā ar objektīviem

pierādījumiem pierādīts pretējais.

Vienlaikus tiesa uzsvēra, ka atbilstoši Augstākās tiesas nolēmumos izdarītajām atziņām līdzīgās lietās, pieteicējas

krāpšanos un ļaunprātību ir pieļaujami pierādīt ar netiešiem pierādījumiem, visaptverošu lietas apstākļu novērtējumu un

pašas pieteicējas novērtējumu. Tiesa atzina, ka lietā esošie netiešie pierādījumi atzīstami par objektīviem, jo tie bijuši

pieejami visiem lietas dalībniekiem un ir objektīvi novērtēti. Visi apstākļi kopumā tiesas vērtējumā liecina, ka pieteicēja zināja

par iesaistīšanos krāpnieciskajās darbībās, kas ir pamats liegt izmantot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības. Tiesa ir veikusi

pieteicējas novērtēšanu un nonākusi pie tāda pat secinājuma, kā dienests pārsūdzētajā lēmumā, proti, no visu pierādījumu

kopuma izriet, ka ir notikusi dokumentu formāla noformēšana fiskālu priekšrocību gūšanai.

[5.15] Rezumējot minēto, tiesa atzina par tiesiskiem un pamatotiem dienesta veiktos pievienotās vērtības nodokļa

aprēķinus.

[5.16] Savukārt, pamatojoties uz likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 4.panta pirmo daļu un Gada pārskatu

likuma 4.panta trešo daļu, tiesa par tiesiskiem un pamatotiem atzina arī dienesta veiktos uzņēmumu ienākuma nodokļa

aprēķinus. Tiesa konstatēja, ka pieteicēja 2012.gada peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādītajās pārdotās produkcijas

ražošanas izmaksās iekļāva apstrīdēto darījumu (par 2012.gadu) vērtību 44 168 latu apmērā. Dienests, konstatējot, ka

strīdus darījumi nav notikuši, par šo summu palielināja apliekamo ienākumu, vienlaikus dienests samazināja uz nākamajiem

taksācijas periodiem pārnestos nesegtos zaudējumu.

Atsaucoties uz Augstākās tiesas 2013.gada 12.jūnija kopsēdes spriedumu lietā Nr.SKA-21/2013, tiesa norādīja, ka gan

uzņēmumu ienākuma nodokļa, gan pievienotās vērtības nodokļa aprēķinā tiek ņemti vērā vieni un tie paši attaisnojuma

dokumenti (darījumu apliecinošie rēķini), uz abiem vienādi attiecas likuma “Par grāmatvedību” normas, tostarp tā 2.pants

par patiesas informācijas atspoguļošanu grāmatvedībā un 7.panta pirmā daļa par ierakstu izdarīšanu grāmatvedības

reģistros tikai saskaņā ar attaisnojuma dokumentiem. Tādēļ arī uz uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinu, nosakot

saimnieciskās darbības izmaksās iekļaujamos izdevumus, ir attiecināma tāda pati pieeja, kāda attīstīta jau iepriekš minētajā

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā priekšnodokļa atskaitīšanas lietās (sk. judikatūru, uz kuru ietvertas atsauces šajā

pašā Augstākās tiesas spriedumā).

Tādējādi, tā kā izskatāmajā lietā atzīts, ka darījumi starp pieteicēju un SIA “Shebe” un UAB “Wisdom LT” faktiski nav

notikuši, un pieteicēja zināja, ka iesaistās nodokļu krāpšanā, tad, tiesas ieskatā, dienests pamatoti veica korekcijas arī

uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinos.

Vērtējot pieteicējas norādi, ka dienests nav apstrīdējis ne faktisko preces saņemšanu, ne daudzumu, cenu un summu,

ne tālāko realizāciju, tiesa norādīja, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšana nedrīkst notikt automātiski, taču, kā

atzīts iepriekš minētajā Augstākās tiesas nolēmumā, nav pamata vienus un tos pašu dokumentus vērtēt citādi pievienotās

vērtības nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanai. Ja attaisnojuma dokumenti atzīti par fiktīviem un tie nav

iekļaujami grāmatvedības reģistros, tad tas attiecināms vienādi uz abiem nodokļiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka tiesa piekrīt

dienestam, ka pieteicēja pati apzināti iesaistījusies nodokļu krāpšanā.

[5.17] Savukārt, vērtējot pieteicējas argumentu, ka dienests pārkāpis pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas termiņu, tādējādi

pieļaujot būtisku procesuālu pārkāpumu, kas, pieteicējas ieskatā, ir pamats pārsūdzētā lēmuma atcelšanai, tiesa konstatēja,

ka dienests pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu saņēma 2014.gada 27.jūlijā, tātad sūdzība bija izskatāma līdz 27.augustam,

vai arī likumā noteiktā kārtībā termiņš bija jāpagarina līdz 27.novembrim. Termiņš pagarināts netika, galīgais lēmums

pieņemts – 2015.gada 29.aprīlī. Tātad termiņš ir nokavēts.

Vienlaikus tiesa norādīja, ka gadījumā, ja augstāka iestāde nav likumā noteiktajā termiņā pieteicējam paziņojusi savu

lēmumu sakarā ar viņa apstrīdēšanas iesniegumu, pieteicējs var vērsties tiesā ar pieteikumu, pārsūdzot zemākas iestādes

lēmumu, proti, sākotnējo audita lēmumu. Šāds secinājums izriet no apstrīdēšanas institūta jēgas un mērķa, proti, pirms

vēršanās tiesā tiek dota iespēja valsts pārvaldei izlabot pieļauto kļūdu un pašai atcelt prettiesisko aktu, tādējādi veicinot

administratīvā procesa efektivitāti (ņemot vērā, ka administratīvais process iestādē parasti ir ātrāks nekā tiesā). Ja augstāka

iestāde noteiktā termiņā nav reaģējusi uz apstrīdēšanas iesniegumu, atzīstams, ka valsts pārvalde ir atteikusies no iespējas

labot savas kļūdas, savukārt persona ir izdarījusi visu iespējamo, lai lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība būtu ievērota

(sk. J.Briede. Administratīvā procesa likuma 81. panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A

un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs Dr. iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013,

811.lpp.).

Tādējādi no brīža, kad bija beidzies dienesta lēmumā noteiktais apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas termiņš,

pieteicējai bija tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par sākotnējo lēmumu par audita rezultātiem. Savukārt, ja pieteicēja ir

izvēlējusies šīs tiesības neizmantot un ir sagaidījusi augstākās iestādes lēmumu par apstrīdēto administratīvo aktu, tad

šobrīd, kad augstākas iestādes lēmums ir izdots un pārsūdzēts, apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas termiņa

nokavējumam vairs nav nozīmes.

[5.18] Ievērojot procesuālās ekonomijas principu, tiesa spriedumā atspoguļoja tikai tos argumentus, kuriem ir nozīme

no tiesību viedokļa, proti, kuri ir izšķiroši ietekmējuši lietas izskatīšanas rezultātu, tāpēc uz pārējiem pieteicējas argumentiem

tiesa neatbildēja.

[6] Nepiekrītot Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 20.jūnija spriedumam, pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību.

Apelācijas sūdzībā papildus pieteikumā minētajiem argumentiem norādīti šādi apsvērumi, kas, pieteicējas ieskatā,

pamato sprieduma nepareizību.

[6.1] Dienests un tiesa, apstrīdot strīdus darījumu faktisko esību, ir pamatojušies uz informāciju, kas raksturo

pieteicējas darījumu partnerus un to tālākos sadarbības partnerus, taču pieteicēja objektīvi šo informāciju nevarēja iegūt un

noskaidrot. Pieteicēja ir ieguvusi to informāciju par saviem sadarbības partneriem, ko tai kā pienākumu noskaidrot nosaka

likums un kas attiecīgi ir publiski pieejama. Publiski pieejamā informācija neliecināja par neatbilstībām pieteicējas darījumu

partneru darbībā.

[6.2] Dienesta apstrīdēto darījumu faktisko esību pierāda ne vien darījuma dokumenti, bet arī darījumu partneru

amatpersonu paskaidrojumi un tiesā sniegtās liecības. Tiesa nepamatoti tās nav ņēmusi vērā, lai gan liecinieki tiešā tekstā

norādīja, ka ir piegādājuši pieteicējai strīdus preces.

[6.3] Saistībā ar pieteicējas un UAB “Wisdom LT” darījumiem pieteicēja norādījusi, ka dienests ir atsaucies uz

nepatiesu informāciju par šo uzņēmumu, bet tiesa, nepārbaudot šo informāciju, izmantojusi to sprieduma pamatošanai,

proti, UAB “Wisdom LT” nav Latvijas rezidents, tāpēc uz to nevar tikt attiecināti Latvijas nodokļu maksātāju pienākumi. Tā

kā šim uzņēmumam darbinieki bija jādeklarē Lietuvā, nevis Latvijā, tad ir nepamatots tiesas secinājums, ka tam nebija

darbinieku, kas varētu iekraut preci. Turklāt, ņemot vērā, ka UAB “Wisdom LT” ir Lietuvas uzņēmums, tiesa ir nepamatoti

atturējusies no papildu pierādījumu iegūšanas. Arī dienests nav pieprasījis informāciju no ārvalstu nodokļu administrācijas,

līdz ar to pieteicējas darījumi ar UAB “Wisdom LT” ir vērtēti virspusēji un pavirši. Par to liecina arī tiesas norādītais, ka

minētais uzņēmums ir likvidēts, kas neatbilst patiesībai. Tiesa akli paļāvusies uz dienesta apgalvoto, ka UAB “Wisdom LT”

preci, ko piegādāja pieteicējai, iegādājās no SIA “Irires”. Ne dienests, ne tiesa nav pārbaudījuši faktisko preču piegādātāju.

Tiesa nav piešķīrusi ticamību /pers. L/ sniegtajam paskaidrojumam un nepamatoti šo personu nav izsaukusi uz tiesas sēdi

liecinieka statusā, kā arī nepamatoti nav pieprasījusi telpu nomas līguma oriģinālu. Tāpat tiesa nepamatoti nav izsaukusi uz

tiesu UAB “Wisdom LT” grāmatvedi, kura atrodas Lietuvā, kā arī to noliktavu īpašnieku, kur UAB “Wisdom LT” nomāja

telpas. Tiesa nepamatoti norādījusi, ka par darījumu īstumu šaubas rada rakstveida līguma neesību. Tiesa nav ņēmusi vērā,

ka saskaņā ar Civillikuma normām darījuma noslēgšanai rakstveida līgums nav obligāta prasība. Tiesas norādītie trūkumi

darījuma dokumentos ir formāli, darījuma puses tiem nepievērsa uzmanību. Tiesa nav pieprasījusi no dienesta pierādījumus

par to, vai dienests bija nosūtījis /pers. F/ jautājumus, pirms /pers. F/ paskaidrojumu sniegšanai devās pie notāra. Tiesa

norādījusi uz pretrunām pieteicējas un /pers. F/ paskaidrojumos un liecībās, neņemot vērā, ka kopš strīdus darījumiem ir

pagājis ievērojams laiks, tāpēc ir loģiska un saprotama darījuma nianšu neatcerēšanās.

[6.4] Savukārt saistībā ar pieteicējas un SIA “Shebe” darījumiem apelācijas sūdzībā norādīts, ka SIA “Shebe” ir

dibināta 2012.gada 7.martā un kopš 2012.gada 31.marta tā ir reģistrēta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā.

Pieteicēja darījumus ar šo uzņēmumu uzsāka veikt 2012.gada nogalē, tātad šajā laikā SIA “Shebe” jau bija nostabilizējusies

tirgū un tai bija pieredze. SIA “Shebe” iesniegtajā gada pārskatā par 2012.gadu ir deklarējusi apgrozījumu vairāk kā miljons

latu apmērā, šo gada pārskatu ir pārbaudījis un apstiprinājis zvērināts revidents, turklāt tajā norādītais darbības virziens

atbilst strīdus darījumu būtībai, līdz ar to pieteicējai nevarēja rasties šaubas par šā uzņēmuma godprātīgumu. Uzņēmumiem

nav pieejams struktūrvienību reģistrs, tāpēc pieteicēja darījumu veikšanas brīdī nevarēja zināt, ka SIA “Shebe” dienestā nav

deklarējusi savu struktūrvienību. Dienests administratīvajā aktā norādījis nepatiesu informāciju par SIA “Shebe” darījumu

partneri OU “Aderlena”, jo šis uzņēmums, tāpat kā UAB “Wisdom LT”, nav Latvijas rezidents, tāpēc tam nebija jāpilda

Latvijas nodokļu maksātāju pienākumi. Turklāt tiesa nav nopratinājusi OU “Aderlena” amatpersonu, līdz ar to tiesas veiktā

apstākļu izpēte ir nepietiekama. Ja tiesai bija šaubas par preču transportēšanas faktiskajiem apstākļiem, tiesa varēja

nopratināt šoferus, nevis atsaukties uz trūkumiem rēķinos un ceļazīmēs, kas turklāt nav attiecināmi uz pieteicējas darījumu

partneri, jo preces transportēja pati pieteicēja.

[6.5] Pieteicēja ir citējusi virkni Augstākās tiesas un Eiropas Savienības Tiesas atziņu, paužot viedokli, ka pieteicējai

nepamatoti uzlikts pienākums pārbaudīt savus darījumu partnerus un nepamatoti noteikta atbildība par darījumu ķēdes

dalībnieku pieļautajiem pārkāpumiem apstākļos, kad, pieteicējas ieskatā, nav pierādīts, ka pieteicēja zināja vai tai vajadzēja

zināt par darījumu partneru iespējamajām krāpnieciskajām darbībām.

[6.6] Pieteicējas ieskatā, tā kā tiesa un dienests ir atturējušies no papildu pierādījumu vākšanas, tādējādi konkrēto lietu

izskatot virspusēji un pavirši, ir pārkāpti Administratīvā procesa likuma nosacījumi. Turklāt, dienesta un tiesas secinājumi ir

subjektīvi un nav pierādīti, tāpēc ar tiem nevar tikt pamatots administratīvais akts un spriedums.

[7] Paskaidrojumos par apelācijas sūdzību dienests norādījis, ka uzskata to par nepamatotu un noraidāmu.

[8] Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu administratīvo lietu

izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[9] Apelācijas sūdzībā izteikts lūgums lietu izskatīt mutvārdu procesā.

Šajā sakarā Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu

apelācijas instances tiesa administratīvo lietu izskata rakstveida procesā. Tiesa, izvērtējot procesa dalībnieka motivētu

lūgumu, var noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā.

Kā atzīts judikatūrā, lietas izskatīšana tiesas sēdē ir lietderīga gadījumos, kuros no lietā esošajiem dokumentiem nevar

gūt pilnīgu priekšstatu par izskatāmo jautājumu. Šādos apstākļos personu uzklausīšana tiesas sēdē var sekmēt pareizu

izskatāmā jautājuma izlemšanu. Savukārt, ja lietas materiāli ir pietiekami izskatāmā jautājuma izlemšanai, tad mutvārdu

process parasti nav lietderīgs (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2014.gada 6.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-34/2014

6.punktu).

Novērtējot lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa nekonstatē nepieciešamību konkrēto lietu apelācijas instances

tiesā skatīt mutvārdu procesā, jo lietā ir pietiekams pierādījumu daudzums, kas lietu vispusīgi, pilnvērtīgi un objektīvi ļauj

izskatīt rakstveida procesā.

Uz nepieciešamību skatīt lietu mutvārdu procesā nenorāda arī pieteicējas argumenti. Proti, pieteicēja lūgumā par lietas

izskatīšanu mutvārdu procesā norādījusi uz vajadzību sniegt papildu paskaidrojumus par auditā apstrīdētajiem darījumiem.

Tomēr, kā redzams no lietas materiāliem, pirmās instances tiesā ir bijušas vairākas tiesas sēdes, kurās pieteicējas un dienesta

pārstāvji ir snieguši paskaidrojumus par lietas faktiskajiem apstākļiem un lietā iegūtajiem pierādījumiem. Pirmās instances

tiesas sēdē pieteicēja ir sniegusi izvērstus paskaidrojumus par auditā konstatēto, arī pieteikumā un apelācijas sūdzībā

pieteicēja ir plaši izklāstījusi savu nostāju saistībā ar auditā noskaidrotajiem apstākļiem, iegūtajiem pierādījumiem un to

rezultātā izdarītajiem secinājumiem.

Ievērojot minēto, Administratīvā apgabaltiesa konstatē, ka pieteicējai ir bijusi pilnvērtīga iespēja izteikt savus

argumentus un apsvērumus lietas izskatīšanas laikā. Turklāt pieteicējas uzmanība ir vēršama uz to, ka pieteicējai, tāpat kā

ikvienam citam procesa dalībniekam, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 145.panta pirmās daļas 7.punktu ir tiesības

paskaidrojumus sniegt arī rakstveidā. Pieteicēja šādas tiesības nav izmantojusi ne pēc tam, kad tai Administratīvā

apgabaltiesa nosūtīja dienesta paskaidrojumus par pieteicējas apelācijas sūdzību, ne pēc tam, kad apgabaltiesa noteica

termiņu papildu paskaidrojumu un pierādījumu iesniegšanai. Līdz ar to pieteicējas arguments par nepieciešamību lietu

izskatīt mutvārdu procesā, lai sniegtu papildu paskaidrojumus, nevar būt par iemeslu lietu apelācijas instances tiesā skatīt

tiesas sēdē.

Pie pretēja secinājuma Administratīvā apgabaltiesa nenonāk, ievērojot arī pieteicējas norādi, ka lieta mutvārdu procesā

ir jāskata, lai uzklausītu lieciniekus un vāktu papildu pierādījumus. Lūgumus izprasīt kādu konkrētu pierādījumu vai

nopratināt kādu konkrētu liecinieku pieteicēja nav izteikusi. Savukārt Administratīvā apgabaltiesa nepieciešamību vākt

papildu pierādījumus nekonstatē.

Ņemot vērā minēto, Administratīvā apgabaltiesa noraida pieteicējas lūgumu par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā.

[10] Lietā izšķirams jautājums par to, vai pieteicēja 2012.gada augustā un oktobrī bija tiesīga kā priekšnodokli atskaitīt

2413,46 latus, pamatojoties uz UAB “Wisdom LT” vārdā izrakstītajiem rēķiniem par mēbeļu sagatavju iegādi, kā arī

2012.gada novembrī un decembrī un 2013.gada janvārī, martā – jūnijā un augustā kā priekšnodokli atskaitīt 23 818,63 latus,

pamatojoties uz SIA “Shebe” vārdā izrakstītajiem rēķiniem par mēbeļu sagatavju iegādi.

Pirmās instances tiesa atzina, ka pieteicējai šādu tiesību nav, jo pieteicēja strīdus preces nav saņēmusi no SIA “Shebe”

un UAB “Wisdom LT” jeb no preču pavadzīmēs – rēķinos norādītajiem uzņēmumiem un pieteicēja zināja par iesaistīšanos

nepamatotā nodokļu samazināšanas plānā fiskālu priekšrocību gūšanai.

Administratīvā apgabaltiesa, novērtējot lietas faktiskos apstākļus un lietā iegūtos pierādījumus kopsakarā ar apelācijas

sūdzības argumentiem, pirmās instances tiesas secinājumus atzīst par pareiziem un pamatotiem, tāpēc Administratīvā

apgabaltiesa, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, pievienojas pirmās instances tiesas

argumentācijai (sk. atreferējumu šā sprieduma 5.punktā) un to neatkārto. Savukārt, atbildot uz apelācijas sūdzības

argumentiem, Administratīvā apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[11] Pieteicēja uzsvērusi, ka tā, veicot priekšnodokļa atskaitījumus, ir pārbaudījusi publiskos reģistrus un tajos

pieejamo informāciju par saviem darījumu partneriem SIA “Shebe” un UAB “Wisdom LT”, tā rezultātā nekonstatējot

jebkādu informāciju, kas liktu šaubīties par savu darījumu partneru spēju veikt preču piegādes. Savukārt informācija par

darījumu partneru darbiniekiem, materiāltehnisko bāzi, reģistrētajām struktūrvienībām, atrašanos reģistrētajās adresēs un par

citiem tamlīdzīgiem apstākļiem, ar ko pamatots pārsūdzētais lēmums un pirmās instances tiesas spriedumus, pieteicējai nav

pieejama. Turklāt, kā norādījusi pieteicēja, tai normatīvajos aktos nav paredzēts pienākums pārbaudīt savu darījumu

partneru spēju veikt saimniecisko darbību un piegādāt preces. Līdz ar to pieteicēja uzskata, ka tā, atskaitot priekšnodokli, ir

izpildījusi normatīvajos aktos noteiktās prasības.

Šādu argumentu sakarā vispirms norādāms, ka atsaukšanās vienīgi uz formālo datu par darījuma partneri pārbaudi (tā

reģistrēšanu pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā u.tml.) ir nepietiekama. Pieteicējai ir jāspēj sniegt skaidru

darījuma un tā noslēgšanas apstākļu raksturojumu. Tas nenozīmē, ka tādējādi tiek radīts nepamatots personas pienākums

pārbaudīt savu darījuma partneri (sk. Augstākās tiesas 2016.gada 20.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-223/2016

8.punktu). Tāpat norādāms, ka vispārīgi pieteicējai pienākums pārbaudīt darījumu partneri un identificēt tā darbiniekus no

tiesību normām neizriet. Taču šeit jāņem vērā, ka izskatāmajā lietā ir strīds par to, vai darījumi ar dokumentos norādītajām

personām ir pastāvējuši realitātē. To noskaidrojot, cita starpā ir būtiski saprast, kā ir noritējis darījums, vai tāda darījuma

norise konkrētajos faktiskajos apstākļos ir ticama un vispār – iespējama. Te iederas vērtējums par to, kāda rīcība, slēdzot

darījumus, konkrētajos faktiskajos apstākļos būtu sagaidāma no pieteicējas kā rūpīga saimnieka, lai šādus darījumus varētu

atzīt par ticamiem, iespējamiem un notikušiem. Minētais nenozīmē, ka pieteicējai tiek radīts pienākums pārbaudīt darījumu

partneri. Tas nozīmē tikai to, ka pieteicējai jāspēj sniegt pilnīgu, loģisku un saprātīgu izskaidrojumu tam, kā pieteicēja,

ņemot vērā parasto lietu kārtību un pieteicējas komercdarbības specifiku, izvēlējusies darījumu partnerus un kā noritējuši

paši darījumi (sk. Augstākās tiesas 2016.gada 28.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-1458/2016 7.punktu un

2017.gada 3.janvāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-308/2017 8.punktu).

Tātad, skaidrojot, vai nodokļu maksātājam ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem, būtisks ir šā nodokļu maksātāja

novērtējums un tā sniegtie paskaidrojumi par strīdus darījumu partneri un strīdus darījumiem.

Izskatāmajā gadījumā pieteicēja nav sniegusi tādus paskaidrojumus, no kuriem, tos novērtējot kopsakarā ar lietā

iegūtajiem pierādījumiem, būtu gūstams skaidrs un nepārprotams priekšstats par to, kāpēc pieteicēja izvēlējusies sadarboties

ar konkrētiem uzņēmumiem, kā notika vienošanās par darījumu būtiskajām sastāvdaļām, kā tika noslēgti strīdus darījumi

u.tml. Pieteicēja skaidrojusi, ka darījumu partneru izvēlē svarīga bija darījuma cena, proti, tika izvēlēts lētākais piedāvājums.

Tomēr, kā redzams no lietā esošajām pavadzīmēm un kā pareizi konstatējusi pirmās instances tiesa, sākotnēji pieteicēja

preces iepirka no UAB “Wisdom LT”, pēc tam – no SIA “Shebe”. No pavadzīmēm redzams, ka UAB “Wisdom LT”

pirmajā preču piegādē preces cena bija ievērojami zemāka salīdzinājumā ar SIA “Shebe” piedāvāto preču cenu, kas visā

darījumu periodā bija nemainīga. Līdz ar to neapstiprinās pieteicējas arguments, ka tika izvēlēts uzņēmums, kas piedāvāja

lētāko cenu. Turklāt pieteicēja nav sniegusi jebkādu informāciju, no kuras varētu noskaidrot, kā pieteicēja pārliecinājās par

attiecīgo preču cenu konkrētajā tirgus nišā un kā nonāca pie secinājuma, ka konkrētais piedāvājums patiešām ir finansiāli

izdevīgākais. Pieteicēja šajā sakarā norādījusi, ka, izvēloties finansiāli izdevīgākos piedāvājumus, pieteicēja apzinājās, ka

tādējādi tā var tikt iesaistīta darījumos ar negodprātīgiem uzņēmumiem. Taču šāda rīcība un vēlme iegādāties preces par

iespējami zemāku cenu nevar būt attaisnojums priekšnodokļa atskaitījumu veikšanai gadījumos, kad neizpildās visi

likumdevēja noteiktie kritēriji (tostarp preces nav saņemtas no rēķinos norādītajiem uzņēmumiem, par ko nodokļu maksātājs

nevarēja nezināt).

Pieteicēja minējusi, ka sadarbība ar UAB “Wisdom LT” tika pārtraukta un turpmāk sadarbība tika uzsākta un turpināta

ar SIA “Shebe” tā iemesla dēļ, ka UAB “Wisdom LT” otrajā preču piegādē piegādāja nekvalitatīvas preces. Tomēr nevienā

lietā esošajā pierādījumā nav fiksēts, ka UAB “Wisdom LT” pieteicējai patiešām būtu piegādājusi nekvalitatīvas preces.

Turklāt, kā norādījusi pirmās instances tiesa, no lietas materiāliem neiziet, ka pieteicēja ar UAB “Wisdom LT” vispār būtu

vienojušās par preču kvalitāti un rīcību nekvalitatīvas preces gadījumā. Līgums starp pusēm netika noslēgts, savukārt

pavadzīmēs šie apstākļi nav fiksēti un nav atrunāti. Jebkādus vērā ņemamus pretargumentus pieteicēja šajā sakarā nav

norādījusi. Tāpat pieteicēja nav atspēkojusi pirmās instances tiesas secināto, ka nav rodams loģisks izskaidrojums

pieteicējas rīcībai, pasūtot UAB “Wisdom LT” kvalitatīvu preci un vienojoties par tās cenu, bet rezultātā šo cenu

samaksājot par saņemto nekvalitatīvo preci (kā to apgalvoja pieteicēja) un nemēģinot panākt cenas samazināšanu,

nekvalitatīvas preces atgriešanu u.tml. Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas secinātajam, ka šāda

pieteicējas rīcība neatbilst normālai komercpraksei un racionālas saimniekošanas principam.

Pieteicēja skaidrojusi, ka tā pati transportēja strīdus preces no darījumu partneru noliktavām, kur preces palīdzēja

iekraut darījumu partneru darbinieki. Taču, kā noskaidroja dienests, pieteicējas darījumu partneriem nebija darbinieku, kuri

varētu iekraut strīdus preces. Turklāt darbinieku nebija arī pārējiem darījumu ķēdes dalībniekiem, kurus pieteicējas tiešie

darījumu partneri norādīja kā faktiskos preču piegādātājus. Līdz ar to no pieteicējas paskaidrojumiem, vērtējot tos

kopsakarā ar darījumu ķēdes dalībniekus raksturojošo informāciju, nav iespējams noskaidrot, kurš ir iekrāvis strīdus preces

pieteicējas transportlīdzeklī, pieteicējai pašai nodrošinot preču piegādi. Šeit arī jānorāda, ka kopējais strīdus preču apjoms

ir ievērojams (gandrīz 250 m3), kas nozīmē, ka tā iekraušanai bija nepieciešams pietiekams darbaspēka nodrošinājums.

Pieteicējas arguments, ka tās darījumu partneriem bija valdes locekļi (vienīgie uzņēmumu darbinieki) un tātad darījumu

partneri varēja nodrošināt preču iekraušanu, ir vērtējams kā nenopietns, ievērojot jau iepriekš norādīto piegādāto preču

daudzumu. Šeit arī jānorāda uz pretrunām pieteicējas un tās darījumu partneru amatpersonu skaidrojumos saistībā ar preču

transportēšanu un iekraušanu, ko ir vērtējusi pirmās instances tiesa un ko pieteicēja nav atspēkojusi. Pirmās instances tiesa

norādījusi uz pretrunām arī starp pavadzīmēm un ceļazīmēm, sakarā ar ko pieteicēja paudusi neizpratni, norādot, ka

ceļazīmes ir pieteicējas grāmatvedības dokuments un tātad uz tās darījumu partneriem ceļazīmes nav attiecināms. Šāda

pieteicējas norāde jeb tas, ka ceļazīme ir pieteicējas grāmatvedības dokuments, ir absolūti pareiza, un Administratīvā

apgabaltiesa tai pievienojas, taču apstāklis, ka ceļazīmē sniegtā informācija par preču transportēšanas apstākļiem nesaskan

ar pavadzīmi, kurā norādītās preces transportēšanai ir izrakstīta konkrētā ceļazīme, ir attiecināms tieši uz pieteicēju, un, kā

pareizi norādījusi pirmās instances tiesa, tas liecina par pieteicējas un tās darījumu partneru saskaņotu rīcību dokumentu

formālā noformēšanā, neatspoguļojot tajos patiesajai situācijai atbilstošus apstākļus. Turklāt tas apstāklis, ka dienests nav

apstrīdējis transportlīdzekļa nolietojumu, degvielas patēriņu u.tml. apstākļus, pretēji pieteicējas apgalvojumam, nenozīmē, ka

tādējādi dienests ir atzinis, ka strīdus preces tika transportētas no pieteicējas darījumu partneru adresēm uz pieteicējas

adresi. Dienests tieši šo apstākli ir apstrīdējis, norādot virkni apstākļu un pierādījumu, kas liecina par pretējo, ko ir vērtējusi

arī pirmās instances tiesa, kuras secinājumiem Administratīvā apgabaltiesa ir pievienojusies.

Kā nenopietns un normālai komercpraksei neatbilstošs ir vērtējams arī pieteicējas arguments, ka pieteicēja strīdus

preces darījumu partneriem pasūtīja telefoniski. Minētais skatāms kopsakarā ar SIA “Shebe” amatpersonas /pers. B/ un

UAB “Wisdom LT” amatpersonas /pers. F/ skaidroto, ka tika piegādātas dažādas preces, proti, tās bija dažādās krāsās,

izmēros, daudzumus u.tml. Ievērojot šo apstākli, kā arī kopējo darījumu vērtību (vairāk kā 200 000 euro) un jau iepriekš

minēto piegādāto preču apjomu, pirmās instances tiesa pamatoti norādīja uz to, ka, neesot rakstveidā noslēgtajam līgumam,

nav saprotams, kā darījuma dalībnieki vienojās par būtiskajām darījuma sastāvdaļām un kā pieteicēja guva pārliecību, ka tai

tiks piegādātas tieši tādas preces, tādā daudzumā un kvalitātē, kāda tika pasūtītas. Ir pareiza pieteicējas norāde, ka atbilstoši

Civillikuma normām rakstveida līguma noslēgšana, veicot privātus darījumus, nav obligāta. Taču rakstveida līguma

neesības gadījumā pieteicējai jāspēj sniegt pārbaudāmus paskaidrojumus par darījuma būtiskajām sastāvdaļām, un šādus

paskaidrojumus pieteicēja nav sniegusi.

Pieteicēja nav sniegusi loģisku un saprātīgu izskaidrojumu arī tam, ka pieteicējas darbinieks /pers. E/, kurš bija

pilnvarots parakstīt pavadzīmes, tā vietā, lai parakstītu pavadzīmes preču saņemšanas brīdī, preces bez parakstītām

pavadzīmēm vairākos reisos transportēja uz pieteicējas saimnieciskās darbības vietu, kur /pers. G/ pārbaudīja preces

kvalitāti un parakstīja pavadzīmes. Apelācijas sūdzībā norādītais arguments, ka tāda bija vienošanās, loģisku minētās

situācijas izskaidrojumu nesniedz, jo gadījumā, ja pieņem, ka /pers. E/ nebija pietiekami kompetents, lai noteiktu preces

kvalitāti preces saņemšanas brīdī, tad nav saprotams iemesls pilnvarot /pers. E/ parakstīt pavadzīmes.

Šeit jānorāda arī pirmās instances tiesas uzsvērtais, ka, lai arī pieteicējas uzmanība tika vērsta uz nepieciešamību

saņemt pieteicējas valdes locekļa paskaidrojumus, lai noskaidrotu lietā konstatētās nepilnības un pretrunas, pieteicējas

valdes loceklis uz pirmās instances tiesas sēdēm tā arī neieradās.

Tāpat nepieciešams norādīt arī pašas pieteicējas akcentēto, ka tā tirgū darbojas kopš 1998.gada jeb gandrīz 20 gadus,

kas liecina par pietiekami ievērojamu pieredzi mēbeļu ražošanas jomā, kur pieteicēja ir deklarējusi savu saimniecisko darbību

un kurā pieteicēja ir darbojusies. Šis apstāklis dod pamatu sagaidīt no pieteicējas, ka tā pārzina konkrēto tirgus nišu un ka

tādējādi pieteicējai ir jāspēj nodrošināt, ka tā neiesaistīties darījumos, kuru mērķis ir nepamatota nodokļu samazināšana.

Tomēr, pretēji minētajam, no pieteicējas paskaidrojumiem neizriet, ka pieteicēja bija pietiekami rūpīga darījumu partneru

izvēlē. Pieteicēja nav izskaidrojusi, kāpēc tā izvēlējusies sadarboties ar Lietuvas uzņēmumu un kā pārliecinājusies par šā

uzņēmuma spēju piegādāt nepieciešamās preces, it īpaši ievērojot pašas pieteicējas vairākkārt akcentēto, ka, tā kā

UAB “Wisdom LT” ir Lietuvas uzņēmums, tam Latvijas valstī nav nekādu nodokļu maksātāja pienākumu un saistību.

Savukārt saistībā ar SIA “Shebe” izvēli pieteicēja norādījusi, ka tai nebija nekādu šaubu par šā uzņēmuma spēju veikt

strīdus darījumus, jo šis uzņēmums reģistrēts 2012.gada martā, 2012.gada pārskatā tas norādījis apgrozījumu vairāk kā

miljons latu apmērā, gada pārskatu ir apstiprinājis zvērināts revidents un gada pārskatā ir norādīts tāds šā uzņēmuma

darbības virziens, kas atbilst strīdus darījumu būtībai. Minētie pieteicējas norādītie apstākļi par SIA “Shebe” 2012.gada

pārskatu ir patiesi, tomēr tie nekādā veidā nav attiecināmi uz pieteicējas rīcību, izvēloties sadarbību ar SIA “Shebe”, jo

pirmo darījumu ar šo uzņēmumu pieteicēja noformēja 2012.gada novembrī, un šajā laikā SIA “Shebe” vēl nebija iesniegusi

(un tas nebija jādara) 2012.gada pārskatu, kurā atspoguļoti uzņēmuma saimnieciskās un finansiālās darbības rādītāji un

veikto darījumu veids. Līdz ar to darījumu slēgšanas brīdī pieteicējas rīcībā nevarēja būt informācija par SIA “Shebe”

finansiālajiem rādītajiem 2012.gadā (pieteicēja nav norādījusi, ka tā šādu informāciju būtu ieguvusi kādā citādā veidā,

piemēram, pieprasot to no SIA “Shebe” pirms sadarbības uzsākšanas). Ievērojot minētos apstākļus, Administratīvā

apgabaltiesa uzskata, ka pieteicēja, atsaucoties uz publiski pieejamajiem SIA “Shebe” saimniecisko un finansiālo darbību

raksturojošajiem datiem, ir pierādījusi nevis sev vēlamo jeb to, ka pieteicēja ir darījusi visu iespējamo, lai noskaidrotu savu

darījumu partneri raksturojošo informāciju un pasargātu sevi no iesaistīšanās ļaunprātīgajos darījumos, bet gan pretējo jeb

to, ka pieteicēja zināja par iesaistīšanos nepamatotā nodokļu samazināšanas plānā. Pretējā gadījumā nav atrodams

izskaidrojums pieteicējas rīcībai, atsaucoties uz tādu darījumu partneri raksturojošo informāciju, kas pieteicējai nebija un

nevarēja būt zināma, uzsākot strīdus darījumus. Savukārt pieteicējas argumentu, ka tā izvēlējās sadarboties ar SIA “Shebe”,

jo SIA “Shebe” un tās amatpersonai bija pietiekama pieredze komercdarbības jomā, Administratīvā apgabaltiesa vērtē kā

nenopietnu, jo pirmais darījums starp pieteicēju un SIA “Shebe” noformēts vien astoņus mēnešus pēc šā uzņēmuma

nodibināšanas. No lietā noskaidrotajiem apstākļiem neizriet, ka SIA “Shebe” astoņu mēnešu laikā būtu guvusi tādus

panākumus un vietu konkrētajā tirgus nišā, kas izslēgtu jebkādas šaubas par šā uzņēmuma spēju veikt attiecīgos darījumus

savlaicīgi un pienācīgā kārtā. Arī pieteicēja šādus SIA “Shebe” raksturojošos apstākļus nav norādījusi.

Papildus minētajam norādāms, ka pirmās instances tiesa ir konstatējusi vēl virkni apstākļu, kas nepiešķir ticamību

pieteicējas paskaidrojumiem par strīdus darījumu norisi, kā arī norādījusi uz šo paskaidrojumu pretrunīgumu ar liecinieku

liecībām un pārējiem lietā iegūtajiem pierādījumiem. Ņemot vērā visu lietā noskaidroto apstākļu un iegūto pierādījumu

kopumu un vērtējot tos savstarpējā kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas secinātajam,

ka tie liecina ne vien par strīdus darījumu faktisko neesību, bet arī par pieteicējas informētību par iesaistīšanos nepamatotā

nodokļu samazināšanas plānā.

[12] Pieteicēja, nepiekrītot dienesta un pirmās instances tiesas secinātajam, norādījusi, ka tā strīdus preces nav

saņēmusi no SIA “Shebe” un UAB “Wisdom LT”, atsaukusies uz šo uzņēmumu amatpersonu sniegtajiem paskaidrojumiem

un liecībām. Tā kā šajos paskaidrojumos un liecībās SIA “Shebe” amatpersona /pers. B/ un UAB “Wisdom LT”

amatpersona /pers. F/ ir apstiprinājuši strīdus darījumu faktisko esību un lietā esošo dokumentu parakstīšanu, kā arī ir

parakstījuši darījuma dokumentus, pieteicēja paudusi neizpratni par pirmās instances tiesas norādīto, ka pieteicējas un

minēto uzņēmumu savstarpējie darījumi faktiski nav notikuši.

Sakarā ar šādu argumentu pieteicējas uzmanība vēršama uz to, ka darījumu partnera savas saimnieciskās darbības un

konkrēto darījumu apstiprinājums pats par sevi neizslēdz fiktīvi noformēta darījuma iespējamību. Darījuma esību nosaka

tas, vai faktiski pēc to ekonomiskās būtības ir notikusi preču aprite starp konkrētajām personām. Ja tā nav notikusi,

dokumentu noformēšana priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības nerada (sk. Augstākās tiesas 2016.gada 16.jūnija

sprieduma lietā Nr.SKA-70/2016 5.punktu un 2016.gada 28.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-263/2016 8.punktu ).

Fakts, ka faktiskajiem apstākļiem neatbilstošus dokumentus parakstījušas komercsabiedrību amatpersonas, pats par sevi

nepierāda darījumu esību (sk. Augstākās tiesas 2016.gada 11.augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-470/2016

7.punktu).

Tādējādi, tas vien, ka lietā ir iesniegti starp pieteicēju un tās darījumu partneriem parakstītie nodokļa rēķini, un tas vien,

ka darījumu dalībnieki ir apstiprinājuši strīdus darījumu faktisko esību, automātiski nenozīmē, ka strīdus darījumi patiešām

ir norisinājušies atbilstoši dokumentos norādītajam. Lietā ir noskaidrota virkne apstākļu un iegūta virkne pierādījumu, kas

liecina par pretējo. Šos apstākļus un pierādījumus ir vērtējusi pirmās instances tiesa, un Administratīvā apgabaltiesa,

atkārtoti šo apstākļu novērtējumu un pierādījumu analīzi nesniegs, jo, kā minēts jau iepriekš, Administratīvā apgabaltiesa

pievienojas pirmās instances tiesas secinājumiem. Turklāt tas vien, ka pieteicēja nepiekrīt pirmās instances tiesas sniegtajam

liecību novērtējumu, nenozīmē, ka tiesa šīs liecības ir novērtējusi nepareizi. Tiesa vispārīgi var arī nepiekrist liecinieku

liecībās atainotajai apstākļu norisei, ja liecībās minētie fakti neatbilst citiem faktiem, kuri apstiprināti ar pierādījumiem

(sk. Augstākās tiesas 2016.gada 17.maija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-910/2016 7.punktu ). Šeit arī jānorāda, ka

ir kļūdains pieteicējas viedoklis, ka liecinieku liecībām netika piešķirta ticamība tieši tamdēļ, ka liecinieki nespēja atcerēties

precīzas darījuma detaļas, kas, pieteicējas ieskatā, ir saprotami, ievērojot laiku, kas pagājis no darījumu noformēšanas līdz

liecību sniegšanai. Ticamība liecībām nav piešķirta vairāku iemeslu dēļ, tostarp tāpēc, ka tās ir savstarpēji pretrunīgas un

pretrunā ar pārējiem lietā esošajiem pierādījumiem. Tāpat ir apšaubāms, ka persona, kura patiešām veic saimniecisko

darbību, nespēj atcerēties, ka uz tās vārda reģistrētā uzņēmuma apgrozījums gadā ir bijis ap miljons latiem.

[13] Papildus minētajam Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka atbilstoši pieteicējas tiešo darījumu partneru

amatpersonu sniegtajiem paskaidrojumiem un liecībām SIA “Shebe” un UAB “Wisdom LT” nav bijuši faktiskie preču

piegādātāji, preces it kā piegādāja tālākie darījumu ķēdes dalībnieki – attiecīgi SIA “Irires” un OU “Aderlena”. Tomēr, kā

noskaidroja dienests, nevienam no darījumu ķēdes dalībniekiem nebija pietiekama darbaspēka un materiāltehniskā

nodrošinājuma strīdus preču piegādei. Tas savukārt nozīmē, ka patiesais preču piegādātājs nav identificējams pat pēc visu

darījumu ķēdes dalībnieku pārbaudes. Apstāklis, ka SIA “Shebe” kā faktisko piegādātāju norāda OU Aderlena”, bet

UAB “Wisdom LT” – SIA “Irires”, kuras savukārt norāda tālākos preču piegādātājus, kā arī apstāklis, ka neviens no

darījumu ķēdes dalībniekiem nav spējīgs un neveic reālu saimniecisko darbību, liecina vien par darījumu ķēžu veidošanu un

formālu dokumentu noformēšanu par faktiski neesošiem darījumiem. Darījumu ķēžu veidošana, kuras atsevišķos posmos

konstatējama faktisku darījumu neesība un kas pēc būtības pilnībā vai daļēji vērsta uz nepamatotu fiskālu priekšrocību

gūšanu, var norādīt uz visu šajos darījumos iesaistīto personu saistību ar krāpšanos nodokļu jomā.

Par to liecina arī darījumu ķēdes dalībnieku pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās fiksētie dati, proti, lai arī

darījumu ķēdes dalībnieki, tostarp pieteicējas tiešie darījumu partneri, ir deklarējuši ar pievienotās vērtības nodokli

apliekamos darījumus ievērojamā apmērā (pat vairāk kā 1 500 000 lati vienā mēnesī), budžetā maksājamais pievienotās

vērtības nodoklis ir deklarēts vien dažu desmitu latu apmērā. Neapšaubāmi, minētais apstāklis tieši uz pieteicēju nav

attiecināms, tomēr, vērtējot to kopsakarā ar pārējiem pierādījumiem, arī tas liecina par strīdus darījumu mākslīgo raksturu

un patiesajiem darījuma mērķiem.

[14] Pieteicēja apelācijas sūdzībā norādījusi, ka pirmās instances tiesa akli paļāvusies uz dienesta apgalvoto, ka

UAB “Wisdom LT” strīdus preces ir iegādājusies no SIA “Irires”. Pieteicējas ieskatā, ņemot vērā, ka UAB “Wisdom LT”

ir Lietuvas uzņēmums, tad, iespējams, šis uzņēmums strīdus preces iegādājās no kāda ārvalstu uzņēmumu. Līdz ar to

pieteicējas uzskata, ka vispusīgai apstākļu noskaidrošanai bija nepieciešams pieprasīt papildu informāciju par

UAB “Wisdom LT” saimniecisko darbību un tās darījumu partneriem, pieteicēja uzskata, ka, nepieprasot šādu informāciju,

pirmās instances tiesa konkrēto lietu ir izskatījusi virspusēji un pavirši.

Šāds pieteicējs viedoklis ir acīmredzami nepamatots, jo UAB “Wisdom LT” iesniegtajās pievienotās vērtības nodokļa

deklarācijās kā vienīgo uzņēmumu, no kura strīdus periodos ir iegādātas preces un saņemti pakalpojumi, norādījusi

SIA “Irires”. Arī /pers. F/ apliecināja, ka UAB “Wisdom LT” preces, kas piegādātas pieteicējai, iegādājās no SIA “Irires”.

/pers. F/ arī apliecināja, ka UAB “Wisdom LT” saimniecisko darbību Lietuvā nav veikusi. Līdz ar to, pārmetot pirmās

instances tiesai, ka tā ir akli paļāvusies uz pārsūdzētajā lēmumā norādīto informāciju, to nepārbaudot, pieteicēja nav

iepazinusies ar lietā esošajām sava darījuma partnera liecībām un nodokļa deklarācijām. Tā kā neviens lietā noskaidrotais

apstāklis un iegūtais pierādījums nenorāda uz to, ka UAB “Wisdom LT” strīdus preces iegādājās no kāda ār valstu

uzņēmuma, pretēji pieteicējas viedoklim, nav rodama objektīva nepieciešamība vākt papildu pierādījumus par

UAB “Wisdom LT” darījumu partneriem. Savukārt, ja pieteicēja vēlas apgalvot, ka preci tās darījumu partneris iegādājās no

kādas citas personas, nevis no tās personas, kuru darījumu partneris ir deklarējis kā preču piegādātāju, tad pieteicējai jāspēj

apgāzt sava darījumu partnera nodokļu deklarācijās un tā saņemtajos rēķinos ietvertās ziņas, norādot konkrētus faktus.

Taču pieteicēja nav norādījusi nevienu faktu, kas par to varētu liecināt (sk. arī Augstākās tiesas 2016.gada 19.decembra

rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-410/2016 6.punktu).

[15] Pieteicēja norādījusi, ka dienests un pirmās instances tiesa ir pamatojušies uz informāciju par to, ka

UAB “Wisdom LT” nav pildījusi nodokļu maksātāju pienākumus. Taču, tā kā minētais uzņēmums, pieteicējas ieskatā, nav

Latvijas rezidents, pieteicēja uzskata, ka tam nav saistoši Latvijas nodokļu maksātāju pienākumi un ar šo pienākumu

neizpildi attiecīgi nevar tikt pamatots aizliegums pieteicējai izmantot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības.

Sakarā ar šādiem pieteicējas argumentiem vispirms norādāms, ka, pretēji pieteicējas viedoklim, izskatāmajā lietā

aizliegums atskaitīt priekšnodokli un tā rezultātā atbildība par nepamatotiem priekšnodokļa atskaitījumiem pieteicējai nav

noteikta par tās tiešo darījumu partneru un to sadarbības partneru pieļautajiem nodokļu disciplīnas pārkāpumiem. Atbildība

pieteicējai ir noteikta tikai par to, ka pati pieteicēja nav ievērojusi likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās

daļas 1.punkta (Pievienotās vērtības nodokļa 92.panta pirmās daļas 1.punkta) prasības, atskaitot priekšnodokli par

darījumiem, kas nav notikuši ar rēķinos norādītajiem uzņēmumiem, un zinot par iesaistīšanos nepamatotā nodokļu

samazināšanas plānā. Pieteicējai atbildība nav noteikta par to, ka kāds no darījumu ķēdes dalībniekiem neatrodas juridiskajā

adresē, neiesniedz gada pārskatus, nedeklarē darbiniekus, nesadarbojas ar dienestu u.tml., kā to uzskata pieteicēja. Šie

apstākļi kā netiešie pierādījumi ir ņemti vērā tikai tamdēļ, lai noskaidrotu, vai patiesa ir pieteicējas grāmatvedībā iegrāmatotā

informācija, ka pieteicēja strīdus darījumus ir veikusi tieši ar tās uzrādītajiem uzņēmumiem. Arī tālākie sadarbības partneri ir

vērtēti tikai tamdēļ, lai noskaidrotu, vai tie varēja piegādāt attiecīgās preces pieteicējas darījumu partneriem, lai tie secīgi tās

varētu piegādāt pašai pieteicējai. Minētais izskaidrojams ar to, ka saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23.panta

četrpadsmito daļu ikviens darījums ir jāvērtē ne tikai pēc tā juridiskās formas, bet arī pēc ekonomiskās būtības.

Nepieskaroties pieteicējas tiešajiem sadarbības partneriem un to tālākajiem darījumu partneriem, bet aprobežojoties tikai un

vienīgi ar pieteicējas novērtējumu, faktiski ir neiespējami izvērtēt strīdus darījumu ekonomisko būtību. Turklāt arī

administratīvo tiesu praksē konsekventi atzīts (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2017.gada 7.februāra rīcības sēdes

lēmuma lietā Nr.SKA-22/2017 7.punktu, 2016.gada 7.septembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-1252/2016

13.punktu), ka, vērtējot nodokļu maksātāja tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem, ir pieļaujami ņemt vērā un vērtēt

informāciju, kas attiecas gan uz nodokļu maksātāja tiešajiem, gan uz netiešajiem sadarbības partneriem, it īpaši apstākļos,

kad tiešais darījumu partneris skaidro, ka faktiski ir pildījis tikai starpnieka funkcijas un nav bijis patiesais preču piegādātājs,

kā tas ir arī izskatāmajā gadījumā.

Savukārt saistībā ar pieteicējas argumentu, ka UAB “Wisdom LT” nav jāievēro Latvijas nodokļu maksātāju pienākumi,

Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 4.punktu par nodokļu

maksātājiem tiek uzskatīti tostarp reģistrēti pievienotās vērtības nodokļa maksātāji. Tātad tādas personas, kuras ir

reģistrējušās Latvijas pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā, likuma “Par nodokļiem un nodevām” un konkrētā

nodokļa likuma izpratnē ir uzskatāmas par nodokļu maksātājiem, kas nozīmē, ka tās ir pakļautas Latvijas nodokļu

normatīvo aktu prasībām. Līdz ar to, tā kā UAB “Wisdom LT” ir reģistrēta Latvijas pievienotās vērtības nodokļa

maksātāju reģistrā, ir nepamatots pieteicējas viedoklis, ka UAB “Wisdom LT” kā Latvijas nodokļu maksātāja disciplīnas

raksturojums nav ņemams vērā.

Vienlaikus Administratīvā apgabaltiesa piekrīt pieteicējai, ka pirmās instances tiesa kļūdaini norādījusi, ka

UAB “Wisdom LT” ir likvidēta, jo no publiskajiem reģistriem tas neizriet. Tomēr minētais apstāklis nekādā veidā nav

ietekmējis pirmās instances tiesas secināto, ka pieteicēja 2012.gadā nav saņēmusi preces no šī uzņēmuma.

[16] Pieteicēja apelācijas sūdzībā norādījusi, ka dienests nebija ierobežojis pieteicējas darījumu partneru darbību, tā

radot pieteicējai paļāvību, ka tās darījumu partneri veic atļautu saimniecisko darbību un maksā nodokļus. Šāds pieteicējas

arguments nav pareizs, jo, pirmkārt, audita veikšana ir resursu ietilpīga, un visi nodokļu maksātāji netiek pastāvīgi auditēti,

bet, otrkārt, audita neveikšana nerada tiesisku paļāvību, ka nodokļu maksātājs rīkojas tiesiski. Tam arī nav nozīmes

izskatāmajā lietā, jo šeit tiek pārbaudīts, vai tieši pieteicēja pati zināja, ka iesaistās nodokļa izkrāpšanā (sk. Augstākās tiesas

2016.gada 5.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-1562/2016 3.punktu).

[17] Savukārt saistībā ar pieteicējas argumentu, ka dienests iepriekš ir veicis tematiskās pārbaudes un nekādus

pārkāpumus attiecībā uz strīdus darījumiem nav konstatējis, Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka atbilstoši Augstākās

tiesas atzītajam nav nozīmes, kāds bija tematisko pārbaužu objekts un vai tas sakrīt ar audita objektu. Veikta tematiskā

pārbaude neierobežo nodokļu administrāciju veikt atkārtotu tematisko pārbaudi vai auditu. Tematiskās pārbaudes

secinājumiem nav ietekmes uz nodokļa maksātāja tiesisko stāvokli, t.i., to rezultātā netiek uzlikts tiesiski saistošs pienākums,

kas ietekmē nodokļa saistības (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 21.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-86/2015 10.punktu).

[18] Pieteicēja uzskata, ka izskatāmajā gadījumā nav ņemamas vērā pirmās instances tiesas norādītās nepilnības

darījuma dokumentos un ar tām nevar pamatot aizliegumu pieteicējai atskaitīt priekšnodokli.

Administratīvā apgabaltiesa tam nepiekrīt, jo, lai arī vispārīgi pieteicējas arguments, ka trūkumi nodokļa rēķinos paši

par sevi nav pamats priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību ierobežošanai, tomēr izskatāmajā gadījumā pieteicējai

priekšnodokļa atskaitījumi nav liegti formālu nodokļa rēķinu trūkumu dēļ. Nodokļa rēķinu noformējums ir vērtēts kopsakarā

ar pārējiem lietā iegūtajiem pierādījumiem, kā arī ar pieteicējas sniegtajiem paskaidrojumiem, kā rezultātā secināts jau

vairākkārt minētais, ka darījumu faktiskā norise izskatāmajā gadījumā nav pārbaudāma un ir apšaubāma.

[19] Pieteicēja apelācijas sūdzībā ir izteikusi pārmetumus pirmās instances tiesai arī par to, ka tā nav nopratinājusi

UAB “Wisdom LT” grāmatvedi, OU “Aderlena” amatpersonu, šoferus, kas veikuši preču transportēšanu, nav pieprasījusi

/pers. L/ nomas līguma oriģinālu, nav pieprasījusi dienestam informāciju par to, vai dienests /pers. F/ un /pers. B/ nav

sūtījis jautājumus, uz kuriem jāsniedz atbildes par sadarbību ar pieteicēju, un vēl virkni pārmetumu saistībā ar

nepieciešamību iegūt papildu pierādījumus.

Sakarā ar minēto Administratīvā apgabaltiesa, pirmkārt, norāda, ka pirmās instances tiesas 2016.gada 28.aprīļa tiesas

sēžu protokolā fiksēts, ka pieteicējas pilnvarotā pārstāve, jautāta, vai var pabeigt lietas izskatīšanu pēc būtības, norādīja, ka

var. Paužot viedokli par lietas izskatīšanas pabeigšanu, pieteicējas pilnvarotā pārstāve nenorādīja uz nepieciešamību iegūt

vēl kādus rakstveida pierādījumus vai nopratināt kādus lieciniekus un nelūdza atlikt lietas izskatīšanu. Līdz ar to pieteicējas

pārmetumi pirmās instances tiesai, ka tā nav noskaidrojusi visus apstākļus un nav ieguvusi visus pierādījumus, ir nevietā.

Otrkārt, kā minēts jau iepriekš, apelācijas sūdzībā norādīts uz nepieciešamību izskatīt lietu mutvārdu procesā, lai vāktu

papildu pierādījumus, uzklausītu liecinieku liecības, pieprasītu dokumentus un paskaidrojumus no dienesta. Taču jebkādi

konkrēti lūgumi šajā sakarā nav izteikti arī apelācijas sūdzībā. Turklāt, ja pieteicēja uzskata, ka lietā ir nepietiekams

pierādījumus daudzums, tad no pieteicējas rīcības netop skaidrs, kas pieteicējai traucēja lūgt pieteicējas nekonkretizētos

lieciniekus nopratināt un nekonkretizētos rakstveida pierādījumus iegūt jau pirmās instances tiesā. Treškārt, uzskatot, ka

pirmās instances tiesa ir bijusi pavirša pierādījumu iegūšanas sakarā, pieteicēja acīmredzami nav izpratusi objektīvās

izmeklēšanas principa būtību un nozīmi, jo objektīvās izmeklēšanas princips nenozīmē, ka tiesai par katru cenu jāiegūst

papildu pierādījumi kāda procesa dalībnieka viedokļa pamatošanai, kā to kļūdaini uzskata pieteicēja (sk. Augstākās tiesas

2014.gada 27.janvāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-266/2014 7.punktu ). Turklāt tiesas iesaiste papildu

pierādījumu iegūšanā ir atkarīga arī no pieteicējas līdzdarbības iespējām un prasmēm (sk. Augstākās tiesas 2015.gada

29.septembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-929/2015 6.punktu ). Pieteicēja nav norādījusi, kas tai objektīvi ir

traucējis lūgt pirmās instances tiesai iegūt nepieciešamos pierādījumus, ja tādi, pieteicējas ieskatā, bija vajadzīgi. Turklāt,

ievērojot pieteicējas gandrīz 20 gadu pieredzi komercdarbības un tātad arī nodokļu tiesiskajā jomā, nav arī pamata

secinājumam, ka pieteicēja nevarēja saprast, ka tai ir nepieciešams iesniegt tādus pierādījumus, kas atspēkotu dienesta

secinājumus par strīdus darījumu faktisko neesību un pieteicējas informētību par iesaistīšanos ļaunprātīgajos darījumus.

Ceturtkārt, Administratīvā apgabaltiesa, novērtējot lietā iegūtos pierādījumus, kā arī pieteicējas apelācijas sūdzības

argumentus, nekonstatē nepieciešamību papildu pierādījumu iegūšanai, kas tika norādīts jau iepriekš. Tas vien, ka

izskatāmās lietas rezultāts ir pieteicējai nelabvēlīgs, pretēji pieteicējas viedoklim, nenozīmē, ka tādējādi par katru cenu būtu

jāiegūst papildu pierādījumi, kas liktu apšaubīt pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu un pamatotību.

Ievērojot minēto, kā arī ņemot vērā, ka pirmās instances tiesa ir novērtējusi lietā noskaidrotos apstākļus un iegūtos

pierādījumus, Administratīvā apgabaltiesa nekonstatē Administratīvā procesa likuma 154.panta prasību pārkāpumu pirmās

instances tiesas rīcībā. Šeit arī jānorāda, ka lietā iegūtie pierādījumi ir jāvērtē to savstarpējā kopsakarā, nevis izolēti, kā to

piedāvā pieteicēja, un, novērtējot pierādījumus to kopsakarā, ir atzīstams par pareizu, pamatotu un pierādītu pārsūdzētajā

lēmumā izdarītais secinājums, ka pieteicēja strīdus preces nav saņēmusi no SIA “Shebe” un UAB “Wisdom LT” un

pieteicēja zināja par iesaistīšanos nepamatotā nodokļu samazināšanas plānā.

[20] Pieteicēja ir norādījusi vēl virkni argumentu, taču, tos novērtējot, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka tiem nav

izšķirošas nozīmes un tie nevar ietekmēt iepriekš izdarītos secinājumus par to, ka pieteicēja strīdus preces nav saņēmusi no

rēķinos norādītajiem uzņēmumiem, par ko pieteicēja nevarēja nezināt. Šo iemeslu dēļ atbildes uz pārējiem pieteicējas

argumentiem netiks sniegtas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt SIA “Magrens” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2015.gada 29.aprīļa lēmuma Nr.22.7/L-18651

atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente D.Makarova

Tiesneses S.Kanenberga

A.Šteinberga