Legislator Case Law & Legislation
18240015323 / KA03-0205-24 ECLI:LV:LAAT:2024:1210.18240015323.4.S AI generated

Appeal court vacates conviction due to unproven identity of accomplices in organized smuggling case.

Case Number 18240015323 / KA03-0205-24
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The appeal court vacated the first-instance conviction regarding the defendant's guilt and sentence for organized smuggling. While the court found the defendant guilty of organizing a group to smuggle people across the border, it could not verify the specific identities of the other group members involved in the crime. Consequently, the court set aside the conviction portion but reinstated the guilty verdict and imposed a four-year and six-month prison sentence, while also ordering the state to cover the defendant's legal fees.

Legislator headnote

AI generated

Krimināllikuma 15. pats 4. daļa; 285. pats 3. daļa; Kriminālprocesa likums 563. pats 3. punkts; 565. pats 4. daļa: When the identity of accomplices in an organized crime group cannot be established with certainty, the court must vacate the conviction regarding the defendant's participation in the group's specific criminal acts while potentially upholding the finding of guilt for the defendant's own role.

Keywords

AI generated
organized crime group smuggling people identity of accomplices vacating conviction criminal appeal procedure

Cited Legislation

AI generated
Krimināllikuma 15. pats 4. daļa
Krimināllikuma 285. pats 3. daļa
Kriminālprocesa likums 563. pats 3. punkts
Kriminālprocesa likums 565. pats 4. daļa
Kriminālprocesa likums 85. pats 1. punkts
Kriminālprocesa likums 368. pats 4. daļa

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Krimināllieta Nr.18240015323

Lietas arhīva Nr.KA03-0205-24

ECLI:LV:LAAT:2024:1210.18240015323.4.S

Latgales apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rēzeknē, 2024.gada 10.decembrī

Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs – Andris Strauts un tiesneši – Dagmāra Skudra un Valentīna Sokolova,

piedaloties prokuroram – Jurijam Sjanitam, apsūdzētajam –/Persona E/ (/Persona E/), apsūdzētā aizstāvei –

zvērinātai advokātei Lolitai Vinogradovai,

atklātā tiesas sēdē, apelācijas kārtībā, sakarā ar apsūdzētā /Persona E/ (/Persona E/) apelācijas sūdzību, apsūdzētā

/Persona E/ (/Persona E/) aizstāvja – zvērināta advokāta Ojāra Plotiņa apelācijas sūdzību un Dienvidlatgales

prokuratūras prokurora Jurija Sjanita apelācijas protestu par Latgales rajona tiesas 2024.gada 18.marta spriedumu,

iztiesāja krimināllietu /Persona E/ (/Persona E/) apsūdzībā par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, atbildība par kuru

paredzēta Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 285.panta trešajā daļā.

Aprakstošā daļa

Ar Latgales rajona tiesas 2024.gada 18.marta spriedumu Ukrainas Republikas pilsonis /Persona E/ (/Persona E/),

dzim. /Datums /, atzīts par vainīgu un sodīts par to, ka organizētā grupā mēģināja nelikumīgi pārvietot pāri valsts

robežai lielu personu skaitu, t.i., vienā gadījumā vairāk nekā piecas personas, šādos pirmās instances tiesas

konstatētajos apstākļos:

Pirmstiesas kriminālprocesā precīzi nenoskaidrotā laikā un vietā, bet ne vēlāk par /Datums /, konkrēti

nenoskaidrotas personas, kriminālprocess pret kurām izdalīts atsevišķā lietvedībā (turpmāk - Persona Nr.1, Persona

Nr.2, Persona Nr.3, Persona Nr.4 un Persona Nr.5), savstarpēji vienojoties, nolēma par samaksu nelikumīgi

pārvietot nelegālos imigrantus bez derīgām vīzām un uzturēšanas atļaujām, kas dod tiesības likumīgi šķērsot

Latvijas Republikas robežu un uzturēties Latvijas Republikas vai citas Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijā

(turpmāk - nelegālie imigranti), no Baltkrievijas Republikas uz Latvijas Republikas pierobežu, tālākai pārvietošanai

līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai.

Lai noziedzīgais nodoms tiktu īstenots sekmīgi, tā izdarīšanā Persona Nr.1, Persona Nr.2, Persona Nr.3, Persona

Nr.4 un Persona Nr.5 par atlīdzību iesaistīja /Persona E/ (/Persona E/), šādi izveidojot apvienību (turpmāk -

organizētu grupu), kurā katram tās dalībniekam bija noteikti pienākumi. Organizētās grupas komunikācija notika ar

mobilās aplikācijas “Telegram” starpniecību. Personai Nr.1 organizētās grupas sastāvā bija noteikts pienākums, -

ejot kājām, pārvietot nelegālos imigrantus pāri Baltkrievijas Republikas un Latvijas Republikas robežai, apejot

robežkontroles punktus. Persona Nr.2, kurai mobilajā aplikācijā “Telegram” bija segvārds “/segvārds /”, organizētās

grupas sastāvā nodarbojās ar potenciālo nelegālo imigrantu pārvadātāju atlasi. Persona Nr.3 un Persona Nr.4, kurām

mobilajā aplikācijā “Telegram” bija segvārdi “/segvārds /” un “/segvārds /” vadīja izveidoto grupu ar mobilās

aplikācijas “Telegram” starpniecību, nosūtot konkrētām personām konkrētus uzdevumus, tai skaitā, koordinātes ar

nelegālo imigrantu atrašanās vietām un deva norādījumus par naudas līdzekļu pārskaitīšanu. Persona Nr.5, kurai

mobilajā aplikācijā “Telegram” bija segvārds “/segvārds/”, labi pārzinot Latvijas Republikas - Baltkrievijas

Republikas pierobežas zonas apvidu, deva norādījumus nelegālo imigrantu pārvadātājam par kustības virzienu un

nelegālo imigrantu atrašanās lokācijām. Savukārt, /Persona E/ nelegālos imigrantus ar transportlīdzekli bija

jāpaņem noteiktā vietā un nelikumīgi jāpārvieto pāri Latvijas Republikas robežai līdz Polijas Republikas - Vācijas

Federatīvās Republikas robežai.

/Datums / /Persona E/, atrodoties Polijas Republikā, pilsētā Lodz, mantkārīgu motīvu vadīts, sarakstoties mobilajā

aplikācijā “Telegram” ar Personu Nr.2, piekrita iesaistīties nelegālo imigrantu nelikumīgā pārvietošanā no Latvijas

Republikas - Baltkrievijas Republikas pierobežas līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai,

saņemot par to atlīdzību 1200 ASV dolāru apmērā par katru pārvietotu nelegālo imigrantu. Tad, naktī no /Datums /

uz /Datums /, /Persona E/, kā autovadītājs, ar transportlīdzekli /transportlīdzekļa marka/, ar Polijas Republikas

valsts reģistrācijas numura zīmi /numura zīme/, sekojot Personas Nr.2 norādījumiem, no Polijas Republikas pilsētas

Lodz devās uz Latvijas Republikas pilsētu /pilsētas nosaukums/.

/Datums / vakara pusē, atbraucot uz /pilsētas nosaukums/, /Persona E/ kļuva zināms, ka organizētā grupā ir

iesaistītas vēl Persona Nr.3, Persona Nr.4 un Persona Nr.5, ar kurām /Persona E/ uzturēja sakarus mobilajā

aplikācijā “Telegram”.

/Datums / ap plkst.7.00, saskaņā ar iepriekšējo vienošanos un izpildot Personas Nr.3, Personas Nr.4 un Personas

Nr.5 norādījumus, /Persona E/ ieradās /Adrese /, Latvijas Republikas – Baltkrievijas Republikas pierobežā,

konkrētajā viņam norādītajā vietā.

Pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, bet ne vēlāk par /Datums / plkst.7.00, Persona Nr.1,

apzinoties, ka /Persona E/ pārņems un nelikumīgi pārvietos nelegālos imigrantus pāri Latvijas Republikas robežai

turpmākai to pārvešanai līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai, rādot nelegāliem

imigrantiem kustības virzienu, ejot kājām, apzināti apejot robežkontroles punktus, izveidotās robežšķērsošanas

vietas, pirmstiesas izmeklēšanas laikā precīzi nenoskaidrotā vietā, nelikumīgi šķērsoja Baltkrievijas Republikas un

Latvijas Republikas robežu, pārvietojot nelegālos imigrantus līdz vietai, kur tos sagaidīja ar automašīnu /Persona

E/.

/Persona E/, apzinoties, ka nelikumīgi jāpārvieto nelegālie imigranti pāri Latvijas Republikas robežai tālākai

pārvietošanai līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai, kuri iepriekš nelikumīgi ir

šķērsojuši Baltkrievijas Republikas - Latvijas Republikas robežu, kuru šķērsošanu nodrošināja Persona Nr.1,

norādītajā vietā, izpildot organizētās grupas dalībnieka lomu, apzinoties, ka minētajām personām nav derīgas vīzas

un uzturēšanās atļaujas, kā arī nav tiesību uzturēties Latvijas Republikas teritorijā, uzņēma savā automašīnā sešus

nelegālos imigrantus un uzsāka viņu pārvietošanu pa Personas Nr.5 norādīto maršrutu, nolūkā izvest viņus no

Latvijas Republikas un nogādāt līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai, t.i., nelikumīgi

pārvietot sešus nelegālos imigrantus pāri Latvijas Republikas - Lietuvas Republikas un Lietuvas Republikas -

Polijas Republikas valsts robežām.

Taču, /Datums / plkst.7.35 /novada, pagasta nosaukums/, netālu no degvielas uzpildes stacijas “/nosaukums/”, uz

ceļa P70 /Persona E/ vadīto automašīnu apturēja Valsts robežsardzes amatpersonas un /Persona E/ aizturēja, tāpēc

noziegums netika izdarīts līdz galam no /Persona E/ gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

Pirmās instances tiesa atzina, ka ar savām darbībām /Persona E/ (/Persona E/) izdarīja tīša smaga nozieguma

mēģinājumu, atbildība par kuru paredzēta Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 285.panta trešajā daļā, un

piesprieda par tā izdarīšanu sodu – brīvības atņemšanu uz 4 (četriem) gadiem.

Tiesa nosprieda, - saskaņā ar Krimināllikuma 52.panta ceturto daļu soda laikā ieskaitīt /Persona E/ (/Persona E/)

aizturēšanas un apcietinājuma laiku no /Datums / līdz šā sprieduma spēkā stāšanās dienai.

Līdz spriedums stājas spēkā, atstāt negrozītu /Persona E/ (/Persona E/) piemēroto drošības līdzekli – apcietinājums.

No /Persona E/ (/Persona E/) valsts labā piedzīt procesuālos izdevumus 476,92 euro (četri simti septiņdesmit seši

euro 92 centi) par automašīnas /transportlīdzekļa marka/, Polijas Republikas valsts reģistrācijas numura zīme

/numura zīme/, glabāšanu Nodrošinājuma valsts aģentūras stāvlaukumā, nosakot termiņu – 30 dienas no sprieduma

stāšanās spēkā dienas, labprātīgai šo izdevumu samaksai.

Turklāt, piedzīt no /Persona E/ (/Persona E/) valsts labā procesuālos izdevumus 380 euro (trīs simti astoņdesmit

euro) par aizstāvju sniegto valsts nodrošināto juridisko palīdzību pirmstiesas procesā, nosakot termiņu – 30 dienas

no sprieduma stāšanās spēkā dienas, labprātīgai šo izdevumu samaksai.

Pamatojoties uz Krimināllikuma 70.12 pantu, konfiscēt /Persona E/ (/Persona E/) piederošo automašīnu

/transportlīdzekļa marka/, Polijas Republikas valsts reģistrācijas numura zīme /numura zīme/ un realizācijas

rezultātā iegūtos naudas līdzekļus 351 euro (trīs simti piecdesmit viens euro), kas glabājas Valsts kasē deponēto

līdzekļu kontā /konta numurs/.

Pamatojoties uz Krimināllikuma 70.12 panta otro daļu un Kriminālprocesa likuma 240.panta pirmās daļas

2.punktu, konfiscēt un nodot Valsts ieņēmumu dienestam mobilo telefonu /nosaukums/ (IMEI 1: /numurs/, IMEI 2:

/numurs/), kas glabājas pie krimināllietas materiāliem papīra aploksnē ar drošības 24 uzlīmi Nr.K21-1059874.

Minēto Latgales rajona tiesas spriedumu apsūdzētais /Persona E/ (/Persona E/), apsūdzētā /Persona E/ (/Persona E/)

aizstāvis – zvērināts advokāts Ojārs Plotiņš un Dienvidlatgales prokuratūras prokurors Jurijs Sjanita pārsūdzēja

apelācijas kārtībā.

Apsūdzētais /Persona E/ (/Persona E/), iesniegtajā apelācijas sūdzībā norādot par nepiekrišanu pirmās instances

tiesas spriedumam, lūdza vēlreiz pārskatīt attiecībā par viņu pieņemto lēmumu, izprast viņa rīcības motīvus un tik

bargi (acīmredzot domāts, – kā pirmās instances tiesa) nesodīt.

Šāds apsūdzētā lūgums apelācijas sūdzībā pamatots ar argumentiem:

tiesas piespriestais sods, viņa ieskatā, ir pārāk bargs un nav humāns, ņemot vērā, ka viņš pilnībā un ar visu

palīdzēja un sadarbojās ar izmeklēšanu, atbildot uz visiem viņam uzdotajiem jautājumiem, kā arī par noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanas apstākļiem norādot tādu informāciju, kas palīdzēja izmeklēšanai;

tiesas spriedumā nepietiekami izvērtēta viņa loma, jo viņš nav nekāds nozieguma organizators vai noziedzīgās

grupas dalībnieks, bet, kā tas arī izriet no sarakstes, - parasts pēc sludinājuma atrasts vadītājs, ko viņš nekad arī nav

slēpis. Viņam vispār nav zināmi noziedzīgās grupas dalībnieki, organizators.

Papildus minētajam, apsūdzētais apelācijas sūdzībā izteikto lūgumu pamatojis ar savu personību raksturojošo

informāciju. Proti, viņam iepriekš nav bijušas nekādas problēmas ar likumu, dzīvojis likumpaklausīgu dzīvi; ir

ģimenisks, darbu mīlošs puisis, kurš visu laiku, kamēr dzīvoja Polijā, strādāja vienā uzņēmumā un bija

neaizvietojams un svarīgs darbinieks; ārpus darba vienmēr meklēja piestrādāšanas iespējas; viņam ir līgava un

jaundzimusi meita, kurai viņa aizbraukšanas brīdī bija tikai 2 mēneši, kā arī Ukrainā dzīvo slima mamma, kura ir

3.grupas invalīde un veselības uzturēšanai nepārtraukti nepieciešami medikamenti.

Tāpat viņš atzīst, ka pārkāpa likumu un nelūdz piedot un aizmirst par to, tomēr, lūdz vēlreiz iepazīties un izvērtēt

viņa personību raksturojošo informāciju un iepriekš norādītos noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus, tostarp,

attiecībā par viņa niecīgo lomu tā saucamajā organizētajā grupā, par kuru viņš pat nezināja. Tāpat viņš nebija

gatavs tam, kam bija jābūt gatavam un par to, kas bija jāzina. Noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā iesaistījās

vieglprātīgi.

Apsūdzētā aizstāvis Ojārs Plotiņš, iesniegtajā apelācijas sūdzībā norādot par pirmās instances tiesas pieļautiem

Kriminālprocesa likuma 127., 128., 129. un 131.panta pārkāpumiem lietas iztiesāšanā, kā arī nepareizu

Krimināllikuma pantu piemērošanu, kvalificējot apsūdzētajam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu atbilstoši

Krimināllikuma 15.panta ceturtajai daļai un 285.panta trešajai daļai, kā rezultātā tika pieņemts nepamatots

nolēmums, lūdza pilnā apjomā atcelt Latgales rajona tiesas 2024.gada 18.marta spriedumu par /Persona E/

(/Persona E/) notiesāšanu un taisīt jaunu spriedumu, /Persona E/ (/Persona E/) izvirzītajā apsūdzībā attaisnojot.

Šāds apsūdzētā aizstāvja lūgums apelācijas sūdzībā pamatots ar argumentiem:

lietā nav iegūti pietiekoši pierādījumi, ka apsūdzētais /Persona E/ (/Persona E/) ir izdarījis viņam inkriminēto

noziedzīgo nodarījumu. Apsūdzētā vainīgums viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā spriedumā

galvenokārt pamatots ar netiešajiem pierādījumiem, atstājot bez vispusīgas vērtēšanas apsūdzētā sniegtās liecības

gan pirmstiesas izmeklēšanas gaitā, gan tiesā, turklāt, atstājot bez argumentētas analīzes aizstāvības atsauces uz

judikatūru, kas apstiprina /Persona E/ rīcības motīvus;

pirmās instances tiesa, konstatējot aizstāvamā vainu viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā,

konkrētajā gadījumā, - tā mēģinājumā, spriedumā atzina, ka ar aizstāvamā darbībām tika radīts apdraudējums,

vērsts uz Eiropas Savienības drošību, jo nelegālo imigrantu pārvietošana pāri Latvijas Republikas robežai sekmē

neidentificētu personu, kas varētu būt saistītas ar teroristiskām organizācijām vai ārvalstu aģentu nekontrolētu

pārvietošanos Eiropas Savienībā. Taču, pirmstiesas izmeklēšanas laikā minēto apstākļu un varbūtējo seku

iestāšanās netika konstatēta. Tādēļ, šāds tiesas apgalvojums uzskatāms par politizētu. Visas nelegāli ieceļojošās

personas no Baltkrievijas nevar uzskatīt par bīstamām Eiropas valstu pārvaldības kārtībai, tādam uzskatam nav

juridiska pamata, jo neviens nav noskaidrojis nelegālo imigrantu pārvietošanās mērķi un cēloņus un nelegālie

imigranti var būt gan politiskie, gan ekonomiskie bēgļi;

tiesa nepamatoti atzina par pilnībā pietiekamiem un izmantojamiem kā tiešie pierādījumi apsūdzētajam izvirzītās

apsūdzības pierādīšanā tikai divu konkrētajā gadījumā nopratināto nelegālo imigrantu liecības, neņemot vērā un

nevērtējot, ka šo liecinieku sniegto ziņu īstums netika pārbaudīts, līdz ar ko, netika noskaidrota objektīvā patiesība,

kas dod pamatu celt pamatotu apsūdzību. Turklāt, šo nopratināto liecinieku sniegto ziņu saturs sniedz tikai

informāciju par šķērsoto valstu nosaukumiem, robežu šķērsošanas vietām un naktsmītnēm, bet nesniedz nekādu

informāciju par komunikāciju un attiecībām ar automašīnas vadītāju /Persona E/, kā arī, visi seši nelegālie imigranti

pēc to aizturēšanas un aptaujas nekavējoties tika izraidīti no Latvijas valsts, tādējādi, faktiski konkrētajā gadījumā

liedzot apsūdzētajam tiesības uz aizstāvības nodrošināšanu, jo minētā iemesla dēļ nebija iespējams pārbaudīt

/Persona E/ sniegtās liecības pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Proti, konkrētajā gadījumā par viņa liecībās norādīto

nodomu atteikties no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas sakarā ar viņa iespējamo dzīvības, veselības apdraudējumu

un automašīnas atsavināšanu;

tiesa nepamatoti aizstāvamā liecības par to, ka viņš, ieraugot Valsts robežsardzes dienesta automašīnu, apturēja

savu automašīnu tādēļ, ka bija bail no automašīnā uzņemtajiem imigrantiem un gribēja tos pie pirmās izdevības

izsēdināt atzina par neticamām, šai sakarā vienpusēji secinot, ka apsūdzētā mašīnas apturēšana objektīvi saistīta

tikai ar robežsargu norādījumiem apturēt automašīnu, nevis ar paša apsūdzētā gribu. Pretēji šādam tiesas

secinājumam, aizstāvja ieskatā, minētā /Persona E/ rīcība, - ieraugot Valsts robežsardzes automašīnu, apturēt savu

automašīnu -, ir tiešs pierādījums tam, kā viņš iespējamo draudu apstākļos izmantoja situāciju, lai atbrīvotos no

agresīvajiem pasažieriem. Minētā sakarā jāņem vērā arī tas, ka, ja /Persona E/ būtu bijis nodoms turpināt

noziedzīgo nodarījumu, tad viņš nebūtu izdarījis Ceļu satiksmes pārkāpumu. Šādā veidā viņš ar savu rīcību, apturot

automašīnu, tika pievērsis Valsts robežsardzes ekipāžai savu uzmanību;

vienlaikus, apsūdzētā aizstāvis apelācijas sūdzībā vērsa uzmanību uz Ceļu satiksmes noteikumu 25.7., 25.7.1., 26.

un 27.punktu, kuros noteikti ceļu satiksmes dalībnieku pienākumi situācijās, kad viņu vadītajam transportlīdzeklim

tuvojas operatīvais transportlīdzeklis, un šai sakarā norādīja, ka konkrētajā gadījumā /Persona E/ ar skaļruņa

palīdzību netika dota komanda apstāties. Viņš, neesot šādai komandai, pēc savas iniciatīvas apturēja

transportlīdzekli un veiksmīgi izmantoja situāciju, lai atbrīvotos no pasažieriem. Apsūdzētā aizstāvja ieskatā,

apsūdzētā nodoms apturēt automašīnu konkrētajos apstākļos liecina par /Persona E/ objektīvu situācijas

novērtējumu, ataino gribas un rīcības īstumu ar nodomu neturpināt noziedzīgu nodarījumu. Noziedzīga nodarījuma

izdarīšanas gaitā /Persona E/ uztverē varēja rasties neparedzēts stress (ekscess), kura rezultātā viņš savu

psiholoģisko apsvērumu vadīts mainīja savu nodomu un atteicās no noziedzīga nodarījuma īstenošanas un šādā

veidā, ļoti iespējams, tika izvairījies no iepriekš minētajām nevēlamām sekām;

/Persona E/ notiesājošs spriedums konkrētajā gadījumā pamatots arī ar pirmstiesas procesā iegūtiem apšaubāmiem

un netiešiem pierādījumiem, kas balstās uz nenoskaidrotu, neidentificētu liecinieku komunikāciju no interneta

mobilajā aplikācijā “Telegram” sarakstes un vizuālo informāciju no ģeolokācijas kartēm, kas nevar dot pilnīgu,

vispusīgu un objektīvu informāciju par plānotā noziedzīgā nodarījuma apstākļiem un maršrutu. Vienlaikus,

apelācijas sūdzībā norādīts, ka no lietā esošās sarakstes un sarunām nekļūdīgi var izdarīt secinājumu, ka /Persona E/

nebija pārliecināts par to, ka netiks apmānīts un darbs par nelegālo imigrantu pārvietošanu tiks atlīdzināts.

Konkrētajā gadījumā /Persona E/ šaubām arī bija pamats, tādēļ sarunas ar grupas dalībniekiem tika vestas ar viltu

un piesardzību, savukārt, radušās aizdomas par varbūtējo negodīgo attieksmi pret viņu papildus pastiprināja

vēlēšanos pieņemt lēmumu un atteikties no iesāktā noziedzīgā nodarījuma;

minētais kopumā, apsūdzētā aizstāvja ieskatā, dod pamatu secinājumam, ka pirmās instances tiesa nav pilnīgi,

vispusīgi un objektīvi izmeklējusi lietas apstākļus, ar to dodot pamatu apšaubīt /Persona E/ piespriestā soda

likumību.

Papildus minētajam, apsūdzētā aizstāvis iesniegtajā apelācijas sūdzībā norādīja, ka jauni pierādījumi apelācijas

instances tiesai netiek pieteikti.

Prokurors, iesniegtajā apelācijas protestā norādot par pirmās instances tiesas sprieduma nepamatotību daļā par

apsūdzētajam piespriesto brīvības atņemšanas soda mēru un soda neatbilstību Krimināllikuma 35.panta otrajā daļā

paredzētajam soda mērķim un 46.panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgajiem

principiem, lūdza atcelt Latgales rajona tiesas 2024.gada 18.marta spriedumu daļā par apsūdzētajam /Persona E/

(/Persona E/) piespriesto brīvības atņemšanas soda mēru un taisīt šajā daļā jaunu nolēmumu, /Persona E/ (/Persona

E/) par Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 285.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanu piespriežot pamatsodu – brīvības atņemšana uz 5 (pieciem) gadiem, savukārt, pārējā daļā pirmās

instances tiesas spriedumu atstājot negrozītu.

Šāds prokurora lūgums iesniegtajā apelācijas protestā pamatots ar argumentiem:

Latgales rajona tiesa konkrētajā gadījumā nepamatoti saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 2.punktu

atzina par /Persona E/ atbildību mīkstinošu apstākli to, ka viņš aktīvi veicināja noziedzīgā nodarījuma atklāšanu un

izmeklēšanu, sniedza ziņas par noziedzīgā nodarījumā iesaistītajām personām.

Tiesa šai sakarā neņēma vērā un nevērtēja to, ka konkrētajā gadījumā izmeklēšanai jau bija zināma tā informācija,

ko /Persona E/ tai sniedza pirmstiesas kriminālprocesā. Izmeklēšanas rīcībā bija arī /Persona E/ sarakste ar pārējiem

organizētās grupas dalībniekiem mobilajā aplikācijā “Telegram”, no kuras, citastarp, secināms par /Persona E/ lomu

noziedzīgajā grupējumā. Līdz ar to, tiesai bija jāņem vērā tiesu judikatūrā norādītā atziņa, ka “… tas vien apstāklis,

ka persona uzreiz nopratināšanas laikā atzinusies tai inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, nav atteikusies

liecināt par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļiem, nebija pretdarbojusies amatpersonām, kuras veic

kriminālprocesu, vēl nenozīmē to, ka viņa pati aktīvi veicinājusi noziedzīgā nodarījuma atklāšanu un izmeklēšanu”

(skat. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2020.gada 15.decembra lēmums lietā Nr.SKK-

532/2020);

Latgales rajona tiesa, nosakot brīvības atņemšanas ilgumu /Persona E/, nepietiekoši rūpīgi un objektīvi izvērtēja

izdarīto noziegumu ģeopolitiskās situācijas kontekstā. Nelegālo imigrantu nelikumīga pārvietošana pāri valsts

robežai ne tikai apgrūtina valsts robežas apsardzībā iesaistīto iestāžu darbību nelikumīgi valsts robežu šķērsojušu

personu konstatēšanā, bet sekmē neidentificētu personu (piemēram, ar teroristiskām organizācijām saistītu vai

ārvalstu specdienestu aģentu) nekontrolētu pārvietošanos Eiropas Savienības teritorijā. Turklāt, liela personu skaita

pārvietošana pāri valsts robežai rada paaugstinātu apdraudējumu ar likumu aizsargātām interesēm, apdraud Latvijas

valsts un Eiropas Savienības drošību kopumā. Tas sekmē un atbalsta Baltkrievijas realizētā hibrīdapdraudējuma

īstenošanu, destabilizē tiesisko kārtību un rada būtisku sabiedrības un valsts drošības apdraudējumu. Pret minēto

apdraudējumu jāvēršas īpaši stingri, līdz ar to, sodiem par šāda veida noziedzīgiem nodarījumiem ir jābūt tādiem,

lai spētu arī citas personas atturēt no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Turklāt, jāņem vērā, ka konkrētajā

gadījumā apsūdzētā darbībās tika konstatētas divas kvalificējošās pazīmes, kas palielina viņa izdarītā noziedzīgā

nodarījuma kaitīgumu – liela personu skaita pārvietošana pāri valsts robežai un nozieguma izdarīšana organizētā

grupā;

Valsts apsūdzība arī nepiekrīt tiesas secinātajam spriedumā, ka “…apsūdzētā izdarītais nozieguma mēģinājums nav

atzīstams par tādu, kuram būtu maksimāli paaugstināta kaitīguma pakāpe salīdzinājumā ar citiem analoģiskiem

noziedzīgiem nodarījumiem. Noziedzīgais nodarījums netika izdarīts līdz galam, jo apsūdzētā vadīto automašīnu

apturēja Valsts robežsardzes amatpersonas. Līdz ar to, netika izdarītas visas nodarījuma sastāva objektīvajā pusē

paredzētās darbības”. Valsts apsūdzības ieskatā, apsūdzētais konkrētajā gadījumā izdarīja visas darbības, lai izdarītu

inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, un tikai no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ šis noziedzīgais nodarījums netika

pabeigts līdz galam. Tādējādi, ņemot vērā esošo ģeopolitisko situāciju, /Persona E/ izdarītajam nozieguma

mēģinājumam ir piešķirama maksimāli paaugstināta valsts apdraudējuma kaitīguma pazīme;

nosakot soda mēru apsūdzētajam, pirmās instances tiesa nav arī ņēmusi vērā Augstākās tiesas nolēmumos

vairākkārt izteiktās atziņas, ka “nesamērīgi mīksta soda noteikšana nesasniegs soda mērķi – sodīt vainīgo personu

par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, jo šādā gadījumā vainīgā persona netiks pakļauta soda piespiedu ietekmei un ar

to saistītajiem ierobežojumiem tādā mērā, kas atbilstu izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam un radītajam

kaitējumam. Šādas situācijas neveicina arī soda prevencijas uzdevuma izpildi, jo nenostiprina ne vainīgās personas,

ne citu personu pārliecību par nepieciešamību pildīt likumus un atturēties no noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas”

(skat. Senāta 2011.gada 8.jūnija lēmums lietā Nr.SKK-24/2011; Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta

2014.gada 30.septembra lēmums lietā Nr.SKK-306/2014).

Ņemot vērā minēto kopumā, prokurora ieskatā, pirmās instances tiesa, nepamatoti atzīstot /Persona E/ darbībās

atbildību mīkstinošu apstākli un neatbilstoši novērtējot izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, piešķirot

nodarījumam zemu kaitīguma pakāpi, nepamatoti noteica apsūdzētajam soda mēru zem panta sankcijas vidējās

robežas, tādējādi, neveicinot sodītās personas resocializāciju un to, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus

un atturētos no šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Apelācijas instances tiesā apsūdzētais /Persona E/ (/Persona E/) uzturēja savu apelācijas sūdzību, kā arī atbalstīja

sava aizstāvja – zvērināta advokāta Ojāra Plotiņa iesniegto apelācijas sūdzību, lūdzot apmierināt apelācijas

sūdzībās izteiktos lūgumus. Prokurora iesniegto apelācijas protestu neatzina un lūdza to kā nepamatotu noraidīt.

Papildus apelācijas sūdzībās norādītajiem argumentiem, apsūdzētais norādīja, ka apelācijas instances tiesai

iesniegtās bankas izdrukas par naudas pārskaitījumiem apstiprina viņa sniegtās liecības par to, ka viņš saņēma

naudu no personām, kuras viņu tikai izmantoja. Visas viņam zināmās ziņas par šīm personām viņš arī norādīja

aizturēšanas brīdī, jo vēlējās sadarboties ar izmeklēšanu. Papildus tam, jau atrodoties apcietinājumā, viņš ar sievas

palīdzību, kurai tika nodota viņa mobilā telefona SIM karte, lai piekļūtu viņa bankas datiem, ieguva papildus

informāciju par personām, kuras bija saistītas ar noziedzīgajām darbībām un par kurām informāciju nodeva procesa

virzītājam, taču, procesa virzītājs viņa sniegtās ziņas nemaz nepārbaudīja un nekādā veidā nemēģināja meklēt

galvenos vaininiekus izskatāmajā kriminālprocesā. Šobrīd jau saprot, ka pret Latvijas Republiku tiek vērsts

hibrīdkarš, bet uzskata, ka viņa kriminālprocess nav no smagākajiem gadījumiem, tāpēc tik smaga soda

piemērošana nav pamatota. Nožēlo izdarīto un lūdz piedošanu Latvijas valstij.

Bez tam, apsūdzētais, atbildot uz tiesas jautājumiem, norādīja, ka sākotnēji piekrita un gribēja izdarīt

Krimināllikuma 285.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, bet pēc tam pārdomāja, un vēlējās nelegālos

imigrantus izsēdināt no automašīnas un aizbraukt projām. Tāpēc nepiekrīt apsūdzībai par Krimināllikuma

285.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, bet piekrīt apsūdzībai par Krimināllikuma 285.1

panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, kam piekrita arī sākotnēji. Tāpat piekrīt norādītajam

apstāklim, ka noziegums tika izdarīts mantkārīgā nolūkā.

Lūdza pārskatīt izveidojušos situāciju, minētos argumentus izvērtējot kopsakarā ar viņa sniegtajām liecībām, kā arī

aizstāvja apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem.

Apsūdzētā aizstāve – zvērināta advokāte Lolita Vinogradova atbalstīja sava aizstāvamā /Persona E/ apelācijas

sūdzību, kā arī viņa interesēs iesniegto – zvērināta advokāta Ojāra Plotiņa apelācijas sūdzību, lūdzot apmierināt

tajās izteiktos lūgumus. Prokurora iesniegto apelācijas protestu neatzina un lūdza to noraidīt.

Papildus minētajam norādīja, ka konkrētajā gadījumā nesaskata pretrunas aizstāvamā un viņa aizstāvja iesniegtajās

apelācijas sūdzībās, jo aizstāvamais visā kriminālprocesa izmeklēšanas laikā konsekventi ir liecinājis un atzinis

savu vainīgumu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 285.1 panta otrajā daļā

(redakcijā, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī). Tieši par aizstāvamajam inkriminētā noziedzīgā

nodarījuma juridisko kvalifikāciju, proti, ka kvalifikācija pēc Krimināllikuma 285.panta trešās daļas ir nepareiza,

norādīts arī viņa aizstāvja Ojāra Plotiņa iesniegtajā apelācijas sūdzībā.

Tam, ka aizstāvamā izdarīto darbību kvalifikācija pēc Krimināllikuma 285.panta trešās daļas konkrētajā gadījumā ir

nepareiza, piekrīt arī viņa, jo uzskata, ka izskatāmajā kriminālprocesā apsūdzētā darbības, nodrošinot slēptā veidā

personu pārvietošanu transportlīdzeklī, Latvijas Republikas teritorijā ar nolūku nokļūšanai uz trešo valsti, ir

kvalificējamas kā mēģinājums nodrošināt iespēju personām nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā, attiecīgi

kvalificējot šādas darbības pēc Krimināllikuma 285.1 panta. Atbilstoši šajā likuma pantā norādītā noziedzīgā

nodarījuma sastāva pazīmēm, objektīvā puse var izpausties arī nelegālā imigranta slēpšanā transportlīdzeklī, vedot

viņu tranzītā pa Latvijas Republikas teritoriju.

Konkrētajā gadījumā par to, ka aizstāvamais izskatāmajā lietā nelegālajiem imigrantiem tikai nodrošināja iespēju

nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā, spriedumā norādījusi pati tiesa, šai sakarā norādot: “Tiesa, analizējot

apsūdzētā noziedzīgās darbības, atzīst, ka, mēģinot pārvietot savā automašīnā nelegālus imigrantus līdz Latvijas-

Lietuvas robežai, apsūdzētais nodrošināja tiem iespēju nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā. Līdz ar to, var

atzīt, ka apsūdzētā darbības atbilst Krimināllikuma 285.1 panta otrajā daļā paredzētajam noziegumam”. Neskatoties

uz šādu konstatējumu, pirmās instances tiesa tomēr nolēma kvalificēt noziedzīgo nodarījumu pēc smagākās

noziedzīgā nodarījuma kvalifikācijas, - Krimināllikuma 285.panta trešās daļas.

Lietā ir pierādījumi tam, ka apsūdzētais izskatāmajā notikumā iesaistījās tikai kā darbinieks, nevis bija personu

grupas dalībnieks. Viņam nebija nekādas nojausmas par to, ka jāveic kaut kādas pretlikumīgas darbības, un to, kādā

noziedzīgā nodarījumā viņš ir iesaistījies, viņš saprata tikai, kad nelegālie imigranti iesēdās viņa vadītajā

transportlīdzeklī. Ņemot vērā minēto, aizstāvamais atzina savu vainu Krimināllikuma 285.1 panta otrajā daļā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un turpmāk sadarbojās ar procesa virzītāju, veicinot noziedzīga

nodarījuma atklāšanu, ko konkrētajā gadījumā pamatoti konstatēja un ņēma vērā pirmās instances tiesa, atzīstot par

aizstāvamā atbildību mīkstinošu apstākli viņa aktīvo sadarbību ar procesa virzītāju un noziedzīga nodarījuma

atklāšanas veicināšanu. Līdz ar to, prokurora izteiktie iebildumi par šā apstākļa konstatēšanu ir nepamatoti. Jāņem

vērā arī tas, ka aizstāvamajam neviens nebija teicis, ka viņa sniegtā informācija ir vai arī nav zināma.

Aizstāvamais gan pirmstiesas kriminālprocesā, gan pirmās instances tiesā atzina savu vainu viņam uzrādītajā

apsūdzībā pēc Krimināllikuma 285.1 panta otrās daļas, līdz ar to, veicot viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma

pārkvalifikāciju atbilstoši šim likuma pantam, aizstāvība uzskata, ka pastāv tiesisks pamats viņa vainīguma atzīšanu

atzīt par atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 1.punktu un tā rezultātā, -

mīkstināt piespriesto sodu.

Ņemot vērā minēto, tostarp, iepriekš minēto nepieciešamību pārkvalificēt apsūdzētajam inkriminēto noziedzīgo

nodarījumu, aizstāvība lūdza apelācijas instances tiesu: pārsniegt apelācijas sūdzības robežas; atcelt pirmās

instances tiesas spriedumu daļā par /Persona E/ atzīšanu par vainīgu Krimināllikuma 285.panta trešajā daļā un

15.panta ceturtajā daļā; taisīt šajā daļā jaunu spriedumu, pārkvalificējot /Persona E/ darbības pēc Krimināllikuma

285.1 panta otrās daļas un 15.panta ceturtās daļas, nosakot panta sankcijā paredzēto sodu (redakcijā, kas bija spēkā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī).

Dienvidlatgales prokuratūras prokurors Jurijs Sjanita pilnā apmērā uzturēja apelācijas protestu pamatojoties uz tajā

norādītajiem argumentiem, lūdzot apmierināt tajā izteikto lūgumu. Savukārt, ne apsūdzētā /Persona E/ (/Persona

E/), ne viņa aizstāvja – zvērināta advokāta Ojāra Plotiņa apelācijas sūdzības neatzina un lūdza tās kā nepamatotas

noraidīt.

Papildus minētajam, prokurors norādīja, ka pirmās instances tiesa pamatoti atzina par ticamām, attiecināmām un

pierādīšanā pieļaujamām Irānas pilsoņu – /Persona I/ un /Persona J/ pirmstiesas procesā sniegtās liecības, kuru

patiesumu un pieļaujamību savā apelācijas sūdzībā ir apšaubījis apsūdzētā aizstāvis O.Plotiņš. Šo liecinieku

liecības iegūtas Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā, kā arī šā likuma noteiktajā kārtībā tās pārbaudītas

pirmās instances tiesā, tostarp, izskaidrojot apsūdzētajam un viņa aizstāvim iemeslus, kādu objektīvu, no tiesas

neatkarīgu iemeslu dēļ, šo liecinieku personīga piedalīšanās tiesas sēdē nav iespējama. Tiesa spriedumā arī

pamatoti norādījusi, ka šo liecinieku liecības nav vienīgais un izšķirošais pierādījums apsūdzētā vainas pierādīšanā,

turklāt, tās tiek vērtētas kopā ar pārējiem lietā esošajiem pierādījumiem.

Šo liecinieku liecības kopā ar pārējiem lietā esošajiem pierādījumiem, tajā skaitā, apsūdzētā un pārējo organizētās

grupas dalībnieku sarakste aplikācijā “Telegram” pierāda apsūdzētā īsto mērķi – par samaksu nogādāt nelegālos

imigrantus uz Vācijas Federatīvo Republiku. Minēto apstiprināja arī katrs no minētajiem nopratinātajiem

lieciniekiem. Tāpat šo liecinieku liecinātais pierāda faktu par labi organizētas, starptautiskas noziedzīgas grupas

esamību, kas par samaksu nogādā nelegālos imigrantus no Baltkrievijas Republikas uz Eiropas Savienības valstīm.

Gan liecinieku liecinātais, gan minētā sarakste aplikācijā “Telegram”, kuras apšaubīšanai, pretēji apsūdzētā

aizstāvja norādītajam, nav pamata, pierāda apsūdzētā kā nelegālo imigrantu pārvadātāja iesaistīšanos starptautiskā

noziedzīgā grupējumā un to, ka viņš pilnībā apzinājās savas pretlikumīgās darbības. Līdz ar to, ir pilnībā

nepamatots apsūdzētā norādītais arguments, ka viņam nebija nojausmas par noziedzīga nodarījuma veikšanu un ka

viņš nebija organizētās grupas dalībnieks.

Lietā esošie pierādījumi, tostarp, Valsts robežsardzes darbinieku liecības, apstiprina, ka apsūdzētā aizstāvja

O.Plotiņa apelācijas sūdzībā norādītais arguments, ka apsūdzētais pārkāpa Ceļu satiksmes noteikumus, apturot

automašīnu, un tādā veidā atteicās no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, ir nepatiess un norāda par aizstāvības

pozīciju, lai apsūdzētais varētu izvairīties no atbildības.

Motīvu daļa

Noklausoties apsūdzētā argumentus un paskaidrojumus, prokurora argumentus un apsūdzētā aizstāves viedokli,

pārbaudot apsūdzētā apelācijas sūdzībā, viņa aizstāvja apelācijas sūdzībā un prokurora apelācijas protestā norādītos

argumentus attiecināmībā uz pirmās instances tiesas spriedumā izdarītajiem konstatējumiem, secinājumiem un

atzinumiem, pārbaudot pirmās instances tiesas sprieduma likumību un pamatotību, apelācijas instances tiesa nonāk

pie slēdziena, ka prokurora apelācijas protests daļēji ir apmierināms, savukārt, apsūdzētā un viņa aizstāvja

apelācijas sūdzības kā nepamatotas ir jānoraida. Pirmās instances tiesas spriedums jāatceļ ne tikai sakarā ar

prokurora protestā izteikto lūgumu, bet arī sakarā ar pirmās instances tiesas pieļauto būtisku Kriminālprocesa

likuma pārkāpumu Kriminālprocesa likuma 575.panta trešās daļas izpratnē.

Pārbaudot pirmās instances tiesas sprieduma likumību un pamatotību, apelācijas instances tiesa konstatē, ka pirmās

instances tiesa sprieduma motīvu daļā norādījusi, ka, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 23.pantā noteiktajam tiesas

pienākumam, tiesa pārbaudīs /Persona E/ uzturētās apsūdzības pamatotību, lai noskaidrotu, vai ir noticis

apsūdzētajam inkriminētais noziedzīgais nodarījums, vai šajā nodarījumā ir noziedzīgā nodarījuma sastāvs, kas

paredzēts Krimināllikuma 15.panta ceturtās daļas un 285.panta trešās daļas dispozīcijās, vai apsūdzētais ir vainīgs

šā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas mēģinājumā. Tiesa, veicot pierādījumu novērtēšanu, kā reglamentēts

Kriminālprocesa likuma 9.nodaļā, pieņemšot tiesisku un pamatotu spriedumu.

Apelācijas instances tiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa šādu apņemšanos nav ievērojusi un taisījusi pretrunīgu

spriedumu, kuru nevar atzīt par tiesisku un pamatotu jeb Kriminālprocesa likuma 511.panta otrās daļas un

512.panta prasībām atbilstošu.

No pirmās instances tiesas sprieduma aprakstošās daļas redzams, ka tiesa, novērtējot iesniegtos pierādījumus,

atzinusi par pierādītām /Persona E/ inkriminētās darbības, kas atbilst Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un

285.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvam. Bet, tajā pašā laikā, tiesa, analizējot

pierādījumus, sprieduma motīvu daļā secinājusi, ka, mēģinot pārvietot savā automašīnā imigrantus līdz Latvijas –

Republikas robežai, apsūdzētais nodrošināja tiem iespēju nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā. Līdz ar to, var

atzīt, ka apsūdzētā darbības atbilst Krimināllikuma 285.1 pantā paredzētajam noziegumam. Tiesa nesaskata pamatu

apsūdzētā darbību pārkvalifikācijai un nevar, papildus inkriminētajam noziegumam, apsūdzēto atzīt par vainīgu

Krimināllikuma 285.1 panta otrajā daļā paredzētā nozieguma izdarīšanā, jo šādas darbības viņam nav inkriminētas,

un šīs darbības aptver apsūdzētā nodomu, izdarot Krimināllikuma 285.pantā paredzēto nodarījumu.

Turpmāk spriedumā tiesa atzinusi, ka apsūdzētā darbības ir pareizi kvalificētas pēc Krimināllikuma 285.panta

trešās daļas.

Minētā sakarā apelācijas instances tiesa norāda, ka, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 23.pantā noteiktajam tiesas

pienākumam, tiesa, pārbaudot pierādījumus un novērtējot tos, izdara atzinumu par apsūdzētajam uzturētās

apsūdzības pamatotību. Atzīstot apsūdzību par nepamatotu, tiesa, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 524.-526.pantā

noteiktajai kārtībai, pieņem attaisnojošu spriedumu, bet, atzīstot apsūdzību par pamatotu un pierādītu, atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 524., 527.-528.pantā noteiktajai kārtībai, taisa notiesājošu spriedumu.

Tiesa, pieņemot notiesājošu spriedumu, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 527.panta pirmo daļu sprieduma

aprakstošajā daļā sniedz pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstu un juridisko kvalifikāciju, minot tā izdarīšanas

laiku, vietu, izdarīšanas veidu, apsūdzētā vainas formu, motīvus un šā nodarījuma sekas. Savukārt, saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 527.panta otrās daļas 1.punktu, notiesājoša sprieduma motīvu daļā tiesa norāda

pierādījumus, konstatējumus, secinājumus un atzinumus, uz kuru pamata izdarīts atzinums par apsūdzētā

vainīgumu sprieduma aprakstošajā daļā par pierādītu atzītā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā.

Izskatāmajā lietā pirmās instances tiesa, sprieduma aprakstošajā daļā atzīstot par pierādītām darbības, kas atbilst

Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 285.panta trešajā daļā paredzētajam noziedzīgā nodarījuma sastāvam,

sprieduma motīvu daļā atzinusi, ka var atzīt, ka apsūdzētā darbības atbilst Krimināllikuma 285.1panta otrajā daļā

paredzētajam noziegumam, jo šī darbības aptver apsūdzētā nodomu, izdarot Krimināllikuma 285.pantā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu.

Apelācijas instances tiesa atzīst, ka šāda pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļā izdarītā pretruna jebkuram,

ar vidusmēra intelektu apveltītam indivīdam, rada šaubas par pareizu pierādītā noziedzīgā nodarījuma sastāva

kvalifikāciju, līdz ar to, arī par apsūdzētajam konstatētā vainīguma pamatotību. Tādējādi, ņemot vērā, ka pirmās

instances tiesa sprieduma aprakstošajā daļā /Persona E/ par pierādītu atzīto noziedzīgo nodarījumu sprieduma

motīvu daļā argumentējusi ar pretrunīgiem tiesas secinājumiem par noziedzīgā nodarījuma sastāva obligāto

pazīmju esību, tiesas spriedumu nevar atzīt par likumīgu un pamatotu jeb Kriminālprocesa likuma 511.panta otrās

daļas un 512.panta prasībām atbilstošu. Apelācijas instances tiesas ieskatā, minēto Kriminālprocesa likuma

511.panta otrās daļas un 512.panta pārkāpumi atzīstami par būtisku procesuālo pārkāpumu Kriminālprocesa likuma

575.panta trešās daļas izpratnē. Līdz ar to, pirmās instances tiesas spriedums ir atceļams un lietā jāpieņem jauns

spriedums.

Apelācijas instances tiesa, iztiesājot krimināllietu un konstatējot iepriekš minēto pārkāpumu, atzīst, ka, nesūtot lietu

jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai, šāds pārkāpums novēršams apelācijas instances tiesā, atceļot pirmās

instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētā atzīšanu par vainīgu un soda noteikšanu, un pieņemot lietā jaunu

spriedumu.

Kriminālprocesa likuma 564.panta astotā daļa noteic, ja apelācijas instances tiesa taisa pēc būtības jaunu

spriedumu, tā aprakstošajai daļai, motīvu daļai un rezolutīvajai daļai jāatbilst prasībām, kādas šajā likumā noteiktas

pirmās instances tiesas spriedumam.

Apelācijas instances tiesa, pārbaudot /Persona E/ uzturētās apsūdzības pamatotību, pārbaudot un novērtējot

pierādījumus, atzīst, ka /Persona E/ (/Persona E/) organizētā grupā mēģināja nelikumīgi pārvietot pāri valsts robežai

lielu personu skaitu, t.i., vienā gadījumā vairāk nekā piecas personas, šādos apstākļos:

Pirmstiesas kriminālprocesā precīzi nenoskaidrotā laikā un vietā, bet ne vēlāk par /Datums /, konkrēti

nenoskaidrotas personas, kriminālprocess pret kurām izdalīts atsevišķā lietvedībā (turpmāk - Persona Nr.1, Persona

Nr.2, Persona Nr.3, Persona Nr.4 un Persona Nr.5), savstarpēji vienojoties, nolēma par samaksu nelikumīgi

pārvietot nelegālos imigrantus bez derīgām vīzām un uzturēšanas atļaujām, kas dod tiesības likumīgi šķērsot

Latvijas Republikas robežu un uzturēties Latvijas Republikas vai citas Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijā

(turpmāk - nelegālie imigranti), no Baltkrievijas Republikas uz Latvijas Republikas pierobežu, tālākai pārvietošanai

līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai.

Lai noziedzīgais nodoms tiktu īstenots sekmīgi, tā izdarīšanā Persona Nr.1, Persona Nr.2, Persona Nr.3, Persona

Nr.4 un Persona Nr.5 par atlīdzību iesaistīja /Persona E/, šādi izveidojot apvienību (turpmāk - organizētu grupu),

kurā katram tās dalībniekam bija noteikti pienākumi. Organizētās grupas komunikācija notika ar mobilās

aplikācijas “Telegram” starpniecību. Personai Nr.1 organizētās grupas sastāvā bija noteikts pienākums, - ejot kājām,

pārvietot nelegālos imigrantus pāri Baltkrievijas Republikas un Latvijas Republikas robežai, apejot robežkontroles

punktus. Persona Nr.2, kurai mobilajā aplikācijā “Telegram” bija segvārds “/segvārds /”, organizētās grupas sastāvā

nodarbojās ar potenciālo nelegālo imigrantu pārvadātāju atlasi. Persona Nr.3 un Persona Nr.4, kurām mobilajā

aplikācijā “Telegram” bija segvārdi “/segvārds /” un “/segvārds /” vadīja izveidoto grupu ar mobilās aplikācijas

“Telegram” starpniecību, nosūtot konkrētām personām konkrētus uzdevumus, tai skaitā, koordinātes ar nelegālo

imigrantu atrašanās vietām un deva norādījumus par naudas līdzekļu pārskaitīšanu. Persona Nr.5, kurai mobilajā

aplikācijā “Telegram” bija segvārds “/segvārds/”, labi pārzinot Latvijas Republikas - Baltkrievijas Republikas

pierobežas zonas apvidu, deva norādījumus nelegālo imigrantu pārvadātājam par kustības virzienu un nelegālo

imigrantu atrašanās lokācijām. Savukārt, /Persona E/ nelegālos imigrantus ar transportlīdzekli bija jāpaņem noteiktā

vietā un nelikumīgi jāpārvieto pāri Latvijas Republikas robežai līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās

Republikas robežai.

/Datums / /Persona E/, atrodoties Polijas Republikā, pilsētā Lodz, mantkārīgu motīvu vadīts, sarakstoties mobilajā

aplikācijā “Telegram” ar Personu Nr.2, piekrita iesaistīties nelegālo imigrantu nelikumīgā pārvietošanā no Latvijas

Republikas - Baltkrievijas Republikas pierobežas līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai,

saņemot par to atlīdzību 1200 ASV dolāru apmērā par katru pārvietotu nelegālo imigrantu. Tad, naktī no /Datums /

uz /Datums /, /Persona E/, kā autovadītājs, ar transportlīdzekli /transportlīdzekļa marka/, ar Polijas Republikas

valsts reģistrācijas numura zīmi /numura zīme/, sekojot Personas Nr.2 norādījumiem, no Polijas Republikas pilsētas

Lodz devās uz Latvijas Republikas pilsētu /pilsētas nosaukums/.

/Datums / vakara pusē, atbraucot uz Daugavpili, /Persona E/ kļuva zināms, ka organizētā grupā ir iesaistītas vēl

Persona Nr.3, Persona Nr.4 un Persona Nr.5, ar kurām /Persona E/ uzturēja sakarus mobilajā aplikācijā “Telegram”.

/Datums / ap plkst.7.00, saskaņā ar iepriekšējo vienošanos un izpildot Personas Nr.3, Personas Nr.4 un Personas

Nr.5 norādījumus, /Persona E/ ieradās /Adrese / apkaimē, Latvijas Republikas – Baltkrievijas Republikas

pierobežā, konkrētajā viņam norādītajā vietā.

Pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, bet ne vēlāk par /Datums / plkst.7.00, Persona Nr.1,

apzinoties, ka /Persona E/ pārņems un nelikumīgi pārvietos nelegālos imigrantus pāri Latvijas Republikas robežai

turpmākai to pārvešanai līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai, rādot nelegāliem

imigrantiem kustības virzienu, ejot kājām, apzināti apejot robežkontroles punktus, izveidotās robežšķērsošanas

vietas, pirmstiesas izmeklēšanas laikā precīzi nenoskaidrotā vietā, nelikumīgi šķērsoja Baltkrievijas Republikas un

Latvijas Republikas robežu, pārvietojot nelegālos imigrantus līdz vietai, kur tos sagaidīja ar automašīnu /Persona

E/.

/Persona E/, apzinoties, ka nelikumīgi jāpārvieto nelegālie imigranti pāri Latvijas Republikas robežai tālākai

pārvietošanai līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai, kuri iepriekš nelikumīgi ir

šķērsojuši Baltkrievijas Republikas - Latvijas Republikas robežu, kuru šķērsošanu nodrošināja Persona Nr.1,

norādītajā vietā, izpildot organizētās grupas dalībnieka lomu, apzinoties, ka minētajām personām nav derīgas vīzas

un uzturēšanās atļaujas, kā arī nav tiesību uzturēties Latvijas Republikas teritorijā, uzņēma savā automašīnā sešus

nelegālos imigrantus un uzsāka viņu pārvietošanu pa Personas Nr.5 norādīto maršrutu, nolūkā izvest viņus no

Latvijas Republikas un nogādāt līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai, t.i., nelikumīgi

pārvietot sešus nelegālos imigrantus pāri Latvijas Republikas - Lietuvas Republikas un Lietuvas Republikas -

Polijas Republikas valsts robežām.

Taču, /Datums / plkst.7.35 /Adrese /, netālu no degvielas uzpildes stacijas “/nosaukums/”, uz ceļa P70 /Persona E/

vadīto automašīnu apturēja Valsts robežsardzes amatpersonas un /Persona E/ aizturēja, tāpēc noziegums netika

izdarīts līdz galam no /Persona E/ gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

Pirmās instances tiesa atzina, ka ar savām darbībām /Persona E/ (/Persona E/) izdarīja tīša smaga nozieguma

mēģinājumu, atbildība par kuru paredzēta Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 285.panta trešajā daļā, un

piesprieda par tā izdarīšanu sodu – brīvības atņemšanu uz 4 (četriem) gadiem.

Pirmās instances tiesā apsūdzētais /Persona E/ (/Persona E/) vainīgumu viņam uzturētajā apsūdzībā atzinis daļēji

(lietas 2.sējuma 15.lapa), paskaidrojis, ka atzīst, ka pārvadājis nelegālos imigrantus Latvijā teritorijā, bet neatzīst,

ka bija nodoms pārvest imigrantus pāri Latvijas robežai. Turklāt, neatzīst, ka noziedzīgās darbības izdarījis

organizētā grupā.

Arī iesniegtajā apelācijas sūdzībā un apelācijas instances tiesai /Persona E/ (/Persona E/) paskaidroja, ka sākotnēji

piekrita un gribēja izdarīt Krimināllikuma 285.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, bet pēc tam pārdomāja, un

vēlējās nelegālos imigrantus izsēdināt no automašīnas un aizbraukt projām. Tāpēc nepiekrīt, ka ir izdarījis

Krimināllikuma 285.panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, bet atzīst, ka ir izdarījis Krimināllikuma

285.1 panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. Nenoliedz, ka noziegumu izdarījis mantkārīgā nolūkā.

Savukārt, apsūdzētā aizstāvis iesniegtajā apelācijas sūdzībā norādījis, ka aizstāvamais vispār ir jāattaisno, jo lietā

nav iegūti pietiekoši pierādījumi, ka aizstāvamais ir izdarījis viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu.

Aizstāvamā vainīgums viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā spriedumā galvenokārt pamatots ar

netiešajiem pierādījumiem, atstājot bez vispusīgas vērtēšanas apsūdzētā sniegtās liecības gan pirmstiesas

izmeklēšanas gaitā, gan tiesā, kas apstiprina /Persona E/ rīcības motīvus atteikties no tālākās noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanas.

Pirmās instances tiesai /Persona E/ (/Persona E/) liecinājis (lietas 2.sējuma 41.-43.lapa), ka vietnē “Telegram” viņš

meklēja, kur var piestrādāt un uzgāja autovadītāja vakanci. Sludinājumā bija rakstīts, ka ir vajadzīgs vadītājs, solīja

labu samaksu. Viņa sarakste vietnē “Telegram” sākās ar “/segvārds /u” (viņa liecībās šis cilvēks ir norādīts kā

“/segvārds /”). Viņš uzrakstīja un viņam atbildēja, ka darbs ir saistīts ar deportēto cilvēku pārvešanu. Viņš saprata,

ka deportētie ir tie, kurus deportēja un kurus vajag pārvest starp valstīm, tā saucamā starptautiskā pārvadāšana.

Viņam pateica, ka samaksās 2000 dolāru, kad atbrauks uz /pilsētas nosaukums/, bet pārējo naudu pēc darba

pabeigšanas. Sākumā par katru cilvēku bija apsolīta samaksa 800 dolāri, bet viņš “notirgojās” līdz 1200. Viņu

samulsināja tik augsta samaksa, bet tas, ar ko viņš runāja, pateica, ka nekā pretlikumīga nav, maksimums viņam var

uzlikt administratīvo sodu. Čatā viņam nestāstīja, uz kurieni jābrauc un kur jāved cilvēki. Kad viņš ieradās /pilsētas

nosaukums/, viņu pievienoja citam čatam. Par to, ka cilvēkus būs jāsavāc Baltkrievijas pierobežā un būs jāaizved

uz Vāciju, viņš zināja pirms ieradās /pilsētas nosaukums/. Viņam nebija informācijas, ka tie cilvēki būs nelikumīgi

šķērsojuši Baltkrievijas - Latvijas robežu. Kad /pilsētas nosaukums/ solīto naudu nesaņēma, saprata, ka kaut kas

nav kārtībā. Tajā brīdī viņam bija aizdomas, ka tie cilvēki, kurus būs jāved, ir nelegāli. Kad ierādās /pilsētas

nosaukums/, darba devējs uzrakstīja čatā, lai paņem pasažierus un tikai tad viņam pārsūtīs naudu. Viņam netika

pārskaitīta nauda degvielai un ēdienam, tāpēc sāka domāt, ka arī beigās samaksu no darba devēja nesaņems.

Sākotnēji viņam bija nodoms vest mašīnā uzņemtos cilvēkus, bet vēlāk viss mainījās. Tie cilvēki iesēdās mašīnā un

viņam nebija iespējas domāt vai skaidroties ar viņiem. Pasažieri bezkaunīgi iesēdās mašīnā un uzvedās izaicinoši.

Viņi skaļi jokoja savā starpā, bija saprotams, ka runa ir par viņu. Pasažieris, kas sēdēja priekšā, sāka pārbaudīt roku

balstu, atvēra cimdu nodalījumu un bez atļaujas paņēma uzkodas. Viņš gaidīja ieraudzīt pienācīgus un adekvātus

cilvēkus. Apjukuma un valodas šķēršļu dēļ nezināja, kā viņam rīkoties. Viņu klātbūtnē viņš kļuva saspringts un

nejutās komfortabli. Tad viņš saprata, ka jābūt viltīgam. Viņam nācās sākt braukt un izdomāt plānu, kā tikt vaļā no

pasažieriem. Viņš netaisījās vest pasažierus uz Poliju un Vāciju. Pa ceļam uz /pilsētas nosaukums/ viņš atrastu

veidu, kā tikt no viņiem vaļā un uz aizturēšanas brīdi gandrīz saplānoja, kā viņam to izdarīt. Bija apsvēris pat tādu

variantu, – atstāt viņus uzpildes stacijā vai piedāvāt viņiem apstāties, lai aizietu uz tualeti, un aizbraukt. Tāda

lēmuma iemesls bija darba devēja attieksme un pašu pasažieru uzvedība. Ja viņi viens otru saprastu, tad viņš

izmestu viņus ceļa vidū, bet viņam nācās izdomāt plānu, kā tikt no viņiem vaļā, lai tas nemaksātu viņam dzīvību

vai mašīnu. Kad viņa vadīto automašīnu sāka apturēt robežsardzes darbinieki, viņš apstājās, jo cerēja, ka šajā brīdī

spēs atbrīvoties no personām, kuras pārvadāja. Viņš uzskata, ka nebija organizētas grupas dalībnieks, jo grupa ir

tad, kad visi saprot, ko vajag darīt un konkrētas darbības izpilda kā vienots mehānisms. Viņam nebija zināms, kāds

bija uzdevums cilvēkiem no čata. Kad atbildēja uz izmeklētāja jautājumiem, viņš izteica savu viedokli par šo

personu iespējamo lomu. Viņš neredz nekādu sakaru starp viņu un šiem cilvēkiem. Tādējādi uzskata, ka viņš

nevarēja būt organizētas grupas dalībnieks un viņu nevar tiesāt par mēģinājumu nelikumīgi pārvest personas pāri

Latvijas Republikas-Lietuvas Republikas valsts robežai, jo šīs valsts ietilpst Eiropas Savienībā un tām nav iekšējo

robežu. Personas, kas atrodas Latvijā, var likumīgi ieceļot Lietuvā un uzturēties Eiropas Savienībā. Viņš nebija

iesaistīts šo personu pārvietošanā no Baltkrievijas uz Latviju. Viņš uzskata, ka viņa izdarīto noziegumu jākvalificē

pēc Krimināllikuma 285.1 panta otrās daļas, proti, kā mēģinājumu apzināti nodrošināt vairākām personām

nelikumīgi uzturēties Latvijā.

/Datums /, nopratināts pēc aizturēšanas, /Persona E/ liecinājis (lietas 1.sējuma 21.-22.lapa), ka mobilajā aplikācijā

“Telegram” čatā “Lodz” viņš ieraudzīja piedāvājumu, ka vajadzīgs vadītājs, lai pārvadātu cilvēkus starp valstīm.

Darbs 1-2 reizes nedēļā ar labu atalgojumu. Viņš atsaucās uz šo piedāvājumu un sāka sarakstīties ar sludinājuma

autoru. Iespējams, sludinājuma autors saveda viņu ar citu personu lietotnē “Telegram”. Tā viņš sāka sarakstīties ar

personu ar segvārdu “/segvārds /”. “/segvārds /” paskaidroja viņam, ka darbs saistīts ar deportētu cilvēku

pārvadāšanu no vienas valsts uz citu, iespējams, pa visu Eiropu. “/segvārds /” prasīja viņam, kur viņš dzīvo.

Tādējādi laikam plānoja, kur viņu ir izdevīgāk nodarbināt. “/segvārds /” paskaidroja, ka maksās 1000 ASV dolāru

par katru pārvesto cilvēku, bet viņš pierunāja pacelt maksu līdz 1200 ASV dolāriem. Kādu laiku viņš bija

pārdomās, jo baidījās pieņemt šo darba piedāvājumu. Samaksa par darbu bija apsolīta augsta, tāpēc viņš šaubījās,

vai šīs darbs ir likumīgs. /Datums / viņš uzrakstīja “/persona ar segvārdu/ /segvārds/”, ka esot gatavs braukt pēc

cilvēkiem. Tad “/persona ar segvārdu/ /segvārds/” uzrakstīja, ka viņam jābrauc uz Latviju, /pilsētas nosaukums/

virzienā.

/Datums /, naktī viņš ar savu automašīnu /transportlīdzekļa marka/ izbrauca no Polijas (pilsēta Lodz). Braucot līdz

/pilsētas nosaukums/, viņš čatā uzturēja kontaktu ar “/persona ar segvārdu/ /segvārds/”. /Datums / ieradās /pilsētas

nosaukums/. “/persona ar segvārdu/ /segvārds /” uzrakstīja, ka pievienos viņu citai grupai, tur viņam jāgaida darbs.

“/persona ar segvārdu/ /segvārds /” pievienoja viņu citai grupai lietotnē “Telegram”, kur kopā ar viņu bija četri

dalībnieki – “/segvārds /”, “/segvārds /” un “/segvārds /”. Viņš sarunājās tikai ar “/segvārds /”, kurš telefoniski

koriģēja viņa maršrutu. “/segvārds /” un “/segvārds/” sūtīja tikai īsziņas. Viņam radās iespaids, ka persona

“/segvārds /” atbild par loģistiku, jo labi orientējās apvidū un skaidroja, kā jābrauc pēc noteiktām lokācijām, kurus

pats sūtīja grupā. “/segvārds /” meklēja cilvēkus, kuri piekritīs savākt cilvēkus, bet “/segvārds /”, viņaprāt, bija

atbildīgs par finansēm.

Braucot no Polijas uz Latviju, viņam divas reizes tika pārskaitīta nauda 200 Polijas zloti. Braucot pa maršrutu, kuru

lokācijas viņam sūtīja “/segvārds /”, viņš pamanīja, ka reizēm maršruts nebija īsākais. Bija tā, ka navigācija viņu

veda pa labi, bet “/segvārds /” teica nogriezties pa kreisi. Viņš secināja, ka “/segvārds/” bija labi informēts, kā

apbraukt iespējamos posteņus. Pirmo cilvēku grupu viņš nogulēja un viņus aizveda kāds cits. Tad grupā uzrakstīja,

ka /Datums / pēc plkst.5.00 būs iespēja savākt sešus cilvēkus. Līdz vietai, kur viņš uzņēma mašīnā cilvēkus, viņu

telefoniski koordinēja “/segvārds /”. Kad viņš ieradās noteiktajā vietā, no krūmiem izskrēja seši cilvēki un viņš

paspēja uzspiest pogu, lai atvērtos bagāžnieks. Pieci cilvēki iesēdās mašīnā, bet sestais iekāpa bagāžniekā. Tajā

brīdī viņš saprata, ka tie ir “nelegāļi”, bet viņam nebija citas izejas, jo nebija naudas atpakaļceļam. Tāpēc viņš

nolēma riskēt un cerēja, ka viņam izdosies “nelegāļus” aizvest. Ja viņam izdotos “nelegāļus” aizvest līdz Vācijas

robežai, viņš saņemtu 7200 dolārus (1200 dolāri par katru). Darba izpildes nobeigumā viņam vajadzēja nofilmēt

videoierakstu, kur “nelegāļi” nosauc savu vārdu un apstiprina, ka viņi esot pie Vācijas robežas. Kad viņš uzņēma

sešus nelegālos imigrantus mašīnā, brauca pēc “/segvārds /” norādījumiem. Pēc 20 minūtēm viņu apturēja

robežsargi.

/Datums / un /Datums / /Persona E/ (/Persona E/), nopratināts kā aizdomās turētais, liecinājis (lietas 1.sējuma

24.-26.lapa), ka viņš apstiprina liecības, kuras sniedza pēc aizturēšanas, un papildus liecinājis, ka no brīža, kad viņš

savā mašīnā uzņēma imigrantus, viņš visu laiku domāja, kā tikt no viņiem vaļā, jo bija bail no šiem cilvēkiem, jo

nezināja, kas viņiem galvā un uz ko viņi gatavi. Viņš plānoja pirmajā izdevīgajā situācijā apstāties un mēģināt

pateikt pasažieriem, ka ir jākāpj ārā no mašīnas, bet viņam bija bail, ka viņi var uzbrukt. Viņš nekādā gadījumā

nevestu pasažierus pāri Latvijas robežai līdz Vācijas robežai, kā viņam lika to darīt lietotnē “Telegram”. Viņš

noteikti būtu izsēdinājis nelegālos imigrantus pirmajā izdevīgajā situācijā un gribēja to izdarīt pēc iespējas ātrāk.

/Datums / pēc apsūdzības izvirzīšanas (lietas 1.sējuma 164.-167.lapa) /Persona E/ (/Persona E/) paskaidrojis (lietas

1.sējuma 170.-171.lapa), ka ar apsūdzību iepazinies. Vainīgumu atzīst daļēji. Vainīgumu neatzīst daļā par to, ka

sastāvēja organizētā grupā un ka bija nodoms pārvest migrantus pāri Latvijas Republikas robežai. Apstiprina un

uztur policijai sniegtās liecības.

Novērtējot apsūdzētā liecības kopumā un savstarpējā sakarībā ar pirmās un apelācijas instances tiesās

pārbaudītajiem pierādījumiem, apelācijas instances tiesa atzīst, ka /Persona E/ (/Persona E/) pēc apsūdzības

izvirzīšanas un tiesā, atzīstot daļēji vainīgumu apsūdzībā un mainot liecības, ir izraudzījies savām vajadzībām

atbilstošu aizstāvības pozīciju, lai panāktu sev labvēlīgāku inkriminēto darbību juridisko novērtējumu un, līdz ar to,

arī panāktu labvēlīgākas juridiskās sekas. Savukārt, apelācijas instances tiesa, novērtējot pierādījumus kopumā un

savstarpējā sakarībā, atzīst, ka pierādījumi atspēko /Persona E/ un viņa aizstāvja izvirzītās versijas, kā arī atspēko

apsūdzētā nevainīgumu uzturētājā apsūdzībā, ka viņš organizētā grupā mēģināja nelikumīgi pārvietot pāri Latvijas

valsts robežai lielu personu skaitu, t.i., noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, atbildība par kuru paredzēta

Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 285.panta trešajā daļā.

Apelācijas instances tiesa konstatē, ka /Persona E/ nevainīgums tiek atspēkots gan ar paša apsūdzētā liecībām

pirmstiesas kriminālprocesā, gan ar pirmstiesas kriminālprocesā nopratināto liecinieku /Persona I/ un /Persona J/

liecībām, gan pirmās instances tiesā nopratināto liecinieku /Persona K/, /Persona L/, /Persona M/ liecībām, kā arī ar

rakstveida un elektroniskajiem pierādījumiem un dokumentiem, kas norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu

tiesai.

Liecinieks - Valsts robežsardzes /pilsētas nosaukums/ pārvaldes galvenais inspektors /Persona K/ tiesai liecinājis

(lietas 2.sējuma 15.-16.lapa), ka /Datums / kopā ar kolēģi /Persona N/ veica imigrācijas patruļas norīkojumu. Ap

plkst.7.25, virzoties no /ciema nosaukums/ puses /ciema nosaukums/ virzienā, aiz autoceļa P70 un P72 krustojuma

ievēroja aizdomīgu automašīnu ar Polijas valsts numuriem. Aizdomas radīja tas, ka transportlīdzeklī bija aizpildītas

visas vietas un bija tonēti logi. Viņš kā norīkojuma vecākais pieņēma lēmumu veikt apgriešanās manevru, panākt

un pārbaudīt minēto transportlīdzekli. Ar ieslēgto mirgojošo zilo bākuguni un ieslēgto skaņas signālu minētā

mašīna tika panākta 2-4 minūšu laikā. Autovadītājs saprata un pakļāvās prasībām apturēt transportlīdzekli un

apstājās ceļa labajā pusē. Minētais transportlīdzeklis bija apturēts un pakļauts imigrācijas pārbaudei pierobežā, t.i.,

30-50 km no Latvijas valsts robežas.

Vadītājs uzrādīja dokumentus. Dokumenti apstiprināja, ka transportlīdzekļa vadītāja uzturēšanās Latvijā ir

likumīga, bet automašīnas salonā atradās vēl citas personas: trīs Irānas pilsoņi, viens Irākas pilsonis un divas

Somālijas pilsones. Veicot sākotnējo interviju, tika noskaidrots, ka minētā grupa naktī nelikumīgi šķērsojusi

Baltkrievijas Republikas-Latvijas Republikas robežu. Vadītājs apgalvoja, ka atbraucis uz noteiktu vietu, lai

paņemtu ārzemniekus un nogādātu viņus uz /pilsētas nosaukums/. Viņš gaidījis grupu līdz piecām personām, bet

negaidīti parādījās sešas personas. Teica, ka atlīdzību nav saņēmis, tā tiks pārskaitīta bitkoinu veidā, lai neredzētu

naudas kustību. Informāciju par pārvadāšanu dabūjis sociālos tīklos un bija vēl persona, kas koordinēja, kur

jābrauc. Vadītāja telefonā tika ieslēgts lidojuma režīms, lai organizators nevarētu izdzēst viņu saraksti. Vadītājs

brauca /pilsētas nosaukums/ virzienā, bet par turpmāko virzienu nebija teicis. Pārējām automašīnas salonā esošajām

personām netika uzdots jautājums par viņu galamērķi. Viņš ar savu mobilo telefonu nofotografēja automašīnu un

tajā konstatētās personas, bet fototabulu sastādījis inspektors /Persona M/.

Liecinieks – Valsts robežsardzes /pilsētas nosaukums/ pārvaldes Robežkontroles un imigrācijas kontroles dienesta

inspektors /Persona L/ tiesai liecinājis (lietas 2.sējuma 16.lapa), ka, veicot operatīvā dežuranta pienākumus,

/Datums / no rīta, no inspektora /Persona K/ saņēma informāciju, ka /novada, pagasta nosaukums/ apturēta Polijā

reģistrētā automašīna, kuru vadījis Ukrainas pilsonis. Mašīnas salonā atrodas piecas personas bez personību un

ieceļošanai valstī apliecinošiem dokumentiem. Vēl viena persona bija bagāžas nodalījumā. /Persona K/ atsūtīja uz

dienesta datoru bildes, kurās varēja redzēt, ka tiešām viena persona bija bagāžas nodalījumā. Viņš veica saņemtās

informācijas reģistrēšanu notikumu žurnālā un informēja Kriminālizmeklēšanas dienesta amatpersonas.

Liecinieks - Valsts robežsardzes /pilsētas nosaukums/ pārvaldes Kriminālizmeklēšanas dienesta inspektors /Persona

M/ tiesai liecinājis (lietas 2.sējuma 16.-17.lapa), ka /Datums / no rīta, viņš kopā ar kolēģi bija izbraucis uz /novada,

pagasta nosaukums/, autoceļu P70, kur tika apturēta /Persona E/ (/Persona E/) vadītā automašīna, kurā apsūdzētais

pārvadāja sešas Āzijas izcelsmes personas. Viņš veica sākotnējo personu aptauju, kuras laikā tika noskaidrota

pasažieru izcelsme un veikta viņu fotografēšana. Visiem sešiem Āzijas izcelsmes pasažieriem nebija ceļošanas

dokumentu. Nelegālie imigranti tika nogādāti uz Valsts robežsardzes Silenes nodaļu, kur paši uzrakstīja savus

vārdus, uzvārdus, dzimšanas datus un valsts piederību. Angļu valodu pārvaldīja tikai divi Irānas pilsoņi. Personas

saprata, ka atrodas Latvijā, viņu galamērķis bija Vācija. Ar automašīnas vadītāju viņš nestrādāja, nedzirdēja viņa

paskaidrojumus par šo notikumu. Nelegālie imigranti liecībās norādīja, ka ar automašīnu viņi tika nogādāti

Baltkrievijas pierobežas tuvumā. Meža masīvā viņus sagaidīja viņiem nezināma persona, tad viņi divas dienas gāja

kājām. Viņi nepamanīja, kā šķērsoja Baltkrievijas-Latvijas robežu. Pavadonis atveda viņus līdz vietai Latvijas

teritorijā un lika gaidīt automašīnu, kura viņus aizvedīs uz Vāciju. Tad viņi iekāpa mašīnā, bet pēc 20 minūtēm

viņus apturēja Valsts robežsardzes amatpersonas.

Liecinieku /Persona K/, /Persona L/ un /Persona M/ liecības objektīvi apstiprinās ar /Datums / apskates protokolu

un tā pielikumiem (lietas 1.sējuma 3.-11.lapa), un Valsts robežsardzes majora /Persona M/ ziņojumam pievienoto

kļūdaini uzrakstīto fototabulu (lietas 1.sējuma 17.lapa), no kuriem redzams, ka automašīnas /transportlīdzekļa

marka/ apskate tika veikta tās apturēšanas vietā /novada, pagasta nosaukums/ uz ceļa P70. Automašīnas salonā

vadītāja vietā atradās apsūdzētais, pasažieru vietās vēl piecas personas un viena persona bagāžas nodaļā. Personām,

kuras apsūdzētais pārvadāja, nebija ceļošanai derīgu dokumentu. Automašīnas apskate turpinājās Valsts

robežsardzes /pilsētas nosaukums/ pārvaldes teritorijā. Automašīnas salonā starp priekšējiem sēdekļiem elkoņbalsta

nodalījumā atrasts mobilais telefons /nosaukums/ (IMEI 1: /numurs/, IMEI 2: /numurs/), blakus tam balta lapiņa ar

tālruņa numuru un dažiem kodiem/parolēm. Minētie priekšmeti tika izņemti.

Glāžu turētājā starp priekšējiem sēdekļiem konstatēta SIM karte “/nosaukums/” /numurs/ /numurs/ ar ietvaru, kas

arī izņemta. No fototabulām redzams, ka automašīna /transportlīdzekļa marka/ ir pelēkā krāsā, tajā atradās

apsūdzētais un seši nelegāli imigranti (četri vīrieši, viens no tiem bagāžas nodalījumā, un divas sievietes).

Bez tam, apsūdzētā /Persona E/ (/Persona E/) vainīgums par to, ka viņš organizētā grupā mēģināja nelikumīgi

pārvietot pāri valsts robežai lielu personu skaitu jeb vainīgums Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 285.panta

trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā tiek pierādīts ar pirmstiesas kriminālprocesā nopratināto

liecinieku /Persona I/ un /Persona J/ liecībām, kuras /Datums / pirmās instances tiesā pārbaudītas, pamatojoties uz

Kriminālprocesa likuma 501.panta 3.punktu (likuma redakcija spēkā līdz /Datums /).

/Datums / pirmstiesas kriminālprocesā nopratinātais liecinieks /Persona I/ liecinājis (lietas 1.sējuma 12.lapa), ka ir

Irānas pilsonis. Irānā iegādājies vīzu uz Krievijas Federāciju, ar mērķi doties tālāk uz Eiropas valstīm, jo Irānā viņš

juties nedroši. /Datums / no Krievijas ieradās Minskā. Minskā dzīvoja īrētajā dzīvoklī kopā ar septiņiem Sīrijas

pilsoņiem. /Datums / no rīta ar divām mašīnām viņi tika nogādāti uz meža masīvu, kur viņus sagaidīja cilvēks

maskā un pārveda uz noteiktu punktu. Šis cilvēks pateica, ka drīz pēc viņiem atbrauks automašīna pelēkā krāsā.

Viņi sagaidīja mašīnu, iesēdās tajā un sāka braukt Vācijas virzienā. Latvija bija tikai kā tranzītvalsts un palikt

Latvijā viņš nevēlējās. Aptuveni pēc 30 minūtēm mašīnu apturēja un viņus aizturēja.

/Datums / pirmstiesas kriminālprocesā nopratinātais liecinieks /Persona J/ (lietas 1.sējuma 14.lapa) liecinājis, ka ir

Irānas pilsonis. Viņa tēvs divus gadus atpakaļ nelegāli caur Latviju aizbrauca uz Vāciju, kur dzīvo pašlaik. Viņš

sazinājās ar tēvu, lai tēvs palīdz arī viņam nokļūt Vācijā tādā pašā veidā. Tēvs šādu cilvēku atrada un viņš

samaksājis 9000 euro, /Datums / atlidoja no Irānas uz Krieviju. Tad ar mašīnu bija nogādāts uz Baltkrieviju.

Minskā dzīvoja hostelī ar trim Afganistānas pilsoņiem. /Datums / viņus ar automašīnu aizveda uz Baltkrievijas-

Latvijas robežu. Viņiem paskaidroja, ka cilvēks ievedīs viņus Latvijas teritorijā, līdz vietai, kur viņus “savāks”

mašīna un aizvedīs uz Vāciju. Divas naktis viņi nakšņoja mežā. Momentu, kad nokļuva no Baltkrievijas Latvijā,

viņš nepamanīja. Pavadonis atveda viņus līdz vietai, kur jau gaidīja mašīna, un pateica, ka ar šo mašīnu viņi tiks

nogādāti Vācijā. Viņi iekāpa mašīnā un tā uzsāka kustību. Aptuveni pēc 20 minūtēm automašīnu apturēja un viņi

tika aizturēti.

Apsūdzētā aizstāvis iesniegtajā apelācijas sūdzībā norādījis, ka tiesa nepamatoti atzina par pilnībā pietiekamiem un

izmantojamiem kā tiešos pierādījumus apsūdzētajam izvirzītās apsūdzības pierādīšanā tikai divu nopratināto

nelegālo imigrantu liecības, neņemot vērā un nevērtējot, ka šo liecinieku sniegto ziņu īstums netika pārbaudīts, līdz

ar ko, netika noskaidrota objektīvā patiesība, lai būtu pamats celt apsūdzību. Turklāt, šo nopratināto liecinieku

sniegto ziņu saturs sniedz tikai informāciju par šķērsoto valstu nosaukumiem, robežu šķērsošanas vietām un

naktsmītnēm, bet nesniedz nekādu informāciju par komunikāciju un attiecībām ar automašīnas vadītāju /Persona E/

(/Persona E/). Netika ņemts vērā, ka visi seši nelegālie imigranti pēc to aizturēšanas un aptaujas nekavējoties tika

izraidīti no Latvijas valsts. Tādējādi konkrētajā gadījumā aizstāvamajam bija liegtas tiesības uz aizstāvību. Minētā

iemesla dēļ nebija pārbaudītas /Persona E/ sniegtās liecības pirmstiesas kriminālprocesā par viņa nodomu atteikties

no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas sakarā ar viņa iespējamo dzīvības, veselības apdraudējumu un automašīnas

atsavināšanu.

Pārbaudot šādu apsūdzētā aizstāvja apgalvojumu, apelācijas instances tiesa atzīst to par maldinošu, jo no pirmās

instances tiesas sēdes protokola redzams (lietas 2.sējuma 17.lapa), ka liecinieku /Persona I/ un /Persona J/ liecības

pārbaudītas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 501.panta 3.punktu (lietas iztiesāšanas laikā likums bija spēkā), t.i.,

liecību sniedzējs nav klāt tiesas sēdē tāda iemesla dēļ, kas izslēdz iespēju ierasties tiesā, un tiesa devusi iespēju

procesa dalībniekiem izteikties un sniegt savu redzējumu par abu liecinieku sniegto liecību patiesumu un

izmantošanu pierādīšanā, kā redzams no tiesas sēdes protokola, - kā apsūdzētais (lietas 2.sējuma 41.lapa), tā

prokurors (lietas 2.sējuma 55.lapa) un aizstāvis (lietas 2.sējuma 58.lapa) ir snieguši savu redzējumu un vērtējumu

par minēto liecinieku liecībām. Kas attiecas uz aizstāvja sūdzībā norādīto objektīvās patiesības nenoskaidrošanu,

izvirzot un uzturot apsūdzību /Persona E/, apelācijas instances tiesa norāda, ka kā valsts apsūdzības uzturētājs, tā

aizstāvis, ir pauduši tiesai savu subjektīvo redzējumu par faktu un tiesību normu interpretāciju un noskaidroto

objektīvo patiesību (lietas 2.sējuma 53.-62.lapa).

Tāpat apelācijas instances tiesa par maldinošu atzīst apsūdzētā aizstāvja apgalvojumu, ka nebija pārbaudītas

/Persona E/ sniegtās liecības pirmstiesas kriminālprocesā par viņa nodomu atteikties no noziedzīga nodarījuma

izdarīšanas sakarā ar viņa iespējamo dzīvības, veselības apdraudējumu un automašīnas atsavināšanu, jo /Persona E/

aizturēšanas protokols (lietas 1.sējuma 19.-20.lapa) un nopratināšanas protokols (lietas 1.sējuma 21.-22.lapa) šādu

informāciju nesatur. Līdz ar to, procesa virzītājam nerādās vajadzība veikt procesuālās darbības, lai pārbaudītu šādu

versiju. Tikai, nopratināts /Datums / kā aizdomās turētais, /Persona E/ atcerējies, ka viņam bija bailes no šiem

cilvēkiem, jo tie varēja viņam uzbrukt, ja viņš gribētu viņus izsēdināt no transportlīdzekļa (lietas 1.sējuma 26.lapa).

Apelācijas instances tiesa liecinieku /Persona I/ un /Persona J/ pirmstiesas kriminālprocesā sniegtās liecības atzīst

par pieļaujamām pierādīšanā, jo tās iegūtas un nostiprinātas, ievērojot Kriminālprocesa likuma 141.-142., 151.panta

prasības, attiecas uz konkrēto kriminālprocesu un to ticamība pārbaudāma, ievērojot Kriminālprocesa likuma

128.panta otrajā daļā paredzētos nosacījumus. Turklāt, abu minēto liecinieku liecības nav vienīgais un izšķirošais

pierādījums apsūdzētā vainīguma vai nevainīguma konstatēšanai. Bez tam, abu liecinieku liecības nav pretrunā ar

paša /Persona E/ liecībām pirmstiesas kriminālprocesā. Tādējādi, nenopratinot tiesā lieciniekus /Persona I/ un

/Persona J/, netika pārkāptas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību un taisnīgu tiesu. Arī Kriminālprocesa likuma 501.1

panta 1.punkts noteic, ka jebkuras personas agrāk sniegtu liecību var izmantot pierādīšanā, ja liecības sniedzējs nav

klāt tiesas sēdē tāda iemesla dēl, kas izslēdz iespēju ierasties tiesā.

Apelācijas instances tiesai apsūdzētais /Persona E/ (/Persona E/) liecināja, ka sākotnēji piekrita un gribēja izdarīt

Krimināllikuma 285.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, bet pēc tam pārdomāja un vēlējās nelegālos

imigrantus izsēdināt no automašīnas, un aizbraukt projām. Tāpēc, viņš nepiekrīt, ka ir izdarījis Krimināllikuma

285.panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, bet atzīst, ka ir izdarījis Krimināllikuma 285.1 panta otrajā

daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. Nenoliedz, ka noziegumu izdarījis mantkārīgā nolūkā, bet noliedz to, ka

noziegumu izdarījis organizētās grupas sastāvā.

Arī apsūdzētā aizstāvis iesniegtajā apelācijas sūdzībā un aizstāve apelācijas instances tiesā norādīja, ka lietā nav

iegūti pietiekoši pierādījumi, ka apsūdzētais /Persona E/ (/Persona E/) ir izdarījis viņam inkriminēto noziedzīgo

nodarījumu. Apsūdzētā vainīgums viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā spriedumā galvenokārt

pamatots ar netiešajiem pierādījumiem, atstājot bez vispusīgas vērtēšanas apsūdzētā sniegtās liecības gan

pirmstiesas izmeklēšanas gaitā, gan tiesā. Aizstāvamais visā kriminālprocesa izmeklēšanas laikā konsekventi ir

liecinājis un atzinis savu vainīgumu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 285.1 panta

otrajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī). Aizstāvamā izdarīto darbību

kvalifikācija pēc Krimināllikuma 285.panta trešās daļas ir nepareiza, jo, nodrošinot slēptā veidā personu

pārvietošanu transportlīdzeklī Latvijas Republikas teritorijā, ar nolūku nokļūšanai uz trešo valsti, ir kvalificējamas

kā mēģinājums nodrošināt iespēju personām nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā, attiecīgi kvalificējot šādas

darbības pēc Krimināllikuma 285.1 panta. Arī pirmās instances tiesa, analizējot apsūdzētā noziedzīgās darbības,

atzinusi, ka, mēģinot pārvietot savā automašīnā nelegālus imigrantus līdz Latvijas-Lietuvas robežai, apsūdzētais

nodrošināja tiem iespēju nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā. Līdz ar to, var atzīt, ka apsūdzētā darbības

atbilst Krimināllikuma 285.1 panta otrajā daļā paredzētajam noziegumam.

Pārbaudot iepriekš minētos apsūdzētā un viņa aizstāvju argumentus, apelācijas instances tiesa atzīst tos par

maldinošiem, jo tie ir pretrunā ar paša apsūdzētā /Persona E/ (/Persona E/) liecībām pirmstiesas kriminālprocesā,

tiesā un pirmstiesas kriminālprocesā nopratināto liecinieku liecībām, un pie /Persona E/ aizturēšanas laikā

izņemtajā mobilajā telefonā /nosaukums/ apskates laikā fiksēto informāciju (lietas1.sējuma 62.-83., 85.-90.,

92.-107.lapa).

/Datums /, nopratināts kā aizturētais, /Persona E/ (/Persona E/) liecinājis (lietas 1.sējuma 21.-22.lapa), ka,

sarakstoties lietotnē “Telegram” ar personu ar segvārdu “/segvārds /”, noskaidroja, ka viņa darbs saistīts ar

deportētu cilvēku pārvadāšanu no vienas valsts uz citu, iespējams pa visu Eiropu. “/segvārds /” paskaidroja, ka

maksās 1000 ASV dolāru par katru pārvesto cilvēku, bet viņš pierunāja pacelt maksu līdz 1200 ASV dolāriem.

/Datums / viņš uzrakstīja “/segvārds /”, ka esot gatavs braukt pēc cilvēkiem. “/segvārds /” uzrakstīja, ka viņam

jābrauc uz Latviju, /pilsētas nosaukums/ virzienā. /Datums / viņš ieradās /pilsētas nosaukums/. Braucot no Polijas

uz Latviju viņam divas reizes tika pārskaitīta nauda 200 Polijas zloti. Kad viņš ieradās noteiktajā vietā, no krūmiem

izskrēja seši cilvēki un viņš paspēja uzspiest pogu, lai atvērtos bagāžnieks. Pieci cilvēki iesēdās mašīnā, bet sestais

iekāpa bagāžniekā. Tajā brīdī viņš saprata, ka tie ir “nelegāļi”, bet viņam nebija citas izejas, jo nebija naudas

atpakaļceļam. Tāpēc viņš nolēma riskēt un cerēja, ka viņam izdosies “nelegāļus” aizvest. Ja viņam izdotos

“nelegāļus” aizvest līdz Vācijas robežai, viņš saņemtu 7200 dolārus (1200 dolāri par katru). Darba izpildes

nobeigumā viņam vajadzēja nofilmēt videoierakstu, kur “nelegāļi” nosauc savu vārdu un apstiprina, ka viņi esot pie

Vācijas robežas.

Iepriekš minētās liecības /Persona E/ (/Persona E/) apstiprinājis, nopratināts kā aizdomās turētais (lietas 1.sējuma

25.-26.lapa).

Liecinieks /Persona M/ tiesai liecinājis (lietas 2.sējuma 16.-17.lapa), ka /Datums / no rīta tika apturēta /Persona E/

vadītā automašīna, kurā apsūdzētais pārvadāja sešas Āzijas izcelsmes personas. Viņš veica sākotnējo personu

aptauju, kuras laikā tika noskaidrota pasažieru izcelsme un veikta viņu fotografēšana. Visiem sešiem Āzijas

izcelsmes pasažieriem nebija ceļošanas dokumentu. Personas saprata, ka atrodas Latvijā, bet viņu galamērķis bija

Vācija. Nelegālie imigranti liecībās norādīja, ka ar automašīnu viņi tika nogādāti Baltkrievijas pierobežas tuvumā.

Pavadonis atveda viņus līdz vietai Latvijas teritorijā un lika gaidīt automašīnu, kura viņus aizvedīs uz Vāciju.

Pirmstiesas kriminālprocesā nopratinātie liecinieki /Persona I/ un /Persona J/ liecinājuši (lietas 1.sējuma 12.,

14.lapa), ka /Datums / no rīta ar divām mašīnām viņi tika nogādāti uz meža masīvu, kur viņus sagaidīja cilvēks

maskā un pārveda uz noteiktu punktu. Šis cilvēks pateica, ka drīz pēc viņiem atbrauks automašīna pelēkā krāsā un

aizvedīs uz Vāciju. Viņi sagaidīja mašīnu, iesēdās tajā un sāka braukt Vācijas virzienā. Latvija bija tikai kā

tranzītvalsts un palikt Latvijā viņi nevēlējās.

No /Persona E/ (/Persona E/) aizturēšanas laikā izņemtajā mobilajā telefonā /nosaukums/ apskates laikā

informācijas redzams (lietas 1.sējuma 62.-83., 85.-90., 92.-107.lapa), ka /Datums / plkst.21.31 apsūdzētais paziņo

grupas dalībniekam, ka viņš vēl nav izpildījis nevienu pasūtījumu, tāpēc viņam nav saprotama loģistika. Tad

“/segvārds/ /segvārds/ skaidro, ka vieta, kur jāsavāc, ir pierobežas zona, pēc 10-15 km problēmu nebūs. Bet vietā,

kur pie tilta vajadzēs izsēdināt, arī ir bīstama, bet ne tik stipri kā mežā. Tad jāuzņem video un jāatstāj personas.

Atskaite par darbu ir video, ja tā nebūs, tad nebūs arī samaksas. Apsūdzētais lūdz nosūtīt tilta ģeolokāciju uz Polijas

un Vācijas robežas. “/segvārds/ skaidro apsūdzētajam, ka jānofilmē katra persona, prasot, lai nosauc savu vārdu un

iet ar kājām pāri tiltam uz Vāciju. “/segvārds/ skaidro, ka uz robežas daudz tiltu un viņa puiši paziņos, pie kura

jābrauc, viņš iedos viņam punktu. Plkst.21.45 “/segvārds/” paziņo apsūdzētajam, ka Polijā labāk iebraukt no

augšas, no Gdaņskas puses, jo Belostokā ir bīstami. Plkst. 21.46 apsūdzētais paziņo, ka viņam ātri “jāsapako”

cilvēki un mierīgi jābrauc uz priekšu, it kā, caur trim valstīm. Vācijā viņus vajag izsēdināt, nofilmēt, un lai viņi

nosauc vārdu un uzvārdu un “vācas prom” pa tiltu. Tāpat viņš saprot, ka atpakaļceļā jāatrod apbraucamais ceļš,

braukt uz Kauņas pusi un no Kauņas izplānot maršrutu līdz Vācijai. “/segvārds / /segvārds/” paziņo, ka no Kauņas

jābrauc uz pilsētu Elk, kas uz Vācijas pusi. Kad būs Elkā, iedos punktu. Uz apsūdzētā paziņojumu, lai labāk iedod

tilta koordinātes, “/segvārds/ /segvārds/” iesaka dažus kilometrus pa maģistrāli A2 iebraukt Vācijā, jo uz tiltiem

bīstami. /Datums/ plkst.4.26 “/segvārds / /segvārds/” nosūta koordinātes, kur jābrauc, ka tur seši cilvēki, vienu var

“iemest” bagāžas nodalījumā. Plkst.6.59 grupas dalībnieks “/segvārds/” nosūta apsūdzētajam norādījumu

braucienam: “Kad piebrauksi līdz /pilsētas nosaukums/, rakstīsi /pilsētas nosaukums/. Piebrauksi līdz /pilsētas

nosaukums/i, rakstīsi /pilsētas nosaukums/, no turienes brauksi Polijā, rakstīsi Vācija un brauc”. Tāpat no /Datums /

un /Datums / apskates protokolos fiksētās informācijas un protokolu pielikumiem redzams, ka sadaļā “Foto”

konstatētas septiņas bildes ar aplikācijas “Google maps” navigācijas kartēm. Viena bilde ar maršrutu no Kauņas

līdz Polijas apdzīvotajai vietai Elk, bet pārējās bildes ar navigācijas maršrutiem /pilsētas nosaukums/ un /novada

nosaukums/ apkaimē, ar gala punktu uz lauku ceļa netālu no ciema Ostrovi.

Novērtējot iepriekš minētās apsūdzētā /Persona E/ pirmstiesas kriminālprocesā sniegtās liecības kopumā un

savstarpējā sakarībā ar tiesā un pirmstiesas kriminālprocesā nopratināto liecinieku liecībām un pie /Persona E/

aizturēšanas laikā izņemtajā mobilajā telefonā /nosaukums/ apskates laikā atrasto fiksēto informāciju, apelācijas

instances tiesa atzīst, ka minētie pierādījumi izslēdz saprātīgas šaubas par to, ka apsūdzētais /Persona E/ (/Persona

E/) /Datums / ieradās Latvijas valstī, lai /Datums / ar viņam piederošo transportlīdzekli pārvietotu sešus nelegālos

imigrantus, kuriem nebija ieceļošanai Eiropas Savienībā derīgu dokumentu, pāri Latvijas Republikas - Lietuvas

Republikas robežai, turpmākai viņu pārvešanai līdz Polijas Republikas - Vācijas Federatīvās Republikas robežai.

Taču, /Datums / plkst.7.35 /novada, pagasta nosaukums/, uz ceļa P70 /Persona E/ (/Persona E/) vadīto

transportlīdzekli apturēja Valsts robežsardzes amatpersonas un /Persona E/ (/Persona E/ kopā ar sešām Āzijas

izcelsmes personām aizturēja. Tāpēc /Persona E/ (/Persona E/) Krimināllikuma 285.panta trešajā daļā paredzēto

noziedzīgo nodarījumu neizdarīja līdz galam no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Līdz ar to, /Persona E/ pamatoti

izvirzīta un uzturēta apsūdzība par Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 285.panta trešajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.

Krimināllikuma 285.panta trešajā daļā paredzēta atbildība par personas nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai,

ja to izdarījusi organizēta grupa vai ja šādas darbības izraisījušas smagas sekas, vai arī par liela personu skaita, tas

ir, vienā gadījumā vairāk nekā piecu personu nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai.

/Persona E/ (/Persona E/) tiek atzīts par vainīgu par to, ka organizētā grupā mēģināja nelikumīgi pārvietot pāri

valsts robežai lielu personu skaitu, t.i., vienā gadījumā vairāk nekā piecas personas.

Apsūdzētais /Persona E/ (/Persona E/) noliedz, ka noziedzīgās darbības viņš būtu izdarījis organizētā noziedzīgā

grupā, jo neviens no grupas dalībniekiem viņam nav zināms. Arī apsūdzētā aizstāvis iesniegtajā apelācijas sūdzībā

norādījis, ka aizstāvamo notiesājošs spriedums pamatots ar pirmstiesas procesā iegūtiem apšaubāmiem un

netiešiem pierādījumiem, kas balstās uz nenoskaidrotu, neidentificētu personu komunikāciju no interneta mobilajā

aplikācijā “Telegram” sarakstes un vizuālo informāciju no ģeolokācijas kartēm. No lietā esošās sarakstes un

sarunām nekļūdīgi var izdarīt secinājumu, ka /Persona E/ nebija pārliecināts par to, ka netiks apmānīts un darbs par

nelegālo imigrantu pārvietošanu tiks atlīdzināts. /Persona E/ šaubām arī bija pamats, tādēļ sarunas ar grupas

dalībniekiem tika vestas ar viltu un piesardzību un pastiprināja vēlēšanos pieņemt lēmumu un atteikties no iesāktā

noziedzīgā nodarījuma.

Apelācijas instances tiesa iepriekš nolēmumā atzina, ka /Persona E/ (/Persona E/), daļēji atzīstot vainīgumu

apsūdzībā pēc apsūdzības izvirzīšanas un tiesā, un mainot liecības, ir izraudzījies savām interesēm atbilstošu

aizstāvības pozīciju, lai panāktu sev labvēlīgāku inkriminēto darbību juridisko novērtējumu un, līdz ar to, panāktu

labvēlīgākas juridiskās sekas. Arī apsūdzētā aizstāvja apelācijas sūdzībā norādītie argumenti apstiprina aizstāvamā

izraudzīto aizstāvības pozīciju.

Pārbaudot šādus apsūdzētā apgalvojumus un aizstāvja argumentus, apelācijas instances tiesa norāda, ka

Krimināllikuma 21.panta pirmā daļa noteic, ka organizētā grupa ir vairāk nekā divu personu izveidota apvienība,

kura radīta nolūkā kopīgi izdarīt vienu vai vairākus noziegumus un kuras dalībnieki saskaņā ar iepriekšēju

vienošanos sadalījuši pienākumus.

Tāpat krimināltiesību doktrīnā atzīts, ka organizētā grupa ir īpašs noziedzīgs grupējums, kurā nozieguma sekmīga

paveikšana ir atkarīga no katra grupas dalībnieka uzdevuma izpildes, jo uzdevumi ir savstarpēji saistīti, un katra

dalībnieka uzdevuma izpilde ir atkarīga no pārējo uzdevumu realizēšanas iecerētajā noziedzīgajā nodarījumā

(Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2021, 112.lpp.).

Arī Latvijas Republikas Senāta Krimināllietu departaments nolēmumos lietā Nr.SKK-333/2007 unNr.SKK-1/2022

norādījis, ka nodarījuma atzīšanu par izdarītu organizētā grupā nevar ietekmēt apstāklis, ka visi grupas dalībnieki

nebija savstarpējā sarunā vienojušies par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Būtiski ir konstatēt, ka katrs grupas

dalībnieks, veicot savus pienākumus kopīgo darbību ķēdē, ir apzinājies, ka bez viņa darbojas vēl citas personas,

kuras, pildot tām uzdotos pienākumus, sekmē kopīga nozieguma izdarīšanu. Par pienākumu sadales faktu

organizētā grupā var liecināt ne tikai personu liecības, bet arī konkrētā saskaņotā rīcība.

/Persona E/ (/Persona E/) noliedz, ka viņš sastāvēja organizētā noziedzīgā grupā, kura nodarbojās ar nelegālu

personu iepludināšanu Eiropas Savienībā, pārvietojot tās nelikumīgi pāri Eiropas Savienības valstu ārējām un

iekšējām robežām un noliedz, ka konkrētajā gadījumā viņa loma noziedzīgā grupējumā bija pārvietot sešas Āzijas

izcelsmes personas, kuras nelikumīgi bija šķērsojušas Latvijas – Baltkrievijas robežu pāri Latvijas – Lietuvas

robežai, Lietuvas – Polijas robežai līdz Polijas – Vācijas robežai.

Apsūdzētā /Persona E/ līdzdalība organizētās grupas sastāvā tiek pierādīta ar pirmstiesas kriminālprocesā viņa paša

sniegtajām liecībām, kuras objektīvi apstiprinās ar aizturēšanas laikā izņemtajā mobilajā telefonā /nosaukums/

apskates laikā fiksēto informāciju un viņa paša ierašanos Latvijas Republikā.

Nopratināts /Datums / kā aizturētais, /Persona E/ (/Persona E/) liecinājis (lietas 1.sējuma 21.-22.lapa), ka mobilajā

aplikācijā “Telegram” čatā “Lodz” ieraudzījis piedāvājumu, ka vajadzīgs vadītājs, lai pārvadātu cilvēkus starp

valstīm. Darbs 1-2 reizes nedēļā ar labu atalgojumu. Viņš atsaucās uz šo piedāvājumu un sāka sarakstīties ar

sludinājuma autoru. Tā viņš sāka sarakstīties ar personu ar segvārdu “/segvārds /”. “/segvārds /” paskaidroja viņam,

ka darbs saistīts ar deportētu cilvēku pārvadāšanu no vienas valsts uz citu, iespējams, pa visu Eiropu. “/segvārds /”

paskaidroja, ka maksās 1000 ASV dolāru par katru pārvesto cilvēku, bet viņš pierunāja pacelt maksu līdz 1200

ASV dolāriem. Samaksa par darbu bija apsolīta augsta, tāpēc viņš šaubījās, vai šis darbs ir likumīgs. /Datums / viņš

uzrakstīja “/segvārds /”, ka esot gatavs braukt pēc cilvēkiem. Tad “/persona ar segvārdu/ D” uzrakstīja, ka viņam

jābrauc uz Latviju, /pilsētas nosaukums/ virzienā.

/Datums /, braucot līdz /pilsētas nosaukums/, viņš uzturēja kontaktu ar /segvārds/. /Datums / ieradās /pilsētas

nosaukums/. /segvārds/ D/segvārds/ uzrakstīja, ka pievienos viņu citai grupai, tur viņam jāgaida darbs. “/persona ar

segvārdu/ D” pievienoja viņu citai grupai lietotnē “Telegram”, kur kopā ar viņu bija četri dalībnieki – “/segvārds /”,

“/segvārds /” un “/segvārds /”. Viņš sarunājās tikai ar “/segvārds /”, kurš telefoniski koriģēja viņa maršrutu.

“/segvārds /” un “/segvārds/” sūtīja tikai īsziņas. Viņam radās iespaids, ka persona “/segvārds /” atbild par loģistiku,

jo labi orientējās apvidū un skaidroja, kā jābrauc pēc noteiktām lokācijām. “/segvārds /” meklēja cilvēkus, kuri

piekritīs “savākt” cilvēkus, bet “/segvārds /”, viņaprāt, bija atbildīgs par finansēm.

Braucot no Polijas uz Latviju, viņam divas reizes tika pārskaitīta nauda 200 Polijas zloti. Līdz vietai, kur viņš

uzņēma mašīnā cilvēkus, viņu telefoniski koordinēja “/segvārds /”. Kad viņš ieradās noteiktajā vietā, no krūmiem

izskrēja seši cilvēki. Pieci cilvēki iesēdās mašīnā, bet sestais iekāpa bagāžniekā. Tajā brīdī viņš saprata, ka tie ir

“nelegāļi”, bet viņam nebija citas izejas, jo nebija naudas atpakaļceļam. Tāpēc viņš nolēma riskēt un cerēja, ka

viņam izdosies “nelegāļus” aizvest. Ja viņam izdotos “nelegāļus” aizvest līdz Vācijas robežai, viņš saņemtu 7200

dolārus (1200 dolāri par katru). Darba izpildes nobeigumā viņam vajadzēja nofilmēt videoierakstu, kur “nelegāļi”

nosauc savu vārdu un apstiprina, ka viņi esot pie Vācijas robežas.

/Datums / un /Datums / /Persona E/ (/Persona E/), nopratināts kā aizdomās turētais, liecinājis (lietas 1.sējuma

24.-26.lapa), ka viņš apstiprina liecības, kuras sniedza pēc aizturēšanas.

Šādas apsūdzētā /Persona E/ (/Persona E/) liecības objektīvi apstiprinās ar aizturēšanas laikā izņemtajā mobilajā

telefonā /nosaukums/ apskates laikā atrasto fiksēto informāciju (lietas 1.sējuma 62.-83., 85.-90., 92.-107.lapa) un

paša apsūdzētā ierašanos Latvijas valstī.

No /Datums / un /Datums / apskates protokolos fiksētās informācijas un protokolu pielikumiem (no 8. līdz 42.

attēlam) redzama apsūdzētā un citu organizētās grupas dalībnieku saziņa aplikācijā “Telegram” grupā ar

nosaukumu “/Persona /segvārds/, mrWHITE un /segvārds /”. /Datums / aplikācijā “Telegram” grupu “/Persona

/segvārds/, mrWHITE un /segvārds/” izveidoja persona vārdā “/Persona /segvārds/”, kurš nosūtīja ziņu

apsūdzētajam, ka izveidotajā grupā viņam būs segvārds “mrWHITE”. Tāpat šajā grupā ar apsūdzēto sazinājās

persona “/Persona /segvārds/ /segvārds /”. Vēlāk šai grupai pievienojās persona “/segvārds /”. Saziņa starp grupas

dalībniekiem notikusi kā īsziņu veidā, tā arī nosūtot audio (balss) īsziņas un veicot zvanus.

Apsūdzētais ar pārējiem organizētās grupas dalībniekiem ir sazinājies, arī sūtot audio īsziņas. Tiesa secina, ka

sākotnēji personas “/Persona /segvārds/” un “/Persona /segvārds/ /segvārds/” noskaidro, kur apsūdzētais atrodas,

iesaka ieslēgt ģeolokāciju, lai noskaidrotu viņa atrašanās vietu. “/Persona /segvārds/ /segvārds/” paziņo, ka meklē

priekš viņa cilvēkus. “/segvārds/” atbild, ka darbs ir vienmēr. Plkst.21.03 apsūdzētais nosūtīja balss īsziņu, norādot,

kā automašīnā var iesēdināt sešus cilvēkus. Viņa mašīnai ir tonēti logi un viņu neapturēs, ja neizdarīs pārkāpumu.

“/segvārds/” skaidro, ka viņam ir seši cilvēki, no rīta pāries robežu. Apsūdzētais paziņojis, ka viņam nav naudas,

lūdz pārskaitīt viņam kaut cik ēdiena iegādei. Tad “/segvārds/” raksta, lai iet pie bankomāta, puiši viņam pārskaitīs

50 ASV dolārus. Apsūdzētais lūdz, lai ar viņu sazinās “/Persona /segvārds/”. Notiek sarakste starp “/Persona

/segvārds/” un “/segvārds/” par naudas pārskaitīšanu savā starpā. “/segvārds/” dod padomus apsūdzētajam, ka vajag

apbraukt policijas posteņus, lai skatās navigāciju. Plkst.21.26 “/persona ar segvārdu /segvārds/” paziņo, ka viņš

atrodas pie bankomāta un tūlīt pārskaitīs apsūdzētajam no “/segvārds/ /segvārds/ saņemto naudu. “/segvārds/

nosauc ciparu kodu un lūdz naudu pārskaitīt apsūdzētajam (“/Persona E/”). Apsūdzētais pateicās, nosūta ciparu

kombināciju. Plkst.21.31 apsūdzētais paziņo, ka viņš vēl nav izpildījis nevienu pasūtījumu, tāpēc viņam nav

saprotama loģistika. Tad /persona ar segvārdu//segvārds/ skaidro, ka vieta, kur jāsavāc, ir pierobežas zona, pēc 10-

15 km problēmu nebūs. Bet vietā, kur pie tilta vajadzēs izsēdināt, arī ir bīstama, bet ne tik stipri kā mežā. Tad

jāuzņem video un jāatstāj personas. Atskaite par darbu ir video, ja tā nebūs, tad nebūs arī samaksas. Apsūdzētais

lūdz nosūtīt tilta ģeolokāciju uz Polijas un Vācijas robežas. Plkst.21.56 apsūdzētais paziņo, ka viņš ir uz sakariem,

brauks uzpildīt mašīnu, paēst, kā arī vēlreiz atkārto savas darbības, kuras jāveic, atvedot personas līdz Vācijai.

“/Persona /segvārds/” pajautāja, vai apsūdzētais saņēma naudu, uz ko apsūdzētais atbildēja: “Jā!”. /Datums /

plkst.4.26 “/persona ar segvārdu/ /segvārds/” jautā, vai “/Persona E/” šeit. Apsūdzētais atsaucās. “/persona ar

segvārdu/ /segvārds/” nosūta koordinātes, kur jābrauc, ka tur seši cilvēki. Plkst.4.58 minētajai “Telegram” grupai

čatam pievienojās persona “/segvārds/”, kura nosūtīja balss īsziņu. Notiek balss īsziņu apmaiņa starp visiem grupas

dalībniekiem. Plkst.5.37 apsūdzētais paziņo, ka ir uz vietas, bet neviena nav. “/persona ar segvārdu/ /segvārds/”

raksta, lai noslāpē mašīnu un gaida, tūlīt atnāks. Tad “/segvārds/” raksta, ka iet pie viņa mašīnas, tūlīt izies.

Redzams, ka /Datums / starp apsūdzēto un “/persona ar segvārdu /segvārds/” notika savstarpēja zvanu

komunikācija. Plkst.5.36 apsūdzētais paziņo “/persona ar segvārdu /segvārds/”, ka viņi vēl sēž mežā, lai vienkārši

iznāk uz C vietu un viss. Tāpat apsūdzētais prasa izsūtīt viņam atpakaļceļa maršrutu. Plkst. 5.54 “/persona ar

segvārdu /segvārds/” nosūta maršrutu navigāciju. Plkst.6.59 “/persona ar segvārdu /segvārds/” nosūta norādījumu

braucienam: “Kad piebrauksi līdz /pilsētas nosaukums/, rakstīsi /pilsētas nosaukums/. Piebrauksi līdz /pilsētas

nosaukums/, rakstīsi /pilsētas nosaukums/, no turienes brauksi Polijā, rakstīsi Vācija un brauc”. Tad apsūdzētais

saņēma vēl divus zvanus no “/persona ar segvārdu /segvārds/”, nosūtīja viņam ciparu kombināciju un plkst.7.03

uzrakstīja, ka izbrauca.

Novērtējot apsūdzētā iepriekš norādītās liecības kopumā un savstarpējā sakarībā ar ziņām, kas saglabātas apsūdzētā

mobilajā telefonā /nosaukums/, apelācijas instances tiesa konstatē, ka apsūdzētajam bija zināma noziedzīgās grupas

organizatoriskā struktūra un lomu sadale tajā. Sarakste starp apsūdzēto un citiem organizētās grupas dalībniekiem

pierāda apsūdzētā nodomu piedalīties nelegālo imigrantu nelikumīgā pārvietošanā no Latvijas uz Lietuvu un tālāk

caur Poliju līdz Vācijai. Tāpēc, pamatojoties uz iepriekš lēmumā norādītajiem tiesā pārbaudītiem pierādījumiem,

apelācijas instances tiesa konstatē, ka apsūdzētais /Persona E/ (/Persona E/) bija pēdējais posms organizētajā grupā

un tiešais Krimināllikuma 285.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izpildītājs, un par viņa patieso

nodomu pārvietot nelegālos imigrantus pāri Latvijas valsts robežai liecina viņa faktiski veiktās darbības gan pirms

noziedzīgā nodarījuma uzsākšanas, gan izdarīšanas laikā. Līdz ar to, nav tiesiska pamata atzīt par patiesībai

atbilstošu apsūdzētā aizstāvja apelācijas sūdzībā norādīto apgalvojumu, ka /Persona E/ (/Persona E/) bija atteicies

no noziedzīgā nodoma īstenošanas. Bez tam, novērtējot visus iepriekš minētos pierādījumus kopumā un savstarpējā

sakarībā, apelācijas instances tiesa atzīst, ka pierādījumi izslēdz saprātīgas šaubas par to, ka /Persona E/ (/Persona

E/) Krimināllikuma 285.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, kas saistīts ar liela skaita personu pārvietošanu

pāri valsts robežai, izdarījis organizētā grupā.

Pārējos apsūdzētā aizstāvja apelācijas sūdzībā norādītos argumentus un apsūdzētā aizstāves izteiktos apgalvojumus

apelācijas instances tiesa nolēmumā neiztirzās un neizvērtēs, jo tie satur apsūdzētā aizstāvju subjektīvo viedokli par

pierādījumu novērtējumu un nerada saprātīgas šaubas par /Persona E/ (/Persona E/) vainīgumu uzturētajā

apsūdzībā.

Atbilstoši Krimināllikuma 7.pantā noteiktajai noziedzīgo nodarījumu klasifikācijai /Persona E/ (/Persona E/) tiek

atzīts par vainīgu smaga nozieguma izdarīšanā, par kuru Krimināllikuma 285.panta trešās daļas sankcijā tās

aktuālajā redakcijā (kā arī likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 19.10.2023.) paredzēts vienīgais pamatsods -

brīvības atņemšana uz laiku no diviem līdz astoņiem gadiem un papildsodi – mantas konfiskācija vai bez mantas

konfiskācijas, probācijas uzraudzība uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.

Pārbaudot pirmās instances tiesas spriedumu daļā par /Persona E/ noteikto sodu attiecināmībā uz apsūdzētā

apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem un prokurora apelācijas protestā izteikto lūgumu un norādītajiem

argumentiem, apelācijas instances tiesa atzīst, ka apsūdzētā iesniegtā apelācijas sūdzība ir jānoraida, jo pirmās

instances tiesa, nosakot sodu apsūdzētajam, jau ir ņēmusi vērā un izvērtējusi argumentus, uz kādu pamata

apsūdzētais lūdz samazināt viņam piespriesto sodu. No pirmās instances tiesas sprieduma redzams, ka pirmās

instances tiesa detalizēti un vairākkārt izvērtējusi izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, noziedzīgā nodarījuma

rezultātā iestājušās un iespējamās sekas, vainīgā personību. Bez tam, neskatoties uz to, ka apsūdzētais būtiski

grozījis liecības, tiesa, pamatojoties uz Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 2.punktu, par /Persona E/ atbildību

mīkstinošo apstākli atzinusi, ka viņš aktīvi veicināja noziedzīgā nodarījuma atklāšanu un izmeklēšanu, sniedzot

ziņas, par noziedzīgā nodarījumā iesaistītajām personām.

Ņemot vērā minēto, pirmās instances tiesa secināja, ka, lai sasniegtu speciālās un vispārējās prevencijas mērķi,

/Persona E/ (/Persona E/) ir jāpiemēro brīvības atņemšanas sods, zem sankcijā paredzētās vidējās robežas.

Savukārt, prokurors iesniegtajā protestā norādījis, ka pirmās instances tiesas piespriestais sods /Persona E/

(/Persona E/) noteikts, neizvērtējot pilnībā Krimināllikuma 46.pantā paredzētos soda noteikšanas vispārīgos

principus, līdz ar to, sods nesasniegs Krimināllikuma 35.panta otrajā daļā definēto soda mērķi. Tiesa nepamatoti

saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 2.punktu atzinusi par /Persona E/ (/Persona E/) atbildību

mīkstinošu apstākli to, ka viņš aktīvi veicināja noziedzīgā nodarījuma atklāšanu un izmeklēšanu, sniedza ziņas par

noziedzīgā nodarījumā iesaistītajām personām. Šajā sakarā tiesa neņēma vērā un nevērtēja to, ka konkrētajā

gadījumā izmeklēšanai jau bija zināma tā informācija, ko /Persona E/ (/Persona E/) sniedza pirmstiesas

kriminālprocesā. Tas vien apstāklis, ka /Persona E/ (/Persona E/) uzreiz nopratināšanas laikā atzinās un neatteicās

liecināt par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļiem, nenozīmē to, ka viņš aktīvi veicināja noziedzīgā

nodarījuma atklāšanu un izmeklēšanu. Bez tam, tiesa nosakot brīvības atņemšanas ilgumu /Persona E/ (/Persona

E/), nepietiekoši rūpīgi un objektīvi izvērtēja izdarīto noziegumu ģeopolitiskās situācijas kontekstā, neņemot vērā

viņa izdarītā noziedzīgā nodarījuma kaitīgumu – liela personu skaita pārvietošana pāri valsts robežai un nozieguma

izdarīšana organizētā grupā. Pamatojoties uz minēto, prokurors lūdza atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā

par /Persona E/ (/Persona E/) piespriesto sodu un, pieņemot jaunu spriedumu, piespriest /Persona E/ (/Persona E/)

sodu - brīvības atņemšanu uz 5 (pieciem) gadiem.

Apelācijas instances tiesa, pārbaudot prokurora protestā norādītos argumentus, atzīst, ka protests iesniegts pamatoti,

bet protestā izteiktais lūgums apmierināms tikai daļēji.

Apelācijas instances tiesa atzīst par pamatotu prokurora argumentu, ka pirmās instances tiesa nepamatoti saskaņā ar

Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 2.punktu atzina par /Persona E/ (/Persona E/) atbildību mīkstinošu apstākli,

ka viņš aktīvi veicināja noziedzīgā nodarījuma atklāšanu un izmeklēšanu, sniedza ziņas par noziedzīgā nodarījumā

iesaistītajām personām, jo šāds atzinums ir pretējs tiesas izmeklēšanas laikā noskaidrotajiem apstākļiem.

No paša apsūdzētā un tiesā nopratināto liecinieku liecībām izriet, ka /Persona E/ (/Persona E/) izdarītais

noziedzīgais nodarījums bija atklāts uzreiz, apturot /Persona E/ (/Persona E/) vadīto transportlīdzekli. Uzreiz pēc

aizturēšanas /Persona E/ (/Persona E/) sniedza liecības par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļiem, kas pēc

būtības jau bija zināmi procesa virzītājiem. Pēc apsūdzības izvirzīšanas /Persona E/ (/Persona E/) mainīja savas

iepriekš sniegtās liecības, noliedzot, to, ka nelikumīgi mēģināja pārvietot personas pāri Latvijas valsts robežai un to

ka noziedzīgās darbības izdarījis, izpildot savu lomu organizētās grupas sastāvā.

Apelācijas instances tiesas ieskatā, iepriekš minētie apstākļi nevar būt pamats, lai tiesa saskaņā ar Krimināllikuma

47.panta pirmās daļas 2.punktu par apsūdzētā atbildību mīkstinošo apstākli atzītu to, ka apsūdzētais aktīvi

veicinājis noziedzīgā nodarījuma atklāšanu un izmeklēšanu, līdz ar to, samazinātu vainīgajam piemērojamā soda

mēru.

Ņemot vērā, ka pirmās instances tiesas kļūdaini konstatētais atbildību mīkstinošais apstāklis /Persona E/ (/Persona

E/) ir ietekmējis piespriesto sodu, apelācijas instances tiesa, daļēji apmierinot prokurora protestā izteikto lūgumu,

atceļ pirmās instances tiesas spriedumu un noteic /Persona E/ (/Persona E/) bargāku sodu.

Pārējie prokurora protestā norādītie argumenti, uz kādu pamata prokurors lūdzis piespriest vainīgajam bargāku

sodu tiek noraidīti, jo tie nav saistīti ar nepareizu Krimināllikuma vispārīgajā daļā paredzēto soda noteikšanas

principu neievērošanu, bet ir prokurora pieņēmumi, kas balstās uz subjektīvo viedokli, vai ir argumenti, kas

pārrakstīti no likuma “Grozījumi Krimināllikumā” anotācijas un kas neapstiprinās ar izskatāmajā lietā

noskaidrotajiem apstākļiem, bet ir tikai pieņēmumi.

Pārbaudot pirmās instances tiesas spriedumu daļā par /Persona E/ piederošās automašīnas /transportlīdzekļa marka/

un mobilā telefona - /nosaukums/ (IMEI 1: /numurs/, IMEI2:/numurs/) konfiskāciju, apelācijas instances tiesa

atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums šajā daļā ir likumīgs un pamatots, jo lietā atrodošies un tiesas sēdēs

pārbaudītie pierādījumi apstiprina, ka apsūdzētajam piederošā automašīna /transportlīdzekļa marka/, Polijas

Republikas reģistrācijas numura zīme /numura zīme/, un mobilais telefons /nosaukums/ bija izmantoti kā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas rīki.

Krimināllikuma 70.12 panta pirmā daļa noteic, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas priekšmets ir rīki un līdzekļi,

kuri bija paredzēti vai tika izmantoti noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai. Savukārt, minētā likuma panta otrā daļa

noteic, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas priekšmetus konfiscē.

Pirmās instances tiesa, pieņemot spriedumu, Krimināllikuma 70.12 panta prasības ir ievērojusi.

Tāpat, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 5.punkta prasībām, pirmās instances tiesa

pamatoti no apsūdzētā valsts labā piedzinusi 476,92 euro, t.i., procesuālos izdevumus, kas valstij radušies sakarā ar

apsūdzētajam piederošās automašīnas /transportlīdzekļa marka/ glabāšanu Nodrošinājuma valsts aģentūrā un

automašīnas realizāciju.

Pirmās instances tiesa, pieņemot /Persona E/ (/Persona E/) notiesājošu spriedumu, atstāja negrozītu, līdz spriedums

stāsies spēkā, apsūdzētajam pirmstiesas kriminālprocesā piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumā turēšanu.

Iztiesājot lietu apelācijas instances tiesā, apelācijas instances tiesa nekonstatē apstākļus, kas būtu par pamatu

/Persona E/ (/Persona E/) piemērotā drošības līdzekļa grozīšanai vai atcelšanai. Līdz ar to, /Persona E/ (/Persona E/)

piemēroto drošības līdzekli - apcietinājumā turēšanu jāturpina piemērot līdz soda izpildes uzsākšanai.

Apelācijas instances tiesā apsūdzētā /Persona E/ (/Persona E/) intereses aizstāvēja zvērināta advokāte Lolita

Vinogradova, kura centās pārliecināt tiesu, ka par uzturēto apsūdzību aizstāvamais atzīts par vainīgu nepamatoti,

t.i., pretrunā ar lietā atrodošies pierādījumiem.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumiem Nr.1493 “Noteikumi par valsts nodrošinātās

juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību”, aizstāvei

Lolitai Vinogradovai pienākas samaksa no valsts līdzekļiem 160 (viens simts sešdesmit) euro par apsūdzētā

interešu aizstāvību apelācijas instances tiesā.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 4.punktu samaksa advokātam, kad izdevumus par

juridisko palīdzību sedz no valsts līdzekļiem, ir attiecināma uz procesuāliem izdevumiem. Kriminālprocesa likuma

368.panta pirmajā daļā noteikts, ka procesuālos izdevumus ar tiesas nolēmumu piedzen no notiesātajiem. Tātad,

saskaņā ar minēto, no apsūdzētā valsts labā jāpiedzen 160 (viens simts sešdesmit) euro kā samaksa par aizstāves

darbu kriminālprocesā

Kriminālprocesa likuma 85.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka tiesības uz atbrīvošanu no samaksas par aizstāvja

palīdzību, kas tādā gadījumā tiek segta no valsts līdzekļiem, ir personai, kuras mantiskais stāvoklis izslēdz iespēju

samaksu par aizstāvja palīdzību nodrošināt no saviem līdzekļiem. Arī Kriminālprocesa likuma 368.panta ceturtā

daļa noteic, ka procesuālos izdevumus sedz no valsts līdzekļiem, ja persona, no kuras tie piedzenami, ir

maznodrošināta vai trūcīga.

Lai arī lietā nav iesniegti dokumenti, kas apstiprinātu, ka /Persona E/ (/Persona E/) ir trūcīga vai maznodrošināta

persona, tomēr, iepazīstoties ar lietā atrodošās personību raksturojošām ziņām, kuru patiesumu pārbaudīt nav

iespējams, apelācijas instances tiesa atzīst, ka apsūdzētā pašreizējais mantiskais stāvoklis izslēdz iespēju samaksu

par aizstāvja palīdzību nodrošināt no saviem līdzekļiem. Līdz ar to, apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz

Kriminālprocesa likuma 85.panta pirmās daļas 1.punktu un 368.panta ceturto daļu, atbrīvo apsūdzēto /Persona E/

(/Persona E/) no procesuālo izdevumu samaksas par valsts nodrošināto juridisko palīdzību apelācijas instances

tiesā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 563.panta pirmās daļas 3.punktu un 565.panta ceturto daļu, Latgales

apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

nosprieda

atcelt Latgales rajona tiesas 2024.gada 18.marta spriedumu daļā par /Persona E/ (/Persona E/) atzīšanu par vainīgu

Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 285.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un

piespriesto sodu.

Pieņemot atceltajā daļā jaunu spriedumu,

/Persona E/ (/Persona E/) atzīt par vainīgu Krimināllikuma 15.panta ceturtajā daļā un 285.panta trešajā daļā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīt ar brīvības atņemšana uz 4 (četriem) gadiem 6 (sešiem)

mēnešiem.

Pārējā daļā Latgales rajona tiesas 2024.gada 18.marta spriedumu atstāt negrozītu.

Atbrīvot /Persona E/ (/Persona E/) no procesuālo izdevumu 160 (viens simts sešdesmit) euro samaksas par aizstāvja

darbu apelācijas instances tiesā.

Argumentēts apelācijas tiesas nolēmums būs pieejams 2025.gada 24.janvārī.

Apelācijas instances tiesas nolēmumu 10 darbdienu laikā no tā pieejamības dienas var pārsūdzēt vai noprotestēt

Augstākajā tiesā par kasācijas iemesliem, kas paredzēti Kriminālprocesa likuma 574. un 575.pantā, sūdzību vai

protestu iesniedzot Latgales apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs (*/paraksts/A.Strauts

Tiesnese D.Skudra

Tiesnese V.Sokolova

*Dokuments parakstīts elektroniski ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu.