Court partially allowed debt collection claim adjusting overdue interest based on statutory caps and enforcement security limits.

Lietas arhīva Nr. CA-0139-22/5

ECLI:LV:KUAT:2022:0916.C69451421.11.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Liepājā 2022.gada 16.septembrī

Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā: tiesneši Liena Jansone, Linda Vēbere un Iļja Grigorjevs izskatīja rakstveida

procesā civillietu “4BF TRUST Company” SIA prasībā pret sabiedrību ar ierobežotu atbildību “OSTAS CELTNIEKS” par parāda piedziņu sakarā ar

sabiedrības ar ierobežotu atbildību “OSTAS CELTNIEKS” apelācijas sūdzību par Kurzemes rajona tiesas 2022.gada 4.aprīļa spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2021.gada 25.novembrī prasītāja cēlusi tiesā prasību pret atbildētāju, kurā, pamatojoties uz Civillikuma 1587., 1652.panta pirmās

daļas 3.punktu, 1759., 1765.pantu, lūdz piedzīt no atbildētājas parādu 4445,02 EUR, parāda atgūšanas izmaksas 40 EUR, nokavējuma procentus

2838,15 EUR un tiesāšanās izdevumus.

Prasībā norādīti šādi argumenti.

[1.1] Prasītāja 2021.gada 3.novembrī noslēgusi cesijas līgumu ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību “PALĪGS UN KO”, iegūstot prasījuma tiesības

par parāda 4445,02 EUR samaksu no atbildētāja (turpmāk – Cesijas līgums). Paziņojums par notikušo cesiju atbildētājai nosūtīts 2021.gada

3.novembrī.

[1.2] Cesijas rezultātā iegūtās prasījuma tiesības ir pamatotas ar pavadzīmēm Nr.P19-100956 no 30.12.2019.; Nr.P19-100957 no 30.12.2019.;

Nr.P19-100958 no 30.12.2019.; Nr.P19-100959 no 30.12.2019.; Nr.P20-100079 no 03.02.2020.; Nr.P20-100098 no 10.02.2020.; Nr.P20-

100099 no 10.02.2020.; Nr.P20-100114 no 19.02.2020.; Nr.P20-100124 no 20.02.2020 (turpmāk visas kopā – Pavadzīmes).

Atbildētāja ir apstiprinājusi visu no pavadzīmēm izrietošo preču un pakalpojumu saņemšanu no Sabiedrības ar ierobežotu atbildību “PALĪGS UN

KO”, parakstot 2020.gada 21.decembra aktu par savstarpējo norēķinu salīdzināšanu uz 2020.gada 1.decembri.

[1.3] Sabiedrība ar ierobežotu atbildību “PALĪGS UN KO” un atbildētāja bija vienojušās, ka pavadzīmju samaksas kavējuma gadījumā

atbildētāja maksās soda naudu 0,1 % apmērā no savlaicīgi nesamaksātās pavadzīmē norādītās summas par katru nokavēto dienu.

Vienojoties par soda naudu, puses ar minēto ir domājušas nokavējuma procentus, kas saskaņā ar prasītājas aprēķinu par laiku līdz 17.11.2021. ir

aprēķināti 2838,15 EUR.

[2] Ar Kurzemes rajona tiesas 2021.gada 29.novembra lēmumu prasība nodrošināta - apķīlāti sabiedrības ar ierobežotu atbildību „OSTAS

CELTNIEKS” naudas līdzekļi kredītiestādēs un citās finanšu institūcijās, nosakot, ka prasības nodrošinājums sniedzas līdz 7323,17 EUR.

[3] Ar Kurzemes rajona tiesas 2022.gada 4.aprīļa spriedumu prasība ir apmierināta pilnīgi.

Tiesa piedzinusi no atbildētājas parādu 4445,02 EUR, parāda atgūšanas izmaksas 40 EUR, nokavējuma procentus par periodu līdz 2021.gada

17.novembrim 2838,15 EUR, valsts nodevu 596,69 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 5,47 EUR.

Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

[3.1] Tiesa, izvērtējot pierādījumus, nodibinājusi vairākus faktus:

[3.1.1] Saskaņā ar pavadzīmēm Nr.P19-100956 no 30.12.2019.; Nr.P19-100957 no 30.12.2019.; Nr.P19-100958 no 30.12.2019.; Nr.P19-

100959 no 30.12.2019.; Nr.P20-100079 no 03.02.2020.; Nr.P20-100098 no 10.02.2020.; Nr.P20-100099 no 10.02.2020.; Nr.P20-100114 no

19.02.2020.; Nr.P20-100124 no 20.02.2020. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību “PALĪGS UN KO” pārdevusi atbildētājai preces, vienojoties, ka

samaksa par pārdotajām precēm tiek veikta 30 kalendāro dienu laikā ar pārskaitījumu;

[3.1.2] Ar 2021.gada 3.novembrī noslēgto Cesijas līgumu Nr.C-9/03.11.2021. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību “PALĪGS UN KO” nodevusi

prasītājai no šī sprieduma 2.1.1.punktā norādītajām pavadzīmēm izrietošās prasījuma tiesības 4445,02 EUR apmērā ar visiem iespējamiem prasījumiem

pret atbildētāju;

[3.1.3] 2021.gada 3.novembrī sabiedrība ar ierobežotu atbildību “PALĪGS UN KO” un “4BF TRUST Company” SIA nosūtījušas kopīgu

paziņojumu atbildētājai par prasījuma tiesību cesiju;

[3.1.4] Samaksas termiņš saskaņā ar pavadzīmēs norādīto samaksas datumu ir iestājies.

[3.2] Lietā nav strīda par to, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “PALĪGS UN KO”, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, ir piegādājusi

atbildētājai preces par kopējo summu 4445,02 EUR, atbildētājas darbinieks, pieņemot preces, ir parakstījis izrakstītos rēķinus – pavadzīmes. Tādējādi

pušu starpā nodibinātā civiltiesiskā attiecība atbilst Civillikuma 2002.pantā sniegtajai pirkuma līguma definīcijai un ir iestājies pavadzīmēs norādītais

pirkuma maksas samaksas termiņš.

Atbildētājas norādītajam apstāklim, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Cesijas līgums ir noslēgts pienācīgā kārtā, proti, lietā nav pierādījumu tam, ka

prasītāja ir veikusi Cesijas līgumā noteiktās atlīdzības cedentam samaksu, nav izšķirošas nozīmes, ņemot vērā, ka cesijas institūtu regulējošās Civillikuma

normas neparedz atlīdzības samaksu kā cesijas līguma spēkā esības priekšnoteikumu.

Līdz ar to prasījums daļā par pamatparāda, kuru veido pirkuma maksa par piegādātajām precēm 4745,02 EUR, piedziņu ir pamatots un

apmierināms.

[3.3] Lietā nav strīda par to, ka atbildētāja ir pieļāvusi samaksas par piegādātajām precēm nokavējumu, līdz ar ko atbilstoši Civillikuma 1668.9

panta nosacījumiem, pamatots un apmierināms ir prasījums daļā par parāda atgūšanas izmaksu 40 EUR piedziņu.

[3.4] Lietā nav strīda, ka atbildētājas darbinieks ir parakstījis pavadzīmes, ar kurām piegādātas preces, un pavadzīmes satur norādi uz samaksas

termiņu un noteikumu, ka pircējai ir pienākums maksāt soda naudu 0,1 % apmērā no kavētā maksājuma summas par katru kavējuma dienu.

Atbildētājas pārstāvis parakstījis pavadzīmes, tādējādi, izsakot piekrišanu šiem aktiem (Civillikuma 1431.pants), neceļot iebildumus pret preces

pavaddokumentu saturu, t.sk., pret tajos norādīto soda naudu. Atbildētāja minētos dokumentus ir reģistrējusi savā grāmatvedībā. Minētais ļauj secināt,

ka atbildētāja tādējādi šo saistību pastiprinājumu atbilstoši Civillikuma 1518., 1434., 1435.pantā noteiktajam, klusējot ir apstiprinājusi un tai šis

noteikums ir saistošs. Tādējādi pavadzīmes, ar kurām pamatots prasījums, atspoguļo pušu vienošanās noteikumus par kārtību, kādā veicama samaksa

par precēm un atbildētāja ir piekritusi maksājuma kavējuma gadījumā maksāt soda naudu.

[3.5] No prasības un atbildētājas par prasību iesniegtā paskaidrojuma izriet, ka lietā starp pusēm nav strīda par to, ka ar pavadzīmēs norādīto

jēdzienu “soda nauda” saprotami nokavējuma procenti. Prasītāja prasības pieteikumā šo jēdzienu kvalificējusi kā nokavējuma procentus, šādu terminu

lietojusi atbildētāja savos rakstveida paskaidrojumos par prasību. Neviena no pusēm nav izvirzījusi argumentu, ka noteikums par pienākumu maksāt soda

naudu ir kvalificējams kā pienākums maksāt līgumsodu. Līdz ar to secināms, ka darījuma pušu griba ir bijusi noteikt nokavējuma procentus, tādējādi

atbildētājai, maksājumu kavējuma gadījumā, bija pienākums maksāt nolīgtos nokavējuma procentus.

Līdz ar to atbilstoši Civillikuma 1587.pantā nostiprinātajam principam, ka tiesīgi noslēgti līgumi ir jāpilda, no atbildētājas prasītājas labā ir

piedzenami nokavējuma procenti par laiku līdz 2021.gada 17.novembrim 2838,15 EUR.

[4] Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniegusi atbildētāja, pārsūdzot to pilnā apmērā, lūdzot prasību noraidīt pilnībā.

Apelācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.

[4.1] Tiesa kļūdaini atzinusi Cesijas līgumu par spēkā esošu, jo ir konstatējams, ka Cesijas līguma 2.1.punktā ir ietverts nosacījums, kas nosaka

cesijas līguma spēkā stāšanās brīdi - prasītājai ir jāsamaksā agrākajam kreditoram atlīdzība par prasījumu tiesību nodošanu prasītājai. Ja atlīdzība netiek

samaksāta – cesijas līgums nestājas spēkā. Cesijas līguma 2.1.punktā noteiktais nosacījums ir uzskatāms par nejaušu darījuma sastāvdaļu, kam ir ietekme

uz tiesisko darījumu.

Līgumiskā cesija stājas spēkā Cesijas līguma noslēgšanas brīdī, ja vien šajā līgumā nav nolīgts citādi. Uz līgumisko cesiju var pastāvēt atliekošie

nosacījumi, kuriem vispirms ir jāiestājas, lai cesija stātos spēkā.

Ņemot vērā, ka atbildētāja bija vērsusi tiesas uzmanību uz Cesijas līguma 2.1.punktā noteikto, kā arī lietas materiālos neesošo maksājuma

uzdevumu vai citu atlīdzības samaksas apliecinošu dokumentu, tiesa spriedumā kļūdaini nonāca pie secinājuma, ka šāda dokumentu neesībai nav nozīmes

konkrētā cesijas līguma spēkā esībai.

Šie apstākļi liecina par to, ka prasītājai nemaz nav prasījuma tiesības pret atbildētāju par prasības pieteikumā noteiktajiem prasījumiem.

[4.2] Tiesa ir kļūdaini atzinusi atbildētājas darbinieka pārstāvību tiesiskajā darījumā, jo Pavadzīmes ir uzskatāmas par attaisnojuma dokumentiem,

kas pamato preces nodošanas – pieņemšanas faktu un konkrētas summas samaksas pienākumu, nevis par līgumu.

Savukārt aktu par savstarpējo salīdzināšanos atbilstoši Ministru kabineta 2021.gada 21.decembra noteikumiem Nr. 887 “Grāmatvedības

kārtošanas noteikumi” 68.punktā lieto kā dokumentu, ar kuru prasījumu un saistību summas salīdzina ar attiecīgajiem saimniecisko darījumu dalībniekiem

(debitoriem un kreditoriem).

Pavadzīmes tika parakstītas tikai par to saņemšanu, kā arī pavadzīmes parakstīja persona, kurai nav nedz likumiska, nedz līgumiska tiesība noslēgt

līgumus vai tiesiskus darījumus atbildētājas vārdā. Pavadzīmes izrakstīšana apliecina preces izsniegšanas un pašas pavadzīmes izsniegšanas faktu, taču tā

pati par sevi nav uzskatāma par pušu noslēgtu līgumu. Līdz ar to tiesa ir nepareizi nonākusi pie secinājuma, ka, atbildētājas darbiniekam parakstot

pavadzīmes un vēlāk arī savstarpējo salīdzināšanas aktu, tiek noslēgts līgums starp divām juridiskām personām, saskaņā ar kuru cita starpā tiek

apstiprināta arī soda naudas esība.

Visās Pavadzīmēs pie parakstu zonas ir norādīts vārds “Pieņēma”, kas apliecina to, ka atbildētāja preci un pavadzīmi ir saņēmusi un tā zin, cik par

saņemto preci ir jāmaksā.

Tā kā Pavadzīmes un savstarpējs salīdzināšanas akts nav uzskatāms par līgumu, tad nav pamata atsaukties uz līguma noslēgšanu ar kluso

vietniecību.

[4.3] Tiesa nepareizi jēdzienu “soda naudu” ir interpretējusi kā nokavējuma procentus, jo ir kļūdaini nonākusi pie secinājuma, ka par šo jēdzienu

starp pusēm strīda nav. Atbildētāja nav atzinusi, ka pavadzīmēs lietotais jēdziens “soda nauda” ir nokavējuma procenti un ir norādījusi, ka nepastāv

pamats pieprasīt nekāda veida soda naudu, t.i., nedz nokavējuma procentus, nedz līgumsodu. Atbildētāja savos paskaidrojumos pieminēja jēdzienu

“nokavējuma procenti” vien tāpēc, ka šo jēdzienu lietoja prasītāja. Atbildētāja neatzīst Pavadzīmes par noslēgtu līgumu, kurā tiesiski ir pielīgta soda

nauda.

[5] Prasītāja iesniegusi rakstveida paskaidrojumus par apelācijas sūdzību, kuros norāda, ka apelācijas sūdzība nav pamatota turpmāk

norādīto apsvērumu dēļ.

[5.1] Atbildētāja pirmās instances tiesā ir norādījusi, ka lietā nav strīda par to, ka atbildētāja vēlējās iegādāties preces no agrākā kreditora,

agrākais kreditors preces pārdeva atbildētajai un to apliecina attiecīgi izrakstītas pavadzīmes.

Līgumu slēgšanas brīvības princips ļauj darījuma partneriem brīvi izvēlēties veidu un formu, kā tiek slēgti līgumi. Tāpēc rēķins (pavadzīme), kas

ietver sevī līguma būtiskās sastāvdaļas, ir uzskatāms par pilnvērtīgu līgumu civiltiesiskajās attiecībās un tāpēc nav pamatots atbildētājas viedoklis, ka starp

pusēm nav bijusi vienošanās jeb līgums.

[5.2] Pirmās instances tiesa ir pareizi atzinusi, ka prasītājai ir ar likumu un līgumu pamatotas prasījuma tiesības. Cesijas līgums ir iesniegts tiesā, tas

nav apstrīdēts, atcelts vai atzīts par spēkā neesošu. Atbildētāja nav iesniegusi pierādījumus, kas pierādītu pretējo, nav pieteikusi attiecīgus lūgumus

pierādījumu izprasīšanai, kā arī nav apstrīdējusi cesijas līgumu.

[5.3] Atbildētājai rēķinu (aktu) saturs bija zināms un atbildētājai tajos bija personīga interese un ierunas tiesība. Līdz ar to nav pamatots atbildētājas

iebildums, ka pirmās instances tiesa kļūdaini nonākusi pie slēdziena, ka atbildētājai neesot pienākums maksāt nokavējuma procentu saistības neizpildes

gadījumā. Pavadzīmes, kuras nav apstrīdētas, atbildētājas rīcībā bija jau vairāk nekā divus gadus un bez jebkādiem iebildumiem tika parakstīts arī

2020.gada 21.decembra akts par savstarpējo norēķinu salīdzināšanu uz 2020.gada 1.decembri.

Strīds par pamatparādu nepastāv, iebildumi par nokavējuma procentu apmēru netika celti vairākus gadus. Līdz ar to ir pamats neticēt un apšaubīt

atbildētājas apgalvojumus, ka tai nav saistoša vienošanās par nokavējuma procentu maksāšanu.

[6] Saskaņā ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10.pantu civillietas izskatīšana noteikta rakstveida procesā, informējot par

to lietas dalībniekus un nosakot termiņu papildu paskaidrojumu vai citu procesuālo lūgumu iesniegšanai.

Tiesas noteiktajā termiņā no prasītājas papildu paskaidrojumi, kā arī procesuāli lūgumi, nav saņemti. Savukārt atbildētāja ir iesniegusi papildu

paskaidrojumus, kuros norādīti šādi argumenti.

[6.1] Prasītāja, ceļot prasību, nav ne pierādījusi, ne apgalvojusi, ka sākotnējā kreditora un atbildētājas kā komersantu starpā pirms konkrētiem

darījumiem būtu pastāvējusi tāda komerciālā prakse, ka saistību izpildes kavējumiem tiek piemēroti kavējuma procenti vai citas jebkāda veida soda

sankcijas.

[6.2] Starp atbildētāju un sākotnējo kreditoru nav bijis noslēgts divpusējs līgums, kurā puses būtu vienojušās par nokavējuma procentiem. Līdz ar

to nav pamata uzskatīt, ka atbildētāja būtu piekritusi maksāt jebkāda veida soda naudas, jo starp atbildētāju un sākotnējo kreditoru pastāvēja vien preču

pavadzīmes par preču nodošanu.

[6.3] Prasītājai bija iespējams iesniegt pierādījumus tam, ka konkrētās “soda naudas” kā nokavējuma procentu piemērošana atbilst

komerctiesiskajai apgrozībai attiecīgajā komercdarbības jomā, kas būtu pamats tiesai atbilstoši Komerclikuma 391.pantam analizēt “soda naudas” kā

nokavējuma procentu saistību kontekstā ar komersantu gribas izteikumiem un konkrētajā biznesa nozarē pastāvošām procentu likmēm. Taču prasītāja

pat nav apgalvojusi, ka šādas procentu likmes pastāv attiecīgajā komercdarbības jomā.

[6.4] Lietā nav iesniegts neviens pierādījums tam, ka sākotnējais kreditors laika posmā līdz Cesijas līguma noslēgšanai būtu jebkādā veidā

atgādinājis atbildētājai par neizpildītajām saistībām un pieprasījis nokavējuma procentus par pamatparāda samaksas kavējumu.

[6.5] Ar Cesijas līgumu sākotnējais kreditors ir nodevis prasītājai no Pavadzīmēm izrietošas prasījuma tiesības, taču Cesijas līgumā nav minēts, ka

tiek nodotas prasījuma tiesības par jebkāda veida soda naudas samaksu.

Motīvu daļa

[7] Civillietu tiesas kolēģija, novērtējot lietā esošos pierādījumus un apelācijas sūdzības motīvus atzīst, ka prasība ir apmierināma daļēji.

[8] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 430.panta trešo daļu fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā nav jāpārbauda, ja

tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļā norāda šā likuma 193.panta piektajā daļā

minētos apstākļus, kā arī motivē attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu. Ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā

ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma

argumentācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

[8.1] Tiesas kolēģija konstatē, ka par faktiem, kurus nodibinājusi pirmās instances tiesa (sprieduma 3.1.punkts ar apakšpunktiem) strīds

nepastāv. Līdz ar ko apelācijas tiesa tos atkārtoti nepārbauda.

[8.2] Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka Kurzemes rajona tiesas 2022.gada 4.aprīļa spriedumā ietvertais pamatojums attiecībā par parāda

pamatsummas 4445,02 EUR un parāda atgūšanas izmaksu 40 EUR piedziņu ir pareizs un pilnībā pietiekams un atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta

piektajai daļai tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā paustajai argumentācijai un atkārtoti tos pašus apsvērumus nenorāda.

Apelācijas sūdzībā norādītie argumenti nerada pamatu citādi vērtēt lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus attiecībā par atbildētājas pienākumu

veikt prasītājai parāda pamatsummas 4445,02 EUR un parāda atgūšanas izmaksu 40 EUR samaksu.

[8.2.1] Izvērtējot apelācijas sūdzībā norādītos argumentus par to, ka pirmās instances tiesa ir kļūdaini atzinusi Cesijas līgumu par spēkā esošu,

tiesas kolēģija par pamatotu atzīst apelācijas sūdzībā norādīto, ka Cesijas līguma 2.1.punktā ir iekļauts nosacījums, ka gadījumā, ja šajā līgumā noteiktajā

termiņā netiek veikta samaksa par prasījuma tiesību nodošanu, Cesijas līgums ir atzīstams par spēkā neesošu no tā noslēgšanas dienas. Vienlaikus par

kļūdainu tiesas kolēģija atzīst atbildētājas viedokli, ka konkrētais cesijas līguma punkts ir saistāms ar atliekošu nosacījumu, kuram ir vispirms jāiestājas, lai

cesija stātos spēkā.

Kā redzams no Cesijas līguma 2.1.punkta teksta tajā ir noteikts: “Šajā punktā minētās atlīdzības samaksu cesionārs veic šī līguma

noslēgšanas dienā. Ja atlīdzības samaksa netiek veikta šī līguma noteiktajā termiņā, šis līgums atzīstams par spēkā neesošu no tā

parakstīšanas dienas”.

Tādējādi no līguma teksta izriet, ka līgums var tikt atzīts par spēkā neesošu tikai pēc tā parakstīšanas nevis līgums stājas spēkā tikai pēc tajā

noteiktās samaksas veikšanas. Secīgi līgums ir spēkā no tā parakstīšanas brīža. Taču, ja noteiktajā termiņā netiek veikta samaksa, līgumslēdzējas puses ir

vienojušās, ka šādā gadījumā tās līgumu atzīs par spēkā neesošu no tā parakstīšanas brīža.

Tādējādi, vispirms, tiesas kolēģija norāda, ka Cesijas līgums ir noslēgts ar atceļošu nevis ar atliekošu nosacījumu. Savukārt atbilstoši Civillikuma

1563. un 1564.pantā noteiktajam šāds līgums ir spēkā līdz atceļošā nosacījuma iestāšanās brīdim.

Faktu, ka Cesijas līgums ir spēkā esošs, apstiprina arī cedenta un cesionāra atbildētājam kopīgi nosūtītais paziņojums par prasījuma tiesību

nodošanu, kur nepārprotami ir norādīts, ka cedents ir nodevis un cesionārs ir pieņēmis prasījuma tiesības pret atbildētāju un visi maksājumi turpmāk

atbildētājam ir maksājami jaunajam kreditoram – prasītājai (lietas 22.lapa). Secīgi atbildētājas argumentam, ka prasītāja nav iesniegusi maksājumu

apliecinošus dokumentus nav nozīmes strīda izšķiršanā, jo Cesijas līgums ir spēkā esošs no tā parakstīšanas, nevis tajā noteiktās samaksas izdarīšanas

brīža.

Turklāt, no darījuma spēkā neesības viedokļa ir jānošķir tas, vai darījums ir absolūti spēkā neesošs, vai arī tikai apstrīdams. Pirmajā gadījumā

tiesvedības gaitā tiesai darījuma spēkā neesība ir jāņem vērā ex officio neatkarīgi no tā, vai uz to norāda lietas dalībnieki. Turpretim apstrīdams tiesiskais

darījums noslēgšanas brīdī ir spēkā, bet likumā noteiktajos gadījumos var zaudēt spēku pēc tā dalībnieku vai trešo personu iniciatīvas (sk. Kaspars

Balodis. Ievads Civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 187., 188.lpp.).

Ņemot vērā, ka prasītāja celto prasību pret atbildētāju ir pamatojusi, citstarp, arī ar Cesijas līgumu, ir secināms, ka cesijas līguma līgumslēdzējas

puses nav vienojušās par šī līguma spēkā neesību. Savukārt atbildētājas ierunā norādītais Cesijas līguma spēkā neesības pamatojums (nav veikta samaksa

par prasījuma tiesību nodošanu), nav attiecināms uz kādu no likumā noteiktajiem darījuma absolūtas spēkā neesības pamatiem.

Līdz ar to, ņemot vērā, ka atbildētāja nav cēlusi attiecīgu prasību vai iesniegusi pierādījumus par to, ka Cesijas līgums ir spēkā neesošs, bet Cesijas

līguma spēkā esību ir apšaubījusi tikai ierunas veidā, šie atbildētājas iebildumi nav ņemami vērā.

[8.2.2] Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka lietā nav strīda par to, ka starp atbildētāju un cedentu ir ticis noslēgts pirkuma līgums - atbildētāja ir

vēlējusies iegādāties no cedenta Pavadzīmēs norādītās preces, cedents tās ir pārdevis, bet atbildētāja Pavadzīmēs noteiktajos termiņos nav veikusi par

tām samaksu, tad, ievērojot Civillikuma 1587.pantā noteikto (tiesīgi noslēgti līgumi ir jāpilda), no atbildētājas prasītājas labā atbilstoši Civillikuma

2033.pantā un 1668.9 pantā noteiktajam ir piedzenams pamatparāds 4445,02 EUR, kuru veido Pavadzīmēs norādīto preču pirkuma maksa un parāda

atgūšanas izmaksas 40 EUR, kā to pamatoti ir atzinusi arī pirmās instances tiesa.

Turklāt pienākums veikt samaksu par piegādātajām precēm Pavadzīmēs noteikto 30 dienu laikā atbildētājai ir neatkarīgi no tā, vai puses ir

panākušas par to saskanīgu vienošanos, jo saskaņā ar Civillikuma 1668.2 panta 1.punktu, ja līgumā par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma

sniegšanu noteiktā saistība ir izpildāma, parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis gadījumos, kad parādnieks nav veicis samaksu

trīsdesmit dienu laikā pēc rēķina vai cita līdzvērtīga maksājuma pieprasījuma saņemšanas dienas.

[9] Izvērtējot celto prasību daļā par līgumisko nokavējuma procentu piedziņu, tiesas kolēģija ņem vērā, ka lietā nav strīda par to, ka

atbildētāja ir pieļāvusi samaksas par piegādātajām precēm, nokavējumu, kas, ņemot vērā šī sprieduma 8.2.2.punktā atzīto, ir iestājies pēc trīsdesmit

dienām no katras konkrētās Pavadzīmes izrakstīšanas datuma.

Pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu (Civillikuma 1756.pants).

Saskaņā ar Civillikuma 1668.3 panta pirmo daļu, ja kreditors ir izpildījis savas saistības, bet nav laikā saņēmis samaksu, viņš bez atgādinājuma

nākamajā dienā pēc līgumā noteiktās maksājuma dienas vai maksājuma termiņa beigu dienas var prasīt no parādnieka nokavējuma procentus par līguma

par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu izpildes nokavējumu.

Civillikuma 1668.3 panta tiesiskais regulējums paredz kreditora tiesību prasīt līgumiskos procentus, vai, ja līgumā tādi nav noteikti – likumiskos

procentus, jau nākamajā dienā no maksājuma kavējuma iestāšanās. Kreditoram nav pienākuma parādniekam īpaši paziņot par minēto nokavējuma

procentu aprēķinu, tas nozīmē, ka parādniekam jārēķinās, ka kavējuma iestāšanās gadījumā, līguma pamatsummai tiek pieskaitīti nokavējuma procenti,

par kuru aprēķinu kreditoram iepriekš nav jāpaziņo (sk. Grozījumu Civillikumā anotāciju

https://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/F7EF7038C65BD1BFC2257AFD002C7539?OpenDocument).

Prasītāja uzskata, ka kavējuma procentu apmērs noteikts Pavadzīmēs - rēķinos, kas uzskatāmi par pilnvērtīgu līgumu, savukārt atbildētāja uzskata,

ka Pavadzīmes, par kuru saņemšanu ir parakstījies atbildētājas darbinieks, nav atzīstami par līgumiem un secīgi tie neierāda pušu vienošanos par

līgumisko procentu apmēru.

Tātad strīds lietā pastāv par to, vai atbildētāja ar cedentu bija vienojušās par pienākumu maksāt kavējuma procentus 0,1 % apmērā par katru

kavēto samaksas par piegādātajām precēm dienu, kā tas ir norādīts Pavadzīmēs, vai arī atbildētājai ir no likuma izrietošs pienākums maksāt likumiskos

nokavējuma procentus.

[9.1] Apgalvojumu, ka darījuma dalībnieki vienojušies par kavējuma procentu apmēru, prasītāja vēlas pierādīt ar Pavadzīmēm.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka darījuma dalībnieki, parakstot Pavadzīmes - rēķinus, vienojušies par kavējuma procentu apmēru.

Tiesas kolēģija atzīst, ka rēķini šo faktu neapliecina.

[9.1.1] Rēķins vien pats par sevi neapstiprina darījumu, tā būtiskās sastāvdaļas, kā arī pušu uzņemtās saistību izpildes vai neizpildes faktu.

Rēķini rada pamatu maksājuma pieprasīšanai un ir svarīgi dokumenti preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas darījumu ķēdē, inter alia,

maksājuma veikšanas termiņa noteikšanā.

Nav strīda par to, ka ar Pavadzīmēm lietā tiek apstiprināta atbildētājas saistība, proti, pienākums veikt samaksu par saņemtajām precēm, ko atzīst

arī atbildētāja. Taču ar šiem rēķiniem noteikti nevar tikt apliecināts fakts, ka puses saskanīgi vienojušās par konkrētu līgumisko kavējuma procentu

apmēru, jo Civillikuma 1757.pants paredz, ka, nolīgstot procentus, jānoteic to apmērs. Līgumisko procentu apmēru nevar noteikt vienpusējā kārtā, par

to apmēru pusēm ir jāvienojas. Atbildētāja šādu vienošanos noliedz, līdz ar ko tā jāpierāda prasītājai.

[9.1.2] Tiesas kolēģija konstatē, ka, izrakstot Pavadzīmes, preču pārdevējs ir ietvēris šajos dokumentos informāciju par kavējuma procentiem un

to apmēru (0,1 % dienā), taču lietā netiek iesniegts neviens pierādījums, kurš tieši vai netieši apliecinātu, ka atbildētāja ir piekritusi šādam procentu

apmēram.

Pavadzīmes kā dokumenta, kurš satur konkrētus rekvizītus (akta) saturs norāda uz to, ka persona, kura to parakstījusi no atbildētājas puses

(noliktavas pārzinis) ir parakstījusies tikai un vienīgi par šī dokumenta un tajā norādīto preču saņemšanu. Turklāt atruna par to, ka rēķina apmaksas

kavējuma gadījumā būs jāmaksā procenti ir norādīta zem uzraksta “uzmanību!”, kas liecina par to, ka šī dokumenta sagatavotājs ir vēlējies īpaši vērst tā

saņēmēja uzmanību uz noteikto procentu par saistības izpildes kavējumu apmēru, t.i., lai šis fakts nepaliktu nepamanīts, kas nebūtu nepieciešams, ja

preču saņēmējam ir jau zināmi visi to apmaksas nosacījumi.

Līdz ar ko rēķina kā akta saturs pats par sevi nenorāda uz saskanīgi panāktu vienošanos par kavējuma procentu apmēru.

Arī fakts, ka atbildētāja Pavadzīmes ir reģistrējusi savā grāmatvedībā un starp cedentu un atbildētāju ir ticis parakstīts savstarpējo norēķinu

salīdzināšanas akts nenorāda uz to, ka ir bijusi panākta saskanīga vienošanās par nokavējuma procentiem, jo, lai gan atbildētāja ir tiesīga pēc šādu rēķinu

saņemšanas tos apstrīdēt, atbildētāja šādas vienošanās pastāvēšanas faktu ir tiesīga apstrīdēt arī iebildumu veidā, ja tiek celta prasība pret atbildētāju par

attiecīgās saistības izpildi.

Prasītājs, ceļot prasību, nav pat apgalvojis, ka sākotnējā kreditora un atbildētājas kā komersantu starpā pirms konkrētiem pakalpojumu darījumiem

būtu pastāvējusi tāda komerciālā prakse, ka saistību izpildes kavējumiem tiek piemērota kavējuma procentu likme 0,1 % dienā no kavētās summas.

Tā kā pakalpojuma darījumi noslēgti komersantu starpā, prasītājam bija iespējams iesniegt pierādījumus tam, ka procentu likme 0,1 % dienā atbilst

komerctiesiskajai apgrozībai attiecīgajā komercdarbības jomā. Tad tiesai, atbilstoši Komerclikuma 391.pantam, būtu iespēja analizēt kavējuma procentu

saistību kontekstā ar komersantu gribas izteikumiem un konkrētajā biznesa nozarē pastāvošajām procentu likmēm. Taču prasītājs pat nav apgalvojis, ka

šādas procentu likmes pastāv attiecīgajā komercdarbības jomā.

[9.1.3] Attiecībā uz konkrēto saistību (kavējuma procenti) nedarbojas princips „klusēšana piekrišana”, līdz ar ko nav pamata atzinumam, ka

atbildētāja klusējot, t.i., pieņemot un iegrāmatojot pavadzīmes, ir piekritusi maksāt kavējuma procentus 0,1 % apmērā par katru kavēto dienu.

Katra tiesiska darījuma obligāta pazīme ir tās dalībnieku gribas izteikums. Ja dalībnieka griba darījumā iztrūkst, nevar uzskatīt, ka tas ticis noslēgts.

Nevar uzskatīt, ka darījums apstiprināts, ja dalībnieka amatpersona vai pilnvarotā persona šādu apstiprinājumu nav devusi.

Atbilstoši Civillikuma 1427.pantam darījuma dalībnieka gribas izteikums – uz noteiktu tiesisku seku iestāšanos vērsts privāts gribas izpaudums – ir

katra tiesiska darījuma pamatelements (sk. E. Kalniņš. Privāttiesību teorija un prakse. Raksti privāttiesībās.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005,

137.lpp.).

Tiesas kolēģija atzīst, ka ir pamats atsaukties uz Civillikuma 1430. un 1428.pantu, jo rēķina izrakstīšana un tā saņemšana nevar tikt atzīta ne par

piekrišanu, ne par noliegšanu kavējuma procentu apmēram, kuru kā oferti izteikusi viena puse bez otras puses viennozīmīgi vērtējama akcepta. Ja

sākotnējais kreditors būtu izrakstījis atbildētājai kādu rēķinu, kurā būtu ietverta norāde par jau kavēto rēķinu apmaksu sakarā aprēķinātajiem

līgumiskajiem procentiem un pienākumu veikt to apmaksu, un atbildētāja šādu rēķinu būtu pieņēmusi, neceļot iebildumus, varētu tikt apspriests jautājums

par līgumiskas saistības atzīšanu, taču šādi pierādījumi netiek iesniegti.

[9.1.4] Ņemot vērā iepriekš šī sprieduma 9.1.1.-9.1.3.punktā norādīto un tiesas kolēģijas secināto, ka ar Pavadzīmēs ietverto informāciju nav

pierādīts fakts par atbildētājas un cedenta saskanīgi panāktu vienošanos par kāda noteikta apmēra nokavējuma procentu (soda naudas) samaksas

pienākumu preču apmaksas termiņa nokavējuma gadījumā, nav nozīmes detalizēti pievērsties atbildētājas iebildumiem par to, ka vienošanās nav spēkā

esoša, jo rēķinus no atbildētājas puses parakstīja persona, kurai nav nedz likumiska, nedz līgumiska tiesība noslēgt līgumus vai tiesiskus darījumus

atbildētājas vārdā. Turklāt atbildētāja Pavadzīmes ir pieņēmusi, iebildumus par piegādātajām precēm nav izteikusi, atzīst savu saistību samaksāt par

precēm Pavadzīmēs norādītajā apmērā, bet neatzīst, ka uzņēmusies saistību maksāt kavējuma procentus 0,1 % dienā.

[9.2] Ja līgums ticis noslēgts bez vienošanās par kādu noteiktu kavējuma procentu apmēru, tad atbilstoši Civillikuma 1757.pantā noteiktajam ir

atzīstams, ka klusējot pieņemti likumiskie procenti (Civillikuma 1765.pants).

Turklāt, izšķirot strīdu par piedzenamo nokavējuma procentu apmēru, tiesas kolēģija ņem vērā, ka prasījums par līgumisko procentu piedziņu ietver

prasījumu par likumisko procentu, kas apmēra ziņā ir mazāki, piedziņu. Tas nozīmē, ka, prasot piedzīt līgumiskos procentus, vienlaikus tiek izvirzīts

prasījums par likumisko procentu piedziņu par maksājumu kavējumu (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013.gada

30.janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-644/2013 (C11049312) 6.7.punktu; 2013.gada 15.marta sprieduma lietā Nr. SKC-6/2013 (C12150310)

6.2.punktu; Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 12.februāra sprieduma lietā Nr. SKC-95/2016 (C35070510) 7.punktu).

Ņemot vērā Civillikuma 1759.panta 1.punkta tiesisko regulējumu, tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājai ir tiesības saņemt likumiskos nokavējuma

procentus, jo samaksas kavējums ir pieļauts.

[9.3] Abi līdzēji ir komersanti un samaksas nokavējums ir par preču piegādi komercdarbības jomā, tāpēc atbilstoši Civillikuma 1765.panta otrajai

daļai likumisko procentu apmērs ir astoņi procentpunkti virs procentu pamatlikmes (1765.p.3.d) gadā. Ņemot vērā, ka galējā procentu likme, ko Eiropas

Centrālā banka piemērojusi savās pirms attiecīgā pusgada pirmās kalendāra dienas veiktajās pēdējās galvenajās refinansēšanas operācijās ir 0,00 % (sk.

Latvijas Banka, Statistikas rādītāji. Pieejams: https://www.bank.lv/statistika/dati-statistika/procentu-likmju-statistikas-raditaji. Resurss

apskatīts 22.08.2022.), tad kopējā likumisko nokavējuma procentu likme ir 8 %.

Tiesa aprēķina likumiskos nokavējuma procentus par periodu no pirmās kavējuma dienas (nākamā diena pēc katrā rēķinā norādītās apmaksas

termiņa dienas) līdz prasītājas norādītajam procentu aprēķina datumam - 2021.gada 17.novembrim. Apelācijas instances tiesā prasītāja dispozitīvi

izvēlējusies procentu pieaugumu nepievienot.

[9.4] Par 2019.gada 30.decembra pavadzīmēm Nr.P19-100956, P19-100957, Nr.P19-100958, Nr.P19-100959, kuru kopējā apmaksājamā

summa ir 2484,72 EUR prasītājai ir tiesības saņemt likumiskos nokavējuma procentus par laiku no 2020.gada 30.janvāra līdz 2021.gada 17.novembrim

jeb 658 dienām, 358,35 EUR (2484,72 x 8 % : 365 x 658).

Par 2020.gada 3.februāra pavadzīmi Nr.P20-100079, kuras apmaksājamā summa ir 596,93 EUR prasītājai ir tiesības saņemt likumiskos

nokavējuma procentus par laiku no 2020.gada 5.marta līdz 2021.gada 17.novembrim jeb 623 dienām, 81,51 EUR (596,93 x 8 % : 365 x 623).

Par 2020.gada 10.februāra pavadzīmēm Nr.P20-100098, Nr.P20-100099, kuru kopējā apmaksājamā summa ir 508,62 EUR prasītājai ir tiesības

saņemt likumiskos nokavējuma procentus par laiku no 2020.gada 12.marta līdz 2021.gada 17.novembrim jeb 616 dienām, 68,67 EUR (508,62 x 8 % :

365 x 616).

Par 2020.gada 19.februāra pavadzīmi Nr.P20-100114, kuras kopējā apmaksājamā summa ir 35,28 EUR prasītājai ir tiesības saņemt likumiskos

nokavējuma procentus par laiku no 2020.gada 21.marta līdz 2021.gada 17.novembrim jeb 607 dienām, 4,69 EUR (35,28 x 8 % : 365 x 607).

Par 2020.gada 20.februāra pavadzīmi Nr.P20-100124, kuras kopējā apmaksājamā summa ir 819,47 EUR prasītājai ir tiesības saņemt likumiskos

nokavējuma procentus par laiku no 2020.gada 22.marta līdz 2021.gada 17.novembrim jeb 606 dienām, 108,84 EUR (819,47 x 8 % : 365 x 606).

Līdz ar to no atbildētājas prasītājas labā ir piedzenami likumiskie nokavējuma procenti par laika periodu no 2020.gada 20.janvāra līdz 2021.gada

17.novembrim 622,06 EUR, prasību daļā par nokavējuma procentu 2216,09 EUR piedziņu noraidot.

[10] Ar Kurzemes rajona tiesas tiesneša 2021.gada 29.novembra lēmumu nodrošināta prasība, apķīlājot atbildētājas naudas līdzekļus

kredītiestādēs un citās finanšu institūcijās, nepārsniedzot prasības summu 7323,17 EUR (lietas 44.-45.lapa).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 140.panta sesto daļu, noraidot prasību, tiesa spriedumā atceļ prasības nodrošinājumu. Prasības

nodrošinājums saglabājas līdz dienai, kad spriedums stājas likumīgā spēkā.

Ņemot vērā, ka prasība ir apmierināta daļēji, nosakāms, ka ar Kurzemes rajona tiesas lēmumu piemērotais prasības nodrošinājums sniedzas līdz

naudas summai, kas veido prasības apmierināto daļu, proti, 5107,08 EUR.

[11] Ar spriedumu jāizlemj tiesas izdevumu atlīdzināšanas jautājumi.

[11.1] Prasītāja samaksājusi valsts nodevu par prasības celšanu 526,69 EUR (lietas 6.lapa), par prasības nodrošinājumu 70 EUR (lietas 7.lapa)

un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 5,37 EUR (lietas 8.lapa), savukārt atbildētāja samaksājusi valsts nodevu 545,96 EUR par apelācijas sūdzības

iesniegšanu (lietas 79.lapa).

[11.2] Tiesas kolēģija nodibina, ka atbildētāja par apelācijas sūdzību ir iemaksājusi lielāku valsts nodevu nekā to nosaka Civilprocesa

likums.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta „c” apakšpunktam un šī panta ceturtajai daļai par apelācijas sūdzību pie

strīdus summas 7323,17 EUR bija jāmaksā valsts nodeva 526,69 EUR.

Atbildētāja par apelācijas sūdzību iemaksājusi valsts nodevu 545,96 EUR, tādējādi pārmaksājot 19,27 EUR, jo nepamatoti pie strīdus

summas pieskaitīti ar spriedumu piedzītie tiesas izdevumi.

Civilprocesa likuma 37.panta trešā daļa nosaka, ka tiesai pēc savas iniciatīvas jālemj par valsts nodevas atmaksu, ja iemaksāta lielāka

summa, nekā to paredz normatīvie akti.

Līdz ar to no valsts budžeta līdzekļiem atbildētājai atmaksājami 19,27 EUR.

[11.3] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās

samaksātos tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā noteiktās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas

apmierināto prasījumu apmēram, bet atbildētājam – tai prasījuma daļai, kurā prasība noraidīta.

Prasība tiek apmierināta par 69,74 % (5107,08 EUR x 100% : 7323,17 EUR).

Atbildētājai jāatlīdzina prasītājai tiesas izdevumi proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram 419,88 EUR (69,74 % no 602,06

EUR), bet prasītājai jāatlīdzina atbildētājai 159,38 EUR (30,26 % no 526,69 EUR) proporcionāli noraidītajam prasījuma apmēram.

[11.4] Procesuālās ekonomijas nolūkos tiesas kolēģija atzīst, ka starp pusēm ir veicams ieskaits par tiesas izdevumu piedziņu. Līdz ar to

atbildētājai jāatlīdzina prasītājai tiesas izdevumi 260,50 EUR (419,88 EUR – 159,38 EUR).

[12] Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 195.pantu, prasītājai nosakāmas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai)

saņemt likumiskos 8 % gadā no visas ar spriedumu piedzītās summas, ar nosacījumu, ka šo likumisko kavējuma procentu pieaugums apstājas, kad vēl

nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis piedzītās summas lielumu.

Šāds piemērojamās tiesību normas skaidrojums jeb interpretācija atbilst Senāta Civillietu departamenta senatoru kopsapulces 2021.gada

15.decembra lēmumam, kuram, pamatojoties uz likuma „Par tiesu varu” 49.1 panta trešo daļu, ir skaidrojošs raksturs.

Tiesas kolēģija atzīst, ka naudas piedziņas lietās jaunas tiesības netiek radītas, bet tiesa, pamatojoties uz materiālo tiesību normām, konstatē lietas

dalībnieka tiesības uz attiecīgo naudas summu, līdz ar ko spriedums kļūst par pamatu tam, ka var notikt lietas dalībnieka prasījuma piespiedu izpilde

gadījumā, ja tas netiek izpildīts labprātīgi tiesas noteiktajā termiņā.

Līdz ar to lietas dalībniekam, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 195.panta pirmo daļu, pienākas procenti par pamatparādu un par citiem

apmierinātajiem blakus prasījumiem, kā arī piedzītajiem tiesas izdevumiem.

[13] Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 204.1 pantu, tiesas kolēģija atzīst, ka atbildētājai nosakāms 10 dienu termiņš sprieduma

labprātīgai izpildei.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz augšminēto un Civilprocesa likuma 8., 97., 193., 195., 204.1, 430., 432., 434.panta, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

prasību apmierināt daļēji.

Piedzīt no sabiedrības ar ierobežotu atbildību “OSTAS CELTNIEKS”, reģistrācijas Nr.41203004237, “4BF TRUST Company” SIA,

reģistrācijas Nr.40203316530, labā parādu 4445,02 EUR (četri tūkstoši četri simti četrdesmit pieci euro un 02 centi), parāda atgūšanas izmaksas 40

EUR (četrdesmit euro), nokavējuma procentus, kas aprēķināti par laika periodu no 2020.gada 20.janvāra līdz 2021.gada 17.novembrim 622,06 EUR

(seši simti divdesmit divi euro un 06 centi) un tiesas izdevumus 260,50 EUR (divi simti sešdesmit euro un 50 centi).

Noteikt prasītājai tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt likumiskos 8 % gadā no visas ar spriedumu piedzītās

summas, ar nosacījumu, ka šo likumisko kavējuma procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis piedzītās summas

lielumu.

Piedzītās naudas summas ieskaitāmas prasītājas norēķinu kontā /numurs/, AS “Swedbank”.

Noraidīt prasību daļā par nokavējuma procentu 2216,09 EUR piedziņu.

Atmaksāt sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „OSTAS CELTNIEKS”, reģistrācijas Nr.41203004237, no valsts budžeta līdzekļiem

pārmaksāto valsts nodevas daļu 19,27 EUR (deviņpadsmit euro un 27 centi), kas 2022.gada 22.aprīlī iemaksāta Valsts kases kontā

Nr.LV55TREL1060190911200 ar maksājuma uzdevumu Nr.1087144147.

Noteikt, ka ar Kurzemes rajona tiesas tiesneša 2021.gada 29.novembra lēmumu piemērotais prasības nodrošinājums, apķīlāt atbildētājas

naudas līdzekļus kredītiestādēs un citās finanšu institūcijās, sniedzas līdz 5107,08 EUR (pieci tūkstoši simtu septiņi euro un 08 centi).

Noteikt atbildētājai termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas, skaitot no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentam, iesniedzot

kasācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesā.

Spriedums sastādīts 2022.gada 16.septembrī.

Tiesnese L. Jansone

Tiesnese L. Vēbere

Tiesnesis I. Grigorjevs

DOKUMENTS IR ELEKTRONISKI PARAKSTĪTS AR DROŠU ELEKTRONISKO PARAKSTU UN SATUR LAIKA ZĪMOGU.