Court partially allowed claim for legal aid costs but dismissed due to lack of payment proof documents.

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĒZEKNES TIESU NAMS

Lietas Nr.A420432213

Lietas arhīva Nr.A42-04322-13

SPRIEDUMS

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rēzeknē 2013.gada 12.novembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis S.Linkevičs,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc V.S pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par

morālā kaitējuma Ls 5000 apmērā, personiskā kaitējuma Ls 5000 apmērā un mantisko zaudējumu Ls 1040 apmērā atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2013.gada 28.jūnijā Iekšlietu ministrija (turpmāk arī – atbildētāja), izskatot V.S (turpmāk arī – pieteicējs) 2013.gada 28.aprīļa

iesniegumu, pieņēma lēmumu Nr.1-66/37 (turpmāk arī – Lēmums), ar kuru nolēma noraidīt pieteicēja iesniegumu par morālā

kaitējuma Ls 5000 apmērā, personiskā kaitējuma Ls 5000 apmērā un mantisko zaudējumu Ls 1040 apmērā atlīdzināšanu, norādot

turpmāk minēto.

[1.1] 2009.gada 25.jūnijā Iekšlietu ministrijā tika saņemts pieteicēja iesniegums par Iekšlietu ministrijas Veselības un sociālo lietu

valsts aģentūras 2009.gada 8.jūnija lēmuma Nr.28/3-7/9 apstrīdēšanu. Iesniegumā tika lūgts atcelt minēto lēmumu un uzdot aģentūrai

pārrēķināt izdienas pensijas apmēru pieteicējam.

2009.gada 21.jūlijā Iekšlietu ministrija sniedza pieteicējam atbildi Nr.1-63/623/500-S, kurā norādīja, ka ir nokavēts termiņš, lai

apstrīdētu piešķirtās izdienas pensijas apmēru. Tāpat atbildē Iekšlietu ministrija izskaidroja faktiskajos apstākļos piemēroto tiesību

normu pamatotību, ietverot norādi, ka tiesību normām nav atpakaļvērsts spēks.

2009.gada 3.augustā Administratīvajā rajona tiesā tika saņemts pieteicēja pieteikums par Iekšlietu ministrijas 2009.gada 21.jūlija

lēmuma Nr.1-63/625/500-S atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Ar Administratīvas rajona tiesas 2010.gada 30.augusta spriedumu lietā Nr.A42886209 pieteicēja pieteikums noraidīts.

Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi pieteicēja apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, ar 2011.gada 30.novembra spriedumu

pieteicēja pieteikumu noraidīja.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, izskatījis pieteicēja kasācijas sūdzību, ar 2012.gada 25.maija spriedumu

atcēla Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 30.novembra spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai

apgabaltiesai.

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 24.septembra spriedumu apmierināts pieteicēja pieteikums par Iekšlietu ministrijas

2009.gada 21.jūlija lēmuma Nr.1-63/623/500-S atcelšanu un uzdots Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai 30 dienu laika no

sprieduma spēkā stāšanās dienas izskatīt pieteicēja iesniegumu par termiņa atjaunošanu procesa uzsākšanai no jauna par Iekšlietu

ministrijas Veselības un sociālo lietu valsts aģentūras Sociālās apdrošināšanas nodaļas vadītājas 2008.gada 15.maija lēmuma

Nr.16307 grozīšanu.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra 2012.gada 14.decembrī pieņēma lēmumu Nr. 11 -8/16942 „Par atteikumu termiņa

atjaunošanai administratīvā procesa uzsākšanai no jauna”, ar kuru atteica termiņa atjaunošanu administratīvā procesa uzsākšanai no

jauna.

Ar Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu nama 2013.gada 1.februāra lēmumu apmierināta pieteicēja sūdzība un atcelts Valsts

sociālās apdrošināšanas aģentūras 2012.gada 14.decembra lēmums Nr. 11-8/16942 un uzdots Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūrai izskatīt pieteicēja 2009.gada 30.aprīļa iesniegumu par administratīvā procesa uzsākšanu no jauna pēc būtības un izdot

administratīvo aktu.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Rīgas pilsētas Zemgales reģionālā nodaļa 2013.gada 22.februārī pieņēma lēmumu

Nr.3/486692, ar kuru nolēma pārrēķināt pieteicējam izdienas pensiju.

[1.2] Lai izlemtu jautājumu par zaudējumu atlīdzinājumu, Iekšlietu ministrijai vispirms jākonstatē zaudējumu atlīdzināšanas pamats.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk - Atlīdzināšanas likums) 4.panta pirmā daļa nosaka, ka

iestāde zaudējumu var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar

bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies.

Ņemot vērā, ka ar Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 24.septembra spriedumu lietā Nr.A42886209 Iekšlietu ministrijas

2009.gada 21 jūlija lēmums Nr.1-63/625/500-S atzīts par prettiesisku, secināms, ka izskatāmajā gadījumā pieteicējs var griezties ar

iesniegumu par zaudējumu atlīdzinājumu.

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmajā daļā noteikto tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes

prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās

rādītajām laika ziņā sekojošām zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka Šo seku iestāšanās reālu iespēju

un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas. Atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmā daļa mantisko zaudējumu skaidro kā

katru mantiski novērtējamu pametumu, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās

rīcības dēļ.

Minētā panta trešā daļa nosaka, ka mantiskais zaudējums ir arī zaudējums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu un aptver arī

izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību. Šo izmaksu maksimālo apmēru nosaka Ministru kabineta 2011 .gada 8.novembra

noteikumi Nr.859 ,,Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru” (turpmāk - Noteikumi

Nr.859).

[1.2.1] Pieteicējs lūdz atlīdzināt zaudējumus, kas viņam radušies saistībā ar izmaksām par saņemto juridisko palīdzību Ls 1000 (viens

tūkstotis latu) apmērā, kā arī viņa samaksāto valsts nodevu Ls 40,00 (četrdesmit lati) apmērā.

Kā apliecinājumu valsts nodevas samaksai pieteicējs ir pievienojis 2009.gada 31 jūlija maksājuma uzdevuma izdruku par summu Ls

20,00 (divdesmit lati) un 2013.gada 8.janvāra skaidras naudas iemaksas orderi par summu Ls 20,00 (divdesmit lati).

No lietas materiāliem izriet, ka 2009.gada 31.jūlijā pieteicējs samaksāja valsts nodevu Ls 20,00 (divdesmit lati), iesniedzot

Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā prasības pieteikumu par Iekšlietu ministrijas 2009.gada 21.jūlija lēmuma Nr.1-

63/623/500-S atcelšanu.

Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 30.augusta spriedumu pieteicēja pieteikums tika noraidīts. Par minēto spriedumu

pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību.

Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu nama tiesnesis, izskatot pieteicēja apelācijas sūdzību, citā starpā, nolēma atbrīvot

pieteicēju no valsts nodevas samaksas par apelācijas sūdzības iesniegšanu.

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 12.maija lēmumu atbildētājas Latvijas Republikas pusē līdzatbildētāja statusā tika

pieaicināta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2011 .gada 30.novembra spriedumu pieteicēja pieteikums tika noraidīts.

Nepiekrītot Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 30.novembra spriedumam, pieteicējs iesniedza kasācijas sūdzību.

Ar Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012.gada 25 .maija spriedumu lietā Nr. SKA-257/2012 tika atcelts

Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 30.novembra spriedums un lieta tika nosūtīta jaunai izskatīšanai Administratīvajai

apgabaltiesai.

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 24.septembra spriedumu tika apmierināts pieteicēja pieteikums. Sprieduma

rezolutīvajā daļā tiesa nav lēmusi par valsts nodevas atlīdzināšanu pieteicējam.

Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada l janvārim) noteica, ka, ja pieteikums

pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

No minētās normas izriet, ka tieši tiesa, taisot spriedumu, lemj par samaksātās valsts nodevas atlīdzināšanu.

Administratīvā procesa likuma 375.panta pirmā daļa nosaka, ka iestādes pienākums ir pareizi un laikus izpildīt pret to vērstu

administratīvajā lietā pieņemtu tiesas spriedumu [..].

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 24.septembra spriedumu atcelts Iekšlietu ministrijas 2009.gada 21.jūlija lēmums Nr.1-

63/623/500-S un uzdots Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai 30 dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas izskatīt

pieteicēja iesniegumu par termiņa atjaunošanu procesa uzsākšanai no jauna par Iekšlietu ministrijas Veselības un sociālo lietu valsts

aģentūras Sociālās apdrošināšanas nodaļas vadītājas 2008.gada 15.maija lēmuma Nr.16307 grozīšanu.

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Rīgas pilsētas Zemgales reģionālā nodaļa 2013.gada 22.februārī pieņēma lēmumu

Nr.3/486692.

Ievērojot minēto, Iekšlietu ministrija uzskata, ka iestāde (konkrētajā gadījumā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra) ir izpildījusi

Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.

Pieteicējs norāda, ka viņam nodarītais mantiskais zaudējums ietver arī viņa 2013.gada 8.janvārī samaksāto valsts nodevu Ls 20,00

(divdesmit lati) apmērā par prasības pieteikumu Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namam.

No lietas materiāliem izriet, ka Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā tika izskatīta pieteicēja sūdzība par Valsts

sociālās apdrošināšanas aģentūras 2012.gada 14.decembra lēmumu Nr.11-8/16942. Ievērojot minēto, atbildētājs konkrētajā lietā

bija Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.

Atlīdzināšanas likuma 24.panta otrā daļa nosaka, ka pēc tam, kad stājies spēkā iestādes lēmums vai tiesas nolēmums par

zaudējuma atlīdzinājumu, lēmējiestāde vai tiešās pārvaldes iestāde (amatpersona), kas piedalījās tiesas procesā, mēneša laikā

nosūta iestādes lēmuma vai tiesas nolēmuma norakstu Finanšu ministrijai.

No minētā secināms, ka iestāde, kas kompetenta lemt par pieteicēja 2013.gada 8.janvārī samaksātās valsts nodevas Ls 20,00

(divdesmit lati) atlīdzināšanu ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra kā iestāde, kas piedalījās tiesas procesā.

[1.2.2] Attiecībā uz pieteicēja lūgumu atlīdzināt viņam zaudējumus, kas saistīti ar juridiskās palīdzības saņemšanu Ls 1000 (viens

tūkstotis latu) apmērā, Iekšlietu ministrija norāda sekojošo.

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 11.panta pirmajā daļā noteikto mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats un apmērs tiek

pierādīts ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem.

Pieteicējs 2013.gada 28.aprīļa Iekšlietu ministrijai adresētajam iesniegumam ir pievienojis 2009.gada 12.aprīlī starp pieteicēju un J.L

noslēgto līgumu par juridisko pakalpojumu sniegšanu (turpmāk - Līgums).

Atbilstoši Līguma 1.punktā noteiktajam J.L kā pakalpojumu sniedzējs apņemas sniegt šādus pakalpojumus:

1.konsultācijas saistībā ar Pasūtītāja lietu par izdienas pensijas pārrēķināšanu;

2.procesuālo dokumentu sagatavošanu saistībā ar Pasūtītāja lietu par izdienas pensijas pārrēķināšanu;

3.Pasūtītāja interešu pārstāvēšanu valsts iestādēs un visu instanču tiesās saistībā ar Pasūtītāja lietu par izdienas pensijas

pārrēķināšanu.

Saskaņā ar Līguma 3.punktu puses vienojas, ka par šī līguma noteiktajiem pakalpojumiem pasūtītajā lietā par izdienas pensijas

pārrēķināšanu Pasūtītājs maksās Izpildītājam skaidrā naudā Ls 1000 (viens tūkstotis lati) apmērā.

Lai varētu izlemt jautājumu par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu, Iekšlietu ministrija 2013.gada 3.jūnijā nosūtīja pieteicējam vēstuli

Nr.1-63/328/320- S, kurā lūdza pieteicēju iesniegt dokumentus, kuros būtu norādīts sniegto pakalpojumu veids un apjoms, kā arī

iesniegt dokumentus, kas apliecina, ka pieteicējs ir veicis Līgumā norādītās summas apmaksu.

2013.gada 14.jūnijā Iekšlietu ministrija saņēma pieteicēja atbildi, kurā pieteicējs uzskaitīja viņam sniegtos juridiskos pakalpojumus,

tai skaitā, pakalpojumus, kas sniegti tiesvedības laikā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru. Tāpat pieteicējs norādīja, ka par

saņemtajiem juridiskajiem pakalpojumiem samaksu nav veicis.

Noteikumu Nr.859 1.punktā noteikts, ka noteikumi nosaka ar juridisko palīdzību saistīto izmaksu maksimālo apmēru, ko atlīdzina

privātpersonai, ja valsts pārvaldes iestādes rīcības dēļ privātpersonai tika nodarīts mantiskais zaudējums vai personisks kaitējums.

No minētā secināms, ka priekšnoteikums zaudējumu atlīdzināšanai ir jau nodarīti zaudējumi, nevis tādi, kas vēl sagaidāmi. Arī

Administratīvā rajona tiesa 2013.gada 22.aprīļa spriedumā lietā A42064191 ir norādījusi, ka: ,,Izvērtējot to, vai pieteicējai patiešām ir

radušies zaudējumi saistībā ar juridiskās palīdzības saņemšanu, nepieciešams pārliecināties par to, vai ir dokumenti, kas apliecina

attiecīgu maksājumu veikšanu par juridiskās palīdzības sniegšanu pieteicējai šajā lietā”.

Turklāt jānorāda, ka no lietas materiāliem nav iespējams konstatēt, kādi juridiski pakalpojumi un kādā apmērā pieteicējam ir sniegti.

Tāpat norādāms, ka lietā atrodas pieteicēja sastādīti dokumenti (apelācijas sūdzības, pieteikumi, apstrīdēšanas iesniegumi u.c.). No

lietas materiālos esošā Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 30.augusta sprieduma izriet, ka pieteicēju tiesā pārstāvēja P.B,

nevis juridiskās palīdzības sniedzējs, ar kuru iesniedzējs ir noslēdzis Līgumu. Tādējādi nav iespējams pārliecināties par sniegto

juridisko pakalpojumu esamību.

[1.3] Pieteicējs norāda, ka ar valsts iestāžu prettiesiskiem lēmumiem, tai skaitā Iekšlietu ministrijas lēmumu, viņam nodarīts morālais

kaitējums, jo pamattiesību uz taisnīgu sociālo nodrošinājumu aizstāvēšana iespaidoja iesniedzēja veselības stāvokli, liekot viņam

pārmērīgi pārdzīvot. Pieteicējs lūdz par viņam nodarīto morālo kaitējumu noteikt atlīdzību Ls 5000 (pieci tūkstoši lati) apmērā.

Atlīdzināšanas likuma 11.panta trešās daļas 1.teikums nosaka, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par

pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. Administratīvā apgabaltiesa Iekšlietu

ministrijas lēmumu atzinusi par prettiesisku. Tādējādi pieteicēja morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir uzskatāms par

pierādītu. Taču, kā ir norādījis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2012.gada 12.maija sprieduma lietā Nr.

SKA-410/2012 12.punktā, tas vien, ka atlīdzinājuma prasījuma tiesiskais pamats pastāv, nenozīmē, ka nodarīts morāls kaitējums jeb

radītas tādas faktiskās sekas, kas atlīdzināmas. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments minētajā spriedumā

norādījis, ka Atlīdzināšanas likuma 11.panta trešā daļa tulkojama kopsakarā ar šī likuma 9. pantu, kas paredz atlīdzināt tikai tādas

ciešanas, kuras izraisījis būtisks tiesību aizskārums.

Ievērojot minēto, lai lemtu jautājumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu, jākonstatē būtisks tiesību aizskārums.

No pieteicēja norādītā pamatojuma morālā kaitējuma atlīdzinājumam secināms, ka pieteicējam emocionālo pārdzīvojumu radīja

apstāklis, ka viņam bija jāaizstāv savas tiesības, kas, savukārt, ietekmēja pieteicēja veselības stāvokli.

Iekšlietu ministrijas ieskatā personas tiesību uz savu interešu aizsardzību īstenošana nevar būt pats par sevi apstāklis, lai konstatētu

morālo kaitējumu. Pieteicējs norāda, ka pārdzīvotais stress ir atstājis ietekmi uz viņa veselību.

Iekšlietu ministrija konstatē, ka lietā nav ziņu (izņemot pieteicēja apgalvojumus), ka pieteicēja veselības stāvoklis būtu pasliktinājies

pārdzīvotā stresa dēļ, proti, pieteicējs savu prasījumu nav pamatojis ar ārstniecības personas viedokli par veselības stāvokļa

pasliktināšanos konkrētā laika periodā.

Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturtā daļa nosaka, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var

izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējumu vai kaitējumu nodarīšanas, vai ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai nav

adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā.

Ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Rīgas pilsētas Zemgales reģionālās nodaļas 2013.gada 22.februāra lēmumu

Nr.3/486692 ir pārrēķināts pieteicēja izdienas pensijas apmērs. Tādējādi Iekšlietu ministrijas ieskatā pieteicējs saņēmis morālu

gandarījumu - viņa lūgumi tika apmierināti un tika veikts viņa izdienas pensijas pārrēķins.

[1.4] Pieteicējs norāda, ka viņam tika nodarīts arī personiskais kaitējums, jo, ņemot vērā, ka pieteicējam piešķirtās izdienas pensijas

apmērs bija mazs un sieva bija bezdarbniece, laikā posmā no 2009.gada 9.decembra līdz 2010.gada 13.decembrim, viņa ģimenei

nācies iegūt trūcīgas ģimenes statusu, kas pieteicēja ieskatā ir apkaunojoši. Pieteicējs uzskata, ka ar izdienas pensijas niecīgā

apmērā piešķiršanu viņa godam un cieņai tika nodarīts kaitējums.

Ievērojot minēto, pieteicējs lūdz atlīdzināt viņam nodarīto personisko kaitējumu Ls 5000 (pieci tūkstoši lati) apmērā.

Attiecībā uz minēto Iekšlietu ministrija norāda, ka saskaņā ar Satversmes 95.pantu valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.

Atlīdzināšanas likuma 8.panta pirmā daļa nosaka, ka personiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir kaitējums, kas ar iestādes

prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai brīvībai,

godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām

vai ar likumu aizsargātajām interesēm.

Savukārt, Atlīdzināšanas likuma 11.panta otrā daļa nosaka, ka personiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats tiek pierādīts ar

Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Privātpersonai ir pienākums norādīt personiskā kaitējuma

atlīdzinājuma apmēru un to pamatot.

Saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 6.panta pirmajā daļā noteikto tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes

prettiesisko rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tiešā cēloņsakarība-objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās

radītajām laika ziņā sekojošam zaudējumu nodarošām sekām, proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju

un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas.

No minētā secināms, ka tiesības uz personiskā kaitējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes rīcību un zaudējumu nodarošām

sekām pastāv objektīva saikne-minētā rīcība nosaka seku iestāšanās reālu iespēju un nenovēršami šīs sekas rada. Personai

jāpierāda personiskā kaitējuma pamats ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem.

Kā izriet no pieteicēja iesnieguma goda un cieņas aizskārumu viņam radīja situācija, ka, saņemot tik niecīgu izdienas pensiju,

ģimenei nācies iegūt trūcīgas ģimenes statusu.

Iesniegumam pieteicējs ir pievienojis Daugavpils pilsētas domes Sociālo lietu pārvaldes izziņu par atbilstību trūcīgas ģimenes

(personas) statusam no 2009.gada 9.decembra līdz 2010.gada 9.jūnijam un Daugavpils pilsētas domes Sociālo lietu pārvaldes

2010.gada 14.jūnīja izziņu par atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) statusam no 2010.gada 14.jūnija līdz 2010.gada 13.decembrim.

Izvērtējot lietas materiālus, Iekšlietu ministrija nekonstatē cēloņsakarību starp iestādes lēmumu un pieteicēja norādīto personisko

kaitējumu. Pieteicējs norāda, ka minētā laika posmā viņa sieva bija bezdarbniece. Pie šādiem apstākļiem Iekšlietu ministrija negūst

pārliecību, ka izšķirošais faktors trūcīgas ģimenes statusa iegūšanai bija pieteicēja izdienas pensijas mazs apmērs. Ņemot vērā, ka

norādītajā laika posmā pieteicēja sieva nestrādāja algotu darbu, Iekšlietu ministrijas ieskatā nav iespējams konstatēt, ka saņemot

lielāku izdienas pensiju, pieteicējam nebūtu nepieciešams lūgt trūcīgas ģimenes statusa piešķiršanu.

Iekšlietu ministrijas ieskatā, izskatāmajā gadījumā nav konstatējams, ka iestādes pieņemtā lēmuma rezultātā ir mazinājies pieteicēja

sabiedriskais vērtējums, kad varētu konstatēt goda un cieņas aizskārumu.

Ievērojot minēto, pieteicēja iesniegums par mantiskā zaudējuma, kā arī morālā un personiskā kaitējuma atlīdzinājumu ir noraidāms.

[2] Administratīvajā rajona tiesā saņemts V.S pieteikums par morālā kaitējuma Ls 5000 apmērā, personiskā kaitējuma Ls 5000

apmērā un mantisko zaudējumu Ls 1040 apmērā atlīdzināšanu.

apmērā un mantisko zaudējumu Ls 1040 apmērā atlīdzināšanu.

Pieteikumā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[2.1] Pieteicējs norāda, ka morālais kaitējums viņam nodarīts ilgstoši cīnoties par savām tiesībām tiesā.

[2.2] Attiecībā uz personisko kaitējumu pieteicējs norāda, ka viņam ir nodarīts arī personiskais kaitējums, jo laikā, kad viņa pensijas

apmērs bija mazāks, viņa ģimenei nācies iegūt trūcīgas ģimenes statusu, tādējādi aizskarot pieteicēja godu un cieņu.

[2.3] Attiecībā uz mantisko zaudējumu pieteicējs norāda, ka viņam atlīdzināmi zaudējumi, kas saistīti ar juridisko palīdzību.

[3] Atbildētāja paskaidrojumā norāda, ka pieteicēja pieteikumu neatzīst pilnībā un noraida kā nepamatotu uz Lēmumā norādīto

argumentu pamata.

[4] Administratīvā procesa likuma 112. 1 panta pirmā daļa noteic, ka administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez

tiesas sēdes, ja likumā nav noteikts citādi. Savukārt minētā panta ceturtā daļa noteic, ka tiesa lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē

izskata, ja pirmās instances tiesai to lūdzis pieteicējs (..).

Tā kā pieteicējs tiesai nav lūdzis lietu izskatīt mutvārdu procesā, tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 112. 1 panta pirmajai

daļai lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, izvērtējusi lietas materiālus un lietā iesniegtos pierādījumus, atzīst, ka pieteikums ir daļēji apmierināms.

[6] Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmo daļu iestāde zaudējumu var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku

administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski

nav rīkojusies.

Tiesa konstatē, ka ar spēkā stājušos spriedumu lietā Nr.A42886209 apmierināts pieteicēja pieteikums par Iekšlietu ministrijas

2009.gada 21.jūlija lēmuma Nr.1-63/623/500-S atcelšanu un uzdots Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai 30 dienu laika no

sprieduma spēkā stāšanās dienas izskatīt pieteicēja iesniegumu par termiņa atjaunošanu procesa uzsākšanai no jauna par Iekšlietu

ministrijas Veselības un sociālo lietu valsts aģentūras Sociālās apdrošināšanas nodaļas vadītājas 2008.gada 15.maija lēmuma

Nr.16307 grozīšanu, tādējādi pastāv pamats, lai varētu lemt par atlīdzinājuma noteikšanu pieteicējam.

[7] Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9.pantam morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir personiskais kaitējums, kas

izpaužas kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks

aizskārums.

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmā daļa noteic, ka personisko un morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību

un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko

pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Šā panta trešā daļa noteic

morālā kaitējuma atlīdzinājuma naudā apmēru atkarībā no kaitējuma smaguma. Savukārt šā panta ceturtā daļa kā patstāvīgu vai

papildu atlīdzinājumu paredz iestādes rakstveida vai publisku atvainošanos, ja konkrētā gadījuma apstākļos aizskārums nav smags.

Tādējādi morālā kaitējuma atlīdzinājuma pamats ir nevis jebkurš, bet būtisks tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks

aizskārums. Savukārt, ja tāds ir konstatēts, atlīdzinājums nosakāms atbilstoši kaitējuma smagumam. Kaitējumu var atlīdzināt,

atjaunojot tiesisko stāvokli, atvainojoties un/vai piešķirot kompensāciju naudā. Tādējādi morālā kaitējuma atlīdzinājumu, tā veidu un

apmēru noteic tiesību aizskāruma būtiskums un kaitējuma smagums.

[8] Pieteicējs norāda, ka morālais kaitējums viņam nodarīts ilgstoši cīnoties par savām tiesībām tiesā.

Pieteicējs arī norāda, ka jautājums par pensijas pārrēķināšanu viņam ir ļoti sāpīgs, darbietilpīgs un ir daudz naudas izlietots, tas jau

ilgst no 2009.gada 30.aprīļa un skar pieteicēja materiālo stāvokli.

[9] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešā daļa paredz, ka morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka apmērā līdz 3000 latiem.

Ja nodarīts smags morālais kaitējums, atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 5000 latiem, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi

smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 20000 latiem.

Tiesa uzskata, ka cīnīšanās par savām likumīgajām tiesībām nerada pazemojumu un to automātiski nevar prezumēt kā morālo

kaitējumu.

Tiesu praksē konsekventi atzīts, ka neērtības, kas rodas dēļ tā, ka prettiesisks lēmums jāapstrīd augstākā iestādē vai jāpārsūdz tiesā,

pašas par sevi nerada morālu kaitējumu. Tādi apstākļi kā nepieciešamība ar iesniegumiem vērsties institūcijās un tiesā nav

uzskatāmi par morālās ciešanas radošiem, jo administratīvā akta vai faktiskās rīcības apstrīdēšana un pārsūdzēšana ir tiesību

normas paredzēts privātpersonu tiesību aizsardzības mehānisms, kas pats par sevi nav uzskatāms par pazemojošu un morālas

ciešanas izraisošu. (Augstākās tiesas Tiesu prakses apkopojums ,,Morālā kaitējuma atlīdzināšana administratīvajās lietās” Rīga,

2011, 25.1pp).

Konkrētajā lietā vērā ņemams arī apstāklis, ka ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Rīgas pilsētas Zemgales reģionālās

nodaļas 2013.gada 22.februāra lēmumu Nr.3/486692 ir pārrēķināts pieteicēja izdienas pensijas apmērs.

Pastāvot šādiem apstākļiem, tiesa uzskata, ka pieteicējam nodarītais kaitējums nav smags, jo pieteicējam ir pārrēķināts izdienas

pensijas apmērs. Turklāt, tiesai, uzliekot atbildētājai par pienākumu pieteicēja izdienas pensijas apmēra pārrēķinu, ir iestājusies

dabiskā restitūcija (restitutio in integrum).

Tiesa, ņemot vērā iepriekš izvērtētos apstākļus to kopumā un savstarpējā saistībā, atzīst, ka pieteicējam nav nodarīts būtisks

aizskārums, proti, tas nav smags, līdz ar to pieteicēja izdienas pensijas apmēra pārrēķins un rakstveida atvainošanās atzīstama par

atbilstīgu un taisnīgu atlīdzinājumu. Līdz ar to pieteicēja prasījums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu naudā ir nepamatots un

noraidāms.

Attiecībā uz pieteicēja norādīto par tiesāšanās ilgumu, tiesa norāda, ka tikai administratīvās tiesas augstākajā instancē tika

konstatēts, ka laikā, kad pieteicējam radās tiesības uz izdienas pensijas piešķiršanu un viņš to bija arī lūdzis piešķirt, nebija vēl

izstrādāts ārējais normatīvais akts par izdienas pensijas aprēķināšanas kārtību, kā to noteica Izdienas pensiju likuma 7.panta trešā

daļa un, ka šādā situācijā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 15.panta 12.daļai (juridiskās obstrukcijas aizliegums) iestāde

tomēr nedrīkstēja atteikties izlemt jautājumu par izdienas pensijas piešķiršanu pieteicējam. Līdz ar to secināms, ka nav konstatējama

prettiesiska novilcināšana minētā jautājuma izlemšanā.

[10] Pieteicējs uzskata, ka viņam ir nodarīts arī personiskais kaitējums, jo laikā, kad viņa pensijas apmērs bija mazāks, viņa ģimenei

nācies iegūt trūcīgas ģimenes statusu, tādējādi aizskarot pieteicēja godu un cieņu.

Atlīdzināšanas likuma 8.panta pirmā daļa noteic, ka personiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir kaitējums, kas ar iestādes

prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai,

brīvībai, godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām

tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm. Šā likuma 11.panta otrā daļa noteic, ka personiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais

pamats tiek pierādīts ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Privātpersonai ir pienākums norādīt

personiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru un to pamatot, savukārt saskaņā ar šā likuma 14.panta pirmo daļu personisko un morālo

kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam,

ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzdalību, kā arī citus konkrētajā gadījumā

būtiskus apstākļus.

Pieteicējs norāda, ka laikā, kad viņa pensijas apmērs bija mazāks, viņa ģimenei nācies iegūt trūcīgas ģimenes statusu, tādējādi

aizskarot pieteicēja godu un cieņu. Tādējādi pēc būtības pieteicējs ir norādījis, ka atbildētāja ir nodarījusi kaitējumu pieteicēja godam

un cieņai.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 97.pantu, nosakot mantiskā zaudējuma un personiskā kaitējuma priekšnosacījumus un

atlīdzinājuma apmēru, piemēro civiltiesību principus, ja likumā nav noteikts citādi. Savukārt no Civillikuma 2352.1panta pirmās daļas

secināms, ka godu un cieņu var aizskart, izplatot ziņu.

Tiesa norāda, ka gods un cieņa nav juridiski jēdzieni, bet gan morāles kategorijas. Tiesību teorijā pastāv dalījums starp šiem

jēdzieniem. Gods – tas ir personības sabiedriskais novērtējums, kura mēraukla ir paša indivīda uzvedība, viņa attieksme pret

sociālajām un garīgajām vērtībām, sabiedrību, līdzcilvēkiem. Cieņa ir cilvēka pašnovērtējums, kas pamatojas uz tam ieaudzinātajām

un piemītošajām īpašībām (Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski praktiskais komentārs. 2. Sevišķā daļa.

Rīga: firma „AFS”, 2003, 307.lpp.).

Tādējādi goda un cieņas aizkārumu konstatē, ja vienlaicīgi pastāv trīs nosacījumi: 1) sabiedrībā izplatītas nepamatotas ziņas par

personas uzvedību, attieksmi pret sociālajām un garīgajām vērtībām, sabiedrību vai līdzcilvēkiem; 2) ņemot vērā šīs ziņas, ir

pazeminājies personības sabiedriskais novērtējums (goda aizskārums) vai mazinājies personas pašnovērtējums, balstoties uz

sabiedrisko vērtējumu (cieņas aizskārums); 3) cēloņsakarība starp personības sabiedriskā novērtējuma pazemināšanos un par viņu

nepamatoti izplatītajām ziņām. Iztrūkstot kaut vienam no šiem nosacījumiem, ir atzīstams, ka goda un cieņas aizskārums nav noticis.

Tiesa lietā nekonstatē, ka atbildētāja jebkādā veidā būtu izplatījusi sabiedrībā nepamatotas ziņas par pieteicēja uzvedību, attieksmi

pret sociālajām un garīgajām vērtībām, sabiedrību vai līdzcilvēkiem, kas aizskartu pieteicēja godu un cieņu.

Līdz ar to nav konstatējams goda un cieņas aizkāruma konstatēšanas pirmais nosacījums – sabiedrībā izplatītas nepamatotas ziņas.

Konstatējot, ka izskatāmajā lietā iztrūkst goda un cieņas aizskāruma konstatēšanas obligāts nosacījums – nepatiesu ziņu izplatīšana

sabiedrībā, tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā pieteicējam nav nodarīts personisks kaitējums. Līdz ar to prasījums par personiskā

kaitējuma atlīdzināšanu ir noraidāms.

[11] Pieteicējs lūdz viņam atlīdzināt zaudējumus, kas saistīti ar juridisko palīdzību.

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmā daļa nosaka, ka mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski

novērtējams pametums, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ.

Savukārt šā panta trešā daļa tieši paredz, ka mantiskais zaudējums ir zaudējums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu,

iestādes faktiskās rīcības novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai likvidēšanu. Mantiskais zaudējums aptver

arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību.

Pamatojoties uz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta trešajā daļa minēto deleģējumu, Ministru kabinets 2011.gada 8.novembrī ir

pieņēmis noteikumus Nr.859 ,,Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru”. Atbilstoši

šo noteikumu 3.punktā noteiktajam valsts atlīdzina izmaksas vienai personai šādā apmērā:

1) par sniegtu juridisko konsultāciju- 13,50 latu stundā;

2) par pieteikuma, blakus sūdzības vai administratīvā līguma (izlīguma) sastādīšanu - 22,50 latu;

3) par apelācijas sūdzības un pretapelācijas sūdzības sastādīšanu - 27 latus;

4) par kasācijas sūdzības sastādīšanu - 32 latus;

5) par šo noteikumu 3.2., 3.3. un 3.4.apakšpunktā minēto dokumentu papildinājumu sastādīšanu- 18 latu;

6) par pārstāvību tiesas sēdē - 20 latu stundā;

7) par iepazīšanos ar lietas materiālu vienu sējumu tiesā vienas tiesas instances ietvaros - 13,50 latu.

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11 .panta pirmā daļa nosaka, ka mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats un apmērs

tiek pierādīts ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Savukārt, Zaudējumu atlīdzināšanas likuma

12.panta pirmā daļa nosaka, ka mantiskā zaudējuma apmēru nosaka, izmantojot pierādīšanas līdzekļus.

Pieteicējs, iesniedzot Iekšlietu ministrijai 2013.gada 28.aprīļa iesniegumu (pieteikumu) par morālā, personiskā un mantiskā kaitējuma

atlīdzināšanu, nebija iesniedzis dokumentus, no kuriem būtu redzams, kādi juridiskie pakalpojumi un kādā apmērā viņam ir sniegti.

Iekšlietu ministrija ar 2013.gada 3.jūnija vēstuli Nr.1-63/328/320-S lūdza pieteicēju iesniegt dokumentus, kuros būtu norādīts sniegto

pakalpojumu veids un apjoms, kā arī iesniegt dokumentus, kas apliecina, ka pieteicējs ir veicis samaksu par juridisko pakalpojumu

sniegšanu.

Pieteicējs 2013.gada 11.jūnija iesniegumā par informācijas sniegšanu uzskaitīja viņam sniegtos juridiskos pakalpojumus, tai skaitā,

pakalpojumus, kas sniegti tiesvedības laikā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru. Iesniegumā pieteicējs norādīja, ka par

juridiskajiem pakalpojumiem samaksu nav veicis.

Ievērojot minēto, Iekšlietu ministrijai nebija iespējams lemt par zaudējumu atlīdzinājumu saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada

8.novembra noteikumos Nr. 859 ,, Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru”

ietverto regulējumu.

No pieteicēja pieteikuma pielikumā norādītajiem dokumentiem ir konstatējams, ka samaksu apliecinošie dokumenti par juridisko

pakalpojumu sniegšanu, norādot konkrēti kāda juridiskā palīdzība ir sniegta pieteicējam, nav iesniegti arī tiesā.

Izvērtējot to, vai pieteicējam patiešām ir radušies zaudējumi saistībā ar juridiskās palīdzības saņemšanu, nepieciešams pārliecināties

par to, vai ir dokumenti, kas apliecina attiecīgu maksājumu veikšanu par juridiskās palīdzības sniegšanu pieteicējam šajā lietā.

Tiesa konstatē, ka samaksu apliecinošie dokumenti par juridisko pakalpojumu sniegšanu, norādot konkrēti kāda juridiskā palīdzība ir

sniegta pieteicējam, tiesā nav iesniegti, līdz ar to noraidāms ir pieteikums daļā par zaudējumu, kas saistīti ar juridisko palīdzību,

atlīdzināšanu pieteicējam.

[12] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikumu pilnībā vai daļēji apmierina, tiesa piespriež no

atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Pieteicējs 2013.gada 23.jūlijā ir samaksājis valsts nodevu Ls 20

apmērā (lietas 17.lapa).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu, 289.-291. pantu, tiesa

nosprieda

apmierināt daļēji V.S pieteikumu.

Uzlikt pienākumu Iekšlietu ministrijai mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas rakstveidā atvainoties V.S.

Pieteikumu pārējā daļā noraidīt.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu V.S samaksāto valsts nodevu divdesmit latu apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.

Tiesnesis S.Linkevičs