Legislator Case Law & Legislation
C75012224 / CA-0713-25 ECLI:LV:RAT:2025:1113.C75012224.6.S AI generated

Court dismissed claim for debt and damages against university due to valid retention right exercised by defendant.

Case Number C75012224 / CA-0713-25
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Court of Appeal dismissed SIA LAGRON's appeal against the first-instance judgment seeking debt recovery and contract penalty reduction. The defendant university exercised a retention right on the claimed penalty amount, which the court found legally justified under the contract terms. Consequently, the primary debt was deemed non-existent, rendering the claim inadmissible.

Legislator headnote

AI generated

Līguma 7.5. punkts; Civillikuma 2190. un 2212. pants: When a contract grants the payer a right to retain amounts due for penalties, the payee must raise a defense of retention rather than a counterclaim, and the primary debt is extinguished to the extent of the retained sum.

Keywords

AI generated
contractual retention right penalty reduction defense counterclaim necessity university construction contract debt extinguishment

Cited Legislation

AI generated
Civil Procedure Law Art. 432
Civil Procedure Law Art. 434
Civil Law Art. 1590
Civil Law Art. 1716
Civil Law Art. 1724
Civil Law Art. 1759
Civil Law Art. 1765
Civil Law Art. 2190
Civil Law Art. 2212

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. C75012224CA-0713-25/11 ECLI:LV:RAT:2025:1113.C75012224.6.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2025. gada 13. novembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese referente Anita Grāvīte,

tiesneses Ilze Ošiņa un Ilze Ramane,

ar tiesas sēdes sekretāri Lindu Rjabiņinu,

piedaloties prasītājas pārstāvei /Persona A/, atbildētājas pārstāvjiem /Persona B/ un /Persona C/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu SIA “LAGRON” prasībā pret Daugavpils Universitāti par parāda un likumisko

nokavējuma procentu piedziņu, kā arī līgumsoda samazināšanu sakarā ar SIA “LAGRON” apelācijas sūdzību par

Ekonomisko lietu tiesas 2024. gada 22. novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Prasītāja SIA “LAGRON” Ekonomisko lietu tiesā cēlusi prasību, kas vēlāk precizēta, pret atbildētāju

Daugavpils Universitāti, kurā, pamatojoties uz Civillikuma 1590., 1716., 1724., 1759., 1765. pantu, lūgts piedzīt no

atbildētājas:

1) parādu 53 787,90 euro;

2) likumiskos nokavējuma procentus 5816,72 euro par laiku no 2022. gada 26. februāra līdz 2023. gada 15.

decembrim;

3) visus tiesāšanās izdevumus;

4) samazināt prasītājai aprēķināto līgumsodu līdz saprātīgam apmēram;

5) un noteikt prasītājai tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no atbildētājas likumiskos 6 % gadā

no piedzītās summas.

Prasība pamatota ar šādiem apstākļiem.

[1.1] Publiskā iepirkuma rezultātā 2019. gada 12. novembrī starp Daugavpils Universitāti kā pasūtītāju un

SIA “LAGRON” kā izpildītāju noslēgts Iepirkuma līgums Nr. /Numurs A/ (turpmāk - Līgums) Eiropas Reģionālā

attīstības fonda līdzfinansēta projekta “Energoefektivitātes paaugstināšana Daugavpils Universitātes dienesta

viesnīcai Parādes ielā 11, Daugavpilī” ietvaros par kopējo līguma summu 537 878,97euro. Ar pušu 2020. gada 28.

jūlija vienošanos Nr. /Numurs B/ pagarināts Līguma izpildes laiks līdz 2020. gada 27. oktobrim.

[1.2] Pielīgtos būvdarbus prasītāja objektā pabeidza 2020. gada 27. oktobrī, ko apliecina pušu parakstītais

izpildīto būvdarbu aktu kopsavilkums Nr. /Numurs C/, no kura redzams, ka uz 2020. gada oktobri nav neizpildīto

darbu. Līdz ar to prasītāja atbilstoši pielīgtajai kārtībai (Līguma 7.16., 9.5. punkts) 2020. gada 19. oktobrī aicināja

atbildētāju izveidot darba komisiju veikto būvdarbu un dokumentācijas pārbaudei un pieņemšanai, ko atbildētāja

kavējās darīt, aizbildinoties ar iesniegtās izpilddokumentācijas nepilnībām un kļūdām, ar ko aizkavēja darbu

pieņemšanu. Tādējādi darbu pieņemšanas - nodošanas akts tika parakstīts tikai 2021. gada 25. novembrī un

būvobjekts nodots ekspluatācijā 2021. gada 25. novembrī, bet gala būvdarbu pieņemšanas - nodošanas akts

parakstīts 2022. gada 24. janvārī.

Ievērojot minēto, prasītāja 2022. gada 31. janvārī izrakstīja rēķinu Nr. /Numurs D/ par ieturējuma 53 787,90

euro izmaksu, ko nosūtīja atbildētājai, kas apstiprināja rēķina saņemšanu, tomēr samaksu neveica, par ko prasītāja

atgādināja atbildētājai 2023. gada 31. marta vēstulē.

Atbildot uz prasītājas atgādinājuma vēstuli par neizpildītām saistībām, atbildētāja 2023. gada 2. maija vēstulē

norādīja, ka prasītājai par darbu izpildes kavējumu saskaņā ar Līguma 7.4. punktu tiek piemērots līgumsods 10 %

apmērā no Līguma cenas, kas saskaņā ar Līguma 7.5., 7.10. punktu tiek ieturēts, veicot savstarpējos norēķinus, to

dzēšot ar prasītājai izmaksājamo ieturējuma naudu, kas līdz ar to netiks izmaksāta.

Prasītājas ieskatā, līgumsoda par darbu izpildes kavējumu piemērošana ir nepamatota, jo tā nav pieļāvusi

prettiesisku nokavējumu. Visi darbi faktiski bija izpildīti, bet pie darbu pieņemšanas aktu savlaicīgas

neparakstīšanas ir vainojama atbildētāja, kas vilcinājās prasītājas izpildītos darbus pieņemt. Turklāt noteiktā

līgumsoda apmērs ir netaisnīgs, jo aprēķināts kā 10 % no visas Līguma cenas, lai gan uz kavējuma brīdi

neizpildītās saistības - būvdarbu - vērtība bija nulle, tāpēc atbildētājas aprēķinātais līgumsods ir samazināms līdz

saprātīgam apmēram, salīdzinot to ar saistības neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas radīto zaudējumu.

Šādos apstākļos atbildētājai nebija tiesīga pamata paturēt kā līgumsodu prasītājai izmaksājamo ieturējuma

naudu.

[1.3] Par saistību izpildes nokavējumu, neatmaksājot ieturējuma naudu, prasītāja aprēķināja likumiskos

nokavējuma procentus.

[2] Ar Ekonomisko lietu tiesas 2024. gada 22. novembra spriedumu prasība noraidīta pilnīgi.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[2.1] Tiesa secinājusi, ka prasība celta par tāda parāda piedziņu, kas jau nolīdzināts ar otras Līguma puses

pretprasījuma apmierinājumu, veicot vienpusēju ieskaitu.

Proti, nav strīda, ka prasītāja pielīgtos būvdarbus objektā izpildīja, par ko no atbildētājas saņēma samaksu, no

kuras tika veikti ieturējumi 10 % no līguma cenas, uz kuru atmaksu prasītājai bija pielīgta tiesība 20 darba dienu

laikā pēc būvdarbu gala pieņemšanas - nodošanas akta apstiprināšanas un attiecīga rēķina iesniegšanas. Gala

būvdarbu pieņemšanas - nodošanas akts tika parakstīts 2022. gada 24. janvārī un rēķinu par ieturējuma 53 787,90

euro atmaksu prasītāja izrakstīja 2022. gada 31. janvārī.

Neapstrīdot prasītājas tiesības uz ieturējuma atmaksu, atbildētāja ar 2023. gada 2. maija vēstuli informēja

prasītāju par savu pretprasījumu par līgumsoda piedziņu 10 % apmērā no Līguma cenas sakarā ar darbu izpildes

kavējumu, vienlaikus paziņojot prasītājai savu gribu dzēst radušos pretprasījumu ar prasītājas prasījumu, veicot

ieturējumu.

Nav strīda, ka Līgumā bija pielīgta atbildētājas tiesība noteikt līgumsodu par prasītājas pielīgtajā termiņā

neizpildītajiem būvdarbiem par katru nokavēto dienu 0,5 % no līguma summas, bet ne vairāk kā 10 % apmērā no

līguma summas.

Minētais līguma nosacījums atbilst Civillikuma 1717. pantam, ka līgumsoda apmēru noteic līdzēji, un

vispārīgi saskan ar Civillikuma 1716. panta trešo daļu, ka līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai

neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10 procentiem no

pamatparāda vai galvenās saistības apmēra.

Turklāt būvdarbu izpildes pielīgtais termiņš bija 2020. gada 27. oktobris, bet būvdarbu pieņemšanas -

nodošanas akts parakstīts 2021. gada 25. novembrī un gala būvdarbu pieņemšanas - nodošanas akts parakstīts 2022.

gada 24. janvārī.

Līdz ar to tiesa, nepārbaudot līgumsoda apmēru un tā piemērošanas nepieciešamību, pirmšķietami secinājusi,

ka atbildētājas pretprasījums par līgumsoda piedziņu nav pretlikumīgs.

Tāpat nav strīda, ka līgumā bija pielīgta atbildētājas tiesība ieturēt līgumsodu, veicot savstarpējos norēķinus

ar prasītāju, t.i., atbildētāja bija tiesīga jebkurā brīdī ieturēt tai no prasītājas pienākošos maksājumus (zaudējumus,

līgumsodus utt.), veicot norēķinus ar prasītāju.

Tādējādi atbildētājas veiktais ieturējums, ar kuru dzēsts prasītājas ieturējuma naudas 53 787,90 euro atmaksas

prasījums ar atbildētājas līgumsoda 53 787,90 euro pretprasījumu, atbilst ieskaitam saskaņā ar Civillikuma 1846.

pantu, kas veikts par vienādas šķiras prasījumu priekšmetiem, kam iestājies izpildes termiņš, un, kuru apmēri

sakrīt. Arī puses tiesas sēdē, atbildot uz tiesas jautājumu, atzina, ka minētais ieturējums ir ieskaits. Minētais atbilst

arī judikatūrā atzītajam, ka ieskaits varētu tikt izdarīts tādā gadījumā, ja pasūtītājam pret uzņēmēju, kuram ir parāda

piedziņas prasījums, būtu pretprasījums par to, lai uzņēmējs pasūtītājam samaksā naudas summu, piemēram,

līgumsodu (sal., Senāta 2024. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-60/2024 9.3. punktu).

Šādam ieskaitam, kas vienpusēji izlietots uz divpusējā līgumā pielīgtas tiesības pamata, nav nepieciešams, lai

otra puse to atzītu.

Līdz ar to tiesa pirmšķietami secinājusi, ka atbildētājas izlietotais ieskaits nav pretlikumīgs.

[2.2] Prasot neatmaksātās ieturējuma naudas kā parāda piedziņu, prasītāja uzskatīja, ka ir iebildusi šī parāda

vienpusējai dzēšanai ar atbildētājas pretprasījumu, proti, ieskaitam.

Tiesa norādījusi, ka ieskaits ir tiesisks darījums.

Atsaucoties uz Civillikuma 1403. pantu un juridisko literatūru, tiesa norādījusi, ka šāds tiesiskais darījums -

ieskaits ir apstrīdams, tāpēc par to izteiktais iebildums nekvalificējas kā ieruna, ar kuru, neceļot prasību tiesā,

apstrīdams tikai absolūti spēkā neesošs darījums, t.i., tāds, kas ir spēkā neesošs tāpēc, ka to noteic likums (sal., K.

Balodis. Ievads civiltiesībās. Apgāds Zvaigzne ABC, 2007, 186. lp.; un, piemēram, Senāta 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. SKC-203/2018 8.3. punkts, Senāta 2020. gada 30. septembra sprieduma lietā Nr. SKC-

364/2020 8.4. punkts).

Minēto ieskaita darījumu prasītāja nav apstrīdējusi, līdz ar to ieskaita tiesiskums nav izvērtējams izskatāmās

prasības robežās, kur tiesai ir saistoša Civilprocesa likuma 192. pantā noteiktā prasījuma robežu ievērošana.

Judikatūrā atzīts, ka neesot prasījumam par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, tiesai nav juridiska pamata

vērtēt tā tiesiskumu (sal., Senāta 2010. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-966/2010 1. tēze, Senāta 2018.

gada 31. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-248/2018 9. punktu). Arī juridiskajā literatūrā norādīts, ka darījumu

apstrīdēšana ir tiesīgo personu brīvas izvēles jautājums, tāpēc tiesai nav ne pienākuma, ne tiesību pašai pēc savas

iniciatīvas ex officio atsaukties uz darījuma apstrīdamības faktu, ja tiesīgās personas pašas darījumu nav

apstrīdējušas (sal., K. Balodis. Ievads civiltiesībās. Apgāds Zvaigzne ABC, 2007, 189. lp.). Tāpat judikatūrā

norādīts, ka tiesai nav pilnvarojuma jautājumu par tiesīgi noslēgta līguma noteikumu izpildi izspriest, balstoties uz

vispārīgiem taisnīguma apsvērumiem, brīvi grozot no likuma vai tiesiska darījuma izrietošās tiesiskās sekas (sal.,

Senāta 2017. gada 24. augusta sprieduma lietā Nr. SKC-211/2017 2. tēze).

Turklāt šādos apstākļos judikatūrā norādīts, ka atbilstoši civilprocesā noteiktajam sacīkstes principam paši

lietas dalībnieki lemj par savu procesuālo tiesību izmantošanas apjomu (sk., Senāta 2010. gada 22. decembra

sprieduma lietā Nr. SKC-966/2010 1. tēze).

[2.3] No minētā izriet, ka neapstrīdēts ieskaits ir uztverams kā fakts, un līdz ar to tiesa izskatāmajā lietā

pārbaudīja faktiskos apstākļos celtās prasības robežās.

Atbildētājas pretprasījuma par līgumsoda piedziņu, t.sk. apmēru un piemērošanas nepieciešamību, tiesiskums

nepakļaujas tiesas pārbaudei, jo šis pretprasījums jau ir nolīdzināts ar neapstrīdētu ieskaitu jeb izbeidzies, tāpēc

tiesa nevar samazināt izlietoto līgumsodu un atlikumu piedzīt kā parādu, proti, nevar revidēt izpildītu un

neapstrīdētu tiesisku darījumu.

Līdz ar to tiesai arī nav pamata lemt par likumisko nokavējuma procentu piedziņu, jo nav pārbaudāma

nokavētā saistība.

[3] Par Ekonomisko lietu tiesas 2024. gada 22. novembra spriedumu SIA “LAGRON” iesniegusi apelācijas

sūdzību, pārsūdzot spriedumu pilnā apjomā un lūdzot prasību apmierināt.

Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[3.1] No lietas materiāliem nepārprotami secināms, ka prasītāja būvdarbus pabeidza pilnībā jau 2020. gada

27. oktobrī, bet darbu pieņemšanas - nodošanas akts tika parakstīts tikai 2021. gada 25. novembrī, savukārt Gala

būvniecības pieņemšanas - nodošanas akts tikai 2022. gada 24. janvārī.

Tiesa spriedumā nav konstatējusi faktu, ka prasītāja būtu veikusi jebkādus būvdarbus pēc 2020. gada 27.

oktobra, līdz ar to nav saprotams, kādēļ tiesa atbildētājas faktiskās rīcības iemeslus saistībā ar šādu aktu

neparakstīšanu nav vērtējusi, bet pieņēmusi, ka nokavējumu pieļāvusi tieši prasītāja.

No lietas materiāliem secināms, ka starp pusēm no 2020. gada 27. oktobra pastāvēja strīds par līguma izpildi,

līdz ar to tiesas secinājumi par atbildētājas ieturēto līgumsodu, veicot vienpusēju ieskaitu, ir kļūdaini.

[3.2] Saskaņā ar Civillikumu ieskaita veikšanai ir nepieciešams parādnieka skaidri izteikts priekšlikums segt

viņa parādu ar pretprasījumu, savukārt parādniekam jāpierāda, ka viņa pretprasījuma izpildei vai samaksai nav

nekādi šķēršļi.

Prasītāja rēķinu par 53 787,90 euro izrakstīja 2022. gada 31. janvārī un 2022. gada 4. februārī saņēma no

atbildētājas apstiprinājumu par rēķina saņemšanu. Ja atbildētāja uzskatīja, ka vēlas piemērot līgumsodu, veicot

vienpusējo ieskaitu, tad tai bija atbilstoši nekavējoties jārīkojas. Bet no lietas materiāliem redzams, ka atbildētāja

tikai 2023. gada 2. maijā paziņoja prasītājai par līgumsodu un tā apmaksu ar ieturējumu, savukārt to, ka līgumsoda

apmaksa ar ieturējumu ir vienpusējs ieskaits, atbildētāja paziņoja tikai šīs tiesvedības laikā. Atbildētāja nav

iesniegusi pierādījumus par līgumsoda apmaksu ar ieturējumu, līdz ar to tiesa spriedumu pamatojusi ar apstākļiem,

kas nav nodibināti ar pierādījumiem lietā.

[3.3] Līgumsoda piemērošanai ir jābūt objektīviem priekšnoteikumiem, tā atbilstība Civillikuma normām

nenosaka tā beznosacījuma piemērošanu no atbildētājas puses. Turklāt tiesa sprieduma motīvu daļas 4.1. punktā

atzinusi, ka nav pārbaudījusi līgumsoda apmēru un tā piemērošanas nepieciešamību.

Atbildētājas veiktais līgumsoda aprēķins neatbilst normatīvajos aktos esošajam līgumsoda aprēķinam un

līgumsoda piemērošanas principiem.

Atbildētāja ir piemērojusi maksimālo līgumsoda apmēru par saistības neizpildīšanu laikā vai apmērā, kaut

gan saistība faktiski bija izpildīta 2020. gada 27. oktobrī un atlikušās saistības vērtība bija 0 euro.

Atbildētāja ir uzsākusi ēku izmantošanu pēc to pieņemšanas ekspluatācijā un nav cēlusi nekādus iebildumus

par neizdarītajiem darbiem vai trūkumiem.

Kā atzīts tiesību doktrīnā, Civillikuma 1716. panta trešajā daļā noteiktais līgumsoda ierobežojums jāvērtē

attiecībā pret pielīgtā pamatparāda vai galvenās saistības atlikušo vērtību brīdī, kad iestājies līguma pārkāpums. Ja

pirms tam līguma darbības gaitā attiecīgā saistība jau daļēji tikusi izpildīta, tad ir nepamatoti līgumsoda

ierobežojumu vērtēt arī pret jau izpildīto saistību daļu. Līdzīgu izpratni, norādot uz pretējas interpretācijas

nesamērību, paudis arī Senāts lietā Nr. SKC-688/2012, norādot, ka līgumsods arī 10 % ietvaros var tikt atzīts par

nesamērīgu, ja tas noteikts no līguma kopējās summas, bet faktiski neizpildītā daļa ir ievērojami mazāka.

Tā kā par pieņemšanas - nodošanas akta neparakstīšanu līgumā noteiktajā termiņā ir atbildīga atbildētāja, par

notikušo līguma neizpildi termiņā atbildīga ir tikai atbildētāja. Līdz ar to visas sekas par nokavējumu jāuzņemas

atbildētājai un nav nekāda pamata piemērot līgumsodu pret prasītāju.

[4] Par apelācijas sūdzību atbildētāja iesniegusi paskaidrojumus, norādot, ka apelācijas sūdzību neatzīst.

Paskaidrojumos norādīti šādi argumenti.

[4.1] Apelācijas sūdzībā nav norādīts, kā izpaužas sprieduma nepareizība, kā arī nav iesniegti jauni

pierādījumi, kas to pierādītu.

[4.2] Apgalvojums, ka būvdarbi tika pabeigti līdz 2020. gada 27. oktobrim, neatbilst lietā esošajiem,

prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem un prasītājas sniegtajiem paskaidrojumiem pirmās instances tiesai.

Attiecībā uz apelācijas sūdzībā norādīto, ka atbildētāja nav iesniegusi pierādījumus, ka būvdarbi nav bijuši

pabeigti līdz 2020. gada 27. oktobrim, atbildētāja norāda uz lietas materiālos esošo izpildīto būvdarbu apjoma aktu

Nr. /Numurs E/, kuru prasītāja ir parakstījusi 2021. gada 25. oktobrī un atbildētāja 2021. gada 27. oktobrī. Šajā aktā

norādīts, ka pēc 2020. gada 27. oktobra darbi ir turpinājušies.

Atbildētāja vērš uzmanību uz prasītājas 2020. gada 17. decembra vēstuli Nr. /Numurs F/, kurā prasītāja

norādījusi, ka darbi tiks pabeigti 2020. gada 30. decembrī. Vienlaicīgi 2020. gada 17. decembra vēstulē Nr.

/Numurs G/ prasītāja lūdz atļauju atlikt darbus, garantējot, ka darbi tiks pabeigti līdz 2021. gada 1. jūnijam.

[4.3] Prasītāja ir izteikusi lūgumus, kas ir pretrunā ar apelācijas sūdzības saturu un tās izklāstu. Prasītāja

lūgusi atzīt aprēķināto līgumsodu par pārmērīgu, līgumsodu samazināt līdz nullei, līgumsodu samazināt līdz

saprātīgam apmēram.

Ja būvdarbi ir izpildīti līgumā noteiktajā termiņā, tad prasītājas lūgums samazināt līgumsodu par līguma

izpildes kavējumu ir neloģisks, jo pēc pašas prasītājas norādītā līgumsods nav piemērojams.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 4. punktu apelācijas sūdzībai bija jānorāda līgumsodam

piemērojamā summa un tās aprēķins. Prasītājai bija jānorāda, cik liels līgumsods būtu uzskatāms par saprātīgu, kā

arī jāpievieno šīs summas aprēķins un pamatojums, kas nav izdarīts.

[4.4] Prasītāja darbus nav veikusi ne tikai noteiktajā termiņā, bet arī nepietiekošā kvalitātē. Veikto darbu

kvalitātes neatbilstību līgumam apliecinājis būvuzraugs SIA “Marčuks”. Būvuzraugs 2021. gada 12. janvārī

norādījis, ka, veicot regulāru minētā objekta apsekošanu, konstatēts, ka darbi nav veikti objektā atbilstoši grafikam

un izpildītājs jeb lietā prasītājs nav piesaistījis vajadzīgo cilvēku resursus un bezatbildīgi attiecas pret līguma

izpildes termiņu. Būvuzrauga slēdzienu prasītāja nav apstrīdējusi. Apstrīdēta nav arī būvuzrauga 2021. gada 2.

marta vēstule, kurā norādīti prasītājas pārkāpumi darba izpildes termiņos un arī citi līguma pārkāpumi.

Prasītāja kavēja arī darbu uzsākšanu, kuriem saskaņā ar noslēgto līgumu bija jāsākas 10 dienu laikā pēc

būvatļaujas saņemšanas.

Gan par darbu uzsākšanas kavējumu, gan par līguma izpildes kavējumu atbildētāja brīdinājusi prasītāju,

tostarp norādot uz līgumsoda piemērošanu 10 % no līguma summas. Prasītāja pret brīdinājumos norādīto nav

iebildusi.

[4.5] Atbildētāja piekrīt pirmās instances tiesas norādītajam, ka līgumsoda doktrīna norāda, ka līgumsodu

kvalificē pēc ieskaita principiem. Līgumsodam parasti ir ieskaita raksturs, pie tam, akcesorās dabas dēļ līgumsods

neietekmē citu likuma noteikumu darbību (sk. Torgāns K., Saistību tiesības I daļa, TNA, 2006., 125. lpp).

[4.6] Viss iepriekš minētais apstiprina prasītājas vainu līguma neizpildē noteiktajā termiņā un līgumsoda

piemērošanu kā ieskaitu.

[5] Tiesas sēdē prasītājas pārstāve /Persona A/ uzturēja prasību un apelācijas sūdzību un lūdza to apmierināt.

Atbildētājas pārstāvji /Persona B/ un /Persona C/ tiesas sēdē prasību un apelācijas sūdzību neatzina un lūdza

to noraidīt.

Motīvu daļa

[6] Noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi

apelācijas sūdzības motīvus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasība ir nepamatota un noraidāma.

[7] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426. panta pirmo daļu un 430. panta trešo daļu apelācijas instances tiesa

izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā, atkārtoti nepārbaudot tos

faktus un apstākļus, kas nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Prasītāja pārsūdzējusi Ekonomisko lietu tiesas 2024. gada 22. novembra spriedumu pilnā apjomā, tādējādi

Civillietu tiesas kolēģija skata lietu pēc būtības pilnā apjomā.

[8] Lietā nodibināts un nav strīda par šādiem faktiskajiem apstākļiem.

2019. gada 12. novembrī starp atbildētāju kā pasūtītāju un prasītāju kā izpildītāju noslēgts Iepirkuma līgums

Nr. /Numurs A/, ar kuru atbildētāja uzdeva un prasītāja apņēmās veikt būvdarbus energoefektivitātes

paaugstināšanai Daugavpils Universitātes dienesta viesnīcai Parādes ielā 11, Daugavpilī, atbilstoši Līguma

prasībām par kopējo Līguma summu 537 878,97euro. Darbu izpildes termiņš tika noteikts līdz 2020. gada 10.

augustam (1. sējums, 12.-19. lapa).

Ar pušu 2020. gada 28. jūlija vienošanos Nr. /Numurs B/ Līguma izpildes laiks tika pagarināts līdz 2020.

gada 27. oktobrim (1. sējums, 80. lapa).

2021. gada 27. oktobrī, t.i. gadu vēlāk pēc noteiktā Līguma izpildes termiņa, puses parakstījušas pieņemšanas

- nodošanas aktu (1. sējums, 75. lapa), savukārt 2022. gada 24. janvārī Gala būvniecības nodošanas - pieņemšanas

aktu (1. sējums, 77.-78. lapa), apliecinot, ka 2022. gada 24. janvārī ir pabeigta Līguma saistību izpilde (sk. minētā

akta 10. punktu). Būvobjekts nodots ekspluatācijā 2021. gada 25. novembrī.

2022. gada 31. janvārī prasītāja izrakstīja atbildētājai rēķinu Nr. /Numurs D/ par ieturējuma 10 % apmērā jeb

53 787,90 euro samaksu saskaņā ar Līguma 4.6. punktu (1. sējums, 168. lapa).

[9] Lietā pusēm ir strīds, vai prasītājai ir tiesības saņemt no atbildētājas saskaņā ar Līguma 4.6. punktu

ieturēto naudas summu 53 787,90 euro, kas ir 10 % no Līguma kopējās summas. Proti, prasītāja uzskata, ka

atbilstoši Līguma 4.6. punktam atbildētājai ir pienākums izmaksāt šo summu 20 darba dienu laikā pēc būvdarbu

Gala pieņemšanas - nodošanas akta apstiprināšanas un attiecīgā rēķina saņemšanas. Savukārt atbildētāja uzskata, ka

prasītāja ir pieļāvusi būvdarbu izpildes kavējumu, kas saskaņā ar Līguma 7.4., 7.5. punktu dod tiesības atbildētājai,

veicot savstarpējos norēķinus ar prasītāju, ieturēt līgumsodu par izpildes kavējumu, kura apmērs atbilst ieturētās

naudas summas 53 787,90 euro apmēram, tādējādi atbildētājai nav pienākuma izmaksāt prasītājai ieturēto naudas

summu 53 787,90 euro.

[10] Saskaņā ar Līguma 7.4. punktu, ja Izpildītājs neizpilda būvdarbus Līgumā noteiktajā termiņā vai

neievēro Līgumā noteikto defektu novēršanas termiņu, vai kādu citu Līgumā noteikto termiņu, tad Pasūtītājs ir

tiesīgs Izpildītājam par katru nokavēto dienu noteikt līgumsodu 0,5 % apmērā no Līgumcenas, bet ne vairāk kā 10

% apmērā no Līgumcenas.

Savukārt Līguma 7.5. punktā puses pielīgušas, ka Pasūtītājs ir tiesīgs ieturēt līgumsodu, veicot savstarpējos

norēķinus ar Izpildītāju.

Civillikuma 1716. pants noteic, ka līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu

saistību neizpildi vispār, nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā).

Tādējādi, lai konstatētu atbildētājas kā pasūtītājas tiesības ieturēt līgumsodu, nepieciešams konstatēt

prasītājas kā būvdarbu izpildītājas saistību izpildes nokavējumu (prettiesisku novilcinājumu).

Līguma 9.11. punktā puses vienojušās, ka būvdarbi tiek uzskatīti par pabeigtiem un nodotiem Pasūtītājam ar

brīdi, kad tiek parakstīts objekta nodošanas akts (Būvvaldes izdots objekta pieņemšanas ekspluatācijā akts - sk.

Līguma 1.16. punktā norādīto definīciju) un gala būvdarbu pieņemšanas - nodošanas akts (akts, kas apliecina visu

ar būvdarbu izpildi saistīto saistību izpildi - sk. Līguma 1.17. punktā norādīto definīciju), ko pasūtītājs un

Izpildītājs paraksta ne vēlāk kā vienas nedēļas laikā no objekta nodošanas.

Atbilstoši Civillikuma 1504. pantam, darījumu iztulkojot jāskatās uz darījumā lietoto vārdu nozīmi, un ja tie

nav divējādi saprotami, tad tie cieši jāievēro, ja vien nepierāda, ka tie nesaskan ar dalībnieku gribu.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka Līguma 9.11. punktā puses ir skaidri un nepārprotami atrunājušas, ka

būvdarbi tiek uzskatīti par pabeigtiem, kad tiek parakstīti abi iepriekš minētie akti.

Prasītāja apgalvojums, ka visi būvdarbi tika pabeigti Līgumā noteiktajā termiņā (2020. gada 27. oktobrī),

pirmkārt, nonāk pretrunā ar pušu 2021. gada 27. oktobrī parakstīto pieņemšanas - nodošanas aktu un 2022. gada 24.

janvārī parakstīto Gala būvniecības nodošanas - pieņemšanas aktu. Kā redzams no Gala būvniecības nodošanas -

pieņemšanas akta, 2. punktā puses norādījušas, ka būvdarbi ir izpildīti un nodoti pasūtītājam ar brīdi, kad parakstīts

Objekta nodošanas akts (2021. gada 25. novembra akts par objekta pieņemšanu ekspluatācijā) un būvdarbu Gala

pieņemšanas - nodošanas akts.

Otrkārt, to, ka prasītāja nepabeidza visus būvdarbus Līgumā paredzētajā termiņā, papildus apliecina pašas

prasītājas nosūtītās vēstules atbildētājai par būvdarbu veikšanu pēc 2020. gada 27. oktobra. Proti, 2020. gada 17.

decembra vēstulē prasītāja atzinusi, ka nav pabeigti fasādes darbi - cokola siltināšana, armēšana, apmešana,

informējot, ka visus darbus plānots pabeigt līdz 2020. gada 30. decembrim (1. sējums, 102. lapa), savukārt 2021.

gada 22. janvārī prasītāja norādījusi, ka fasādes cokola apmešanas darbi vēl nav pabeigti un tos ir jāturpina (1.

sējums, 92.-94. lapa).

Visbeidzot, lietas materiālos atrodas būvdarbu būvuzrauga SIA “Marčuks” 2021. gada 12. janvāra vēstule

atbildētājai, kur būvuzraugs norādījis, ka, veicot regulāru objekta apsekošanu, konstatēts, ka darbi nenorit pēc

Līguma darbu izpildes grafika, būvuzņēmējs (prasītājs) nepiesaista pietiekamu cilvēku resursu darbu izpildei un

bezatbildīgi attiecas pret Līguma izpildes termiņu. Minētais fiksēts ar vēstules pielikumā esošajiem fotoattēliem(2.

sējums, 105.-108. lapa). Tāpat būvuzrauga 2021. gada 3. februāra ziņojums par būvdarbiem objektā, kam

pievienota fotofiksācija, papildus apstiprina atbildētājas paskaidroto, ka darbi tika iekavēti (2. sējums, 109.-113.

lapa).

Minētie pierādījumi vienlaikus apgāž prasītājas apgalvojumu, ka atbildētāja kā būvdarbu pasūtītāja ir

neattaisnojami vilcinājusies parakstīt darbu pieņemšanas - nodošanas aktu, jo tie pierāda, ka darbi Līgumā noteiktā

termiņā netika pabeigti, secīgi, atbildētājai nebija pamata šādu aktu parakstīt.

Attiecībā par prasītājas norādīto aktu par 2020. gada oktobra mēnesī izpildītajiem darbiem, kur norādīts, ka

kopā izpildīti 100 % darbu (1. sējums, 84. lapa), Civillietu tiesas kolēģija norāda, ka no minētā akta redzams, ka tas

no atbildētājas puses ir parakstīts tikai 2021. gada 27. oktobrī, un šis dokuments nav vērtējams atrauti no tajā pašā

dienā pušu parakstītā pieņemšanas - nodošanas akta, no kura izriet, ka darbi tika veikti arī pēc 2020. gada 27.

oktobra.

Apkopojot minēto, lietā ir pierādīts fakts, ka prasītāja savu pienākumu pabeigt būvdarbus Līgumā noteiktajā

termiņā nav pildījusi, bezatbildīgi attiekusies pret savu saistību izpildi un ir pieļāvusi prettiesisku saistības

novilcinājumu. Visi ar būvdarbiem saistītie darbi tika pabeigti tikai 2022. gada 24. janvārī, t.i. gadu un nepilnus 3

mēnešus vēlāk par līgumā noteikto termiņu, ko apliecina pušu parakstīts Gala būvniecības nodošanas -

pieņemšanas akts.

[11] Apelācijas sūdzībā apgalvotais, ka atbildētāja tikai 2023. gada 2. maijā paziņoja prasītājai par līgumsoda

piemērošanu, neatbilst lietā iesniegtajiem pierādījumiem, no kuriem izriet, ka atbildētāja kā būvdarbu pasūtītāja jau

kopš 2020. gada 5. novembra regulāri ir brīdinājusi prasītāju par būvdarbu izpildes termiņu kavējumiem un

līgumsoda piemērošanu (2. sējums, 29., 31., 151. lapa). Minētais apliecina, ka atbildētāja ilgstoši pauda savas

pretenzijas par darbu kavēšanu. Turklāt lietā nav strīda, ka prasītāja ir kavējusi arī darbu uzsākšanu, jo atbilstoši

Līguma 6.2.1. punktam prasītājai darbi bija jāuzsāk 10 dienu laikā pēc būvatļaujas saņemšanas, t.i. 2019. gada

decembrī, bet faktiski vispārceltnieciskie darbi tika uzsākti tikai 2020. gada aprīlī - ar vairāk nekā 100 dienu

kavējumu.

Prasītājas pārstāves tiesas sēdē paustais arguments, ka kavējumu izraisīja COVID-19 pandēmijas rezultātā

valstī pieņemtie ierobežojumi, ir vērtējams kritiski, jo ir vispārzināms, ka ar pandēmiju saistītie ierobežojumi

Latvijā tika noteikti tikai sākot ar 2020. gada 13. martu (sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/COVID-

19_pand%C4%93mija_Latvij%C4%81).

Turklāt apstāklis, ka valstī tika pieņemti ar pandēmiju saistītie ierobežojumi, pats par sevi nav pamats, lai

uzskatītu, ka prasītājas saistību izpildes kavējums ir bijis saistīts tieši ar šiem ierobežojumiem. Vēl jo vairāk nav

pamata uzskatīt, ka veselu gadu un nepilnus 3 mēnešus ilgstošais visu darbu pabeigšanas kavējums būtu saistāms ar

COVID-19 pandēmiju.

[12] Vērtējot to, vai atbildētājas piemērotais līgumsods 53 787,90 euro prasītājai par saistības izpildes

kavēšanu laika periodā no 2020. gada 28. oktobra līdz 2022. gada 24. janvārim ir samērīgs, Civillietu tiesas

kolēģija norāda turpmāk minēto.

Civillikuma 1716. panta trešā daļa noteic, ka līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā

laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10 procentiem no pamatparāda vai galvenās

saistības apmēra.

Saskaņā ar Civillikuma 1717. pantu līgumsoda apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu

lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas, taču tam jābūt samērīgam un atbilstošam godīgai darījumu

praksei.

Savukārt saskaņā ar Civillikuma 1724.1 pantu tiesa samazina pieprasīto līgumsodu līdz saprātīgam apmēram,

ja tas ir pārmērīgs, salīdzinot ar neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas radīto zaudējumu vai ņemot vērā citus

apstākļus.

Puses Līguma 7.4. punktā pielīgušas, ka Pasūtītājs ir tiesīgs Izpildītājam par katru nokavēto dienu noteikt

līgumsodu 0,5 % apmērā no Līgumcenas, bet ne vairāk kā 10 % apmērā no Līgumcenas, ja Izpildītājs neizpilda

būvdarbus Līgumā noteiktajā termiņā.

Tātad atbilstoši Līgumam par katru nokavēto dienu prasītājai ir jāmaksā līgumsods 0,5 % apmērā no

Līgumcenas (537 878,97 euro), kas ir 2689,39 euro dienā, bet pavisam ne vairāk kā 53 787,90 euro, kas ir 10 % no

Līgumcenas.

Minētais atbilst Civillikuma 1716. pantā noteiktajam, ka līgumsods kopumā nevar tikt noteikts vairāk par 10

procentiem no galvenās saistības apmēra.

Atbilstoši atbildētājas iesniegtajam līgumsoda aprēķinam (3. sējums, 79. lapa) konkrētajā gadījumā

maksimāli pieļaujamais līgumsoda apmērs 53 787,90 euro iestājās jau 21. kavējuma dienā jeb 2020. gada 18.

novembrī.

Savukārt atbilstoši Izpildīto būvdarbu aktu kopsavilkumam Nr. /Numurs C/ (1. sējums, 84. lapa) kavēto darbu

kopsumma bija 141 588,97 euro jeb 26,32 % no visu būvdarbu kopapjoma.

Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā, ka atbilstoši Līguma nosacījumiem prasītājai būvdarbi bija jāuzsāk 2019.

gada decembrī, bet jāpabeidz 2020. gada 27. oktobrī, tātad darbiem kopumā bija jānorit nepilnu gadu, par ko

atlīdzība (Līgumcena) tika noteikta 537 878,97 euro. Taču lietā konstatēts, ka faktiski darbi tika pabeigti tikai 2022.

gada 24. janvārī, t.i. gadu un nepilnus 3 mēnešus vēlāk, kas neapšaubāmi ir vērtējams kā būtisks kavējums,

salīdzinot ar Līgumā paredzēto kopējo darbu termiņu, turklāt kavēti tika 26,32 % no visu būvdarbu kopapjoma, kas

faktiski ir vairāk nekā ¼ no visas saistību izpildes.

Vienlaikus lietā nodibināts, ka atbildētāja kā darbu pasūtītāja, parakstot 2020. gada 28. jūlija vienošanos Nr.

/Numurs B/, jau ir nākusi pretī prasītājai, piekrītot pagarināt Līguma izpildes laiku līdz 2020. gada 27. oktobrim,

taču arī to prasītāja nav ievērojusi.

Nevar atstāt bez ievērības arī to, ka atbildētāja ir piemērojusi līgumsodu tikai par būvdarbu nepabeigšanu

Līgumā paredzētajā termiņā, kaut gan saskaņā ar Līguma 7.4. punktu prasītājai ir tiesības noteikt līgumsodu par

jebkuru Līgumā noteikto termiņu neievērošanu un lietā ir konstatēts, ka prasītāja kavējusi arī darbu uzsākšanas

termiņu.

Apkopojot minētos apstākļus, Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka atbildētājas piemērotais līgumsods 53

787,90 euro apmērā prasītājai par saistību izpildes kavēšanu laika periodā no 2020. gada 28. oktobra līdz 2022.

gada 24. janvārim ir pamatots un samērīgs, tāpēc tā samazināšanai nav tiesiska pamata.

[13] 2022. gada 31. janvārī prasītāja izrakstīja atbildētājai rēķinu Nr. /Numurs D/ par ieturējuma 10 % apmērā

jeb 53 787,90 euro samaksu saskaņā ar Līguma 4.6. punktu (1. sējums, 168. lapa).

Līguma 7.5. punktā puses pielīgušas, ka Pasūtītājs ir tiesīgs ieturēt līgumsodu, veicot savstarpējos norēķinus

ar Izpildītāju.

Senāts ir atzinis, ka gadījumos, kad būvniecības līgumos persona ir pielīgusi tiesības no izmaksājamām

summām veikt ieturējumus, tad nav nepieciešams celt pretprasību, bet ir pietiekami celt ierunu par ieturējumu jeb

līguma cenas samazinājumu, kas konkrētajā gadījumā ir celta. Kā norādījis Senāts, šīs ierunas celšana līdzinās

Civillikuma 2190. pantā paredzētajām darba devēja tiesībām veikt aizturējumus saistībā ar viņam nodarītiem

zaudējumiem un šī norma saskaņā ar Civillikuma 2212. panta otro daļu ir piemērojama tiesiskajās attiecībās, kas

izriet no uzņēmuma līguma (sk. Senāta 2024. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-60/2024, 9.3. punktu, 2024.

gada 28. augusta sprieduma lietā Nr. SKC-37/2024, 7. punktu).

Arī konkrētajā gadījumā, kā tas konstatēts, atbildētājai kā būvdarbu pasūtītājai pielīgtas tiesības veikt

ieturējumu saistībā ar aprēķināto līgumsodu.

Tā kā 2022. gada 31. janvāra rēķina Nr. /Numurs D/ summa 53 787,90 euro atbilst prasītājai noteiktajam

līgumsodam, konstatējams, ka, pamatojoties uz Līguma 7.5. punktu, atbildētājai šāds rēķins nav jāapmaksā un celtā

prasība ir noraidāma pilnībā, arī daļā par likumisko nokavējuma procentu piedziņu, jo nav konstatējams galvenais

parāds.

[14] Ņemot vērā konstatētos apstākļus, Civillietu tiesas kolēģija norāda, ka pirmās instances tiesa pamatoti

noraidījusi celto prasību, taču nav pietiekami motivējusi savu spriedumu. Tā kā ieturējuma ieruna ir

materiāltiesiska ieruna, kuru ceļot, personai ir jāapgalvo jauni fakti un strīda gadījumā šie fakti jāpierāda (sk.

Senāta 2024. gada 28. augusta sprieduma lietā Nr. SKC-37/2024, 7. punktu), pirmās instances tiesa šādus

apstākļus, proti, saistību izpildes prettiesisku novilcinājumu un līgumsoda piemērošanas pamatotību un

samērīgumu, nav vērtējusi, aprobežojoties vien ar norādi, ka prasītāja nav apstrīdējusi ieskaita darījumu.

[15] Lietā ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi nav radušies, tādēļ nav pamata lemt par to atlīdzināšanu

valsts ienākumos.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 432. un 434. pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

Noraidīt SIA “LAGRON” prasību pret Daugavpils Universitāti par parāda un likumisko nokavējuma

procentu piedziņu, līgumsoda samazināšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Civillietu departamentā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no sprieduma

pasludināšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesā un iemaksājot Augstākās tiesas depozīta

kontā drošības naudu 300 euro apmērā (rekvizīti samaksai: Augstākā tiesa, reģistrācijas Nr. 90000068892, banka:

Valsts kase, kods TRELLV22, konta Nr. LV83TREL8280010000000).

Tiesnese referente Anita Grāvīte Tiesnese Ilze Ošiņa Tiesnese Ilze Ramane