Court vacates appeal judgment for failing to analyze evidence on oral contract formation.

ECLI:LV:AT:2025:0619.C12131323.17.S

Lieta Nr. C12131323, SKC-444/2025

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2025. gada 19. jūnijā

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Ināra Garda, senatori Normunds Salenieks un Gvido Ungurs

rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar atbildētāja /Persona D/ kasācijas sūdzību par Latgales

apgabaltiesas 2025. gada 14. februāra spriedumu /Persona E/ prasībā pret /Persona F/ un /Persona D/ par

dāvinājuma un pirkuma līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem, īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu un

/Persona D/ pretprasībā pret /Persona E/ par mutiskas vienošanās noslēgšanas konstatēšanu un tās izpildi.

Aprakstošā daļa

[1] Nekustamais īpašums /Adrese A/, kadastra numurs /numurs A/, kas sastāv no zemes vienības 648 m2

platībā, uz kuras atrodas dzīvojamā māja un astoņas palīgceltnes, 2000. gada 19. maijā ierakstīts Daugavpils

pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs A/ (turpmāk – nekustamais īpašums).

[1.1] Kā redzams zemesgrāmatas nodalījumā, 2008. gada 15. janvārī īpašuma tiesība uz minēto īpašumu

nostiprināta /Persona E/, pamatojoties uz 2008. gada 8. un 9. janvārī noslēgtajiem pirkuma līgumiem, katru par

nekustamā īpašuma ½ domājamās daļas atsavināšanu.

Vienlaikus /Persona E/ 2008. gada 9. janvārī izdeva notariāla akta veidā (Latgales apgabaltiesas zvērinātas

notāres Gundegas Rutkovskas taisīts akts, kas reģistrēts apliecinājumu reģistrā ar Nr. /numurs/) pilnvaru /Persona

D/, ar kuru pilnvarniekam deva uzdevumu vest visas pilnvarotājas lietas, tostarp noformēt dokumentus un pārstāvēt

likumīgās intereses visās valsts, administratīvajās, pašvaldību iestādēs, [..], bankās, finanšu iestādēs un citās

institūcijās, kas saistītas ar nekustamo īpašumu, bet tieši: pārvaldīt, pārzināt un apsaimniekot nekustamo īpašumu ar

visiem tā piederumiem un tiesībām, noslēgt visāda veida ar likumu atļautus darījumus par minētā īpašuma

pārvaldīšanu, apsaimniekošanu un rīkošanos ar to par cenu un noteikumiem pēc pilnvarnieka ieskatiem, t. i.,

pārdot, dāvināt, uzlabot, mainīt, izīrēt, iznomāt, ieķīlāt, apgrūtināt ar lietu tiesībām (sk. lietas 1. sējuma 29. lapu).

[1.2] /Persona E/, kuras vārdā rīkojās pilnvarnieks /Persona D/, kā dāvinātāja un /Persona F/ kā apdāvinātais

2022. gada 3. oktobrī noslēdza dāvinājuma līgumu, ar kuru /Persona F/ uzdāvināja nekustamo īpašumu.

Pamatojoties uz minēto dāvinājuma līgumu, 2022. gada 21. oktobrī zemesgrāmatā īpašuma tiesība uz nekustamo

īpašumu nostiprināta /Persona F/.

/Persona F/ kā pārdevējs un /Persona D/ kā pircējs 2022. gada 21. un 26. oktobrī noslēdza pirkuma līgumus,

katru par nekustamā īpašuma ½ domājamās daļas atsavināšanu. Pamatojoties uz minētajiem pirkuma līgumiem,

2022. gada 31. oktobrī zemesgrāmatā īpašuma tiesība uz nekustamo īpašumu nostiprināta /Persona D/ (sk. lietas 1.

sējuma 97.–104. lapu).

[2] /Persona E/ cēlusi tiesā prasību pret /Persona F/ un /Persona D/ par darījumu atzīšanu par spēkā

neesošiem un īpašuma tiesību atjaunošanu uz nekustamo īpašumu, kurā lūgusi:

1) atzīt par spēkā neesošu 2022. gada 3. oktobrī noslēgto dāvinājuma līgumu;

2) atzīt par spēkā neesošiem 2022. gada 21. un 26. oktobrī noslēgtos pirkuma līgumus;

3) atjaunot prasītājai īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu, dzēšot zemesgrāmatas nodalījumā ierakstus

par īpašuma tiesību nostiprināšanu uz /Persona F/ un /Persona D/ vārda;

4) piedzīt solidāri no atbildētājiem prasītājas labā visus tiesāšanās izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi un pamatojums.

[2.1] Prasītāja 2023. gada janvārī konstatējusi, ka nekustamais īpašums nepieder viņai, jo tas sākotnēji ir

atdāvināts /Persona F/, kurš to vēlāk atsavinājis /Persona D/.

Dāvinājuma līgumu prasītājas vārdā noslēdza pilnvarnieks /Persona D/, kurš pēc tam nopirka nekustamo

īpašumu no apdāvinātā /Persona F/, turklāt par tā kadastrālo vērtību. Prasītāja uzskata, ka pilnvarnieks nav rīkojies

viņas kā pilnvarotājas interesēs. Faktiski pilnvarnieks pārkāpa pilnvarojuma robežas, jo pilnvarotājas piekrišana

dāvinājuma un vēlāk arī pirkuma līgumu noslēgšanai netika dota. Turklāt pilnvarnieks noklusēja nekustamā īpašuma

atsavināšanas faktu.

Tādējādi /Persona D/ īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu ieguva prettiesiski, kas ir pamats darījumu – gan

dāvinājuma, gan pirkuma līgumu – atzīšanai par spēkā neesošiem.

[2.2] Prasība pamatota ar Civillikuma 1., 1415., 2300., 2301. un 2304. pantu.

[3] /Persona D/ cēlis pretprasību pret /Persona E/ par mutiskas vienošanās noslēgšanas konstatēšanu un tās

izpildi, kurā lūdzis:

1) atzīt, ka starp /Persona D/ un /Persona E/ 2007. gada 28. decembrī /Adrese C/, tika noslēgta mutiska

vienošanās ar šādiem noteikumiem –

1. atbildētājs par saviem personīgajiem naudas līdzekļiem nopirks nekustamo īpašumu /Adrese A/, taču

zemesgrāmatā īpašuma tiesība uz šo īpašumu tiks nostiprināta uz prasītājas vārda;

2. atbildētāja nopirkto nekustamo īpašumu lietos prasītāja, viņas civilvīrs /Persona H/ (atbildētāja dēls) un viņas

dēls /Persona I/;

3. prasītāja un viņas civilvīrs /Persona H/ segs visus izdevumus, kas saistīti ar nekustamā īpašuma uzturēšanu un

apsaimniekošanu;

4. pēc /Persona D/ pirmā pieprasījuma prasītāja apņēmās veikt nepieciešamās darbības, lai zemesgrāmatā

pārreģistrētu īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu atbildētājam vai viņa norādītai personai un nepieciešamības

gadījumā (pēc viņa norādījuma) atstāt īpašumu un to nodot jaunajam ieguvējam;

5. atbildētājs par saviem personīgajiem līdzekļiem iegādāsies arī citu vērtīgu mantu (kustamo un nekustamo), kas

publiskajos reģistros tiks reģistrēta uz prasītājas vārda, bet prasītāja apņēmās pēc atbildētāja pirmā pieprasījuma

veikt nepieciešamās darbības, lai pārreģistrētu īpašuma tiesību atbildētājam vai citai viņa norādītai personai;

2) atzīt, ka 2007. gada 28. decembrī noslēgtās mutiskās vienošanās rezultātā atbildētājs par personīgajiem

naudas līdzekļiem iegādājās nekustamo īpašumu, uz kuru zemesgrāmatā īpašuma tiesība tika nostiprināta prasītājai;

3) atzīt, ka nekustamā īpašuma dāvinājums un pirkums saistīts ar minētās vienošanās izpildi.

Pretprasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi un pamatojums.

[3.1] Atbildētāja dēls /Persona H/ 2006. gadā uzsāka kopdzīvi ar prasītāju. Sākotnēji viņa dēls ar prasītāju

dzīvoja atbildētājam piederošajā /Adrese C/. Lai nodrošinātu dēla ģimeni ar dzīvojamo platību, atbildētājs 2008. gada

8. un 9. janvārī par saviem personīgajiem līdzekļiem iegādājās nekustamo īpašumu, t. i., veica pilnu pirkuma maksas

29 000 LVL samaksu, lai gan pirkuma līgumi tika noslēgti viņa vietā ar prasītāju. Prasītājai nebija naudas līdzekļu

nekustamā īpašuma iegādei un remontam, jo viņa nekur nestrādāja. Mutiskas vienošanās rezultātā zemesgrāmatā

īpašuma tiesība uz nekustamo īpašumu tika nostiprināta prasītājai, jo atbildētāja dēlam bija parādsaistības. Vienlaikus

prasītāja apņēmās pēc atbildētāja pirmā pieprasījuma pārreģistrēt nekustamo īpašumu viņam kā patiesajam

īpašniekam vai citai viņa norādītai personai.

Šāda vienošanās starp prasītāju un atbildētāju pastāvēja arī attiecībā uz citu atbildētāja iegūto mantu – gan

kustamo, gan nekustamo īpašumu. Rezultātā laika posmā no 2008. gada 8. janvāra līdz 2021. gadam ieskaitot,

atbildētājs reģistrēja uz prasītājas vārda ne tikai nekustamo īpašumu, bet arī vairākus citus īpašumus, kas vēlāk pēc

atbildētāja pieprasījuma tika pārreģistrēti uz viņa vai citas viņa norādītas personas vārda.

[3.2] Mutiskas vienošanās saistību izpildei attiecībā uz nekustamo īpašumu prasītāja 2008. gada 9. janvārī pie

zvērināta notāra izdeva notariāla akta veidā pilnvaru atbildētājam. Pilnvarojums paredzēja atbildētājam tiesības bez

ierobežojuma rīkoties ar nekustamo īpašumu, tostarp pēc viņa ieskatiem to gan pārdot, gan dāvināt, gan uzlabot, gan

mainīt, gan ieķīlāt (pilnvaras 1. punkts), kā arī prasītājas vārdā noslēgt un parakstīt pirkuma, dāvinājuma līgumus,

nostiprinājuma lūgumus zemesgrāmatu nodaļai (pilnvaras 2. punkts).

Laika posmā no 2008. gada februāra līdz 2009. gadam atbildētājs veica nekustamajā īpašumā kapitālo

remontu, ieguldot vismaz 50 000 LVL.

[3.3] Atbildētājs 2022. gada maijā paziņoja prasītājai par nepieciešamību pārreģistrēt uz viņa kā patiesā

īpašnieka vārda visus viņam piederošos īpašumus, uz kuriem iepriekš mutiskās vienošanās rezultātā īpašuma tiesība

bija nostiprināta prasītājai. Prasītāja daļēji izpildīja vienošanos un atdeva atbildētāja īpašumā daļu mantas (piemēram,

SIA „Radamant” kapitāla daļas, automašīnas). Tāpat prasītāja bija devusi piekrišanu pārreģistrēt nekustamo īpašumu

/Persona F/ līdz aizdevuma pamatsummas atmaksai, tomēr šo solījumu neizpildīja. Atbildētājs 2022. gada septembrī

vēlreiz atgādināja par nepieciešamību nostiprināt īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu /Persona F/, taču prasītāja

paziņoja par aizņemtību un norādīja atbildētājam, ka viņš var pats noformēt visus nepieciešamos dokumentus

īpašuma pārejai, izmantojot izdoto pilnvaru.

Tā kā atbildētājam bija parādsaistības (pamatparāds 21 000 EUR), viņš 2022. gada 3. oktobrī, rīkojoties

saskaņā ar izsniegto pilnvaru, uzdāvināja /Persona F/ nekustamo īpašumu, lai tādējādi nodrošinātu pēdējam parāda

atdošanu. Kad pamatparāds tika atdots, /Persona F/ 2022. gada 21. un 26. oktobrī, noslēdzot divus pirkuma līgumus,

katru par nekustamā īpašuma ½ domājamo daļu, atdeva nekustamo īpašumu atbildētājam. Atbildētājs uzskata, ka

rīkojies tiesiski atbilstoši noslēgtās mutiskās vienošanās noteikumiem un izdotā pilnvarojuma robežās, tādēļ noslēgto

darījumu apstrīdēšana nav pamatota. Turklāt atlikusī parāda daļa 4000 EUR tika atlīdzināta /Persona F/ 2022. gada

11. novembrī, pēc atbildētāja pieprasījuma prasītājai pārreģistrējot četras automašīnas uz /Persona F/ vārda. Vienīgi

konflikts izcēlies par automašīnu „Jaguar XE”, kuru prasītāja atteicās atdot atbildētājam.

Prasītāja ļaunprātīgi izmantoja atbildētāja uzticību. Atbildētājs piedāvājis prasītājai uzdāvināt dzīvokli, taču

viņa atteikusies, jo vēlas piesavināties vērtīgu nekustamo īpašumu, kura iegādē un atjaunošanā neko nav ieguldījusi.

[3.4] Pretprasība pamatota ar Civillikuma 1., 1474. un 1587. pantu.

[4] Ar Latgales rajona tiesas 2024. gada 11. jūnija spriedumu daļēji prasība apmierināta, proti:

1) atzīti par spēkā neesošiem no noslēgšanas brīža dāvinājuma un pirkuma līgumi;

2) dzēsti nekustamā īpašuma zemesgrāmatas nodalījumā ieraksti par īpašuma tiesības nostiprināšanu

/Persona F/ un /Persona D/;

3) atstāta bez izskatīšanas prasība par īpašuma tiesības atzīšanu prasītājai uz nekustamo īpašumu;

4) piedzīti no atbildētāja /Persona D/ valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 20 EUR.

[5] Izskatījusi lietu sakarā ar atbildētāju /Persona F/ un /Persona D/ apelācijas sūdzībām, Latgales apgabaltiesa

ar 2025. gada 14. februāra spriedumu prasību apmierinājusi:

1) atzinusi par spēkā neesošiem no noslēgšanas brīža dāvinājuma un pirkuma līgumus;

2) dzēsusi nekustamā īpašuma zemesgrāmatas nodalījumā ierakstus par īpašuma tiesības nostiprināšanu

/Persona F/ un /Persona D/;

3) piedzinusi no /Persona F/ un /Persona D/ prasītājas labā tiesas izdevumus 709,93 EUR no katra un valsts

labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 10 EUR no katra.

Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

[5.1] Apelācijas instances tiesa pievienojās turpmāk norādītajai pirmās instances tiesas sprieduma

argumentācijai.

[5.1.1] Lietā nav strīda, ka zemesgrāmatā īpašuma tiesība uz nekustamo īpašumu bija nostiprināta prasītājai,

kura izsniegusi atbildētājam /Persona D/ pilnvaru un devusi pilnvarniekam uzdevumu pārvaldīt un pārzināt viņai

piederošo nekustamo īpašumu. Tādējādi lietā strīds pastāv par dotā pilnvarojuma apjomu.

Pilnvarnieks uzskata nekustamo īpašumu par viņam piederošu, jo sākotnēji zemesgrāmatā īpašuma tiesība

uz to nostiprināta prasītājai, pamatojoties uz pušu panākto mutisko vienošanos, lai gan īpašums tika iegādāts un

izremontēts par viņa personīgajiem līdzekļiem, un uzsver, ka viņš bija tiesīgs nekustamo īpašumu atsavināt, tostarp

dāvināt.

Savukārt atbildētājs /Persona F/ norādījis, ka nekustamo īpašumu saņēmis dāvinājumā kā nodrošinājumu

līdz brīdim, kamēr /Persona D/ atdotu viņam saņemto aizdevumu.

[5.1.2] Gan vienošanās, gan dāvinājuma, gan pirkuma līgumu pamatā bija atbildētāja /Persona D/ mērķis

apiet likumu, proti, panākt, lai visa manta, ko viņš iegādāsies laulības laikā, netiktu reģistrēta uz viņa vārda un

nekļūtu par laulāto kopīgo mantu, kas tiktu dalīta laulības šķiršanas gadījumā. Tādējādi atbilstoši Civillikuma 1415.

pantam nav pamata atzīt mutisko vienošanos starp prasītāju un atbildētāju /Persona D/ par likumīgu, tādēļ

pretprasība noraidāma. Tāpat nav nozīmes argumentiem par apstākļiem, kādos prasītāja ieguva savā īpašumā

nekustamo īpašumu, jo nav celta īpašuma prasība.

Starp prasītāju un atbildētāju /Persona D/ pastāvēja pilnvarojuma tiesiskās attiecības, kas uzliek

pilnvarniekam noteiktus pienākumus pret pilnvarotāju. Atbilstoši Civillikuma 2301. panta pirmajai daļai

pilnvarniekam jārīkojas pilnvarotāja interesēs, bet nevis vienīgi pēc savas iegribas. Noslēdzot dāvinājuma līgumu,

pilnvarnieks ir rīkojies tikai savās interesēs. Pirmkārt, lietā nav pierādīts, ka prasītāja bija ieinteresēta atdāvināt

nekustamo īpašumu citai personai. Otrkārt, noslēgtajam darījumam nav dāvinājuma līguma pazīmju, t. i., nav

konstatējama nedz devība, nedz iegūšana bez atlīdzības. Faktiski nekustamais īpašums tika ieķīlāts par labu

/Persona F/ parāda saistību izpildes nodrošināšanai. Pastāvot šādiem apstākļiem, noslēgtais dāvinājuma līgums nav

tiesisks, kas ir patstāvīgs pamats tā atcelšanai.

Tāpat starp atbildētājiem noslēgtie divi pirkuma līgumi, katrs par nekustamā īpašuma ½ domājamās daļas

atsavināšanu, nav tiesiski un atzīstami par spēkā neesošiem. /Persona D/, iegūstot īpašumā nekustamo īpašumu,

nevis samaksāja pirkuma maksu, bet /Persona F/ atdeva parādu – saņemto aizdevumu.

Tā kā pilnvarnieka noslēgtie darījumi atzīstami par spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža, vienlaikus

dzēšami ieraksti zemesgrāmatā par īpašuma tiesības nostiprināšanu atbildētājiem. Līdz ar to prasītājai saglabājas

zemesgrāmatā nostiprinātā īpašuma tiesība uz nekustamo īpašumu, kas atbilstoši Civilprocesa likuma 219. panta

pirmās daļas 4. punktam ir pamats atstāt prasījumu par īpašuma tiesības atzīšanu bez izskatīšanas.

[5.2] Apelācijas sūdzības argumenti, ka pilnvarnieks nav pārsniedzis pilnvarojuma robežas, jo bijis tiesīgs

pēc sava ieskata nekustamo īpašumu gan dāvināt, gan pārdot un veikt citas darbības, turklāt viņš rīkojies saskaņā ar

noslēgto mutisko vienošanos, tostarp atbilstoši pielīgtajiem īpašuma tiesības pārejas nosacījumiem, nav pamatoti.

Prasītāja kā pilnvarotāja nav devusi norādījumu pilnvarniekam noslēgt dāvinājuma līgumu ar /Persona F/.

Gluži pretēji, pilnvarnieks ir rīkojies tikai savās interesēs, t. i., savu parādsaistību nodrošināšanai noslēdzis

dāvinājuma līgumu. Konkrētajā gadījumā prasītājai piederošā nekustamā īpašuma nodošana /Persona F/ neatbilst

Civillikuma 1912. panta noteikumiem, jo nav konstatējama nedz devība, nedz bezatlīdzības darījums, tādēļ 2022.

gada 3. oktobrī noslēgtais dāvinājuma līgums atzīstams par spēkā neesošu. Savukārt brīdī, kad atbildētājs /Persona

D/ sedza parādsaistības 21 000 EUR, starp atbildētājiem 2022. gada 21. oktobrī un 26. oktobrī tika noslēgti divi

pirkuma līgumi, katrs par nekustamā īpašuma ½ domājamās daļas atsavināšanu. Tādējādi nekustamais īpašums tika

atdots atbildētājam /Persona D/. Šāda atbildētāju rīcība ir pretēja Civillikuma 1. pantam, tādēļ noslēgtos pirkuma

līgumus nav pamata atzīt pat tiesiskiem un tie ir atceļami.

Sekojoši darījumu atzīšana par spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža ir pamats ierakstu dzēšanai

zemesgrāmatā par īpašuma tiesības nostiprināšanu /Persona F/ un /Persona D/. Līdz ar to īpašuma tiesību uz

nekustamo īpašumu saglabā prasītāja.

[6] Par minēto spriedumu atbildētājs /Persona D/ iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdzis spriedumu atcelt un

nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Kasācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[6.1] Apelācijas instances tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 8. un 97. panta, 193. panta piektās un sestās

daļas, 426. panta pirmās daļas prasības.

Lieta pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību nav izskatīta tādā apjomā, kā lūgts sūdzībā. Proti, atbildētājs

cēla pretprasību par mutiskas vienošanās noslēgšanas konstatēšanu, kuru pirmās instances tiesa sprieduma motīvu

daļā atzina par nepamatotu un noraidāmu, taču rezolutīvajā daļā savu pieņemto nolēmumu attiecībā uz pretprasību

neietvēra, uz ko tika norādīts apelācijas sūdzībā, kā arī argumentēts, kādu apsvērumu dēļ pretprasība nav izlemta

pareizi. Tomēr apelācijas instances tiesa šo argumentu analīzei un pretprasības izskatīšanai pēc būtības nav

pievērsusies. Tieši mutvārdos noslēgtā vienošanās starp prasītāju un atbildētāju bija pamats nekustamā īpašuma

iegādei, formālai īpašuma tiesības nostiprināšanai zemesgrāmatā uz prasītājas vārda, lai gan nekustamā īpašuma

patiesais īpašnieks bija atbildētājs. Tādā veidā uz prasītājas vārda tika reģistrēta arī cita manta, piemēram, SIA

„Radamant” kapitāla daļas, seši transportlīdzekļi, ko iegādājās atbildētājs par saviem līdzekļiem. Prasītāja šos faktus

neapstrīdēja un daļēji izpildīja vienošanos, proti, pēc atbildētāja norādījuma pārreģistrēja daļu mantas uz atbildētāja

vārda. Tomēr tiesa šos būtiskos faktus, kā arī pretprasībā un apelācijas sūdzībā norādītos argumentus vispār nevērtēja.

[6.2] Tiesa nav piemērojusi Civillikuma 1403. un 1404. panta normas, bet aprobežojusies vienīgi ar pilnvaras

satura analīzi. Konkrētajā gadījumā lietas pareizai izšķiršanai bija jānoskaidro pušu kopīgais nodoms un gribas

izpaudums, kā arī jāanalizē veiktās darbības.

Civillikums neatzīst formālu pieeju darījumu iztulkošanai, bet prasa noskaidrot dalībnieku īsto gribu un

nodomu. Pārsūdzētais spriedums šādu argumentāciju nesatur, lietā nav noskaidroti būtiski apstākļi, kuriem ir izšķiroša

nozīme strīda pareizai izšķiršanai. Rezultātā apelācijas instances tiesa nepareizi piemēroja Civillikuma 2301. un 2304.

pantu.

Turklāt pārsūdzētajā spriedumā nepareizi piemērota judikatūra, pārkāpjot Civilprocesa likuma 5. panta sesto

daļu. Tiesa atsaukusies uz Senāta 2017. gada 17. marta spriedumu lietā Nr. SKC-90/2017 nepamatoti, jo tajā ir pilnīgi

citi tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas nav attiecināmi uz izskatāmo lietu. Proti, ievērojot noslēgto pušu vienošanos un

skaidri izteikto gribu, atbildētājs rīkojās ar savu, bet nevis prasītājai piederošu īpašumu, tādēļ prasītāja izdeva

pilnvaru, kurā bija paredzētas tiesības pilnvarniekam „rīkoties pēc sava ieskata”. Tomēr apelācijas instances tiesa šos

apstākļus nav skaidrojusi un vērtējusi kopsakarā pierādījumiem to kopumā.

[6.3] Apelācijas instances tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 189. panta trešo daļu un 190. pantu, jo lietas

izskatīšanas rezultāts nav taisnīgs.

Atsaucoties uz Civillikuma 1. pantu, tiesa pretēji taisnīguma principam atstāja nekustamo īpašumu prasītājai,

kura nav tajā ieguldījusi pat vienu centu. Proti, prasītāja nav maksājusi nedz pirkuma maksu, nedz segusi kapitālā

remonta izmaksas, bet, izmantojot vienošanās rezultātā izdarītu formālu ierakstu zemesgrāmatā par īpašuma tiesības

nostiprināšanu uz viņas vārda, faktiski paturējusi sev priekš atbildētāja iegūto nekustamo īpašumu.

[7] Paskaidrojumus sakarā ar kasācijas sūdzību prasītāja nav iesniegusi.

Atbildētājs /Persona F/ iesniegtajos paskaidrojumos pievienojies kasācijas sūdzības argumentiem un uzskata,

ka apelācijas instances tiesas spriedums nav pamatots.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kura to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem,

kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to noteic Civilprocesa likuma 473. panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka pārsūdzētais

spriedums ir atceļams turpmāk norādīto argumentu un apsvērumu dēļ.

[9] Latgales apgabaltiesa, izmantodama Civilprocesa likuma 432. panta piektajā daļā paredzētās tiesības,

pievienojusies pirmās instances tiesas motivācijai, tādēļ prasības apmierināšanas pamatojums tiks vērtēts abu

instanču tiesu spriedumos ietverto argumentu kontekstā.

[10] Lietā problēmjautājums saistīts ar izpratni par prasības priekšmetu un pamatu, kā arī apelācijas sūdzībā

norādītām lietas izskatīšanas robežām. Jāpiekrīt kasācijas sūdzības iesniedzēja argumentiem, ka tiesa nav pareizi

noteikusi strīda izšķiršanai piemērojamo likumu.

[10.1] Civilprocesa likuma 192. pants noteic, ka tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības

priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas.

No minētās normas satura skaidri izriet, ka tiesai jātaisa spriedums par likumā noteiktā kārtībā pieteiktiem

prasījumiem, kas aptver prasības vai pretprasības priekšmetu, un tikai tādā apjomā, kādā tie izspriesti tiesas sēdē,

izskatot lietu pēc būtības. Turklāt tiesa var izvērtēt prasījumu pamatotību vai nepamatotību, vadoties vienīgi no

tiem faktiem un apstākļiem, kurus puses norādījušas kā prasības, pretprasības vai iebildumu pamatu.

Savukārt Civilprocesa likuma 426. panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc

būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās. Minētajā normā noteikta apelācijas

instances nozīme un uzdevums: izskatīt lietu pēc būtības, t. i., izšķirt civiltiesisko strīdu par tiesībām pēc būtības, ja

kāds no lietas dalībniekiem, kam ir pārsūdzības tiesības, nav piekritis pirmās instances tiesas spriedumam.

Turklāt tiesai ir jāievēro iura novit curia princips – tiesai pašai jāzina likumi un jāpiemēro tie ne tikai pēc

burta, bet arī pēc gara, ievērojot apelācijas sūdzībā norādītās lietas izskatīšanas robežas. Lietas izskatīšanas robežas

apelācijas instances tiesā nosaka prasības un pretprasības pieteikumi, pirmās instances tiesas spriedums un

apelācijas sūdzība.

[10.2] Prasības (pretprasības) pamatu veido apstākļi, uz kuriem prasītājs pamato savu prasījumu, t. i.,

juridiski fakti, ar kuriem tiesību normas hipotēze saista strīda materiāltiesiskās attiecības esību, grozīšanos vai

izbeigšanos. Tātad tie ir apstākļi, ka atbildētājam iestājies noteiktu saistību izpildes pienākums. Savukārt ar

prasības (pretprasības) priekšmetu saprot tās apstrīdētās tiesības, tiesiskās attiecības, kas pastāv starp pusēm un

kuru esību vai neesību prasītājs lūdz konstatēt. Prasības priekšmets nosakāms nevis tikai pēc prasības (pretprasības)

pieteikuma lūgumu daļā izteiktā prasījuma, bet gan pēc visa prasības (pretprasības) pieteikuma satura, novērtējot

celtās prasības (pretprasības) būtību. Proti, prasītāja izteiktie prasījumi iztulkojami kopsakarā ar prasības

(pretprasības) pieteikumā norādītajiem apstākļiem, norādēm par aizskartajām tiesībām un vēlamo tiesiskās

aizsardzības līdzekli (sal., piemēram, Senāta 2024. gada 8. maija sprieduma lietā Nr. SKC-176/2024,

ECLI:LV:AT:2024:0508.C68195420.21.S, 10.2. punkts; 2024. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. SKC-39/2024,

ECLI:LV:AT:2024:0515.C30733719.14.S, 14.4. punkts).

Prasība celta par darījumu – dāvinājuma un pirkuma līgumu – atzīšanu par spēkā neesošiem un īpašuma

tiesības atjaunošanu uz nekustamo īpašumu. No prasības pieteikuma satura izriet, ka prasības pamats ir piešķirtā

pilnvarojuma robežu pārkāpums, proti, atbildētājs /Persona D/ rīkojies vienīgi savās interesēs, atdāvinot prasītājai

piederošo nekustamo īpašumu /Persona F/ un pēc tam atpērkot šo īpašumu no apdāvinātā, jo minētās darbības nav

saskaņojis ar pilnvarotāju – prasītāju, tādējādi rīkojies prettiesiski.

Gan iebilstot pret prasību, gan pamatojot savu pretprasību, atbildētājs /Persona D/ konsekventi norādījis uz

pušu starpā noslēgto mutisko vienošanos, ka viņš iegādāsies nekustamo īpašumu par saviem personīgajiem

līdzekļiem, kā rezultātā šis īpašums faktiski piederēs viņam, bet zemesgrāmatā īpašuma tiesība tiks nostiprināta

prasītājai un nekustamais īpašums tiks nodots lietošanā prasītājas un atbildētāja dēla, kuru starpā pastāvēja

kopdzīve, ģimenei. Nekustamā īpašuma iegādes brīdī atbildētāja laulība sākusi izirt un bijis paredzams laulības

šķiršanas process, bet dēlam bijušas parādsaistības, tādēļ puses noslēgušas šādu vienošanos, paredzot, ka prasītāja

pārreģistrēs nekustamo īpašumu uz atbildētāja vai viņa norādītas citas personas vārda, tiklīdz atbildētājs to

pieprasīs. Lai nodrošinātu vienošanās saistību izpildi, prasītāja izdevusi notariāla akta formā pilnvaru atbildētājam,

lai nekustamo īpašumu pārvestu uz atbildētāju vai citu viņa norādītu personu un izpildītu citus uzdevumus. Turklāt

šāda vienošanās starp pusēm pastāvēja arī par citu atbildētāja iegādātu mantu, kas publiskos reģistros tika reģistrēta

uz prasītājas vārda. Prasītāja izpildījusi mutiski noslēgto vienošanos daļēji, jo atgriezusi atbildētājam daļu viņam

piederošās mantas. Tomēr brīdī, kad atbildētājs vairākas reizes pieprasījis pārreģistrēt nekustamo īpašumu /Persona

F/, prasītāja aizbildinājusies ar aizņemtību un norādījusi uz atbildētāja iespēju izmantot pilnvaru un veikt

nepieciešamās darbības viņas vietā. Līdz ar to atbildētājs kā nekustamā īpašuma faktiskais īpašnieks bija tiesīgs

atbilstoši pilnvarojumam atsavināt nekustamo īpašumu pēc sava ieskata, tostarp dāvināt.

No pretprasības pieteikuma satura skaidri iziet, ka apstrīdēto darījumu spēkā esība tiek pamatota ar pušu

starpā noslēgtā fiduciārā darījuma noteikumu izpildi. Savukārt pretprasības priekšmets ir prasītājas vēlme paturēt

sev atbildētājam piederošo nekustamo īpašumu, tādējādi aizskarot atbildētāja tiesības, neizpildot fiduciārā darījuma

noteikumus.

Līdz ar to gan prasības, gan pretprasības apmierināšana atkarīga no tā, vai pušu starpā – starp prasītāju un

atbildētāju /Persona D/ – tika noslēgts fiduciārs darījums un, ja tas tika noslēgts, vai no tā izriet prasītājas

pienākums atdot nekustamo īpašumu atbildētājam.

Tomēr nedz pirmā, nedz apelācijas instances tiesa šādā aspektā strīda faktisko apstākļu vispusīgai

noskaidrošanai un pušu iesniegto pierādījumu izvērtējumam to kopumā, tostarp arī par pilnvarojuma izdošanas

apstākļiem, mērķi un saturu, nav pievērsusies, uz ko pamatoti norādīts kasācijas sūdzībā. Turklāt Senāts konstatē,

ka pirmās instances tiesas sprieduma rezolutīvajā daļā atbilstoši motīvu daļā ietvertajai argumentācijai nav norādīts

tiesas nolēmums par pretprasības noraidīšanu – saskaņā ar Civilprocesa likuma 193. panta sesto daļu nav sniegta

koncentrēta atbilde par pretprasības izšķiršanas rezultātu, bet apelācijas instances tiesa nav vispār pievērsusies

pretprasības izskatīšanai pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību.

[10.3] Pārbaudāmā sprieduma argumentācija atklāj, ka tiesas atzinums par prasības pamatotību un

pretprasības nepamatotību izdarīts, balstoties uz apgalvojumu par atbildētāja /Persona D/ mērķi, noslēdzot gan

vienošanos, gan dāvinājuma līgumu, gan pirkuma līgumus, apiet likumu, proti, Civillikuma 89. panta otrās daļas

noteikumus, lai panāktu visas mantas, ko viņš iegādāsies laulības laikā par saviem personīgajiem līdzekļiem,

reģistrēšanu publiskajos reģistros uz prasītājas vārda, tādējādi tā nekļūtu par laulāto kopīgo mantu, kas tiktu dalīta

laulības šķiršanas gadījumā. Atsaucoties uz Civillikuma 1415. pantu tiesa secinājusi, ka šāda vienošanās nav

likumīga un nevar radīt tiesiskas sekas, kas izslēdz pretprasības apmierināšanu. Tāpat tiesa secinājusi, ka atbildētājs

/Persona D/, noslēdzot dāvinājuma līgumu, lai atbildētājam /Persona F/ nodrošinātu parāda saistību izpildi, un pēc

tam atpērkot nekustamo īpašumu sev, ir rīkojies tikai savā labā, ignorējot pilnvarnieces intereses, tādējādi pārkāpis

pilnvarojuma robežas, kas ir pamats Civillikuma 1. un 1415. panta piemērošanai un darījumu atcelšanai. Vienlaikus

tiesa apstrīdētos darījumus atzinusi par spēkā neesošiem.

Šādi secinājumi ir pretrunīgi un savstarpēji izslēdzoši. No pārsūdzētā sprieduma argumentācijas nav

saprotams, kādi konkrēti lietas apstākļi, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā, veido piemēroto materiālo tiesību

normu, tostarp Civillikuma 1. un 1415. panta tiesisko sastāvu. Faktiski šāds atzinums balstīts uz pieņēmumu par

atbildētāja /Persona D/ laulātās tiesību aizskārumu, reģistrējot laulības laikā iegūto mantu uz prasītājas vārda. Tiesa

nav ņēmusi vērā, ka uz šāda pamata nedz prasība, nedz pretprasība nav celta, turklāt atbildētāja /Persona D/ bijusī

laulātā nav lietas dalībniece un nekādus prasījumus saistībā ar strīdus nekustamo īpašumu nav pieteikusi. Prāvas

laikā /Persona D/ ir atsaucies uz laulības šķiršanas procesu kā iespējamo šķērsli publiskajos reģistros uz sava vārda

reģistrēt iegūto mantu par personīgajiem līdzekļiem, tostarp nekustamo īpašumu (lietā nav atrodami pierādījumi, ka

pirkuma maksas samaksu būtu veikusi prasītāja), tomēr minētais apstāklis neatceļ tiesas pienākumu patstāvīgi

izvērtēt gan prasības, gan pretprasības pamata apstākļus un sniegt pušu starpā pastāvošo tiesisko attiecību

kvalifikāciju.

[10.4] Tiesai primāri jānoskaidro pilnvarniekam piešķirtā pilnvarojuma ietvars jeb apjoms, lai Civillikuma

2300. panta (pilnvarnieks nedrīkst pārkāpt viņam dotā uzdevuma robežas, un viņam jārīkojas vispirms pēc

pilnvarotāja norādījumiem) pārkāpumu atzītu par pierādītu.

Minētās normas izpratnē pienākums „rīkoties pēc pilnvarotāja norādījumiem” ir jāsaprot nevis pats

uzdevums, bet pilnvarojuma līguma noslēgšanas laikā vai vēlāk attiecīgi izdarītas mutiskas vai rakstiskas papildu

instrukcijas, ar kurām pilnvarotājs vienpusēji konkretizējis pilnvarnieka pienākumus dotā uzdevuma izpildīšanā.

Tādējādi svarīgākais ir tas, kādus papildu mutiskus vai rakstiskus norādījumus saistībā ar izsniegto pilnvarojumu ir

devis pilnvarotājs. Ja runa ir par pilnvarojuma robežu pārkāpšanu, tad šādu papildu rīkojumu došanu, kas

salīdzinājumā ar piešķirto pilnvarojumu paplašinājusi pilnvarnieka pilnvaras konkrētajā gadījumā viņa rīcībai ar

nekustamo īpašumu, ir jāpierāda pilnvarniekam. Turklāt pilnvarojuma tiesisko attiecību pamatprincips – darboties

pilnvarotāja interesēs – neaizliedz pilnvarā paredzēt, ka pilnvarnieks var darboties arī savā labā un interesēs.

Atbildētāja celto pretprasību un iebildumus, ka pirms pirkuma līgumu noslēgšanas un īpašuma tiesības

nostiprināšanas zemesgrāmatā prasītājai uz nekustamo īpašumu, starp pusēm – prasītāju un atbildētāju /Persona D/

– tika noslēgts fiduciārs jeb uzticības darījums, kas bija pamats prasītājas izdotajai pilnvarai, lai atbildētājs kā

nekustamā īpašuma īstais pircējs un īpašnieks varētu rīkoties ar īpašumu, tostarp nodrošināt prasītājas uzņemtā

pienākuma izpildi nekustamo īpašumu pārvest uz atbildētāju pēc viņa pirmā pieprasījuma, tiesa spriedumā nav

nedz vērtējusi, nedz paskaidrojusi to noraidīšanas pamatojumu. Prasītāja nav noliegusi šādas vienošanās

noslēgšanas faktu un to pierāda konkrēta prasītājas rīcība, izpildot vienošanos attiecībā uz citu atbildētāja iegādāto

mantu, kas bija reģistrēta uz viņas vārda, uz ko pamatoti norādīts kasācijas sūdzībā.

Tomēr strīda pareizam risinājumam svarīgus apstākļus, kas attiecas uz minētās vienošanās kā tiesiska

darījuma priekšmetu un līdzēju gribas izteikumu, tiesa nav noskaidrojusi.

[10.5] Atbilstoši Civillikuma 1473. pantam tiesiska darījuma forma atkarīga no līdzēju ieskata, izņemot

likumā tieši norādītus gadījumus. Tas nozīmē, ka tiesisku darījumu atbilstoši līguma formas izvēles brīvības

principam ir iespējams noslēgt jebkādā formā, ja vien likumā nav paredzēts pretējais. Tādējādi arī fiduciārus

darījumus atbilstoši līgumu formas brīvības principam ir iespējams noslēgt jebkādā formā, arī mutvārdos (sk.

Loebers A. Fiduciari darījumi. Tieslietu ministrijas Vēstnesis, 1933, Nr. 9/10, 224., 226. lpp.). Pienākums pierādīt

darījuma noslēgšanas faktu un tā saturu ir tai pusei, kura to apgalvo. Kaut arī tiesiskā darījuma noslēgšanas fakta

mutvārdos un tā satura pierādīšana var būt salīdzinoši sarežģīta, to var pierādīt ar visiem Civilprocesa likumā

paredzētajiem pierādīšanas līdzekļiem.

Lietas materiālos redzams, ka atbildētājs iesniedzis fiduciārā darījuma noslēgšanas fakta un tā satura

pierādīšanai vairākus pierādījumus – sarunu audioierakstus, kas fiksēti 2024. gada 2. februāra apskates aktā (lietas

1. sējuma 201., 205.–218. lapa); paziņojumus par prasītājai izmaksātajām summām (ienākumiem) par 2012., 2013.,

2014., 2015., 2016., 2017., 2018., 2019., 2020., 2021. un 2022. gadu (lietas 1. sējuma 178.–188. lapa); pēc

atbildētāja lūguma viņa paskaidrojumu apstiprināšanai pirmās instances tiesā nopratināto liecinieku /Persona K/,

/Persona L/ (tiesas sēdes 2023. gada 1. septembra protokols un sēdes skaņas ieraksts, lietas 1. sējuma 109.–110.

lapa), /Persona M/, /Persona N/ (/Persona N/), /Persona P/, /Persona H/ (tiesas sēdes 2024. gada 19. februāra

protokols un sēdes skaņas ieraksts, lietas 1. sējuma 152.–153. lapa) liecības; starp /Persona D/ un /Persona F/ 2022.

gada 20. jūnijā noslēgto vienošanos (lietas 1. sējuma 77.–78. lapa) un citus pierādījumus.

Tomēr tiesa spriedumā vispār nav pievērsusies minēto un citu lietā iesniegto pierādījumu analīzei un

izvērtējumam, kas atbildētāja /Persona D/ ieskatā apliecina fiduciārā darījuma noslēgšanas faktu, šī darījuma saturu

un no tā izrietošās atbildētāja subjektīvās prasījuma tiesības pret prasītāju.

[10.6] Iepriekš izklāstīto argumentu kopums ļauj secināt, ka, izdarīdama atzinumu par prasības pamatotību,

nenoskaidrojot apstākļus un nevērtējot pierādījumus, kuriem ir nozīme strīda pareizai izšķiršanai, turklāt neizlemjot

pēc būtības pretprasību sakarā ar apelācijas sūdzību, kā to prasa Civilprocesa likuma 8. panta pirmā daļa, 97. pants,

193. panta piektā daļa un 426. panta pirmā daļa, apelācijas instances tiesa nav iedziļinājusies strīda tiesisko

attiecību rakstura noteikšanā, kas novedis pie faktisko apstākļu kļūdainas juridiskās kvalifikācijas, tādēļ

pārsūdzētais spriedums atceļams. Līdz ar to pastāv pamats kasācijas sūdzības apmierināšanai, nepievēršoties citu

tajā minēto argumentu analīzei.

[11] Tā kā spriedums tiek atcelts, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458. panta otro daļu /Persona D/

atmaksājama drošības nauda 300 EUR (lietas 2. sējuma 63. lapa).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 2. punktu, Senāts

nosprieda

atcelt Latgales apgabaltiesas 2025. gada 14. februāra spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Latgales

apgabaltiesā;

atmaksāt /Persona D/ drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore I. Garda Senators N. Salenieks Senators G. Ungurs