Court declared state secret refusal invalid and ordered disclosure of decision-maker details under information access law.

NORAKSTS

Lieta Nr. A42730208

Lietvedības Nr. A4205-11/12

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2011. gada 7.septembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis Dz. Melbārdis,

2011.gada 7.septembrī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā rakstveida procesā izskatīja

administratīvo lietu Nr. A42730208, kas ierosināta pēc L.L. pieteikuma par Valsts kancelejas

atteikuma izsniegt pieprasīto informāciju atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu Valsts

kancelejai sniegt atbildi pēc būtības uz pieteicēja 2008.gada 23.septembra iesniegumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2008.gada 27.oktobrī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā saņemts L.L.

(turpmāk – Pieteicējs) pieteikums par Valsts kancelejas faktisko rīcību, pienākuma uzlikšanu Valsts

kancelejai sniegt atbildi pēc būtības uz Pieteicēja 2008.gada 23.septembra iesniegumu.

[2] No lietas materiāliem izriet turpmāk minētie apstākļi:

[2.1] Pieteicējs 2008.gada 23.septembrī nosūtīja Valsts kancelejai iesniegumu, kurā lūdza

izsniegt visu Ministru kabineta vai Ministru prezidenta rīkojumu, kuri izdoti no 2002.gada 1.janvāra

līdz 2008.gada 31.augustam par konkrēta finanšu resursu apjomu piešķiršanu Valsts prezidenta

kancelejai no Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļiem, kopijas. Ja šādi dati ir atzīti par

ierobežotās pieejamības informāciju, Pieteicējs lūdza par katru šādu gadījumu sniegt informāciju,

kura amatpersona, kad un uz kāda pamata pieņēmusi lēmumu par ierobežotās pieejamības

informācijas statusa noteikšanu konkrētajiem datiem.

[2.2] Valsts kanceleja 2008.gada 9.oktobrī atbildēja uz Pieteicēja vēstuli, norādot, ka

dokumentu izsniegšana nav iespējama ievērojot likuma „Par valsts noslēpumu” 9.panta pirmo daļu.

Šī likuma norma nosaka, ka pieeja valsts noslēpumam ir atļauta tikai tām personām, kurām saskaņā

ar amata (dienesta) pienākumiem vai konkrētu darba (dienesta) uzdevumu ir nepieciešams veikt

darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību, un kuras saskaņā ar likumu

„Par valsts noslēpumu” saņēmušas speciālas atļaujas. Personas pārbaude veicama pirms darba

(dienesta) attiecību uzsākšanas. Saskaņā ar šī likuma 12.panta sesto daļu (Valsts noslēpumu aizliegts

nelikumīgi izpaust vai izmantot citiem mērķiem kā vienīgi savu amata (dienesta) pienākumu

veikšanai vai konkrētu darba uzdevumu pildīšanai) un 15.panta pirmo daļu (Persona, kas ar savu

darbību vai bezdarbību ir pārkāpusi valsts noslēpuma izmantošanas vai aizsardzības noteikumus,

tiek saukta pie disciplinārās vai kriminālās atbildības likumā noteiktajā kārtībā) Valsts kanceleja

nevar sniegt konkrētu atbildi uz Pieteicēja interesējošiem jautājumiem.

[3] Nepiekrītot Valsts kancelejas 2008.gada 9.oktobra atbildei, Pieteicējs iesniedza

pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā.

Pieteikumā Pieteicējs norāda, ka 2008.gada 23.septembrī nosūtīja iesniegumu Valsts

kancelejas direktorei, lūdzot nodot Pieteicēja rīcībā kopijas no visiem Ministru kabineta vai Ministru

prezidenta rīkojumiem, kuri laikā no 2002.gada 1.janvāra līdz 2008.gada 31.augustam izdoti saistībā

ar konkrēta finanšu resursu apjoma piešķiršanu Valsts prezidenta kancelejai no Aizsardzības

ministrijas budžeta līdzekļiem, bet gadījumā, ja kādi no minētajiem datiem atzīti par ierobežotas

pieejamības informāciju, par katru šādu gadījumu lūdzu sniegt informāciju, kura amatpersona, kad

un uz kāda pamata pieņēmusi lēmumu par ierobežotas pieejamības informācijas statusa noteikšanu

konkrētajiem datiem. Prasīto informāciju un atbildi pēc būtības Valsts kanceleja nesniedza,

nepamatoti atsaucoties uz normatīvajiem aktiem par valsts noslēpumu.

[4] 2009.gada 18.februārī Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā saņemts Valsts

kancelejas paskaidrojums, kurā Valsts kanceleja pieteikumu uzskata par nepamatotu, pamatojoties

uz šādiem apstākļiem.

[4.1] Valsts kanceleja norāda, ka tās kompetencē, ievērojot Ministru kabineta 2004.gada

6.janvāra noteikumu Nr.21 „Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas

Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi” 47.punktā

noteikto, neietilpst valsts noslēpuma statusa piešķiršanas pamatojuma izvērtējums. Lai izpildītu

vēstulē izteikto lūgumu, Valsts kanceleja pieprasīja no Aizsardzības ministrijas viedokli par valsts

noslēpuma statusa saglabāšanas nepieciešamību Ministru kabineta lēmumiem, uz kuriem

pamatojoties laika posmā no 2002.gada 1.janvāra līdz 2008.gada 31.augustam Valsts prezidenta

Kancelejai no Aizsardzības ministrijai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem piešķīra konkrētu

finansējuma apjomu.

[4.2] Aizsardzības ministrija konfidenciālā vēstulē norādīja uz valsts noslēpuma statusa

saglabāšanas nepieciešamību attiecīgajiem Ministru kabineta lēmumiem, jo tajos ietvertais skar ne

tikai jautājumu par valsts prezidenta Kancelejas finansēšanas apmēru, bet arī citus jautājumus, kuru

publiska izpaušana var kaitēt valsts (tai skaitā sabiedrības) interesēm.

[4.3] Vienlaikus Aizsardzības ministrija informēja, ka Aizsardzības ministrijas Juridiskais

departaments 2008.gada 23.oktobrī, pamatojoties uz Pieteicēja 2008.gada 23.septembra iesniegumu,

nosūtīja adresātam laikposmā no 2002.gada līdz 2008.gadam starp Aizsardzības ministriju un Valsts

prezidenta Kanceleju visu noslēgto līgumu un vienošanās kopijas (kopskaitā 20 dokumentus).

Minētie līgumi un vienošanās bija no Pieteicēja interesējošajiem Ministru kabineta lēmumiem

izrietoši dokumenti un paredzēja konkrēta finansējuma piešķiršanu Valsts prezidenta Kancelejai no

Aizsardzības ministrijai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem.

[4.4] No minētā ir secināms, ka Pieteicējs ir informēts par visiem Valsts prezidenta

Kancelejas finansēšanas gadījumiem no Aizsardzības ministrijai piešķirtajiem valsts budžeta

līdzekļiem laika posmā no 2002.gada līdz 2008.gadam un minētā finansējuma apmēriem.

[4.5] Savukārt Ministru kabineta lēmumiem, kuri radījuši pamatu minētā finansējuma

piešķiršanai, ievērojot Aizsardzības ministrijas viedokli, ir saglabājams valsts noslēpuma statuss un,

pamatojoties uz likuma „Par valsts noslēpumu” 6.panta pirmo daļu (valstij ir ekskluzīvas tiesības uz

valsts noslēpuma objektiem), tie nav izsniedzami (izpaužami) trešajām personām.

[5] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 114.panta pirmo daļu, ja lietā esošie

dokumenti ir pietiekami un tam rakstveidā piekritis pieteicējs, tiesa var izspriest lietu bez tiesas

sēdes (rakstveida procesā).

2011.gada 18.maijā Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā saņemts Pieteicēja

iesniegums, kurā Pieteicējs piekrīt lietas izskatīšanai rakstveida procesā (lietas 61.lapa), attiecīgi

tiesnesis 2011. gada 21. februārī ar lēmumu-rezolūciju (lietas 3.lapa) noteica lietas izskatīšanu

rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, pārbaudot lietas materiālus un noklausoties administratīvā procesa dalībnieku

paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir pamatots un apmierināms.

[7] Tiesa konstatē šādus faktiskos apstākļus.

[7.1] 2008.gada 23.septembrī Pieteicējs iesniedza iesniegumu Valsts kancelejai, kurā lūdz

nodot tā rīcībā kopijas no viesiem Ministru kabineta vai Ministru prezidenta rīkojumiem, kuri laika

posmā no 2002.gada 1.janvāra līdz 2008.gada 31.augustam izdoti saistībā ar konkrēta finanšu

resursu apjoma piešķiršanu Valsts prezidenta kancelejai no Aizsardzības ministrijas budžeta

līdzekļiem (lietas 5.lapa).

Iesniegumā ir arī norādīts, ka gadījumā, ja minētie dati ir atzīti par ierobežotas pieejamības

informāciju, par katru šādu gadījumu lūdz sniegt informāciju, kura amatpersona, kad un uz kāda

pamata pieņēmusi lēmumu par ierobežotas pieejamības informācijas statusa noteikšanu.

[7.2] 2008.gada 9.oktobra atbildes vēstulē Nr.18/L-2412 atbildētāja norāda, ka pieprasītā

informācija nav izsniedzama saskaņā ar likuma „Par valsts noslēpumu” 9.panta pirmo daļu, 12.panta

sesto daļu.

[7.3] 2008.gada 27.oktobrī Pieteicējs iesniedzis pieteikumu tiesā, kurā lūdz, uzdot Valsts

kancelejai sniegt atbildi pēc būtības (sniegt pieprasīto informāciju).

[7.4] 2010.gada 21.septembra tiesas sēdē Pieteicēja pārstāvis precizēja pieteikumu, norādot,

ka vēlas, lai Valsts kancelejas atteikums izsniegt prasīto informāciju tiktu atzīts par prettiesisku un

tiktu uzlikts pienākums Valsts kancelejai izsniegt Pieteicējam trūkstošo informāciju par neizsniegto

rīkojumu kopiju atzīšanu par valsts noslēpumu un kura amatpersona ir pieņēmusi šādus lēmumus

(lietas 30.lapa).

No minētā tiesa secina, ka Pieteicēja pieteikums ir par Valsts kancelejas administratīvā akta

– 2008. gada 9. oktobra vēstules Nr.18/2-2412 (lietas 6.lapa) atzīšanu par prettiesisku un pienākuma

uzlikšanu Valsts kancelejai izsniegt Pieteicējam informāciju kura amatpersona, kad un uz kāda

pamata pieņēmusi lēmumu par ierobežotas pieejamības informācijas (valsts noslēpuma) statusa

noteikšanu Ministru kabineta vai Ministru prezidenta rīkojumiem, kuri laika posmā no 2002.gada

1.janvāra līdz 2008.gada 31.augustam izdoti saistībā ar konkrēta finanšu resursu apjoma piešķiršanu

Valsts prezidenta kancelejai no Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļiem.

[8] Valsts kanceleja ir norādījusi, ka Rīkojumiem par finansējuma piešķiršanu ir piešķirts

valsts noslēpuma statuss. Pieeja tiem ir tikai personām, kurām ir speciāla atļauja darbam ar valsts

noslēpumu (likuma „Par valsts noslēpumu” 9.pants). Saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada

6.janvāra noteikumu Nr.21 „Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas

Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi” 53. puktu

atteikums izsniegt valsts noslēpumu saturošu informāciju var apstrīdēt Satversmes aizsardzības

birojā, kura lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Lēmumi, kas piešķir valsts noslēpuma statusu,

vienlaicīgi satur arī informāciju par valsts noslēpuma esamību un daļēji var atklāt arī tā saturu, tādēļ

šādu lēmumu izsniegšana ir pielīdzināma ar valsts noslēpumu aizsargātās informācijas izsniegšanai.

Tādējādi lieta nav izskatāma administratīvajā procesā un tiesvedība lietā būtu izbeidzama.

Informācijas atklātības likuma 15.panta pirmā daļa noteic, ka iestādes izdoto administratīvo

aktu par atteikumu sniegt informāciju vai izpildīt informācijas pieprasījumu, kā arī faktisko rīcību,

kas izpaudusies kā informācijas nesniegšana vai nepienācīga sniegšana, var apstrīdēt un pārsūdzēt

Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Izskatāmajā gadījumā Pieteicējam ar Valsts kancelejas direktores 2008.gada 9.oktobra

vēstuli tika atteikts sniegt konkrētu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem. Tātad Pieteicējam tika

atteikts sniegt prasīto informāciju. Vadoties no iepriekš minētās Informācijas atklātības likuma

15.panta pirmās daļas normas, tiesa uzskata, ka lieta ir izskatāma administratīvajā procesā ar mērķi

pārbaudīt, vai atteikums ir tiesisks.

[9] Lietā pastāv strīds, vai informācija par to, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir

piešķīrusi informācijai ierobežotas pieejamības statusu, ir vispārpieejama informācija vai

pielīdzināma valsts noslēpumam.

Saskaņā ar likuma „Par valsts noslēpumu” 2.panta pirmo daļu valsts noslēpums ir tāda

informācija, kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā. Ministru kabineta 2004.gada

26.oktobra noteikumos Nr.887 „Valsts noslēpuma objektu saraksts” nav norādīts, ka informācija par

to, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir piešķīrusi informācijai valsts noslēpuma statusu, ir

valsts noslēpums. Likuma „Par valsts noslēpumu” 4.panta ceturtā daļa noteic, ka ir aizliegta

informācijas un citu par valsts noslēpumu atzīstamo objektu sarakstā iekļautās slepenās informācijas

un objektu statusa un apjoma patvaļīga paplašināšana.

Izskatot šo lietu kasācijas kārtībā sakarā ar Administratīvās rajona tiesas 2010. gada 1.

oktobra spriedumu un vadoties no iepriekš minētajām likuma „Par valsts noslēpumu” un Ministru

kabineta 2004.gada 26.oktobra noteikumu Nr.887 „Valsts noslēpuma objektu saraksts” tiesību

normām, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2001. gada

25. janvāra spriedumā SKA166/2011 ir konstatējis, ka nav pamata atzīt, ka informācija par to, kura

amatpersona, kad un uz kāda pamata ir piešķīrusi informācijai valsts noslēpuma statusu, arī ir valsts

noslēpums (skat. Senāta 2001. gada 25. janvāra sprieduma SKA166/2011 [9] punktu).

Tāpat Senāts minētajā spriedumā ir konstatējis, ka nav arī pamata paplašināt valsts

noslēpuma saturu uz klasificēšanas lēmumiem (skat. Senāta 2001. gada 25. janvāra sprieduma

SKA166/2011 [10] punktu), jo, pirmkārt, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas tiesības iegūt

informāciju ir neierobežotas, ciktāl likums nenosaka pretējo, un ka ikviens ierobežojums iegūt

informāciju iztulkojams iespējami šauri (sk. Satversmes tiesas 1999.gada 6.jūlija sprieduma lietā

Nr.04-02(99) 2.punktu). Otrkārt, saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 6.janvāra noteikumu Nr.21

„Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju

klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi” 53.punktu atteikumu izsniegt informāciju,

pamatojot to ar pieprasīto ziņu piederību valsts noslēpumam, informācijas pieprasītājs, ja tas

nepiekrīt atteikuma pamatojumam, var apstrīdēt institūcijas vadītājam. Institūcijas vadītāja

atteikumu izsniegt informāciju, kurai piešķirts valsts noslēpuma statuss, informācijas pieprasītājs var

apstrīdēt Satversmes aizsardzības biroja direktoram. Satversmes aizsardzības biroja direktora

lēmumu var apstrīdēt likumā „Par valsts noslēpumu” noteiktajā kārtībā. 53.punkts paredz, ka

informācijas pieprasītājam sniedzams atteikuma pamatojums. Senāta ieskatā, lai informācijas

pieprasītājs varētu efektīvi izmantot apstrīdēšanas tiesības, tam ir jādara zināms, kad un uz kādu

tiesību normu pamata un kāda institūcija ir noteikusi informācijai valsts noslēpuma statusu. Tikai tā

informācijas pieprasītājs var gūt pārliecību, ka iestādes rīcība nav bijusi patvaļīga un ka pieprasītā

informācija ietverta valsts noslēpuma objektu sarakstā, kā arī sagatavot argumentētu sūdzību

augstākai iestādei.

[10] Vadoties no iepriekš pieminētajām Senāta atziņām, tiesa secina, ka informācija par to,

kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir piešķīrusi informācijai ierobežotas pieejamības statusu,

ir vispārpieejama informācija un nav pielīdzināma valsts noslēpumam. Tādējādi, izvērtējot lietas

faktiskos apstākļus, tiesa uzskata, ka Valsts kancelejas Valsts kancelejas 2008. gada 9. oktobra

administratīvais akts Nr.18/2-2412 neatbilst tiesību normām un ir atzīstams par prettiesisku. Līdz ar

to ir arī pamats apmierināt Pieteicēja prasījumu par pienākuma uzlikšanu Valsts kancelejai izsniegt

Pieteicējam informāciju par to, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir pieņēmusi lēmumu par

ierobežotas pieejamības informācijas statusa noteikšanu Ministru kabineta vai Ministru prezidenta

rīkojumiem, kuri laika posmā no 2002.gada 1.janvāra līdz 2008.gada 31.augustam izdoti saistībā ar

konkrēta finanšu resursu apjoma piešķiršanu Valsts prezidenta kancelejai no Aizsardzības

ministrijas budžeta līdzekļiem.

[11] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā

vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts

nodevu.

Kā izriet no lietas materiāliem (lietas 4. lapa), Pieteicējs ir samaksājis valsts nodevu Ls

10,00 apmērā. Tādējādi Pieteicējam no atbildētāja ir piespriežama valsts nodeva Ls 10,00 apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, 246.-251., 255. panta

pirmo daļu, 329.panta pirmo daļu, Informācijas atklātības likuma 15.panta pirmo daļu, tiesa

nosprieda:

apmierināt L.L. pieteikumu par Valsts kancelejas atteikuma izsniegt pieprasīto informāciju

atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu Valsts kancelejai sniegt atbildi pēc būtības uz

pieteicēja 2008.gada 23.septembra iesniegumu.

Uzlikt pienākumu Valsts kancelejai izsniegt Pieteicējam informāciju par to, kura

amatpersona, kad un uz kāda pamata ir pieņēmusi lēmumu par ierobežotas pieejamības informācijas

statusa noteikšanu Ministru kabineta vai Ministru prezidenta rīkojumiem, kuri laika posmā no

2002.gada 1.janvāra līdz 2008.gada 31.augustam izdoti saistībā ar konkrēta finanšu resursu apjoma

piešķiršanu Valsts prezidenta kancelejai no Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļiem.

Piespriest par labu Pieteicējam no Latvijas Republikas valsts nodevu Ls 10,00 apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā trīsdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību

Administratīvajā rajona tiesā.

Tiesnesis /paraksts/ Dz. Melbārdis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis _______________________ Dz. Melbārdis

Rīgā 2011.gada 7.septembrī