Administrative court dismissed appeal against Ministry's partial compensation decision for wrongful detention losses.

Lietas Nr. A420304314

Lietas arhīva Nr. AA43-0331-16/13

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2016.gada 28.aprīlī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente S.Kanenberga,

tiesneses D.Makarova un I.Višķere

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par labvēlīgāka

administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu Tieslietu ministrijai pieņemt lēmumu, ar kuru atlīdzinātu /pers. A/

zaudējumus pilnā apmērā, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 9.oktobra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Tieslietu ministrijā (turpmāk arī – ministrija) 2014.gada 5.februārī saņemts pieteicēja /pers. A/ (šobrīd – /cits

uzvārds/) iesniegums zaudējumu atlīdzības saņemšanai, kurā norādīts, ka saskaņā ar likumu ,,Par izziņas iestādes,

prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” (turpmāk –

Zaudējumu atlīdzināšanas likums) un, pamatojoties Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2013.gada 22.augusta

spriedumu krimināllietā /lietas numurs/, pieteicējs ir tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību sakarā ar nepamatotu saukšanu pie

kriminālatbildības laikposmā no 2011.gada 29.oktobra lī d z 2013.gada 22.augustam, kura dēļ pieteicējam radušies un

atlīdzināmi šādi likumā paredzētie zaudējumi - darba alga 7000 euro, pabalsti 300 euro, izņemtā īpašuma pilna vērtība vai

nodarīto zaudējumu vērtība 6000 euro, cita īpašuma pilna vērtība vai nodarīto zaudējumu vērtība 200 euro, izdevumi par

juridiskās palīdzības sniegšanu krimināllietā 1000 euro un negūtie ienākumi (peļņa) 10 000 euro.

[2] Ar ministrijas 2014.gada 7.maija lēmumu Nr.1-4.3/10 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) nolemts daļēji apmierināt

pieteicēja lūgumu, proti, izmaksāt zaudējumu atlīdzību 100,20 euro par saņemto zvērināta advokāta juridisko palīdzību

krimināllietā /lietas numurs/ un izmaksāt kompensāciju 1570 euro par liegto iespēju iestāties darbā nepamatotā

kriminālprocesa dēļ, savukārt pārējā daļā pieteicēja lūgumu par zaudējumu atlīdzību noraidīts.

Lēmumā ministrija secināja, ka pieteicējs nav iesniedzis izdevumus apliecinošus dokumentus par saņemto juridisko

palīdzību no zvērināta advokāta Edmunda Treija, kā arī nekonstatēja, ka pieteicējs būtu zaudējis tiesības uz kāda pabalsta

saņemšanu un ka pieteicēja mantai būtu nodarīti zaudējumi, kā arī atzina, ka pieteicējs radušos zaudējumus 10 000 euro

apmērā kā negūto peļņu nav pamatojis ar apliecinošiem dokumentiem.

[3] Administratīvajā rajona tiesā 2014.gada 12.jūnijā saņemts pieteicēja pieteikums, kurā lūgts atcelt pārsūdzēto lēmumu

daļā, ar kuru noraidīts pieteicēja lūgums par zaudējumu atlīdzību, un noteikt pieteicējam izmaksai atlīdzinājumu par darba

algu vai kompensāciju 7000 euro, nesaņemtos pabalstus 300 euro, īpašumam nodarīto zaudējumu vērtību 6200 euro,

izdevumus par juridiskās palīdzības sniegšanu krimināllietā 1000 euro un negūtos ienākumus 10 000 euro. Ar

Administratīvās rajona tiesas tiesnese s 2014.gada 18.jūnija pieteikumu pieņemts pieteicēja pieteikums par labvēlīgāka

administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu Tieslietu ministrijai pieņemt lēmumu, ar kuru atlīdzinātu pieteicējam

zaudējumus pilnā apmērā, un ierosināta administratīvā lieta.

Pieteikumā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[3.1] Pirmās instances tiesā pieteicējam juridisko palīdzību sniedza zvērinātais advokāts Edmunds Treija, bet

izdevumus par E.Treija juridisko palīdzību pieteicējam neatlīdzināja. Tā kā E.Treija ir miris, pieteicējam nav iespējas iesniegt

samaksu apliecinošus dokumentus, tomēr tas nenozīmē, ka samaksa netika veikta.

Turklāt ministrija nepamatoti piemēroja Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumus Nr.1493 „Noteikumi par

valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību”

(turpmāk - noteikumi Nr.1493), jo noteikumi attiecas uz valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Pieteicējs iesniedza

dokumentus, kas apliecina viņa izdevumu apmērus par saņemto zvērināta advokāta J.Močuļska juridisko palīdzību

kriminālprocesā, līdz ar to šie izdevumi pieteicējam atlīdzināmi pilnā apmērā. Pieteicēja ieskatā ministrija arī nepamatoti

veikusi aprēķinu par liegto iespēju iestāties darbā nepamatotā kriminālprocesa dēļ, par pamatu ņemot Zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 4.pantā otrajā daļā noteikto mēneša kompensāciju 72 euro apmērā.

[3.2] Valsts probācijas dienesta 2012.gada 12.janvāra paziņojums apliecina, ka uz 2011.gada 4.augustu pieteicēja

ikmēneša ienākumi bija ap 300 latiem jeb 426,86 euro mēnesī, ik mēnesi pieteicējs saņēmis bezdarbnieka pabalstu 40 latus,

kompensāciju medikamentu iegādei 15 līdz 20 latu apmērā un 240 latus par gadījuma darbu veikšanu. Savukārt SIA

„/nosaukums/” 2011.gada 5.decembra izziņa, kurā norādīts, ka pieteicējs no 2011.gada 1.augusta strādāja par bruģētāju bez

noslēgta darba līguma, apliecina, ka līdz apcietinājumam pieteicējs strādāja, kaut arī bez noslēgta rakstveida darba līguma.

Apstāklis, ka darba devējs nerīkojās Darba likumā noteiktajā kārtībā un nav noslēdzis rakstveida līgumu ar darbinieku,

nevar būt par pamatu pieteicēja tiesiskā stāvokļa pasliktināšanai un valsts atbildības samazināšanai.

[3.3] Atrodoties brīvības atņemšanas iestādē, pieteicējam nebija nekādu iespēju gūt ienākumus, lai būtu iespēja

iegādāties nepieciešamās personiskās higiēnas preces, medikamentus un pārtiku, līdz ar to pieteicējs bija spiests aizņemties

naudu 2614,26 latus jeb 3719,76 euro apmērā no saviem tuviniekiem un paziņām. Minēto summu pieteicējs uzskata par

saviem zaudējumiem, jo, atrodoties brīvībā, pieteicējam nebūtu nepieciešams cietuma veikalā iegādāties preces par

aizņemtajiem naudas līdzekļiem. Turklāt par šiem aizņēmumiem pieteicējam ir jāatmaksā arī likumiskie procenti.

[4] Administratīvajā rajona tiesā saņemts atbildētājas ministrijas paskaidrojums, kurā norādīts, ka pieteikumu neatzīst

un lūdz noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem argumentiem.

Paskaidrojumā papildus norādīts turpmāk minētais.

[4.1] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.pantā ir uzskaitīti atlīdzināmie zaudējumu veidi. Likums neparedz personai

atlīdzināt zaudējumus, kas viņai, esot nepamatotā apcietinājumā, radušies, aizņemoties finanšu līdzekļus savu

pamatvajadzību nodrošināšanai. Turklāt saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19.panta otro daļu apcietinātais

trīs reizes dienā saņem siltu ēdienu, kas nodrošina organisma dzīvības funkciju normālu norisi, kā arī dzeramo ūdeni

jebkurā laikā. Saskaņā ar norādītā panta sesto daļu apcietinātajam nodrošina personiskās higiēnas ievērošanas iespējas.

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 22.panta pirmā daļa noteic, ka apcietinātais saņem veselības aprūpes pakalpojumus

Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā. Ministru kabineta 2007.gada 20.marta noteikumu Nr.199 „Noteikumi par

apcietināto un notiesāto personu veselības aprūpi izmeklēšanas cietumos un brīvības atņemšanas iestādēs” (zaudējuši

spēku 2014.gada 24.janvārī) 2.punkts paredz, ka personai ieslodzījumā, citastarp ir tiesības bez maksas saņemt

efektīvākās un izmaksas ziņā lētākās zāles, kuras izrakstījusi cietuma ārstniecības persona.

[4.2] Tā kā personas pamatvajadzības, esot ieslodzījumā, tiek nodrošinātas no valsts budžeta līdzekļiem, nepamatota

ir pieteicēja norāde, ka šo vajadzību apmierināšanai viņam bija nepieciešams aizdevums, kas šobrīd ministrijai būtu

jāatlīdzina pieteicējam.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 9.oktobra spriedumu pieteikums noraidīts.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Lietā nepastāv strīds, ka ar Rīgas apgabaltiesas 2013.gada 22.augusta spriedumu krimināllietā /lietas numurs/

pieteicējs ir atzīts par nevainīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā un attaisnots. Lietā nav strīda par to, ka konkrētajā

gadījumā pastāv zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats, tāpat lietā nav strīda par to, ka pastāv zaudējumu

atlīdzināšanas gadījums.

Lietā ir strīds par pieteicējam atlīdzināmā mantiskā zaudējuma veidiem, to pierādīšanu un apmēru. Kā arī pieteicējs

nepiekrīt, ka ministrija, nosakot atlīdzināmo izdevumu par juridisko palīdzību apmēru, piemērojusi noteikumus Nr.1493, jo

tie attiecas uz valsts nodrošināto juridisko palīdzību.

Lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības

no attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā

akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai,

tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi ir iestājušies (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamenta 2007.gada 12.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-118 10.punktu).

Tādējādi tiesai konkrētajā gadījumā ir jāpārbauda, vai pastāv labvēlīgāka administratīvā akta izdošanas

priekšnoteikumi.

[5.2] Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 2.panta 1.punktam, 3.panta pirmās daļas 8.punktam un 4.panta

pirmās daļas 7.punktam personai, kura sakarā ar saukšanu pie kriminālatbildības izmantojusi zvērināta advokāta juridisko

palīdzību, un attiecībā uz viņu ir stājies spēkā attaisnojošs tiesas spriedums neatkarīgi no attaisnošanas motīviem, ir

atlīdzināmi izdevumi par juridisko palīdzību, ko sniedzis zvērināts advokāts, bet ne vairāk kā noteiktās takses apjomā. Nav

strīda, ka zvērinātu advokātu atlīdzības takse nav normatīvi noteikta.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 17.panta otrajai daļai, ja iestāde vai tiesa konstatē tiesību sistēmā nepilnību, tā

var šo nepilnību novērst, tostarp izmantojot arī analoģijas metodi, proti, sistēmiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko

regulējumu un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus piemērojot izskatāmajā gadījumā.

Ņemot vērā, ka zvērinātu advokātu atlīdzības takse normatīvi nav noteikta, tad ir konstatējama tiesību sistēmas

nepilnība jeb likuma robs. Līdz ar to, attiecībā uz personai atlīdzināmo zaudējumu par zvērināta advokāta sniegto juridisko

palīdzību, jāvērtē, vai tiesību sistēmā ir līdzīgus gadījumus regulējoši normatīvie akti.

Ar jēdzienu „noteiktā takse” saprotama zvērinātu advokātu takse, kuras pieņemšanu līdz 2008.gada 22.jūlijam noteica

Advokatūras likuma 58.pants. Šādu taksi gan Ministru kabinets nepieņēma. Savukārt ar 2008.gada 23.jūliju atbilstoši

Advokatūras likuma 57.pantam citus ar juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos atlīdzināmos izdevumus turpmāk nosaka

normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības samaksu noteiktajos apmēros. Tādēļ ir pamatoti jēdzienu

„noteiktā takse” konkretizēt, piemērojot normatīvos aktus par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības samaksu, kas

nosaka atlīdzināmos apmērus par juridisko palīdzību. Turklāt šāda konkretizācija ir pamatota, jo tiesiskā regulējuma

trūkums nevar kaitēt privātpersonas tiesību īstenošanai (sal. sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta

2013.gada 27.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-716/2013 8.punktu).

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjoms, samaksas apmērs, atlīdzināmie izdevumi un to izmaksas kārtība

kriminālprocesā noteikta noteikumos Nr.1493.

Tādējādi, ņemot vērā, ka Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 7.punktā ietvertā tiesību norma paredz

ierobežojumu personai atlīdzināmo izdevumu par juridisko palīdzību kompensācijai, proti, ne vairāk kā noteiktās takses

apjomā, tiesa atzina, ka ministrija pamatoti pēc analoģijas arī pieteicēja gadījumā piemēroja noteikumos Nr.1493 noteikto

atlīdzības taksi par zvērināta advokāta sniegto juridisko palīdzību kriminālprocesā (sal. sk. Augstākās tiesas Administratīvo

lietu departamenta 2011.gada 27.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-700/2011 8.punktu).

Tiesa atzina par pamatotu ministrijas argumentu, ka Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteiktās personas

tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu negarantē pilnīgu zaudējumu atlīdzību. Likumdevējs, ievērojot ikvienas personas tiesības

uz advokāta palīdzību un samērojot šīs tiesības ar valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu, ir noteicis ierobežotu

atlīdzināmo zaudējumu apjomu. Persona, kas izvēlējusies maksāt nolīgtu samaksu atbilstoši brīvā tirgus situācijai un savām

iespējām, var saņemt kompensāciju vienīgi takses apmērā. Maksājumi, kas pārsniedz takses apmēru, ir ārpus atbilstīgā

atlīdzinājuma robežām un pieteicēja paša ziņā ir uzņemties šādus zaudējumus, bez paļāvības uz to atlīdzināšanu. Nosakot

takses apmēru, ir saskaņotas sabiedrības intereses un indivīda intereses un apsvērta iespēja takses ietvaros saņemt zvērināta

advokāta profesionālu palīdzību. Tādēļ vispārīgi atlīdzinājums takses apmērā ir atzīstams par atbilstīgu atlīdzinājumu

Satversmes 92.panta izpratnē (sal. sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2012.gada 6.jūlija sprieduma

lietā Nr.SKA-313/2012 8. un 9.punktu, kā arī 2012.gada 24.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKA-213/2012).

Turklāt Augstākās tiesas spriedumā lietā Nr.SKA-124/2006, kurā vērtēta izdevumu atlīdzināšana par juridiskās

palīdzības sniegšanu administratīvajās lietās, norādīts, ka starptautisko tiesību normas (sk., piem., Eiropas Padomes

Ministru komitejas Rezolūciju Nr.78(8) par juridisko palīdzību un konsultāciju, Rekomendāciju Nr. R(81)7 par

justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem un Rekomendāciju Nr. R(93)1 par efektīvu likuma un justīcijas

pieejamību ļoti nabadzīgajām personām) nenoteic, ka valstij ir pienākums pilnā apmērā segt personas visus izdevumus

par juridisko palīdzību. No starptautiskajiem tiesību aktiem izriet, ka katra valsts pati, ievērojot tajos noteiktos principus, ir

tiesīga izstrādāt savu modeli justīcijas pieejamībai. Arī citu valstu prakse liecina par to, ka rietumvalstis, lai arī uzņemas

atbildību par juridisko pakalpojumu finansēšanu trūcīgajiem, nenodrošina šo pakalpojumu atlīdzināšanu pilnā apmērā,

turklāt tur joprojām pastāv arī privāti praktizējošu juristu pakalpojumi bez maksas sabiedrības interesēs (sk., piem., Kims

Ekonomidiss, Akseteras Universitātes profesors. Salīdzinošā juridiskā palīdzība: pārskats par Eiropas modeļiem.

Projekts-LAT/01/004 „Atbalsts tieslietu reformai”).

Tiesa atzina, ka šīs atziņas izmantojamas arī izskatāmajā lietā. Tādējādi, ievērojot vienlīdzības principu, atzīstams, ja

valsts nav paredzējusi atlīdzināt pilnībā visus izdevumus personām, kuras pašas sev nevar nodrošināt juridisko palīdzību,

nav pamata uzskatīt, ka izdevumi pilnā apmērā būtu atlīdzināmi personām, kurām zaudējumi atlīdzināmi saskaņā ar

Zaudējumu atlīdzināšanas likumu.

Ievērojot minēto, pieteicēja arguments, ka konkrētajā gadījumā izdevumi par zvērināta advokāta J.Močuļska sniegto

juridisko palīdzību ir atlīdzināmi pilnā apmērā atbilstoši iesniegtajiem dokumentiem, bet ministrija nepamatoti šajā situācijā ir

piemērojusi noteikumus Nr.1493, ir noraidāms.

Līdz ar to tiesa atzina, ka ministrija, nosakot atlīdzināmo zaudējumu apmēru par zvērināta advokāta pieteicējam sniegto

juridisko palīdzību, pamatoti piemērojusi noteikumus Nr.1493.

[5.3] Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likumu izdoto Ministru kabineta 2004.gda 27.aprīļa noteikumu Nr.433

„Iesniegumu iesniegšanas un izskatīšanas, darba garantiju un sociālo garantiju atjaunošanas un zaudējumu atlīdzības

izmaksas kārtība” 3.punkts noteic, kādus dokumentus, kas apliecina iesniegumā norādīto zaudējumu apmēru, atkarībā no

pieprasītās zaudējumu atlīdzības veida pievieno iesniegumam.

Atbilstoši minētā punkta 3.14.apakšpunktam iesniegumam par zaudējumu atlīdzināšanu pievieno kvītis, kas apliecina

izdevumus par juridiskās palīdzības sniegšanu krimināllietā.

No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs, pamatojot viņam nodarītos zaudējumus, ir iesniedzis ministrijā zvērināta

advokāta Jura Močuļska 2012.gada 20.novembrī izrakstītu kvīti par saņemto maksājumu no /pers. B/ 200 latu (284,57

euro) apmērā par pieteicēja aizstāvību krimināllietā apelācijas instancē (lietas 36.lapa).

[5.4] Saistībā ar zvērināta advokāta Jura Močuļska pieteicējam sniegto juridisko palīdzību krimināllietā tiesa atzina, ka

nav konstatējami priekšnoteikumi labvēlīgāka administratīvā akti izdošanai šajā daļā. Minētais secinājums pamatots ar

turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[5.4.1] Noteikumu Nr.1493 2.punkts noteic, ka samaksu par juridisko palīdzību aprēķina par pilnām stundām.

Saskaņā ar noteikumu Nr.1493 (redakcijā, kas bija spēkā no 2011.gada 23.decembra l ī d z 2012.gada

31.decembrim) 28.7.apakšpunktu un 61.8.apakšpunktu juridiskās palīdzības sniedzējam par pārstāvību vai aizstāvību

tiesas sēdē noteikta samaksa 10 lati stundā.

No krimināllietas /lietas numurs/ materiāliem tiesa konstatēja, ka zvērināts advokāts Juris Močuļskis minētajā

kriminālprocesā saskaņā ar orderi Nr.37487 aizstāvēja pieteicēju apelācijas instancē (lietas 63.lapa (krimināllietas /lietas

numurs/ 3.sējuma 146.lapa)). Tāpat no minētās lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka zvērināts advokāts Juris Močuļskis

piedalījās un veica pieteicēja aizstāvību šādās tiesas sēdēs Rīgas apgabaltiesā: 1) piedalījās tiesas sēdē 2013.gada 2.aprīlī

no plkst.10.00 līdz plkst.10.55 – noapaļojot pilnās stundās - vienu stundu (lietas 64.lapa (krimināllietas /lietas

numurs/3.sējuma 175.lapa)); 2) piedalījās tiesas sēdē 2013.gada 3.jūnijā no plkst.10.00 līdz plkst.11.55 – noapaļojot līdz

pilnām stundām - divas stundas (lietas 65.lapa (krimināllietas /lietas numurs/ 3.sējuma 189.-191.lapa)); 3) piedalījās

tiesas sēdē 2013.gada 22.augustā no plkst.10.10 līdz plkst.13.50 – noapaļojot līdz pilnām stundām - četras stundas (lietas

66.lapa (krimināllietas /lietas numurs/ 3.sējuma 199.-216.lapa)).

Izvērtējot pārsūdzēto lēmumu, tiesa atzina, ka ministrija, nosakot zaudējuma atlīdzību, pamatoti piemērojusi

noteikumus Nr.1493, atlīdzinot tikai tādus izdevumus, kuru atlīdzību paredzēja minētie noteikumi un šajos noteikumos

noteiktajā apmērā.

Pārbaudot kopumā ministrijas noteikto zaudējumu atlīdzības apmēru, proti, par zvērināta advokāta sniegto juridisko

palīdzību tiesas sēdēs kopā par 7 stundām – 70 lati, tiesa nekonstatēja kļūdas veiktajā zaudējumu atlīdzības aprēķinā.

[5.4.2] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta trešā daļa noteic, ka zaudējumu atlīdzībai, kas nav atlīdzība par

mantai nodarītiem zaudējumiem, piemērojams Valsts statistikas komitejas noteiktais patēriņa cenu pieauguma indekss.

Patēriņa cenu pieauguma indekss atspoguļo patēriņa preču un pakalpojumu cenu pārmaiņas noteiktā laika periodā.

No cenu indeksiem aprēķina cenu pārmaiņas mēneša, gada vai jebkura cita perioda laikā (sk.

http://data.csb.gov.lv/DATABASE/ekfin/Ikgad%E7jie%20 statistikas%20dati/Pat%E7ri%F2a%20cenas/PC020lv.htm).

Augstākā tiesa ir norādījusi, ka Zaudējumu atlīdzināšanas likums nekonkretizē, kura brīža dati jāņem vērā, piemērojot

patēriņa cenu pieauguma indeksu. Vienlaikus Augstākā tiesa ir atzinusi, ka personai piemērojams labvēlīgākais risinājums,

proti, iestādei jāņem vērā uz lēmuma pieņemšanu pēdējie zināmie dati (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 15.oktobra

sprieduma lietā Nr.SKA-448/2010 11.punktu).

Pārbaudot ministrijas pamatojumu attiecībā uz minētās normas piemērošanu, tiesa secināja, ka ministrija, piemērojot

patēriņa cenu pieauguma indeksu, piemēroja privātpersonas tiesību ievērošanas principu un pamatoti vadījās no tā patēriņa

cenu indeksa, kas atbilda laika periodam, kurā atbilstoši veiktajām procesuālajām darbībām veikts laika ziņā visagrākais

maksājums. Savukārt gadījumos, kad no lietā iegūtās informācijas bija iespējams konstatēt noteiktu sniegtās juridiskās

palīdzības apjomu un veikto darbību uzskaitījumu krimināllietā, ministrija pamatoti aprēķinātajai atlīdzināmo zaudējumu

daļai piemēroja to patēriņa cenu pieauguma indeksu, kas atbilst laika periodam starp veikto maksājumu par šo sniegto

juridisko palīdzību un laiku, kad ministrijai zināmas pēdējās patēriņa cenu izmaiņas.

[5.4.3] Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka ministrija pamatoti secināja, ka pieteicējam izmaksājamā zaudējumu atlīdzības

summa par zvērināta advokāta J.Močuļska sniegto juridisko palīdzību krimināllietā ir 70,42 lati jeb 100,20 euro.

[5.5] Saistībā ar zvērināta advokāta Edmunda Treija pieteicējam sniegto juridisko palīdzību krimināllietā tiesa atzina,

ka nav konstatējami priekšnoteikumi labvēlīgāka administratīvā akti izdošanai šajā daļā. Minētais secinājums pamatots ar

turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturtā daļa noteic, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas

apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un

ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas (objektīvās izmeklēšanas princips).

Tomēr vienlaikus tiesa norādīja, ka objektīvās izmeklēšanas princips nav tulkojams tādējādi, ka privātpersonai vispār

nebūtu nekāda pienākuma piedalīties lietas patieso apstākļu noskaidrošanā. Tas, ka personai administratīvajā procesā arī ir

jāuzņemas sava daļa pierādīšanas nastas, netiek uzskatīts par pretrunu ar objektīvās izmeklēšanas principu.

No minētā secināms, ka personai pašai ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir tās rīcībā, vai arī norādīt uz šādu

pierādījumu esamību, ja tie nav paša pieteicēja rīcībā.

Tiesa no krimināllietas /lietas numurs/ materiāliem konstatēja, ka zvērināts advokāts Edmunds Treijs ir sniedzis

juridisko palīdzību pieteicējam pirmstiesas procesā un pirmās instances tiesā. Par šo faktu lietā strīda nav.

Tiesa atzina, ka krimināllietā /lietas numurs/ esošais zvērināta advokāta E.Treija 2011.gada 31.oktobrī, pamatojoties uz

vienošanos Nr.404, izrakstītais orderis Nr.30297, ar uzdevumu piedalīties drošības līdzekļa piemērošanā pieteicējam

policijā un tiesā, apliecina, ka starp pieteicēju un zvērinātu advokātu E.Treiju bija noslēgta savstarpēja vienošanās par

juridiskās palīdzības sniegšanu (lietas 67.lapa (krimināllietas /lietas numurs/ 166.lapa)). Tomēr pieteicējs nav iesniedzis

nekādus pierādījumus, kas varētu apliecināt samaksas veikšanas faktu zvērinātam advokātam E.Treijam par sniegto

juridisko palīdzību, kā arī nav norādījis uz šādu pierādījumu esamību.

Tiesa noraidīja kā nepamatotu pieteicēja argumentu, ka nav iespējams iesniegt samaksu apliecinošus dokumentus, jo

zvērināts advokāts E.Treijs ir miris. Tiesas ieskatā, minētais fakts nekādā mērā nevar būt šķērslis pieteicējam iesniegt savā

rīcībā esošus, samaksu par E.Treija sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem apliecinošus dokumentus, ja pieteicējs šādu

samaksu ir veicis. Turklāt pieteicējs arī nav norādījis, ka šādi dokumenti varētu atrasties kādas citas personas rīcībā.

Ievērojot minēto, tiesa atzina par pamatotu ministrijas izdarīto secinājumu, ka nav ticamu un pārbaudāmu pierādījumu

par izdevumiem par zvērināta advokāta E.Treija palīdzību pirmstiesas procesā un pirmās instances tiesā krimināllietā /lietas

numurs/. Tādējādi tiesa atzina, ka ministrija pamatoti nelēma par šādu zaudējumu esamību.

[5.6] Saistībā ar pieteicēja prasījumu par atlīdzinājumu par nesaņemto darba algu tiesa atzina, ka nav konstatējami

priekšnoteikumi labvēlīgāka administratīvā akta izdošanai šajā daļā. Minētais secinājums pamatots ar turpmāk norādītajiem

apsvērumiem.

[5.6.1] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 1.punkts paredz nesaņemtās darba algas atlīdzināšanu, ja

darba attiecības nodibinātas un darbinieka pienākumu izpilde uzsākta, pirms šajā likumā minētajos gadījumos personai

atņemta iespēja turpināt to pildīšanu. No zaudējuma veida izriet, ka ir jākonstatē, ka atbilstoši spēkā esošam darba līgumam

pieteicējam pienācās darba alga noteiktā apmērā par noteiktu periodu, bet tā netika saņemta.

Tiesa konstatēja, ka pieteicējs tika aizturēts 2011.gada 29.oktobrī un 2011.gada 30.oktobrī apcietināts (lietas 35.lapa).

No lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta 2014.gada 28.aprīļa izziņu Nr.8.45.1/15804

pieteicējs 2011.gadā nav bijis reģistrēts kā darba ņēmējs (lietas 40.lapa). No Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras

2014.gada 22.aprīļa izziņas Nr.14/984927 izriet, ka darba tiesiskās attiecības pieteicējs uzsācis tikai 2013.gada 20.septembrī

(lietas 38.lapa), proti, pēc pieteicēja atbrīvošanas no apcietinājuma.

Tāpat lietā ir Nodarbinātības valsts aģentūras Rīgas reģionālās filiāles 2011.gada 18.jūlija lēmums Nr.110718-49pies1

par bezdarbnieka statusa piešķiršanu pieteicējam no 2011.gada 18.jūlija (lietas 31.lapa). Savukārt no Olaines novada

pašvaldības 2014.gada 24.aprīļa izziņas izriet, ka pieteicējs šo statusu zaudēja 2011.gada 21.oktobrī (lietas 39.lapa).

Vienlaikus tiesa konstatēja, ka lietā ir SIA „Green Tech” 2011.gada 5.decembra izziņa, kurā norādīts, ka pieteicējs

kopš 2011.gada 1.augusta strādā SIA ,,Green Tech” par bruģētāju bez noslēgta darba līguma (lietas 28.lapa).

Izvērtējot minētos pierādījumus, tiesa konstatēja, ka SIA „Green Tech” 2011.gada 5.decembra izziņa ir pretrunā ar

pārējiem iepriekš minētajiem pierādījumiem.

[5.6.2] Darba likuma 40.panta pirmā daļa noteic, ka darba līgums slēdzams rakstveidā pirms darba uzsākšanas.

Savukārt Darba likuma 41.panta otrā daļa noteic, ja darbinieks un darba devējs, vai vismaz viena no pusēm ir uzsākusi

veikt nolīgtos darba pienākumus, rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas tiesiskās sekas kā

rakstveidā izteiktam darba līgumam.

No minētajām tiesību normām izriet, ka pat gadījumā, ja persona strādā pie darba devēja bez rakstveidā noslēgta darba

līguma, tās ir uzskatāmas par darba tiesiskajām attiecībām un tām ir tādas pašas tiesiskās sekas kā rakstveidā izteiktam

darba līgumam.

Tomēr pieteicējas nav iesniedzis nekādus pierādījumus par minēto darba tiesisko attiecību faktisku pastāvēšanu, proti,

pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus par saņemto darba samaksu, tās apmēru, darba attiecību laika periodu.

Tai pat laikā pieteicējs pats ir iesniedzis izziņu par bezdarbnieka statusa piešķiršanu pieteicējam par attiecīgo laika

periodu.

Izvērtējot minētos apstākļus, tiesa kritiski vērtēja SIA „/nosaukums/” 2011.gada 5.decembra izziņā norādīto

informāciju, jo nav pierādījumu, kas tajā norādīto informāciju apstiprinātu, un tā ir pretrunā ar citiem lietā esošiem

pierādījumiem.

Vienlaikus tiesa konstatēja, ka pieteicējs no viņam piešķirtā bezdarbnieka statusa ir guvis labumu no Olaines novada

pašvaldības - garantēto minimālā ienākuma pabalstu un pabalstu medikamentu iegādei.

Ņemot vērā to, ka pieteicējs nav iesniedzis pārliecinošus pierādījumus par savu darba algu, tiesa atzina, ka attiecībā uz

pieteicēju nav piemērojama Darba likuma 41.panta otrā daļa.

Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka pieteicējs nav bijis nodarbināts līdz aizturēšanai un apcietinājumam krimināllietā /lietas

numurs/, līdz ar to nav pamata lemt par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas

likuma 4.panta pirmās daļas 1.punktu.

[5.6.3] Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta otro daļu, ja persona nav strādājusi algotu darbu un šā

likuma 3.pantā minēto gadījumu dēļ tai bijusi liegta iespēja iestāties darbā, personai par attiecīgo laika periodu izmaksājama

kompensācija 72 euro apmērā par katru šā perioda mēnesi.

Izvērtējot lietā saņemto informāciju no Ieslodzījuma vietu pārvaldes, tiesa atzina par pamatotu ministrijas secinājumu,

ka pieteicējam piešķirama kompensācija par aizturēšanā pavadīto vienu dienu un apcietinājumā pavadīto vienu gadu deviņus

mēnešus un 24 dienas.

Ievērojot minēto, tiesa atzina par pareizu ministrijas veikto aprēķinu, un līdz ar to ministrija pamatoti kompensēja

pieteicējam 1570 euro saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta otro daļu.

[5.7] Saistībā ar pieteicēja prasījumu par atlīdzinājumu par nesaņemtajiem pabalstiem tiesa atzina, ka nav konstatējami

priekšnoteikumi labvēlīgāka administratīvā akti izdošanai šajā daļā. Minētais secinājums pamatots ar turpmāk norādītajiem

apsvērumiem.

Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 2.punktu personai ir atlīdzināmi zaudējumi par

nesaņemtajiem pabalstiem.

No lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka ministrija ieguvusi informāciju no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un

Olaines novada pašvaldības par pieteicējam laika periodā līdz 2011.gada 29.oktobrim piešķirtajiem pabalstiem, kuru

izmaksa iesniedzējam kriminālprocesā piemērotā drošības līdzekļa dēļ ir bijusi pārtraukta.

No Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2014.gada 22.aprīļa izziņas Nr.14/984927 izriet, ka pieteicējs nav saņēmis

pabalstus (lietas 38.lapa).

Savukārt Olaines novada pašvaldība savā 2014.gada 24.aprīļa vēstulē Nr.1.11/1798 norāda, ka pieteicējam no

2011.gada 1.jūlija bija piešķirts garantētā minimālā ienākuma pabalsts un pabalsts medikamentu iegādei. Sociālā palīdzība

tika pārtraukta 2011.gada oktobrī, jo pieteicējs 2011.gada 21.oktobrī zaudēja bezdarbnieka statusu (lietas 39.lapa). Arī

pats pieteicējs nav norādījis citus faktus par saņemtajiem pabalstiem.

Ņemot vērā, ka pieteicējs tika aizturēts 2011.gada 29.oktobrī un 2011.gada 30.oktobrī apcietināts (lietas 35.lapa),

tiesa nekonstatēja, ka nepamatotā kriminālprocesa un tajā piemērotā drošības līdzekļa dēļ pieteicējs būtu zaudējis tiesības

uz kāda pabalsta saņemšanu.

[5.8] Saistībā ar pieteicēja prasījumu par atlīdzinājumu par pieteicēja īpašumam nodarīto kaitējumu, negūto peļņu un

veikto aizņēmumu 3719,76 euro apmērā, kas tika ņemts, lai nodrošinātu savu nepieciešamību pēc higiēnas precēm,

medikamentiem un pārtikas ieslodzījuma vietā, tiesa atzina, ka nav konstatējami priekšnoteikumi labvēlīgāka administratīvā

akti izdošanai šajā daļā. Minētais secinājums pamatots ar turpmāk norādītajiem apsvērumiem.

[5.8.1] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 4., 5. un 6.punktā noteikts, ka personai tiek atlīdzināti

zaudējumi pirmstiesas izmeklēšanas laikā izņemtai vai ar tiesas spriedumu konfiscētai mantai, tāpat arī citai mantai, kuras

vērtība samazinājusies vai tā gājusi bojā sakarā ar to, ka personai, atrodoties brīvības atņemšanas vietā, bijusi liegta iespēja

pienācīgi rūpēties par mantas saglabāšanu.

No lietas materiāliem tiesa konstatēja, ka, veicot pieteicēja aizturēšanu, tika izņemtas pieteicējam piederošas mantas,

tomēr tās vēlāk tika nodotas pieteicēja mātei. Pieteicējs nav norādījis, kādi zaudējumi vai kaitējums viņa mantai ir nodarīts,

kā arī nav iesniedzis šo faktu apliecinošus pierādījumus.

Tādējādi tiesa atzina, ka ministrija pamatoti nav lēmusi par mantai nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu.

[5.8.2] Arī attiecībā par negūto peļņu, kuru pieteicējs lūdz atlīdzināt, pieteicējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus.

Proti, pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus, ka veicis uzņēmējdarbību, bijuši noslēgti uzņēmuma līgumi vai veikta cita

saimnieciskā darbība, un tikai nepamatotās brīvības atņemšanas dēļ pieteicējam tika liegta iespēja gūt peļņu no plānotās

saimnieciskās vai uzņēmējdarbības.

Tādējādi tiesa atzina, ka ministrija pamatoti nav lēmusi par negūtās peļņas kompensēšanu pieteicējam.

[5.8.3] Attiecībā par veikto aizņēmumu 3719,76 euro apmērā, kas tika ņemts, lai nodrošinātu savu nepieciešamību pēc

higiēnas precēm, medikamentiem un pārtikas ieslodzījuma vietā, tiesa norādīja, ka Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.pantā

ir uzskaitīti atlīdzināmie zaudējumu veidi.

Likums neparedz personai atlīdzināt zaudējumus, kas viņai, esot nepamatotā apcietinājumā, radušies, aizņemoties

finanšu līdzekļus savu pamatvajadzību nodrošināšanai.

Turklāt saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19.panta otro daļu apcietinātais trīs reizes dienā saņem siltu

ēdienu, kas nodrošina organisma dzīvības funkciju normālu norisi, kā arī dzeramo ūdeni jebkurā laikā.

Saskaņā ar minētā panta sesto daļu apcietinātajam nodrošina personiskās higiēnas ievērošanas iespējas.

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 22.panta pirmā daļa noteic, ka apcietinātais saņem veselības aprūpes

pakalpojumus Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Ministru kabineta 2007.gada 20.marta noteikumu Nr.199 „Noteikumi par apcietināto un notiesāto personu veselības

aprūpi izmeklēšanas cietumos un brīvības atņemšanas iestādēs” (zaudējuši spēku 2014.gada 24.janvārī) 2.punkts paredz,

ka personai ieslodzījumā, citastarp ir tiesības bez maksas saņemt efektīvākās un izmaksas ziņā lētākās zāles, kuras

izrakstījusi cietuma ārstniecības persona.

No minētajām tiesību normām izriet, ka valsts ir garantējusi personas pamatvajadzību nodrošināšanu, tai atrodoties

brīvības atņemšanas vietā, līdz ar to pieteicējs, veicot civiltiesisku darījumu – aizņemoties naudas līdzekļus, ir balstījies uz

viņam zināmiem aprēķiniem.

Tiesa norādīja, ka, slēdzot civiltiesiskus darījumus, darījuma puses nes atbildību par līguma saistību izpildi. Tiesa

atzina par pamatotu ministrijas viedokli, ka personas pamatvajadzības, esot ieslodzījumā, tiek nodrošinātas no valsts

budžeta līdzekļiem, līdz ar to nepamatots ir pieteicēja arguments, ka šo vajadzību apmierināšanai viņam bija nepieciešams

aizdevums.

Tādējādi tiesa secināja, ka šo izdevumu galvenais iemesls nav nepamatotais apcietinājums, bet pieteicēja izvēle

iegādāties papildu preces cietuma veikalā.

Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka nav pamata pieteicējam atlīdzināt viņa aizņemtos naudas līdzekļus, atrodoties brīvības

atņemšanas vietā.

[5.9] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa nekonstatēja priekšnoteikumus labvēlīgāka administratīvā akta izdošanai

pieteicējam, līdz ar to tiesa atzina, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2014.gada 9.oktobra spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību.

Apelācijas sūdzībā papildus pieteikumā minētajiem argumentiem norādīts turpmākais.

[6.1] Tiesa nepamatoti aprēķinājusi atlīdzināmos izdevumus par juridiskās palīdzības sniegšanu, piemērojot

noteikumus Nr.1493. Kaut arī tiesa pamatoti atzina, ka normatīvajos aktos nav noteikta zvērinātu advokātu takse, tā tomēr

atzina par iespējamu atsaukties uz noteikumiem, kas nosaka valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības ietvaros piemērojamos

samaksas apmērus.

[6.2] Pieteicējs piekrīt, ka likumdevējs, ievērojot ikvienas personas tiesības uz advokāta palīdzību, ir samērojis šīs

tiesības ar valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu, taču uzskata, ka attiecīgais atlīdzināmais apmērs ir piemērojams

tikai valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības gadījumā, kad atlīdzības saņēmējs ir zvērināts advokāts, nevis persona, kas

jau ir veikusi samaksu ievērojami lielākā apmērā.

Virkne citu normatīvo aktu (piemēram, Civilprocesa likums) nosaka pienākumu zaudējušai pusei atlīdzināt uzvarējušās

puses ar zvērināta advokāta palīdzību saistītos izdevumus, arī ierobežojot atlīdzināmo apmēru. Tādējādi nav saprotams,

kāpēc atbildētāja un tiesa atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai ir izvēlējušās pieteicējam visneizdevīgāko atlīdzības

mehānismu, kas piemērojams tikai valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības atlīdzībai.

[6.3] Pieteicējs, būdams pārliecināts par savu nevainību un celto apsūdzību nepamatotību, ir izraudzījies sev advokātu,

ar kuru ir vienojies par konkrētu atlīdzības apmēru. Nav saprotams, kādēļ tiesa ir atsaukusies uz vienlīdzības principu,

salīdzinot konkrēto gadījumu ar tiem praksē bieži sastopamajiem gadījumiem, kad samaksu par apsūdzētās personas

aizstāvību nodrošina valsts no saviem līdzekļiem, tas ir, kad valsts pienācīgi pilda savu pienākumu, nevis nes atbildību par

pieļauto prettiesisko rīcību.

[6.4] Kaut arī pieteikumā pieteicējs vērsa uzmanību uz to, ka arī pirmās instances tiesā viņa aizstāvību nodrošināja

zvērināts advokāts, un par savu darbu zvērināts advokāts E.Treijs saņēma samaksu no privātpersonas līdzekļiem, līdz ar to

pieteicējam ir tiesības arī uz šo izdevumu atlīdzinājumu, tomēr nekāda kompensācija par to vispār netika noteikta un vispār

netika vērtēta.

[6.5] Tiesa nepienācīgi ir vērtējusi lietas materiāliem pievienoto 2012.gada 12.janvāra Valsts probācijas dienesta Rīgas

teritoriālās struktūrvienības Vidzemes priekšpilsētas filiāles paziņojumu.

[6.6] Bez pienācīga novērtējuma ir palikuši pieteicēja papildu zaudējumus apliecinošie dokumenti, proti, izraksti no

Rīgas Centrālcietuma personīgā konta /konta numurs/ par laika periodu no 2011.gada 1.novembra lī d z 2013.gada

23.augustam, no kuriem redzami pieteicēja ieņēmumi un izdevumi apcietinājuma laikā.

[6.7] No Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 19.panta otrajā un sestajā daļā noteiktā izriet, ka, nodrošinot iespēju

ievērot higiēnu, brīvības atņemšanas iestādes nenodrošina pašus higiēnas līdzekļus, kas apcietinātajiem jāiegādājas par

saviem līdzekļiem. Arī brīvības atņemšanas vietās nodrošinātā ēdiena kvalitāte, tajā esošo uzturvielu un vitamīnu daudzums

ir tālu no normatīvajā regulējumā noteiktā, līdz ar to apcietinātie ir spiesti par saviem līdzekļiem iegādāties arī pārtiku.

Ievērojot minēto, tiesai bija jākonstatē, ka personas, kura atrodas brīvības atņemšanas iestādē, pamatvajadzību

nodrošināšanai ir nepieciešami papildu līdzekļi, kuri, neesot iespējai strādāt algotu darbu, tika iegūti no trešajām personām

aizņēmumu darījumu rezultātā. Neatrodoties apcietinājumā, pieteicējam diez vai būtu nepieciešamība pirkt cietuma veikalā

par paaugstinātām cenām preces no skopā veikala sortimenta. Turklāt, esot brīvībā un strādājot algotu darbu, pieteicējam

nebūtu vajadzīgs ņemt aizņēmumu pirmās nepieciešamības preču iegādei.

[7] Administratīvajā apgabaltiesā saņemts atbildētājas paskaidrojums, ka pieteicēja apelācijas sūdzība ir nepamatota un

noraidāma.

[8] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai administratīvo lietu izskata

rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[9] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos pierādījumus, Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[10] Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējot pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu kopsakarā ar pieteicēja

apelācijas sūdzībā ietvertajiem argumentiem un lietā esošajiem pierādījumiem, atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā

ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā konstatētajiem faktiem un motivācijai, to

neatkārtojot.

Administratīvā apgabaltiesa atkārtoti nenorāda to apelācijas sūdzībā minēto argumentu motivāciju, uz kuriem pirmās

instances tiesas spriedumā ir jau sniegta motivācija.

Papildus par apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[11] Pieteicēja ieskatā, Noteikumi Nr.1493 izskatāmajā gadījumā nav piemērojami, jo

pieteicējs nav izmantojis valsts nodrošināto juridisko palīdzību, bet aizstāvi izvēlējies pēc savas

iniciatīvas un piekritis advokāta noteiktajam atlīdzības apmēram (honorāram).

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 7.punkts noteic, ka personai kā

mantiskie zaudējumi ir atlīdzināmi arī izdevumi par juridisko palīdzību, ko sniedzis zvērināts

advokāts, bet ne vairāk kā noteiktās takses apjomā. Tādējādi likumdevējs šādu mantisko

zaudējumu atlīdzināšanai ir noteicis ierobežotu apjomu, taču ne Zaudējumu atlīdzināšanas

likums, ne uz tā pamata izdotas zemāka juridiskā spēka tiesību normas nenoteic takses, kuru

apjomā atlīdzināmi minētie mantiskie zaudējumi.

Līdz ar to vispirms ir noskaidrojams, kas ir noteiktā takse iepriekš minētās normas izpratnē.

Uz minēto jautājumu atbildi ir sniedzis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa)

(sk. 2011.gada 27.jūnija lēmuma lietā Nr.SKA-700/2011 7.-9.punktu ), atzīstot, ka likumdevējs, pieņemot Zaudējumu

atlīdzināšanas likumu, tā 4.panta pirmās daļas 7.punktā ar terminu noteiktā takse bija domājis Atlīdzības takses par

zvērinātu advokātu sniegto juridisko palīdzību, ko 1993.gadā bija apstiprinājusi Zvērinātu advokātu padome un 1998.gada

februārī-martā tās apstiprināja arī tieslietu un finanšu ministrs.

Latvijas Republikas Advokatūras likumā ar 2008.gada 19.jūnija likumu, kas stājās spēkā 2008.gada 23.jūlijā, izdarīti

grozījumi, izslēdzot likuma 58., 61. un 62.pantu, kā arī 57.pantu izsakot citā redakcijā. Proti, 57.panta trešajā daļā noteikts,

k a citus ar juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos atlīdzināmos izdevumus nosaka normatīvajos aktos par valsts

nodrošinātās juridiskās palīdzības samaksu noteiktajos apmēros.

Grozījumu likumprojekta anotācijā norādīts, ka Ministru kabineta 2006.gada 6.novembra noteikumi Nr.920 „Noteikumi

par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidiem, maksimālo stundu skaitu, samaksas apmēru un kārtību”, kas izdoti,

pamatojoties uz Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma deleģējumu, jau noteic advokātu atlīdzības apmēru un citu

atlīdzināmo izdevumu apmēru un to samaksas kārtību valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas gadījumos, līdz

ar to tās noteikšana, izdodot Ministru kabineta noteikumus atbilstoši Latvijas Republikas Advokatūras likuma 58.pantam

nav nepieciešama (s k . http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/1D0668698486E98AC225736E0039 F21B?

OpenDocument).

Tātad Latvijas Republikas Advokatūras likuma 57.panta trešajā daļā minētais normatīvais akts, kas noteic advokāta

palīdzības apmaksas takses par valsts nodrošināto juridisko palīdzību un ir piemērojams arī citos gadījumos, kad

atlīdzināmi izdevumi, kas saistīti ar juridiskās palīdzības sniegšanu, līdz 2009.gada 1.janvārim bija iepriekš minētie Ministru

kabineta 2006.gada 6.novembra noteikumi Nr.920, 2009.gadā – Ministru kabineta 2008.gada 22.decembra noteikumi

Nr.1068 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem

un to izmaksas kārtību”, bet no 2010.gada 1.janvāra – noteikumi Nr.1493.

Tiesību normu interpretācijas rezultātā ir secināms, ka Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 7.punktā

minētās takses apmēru likumdevējs ir noteicis Ministru kabineta noteikumos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības

samaksu. Tādējādi pieteicēja argumenti par to, ka šo noteikumu piemērošana izskatāmajā gadījumā nav pieļaujama, ir

noraidāmi. Likumdevējs nodomāti ir vēlējies saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likumu atlīdzināmajiem juridiskās

palīdzības izdevumiem noteikt tādu pašu apmēru, kāds noteikts attiecībā uz valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības

samaksu.

Jānorāda, ka šāda tiesību normas interpretācija ir nemainīgi norādīta vairākos Augstākās tiesas nolēmumos (sk.

Augstākās tiesas 2012.gada 24.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKA-213/2012, 2012.gada 6.jūlija spriedumu lietā Nr.SKA-

313/2012, 2013.gada 2.maija spriedums lietā Nr.SKA-386/2013, 2013.gada 27.septembra spriedumu lietā Nr.SKA-

716/2013).

[12] Pieteicēja ieskatā, Noteikumos Nr.1493 paredzētais atlīdzināmo izdevumu apmērs nav samērīgs.

Kā atzinusi Satversmes tiesa, Zaudējumu atlīdzināšanas likums pieņemts, izpildot Latvijas starptautiskās saistības, kas

izriet no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 7.protokola 3.panta un

citiem starptautiskajiem dokumentiem, un tas neierobežo un nevar ierobežot Satversmes 92.panta trešajā teikumā iekļautās

normas saturu (sk. Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra sprieduma lietā Nr.2001-07-0103 2.punktu).

Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešais teikums noteic personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, tātad tas

negarantē pilnīgu zaudējumu atlīdzību. Savukārt Konvencijas 7.protokola 3.pants noteic, ja kāda persona ar galīgu

spriedumu notiesāta par kriminālnoziegumu un par viņu taisītais spriedums pēc tam tiek atcelts, pamatojoties uz to, ka jauni

vai no jauna atklāti apstākļi neapstrīdami liecina par tiesas kļūdu, tad personai, kura šādas tiesāšanas rezultātā ir saņēmusi

sodu, pienākas likumā vai attiecīgās valsts praksē paredzēta kompensācija.

Atšķirībā no valsts atbildības privāttiesību jomā, valsts atbildība publisko tiesību jomā nav absolūta, tā tiek

ierobežota. Šādam valsts atbildības ierobežojumam ir balansējoša funkcija, jo tiek līdzsvarotas cietušās personas tiesības

uz atlīdzību un sabiedrības tiesības saņemt efektīvu valsts funkciju realizāciju bez papildu nodokļu nastas nodokļu

maksātājiem (ņemot vērā, ka zaudējumu atlīdzība faktiski gulstas uz nodokļu maksātāju pleciem) (sk. I.Gredzena. Valsts

atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā. Rīga, Providus, 2004, 94.lpp.).

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nolīgtā samaksa par advokāta darbu pati par sevi nav uzskatāma par

atbilstīgu atlīdzību. Tomēr gadījumā, ja personas prasītā atlīdzinājuma summa par advokāta palīdzības samaksu pārsniedz

noteikto taksi, tiesai jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos par atbilstīgu atlīdzinājumu ir atzīstama tieši un vienīgi pieteicēja

prasītā summa. Šaubu gadījumā ir jāpārbauda, vai Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 7.punkts atbilst

Satversmes 92.panta trešajam teikumam, proti, vai likuma normā ietvertais atlīdzinājuma apmērs (noteiktā takse par

advokāta palīdzības samaksu) ir atbilstīgs atlīdzinājums un vai minētajā tiesību normā ietvertais atlīdzinājuma ierobežojums

konkrētās lietas apstākļos nepārkāpj samērīguma principu (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 24.aprīļa sprieduma lietā

Nr.SKA-213/2012 9.punktu).

Augstākā tiesa 2013.gada 27.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-716/2013 11.punktā ir norādījusi, ka ar Zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 4.pantu valsts nav paredzējusi pilnīgi visu mantisko zaudējumu atlīdzināšanu privātpersonai, kas

kļūdaini saukta pie kriminālatbildības, bet gan daļu no tiem. No iepriekš minētās atziņas un tiesu prakses izriet, ka

administratīvā procesa kārtībā tiek atlīdzināti tikai noteikta veida zaudējumi, ievērojot „standarta” regulējumu, kas nosaka

„izcenojumu” piemērošanu. Šāda regulējuma mērķis ir vienkāršot zaudējumu atlīdzību par noteikta veida zaudējumiem, bet

ne pilnā apmērā segt visus iespējamos prasījumus.

[13] Izvērtējot konkrētās lietas apstākļus, apgabaltiesa nesaskata samērīguma principa pārkāpumu.

Apgabaltiesa norāda, ka ierobežota zaudējumu atlīdzināšanas kārtība par juridisko palīdzību ir noteikta, balstoties uz

saprātīgiem apsvērumiem, kas vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu un to, lai tiktu nodrošinātas ikviena

tiesības uz advokāta palīdzību. Tas nozīmē, ka, nosakot takses apmēru, ir saskaņotas sabiedrības un indivīda intereses un

apsvērta iespēja takses ietvaros saņemt zvērināta advokāta profesionālu palīdzību. Tādēļ vispārīgi atlīdzinājums takses

apmērā ir atzīstams par atbilstīgu atlīdzinājumu Latvijas Republikas Satversmes 92.panta izpratnē.

Advokāta darbības galvenais pamatprincips ir pirms juridiskās palīdzības sniegšanas noslēgt rakstisku vienošanos ar

klientu par uzņemšanos vest lietu, norādot sniedzamo juridiskās palīdzības veidu, apjomu, un par samaksas apmēru

atbilstoši advokāta pieredzei, zināšanu līmenim un konkurētspējai, kā arī klienta maksātspējai.

Pieteicējs ne pieteikumā, ne arī apelācijas sūdzībā nav pamatojis objektīvu

nepieciešamību maksāt advokātam honorāru konkrētajā apmērā, kas vairākkārt pārsniedz valsts noteikto atlīdzības

apmēru. Apgabaltiesas ieskatā, visupirms pašam pieteicējam ir jāpamato savs arguments, ka par atbilstīgu atlīdzinājumu ir

atzīstama tieši pieteicēja prasītā summa jeb faktiski samaksātais honorārs, paturot prātā nepieciešamību aizsargāt arī

sabiedrības (nodokļu maksātāju) intereses. Tiesa šādu pamatojumu nevar radīt pieteicēja vietā.

Vērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, ciktāl tie izriet no lietas materiāliem, apgabaltiesa nekonstatē, ka pieteicēja lietas

vešanai būtu nepieciešamas īpašas zināšanas, kvalifikācija, pieredze, kas liecinātu par to, ka pieteicējam objektīvi nebija

iespējams samazināt juridiskās palīdzības izdevumu apmēru.

Apgabaltiesas ieskatā, zvērināta advokāta sniegtā juridiskā palīdzība apelācijas instances tiesā (7 stundas) nav

atzīstama par tik sarežģītu un darbietilpīgu darbību, lai par to pieteicējam kopumā atmaksātu 200 latus jeb 284,57 euro.

Turklāt apgabaltiesa vērš pieteicēja uzmanību, ka valsts nodrošina apsūdzētās personas ar juridisko palīdzību

(zvērinātu advokātu). Līdz ar to, ja pieteicējs ir izvēlējies aizstāvi, kas nesniedz valsts nodrošināto juridisko palīdzību,

pieteicējam pašam ir jāsedz izdevumi, kas saistīti ar juridisko palīdzību, un ir jārēķinās ar to, ka nepamatota apcietinājuma

gadījumā nebūs iespējams saņemt ar juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos izdevumus pilnā apjomā.

[15] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 7.punktam

personai ir atlīdzināmi izdevumi par juridisko palīdzību. Tā kā pieteicējs nav iesniedzis samaksu apliecinošus dokumentus,

kas pierāda samaksas veikšanas faktu zvērinātam advokātam E.Treijam par sniegto juridisko palīdzību, apgabaltiesa atzīst,

ka nav konstatējami priekšnoteikumi labvēlīgāka administratīvā akta izdošanai šajā daļā.

Apgabaltiesa norāda, ka krimināllietā /lietas numurs/ esošais zvērināta advokāta E.Treija 2011.gada 31.oktobrī,

pamatojoties uz vienošanos Nr.404, izrakstītais orderis Nr.30297, ar uzdevumu piedalīties drošības līdzekļa piemērošanā

pieteicējam policijā un tiesā, apliecina, ka starp pieteicēju un zvērinātu advokātu E.Treiju bija noslēgta savstarpēja

vienošanās par juridiskās palīdzības sniegšanu (lietas 67.lapa (krimināllietas /lietas numurs/ 166.lapa)). Tomēr tas ir

nepietiekami, lai ministrija un apgabaltiesa atzītu, ka pieteicējam ir atmaksājami zaudējumi, kas saistīti ar juridiskās

palīdzības sniegšanu. Turklāt, kā izriet no lietas materiāliem, pieteicējs nav norādījis, kādā apmērā minētie zaudējumi ir

atlīdzināmi par zvērināta advokāta E.Treija sniegto juridisko palīdzību. Ja pieteicējs ir veicis samaksu zvērinātam advokātam

E.Treijam par juridisko palīdzību bez attaisnojuma dokumentiem, tad pieteicējam jārēķinās ar to, ka viņš nevarēs pierādīt

samaksas veikšanas faktu un prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas radušies saistībā ar juridisko palīdzību.

[17] Pieteicējs apelācijas sūdzībā ir norādījis, ka bez pienācīga novērtējuma ir palikuši pieteicēja papildu zaudējumus

apliecinošie dokumenti, proti, izraksti no Rīgas Centrālcietuma personīgā konta /konta numurs/ par laika periodu no

2011.gada 1.novembra līdz 2013.gada 23.augustam, no kuriem redzami pieteicēja ieņēmumi un izdevumi apcietinājuma

laikā.

Apgabaltiesa konstatē, ka lietas materiālos atrodas personu (/pers. C/, /pers. D/, /pers. E/, /pers. F/, /pers. G/, /pers.

H/, /pers. J/, /pers. I/ un /pers. K/), kuras ir veikušas pārskaitījumus uz pieteicēja Rīgas Centrālcietuma personīgo

ko ntu /konta numurs/ laika periodā no 2011.gada 1.novembra lī d z 2013.gada 23.augustam (lietas 49.-58.lapa),

apliecinājumi, ka viņi ir aizdevuši pieteicējam pārskaitītos naudas līdzekļus.

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmā daļa noteic, kādi zaudējumi personai ir atlīdzināmi, ievērojot šā likuma

2. un 3.pantā minētos nosacījumus:

1) nesaņemtā darba samaksa, ja darba attiecības nodibinātas un darbinieka pienākumu izpilde uzsākta, pirms šajā

likumā minētajos gadījumos personai atņemta iespēja turpināt to pildīšanu;

2) nesaņemtie pabalsti un stipendijas;

3) ar tiesas spriedumu konfiscētās mantas pilna vērtība vai konfiscētajai mantai nodarīto zaudējumu vērtība, ja

konfiscēto mantu nav iespējams atdot pilnībā vai tās vērtība samazinājusies konfiskācijas rezultātā;

4) pirmstiesas izmeklēšanas laikā izņemto priekšmetu pilna vērtība vai izņemtajiem priekšmetiem nodarīto zaudējumu

vērtība, ja izņemtos priekšmetus nav iespējams atdot pilnībā vai to vērtība samazinājusies izņemšanas rezultātā;

5) citas personai piederošas mantas pilna vērtība vai tai nodarīto zaudējumu vērtība, ja manta gājusi bojā pilnībā vai

tās vērtība samazinājusies sakarā ar to, ka personai, atrodoties brīvības atņemšanas vietās, bijusi liegta iespēja pienācīgi

rūpēties par savas mantas saglabāšanu un nav tikusi nodrošināta personas mantas aizsardzība. Netiek atlīdzināts mantas

dabiskais nolietojums;

6) naudas sods un visas naudas summas, kas no personas piedzītas, izpildot tiesas spriedumu;

7) izdevumi par juridisko palīdzību, ko sniedzis zvērināts advokāts, bet ne vairāk kā noteiktās takses apjomā;

8) negūtie ienākumi (peļņa) no likumīgas uzņēmējdarbības, uzņēmuma līgumiem un citas saimnieciskās darbības tādā

apjomā, kas nepārsniedz personas vidējos gada ienākumus, kādi uzrādīti Valsts ieņēmumu dienesta izdotajā izziņā par

personas pēdējā taksācijas gada ienākumu apjomu, par kuru nomaksāti nodokļi, bet ne vairāk kā 7200 euro apmērā par

katru pilnu vai nepilnu gadu.

Tātad no minētās tiesību normas satura neizriet, ka personai atlīdzināmi zaudējumi, kas viņai, esot nepamatotā

apcietinājumā, radušies, pēc saviem ieskatiem aizņemoties finanšu līdzekļus preču iegādei cietuma veikalā.

[18] Izvērtējot šā sprieduma 6.7.punktā pieteicēja minēto argumentu, apgabaltiesa norāda turpmāko.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumu Nr.1022 ,,Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un

sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām” 3.pielikumu katrai apcietinājumā turētai personai ir tiesības uz vienu

zobu suku 12 mēnešu periodā, 50 g zobu pastas mēnesī, 1 tualetes papīra rulli mēnesī, 100 g saimniecības ziepēm mēnesī

un 50 g tualetes ziepēm mēnesī. Tādējādi pieteicēja norādītais, ka tiesību normas tikai formāli paredz personas higiēnas

prasību ievērošanu, neparedzot nodrošināšanu ar higiēnas precēm, nav pamatots.

Tāpat minēto noteikumu 1.pielikums noteic ieslodzīto personu dienas uztura normas.

Vērtējot ieslodzījumā esošo personu uztura pietiekamību 2010.gada 9.marta spriedumā lietā Nr.2009-69-03,

Satversmes tiesa secināja, ka ieslodzītajām personām kopumā uztura pamatnorma ir pietiekama un nerada veselības

apdraudējumu. Tomēr atsevišķas minerālvielas un vitamīnus tā nenodrošina atbilstoši ,,Ieteicamās enerģijas un uzturvielu

d evas Latvijas iedzīvotājiem”, kas apstiprinātas ar Veselības ministrijas 2008.gada 15.oktobra rīkojumu Nr.174,

norādītajam.

Lai nodrošinātu ieslodzījumā esošo personu uztura atbilstību minētajām ieteicamajām uztura devām un uztura atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 111.pantam, ar Ministru kabineta 2010.gada 25.maija noteikumiem Nr.483 ,,Grozījums

Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumos Nr.1022 ,,Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves

vajadzību materiālā nodrošinājuma normām” mainītas ieslodzītās personas uztura normas.

Tā kā kopš 2010.gada 18.jūnija ieslodzījumā esošajām personām uzturs, tai skaitā cilvēkam nepieciešamās

minerālvielas un vitamīni, tiek nodrošināts atbilstoši minētajām ieteicamajām enerģijas un uzturvielu devām, pieteicēja

norādītais par nepietiekamo uzturu esot apcietinājumā, nav pamatots.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu Tieslietu ministrijai

pieņemt lēmumu, ar kuru atlīdzinātu /pers. A/ zaudējumus pilnā apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente S.Kanenberga

Tiesneses D.Makarova

I.Višķere