Labor dispute dismissed: employer not liable for dismissal compensation despite alleged discrimination and stress claims.

Lietas arhīva Nr. C-1072-21/24

ECLI:LV:RPPT:2021:0317.C68337120.3.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2021. gada 17. martā

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa šādā sastāvā:

tiesnese E. Stelte-Auziņa

rakstveida procesā izskatīja civillietu /pers. A/ vienkāršotās procedūras prasībā pret /arodbiedrība B/ par naudas piedziņu.

Aprakstošā daļa

/pers. A/ (turpmāk - prasītāja) 2020. gada 15. jūnijā cēla Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā prasību vienkāršotajā procedūrā pret /arodbiedrība B/

(turpmāk - atbildētāja) par naudas piedziņu.

Pamatojoties uz Darba likuma 122. panta otro daļu, prasītāja lūdz piedzīt no atbildētājas atlaišanas pabalstu 717,08 euro.

Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītāja uzteikumu darba devējam pamatoja ar

Darba likuma 100. panta piekto daļu un 112. panta otro daļu. Darba devējs 2020. gada 2. aprīļa rīkojumu Nr.06 pamatoja ar Darba likuma 100. panta

piekto daļu un 128. panta pirmo daļu.

Prasītāja uzskata, ka, ja darba devējs 2020. gada 2. aprīļa rīkojumu Nr. 06 arī pamato ar Darba likuma 100. panta piekto daļu, tad tas ir atzinis

prasītājas 2020. gada 1. aprīļa uzteikumā minēto iemeslu par svarīgu, taču nav paredzējis izmaksāt prasītājai atlaišanas pabalstu.

Darba devējs nav cēlis prasību tiesā par prasītājas uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu.

Prasītāja uzskata, ka pret viņu darba devējs nenodrošināja darba aizsardzības prasību ievērošanu - prasītājai netika nodrošinātas tiesības uz

obligātu veselības pārbaudi, šādu situāciju no darba devēja puses uzskata par divkosību, jo prasītājai, kā juristei, bija jāaizstāv citi, bet pašai jāpaliek

neaizsargātai. Attiecībā uz prasītāju bija nelojāla, aizskaroša un naidīga attieksme no arodbiedrības padomes locekļa /pers. C/. Darba devēja pienākums

bija šādas situācijas kontrolēt un novērst. Attiecībā uz viņu bija nelojāla attieksme no biroja darbinieces /pers. D/, kura nosūtītajā īsziņā kritizēja prasītājas

attieksmi prasītājas darbnespējas periodā, kritizēja prasītājas veselības stāvokli. Uzskata, ka darbnespēja aizsargā darbinieku no situācijas, kad

darbiniekam jādodas uz darbu, apdraudot sevi un apkārtējos. Prasītājas darbnespējas laikā darba devējs neveica darbības, lai prasītājas darba

pienākumus novirzītu izpildīt citam darbiniekam. Darba devējs prasītājas darbnespējas periodā lūdza prasītāju konsultēt un rakstīt vēstules. Darba devējs

2020. gada 4. martā saistībā ar prasītājas veselības stāvokli iesniedza sūdzību Veselības inspekcijai par prasītājas ģimenes ārsti. Darba devējs ar šādām

darbībām radīja prasītājai psihoemocionālu stresu.

Prasītāja uzskata, ka darba devējs viņu ietekmēja arī emocionāli arī pēc darbnespējas, liedza atvaļinājumu, kurš prasītājai bija

nepieciešams, lai varētu nodrošināt divu bērnu audzināšanu laikā, kad izglītības iestādes bija slēgtas.

Prasītāja norāda, ka ir riska kategorijā saslimšanai ar Covid-19 vīrusa infekciju, bet darba devēja prasība ierasties darbā ir vērtējama kā

necilvēcīgu apstākļu radīšana prasītājai, apdraudot prasītāju un viņas bērnus. 2019. gada novembrī prasītāja vērsusies pie sertificēta psihologa

veikt psiholoģisko izpēti, jo izjuta psihoemocionālo spriedzi un trauksmi, kā rezultātā ir mazinājušās darba spējas un pasliktinājies veselības stāvoklis.

2020. gada 31. jūlijā tiesā saņemti atbildētājas rakstveida paskaidrojumi, kuros prasību neatzīst, uzskata, ka tiesvedība lietā izbeidzama,

pamatojoties uz Civilprocesa likuma

223. panta 2. punktu, jo prasītāja nokavējusi Darba likuma 122. panta otrajā daļā noteikto viena mēneša termiņu prasības celšanai tiesā par atlaišana

pabalsta piedziņu, ja darbinieka darba līguma uzteikums pamatots ar Darba likuma 100. panta piekto daļu.

Atbildētāja paskaidro, ka nekad nav piekritusi, ka prasītājai būtu bijis svarīgs iemesls darba līguma uzteikumam Darba likuma 100. panta

piektās daļas izpratnē. Darba likuma normas neparedz atbildētājas kā darba devējas tiesības apstrīdēt jebkādu darbinieka uzteikumu, par ko ir

izveidojusies stabila judikatūra: 2016. gada 8. decembra spriedums lietā Nr.C20293115, SKC-2672/2016 un 2017. gada 30. augusta spriedums lietā

Nr. C20293115, 1320/2017, kur minēts, ka jautājums par darbinieka uzteikuma pamatotību pēc

Darba likuma 100. panta piektās daļas tiesai jāizvērtē arī tad, kad neesot attiecīgai darba devēja prasībai, darbinieks cēlis prasību par atlaišanas pabalsta

piedziņu. Atbildētāja norāda, ka pretēji tam kā norādīts prasības pieteikumā, par atbildētājas piekrišanu svarīga iemesla pastāvēšanai nevar uzskatīt

apstākli, ka atbildētāja 2020. gada 2. aprīļa rīkojumā Nr. 06 kā darba attiecību izbeigšanas iemeslu ir norādījusi Darba likuma 100. panta piekto daļu, jo

likums atbildētājai neļauj rīkoties citādi, kā vien akceptēt jebkādu darbinieka uzteikumu, jo tiesības to apstrīdēt darba devējam nav.

Atbildētāja norāda, ka tā nekad nav atzinusi prasītājas norādīto uzteikuma iemeslu par svarīgu. Visi maksājumi prasītājai sakarā ar darba

attiecību izbeigšanu prasītājai tika veikti pēdējā darba dienā, 2020. gada 2. aprīlī, ko prasītāja arī neapstrīd. Tātad, nesaņemot atlaišanas pabalstu pēdējā

darba dienā kopā ar visiem citiem maksājumiem, prasītājai nebija nekāda pamata uzskatīt, ka atbildētāja ir piekritusi darba līguma uzteikuma

pamatojumam. Saskaņā ar Darba likuma 112. panta otro daļu darba devējs atlaišanas pabalstu darbiniekam izmaksā tikai tad, ja izpildās abi kumulatīvie

kritēriji: ir darbinieka uzteikums, kas pamatots ar

Darba likuma 100. panta piekto daļu un darba devējs piekrīt, ka darbinieka norādītais uzteikuma iemesls ir svarīgs. Darba devējs nekad nav piekritis, ka

prasītājas norādītie divi uzteikuma iemesli būtu svarīgi, tādēļ atlaišanas pabalsts nav izmaksāts.

Par prasītājas ultimatīvā formā pieprasīto papildus atvaļinājumu, kurā prasītāja faktiski šantažēja atbildētāju, atbildētāja 2020. gada 1. aprīlī

nosūtīja prasītājai atbildi, ka iepriekš,

2020. gada janvārī, sastādot atvaļinājuma grafiku 2020. gadam, ir jau ņēmis vērā prasītājas intereses un, atbilstoši prasītājas interesēm, ir ieplānojis

prasītājai atvaļinājumu attiecīgi

2020. gada jūlijā un oktobrī, norādot, ka attiecīgajā brīdī ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķirt nevar. Atbilstoši Darba likuma 150. panta otrajai

daļai, sastādot atvaļinājuma grafiku, Atbildētāja pēc iespējas ņēma vērā prasītājas vēlmes, līdz ar to apstāklis atvaļinājuma nepiešķiršanai konkrētajā

situācijā nevar tikt uzskatīts par tādu, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, prasītājai neļāva turpināt darba tiesiskās attiecības ar

atbildētāju.

Atbildētāja norāda, ka prasītājai bija iespējams savus darba pienākumus veikt attālināti, kā to darīja pārējie biroja darbinieki, tāpat arī ne

uzteikumā ne arī prasības pieteikumā prasītāja neizvirza pārmetumu atbildētājai, ka tā neizskatīja iespēju prasītājai kā alternatīvu atvaļinājuma

nepiešķiršanai ļaut strādāt attālināti.

Par otru uzteikumā norādīto iemeslu: par darba aizsardzības prasību neievērošanu, nenosūtot prasītāju uz obligāto veselības pārbaudi -

2020. gada 9. aprīlī atbildētāja saņēma Valsts darba inspekcijas (VDI) 2020. gada 9. aprīļa vēstuli Nr. 2020-11-07/2898, kurā VDI informē, ka ir

uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība par iespējamiem darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības prasību pārkāpumiem saistībā ar atbildētājas

un prasītājas tiesiskajām attiecībām. VDI atbildētājai nav piemērojusi administratīvo sodu un saistībā ar prasītājas sūdzību nav izteikusi nekādus

aizrādījumus vai ieteikumus.

Attiecībā par prasībā norādīto atbildētājas darbinieku nelojālo attieksmi pret prasītāju, atbildētāja norāda, ka nevar būt atbildīga par kādu

viedokli, ko kāds biedrs pauž internetā vai publiski kā citādi un no uzteikumam pievienotās Facebook sarakstes nav iespējams secināt, ka tiek runāts par

prasītāju. Atbildētāja ar biroja darbinieci ir pārrunājusi jautājumu un noskaidrots, ka biroja darbiniece par prasītājas attieksmi darbnespējas periodā

paudusi tikai savu viedokli. Pie apstākļiem, ka atbildētājai kļuva zināmi fakti, ka darbnespējas laikā prasītāja vairākās iestādēs lasa lekcijas, kas prasa

lielu garīgu un fizisku piepūli, atbildētājai radās šaubas par darbnespējas lapas pamatotību, tādēļ atbildētāja sniedza sūdzību Veselības inspekcijā, kas

atbildētājas ieskatā nav neētiski, amorāli vai prettiesiski.

Atbildētāja ieskatā nav pamatots prasītājas apgalvojums, ka darbojas sistēma, ka atbildētājas valdes priekšsēdētājs prasītājas

darbnespējas laikā regulāri traucējis prasītāju ar lūgumiem veikt darba pienākumus. No prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem secināms, ka valdes

priekšsēdētājs tikai vienā no e-pastiem, 2020. gada 7. februārī, prasītājai lūdzis telefoniski sazināties ar kādu arodbiedrības biedri, bet 2020. gada 16.

marta e-pasta saraksti savā darbnespējas laikā uzsākusi prasītāja. Atbildētāja norāda, ka prasītāja pie atbildētājas bija nodarbināta ne tikai uz darba

līguma pamata, bet arī uz 2017. gada 1. jūnija uzņēmuma līguma Nr.2 pamata. Uzņēmuma līguma gadījumā darbnespēja pati par sevi nav pietiekams

pamats pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanai, par to jāvienojas atsevišķi. E-pasta sarakste saistībā ar ģenerālvienošanās punktu papildināšanu un par

grozījumiem Ministru kabineta

2020. gada 12. marta rīkojumā Nr.103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” ir par darbiem, kas prasītājai bija jāveic saistībā ar uzņēmuma līguma

1.1. punktu un pašas prasītājas sagatavoto atskaiti par veiktajiem darbiem 2020. gada aprīlī. Līdz ar to šis iemesls nav uzskatāms par svarīgu tūlītējai

uzteikuma iesniegšanai un atlaišanas pabalsta pieprasīšanai.

Uzteikumā prasītāja nav norādījusi, ka 2019. gada novembrī vērsusies pie psihologa saistībā ar kādām problēmām nodarbinātības

attiecībās ar atbildētāju. Uzteikumā aprakstīti notikumi pēc 2019. gada novembra.

2021. gada 4. februārī pusēm paziņots par civillietas izskatīšanu rakstveida procesā un saīsināta sprieduma saņemšanas iespējām Rīgas pilsētas

Pārdaugavas tiesas kancelejā

2021. gada 17. martā.

2021. gada 25. martā prasītāja tiesā iesniegusi lūgumu pilna sprieduma sastādīšanai.

Motīvu daļa

Tiesa, pārbaudījusi vienkāršotās procedūras prasībā izklāstītos apstākļus, novērtējusi tos kopsakarā ar prasības pieteikumam pievienotajiem

rakstveida pierādījumiem, atbildētājas rakstveida paskaidrojumiem un tiem pievienotajiem rakstveida pierādījumiem, atzīst, ka prasība nav pamatota un ir

noraidāma.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. panta pirmo daļu katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 96. panta

piektajai daļai pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

Atbildētājas ieskatā tiesai būtu jāizbeidz lietā tiesvedība, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223. panta 2. punktu, kas noteic, ka tiesa izbeidz

tiesvedību lietā, ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesības. Atbildētāja savu viedokli pamato ar Darba likuma

122. panta otrajā daļā noteikto viena mēneša termiņu prasības celšanai tiesā par atlaišanas pabalsta piedziņu.

Darba likuma 122. panta otrā daļa noteic, ka darbinieks, uzsakot darba līgumu atbilstoši šā likuma 100. panta piektās daļas noteikumiem, var celt

tiesā prasību par atlaišanas pabalsta piedziņu viena mēneša laikā no atlaišanas dienas, ja darba devējs apstrīd darbinieka norādīto svarīgo iemeslu un nav

viņam izmaksājis atlaišanas pabalstu šā likuma 112. pantā noteiktajā apmērā.

Tiesa secina, ka lietā nevar būt strīds par to, ka darba devējs neatzīst darbinieka uzteikumā norādīto svarīgo iemeslu, par ko liecina apstāklis, ka

darba devējs

2020. gada 2. aprīļa rīkojumā Nr.06 par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar prasītāju nav uzdevis izmaksāt atlaišanas pabalstu.

Pamatojoties uz darba devēja 2020. gada 2. aprīļa rīkojumu Nr.06, darba tiesiskās attiecības ar prasītāju izbeigtas 2020. gada 2. aprīlī. Prasītājas

prasība vienkāršotajā procedūrā nosūtīta tiesai ar pasta starpniecību 2020. gada 12. jūnijā. Prasītāja savā 2020. gada 31. jūlija lūgumā tiesai norādījusi,

ka šis prasības pieteikums nav sākotnēji iesniegts prasības pieteikums, bet dokuments, kas sastādīts, novēršot sākotnēji 2020. gada 5. maijā iesniegtajā

dokumentā pieļautos trūkumus. Tiesa, pārbaudījusi TIS pieejamo informāciju, secina, ka sākotnēji prasītāja nosūtījusi tiesai prasības pieteikumu 2020.

gada 5. maijā, kas tiesā reģistrēts

2020. gada 7. maijā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 48. panta pirmo daļu, termiņš, kas skaitāms (..) mēnešos, beidzas termiņa pēdējā mēneša attiecīgajā datumā. Otrā

daļa noteic, ja termiņa pēdējā diena ir sestdiena, svētdiena vai likumā noteikta svētku diena, par termiņa pēdējo dienu skaitāma nākamā darba diena.

Trešā daļa noteic, ka procesuālo darbību, kurai beidzas termiņš, var izpildīt termiņa pēdējā dienā līdz pulksten divdesmit četriem. Ņemot vērā, ka darba

tiesiskās attiecības ar prasītāju izbeigtas 2020. gada 2. aprīlī, prasības tiesā celšanas pēdējā diena būtu 2020. gada 2. maijs. 2020. gada 2. maijs ir

sestdiena, kam seko 3. maijs svētdienā, bet 4. maijs ir svētku diena, līdz ar to prasības tiesā celšanas pēdējā diena ir pirmā darba diena pēc svētku

dienas – 2020. gada 5. maijs, kurā prasītāja ir nosūtījusi tiesai prasības pieteikumu. Līdz ar to tiesa atzīst, ka prasītāja ir ievērojusi Darba likuma 122.

panta otrajā daļā noteikto prasības celšanas termiņu.

Saskaņā ar TIS pieejamo informāciju 2020. gada 5. maijā tiesai nosūtītais prasītājas prasības pieteikums ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas

tiesneša lēmum atstāts bez virzības trūkumu novēršanai līdz 2020. gada 12. jūnijam. Ar 2020. gada 16. jūnija tiesneša lēmumu prasības pieteikums

uzskatīts par neiesniegtu.

Saskaņā ar “Paziņošanas likuma” 8. panta pirmo, otro un trešo daļu, izmantojot pasta pakalpojumus, dokumentu paziņo slēgtā aploksnē, vēstuļu

korespondences veidā. Dokuments, kas paziņots kā vienkāršs pasta sūtījums, uzskatāms par paziņotu astotajā dienā no dienas, kad tas iestādē reģistrēts

kā nosūtāmais dokuments; dokuments, kas paziņots kā ierakstīts pasta sūtījums, uzskatāms par paziņotu septītajā dienā pēc tā nodošanas pastā. Tiesa

konstatē, ka, nenogaidot “Paziņošanas likuma” 8. pantā noteikto termiņu, tiesa atgriezusi prasītājai sākotnēji, ievērojot Darba likuma 122. panta otrajā

daļā noteikto termiņu, iesniegto prasības pieteikumu. Līdz ar to secina, ka prasītāja ir ievērojusi noteikto Darba likuma 122. panta otrajā daļā noteikto

viena mēneša termiņu prasības celšanai, bet atbildētājas iebildumi un lūgums izbeigt lietā tiesvedību nav pamatoti.

Darba likuma 28. panta pirmā daļa noteic, ka darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba līgumu. Saskaņā

ar Darba likuma 28. panta

otro daļu ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs -

maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.

Lietā nav strīds, ka, saskaņā ar starp pusēm 2018. gada 6. augustā noslēgto darba līgumu, prasītāja pieņemta darbā pie atbildētājas par juristu un,

saskaņā ar līguma 1.4.punktu noteikts nepilns darba laiks 20 stundas nedēļā – otrdienās, ceturtdienās no plkst.8:00 līdz 17:00, piektdienās no plkst.8:00

līdz 11:00 ar pusdienu pārtraukumu no plkst.12:00 līdz 12:30, ko pierāda prasības pieteikumam pievienotais darba līgums (lietas lapa 31.- 32.) un

neapstrīd atbildētāja.

Saskaņā ar atbildētājas iesniegto rakstveida pierādījumu (lietas lapa 79.- 82.), starp pusēm 2017. gada 1. jūnijā, ar 2018. gada 29. jūnija un

2019. gada 28. jūnija grozījumiem, noslēgts arī uzņēmuma līgums par pakalpojumu sniegšanu, saskaņā ar kuru atbildētāja uzdod un prasītāja uzņemas

nodrošināt Eiropas Sociālā fonda projekta “Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības sociālā dialoga attīstība labāka tiesiskā regulējuma izstrādē

uzņēmējdarbības vides sakārtošanai” Nr.3.4.2.2/16/I/002 Projekta iesnieguma darbību Nr.2.2., 3.1., 3.3., 3.4., 3.5., 4., 5., 6. un 8.4. aktīvu līdzdalību

un kvalitatīvu realizēšanu. Līgums spēkā līdz

2020. gada 30. jūnijam.

Darba likuma 100. panta piektā daļa noteic, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, neievērojot šajā pantā noteikto uzteikuma

termiņu, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj

turpināt darba tiesiskās attiecības.

Uzteikuma pamatam prasītājas ieskatā svarīgie apstākļi ir: darba devējs nav nodrošinājis darba aizsardzības prasības - prasītājai netika

nodrošinātas tiesības uz obligātu veselības pārbaudi; darba devēja padomes locekļa nelojāla, aizskaroša un naidīga attieksme pret prasītāju; darba devēja

biroja darbinieces nelojāla attieksme pret prasītāju, kura īsziņā prasītājas darbnespējas periodā kritizējusi prasītājas veselības stāvokli un attieksmi pret

darbu; prasītājas darbnespējas laikā darba devējs prasītājas darba pienākumus neuzdeva izpildīt citam darbiniekam, bet lūdza prasītāju konsultēt un

rakstīt vēstules; darba devējs vērsies ar sūdzību Veselības inspekcijā par prasītājas ģimenes ārsti saistībā ar prasītājas darbnespēju; darba devējs pēc

prasītājas darbnespējas ietekmēja prasītāju emocionāli, liedzot atvaļinājumu, lai prasītāja varētu nodrošināt bērnu audzināšanu laikā, kad izglītības

iestādes bija slēgtas; darba devējs ar šādām darbībām radīja prasītājai psihoemocionālu stresu un darba devēja prasība ierasties darbā ir vērtējama kā

necilvēcīgu apstākļu radīšana prasītājai. Prasītāja prasības pieteikumā nav norādījusi datumus un periodus kādos bijuši viņas prasības pieteikumā

norādītie apstākļi.

Saskaņā ar atbildētājas paskaidrojumiem pievienotajiem pierādījumiem prasītājai

2020. gada 31. janvārī izsniegta darbnespējas lapa A un turpināta darbnespējas lapa B līdz

2020. gada 31. martam.

Saskaņā ar atbildētājas iesniegtajiem pierādījumiem: lekciju lasīšana, apliecība par semināra apmeklējumu, tā samaksa, prasītāja

darbnespējas laikā ir pildījusi citus pienākumus (l.l.88.- 92.), līdz ar to tiesa secina, ka atbildētājai bija pamatotas šaubas par prasītājai izsniegtās

darbnespējas lapas tiesiskumu. Līdz ar to atbildētājai bija pamatotas tiesības lūgt Veselības inspekcijai pārbaudīt darbnespējas lapas izsniegšanas

tiesiskumu.

Darba likuma 150. panta pirmā daļa noteic, ka ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba

devēja vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem.

Atbildētāja ir pievienojusi paskaidrojumiem biroja darbinieku atvaļinājumu grafiku 2020. gadam. Līdz ar to tiesa secina, ka atbildētāja ir izpildījusi

Darba likuma 150. panta otrās daļas prasības un atvaļinājuma nepiešķiršana ārpus grafika nav uzskatāma par emocionālu ietekmi. Prasītāja un atbildētāja

bija vienojušās par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu likumā norādītajā kārtībā, ņemot vērā prasītājas preferences, kas norādīts biroja darbinieku

atvaļinājuma grafikā 2020. gadam (lietas 67. lapa). Ņemot vērā minēto, atbildētājai bija pamats atteikt prasītājai nodrošināt ikgadējo atvaļinājumu, kas

iepriekš nav ticis saskaņots.

Atbildētāja ir iesniegusi VDI 2020. gada 9. aprīļa vēstuli Nr.2020-11-07/2898 ar informāciju par administratīvās pārkāpuma lietvedības

uzsākšanu par iespējamiem darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības prasību pārkāpumiem attiecībā uz prasītāju un

2020. gada 5. maijā sniegto atbildi. Lietas iztiesāšanas laikā netika iegūti pierādījumi, ka atbildētājas darbībās konstatēti pārkāpumi un būtu piemērots

administratīvais sods. Līdz ar to tiesa uzskata prasītājas apgalvojumu, ka atbildētāja nav ievērojusi darba aizsardzības prasības, par nepamatotu.

Izvērtējusi prasītājas iesniegtās sarakstes fotokopijas, tiesa secina, ka no tām tiesa nevar izdarīt secinājumu, ka sarakste iegūta no prasītājai

piederošas ierīces un teksts adresēts prasītājai. Līdz ar to, Civilprocesa likuma 94. panta izpratnē, tiesa secina, ka šie pierādījumi nebūtu attiecināmi uz

konkrēti izskatāmo lietu. Bet, ņemot vērā atbildētājas paskaidrojumos norādītās atsauksmes, kurās atbildētāja sarakstē ir identificējusi savus darbiniekus,

tiesa, izvērtējot elektroniskajā sarakstē redzamo tekstu, secina, ka sarakste pauž privātu raksturu un neattiecas uz pušu darba tiesiskajām attiecībām.

Iepazīstoties un izvērtējot prasības pieteikumam pievienoto e-pasta saraksti lietas

20.-28.lpp., daļa no tās saistīta ar prasītājas pienākumu izpildi, pamatojoties uz Uzņēmumu līgumu par pakalpojuma sniegšanu, līdz ar to nav attiecināma

uz konkrēti izskatāmo lietu.

Izvērtējusi atbildētājas valdes priekšsēdētāja /pers. H/ 2020. gada 7. februāra e-pasta saturu (l.l.25.), tiesa secina, ka tas nesatur norādes uz

prasītājai veicamajiem darba pienākumiem. Līdz ar to nav pamatots prasītājas apgalvojums, ka darba devējs prasītājas darbnespējas periodā nenovirzīja

darba uzdevumus citam darbiniekam. No pārējās sarakstes (l.l.26.-28.) izriet, ka tā veikta pēc pašas prasītājas iniciatīvas.

Ņemot vērā minētos secinājumus, tiesa uzskata, ka prasītājas celtā prasība vienkāršotajā procedūrā nav pamatota un ir noraidāma.

Civilprocesa likuma 44. panta trešā daļa noteic, ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu

atbildētājam.

Atbildētājai juridisko palīdzību sniedzis, tai skaitā 2020. gada 31. jūlijā sastādījis paskaidrojumus, ZAB “Sorainen” zvērināts advokāts Andis

Burkevics, ko apliecina paskaidrojumam pievienots advokāta orderis un atbildētājas izsniegta pilnvara. Par juridisko palīdzību ZAB “Sorainen” 2020.

gada 29. jūlijā izrakstījis rēķinu Nr. 1498/20LV 242,00 euro apmērā. Atbildētāja rēķinu samaksājusi 2020. gada 30. jūlijā, maksājuma uzdevums

Nr.486.

Ņemot vērā, to, ka tiesa prasītājas celto prasību noraidījusi, no prasītājas piedzenami atbildētājas labā tās samaksātie ar lietas vešanu saistītie

izdevumi 242,00 euro.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu, prasītājai nosakāms sprieduma labprātīgai izpildei termiņš – 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8., 92. -97., 190., 193., 194., 250 25., 250. 27 pantu, tiesa

n o s p r i e d a:

/pers. A/, personas kods /personas kods/, prasību vienkāršotajā procedūrā pret /arodbiedrība B/, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, par

atlaišanas pabalsta piedziņu noraidīt.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu /arodbiedrība B/, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, ar lietas vešanu saistītos

izdevumus 242,00 euro (divi simti četrdesmit divi euro nulle centu), samaksu veicot /arodbiedrība B/, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, kontā

Nr.LV89UNLA0002000695789 AS SEB banka.

Noteikt sprieduma labprātīgai izpildei termiņu 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu 20 dienu laikā var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijai, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas pilsētas Pārdaugavas

tiesā.

Pilna sprieduma pieejamības datums- 2021. gada 28. jūlijs.

Tiesnese E. Stelte-Auziņa