Court dismissed prisoner's appeal against disciplinary warning and rejected claim for moral damages.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court of Rēzekne dismissed the applicant's request to annul a prison administration decision imposing a disciplinary warning and to award moral damages. The applicant argued the warning was arbitrary because he refused to leave his cell for an exam after already submitting his work, claiming it was based on the warden's subjective view rather than a regime violation. The court found evidence that the applicant failed to comply with the warden's lawful order to leave the cell and determined the warning was proportionate given his history of prior violations. Consequently, the court rejected both the challenge to the disciplinary measure and the separate claim for compensation.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likums 92. pants; Latvijas Sodu izpildes kodeksa 70. pants: The court must assess the proportionality of disciplinary sanctions; a warning is appropriate for a first offense of refusing to leave a cell for an exam when the work is already submitted, and the applicant bears the burden of proving the decision was arbitrary.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
NORAKSTS
Lieta Nr.A420607110
Lietvedības Nr.A01039-11/40
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rēzeknē 2011.gada 3.februārī
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnese S.Pujāte
piedaloties pieteicējam T.G.,
atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu
pārvaldes pārstāvēm I.O. un O.K.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc T.G. pieteikuma
par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2009.gada 31.jūlija lēmuma Nr.1/17-G/2640/2858
atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma Ls 3 000 apmērā atlīdzinājumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ieslodzījuma vietu pārvalde 2009.gada 31.jūlijā pieņēma lēmumu Nr.1/17-
G/2640/2858 (turpmāk arī Lēmums), ar kuru atstāts negrozīts Daugavpils cietuma
priekšnieka 2009.gada 28.maija lēmums par T.G. piemēroto sodu – brīdinājums un
atteikts atlīdzināt morālo kaitējumu Ls 3 000 apmērā (turpmāk arī sākotnējais
lēmums).
[2] Administratīvajā rajona tiesā saņemts T.G. (turpmāk arī pieteicējs)
pieteikums par Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk arī Pārvalde, atbildētāja)
2009.gada 31.jūlija lēmuma Nr.1/17-G/2640/2858 atcelšanu.
Pieteikumā norādīts, ka disciplinārsods pieteicējam piemērots nepamatoti, jo
pieteicējs atteicās iziet no dzīvojamās kameras uz eksāmenu sakarā ar to, ka
eksāmena darbu jau bija uzrakstījis un nodevis, līdz ar to uzskatīja, ka nav nekāda
pamata iet uz skolu. Uzskata, ka tika disciplināri sodīts nevis tāpēc, ka būtu izdarījis
režīma pārkāpumu, bet gan pēc Daugavgrīvas cietuma vienības priekšnieka
vienpersoniska subjektīva viedokļa.
[3] Administratīvajā rajona tiesā saņemts Ieslodzījuma vietu pārvaldes
rakstveida paskaidrojums par pieteikumu. Atbildētāja norāda, ka pieteikums nav
pamatots, paskaidrojot tālāk minēto.
[3.1] No pieteicēja 2009.gada 1.jūnija iesnieguma (Reģ.Nr.G/2640) un
2009.gada 15.jūnija iesnieguma (Reģ.Nr.G/2858) satura Pārvalde konstatēja, ka
pieteicējs faktiski apstrīdēja Daugavgrīvas cietuma priekšnieka 2009.gada 28.maija
lēmumu par soda piemērošanu sakarā ar soda izciešanas režīma pārkāpumu, ar kuru
pieteicējam tika piemērots disciplinārsods - izteikt brīdinājumu. Pieteicējs minētajam
Daugavgrīvas cietuma priekšnieka lēmumam nepiekrita, savu viedokli pamatojot ar
to, ka atteicās iziet no dzīvojamas kameras uz eksāmenu sakarā ar to, ka jau bija
uzrakstījis un nodevis eksāmena darbu. Līdz ar to pieteicējam, viņaprāt, nebija nekāda
pamata iet ārā no dzīvojamas kameras. Tādējādi pieteicējs uzskatīja, ka Daugavgrīvas
cietuma priekšnieks disciplinārsodu piemēroja nepamatoti, nodarot pieteicējam
morālo kaitējumu, kuru pieteicējs lūdza atlīdzināt Ls 3 000 apmērā.
[3.2] Izskatot pieteicēja sūdzību par Daugavgrīvas cietuma priekšnieka
2009.gada 28.maija lēmuma par soda piemērošanu atcelšanu, Pārvalde veica pārbaudi
un pieprasīja no Daugavgrīvas cietuma administrācijas minētas disciplinārlietas
materiālus. Saņemot pieprasītos dokumentus, Pārvalde konstatēja, ka 2009.gada
26.maijā Daugavgrīvas cietuma amatpersona noformēja ziņojumu Nr.l42/D par
ieslodzītā disciplīnas pārkāpumu, kurā norādīts, ka 2009.gada 26.maijā plkst.15.05
pieteicējs atteicās iziet no dzīvojamas kameras Nr./kameras numurs/, lai saskaņā ar
norīkojumu aizvestu pieteicēju uz skolas eksāmenu.
Ar savu rīcību pieteicējs pārkāpa Ministru kabineta 2006.gada 30.maija
noteikumu Nr.423 ,,Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi”
(turpmāk – Noteikumi Nr.423) 44.9.apakšpunkta, kas noteic, ka notiesātajiem ir
pienākums izpildīt brīvības atņemšanas iestādes darbinieku likumīgās prasības,
prasības.
Tādējādi konstatējams, ka pieteicējs neizpildīja Daugavgrīvas cietuma
amatpersonas likumīgo prasību iziet no dzīvojamas kameras, kad saskaņā ar
norīkojumu bija paredzēts ieslodzītos vest uz skolu.
[3.3] Gan 2009.gada 26.maija ziņojumā par ieslodzītā disciplīnas pārkāpumu,
gan 2009.gada 28.maija lēmumā par soda piemērošanu notiesātajam sadaļā
,,Ieslodzīto (notiesāto) paskaidrojums” pieteicējs norādīja, ka atteicās iznākt no
dzīvojamās kameras Nr./kameras numurs/ sakarā ar to, ka pieteicējs jau skolā bija
izpildījis un nodevis uzdevumu. Tātad ar savu klātbūtni pieteicējs, viņaprāt, tikai
traucētu citiem.
[3.4] Latvijas Sodu izpildes kodeksa (turpmāk - Kodekss) 41.panta pirmā daļa
noteic, ka notiesātajiem precīzi un bez ierunām ir jāpilda viņiem noteiktos
pienākumus. Saskaņā ar Noteikumu 44.9.apakšpunktu notiesātajiem ir pienākums
izpildīt brīvības atņemšanas iestādes darbinieku likumīgās prasības.
Ņemot vērā minēto tiesisko regulējumu, Pārvaldes ieskatā notiesātajiem nav
subjektīvo tiesību atteikties iznākt no dzīvojamas kameras, kad to pieprasa brīvības
atņemšanas iestādes amatpersonas. Notiesātajiem jebkurā gadījumā, neatkarīgi no
notiesātā subjektīvajiem apsvērumiem, ir pienākums izpildīt brīvības atņemšanas
iestādes amatpersonas prasību par iznākšanu no dzīvojamas kameras vai citas telpas.
[3.5] No disciplinārlietas materiāliem tika secināts un pierādīts, ka pieteicējs
konkrēti nav izpildījis Daugavgrīvas cietuma administrācijas likumīgo prasību iziet
no dzīvojamas kameras Nr./kameras numurs/. Līdz ar to Pārvalde secināja, ka
pieteicējam piemērotais disciplinārsods ir pamatots.
[3.6] Saskaņā ar Kodeksa 70.panta pirmo daļu, par soda izciešanas režīma
prasību pārkāpšanu notiesātajiem var izteikt brīdinājumu; izteikt rājienu; aizliegt uz
laiku līdz vienam mēnesim pirkt pārtikas produktus un tabakas izstrādājumus brīvības
atņemšanas iestādes veikalā; aizliegt kārtējo telefonsarunu; aizliegt kārtējo satikšanos;
ievietot soda izolatorā līdz 15 diennaktīm. Savukārt no disciplinārlietas materiāliem
konstatēts, ka pieteicējam par izdarīto disciplīnas pārkāpumu tika izteikts
brīdinājums. Pamatojoties uz Kodeksa 70.panta pirmo daļu, tas ir vieglākais sods, ko
notiesātajiem var piemērot par soda izciešanas režīma pārkāpumu, neskatoties uz to,
ka saskaņā ar Kodeksa 70.panta ceturtās daļas 6.punktu atteikums izpildīt brīvības
atņemšanas iestādes amatpersonas likumīgo prasību ir uzskatāms par rupju soda
izciešanas režīma pārkāpumu un par kuru, saskaņā ar Kodeksa 70.panta trešo daļu,
notiesāto var ievietot soda izolatorā.
Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī to, ka pieteicējam uz disciplīnas
pārkāpuma brīdi spēkā bija pieci disciplinārsodi par dažādiem soda izciešanas režīma
pārkāpumiem, Pārvalde nonāca pie secinājuma, ka piemērotais disciplinārsods ir
samērīgs izdarītajam pārkāpumam.
Tādējādi Pārvalde ar 2009.gada 31.jūlija lēmumu Nr.1/17-G/2640/2858
nolēma atstāt Daugavgrīvas cietuma priekšnieka 2009.gada 28.maija lēmumu par
soda piemērošanu notiesātajam negrozītu, atzīstot to par tiesisku un pamatotu.
[3.7] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums
(turpmāk - Atlīdzināšanas likums), kas reglamentē ar valsts pārvaldes iestādes
nodarīta kaitējuma atlīdzinājuma izmaksas kārtību un apmērus, 1.pants noteic, ka
likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa
likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai
personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar valsts pārvaldes
iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību.
Tādējādi, lai lemtu jautājumu par kaitējuma atlīdzinājumu, vispirms jākonstatē
prettiesiska faktiskā rīcība vai prettiesisks administratīvais akts. Ņemot vērā, ka
Pārvalde atzina Daugavgrīvas cietuma priekšnieka 2009.gada 28.maija lēmumu par
soda piemērošanu notiesātajam par tiesisku un pamatotu, proti, Pārvalde nav
konstatējusi prettiesisku administratīvo aktu, Pārvaldei nebija arī tiesiskā pamata lemt
jautājumu par kaitējuma atlīdzinājumu. Līdz ar to, pieteicējam tika atteikts izdot
administratīvo aktu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu Ls 3 000 apmērā.
[4] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz tajā
norādītajiem motīviem. Papildus paskaidroja, ka dežurants, kuram viņš bija jāved uz
skolu, pēc pieteicēja paskaidrotā, ka uz skolu neies, viņu saprata un aizgāja, ka
nevienu no iepriekš piemērotajiem disciplinārsodiem nav pārsūdzējis, taču šajā
gadījumā uzskata, ka ir sodīts nepamatoti, jo vienības priekšnieks vai augstākstāvošs
priekšnieks vēlas pieteicējam atriebties, jo viņa iesniegumi un sūdzības sagādā
cietuma administrācijai neērtības. Uzskata, ka viņa gods un cieņa ar piemēroto
disciplinārsodu ir pazemota tādā veidā, ka pieteicējā neieklausās, nenovērtē un
neciena viņu.
[5] Atbildētāju pārstāves tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz
Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos tiesai norādīto argumentu pamata. Papildus
paskaidroja, ka pieteicējs ne sākotnējos paskaidrojumos, ne apstrīdēšanas iesniegumā
nav norādījis uz to, ka dežurants pats atteicās viņu izvest no kameras, bet norādīja, ka
ir atteicies iziet no kameras, jo pirms pusdienu pārtraukuma jau bija paspējis nokārtot
eksāmenu, tāpēc uzskatīja, ka viņam nav nepieciešamības doties uz skolu. Izglītības
pasākumi ir iekļauti cietuma dienas kārtībā, bet viens no notiesātā pienākumiem ir
noteiktās dienas kārtības ievērošana un ieslodzījuma vietas darbinieku likumīgo
prasību precīza un bezierunu izpilde. Laikā, kad Daugavgrīvas cietuma amatpersona
izvirzīja pieteicējam likumīgu prasību iziet no kameras, lai piedalītos izglītības
pasākumos, dienas kārtībā šajā laikā bija paredzēti tieši izglītības pasākumi, līdz ar to
amatpersonas prasības iziet no kameras bija likumīgas un pieteicējam nebija objektīva
pamata tām nepakļauties.
Motīvu daļa
[6] Pārbaudījusi lietā esošos materiālus, noklausījusies administratīvā procesa
dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējusi lietā esošos pierādījumus, tiesa atzīst, ka
pieteikums ir nepamatots un ir noraidāms.
[7] Tiesa konstatē, ka ar pārsūdzēto Lēmumu atbildētājs atstājis spēkā
Daugavpils cietuma priekšnieka 2009.gada 28.maija lēmumu par disciplinārsoda
piemērošanu pieteicējam.
Tādējādi tiesai ir jānoskaidro, vai atbildētājs Lēmumu ir pieņēmis pamatoti un
atbilstoši brīvības atņemšanas iestādes iekšējo kārtību regulējošām tiesību normām.
[8] No lietas materiāliem tiesa konstatē šādus faktiskos apstākļus:
[8.1] 2009.gada 26.maijā uzraugs A.T. sastādījis ziņojumu, kas iereģistrēts
2009.gada 26.maijā ar Nr.142/D. Ziņojumā norādīts, ka 2009.gada 26.maijā
plkst.15.05 notiesātais T.G. neizpildīja cietuma administrācijas likumīgās prasības –
atteicās iziet no dzīvojamās kameras uz mācībām kārtot eksāmenu. T.G. pārkāpa
Noteikumu Nr.423 44.9.punkta prasības. Ieslodzītais paskaidroja, ka atteicās iet uz
skolu, jo eksāmenu jau bija nokārtojis.
[8.2] Vienības priekšnieks 2009.gada 27.maijā sagatavoja izziņu par iepriekš
pieļautajiem pārkāpumiem un uzliktajiem disciplinārsodiem, norādot, ka pieteicējam
spēkā ir pieci disciplinārsodi. Pēdējo reizi sodīts 2008.gada 30.jūnijā.
[8.3] 2009.gada 28.maijā Daugavpils cietuma priekšnieks pieņēma lēmumu
par disciplinārsoda piemērošanu pieteicējam. Sākotnējā lēmumā norādīts, ka T.G.
2009.gada 26.maijā plkst.15.05 neizpildīja cietuma administrācijas likumīgās prasības
– atteicās iziet no dzīvojamās kameras, ar ko pārkāpa Noteikumu Nr.423 44.9.punkta
prasības.
Lēmumā par disciplinārsoda piemērošanu pieteicējs paskaidro, ka neredzēja
jēgu iet uz eksāmena otru daļu, tā kā tam nebija sagatavojies. No kameras iziet
neatteicās.
Pieteicējam piemērots disciplinārsods – izteikts brīdinājums.
[8.4] Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicējs to apstrīdēja Ieslodzījuma
vietu pārvaldē. 2009.gada 31.jūlijā Ieslodzījumu vietu pārvalde, izskatot pieteicēja
sūdzību, pieņēma lēmumu Nr.1/17-G/2640/2858, kurā norādīja, ka piemērotais
disciplinārsods ir pamatots un likumīgs, un Daugavpils cietuma priekšnieka
2009.gada 28.maija lēmumu atstāja negrozītu un atteica atlīdzināt morālo kaitējumu
Ls 3 000 apmērā, tā kā netika konstatēta prettiesiska faktiskā rīcība vai prettiesisks
administratīvais akts.
[9] Kodeksa 71.panta ceturtajā daļā ir teikts, ka uzlikto sodu izpilda
nekavējoties, savukārt šī panta piektā daļa noteic, ka sūdzības iesniegšana neaptur
soda izpildi.
Ņemot vērā augstāk minēto, tiesa konstatē, ka pieņemtais sākotnējais lēmums
par disciplinārsoda piemērošanu ir spēku zaudējis administratīvais akts, jo tas jau ir
izpildīts, proti, brīdinājums ir izteikts.
Tiesa konstatē, ka savā pieteikumā pieteicējs ir ietvēris prasījumu par lēmuma
par disciplinārsodu piemērošanu atcelšanu. Ņemot vērā faktu, ka tiesa nevar atcelt
lēmumu, kas jau ir izpildīts, tiesa uzskata, ka ir pamats izvērtēt lēmuma par
disciplinārsoda piemērošanu tiesiskumu.
[10] Saskaņā ar Kodeksa 9.pantu personām, kuras izcieš sodu, ir likumos
noteiktie pienākumi un tiesības ar ierobežojumiem, ko likumi paredz notiesātajiem,
kā arī ar tādiem ierobežojumiem, kas izriet no tiesas sprieduma un režīma, kādu
attiecīgā soda veida izciešanai nosaka šis kodekss. Kodeksa 41.panta pirmajā daļā
noteikts – režīma pamatnoteikumi brīvības atņemšanas iestādēs uzliek pienākumu
notiesātajiem bez ierunām precīzi izpildīt viņiem noteiktos pienākumus. No šīs
tiesību normas izriet tieša prasība notiesātajiem īpaši ievērot režīma noteikumus, kas
paredzēti Kodeksā, Noteikumos Nr.423 un brīvības atņemšanas iestāžu priekšnieka
izdotajos iekšējos normatīvos aktus. No minētajām tiesību normām ir secināms, ka
notiesātajiem brīvības atņemšanas iestādēs ir noteikts īpašs režīms, kura
nodrošināšanas viena no pamatprasībām ir notiesātajiem noteikto pienākumu precīza
un bezierunu izpilde.
Tādējādi tiesai ir jānoskaidro vai pieteicējs ar savu rīcību ir vai nav izpildījis
viņam noteiktos pienākumus.
[11] Daugavpils cietuma uzrauga 2009.gada 26.maijā sastādītajā ziņojumā par
ieslodzītā disciplīnas pārkāpumu konstatēts, ka pieteicējs pārkāpis Noteikumu Nr.423
44.9.punkta prasības.
Noteikumu Nr.423 44.9.punkts noteic, ka notiesātajiem ir pienākums izpildīt
brīvības atņemšanas iestādes darbinieku likumīgās prasības.
Saskaņā ar Kodeksa 70.panta pirmās daļas 1.punktu par 2009.gada 26.maijā
sastādītajā ziņojumā norādīto ieslodzītā disciplīnas pārkāpumu pieteicējam piemērots
disciplinārsods – izteikts brīdinājums.
[12] Lietā nepastāv strīds par to, ka pieteicējs ziņojumā norādītajā laikā
atradās dzīvojamā kamerā Nr./kameras numurs/ un atteicās iziet no kameras uz
mācībām. Lietā pastāv strīds par to, vai, piemērojot disciplinārsodu, iestāde ir
objektīvi izvērtējusi lietas apstākļus, proti, ka pieteicējs atteicās iziet uz mācībām
nevis atteicās iziet no kameras, un tādējādi vai piemērotais disciplinārsods ir
atzīstams par pamatotu un likumīgu.
[13] Pieteicējs, sniedzot sākotnējo paskaidrojumu pēc ziņojuma par ieslodzītā
disciplīnas pārkāpumu sastādīšanas, nekādus paskaidrojumus par to, ka dežurants
viņu uzklausījis un sapratis, ka pieteicējam nav jāiet uz mācībām, jo eksāmenu viņš ir
nokārtojis, nelika iziet no kameras, tikai paskaidroja, ka eksāmenu ir nokārtojis, tāpēc
neredz jēgu iet uz mācībām, turklāt izglītojošie pasākumi nav apmeklējami piespiedu
kārtā. Lēmumā par disciplinārsoda piemērošanu pieteicējs norāda uz apstākli, ka
neredzēja jēgu iet uz eksāmena otru daļu, jo nebija tam sagatavojies. Savukārt
pieteikumā pieteicējs norāda, ka dežurants, kurš ieslodzītos ved uz mācībām, atļāva
viņam neiziet no kameras, jo saprata, ka pieteicējam nav nepieciešams iet uz
mācībām, tā kā eksāmenu viņš jau ir nokārtojis. Norāda, ka disciplināri sodīts nevis
tāpēc, ka ir izdarījis kādu pārkāpumu, bet tāpēc, ka cietuma administrācija vēlas
viņam atriebties, jo viņš rakstot sūdzības sagādā neērtības cietuma administrācijai. Uz
šādiem apstākļiem pieteicējs norādīja arī tiesas sēdē.
Atbildētājas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka pieteicējs par pieteikumā
norādītajiem apstākļiem, ka dežurants atļāva viņam neiziet no kameras ne savos
sākotnējos paskaidrojumos, ne apstrīdēšanas iesniegumā nav norādījis. Turklāt
izglītības pasākumi ir iekļauti cietuma dienas kārtībā, bet viens no notiesātā
pienākumiem ir noteiktās dienas kārtības ievērošana un ieslodzījuma vietas
darbinieku likumīgo prasību precīza un bezierunu izpilde. Konkrētajā gadījumā laikā,
kad Daugavgrīvas cietuma amatpersona izvirzīja pieteicējam likumīgu prasību iziet
no kameras, lai piedalītos izglītības pasākumos, dienas kārtībā bija paredzēti tieši
izglītības pasākumi, līdz ar to amatpersonas prasības iziet no kameras bija likumīgas
un pieteicējam nebija objektīva pamata tām nepakļauties. Ieslodzītais tiek iesaistīts
izglītības pasākumos pēc ieslodzītā iesnieguma, bet pēc iesaistīšanās izglītības
pasākumos ieslodzītajam ir pienākums ievērot dienas kārtību un piedalīties šajos
pasākumos.
Izvērtējot augstāk minētos apstākļus, tiesa neatrod pamatu, lai apšaubītu
atbildētājas sniegto ziņu patiesumu, bet pieteicēja paskaidrojumus tiesas sēdē un
paskaidrojumu, kas sniegts pieteikumā, ka dežurants atļāva viņam neiziet no kameras
vērtē kritiski, jo pieteicējs ir ieinteresēts panākt sev labvēlīgu iznākumu, proti, lai
netiktu disciplināri sodīts. Tā kā pieteicējs ne sākotnējā paskaidrojumā uzreiz pēc
ziņojuma sastādīšanas, ne lēmumā par disciplinārsoda piemērošanu, ne apstrīdēšanas
iesniegumos nav norādījis uz šādiem apstākļiem, secināms, ka pieteicējs nepamatoti
atteicies izpildīt cietuma amatpersonu likumīgās prasības, jo pieteicējs atzīst, ka no
kameras neizgāja. Turklāt tiesai rodas pamatotas šaubas, ka sākotnēji dežurants
atļāva pieteicējam neiziet no kameras, bet vēlāk par šo pārkāpumu uzrakstīja
ziņojumu, turklāt pieteicējs nenorādīja, ka viņam būtu konflikts ar dežurantu, kurš tad
būtu ieinteresēts pieteicēju aprunāt.
Tiesas ieskatā nav pamatots pieteicēja apgalvojums, ka viņš ticis disciplināri
sodīts tāpēc, ka cietuma administrācija, konkrēti, vienības priekšnieks vēlas viņam
atriebties. Kā konstatējams no lietas materiāliem, tieši vienības priekšnieks ir izteicis
priekšlikumu pieteicēju konkrētajā gadījumā nesodīt, jo ar notiesāto ir veikta
profilaktiska saruna un tāpēc viņš uzskata, ka ziņojums sastādīts nepamatoti. Turklāt
pieteicējs savos paskaidrojumos nav konsekvents, proti, gan apstrīdēšanas
iesniegumos, gan pieteikumā tiesai pieteicējs norāda uz vienības priekšnieka
ieinteresētību viņu sodīt nepamatoti, bet tiesas sēdē pieteicējs norādīja, ka nepamatoti
viņu sodīt ir ieinteresēts augstākstāvošs priekšnieks.
Tiesa piekrīt atbildētājas viedoklim, ka notiesātajiem nav subjektīvo tiesību
atteikties iziet no dzīvojamas kameras, kad to pieprasa cietuma amatpersonas.
Notiesātajiem jebkurā gadījumā, neatkarīgi no notiesātā subjektīvajiem apsvērumiem,
ir pienākums izpildīt brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas prasību par
iznākšanu no dzīvojamās kameras vai citas telpas.
Tiesa atzīst, ka izskatāmajā gadījumā ar disciplinārlietas materiāliem ir
pierādīts, ka pieteicējs nav izpildījis Daugavgrīvas cietuma amatpersonas likumīgo
prasību iziet no dzīvojamas kameras.
[14] Izvērtējot piemērotā disciplinārsoda lietderību, tiesa secina, ka
pieteicējam par 2009.gada 26.maijā konstatēto pārkāpumu, neskatoties uz to, ka
saskaņā ar Kodeksa 70.panta ceturtās daļas 6.punktu atteikums izpildīt brīvības
atņemšanas iestādes amatpersonas likumīgo prasību ir uzskatāms par rupju soda
izciešanas režīma pārkāpumu, ka pieteicējas arī iepriekš pieļāvis režīma pārkāpumus,
ka pieci disciplinārsodi ir spēkā, saskaņā ar Kodeksa 70.panta pirmās daļas 1.punktu
ir piemērots pēc smaguma pakāpes vieglākais sods – izteikts brīdinājums.
Ievērojot minēto, tiesa secina, ka, pieņemot lēmumu ir veikti lietderības
apsvērumi un pieteicējam sods piemērots atbilstoši un ir samērīgs ar izdarīto
pārkāpumu.
[15] Ievērojot spriedumā norādīto, tiesa atzīst, ka lēmums par pieteicēja
saukšanu pie disciplināratbildības ir pamatots un tiesisks, tādējādi pieteikums daļā par
Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka 2009.gada 31.jūlija lēmuma Nr.1/17-
G/2640/2858 atzīšanu par prettiesisku ir noraidāms.
[16] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt
atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī
morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko
rīcību.
Ievērojot, ka tiesa atzina, ka lēmums par pieteicēja saukšanu pie
disciplināratbildības ir pamatots un tiesisks, tādējādi pieteikums daļā par Ieslodzījuma
vietu pārvaldes priekšnieka 2009.gada 31.jūlija lēmuma Nr.1/17-G/2640/2858
atzīšanu par prettiesisku ir noraidāms, līdz ar to noraidāms ir arī pieteicēja prasījums
daļā par kaitējuma atlīdzinājumu.
[17] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 124.panta pirmajai daļai par
pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā maksā valsts nodevu Ls 20 apmērā. Savukārt
Administratīvā procesa likuma 126.panta trešā daļa noteic, ja pieteicējs no valsts
nodevas samaksas ar tiesas lēmumu bijis pilnīgi vai daļēji atbrīvots, pieteikuma
noraidīšanas gadījumā pieteicējam ir pienākums atmaksāt valstij valsts nodevu pilnā
apmērā triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā (..).
Ar tiesneses 2009.gada 28.septembra lēmumu pieteicējs daļēji atbrīvots no
valsts nodevas samaksas par pieteikuma iesniegšanu tiesā, samazinot valsts nodevas
apmēru līdz Ls 10. Ievērojot, ka pieteikums tiek noraidīts, pieteicējam ir uzliekams
pienākums atmaksāt valsts nodevu Ls 10 apmērā.
Rezolutīvā daļa
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta trešo daļu, 246.-
251.pantu, Latvijas Sodu izpildes kodeksa 71.panta piekto daļu tiesa
nosprieda:
noraidīt T.G. pieteikumu par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2009.gada 31.jūlija
lēmuma Nr.1/17-G/2640/2858 atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma Ls 3 000
apmērā atlīdzinājumu.
Uzlikt pienākumu T.G. atmaksāt valstij valsts nodevu Ls 10 /desmit latu/
apmērā triju mēnešu laikā no sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.
Spriedums nav pārsūdzams.
Tiesnese /paraksts/ S.Pujāte
NORAKSTS PAREIZS
Administratīvās rajona tiesas
tiesnese S.Pujāte
Rēzeknē, 2011.gada 3.februārī