Legislator Case Law & Legislation
A420607110 / A42-01039-11 AI generated

Court dismissed prisoner's appeal against disciplinary warning and rejected claim for moral damages.

Case Number A420607110 / A42-01039-11
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative Regional Court of Rēzekne dismissed the applicant's request to annul a prison administration decision imposing a disciplinary warning and to award moral damages. The applicant argued the warning was arbitrary because he refused to leave his cell for an exam after already submitting his work, claiming it was based on the warden's subjective view rather than a regime violation. The court found evidence that the applicant failed to comply with the warden's lawful order to leave the cell and determined the warning was proportionate given his history of prior violations. Consequently, the court rejected both the challenge to the disciplinary measure and the separate claim for compensation.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likums 92. pants; Latvijas Sodu izpildes kodeksa 70. pants: The court must assess the proportionality of disciplinary sanctions; a warning is appropriate for a first offense of refusing to leave a cell for an exam when the work is already submitted, and the applicant bears the burden of proving the decision was arbitrary.

Keywords

AI generated
disciplinary sanction prison regime violation moral damages proportionality assessment administrative appeal disciplinary warning burden of proof

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likums 92. pants
Administratīvā procesa likums 124. pants
Administratīvā procesa likums 126. pants
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 70. pants
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 71. pants
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

NORAKSTS

Lieta Nr.A420607110

Lietvedības Nr.A01039-11/40

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rēzeknē 2011.gada 3.februārī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese S.Pujāte

piedaloties pieteicējam T.G.,

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu

pārvaldes pārstāvēm I.O. un O.K.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc T.G. pieteikuma

par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2009.gada 31.jūlija lēmuma Nr.1/17-G/2640/2858

atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma Ls 3 000 apmērā atlīdzinājumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ieslodzījuma vietu pārvalde 2009.gada 31.jūlijā pieņēma lēmumu Nr.1/17-

G/2640/2858 (turpmāk arī Lēmums), ar kuru atstāts negrozīts Daugavpils cietuma

priekšnieka 2009.gada 28.maija lēmums par T.G. piemēroto sodu – brīdinājums un

atteikts atlīdzināt morālo kaitējumu Ls 3 000 apmērā (turpmāk arī sākotnējais

lēmums).

[2] Administratīvajā rajona tiesā saņemts T.G. (turpmāk arī pieteicējs)

pieteikums par Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk arī Pārvalde, atbildētāja)

2009.gada 31.jūlija lēmuma Nr.1/17-G/2640/2858 atcelšanu.

Pieteikumā norādīts, ka disciplinārsods pieteicējam piemērots nepamatoti, jo

pieteicējs atteicās iziet no dzīvojamās kameras uz eksāmenu sakarā ar to, ka

eksāmena darbu jau bija uzrakstījis un nodevis, līdz ar to uzskatīja, ka nav nekāda

pamata iet uz skolu. Uzskata, ka tika disciplināri sodīts nevis tāpēc, ka būtu izdarījis

režīma pārkāpumu, bet gan pēc Daugavgrīvas cietuma vienības priekšnieka

vienpersoniska subjektīva viedokļa.

[3] Administratīvajā rajona tiesā saņemts Ieslodzījuma vietu pārvaldes

rakstveida paskaidrojums par pieteikumu. Atbildētāja norāda, ka pieteikums nav

pamatots, paskaidrojot tālāk minēto.

[3.1] No pieteicēja 2009.gada 1.jūnija iesnieguma (Reģ.Nr.G/2640) un

2009.gada 15.jūnija iesnieguma (Reģ.Nr.G/2858) satura Pārvalde konstatēja, ka

pieteicējs faktiski apstrīdēja Daugavgrīvas cietuma priekšnieka 2009.gada 28.maija

lēmumu par soda piemērošanu sakarā ar soda izciešanas režīma pārkāpumu, ar kuru

pieteicējam tika piemērots disciplinārsods - izteikt brīdinājumu. Pieteicējs minētajam

Daugavgrīvas cietuma priekšnieka lēmumam nepiekrita, savu viedokli pamatojot ar

to, ka atteicās iziet no dzīvojamas kameras uz eksāmenu sakarā ar to, ka jau bija

uzrakstījis un nodevis eksāmena darbu. Līdz ar to pieteicējam, viņaprāt, nebija nekāda

pamata iet ārā no dzīvojamas kameras. Tādējādi pieteicējs uzskatīja, ka Daugavgrīvas

cietuma priekšnieks disciplinārsodu piemēroja nepamatoti, nodarot pieteicējam

morālo kaitējumu, kuru pieteicējs lūdza atlīdzināt Ls 3 000 apmērā.

[3.2] Izskatot pieteicēja sūdzību par Daugavgrīvas cietuma priekšnieka

2009.gada 28.maija lēmuma par soda piemērošanu atcelšanu, Pārvalde veica pārbaudi

un pieprasīja no Daugavgrīvas cietuma administrācijas minētas disciplinārlietas

materiālus. Saņemot pieprasītos dokumentus, Pārvalde konstatēja, ka 2009.gada

26.maijā Daugavgrīvas cietuma amatpersona noformēja ziņojumu Nr.l42/D par

ieslodzītā disciplīnas pārkāpumu, kurā norādīts, ka 2009.gada 26.maijā plkst.15.05

pieteicējs atteicās iziet no dzīvojamas kameras Nr./kameras numurs/, lai saskaņā ar

norīkojumu aizvestu pieteicēju uz skolas eksāmenu.

Ar savu rīcību pieteicējs pārkāpa Ministru kabineta 2006.gada 30.maija

noteikumu Nr.423 ,,Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi”

(turpmāk – Noteikumi Nr.423) 44.9.apakšpunkta, kas noteic, ka notiesātajiem ir

pienākums izpildīt brīvības atņemšanas iestādes darbinieku likumīgās prasības,

prasības.

Tādējādi konstatējams, ka pieteicējs neizpildīja Daugavgrīvas cietuma

amatpersonas likumīgo prasību iziet no dzīvojamas kameras, kad saskaņā ar

norīkojumu bija paredzēts ieslodzītos vest uz skolu.

[3.3] Gan 2009.gada 26.maija ziņojumā par ieslodzītā disciplīnas pārkāpumu,

gan 2009.gada 28.maija lēmumā par soda piemērošanu notiesātajam sadaļā

,,Ieslodzīto (notiesāto) paskaidrojums” pieteicējs norādīja, ka atteicās iznākt no

dzīvojamās kameras Nr./kameras numurs/ sakarā ar to, ka pieteicējs jau skolā bija

izpildījis un nodevis uzdevumu. Tātad ar savu klātbūtni pieteicējs, viņaprāt, tikai

traucētu citiem.

[3.4] Latvijas Sodu izpildes kodeksa (turpmāk - Kodekss) 41.panta pirmā daļa

noteic, ka notiesātajiem precīzi un bez ierunām ir jāpilda viņiem noteiktos

pienākumus. Saskaņā ar Noteikumu 44.9.apakšpunktu notiesātajiem ir pienākums

izpildīt brīvības atņemšanas iestādes darbinieku likumīgās prasības.

Ņemot vērā minēto tiesisko regulējumu, Pārvaldes ieskatā notiesātajiem nav

subjektīvo tiesību atteikties iznākt no dzīvojamas kameras, kad to pieprasa brīvības

atņemšanas iestādes amatpersonas. Notiesātajiem jebkurā gadījumā, neatkarīgi no

notiesātā subjektīvajiem apsvērumiem, ir pienākums izpildīt brīvības atņemšanas

iestādes amatpersonas prasību par iznākšanu no dzīvojamas kameras vai citas telpas.

[3.5] No disciplinārlietas materiāliem tika secināts un pierādīts, ka pieteicējs

konkrēti nav izpildījis Daugavgrīvas cietuma administrācijas likumīgo prasību iziet

no dzīvojamas kameras Nr./kameras numurs/. Līdz ar to Pārvalde secināja, ka

pieteicējam piemērotais disciplinārsods ir pamatots.

[3.6] Saskaņā ar Kodeksa 70.panta pirmo daļu, par soda izciešanas režīma

prasību pārkāpšanu notiesātajiem var izteikt brīdinājumu; izteikt rājienu; aizliegt uz

laiku līdz vienam mēnesim pirkt pārtikas produktus un tabakas izstrādājumus brīvības

atņemšanas iestādes veikalā; aizliegt kārtējo telefonsarunu; aizliegt kārtējo satikšanos;

ievietot soda izolatorā līdz 15 diennaktīm. Savukārt no disciplinārlietas materiāliem

konstatēts, ka pieteicējam par izdarīto disciplīnas pārkāpumu tika izteikts

brīdinājums. Pamatojoties uz Kodeksa 70.panta pirmo daļu, tas ir vieglākais sods, ko

notiesātajiem var piemērot par soda izciešanas režīma pārkāpumu, neskatoties uz to,

ka saskaņā ar Kodeksa 70.panta ceturtās daļas 6.punktu atteikums izpildīt brīvības

atņemšanas iestādes amatpersonas likumīgo prasību ir uzskatāms par rupju soda

izciešanas režīma pārkāpumu un par kuru, saskaņā ar Kodeksa 70.panta trešo daļu,

notiesāto var ievietot soda izolatorā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī to, ka pieteicējam uz disciplīnas

pārkāpuma brīdi spēkā bija pieci disciplinārsodi par dažādiem soda izciešanas režīma

pārkāpumiem, Pārvalde nonāca pie secinājuma, ka piemērotais disciplinārsods ir

samērīgs izdarītajam pārkāpumam.

Tādējādi Pārvalde ar 2009.gada 31.jūlija lēmumu Nr.1/17-G/2640/2858

nolēma atstāt Daugavgrīvas cietuma priekšnieka 2009.gada 28.maija lēmumu par

soda piemērošanu notiesātajam negrozītu, atzīstot to par tiesisku un pamatotu.

[3.7] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums

(turpmāk - Atlīdzināšanas likums), kas reglamentē ar valsts pārvaldes iestādes

nodarīta kaitējuma atlīdzinājuma izmaksas kārtību un apmērus, 1.pants noteic, ka

likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa

likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai

personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar valsts pārvaldes

iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību.

Tādējādi, lai lemtu jautājumu par kaitējuma atlīdzinājumu, vispirms jākonstatē

prettiesiska faktiskā rīcība vai prettiesisks administratīvais akts. Ņemot vērā, ka

Pārvalde atzina Daugavgrīvas cietuma priekšnieka 2009.gada 28.maija lēmumu par

soda piemērošanu notiesātajam par tiesisku un pamatotu, proti, Pārvalde nav

konstatējusi prettiesisku administratīvo aktu, Pārvaldei nebija arī tiesiskā pamata lemt

jautājumu par kaitējuma atlīdzinājumu. Līdz ar to, pieteicējam tika atteikts izdot

administratīvo aktu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu Ls 3 000 apmērā.

[4] Tiesas sēdē pieteicējs pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz tajā

norādītajiem motīviem. Papildus paskaidroja, ka dežurants, kuram viņš bija jāved uz

skolu, pēc pieteicēja paskaidrotā, ka uz skolu neies, viņu saprata un aizgāja, ka

nevienu no iepriekš piemērotajiem disciplinārsodiem nav pārsūdzējis, taču šajā

gadījumā uzskata, ka ir sodīts nepamatoti, jo vienības priekšnieks vai augstākstāvošs

priekšnieks vēlas pieteicējam atriebties, jo viņa iesniegumi un sūdzības sagādā

cietuma administrācijai neērtības. Uzskata, ka viņa gods un cieņa ar piemēroto

disciplinārsodu ir pazemota tādā veidā, ka pieteicējā neieklausās, nenovērtē un

neciena viņu.

[5] Atbildētāju pārstāves tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz

Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos tiesai norādīto argumentu pamata. Papildus

paskaidroja, ka pieteicējs ne sākotnējos paskaidrojumos, ne apstrīdēšanas iesniegumā

nav norādījis uz to, ka dežurants pats atteicās viņu izvest no kameras, bet norādīja, ka

ir atteicies iziet no kameras, jo pirms pusdienu pārtraukuma jau bija paspējis nokārtot

eksāmenu, tāpēc uzskatīja, ka viņam nav nepieciešamības doties uz skolu. Izglītības

pasākumi ir iekļauti cietuma dienas kārtībā, bet viens no notiesātā pienākumiem ir

noteiktās dienas kārtības ievērošana un ieslodzījuma vietas darbinieku likumīgo

prasību precīza un bezierunu izpilde. Laikā, kad Daugavgrīvas cietuma amatpersona

izvirzīja pieteicējam likumīgu prasību iziet no kameras, lai piedalītos izglītības

pasākumos, dienas kārtībā šajā laikā bija paredzēti tieši izglītības pasākumi, līdz ar to

amatpersonas prasības iziet no kameras bija likumīgas un pieteicējam nebija objektīva

pamata tām nepakļauties.

Motīvu daļa

[6] Pārbaudījusi lietā esošos materiālus, noklausījusies administratīvā procesa

dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējusi lietā esošos pierādījumus, tiesa atzīst, ka

pieteikums ir nepamatots un ir noraidāms.

[7] Tiesa konstatē, ka ar pārsūdzēto Lēmumu atbildētājs atstājis spēkā

Daugavpils cietuma priekšnieka 2009.gada 28.maija lēmumu par disciplinārsoda

piemērošanu pieteicējam.

Tādējādi tiesai ir jānoskaidro, vai atbildētājs Lēmumu ir pieņēmis pamatoti un

atbilstoši brīvības atņemšanas iestādes iekšējo kārtību regulējošām tiesību normām.

[8] No lietas materiāliem tiesa konstatē šādus faktiskos apstākļus:

[8.1] 2009.gada 26.maijā uzraugs A.T. sastādījis ziņojumu, kas iereģistrēts

2009.gada 26.maijā ar Nr.142/D. Ziņojumā norādīts, ka 2009.gada 26.maijā

plkst.15.05 notiesātais T.G. neizpildīja cietuma administrācijas likumīgās prasības –

atteicās iziet no dzīvojamās kameras uz mācībām kārtot eksāmenu. T.G. pārkāpa

Noteikumu Nr.423 44.9.punkta prasības. Ieslodzītais paskaidroja, ka atteicās iet uz

skolu, jo eksāmenu jau bija nokārtojis.

[8.2] Vienības priekšnieks 2009.gada 27.maijā sagatavoja izziņu par iepriekš

pieļautajiem pārkāpumiem un uzliktajiem disciplinārsodiem, norādot, ka pieteicējam

spēkā ir pieci disciplinārsodi. Pēdējo reizi sodīts 2008.gada 30.jūnijā.

[8.3] 2009.gada 28.maijā Daugavpils cietuma priekšnieks pieņēma lēmumu

par disciplinārsoda piemērošanu pieteicējam. Sākotnējā lēmumā norādīts, ka T.G.

2009.gada 26.maijā plkst.15.05 neizpildīja cietuma administrācijas likumīgās prasības

– atteicās iziet no dzīvojamās kameras, ar ko pārkāpa Noteikumu Nr.423 44.9.punkta

prasības.

Lēmumā par disciplinārsoda piemērošanu pieteicējs paskaidro, ka neredzēja

jēgu iet uz eksāmena otru daļu, tā kā tam nebija sagatavojies. No kameras iziet

neatteicās.

Pieteicējam piemērots disciplinārsods – izteikts brīdinājums.

[8.4] Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicējs to apstrīdēja Ieslodzījuma

vietu pārvaldē. 2009.gada 31.jūlijā Ieslodzījumu vietu pārvalde, izskatot pieteicēja

sūdzību, pieņēma lēmumu Nr.1/17-G/2640/2858, kurā norādīja, ka piemērotais

disciplinārsods ir pamatots un likumīgs, un Daugavpils cietuma priekšnieka

2009.gada 28.maija lēmumu atstāja negrozītu un atteica atlīdzināt morālo kaitējumu

Ls 3 000 apmērā, tā kā netika konstatēta prettiesiska faktiskā rīcība vai prettiesisks

administratīvais akts.

[9] Kodeksa 71.panta ceturtajā daļā ir teikts, ka uzlikto sodu izpilda

nekavējoties, savukārt šī panta piektā daļa noteic, ka sūdzības iesniegšana neaptur

soda izpildi.

Ņemot vērā augstāk minēto, tiesa konstatē, ka pieņemtais sākotnējais lēmums

par disciplinārsoda piemērošanu ir spēku zaudējis administratīvais akts, jo tas jau ir

izpildīts, proti, brīdinājums ir izteikts.

Tiesa konstatē, ka savā pieteikumā pieteicējs ir ietvēris prasījumu par lēmuma

par disciplinārsodu piemērošanu atcelšanu. Ņemot vērā faktu, ka tiesa nevar atcelt

lēmumu, kas jau ir izpildīts, tiesa uzskata, ka ir pamats izvērtēt lēmuma par

disciplinārsoda piemērošanu tiesiskumu.

[10] Saskaņā ar Kodeksa 9.pantu personām, kuras izcieš sodu, ir likumos

noteiktie pienākumi un tiesības ar ierobežojumiem, ko likumi paredz notiesātajiem,

kā arī ar tādiem ierobežojumiem, kas izriet no tiesas sprieduma un režīma, kādu

attiecīgā soda veida izciešanai nosaka šis kodekss. Kodeksa 41.panta pirmajā daļā

noteikts – režīma pamatnoteikumi brīvības atņemšanas iestādēs uzliek pienākumu

notiesātajiem bez ierunām precīzi izpildīt viņiem noteiktos pienākumus. No šīs

tiesību normas izriet tieša prasība notiesātajiem īpaši ievērot režīma noteikumus, kas

paredzēti Kodeksā, Noteikumos Nr.423 un brīvības atņemšanas iestāžu priekšnieka

izdotajos iekšējos normatīvos aktus. No minētajām tiesību normām ir secināms, ka

notiesātajiem brīvības atņemšanas iestādēs ir noteikts īpašs režīms, kura

nodrošināšanas viena no pamatprasībām ir notiesātajiem noteikto pienākumu precīza

un bezierunu izpilde.

Tādējādi tiesai ir jānoskaidro vai pieteicējs ar savu rīcību ir vai nav izpildījis

viņam noteiktos pienākumus.

[11] Daugavpils cietuma uzrauga 2009.gada 26.maijā sastādītajā ziņojumā par

ieslodzītā disciplīnas pārkāpumu konstatēts, ka pieteicējs pārkāpis Noteikumu Nr.423

44.9.punkta prasības.

Noteikumu Nr.423 44.9.punkts noteic, ka notiesātajiem ir pienākums izpildīt

brīvības atņemšanas iestādes darbinieku likumīgās prasības.

Saskaņā ar Kodeksa 70.panta pirmās daļas 1.punktu par 2009.gada 26.maijā

sastādītajā ziņojumā norādīto ieslodzītā disciplīnas pārkāpumu pieteicējam piemērots

disciplinārsods – izteikts brīdinājums.

[12] Lietā nepastāv strīds par to, ka pieteicējs ziņojumā norādītajā laikā

atradās dzīvojamā kamerā Nr./kameras numurs/ un atteicās iziet no kameras uz

mācībām. Lietā pastāv strīds par to, vai, piemērojot disciplinārsodu, iestāde ir

objektīvi izvērtējusi lietas apstākļus, proti, ka pieteicējs atteicās iziet uz mācībām

nevis atteicās iziet no kameras, un tādējādi vai piemērotais disciplinārsods ir

atzīstams par pamatotu un likumīgu.

[13] Pieteicējs, sniedzot sākotnējo paskaidrojumu pēc ziņojuma par ieslodzītā

disciplīnas pārkāpumu sastādīšanas, nekādus paskaidrojumus par to, ka dežurants

viņu uzklausījis un sapratis, ka pieteicējam nav jāiet uz mācībām, jo eksāmenu viņš ir

nokārtojis, nelika iziet no kameras, tikai paskaidroja, ka eksāmenu ir nokārtojis, tāpēc

neredz jēgu iet uz mācībām, turklāt izglītojošie pasākumi nav apmeklējami piespiedu

kārtā. Lēmumā par disciplinārsoda piemērošanu pieteicējs norāda uz apstākli, ka

neredzēja jēgu iet uz eksāmena otru daļu, jo nebija tam sagatavojies. Savukārt

pieteikumā pieteicējs norāda, ka dežurants, kurš ieslodzītos ved uz mācībām, atļāva

viņam neiziet no kameras, jo saprata, ka pieteicējam nav nepieciešams iet uz

mācībām, tā kā eksāmenu viņš jau ir nokārtojis. Norāda, ka disciplināri sodīts nevis

tāpēc, ka ir izdarījis kādu pārkāpumu, bet tāpēc, ka cietuma administrācija vēlas

viņam atriebties, jo viņš rakstot sūdzības sagādā neērtības cietuma administrācijai. Uz

šādiem apstākļiem pieteicējs norādīja arī tiesas sēdē.

Atbildētājas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka pieteicējs par pieteikumā

norādītajiem apstākļiem, ka dežurants atļāva viņam neiziet no kameras ne savos

sākotnējos paskaidrojumos, ne apstrīdēšanas iesniegumā nav norādījis. Turklāt

izglītības pasākumi ir iekļauti cietuma dienas kārtībā, bet viens no notiesātā

pienākumiem ir noteiktās dienas kārtības ievērošana un ieslodzījuma vietas

darbinieku likumīgo prasību precīza un bezierunu izpilde. Konkrētajā gadījumā laikā,

kad Daugavgrīvas cietuma amatpersona izvirzīja pieteicējam likumīgu prasību iziet

no kameras, lai piedalītos izglītības pasākumos, dienas kārtībā bija paredzēti tieši

izglītības pasākumi, līdz ar to amatpersonas prasības iziet no kameras bija likumīgas

un pieteicējam nebija objektīva pamata tām nepakļauties. Ieslodzītais tiek iesaistīts

izglītības pasākumos pēc ieslodzītā iesnieguma, bet pēc iesaistīšanās izglītības

pasākumos ieslodzītajam ir pienākums ievērot dienas kārtību un piedalīties šajos

pasākumos.

Izvērtējot augstāk minētos apstākļus, tiesa neatrod pamatu, lai apšaubītu

atbildētājas sniegto ziņu patiesumu, bet pieteicēja paskaidrojumus tiesas sēdē un

paskaidrojumu, kas sniegts pieteikumā, ka dežurants atļāva viņam neiziet no kameras

vērtē kritiski, jo pieteicējs ir ieinteresēts panākt sev labvēlīgu iznākumu, proti, lai

netiktu disciplināri sodīts. Tā kā pieteicējs ne sākotnējā paskaidrojumā uzreiz pēc

ziņojuma sastādīšanas, ne lēmumā par disciplinārsoda piemērošanu, ne apstrīdēšanas

iesniegumos nav norādījis uz šādiem apstākļiem, secināms, ka pieteicējs nepamatoti

atteicies izpildīt cietuma amatpersonu likumīgās prasības, jo pieteicējs atzīst, ka no

kameras neizgāja. Turklāt tiesai rodas pamatotas šaubas, ka sākotnēji dežurants

atļāva pieteicējam neiziet no kameras, bet vēlāk par šo pārkāpumu uzrakstīja

ziņojumu, turklāt pieteicējs nenorādīja, ka viņam būtu konflikts ar dežurantu, kurš tad

būtu ieinteresēts pieteicēju aprunāt.

Tiesas ieskatā nav pamatots pieteicēja apgalvojums, ka viņš ticis disciplināri

sodīts tāpēc, ka cietuma administrācija, konkrēti, vienības priekšnieks vēlas viņam

atriebties. Kā konstatējams no lietas materiāliem, tieši vienības priekšnieks ir izteicis

priekšlikumu pieteicēju konkrētajā gadījumā nesodīt, jo ar notiesāto ir veikta

profilaktiska saruna un tāpēc viņš uzskata, ka ziņojums sastādīts nepamatoti. Turklāt

pieteicējs savos paskaidrojumos nav konsekvents, proti, gan apstrīdēšanas

iesniegumos, gan pieteikumā tiesai pieteicējs norāda uz vienības priekšnieka

ieinteresētību viņu sodīt nepamatoti, bet tiesas sēdē pieteicējs norādīja, ka nepamatoti

viņu sodīt ir ieinteresēts augstākstāvošs priekšnieks.

Tiesa piekrīt atbildētājas viedoklim, ka notiesātajiem nav subjektīvo tiesību

atteikties iziet no dzīvojamas kameras, kad to pieprasa cietuma amatpersonas.

Notiesātajiem jebkurā gadījumā, neatkarīgi no notiesātā subjektīvajiem apsvērumiem,

ir pienākums izpildīt brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas prasību par

iznākšanu no dzīvojamās kameras vai citas telpas.

Tiesa atzīst, ka izskatāmajā gadījumā ar disciplinārlietas materiāliem ir

pierādīts, ka pieteicējs nav izpildījis Daugavgrīvas cietuma amatpersonas likumīgo

prasību iziet no dzīvojamas kameras.

[14] Izvērtējot piemērotā disciplinārsoda lietderību, tiesa secina, ka

pieteicējam par 2009.gada 26.maijā konstatēto pārkāpumu, neskatoties uz to, ka

saskaņā ar Kodeksa 70.panta ceturtās daļas 6.punktu atteikums izpildīt brīvības

atņemšanas iestādes amatpersonas likumīgo prasību ir uzskatāms par rupju soda

izciešanas režīma pārkāpumu, ka pieteicējas arī iepriekš pieļāvis režīma pārkāpumus,

ka pieci disciplinārsodi ir spēkā, saskaņā ar Kodeksa 70.panta pirmās daļas 1.punktu

ir piemērots pēc smaguma pakāpes vieglākais sods – izteikts brīdinājums.

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka, pieņemot lēmumu ir veikti lietderības

apsvērumi un pieteicējam sods piemērots atbilstoši un ir samērīgs ar izdarīto

pārkāpumu.

[15] Ievērojot spriedumā norādīto, tiesa atzīst, ka lēmums par pieteicēja

saukšanu pie disciplināratbildības ir pamatots un tiesisks, tādējādi pieteikums daļā par

Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka 2009.gada 31.jūlija lēmuma Nr.1/17-

G/2640/2858 atzīšanu par prettiesisku ir noraidāms.

[16] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt

atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī

morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko

rīcību.

Ievērojot, ka tiesa atzina, ka lēmums par pieteicēja saukšanu pie

disciplināratbildības ir pamatots un tiesisks, tādējādi pieteikums daļā par Ieslodzījuma

vietu pārvaldes priekšnieka 2009.gada 31.jūlija lēmuma Nr.1/17-G/2640/2858

atzīšanu par prettiesisku ir noraidāms, līdz ar to noraidāms ir arī pieteicēja prasījums

daļā par kaitējuma atlīdzinājumu.

[17] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 124.panta pirmajai daļai par

pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā maksā valsts nodevu Ls 20 apmērā. Savukārt

Administratīvā procesa likuma 126.panta trešā daļa noteic, ja pieteicējs no valsts

nodevas samaksas ar tiesas lēmumu bijis pilnīgi vai daļēji atbrīvots, pieteikuma

noraidīšanas gadījumā pieteicējam ir pienākums atmaksāt valstij valsts nodevu pilnā

apmērā triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā (..).

Ar tiesneses 2009.gada 28.septembra lēmumu pieteicējs daļēji atbrīvots no

valsts nodevas samaksas par pieteikuma iesniegšanu tiesā, samazinot valsts nodevas

apmēru līdz Ls 10. Ievērojot, ka pieteikums tiek noraidīts, pieteicējam ir uzliekams

pienākums atmaksāt valsts nodevu Ls 10 apmērā.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta trešo daļu, 246.-

251.pantu, Latvijas Sodu izpildes kodeksa 71.panta piekto daļu tiesa

nosprieda:

noraidīt T.G. pieteikumu par Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2009.gada 31.jūlija

lēmuma Nr.1/17-G/2640/2858 atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma Ls 3 000

apmērā atlīdzinājumu.

Uzlikt pienākumu T.G. atmaksāt valstij valsts nodevu Ls 10 /desmit latu/

apmērā triju mēnešu laikā no sprieduma stāšanās likumīgā spēkā.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnese /paraksts/ S.Pujāte

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnese S.Pujāte

Rēzeknē, 2011.gada 3.februārī