Court dismisses appeal against administrative penalty for failure to register employee and verify contractor competence.

Lietas Nr. 133045915

Lietas arhīva Nr. 104AA-0898-15/25

SPRIEDUMS

Rīgā 2015.gada 23.decembrī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesnese I.Brimerberga,

tiesneses I.Amoliņa un A.Nicmane

rakstveida procesā Rīgā, Abrenes ielā 3, izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar Sabiedrības ar ierobežotu

atbildību /Nosaukums A/ apelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas 2015.gada 24.septembra spriedumu.

A p r a k s t o š ā d a ļ a

Ar Latgales reģionālās Valsts darba inspekcijas inspektores L.Kārkliņas 2015.gada 3.marta lēmumu Nr.12V-1060-

2015-6 (turpmāk tekstā – arī sākotnējais lēmums) Sabiedrībai ar ierobežotu atbildību /Nosaukums A/ piemērots

administratīvais sods EUR 700 apmērā par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk tekstā – Latvijas APK)

41.panta otrajā daļā un 159.8panta septītajā daļā paredzēta pārkāpuma izdarīšanu.

Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, SIA /Nosaukums A/ (turpmāk tekstā – arī Sabiedrība) to pārsūdzēja augstākai

iestādei un ar Valsts darba inspekcijas (turpmāk tekstā – arī iestāde) direktora R.Lūša 2015.gada 10.jūnija lēmumu

Nr.2015-05-04/53-2015-05-05/197 (turpmāk tekstā – arī Lēmums), sākotnējais lēmums atstāts negrozīts, bet iesniegtā

sūdzība noraidīta.

Nepiekrītot Lēmumam, Sabiedrība vērsās ar sūdzību Rīgas rajona tiesā.

Ar Rīgas rajona tiesas 2015.gada 24.septembra spriedumu Lēmums atstāts negrozīts, bet Sabiedrības sūdzība

noraidīta.

Tiesa atzinusi, ka pārsūdzētajā lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, iestāde ir pareizi,

vispusīgi un pilnīgi novērtējusi lietā esošos pierādījumus, līdz ar to tiesa, pamatojoties Latvijas APK 289.13panta trešo daļu,

pievienojusies iestādes motivācijai un izvērstāku argumentu izklāstu šajā sakarā nav norādījusi.

Papildus tiesa norādījusi, ka Sabiedrībai pirms līguma noslēgšanas ar SIA /Nosaukums B/”, vajadzēja pārliecināties vai

SIA /Nosaukums B/” ir kompetenta sniegt ārpakalpojumus darba aizsardzībā, tas, ka Sabiedrība nav par to pārliecinājusies,

neatbrīvo viņu no administratīvās atbildības.

Tiesa secinājusi, ka /pers. F/ bija Sabiedrības darba ņēmējs, līdz ar ko, Sabiedrības pienākums bija /pers. F/ pirms

darba uzsākšanas reģistrēt Valsts ieņēmuma dienestā, kas konkrētajā gadījuma netika izdarīts, līdz ar ko, Sabiedrība

pamatoti saukta pie administratīvās atbildības par Latvijas APK 159.8septītajā daļā paredzēto pārkāpumu.

Tiesa pievienojusies iestādes lēmumā secinātajam, ka netika iegūti tieši pierādījumi, ka /pers. F/ ir atrunāta darba

samaksa par darba aizsardzības speciālista pienākumu veikšanu Sabiedrībā, tomēr konkrētajā gadījumā ir saskatāmas darba

tiesisko attiecību pazīmes – saistību mērķis bija darbs, pakļaušanās darba devēja rīkojumiem. Turklāt, 2015.gada 12.janvārī

Sabiedrība ar /pers. F/ noslēdza darba līgumu, kas tiesas ieskatā liecina par to, ka Sabiedrība atzinusi, ka par veiktajiem

darba aizsardzības pienākumiem starp pusēm pastāvēja darba tiesiskās attiecības.

Tiesa konstatējusi, ka lietā ir iegūti pierādījumi, ar kuriem pamatots pārsūdzētais lēmums un pamatojoties uz kuriem

iestāde secinājusi, ka Sabiedrība ir izdarījusi Latvijas APK 41.panta otrajā daļā un 159. 8panta septītajā daļā paredzēto

administratīvo pārkāpumu.

Par pirmās instances tiesas spriedumu Sabiedrība iesniegusi apelācijas sūdzību, lūdzot atcelt spriedumu un izbeigt

administratīvā pārkāpuma lietvedību, sekojošu apsvērumu dēļ.

Starp Sabiedrību un SIA /Nosaukums B/ tika noslēgts pakalpojumu līgums par personāla pakalpojumu sniegšanu un

minētos pakalpojumus Sabiedrībai, saskaņā ar rīkojumu, sniedza SIA /Nosaukums B/ darbinieks /pers. F/. Tieši SIA

/Nosaukums B/ norīkoja savu darbinieku veikt darba aizsardzības speciālista pienākumus Sabiedrības struktūrvienībā un šī

rīkojuma pamatā bija 2011.gada 2.janvāra pakalpojumu līgums par personāla pakalpojumu sniegšanu starp /pers. F/ darba

devēju SIA /Nosaukums B/ un Sabiedrību. Tādejādi /pers. F/ veica pienākumus kurus tam uzlika darba līgums, kas

noslēgts ar SIA /Nosaukums B/nevis jebkāda veida vienošanās ar Sabiedrību.

Sabiedrība par /pers. F/ veiktajiem darbiem veica norēķinus ar SIA /Nosaukums B/ nevis ar /pers. F/ personīgi, kas

apliecina, ka sadarbība bija nevis starp Sabiedrību un /pers. F/, bet gan starp Sabiedrību un SIA “/Nosaukums B/”.

S I A /Nosaukums B/” informēja Sabiedrību, ka /pers. F/ 2007.gada 8.jūnijā mācību centrā “Liepa” ir apguvis

profesionālās pilnveides izglītības programmu 20P86200 darba aizsardzībā un drošībā 160 stundu apjomā, līdz ar to,

Sabiedrībai neradās šaubas par /pers. F/ kompetenci šajā jautājumā.

/pers. F/ darbības izpildot darba līgumu, kas noslēgts ar SIA “/Nosaukums B/nav uzskatāmas kā nodarbināšana

Sabiedrībā. Apstāklis, ka darba devējs (SIA /Nosaukums B/”) ir uzņēmies sniegt pakalpojumu, kuram tam nav atbilstošas

kompetences, nenozīmē, ka tā darbinieks, kurš norīkots uzņēmuma līguma izpildei, tiek nodarbināts pie pakalpojuma

saņēmēja, proti, Sabiedrības.

Tiesa nav izvērtējusi visus lietas materiālus, kā rezultātā nonākusi pie nepareiza secinājuma.

Sabiedrības darbībās nav saskatāmas administratīvā pārkāpuma pazīmes kas būtu kvalificējamas pēc Latvijas APK

41.panta otrās daļas un 159.8 panta septītās daļas, jo Sabiedrība nav nodarbinājusi /pers. F/, bet gan izmantojusi

pakalpojuma sniedzēju, kuram nav piešķirta kompetence šādu pakalpojumu sniegšanai.

Izvērtējot apelācijas sūdzībā norādīto un pamatojoties uz Latvijas APK 289.20panta pirmās daļas nosacījumiem, Rīgas

apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija (turpmāk tekstā – Tiesu kolēģija), secina, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas

kārtība ir ievērota un saskaņā ar Latvijas APK 289. 21panta nosacījumiem, apelācijas sūdzība apgabaltiesā ir izskatāma

rakstveida procesā, bet pamats tiesai pēc savas iniciatīvas pieņemt lēmumu par sūdzības izskatīšanu tiesas sēdē, nebija

objektīvi konstatējams.

M o t ī v u d a ļ a

Tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir likumīgs, pamatots un tas atstājams negrozīts, bet

apelācijas sūdzība ir noraidāma kā nepamatota.

Saskaņā ar Latvijas APK 289. 21panta un 289.22panta nosacījumiem, apelācijas instances tiesa ievēro šī kodeksa

divdesmit trešajā „a” nodaļā noteikto tiesvedības kārtību un taisa nolēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, atbilstoši

minētās nodaļas prasībām.

Saskaņā ar Latvijas APK 289. 13panta trešo daļu, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas

iestādes nolēmuma motivācijai. Šādā gadījumā izvērstāks argumentu izklāsts nav nepieciešams.

Izvērtējusi gan pārsūdzēto spriedumu, gan iestādes Lēmumu, Tiesu kolēģija atzīst, ka tajos ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, iestāde un tiesa ir pareizi, vispusīgi un pilnīgi konstatējušas lietas faktiskos apstākļus,

novērtējušas lietā esošus un spriedumā un Lēmumā norādītos pierādījumus un tiesību normas, līdz ar to, Tiesu kolēģija,

saskaņā ar Latvijas APK 289. 13panta trešo daļu, pievienojas iestādes un rajona tiesas motivācijai un izvērstāku argumentu

izklāstu šajā sakarā nenorāda.

Tiesu kolēģija konstatē, ka visā lietas izskatīšanas gaitā – gan Sabiedrības apelācijas sūdzībā par Rīgas rajona tiesas

2015.gada 24.septembra spriedumu, gan sūdzībā par iestādes 2015.gada 10.jūnija lēmuma Nr.2015-05-04/53-2015-05-

05/197 atcelšanu, gan arī sūdzībā par sākotnējo lēmumu, ir minēti līdzīgi argumenti, kuru būtība ir sekojoša, /pers. F/ ir

SIA /Nosaukums B/ darba ņēmējs, līdz ar to, Sabiedrība nav nodarbinājusi /pers. F/, bet gan izmantojusi pakalpojuma

sniedzēju, proti, SIA /Nosaukums B/kura nav kompetenta institūcija, kas ir tiesīga sniegt ārpakalpojumus darba aizsardzībā.

Ņemot vērā, ka iestāde savā Lēmumā jau sniegusi vērtējumu Sabiedrības izteiktajam viedoklim, šai argumentācijai arī

pievienojusies pirmās instances tiesa, kā arī Tiesu kolēģija Lēmumā ietverto pamatojumu atzinusi par pareizu un pilnībā

pietiekamu, tad atkārtota minēto argumentu izvērtēšana nav lietderīga.

Tiesu kolēģija secina, ka Sabiedrības apelācijas sūdzība nesatur tādus faktus, kuri nebija zināmi, taisot nolēmumu

pirmās instances tiesā, Sabiedrība nav norādījusi nevienu jaunu apstākli vai pierādījumu, kas attiektos uz faktiskajiem

pārkāpuma apstākļiem.

Kā izriet no lietas materiāliem, SIA “/Nosaukums B/” neatbilst Ministru kabineta 2008.gada 8.septembra noteikumu

Nr.723 “Noteikumi par prasībām kompetentām institūcijām un kompetentiem speciālistiem darba aizsardzības jautājumos

un kompetences novērtēšanas kārtību” kompetentām institūcijām noteiktajām prasībām, arī /pers. F/ ar mācību centrā

“Liepa” iegūto darba aizsardzības speciālista kvalifikāciju neatbilst šo noteikumu kompetentiem speciālistiem noteiktajām

prasībām. No minētā izriet, un kā tas jau pamati norādīts iestādes Lēmumā, ka /pers. F/ nebija tiesīgs Sabiedrībai sniegt

pakalpojumus darba aizsardzības jomā, bet drīkstēja strādāt Sabiedrībā tikai uz darba līguma pamata kā Sabiedrības

darbinieks, darba aizsardzības speciālista pienākumiem veltot visu darba laiku, vai arī savienojot šī amata pienākumus ar

citiem pienākumiem, atbilstoši darba līgumam.

Tā kā iestādes pārbaudes laikā tika konstatēts, ka /pers. F/ Sabiedrībā veica darba aizsardzības speciālista

pienākumus, bet rakstveida darba līgumu ar viņu Sabiedrība nebija noslēgusi un nebija paziņojusi iestādei par /pers. F/

darba ņēmēja statusa iegūšanu pirms darba uzsākšanas, iestādes amatpersona pamatoti konstatēja, ka Sabiedrība ir

izdarījusi Latvijas APK 41.panta otrajā daļā un 159. 8panta septītajā daļā paredzētu administratīvu pārkāpumu, līdz ar to,

pirmās instances tiesas spriedums ir atstājams negrozīts.

Tiesu kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas secinājumam par Sabiedrībai piemēroto sodu un arī uzskata, ka tas ir

samērīgs, atbilstošs konkrētās lietas apstākļiem un izvēlēts atbilstoši likuma prasībām.

Tas apstāklis, ka Sabiedrības viedoklis nesakrīt ar iestādes un pirmās instances tiesas viedokli nevar būt par pamatu

apgalvojumam, ka Tiesa nav izvērtējusi visus lietas materiālus.

R e z o l u t ī v ā d a ļ a

Pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.21pantu, 289.22pantu, 289.12panta otrās daļas

1.punktu, Tiesu kolēģija

n so p r i e d a

Rīgas rajona tiesas 2015.gada 24.septembra spriedumu atstāt negrozītu, bet iesniegto apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnese I.Brimerberga

Tiesnese I.Amoliņa

Tiesnese A.Nicmane