Court dismissed prisoner's request for long-term visits citing Penal Code restrictions on inmates in closed wards.

NORAKSTS

Lieta Nr.A420444312

Lietvedības Nr.A04443-12/12

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2012.gada 20.jūlijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis Dz.Melbārdis,

2012.gada 20.jūlijā Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā atklātā tiesas sēdē izskatīja

administratīvo lietu, kas ierosināta pēc R.M. pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta

izdošanu, uzliekot pienākumu Olaines cietuma administrācijai atļaut R.M. ilgstošu satikšanos ar

viņa sievu A.M.

Aprakstošā daļa

[1] 2012.gada 27.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts R.M. (turpmāk – Pieteicējs)

pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, uzliekot pienākumu Olaines cietuma

administrācijai atļaut Pieteicējam ilgstošu satikšanos ar viņa sievu A.M. (turpmāk – A.M.).

[2] No lietas materiāliem izriet, ka:

[2.1] 2012.gada 9.februārī Olaines cietuma administrācijā saņemts Pieteicēja iesniegums,

kurā Pieteicējs lūdza ilgstošas satikšanās ar laulāto A.M. atļauju, kura sodu izcieš Olaines

cietuma atklātajā nodaļā.

[2.2] Olaines cietuma administrācija 2012.gada 27.februārī pieņēma lēmumu Nr.12/6-

M/821, ar kuru noraidīja Pieteicēja lūgumu par ilgstošās satikšanās piešķiršanu.

[2.3] 2012.gada 7.martā Ieslodzījuma vietu pārvaldē (turpmāk – Pārvalde) saņemts

Pieteicēja iesniegums par Olaines cietuma administrācijas rīcību, liedzot Pieteicējam ilgstošu

satikšanos ar likumīgo sievu A.M.

[2.4] 2012.gada 18.aprīlī Pārvalde pieņēma lēmumu Nr.1/12-M/1404 (turpmāk –

Lēmums), kurā norādīja, ka Olaines cietuma administrācijas 2012.gada 27.februāra lēmums

Nr.12/6-M/821 ir tiesisks un pamatots, bet Pieteicēja lūgums noraidāms.

Lēmumā norādīts, ka Sodu izpildes kodeksa 45. panta ceturtā daļa noteic, ka

notiesātajiem nav atļautas satikšanās ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu

citās brīvības atņemšanas iestādēs. Ņemot vērā to, ka Pieteicējs brīvības atņemšanas sodu izcieš

Olaines cietuma slēgtajā nodaļā, savukārt A.M. brīvības atņemšanas sodu izcieš Olaines cietuma

atklātajā nodaļā, secināms, ka lemjot jautājumu par ilgstošās satikšanās piešķiršanu Pieteicējam,

ir ņemams vērā Sodu izpildes kodeksa 45.panta ceturtajā daļā noteikts nosacījums, proti, ka

notiesātajiem nav atļautas satikšanās ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu

citās brīvības atņemšanas iestādēs.

[3] Nepiekrītot Pārvaldes Lēmumam, Pieteicējs to pārsūdzēja, iesniedzot pieteikumu

Administratīvajā rajona tiesā. Pieteikumu Pieteicējs pamato ar šādiem argumentiem:

[3.1] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 45.panta otrā daļa paredz ieslodzītajam tiesības

satikties ar laulāto. Līdz ar to, vērtējot, kurai tiesību normai ir dodama priekšroka, jāņem vērā

tas, ka satikšanās mērķis ir veicināt radniecisko un ģimenes sakaru saglabāšanu.

[3.2] Pārvalde nav norādījusi nevienu objektīvu argumentu tam, kuru tieši tiesību normu

ir nepieciešams piemērot attiecīgajā gadījumā, proti, nav norādījusi kādēļ, nav piemērojama

Sodu izpildes kodeksa 45.panta otrā daļa.

[3.3] Pārvalde nav ņēmusi vērā Pieteicēja argumentus par to, ka A.M. uzvedība soda

izciešanas laikā ir bijusi priekšzīmīga, Pieteicēju un A.M. nesaista kopīgi izdarīts noziegums, kā

arī nav vajadzīga konvojēšanu, lai nodrošinātu satikšanos.

[4] 2012.gada 14.jūnija paskaidrojumā tiesai Pārvalde norādīja, ka Pieteicēja pieteikumu

neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem argumentiem.

2012.gada 20.jūnijā Pārvalde iesniedza tiesā papildus paskaidrojumu (reģ. Nr.9019),

kurā norādīja, ka A.M., pastāvot Sodu izpildes kodeksa 50.6 panta ceturtajā daļā noteiktajiem

priekšnoteikumiem, var patstāvīgi satikties ar Pieteicēju. Attiecībā pret Pieteicēju ir

piemērojamas speciālās tiesību normas, proti, Sodu izpildes kodeksā ietvertais attiecīga

jautājuma regulējums. Konkrētajā gadījumā satikšanās ierobežojums izriet no Kodeksa 50.6

panta ceturtajā daļā ietvertā tiesiskā regulējuma.

[5] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 114.panta pirmo daļu, ja lietā esošie

dokumenti ir pietiekami un tam rakstveidā piekritis pieteicējs, tiesa var izspriest lietu bez tiesas

sēdes (rakstveida procesā).

No lietas materiāliem izriet, ka Pieteicējs 2012.gada 8.jūnija iesniegumā piekrita lietas

izskatīšanai rakstveida procesā (lietas 15.lapa).

Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa ir pieņēmusi lēmumu lietu izskatīt rakstveida procesā

(lietas 2.lapa).

Motīvu daļa

[6] Tiesa, pārbaudot lietas materiālus, atzīst, ka pieteikums nav pamatots un ir

noraidāms.

[7] Sākotnēji tiesa konstatē, ka pieteicējs ir lūdzis lietā piemērot pagaidu noregulējumu,

proti, uzlikt pienākumu Olaines cietuma administrācijai atļaut Pieteicējam ilgstošu satikšanos ar

viņa sievu A.M. Tiesa konstatē, ka pieteicēja prasītais pagaidu aizsardzības līdzeklis sakrīt ar

pieteicēja prasīto lietas gala risinājumu, turklāt tā izpilde rada neatgriezeniskas sekas, proti, pat

gadījumā, ja tiesa lietas pēc būtības izskatīšanas laikā konstatētu, ka pieteicēja prasījums tomēr

ir noraidāms, pieteicējs jau būs izmantojis tam piešķirto labumu. Vienlaikus tiesa konstatē, ka

pieteicēja subjektīvā interese – tiesību uz ģimenes dzīvi nodrošināšana, proti, tiesības satikties ar

savu likumīgo sievu, neprasa tūlītēju ārkārtas noregulējumu. Tiesa atzīst, ka šādos un līdzīgos

gadījumos, ja ir iespējams, procesuālās ekonomijas lieta izskatāma saīsinātā termiņā pēc būtības,

nevērtējot iespēju piemērot pagaidu noregulējumu.

[8] Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 103.pantā noteikts tiesas pienākums,

izskatot administratīvo lietu, pārbaudīt iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu un

lietderības apsvērumus iestādes rīcības brīvības ietvaros. Administratīvā akta tiesiskums tiek

vērtēts, pārbaudot, vai iestāde, to izdodot, rīkojusies saskaņā ar materiālajām un procesuālajām

normām. Lietderības apsvērumi tiek vērtēti, pārbaudot, vai administratīvais akts izdots pamatoti

un vai tas pārlieku neierobežo personas intereses, samērojot tās ar sabiedrības interešu

aizsardzību.

[9] Kārtību, kādā ieslodzītajām personām tiek atļautas tikšanās, regulē Latvijas Sodu

izpildes kodeksa (turpmāk arī – Kodekss) 45.pants.

Kodeksa 45.panta pirmā daļa nosaka, ka ar brīvības atņemšanu notiesātajiem šajā

kodeksā noteiktajā kārtībā un apjomā ir iespējas satikties ar radiniekiem un citām personām bez

brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnes: īslaicīgi — uz laiku no vienas stundas līdz

divām stundām, lai veicinātu sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu un atjaunošanu; ilglaicīgi —

uz laiku no sešām līdz četrdesmit astoņām stundām, lai veicinātu radniecisko un ģimenes sakaru

saglabāšanu.

Savukārt Kodeksa 45.panta otrā daļa paredz, ka ilglaicīgo satikšanos laikā notiesātajam

atļauts uzturēties kopā ar radiniekiem — vecākiem, bērniem, adoptētājiem, brāļiem un māsām,

vectēvu, vecomāti, mazbērniem vai laulāto. Ar brīvības atņemšanas iestādes administrācijas

lēmumu var tikt atļautas ilglaicīgās satikšanās arī ar citu personu, ja līdz soda izciešanas

sākumam notiesātajam ar šo personu ir bijusi kopēja saimniecība vai kopīgs bērns.

No minētā secināms, ka Kodeksa 45.panta otrā daļā ir noteikts to personu loks, ar kurām

ieslodzītajam var tikt atļautas ilgstošās tikšanās. Kodeksa 45.panta trešā daļa noteic, ka

notiesātajiem, reģistrējot laulību, ar brīvības atņemšanas iestādes administrācijas atļauju

papildus var piešķirt ilgstošu satikšanos līdz 48 stundām.

Saskaņā ar kodeksa 45.panta ceturto daļu notiesātajiem nav atļautas satikšanās ar

apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs.

Brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks ar lēmumu var aizliegt notiesātajam tikties ar konkrētu

personu drošības apsvērumu dēļ, un šo lēmumu var apstrīdēt Ieslodzījuma vietu pārvaldes

priekšniekam Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Ieslodzījuma vietu pārvaldes

priekšnieka lēmumu var pārsūdzēt administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā

noteiktajā kārtībā. Administratīvās rajona tiesas lēmums nav pārsūdzams.

[10] Lietā nav strīda par to, ka Pieteicējs un A.M. ir laulātie, tāpat nav strīda par to, ka

A.M. ir notiesāta persona un izcieš brīvības atņemšanas sodu Olaines atklātā tipa cietumā. Lietā

ir strīds par to, vai, pastāvot konkrētiem apstākļiem, Brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam

bija pienākums piemērot Kodeksa 45.panta pirmo un otro daļu, nevis ceturto daļu.

[11] Ņemot vērā konstatēto strīda būtību, tiesai, izvērtējot cietuma priekšnieka atteikumu

atļaut ilglaicīgu satikšanos, ir jāizvērtē, vai cietuma priekšnieks konkrētajā gadījumā ir pareizi

piemērojis tiesību normas.

Tiesību normu piemērošanas principi ir doti APL 15.-17. pantā. Lai varētu piemērot

konkrētu tiesību normu noteiktiem faktiskajiem apstākļiem, šo normu ir jāinterpretē. APL

17. pantā kā pirmā interpretācijas metode ir noteikta gramatiskā metode. Vērtējot Kodeksa

45.panta ceturtajā daļā ietverto normu, konstatējams, ka tā tiešā tekstā noteic, ka notiesātajiem

nav atļautas satikšanās ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu citās brīvības

atņemšanas iestādēs. Savukārt no sistēmiskā viedokļa redzams, ka Kodeksa 45.panta pirmā un

otrā daļa ir vispārīga rakstura tiesību normas, savukārt šī panta ceturtajā daļā ir ietverta speciāla

norma – izņēmums no vispārējās kārtības. Attiecīgi Kodeksa 45.panta ceturtā daļa ir speciālā

tiesību norma pret Kodeksa 45.panta pirmo un otro daļu. Tas nozīmē, ka šādā gadījumā ir

piemērojams APL 15. panta septītajā noteiktais, proti, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl,

ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

Kodeksa 45.panta ceturtajā daļā ir ietverta norma, kurā ir noteikts, kādos gadījumos

cietuma priekšniekam ir dota rīcības brīvība izlemt jautājumu par ilgstošas satikšanās

aizliegšanu. Kodeksā nav paredzētas tiesības cietuma priekšniekam lemt par ilgstošas satikšanās

papildus gadījumu atļaušanu, proti, Kodekss neparedz to, ka cietuma priekšnieks varētu lemt par

kādiem izņēmumiem attiecībā uz Kodeksa 45.panta ceturtās daļas pirmajā teikumā minētām

personām. Tādējādi secināms, ka cietuma priekšnieka rīcības brīvība, piemērojot Kodeksa

45.panta ceturto daļu, ir ierobežota, proti, viņam ir tiesības ar savu lēmumu, pastāvot noteiktiem

apstākļiem, tikai sašaurināt attiecīgo personu loku, nevis pēc saviem ieskatiem to paplašināt.

APL 7. pantā ir dota tiesiskuma principa definīcija. Iestādes rīcībai ir jāatbilst šim

principam, proti, iestādes pieņemtajiem lēmumiem ir jāatbilst tiesību normu prasībām. Šī

prasība ir ietverta arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmajā daļā. Savukārt APL 65.

panta pirmā daļa noteic, ka gadījumā, ja piemērojamā tiesību normā noteikts, ka izdodams

konkrēta satura administratīvais akts (obligātais administratīvais akts), iestāde izdod šādu

administratīvo aktu. APL 65. panta trešajā daļā ir teikts, ka ja piemērojamā tiesību normā

noteikts, ka administratīvais akts izdodams, bet nav noteikts tā konkrētais saturs (satura izvēles

administratīvais akts), iestāde izdod šo aktu, ievērojot piemērojamā tiesību normā noteiktos

ietvarus, un šajos ietvaros, pamatodamās uz lietderības apsvērumiem, nosaka administratīvā akta

saturu.

Tā kā cietuma priekšniekam šajā gadījumā tiesību norma nedod iespēju pēc savas izvēles

noteikt konkrētu izdodamā administratīvā akta saturu, konstatējot iepriekš minēto, cietuma

priekšniekam bija tiesības pieņemt tikai viena satura administratīvo aktu – atteikumu izdot

pieteicējam labvēlīgu administratīvo aktu. Līdz ar to tiesa secina, ka iestādes pieņemtais lēmums

atbilst tiesību normām, tātad ir tiesisks, un nav tiesiska pamata uzlikt pienākumu iestādei

pieņemt cita satura lēmumu.

[12] Pieteicējs arī ir norādījis, ka šādos apstākļos netiek ievērots vienlīdzības princips,

pieteicējs savu viedokli balsta uz Latvijas Republikas tiesībsarga 2012. gada 20. janvāra vēstuli

Nr.6-2/32 (lietas 6.-7.lapa).

Latvijas Republikas tiesībsargs, izskatot pieteicēja sūdzību, 2012.gada 20.janvāra vēstulē

norādīja, ka jebkuram ierobežojumam, tai skaitā liegumam notiesātajam tikties ar notiesāto, kurš

izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, ir jābūt noteiktam ar likumu vai uz likuma pamata,

tam jābūt leģitīmam mērķim, samērīgam un nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā. Kodeksa

45.panta ceturtās daļas mērķis ir aizsargāt Latvijas Republikas Satversmes 116.pantā aizsargātas

konstitucionālās vērtības, proti, sabiedrības drošību un citu cilvēku tiesības. Tiesībsargs

neapšaubīja, ka normatīvais regulējums, kas nosaka atsevišķus ierobežojumus attiecībā uz

notiesāto un apcietināto tiesībām tikties, ir noteikts ar konkrētu mērķi – nodrošināt sabiedrisko

kārtību un drošību. Tikšanā iespēja apcietinātajiem vai notiesātajiem nevar būt absolūta. Valstij

nav jānodrošina notiesāto un apcietināto konvojēšana no vienas brīvības atņemšanas vietas uz

citu, jo, pirmkārt, tas ir saistīts ar neracionālu valsts līdzekļu patēriņu. Otrkārt, tikšanās

ierobežojums var būt saistīts arī ar izmeklēšanas interešu aizsardzību. Piemēram, jauna

kriminālprocesa ietvaros tiesa var lemt par liegumu apcietinātām vai notiesātām personām

sazināties. Arī šāda tikšanās nebūtu pieļaujama un nodrošināma.

Latvijas Republikas tiesībsargs ir arī norādījis uz Latvijas Republikas Satversmes tiesas

2009.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Nr.2008-42-01 „Par Apcietinājumā turēšanas kārtības

likuma 13. panta 6. punkta vārdu „stundu ilgu” un „cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē”

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96.pantam”, kurā Latvijas Republikas Satversmes

tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Moiseyev v. Russia ir norādījusi, ka

stingrs tikšanās biežuma un ilguma regulējums, kas neparedz nekādu iespēju izvērtēt individuālo

situāciju, pārkāpj tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.

Tādējādi Latvijas Republikas tiesībsargs ir secinājis, ka Kodeksa 45.panta ceturtajā daļā

ietvertā norma būtu grozāma, bet līdz tam katrs konkrēts gadījums ir izskatāms individuāli.

[13] Tiesa daļēji var piekrist Latvijas Republikas tiesībsarga viedoklim, tomēr vēlas

norādīt, ka Latvijas Republikas tiesībsargs nav vērtējis visus iespējamos šīs normas

pastāvēšanas apstākļus, proti, kaut vai to, ka soda mērķis nav tikai sabiedrības drošība, bet arī

noteiktu ierobežojumu noteikšana personām, kas ir notiesātas, kas savukārt ir pakārtots

augstākam mērķim – personas pāraudzināšana, tai liedzot konkrētus dzīves labumus (tiesa

vienlaikus gan atzīst, ka šāds soda piemērošanas mērķis ne vienmēr attaisno virsmērķi un

atsevišķās situācijās var būt atzīstams par neefektīvu).

Tāpat nevar piekrist, ka tieši ir pārkāpts vienlīdzības princips. Proti, Latvijas Republikas

tiesībsargs nav ņēmis vērā, ka pieteicējs un viņa laulātā neatrodas vienādos salīdzināmos

faktiskos apstākļos ar laulātajiem, no kuriem tikai viens atrodas ieslodzījumā. Tiesas ieskatā

Latvijas Republikas tiesībsargs nav izvērtējis arī citus apstākļus. Piemēram, Pieteicējs kā

iemeslu, ka viņam ir piešķirama ilgstoša tikšanās, apstrīdēšanas iesniegumā iestādē ir norādījis

tiesības uz seksuālo dzīvi un tiesības radīt bērnus. Tiesa norāda, ka bērnu radīšana cietuma

apstākļos situācijā, kad abas personas atrodas ieslodzījumā, nebūtu atbalstāma ne tāpēc, ka tas

valstij prasītu papildus līdzekļus, bet galvenokārt tāpēc, ka bērnam nebūtu jāpiedzimst cietumā

un tur jāpavada pirmie savas dzīves gadi. Turklāt šādas situācijas radīšana būtu jānošķir no tās,

kad sodu izpilde tiek uzsākta, sievietei esot grūtniecībā vai jau ar jaundzimušo.

Tāpat, izdarot krimināli sodāmu pārkāpumu, persona apzinās, ka tai tiks ierobežotas

noteiktas brīvības, līdz ar to secināms, ka persona pati atsakās no noteiktām priekšrocībām, ko

tai sniedz atrašanās brīvībā. Kodeksa 45.panta pirmā un otrā daļa ir vērsta ne tikai uz to, lai tiktu

nodrošinātas ieslodzītās personas tiesības, bet arī lai nodrošinātu laulātā, kas atrodas, brīvībā

tiesības. Tā kā konkrētajā gadījumā abi laulātie atrodas ieslodzījumā, uz abiem attiecas iepriekš

minētie ierobežojumi, ko noteic kriminālsoda izpilde.

Tādējādi tiesas ieskatā nav tieša pamata vadīties no Latvijas Republikas tiesībsarga

atzinuma, vienlaikus tiesa Latvijas Republikas tiesībsargam, ka šī norma būtu precizējama vai

vismaz būtu jāveic tās konstitucionālā pārbaude.

Lai iestāde vai tiesa varētu piemērot augstākā tiesību normā noteikto tieši, ir jākonstatē

zemākas tiesību normas tieša neatbilstība augstākai tiesību normai, ar kuru būtiski tiek pārkāptas

personas cilvēktiesības, vai, atbilstoši APL 15. pantā noteiktajām, ir jākonstatē pretruna starp

šīm normām.

Tiesa, izvērtējot Kodeksa 45.panta ceturtās daļas normu kopsakarā ar Latvijas

Republikas Satversmes 91., 96. un 110. pantu, tiešu cilvēktiesību pārkāpumu nesaskata, proti,

notiesātajām personām ir jāpakļaujas noteiktiem ierobežojumiem, un laulības saišu uzturēšanai

starp Pieteicēju un viņa laulāto ir nodrošinātas īslaicīgas tikšanās, sarakste, telefonsarunas. Nav

saskatāmas arī tiešas pretrunas starp Latvijas Republikas Satversmē minētajos pantos noteikto

un Kodeksa 45.panta ceturto daļu, kas būtu pamats, atbilstoši APL 15. panta sestajai daļai, tieši

piemērot Latvijas Republikas Satversmes normas.

Konstatējot iepriekš minēto, tālāka Kodeksa 45.panta ceturtās daļas normas

interpretācijai nav pamata. Tiesai nav kompetence vērtēt konkrētas tiesību normas atbilstību

konstitūcijai, ko Latvijas Republikā ir tiesīga veikt vienīgi Latvijas Republikas Satversmes tiesa.

Līdz ar to tiesa nevērtē Kodeksa 45.panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmei.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251., un Latvijas Sodu izpildes

kodeksa 45.panta ceturto daļu, tiesa

nosprieda:

R.M. pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, uzliekot pienākumu Olaines

cietuma administrācijai atļaut R.M. ilgstošu satikšanos ar viņa sievu A.M. noraidīt.

Tiesas spriedums nav pārsūdzams.

Tiesnesis /paraksts/ Dz. Melbārdis

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis ___________________Dz.Melbārdis

Rīgā 2012.gada 20.jūlijā