Supreme Court dismisses appeal on procedural grounds, ruling written review does not violate oral trial rights.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia rejected the appellant's cassation appeal against a regional court's decision to impose a fine for unfair commercial practices. The appellant argued that the repeated written review violated their right to an oral trial under the Constitution and the Administrative Procedure Law. The court held that the written procedure is standard for appeals unless specific circumstances warrant an oral hearing, and the appellant failed to demonstrate how the written format affected the quality of justice.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 304(1); Administrative Procedure Law Art. 338(2): A written review procedure in the appellate instance does not constitute a violation of the right to an oral trial unless the court, upon motivated request, decides otherwise.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2025:1113.A420204821.24.L
Lieta Nr. A420204821, SKA-823/2025
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2025.gada 13.novembrī
[1] Senātā saņemta pieteicējas akciju sabiedrības „Zemju pārvalde” kasācijas sūdzība par Administratīvās
apgabaltiesas 2025.gada 27.jūnija spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Patērētāju tiesību
aizsardzības centra 2021.gada 7.maija lēmuma Nr. 13-pk atcelšanu daļā par soda naudas piemērošanu pieteicējai.
Apgabaltiesa spriedumā atzinusi, ka ar pārsūdzēto lēmumu piemērotā soda nauda ir samērīga un tiesiska.
[2] Senatoru kolēģija konstatē, ka līdzīgs jautājums jau ir risināts Senāta 2025.gada 23.oktobra rīcības sēdes
lēmumā lietā Nr. SKA-822/2025, ECLI:LV:AT:2025:1023.A420202821.30.L. Līdz ar to senatoru kolēģija šajā
lēmumā mutatis mutandis (mainot, ja nepieciešams) izmantos arī minētajā lēmumā ietvertās atziņas.
[3] Pieteicēja iebilst, ka esot pārkāptas pieteicējas tiesības uz lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, jo lieta
apgabaltiesā izskatīta atkārtoti, bet šādā gadījumā lietas izskatīšana rakstveida procesā neesot savienojama ar
administratīvā procesa pamatprincipiem. Proti, jauna lietas izskatīšanas cikla gadījumā no jauna arī jānodrošina
tiesības uz mutvārdu procesu. Apgabaltiesa, nenodrošinot lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, esot pārkāpusi
Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.panta pirmo teikumu, Eiropas Cilvēka tiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantu, Administratīvā procesa likuma 112.1panta pirmo daļu un 304.panta
pirmo daļu.
Senatoru kolēģija atzīst, ka minētais arguments nav pamatots.
Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa lietu izskata
rakstveida procesā, bet, izvērtējot procesa dalībnieka motivētu lūgumu, tiesa var noteikt lietas izskatīšanu arī
mutvārdu procesā. Tāpēc tas vien, ka tiesa lietu izskatījusi rakstveida procesā, nenozīmē, ka tiesa ir pieļāvusi
procesuālu pārkāpumu. Nevar piekrist arī pieteicējas iebildumam, ka apgabaltiesai lieta bija jāskata mutvārdu
procesā tikai tāpēc, ka lieta atkārtoti skatīta apelācijas instancē. Pieteicēja nav norādījusi, ka konkrētajā gadījumā
lietas izskatīšana rakstveida procesā būtu ietekmējusi procesa kvalitāti. Arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses,
uz kuru atsaukusies pieteicēja (1994.gada 23.februāra spriedums lietā „Fredins (Fredin) pret Zviediju”,
iesnieguma Nr.18928/91, un 2002.gada 5.septembra lēmums lietā „Speila (Speil) pret Austriju”, iesnieguma Nr.
42057/98), neizriet pieteicējas norādītie secinājumi, jo abās lietās Eiropas Cilvēktiesības tiesa savus secinājumus
izdarījusi kontekstā ar apstākli, ka lieta tika skatīta vienā – kā pirmajā un vienīgajā – tiesu instancē. Turklāt otrajā
gadījumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa apgalvojumu par pārkāpumu atzina par nepamatotu, jo Austrijas tiesu
instancei nebija jāskata faktu jautājumi, bet gan tikai tiesību jautājumi, kuri turklāt nav bijuši sarežģīti.
Tādējādi nav konstatējams pieteicējas minēto tiesību normu pārkāpums.
[4] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa neesot pienācīgi izvērtējusi, vai piemērotā soda nauda ir samērīga, jo
spriedumā esot konstatēts tikai Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.2panta otrās daļas 1.punktā
paredzētais atbildību pastiprinošais apstāklis un tas, ka nepastāv 3.punktā minētais mīkstinošais apstāklis. Pieteicēja
argumentē, ka sods esot nosakāms, nevis selektīvi vērtējot atsevišķus šajā likuma normā uzskaitītos apstākļus un
nosacījumus, bet gan vērtējot tos visus kopā, un sods, kas atbilst vai ir tuvs ar likumu pieļaujamajai maksimālajai
robežai, ir piemērojams tikai gadījumos, kad tiek konstatēti visi šajā likuma normā uzskaitītie nelabvēlīgie
nosacījumi un apstākļi.
Senatoru kolēģija atzīst, ka kontekstā ar konkrētās lietas apstākļiem šis pieteicējas arguments nav skaidrs.
Proti, no pieteicējas argumenta struktūras saprotams, ka piemērotās soda naudas nesamērīgumu pieteicēja saista
tieši ar to, ka tā atbilst vai ir tuvu maksimālajai soda naudas robežai. Piemērotajā tiesību normā (Negodīgas
komercprakses aizlieguma likuma 15.2panta pirmajā daļā) paredzētā maksimālā soda naudas robeža ir 100 000
euro. Taču pieteicējai piemērotais sods – 30 000 euro – šo robežu nesasniedz un nav arī tuvs tai.
[5] Pieteicēja argumentē, ka tiesas norāde, ka Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma normas ir
interpretējamas atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 11.maija direktīvai Nr. 2005/29/EK, kas
attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes
direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas
Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (turpmāk – Negodīgas komercprakses direktīva), esot pretrunā
Satversmes 1., 90. un 92.pantam un Eiropas Savienības Tiesas praksei. Tomēr tam nevar piekrist. Kā tas jau
norādīts šajā lietā pieņemtajā Senāta spriedumā un kā to norāda arī pieteicēja kasācijas sūdzībā, Negodīgas
komercprakses direktīva Latvijā ir transponēta ar Negodīgas komercprakses aizlieguma likumu. Tādējādi tiesa ir
pamatoti norādījusi, ka likuma normas jātulko kopsakarā ar direktīvas mērķi. Pieteicēja norāda, ka Negodīgas
komercprakses direktīva esot pilnībā transponēta atbilstoši tās mērķim un jēgai, līdz ar to Negodīgas
komercprakses aizlieguma likuma 15.2panta pirmā daļa atspoguļojot gan Eiropas Savienības, gan arī nacionālā
likumdevēja gribu, un tajā noteiktās sankcijas un to noteikšanas principi esot atzīstami par tādiem, kas atbilst
Negodprātīgas komercprakses direktīvas preambulas 22.apsvērumam un 13.pantam. Senatoru kolēģija nesaskata,
ka tiesa spriedumā būtu nonākusi pie pretēja secinājuma.
[6] Pieteicēja iebilst, ka apgabaltiesa neesot vērtējusi iemeslus, kāpēc pieteicēja Patērētāju tiesību
aizsardzības centram nav iesniegusi informāciju par pēdējā gada finanšu neto apgrozījumu, lai gan šajā lietā
pieņemtajā Senāta spriedumā esot norādīts, ka tiesai tas bija jādara. Proti, no tiesas sprieduma varot nonākt pie
maldīga secinājuma, ka nav nozīmes tam, vai persona apzināti neizpilda pienākumus un nesniedz gada pārskatu,
vai arī nav iestājies likumā noteiktais termiņš attiecīgā gada pārskata sagatavošanai un iesniegšanai nodokļu
administrācijā. Pieteicēja arī norāda, ka Senāta spriedumā izteiktā atziņa, ka komercprakses īstenotājs, nesniedzot
atbildi uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra pieprasījumu un tādējādi slēpjot informāciju, nerīkojas godprātīgi,
esot nelikumīga un absurda, jo likums neparedzot sniegt datus, kuru vēl nav.
Senatoru kolēģija konstatē, ka lietā piemērotā tiesību norma – Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma
15.2panta pirmā daļa (redakcijā, kas bija spēkā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī) – paredz, ka maksimālā
soda naudas robeža tiek noteikta, ņemot vērā komercprakses īstenotāja pēdējā finanšu gada neto apgrozījumu.
Savukārt kasācijas sūdzībā pieteicēja argumentē, ka tiesa neesot novērtējusi iemeslus gada pārskata neiesniegšanai,
proti, nav ņēmusi vērā termiņu, kurā gada pārskats jāiesniedz. Tomēr pieteicēja nav pamatojusi, kāpēc gada
pārskata iesniegšanas termiņam ir izšķiroša nozīme situācijā, kad tiesību norma paredz vērtēt pieteicējas finanšu
gada neto apgrozījumu un kad tiesa par būtisku apstākli ir atzinusi tieši to, ka pieteicēja nesniedza informāciju par
finanšu gada neto apgrozījumu, nevis neiesniedza gada pārskatu. Ņemot vērā minēto, šie pieteicējas argumenti
nerada šaubas par tiesas secinājumu pareizību.
Minēto iemeslu dēļ nav arī pamatots pieteicējas pārmetums par nelikumīgu Senāta sprieduma atziņu, jo
Senāts savas atziņas izteicis kontekstā ar finanšu gada neto apgrozījumu, nevis gada pārskatiem.
[7] Kasācijas sūdzībā izteikts iebildums, ka tiesa nepamatoti neesot ņēmusi vērā 2023.gada 9.februārī
pieņemtos grozījumus Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 15.2pantā, ar kuru šī norma izteikta pieteicējai
labvēlīgākā redakcijā, paredzot uzlikt naudas sodu līdz 4 % no komercprakses īstenotāja gada apgrozījuma
(ieņēmumiem) no saimnieciskajiem darījumiem iepriekšējo 10 % vietā. Tiesa neesot vērtējusi, vai piemērotais sods
10 % apmērā no komercprakses īstenotāja gada apgrozījuma ir atzīstams par tādu, kura piemērošanai ir raksturīgi
Krimināllikuma 5.pantā apkopotie principi, kas citstarp paredz, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu,
mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ir atpakaļvērsts spēks.
Senatoru kolēģija uzsver, ka pieteicējai soda naudas apmērs noteikts, balstoties uz samērīguma
apsvērumiem, nevis ņemot vērā pieteicējas gada neto apgrozījumu, jo pieteicēja nebija iesniegusi attiecīgo
informāciju iestādei. Šādos apstākļos pieteicējai kasācijas sūdzībā bija jāpamato, kā pieteicējas minētie grozījumi
likumā varēja ietekmēt pieteicējas tiesības un secīgi – sprieduma tiesiskumu. Šādu argumentu kasācijas sūdzībā
nav.
[8] Ievērojot minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzībā norādītie apsvērumi nerada šaubas par
pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, kā arī nevar radīt pamatu lietas ierosināšanai judikatūras veidošanas vajadzībām.
Tas ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu,
senatoru kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar akciju sabiedrības „Zemju pārvalde” kasācijas sūdzību par
Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada 27.jūnija spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senatore L. Slica Senatore V. Kakste Senators J. Pleps