Court partially allowed debt claim for advance payments and awarded interest and costs.
Legislator summary
AI generatedThe appellate court partially dismissed the plaintiff's claim for the remaining debt while awarding interest and costs. The plaintiff sought recovery of unpaid advance payments and legal interest, arguing the defendant failed to reimburse funds transferred to a personal account. The court found the first-instance judge erred in evaluating evidence and rejected the defendant's arguments regarding the partial payment of the advance.
Legislator headnote
AI generatedCivilprocesa likums 432.-434.pants; Civillikums 1753., 1756., 1759.pants; The court partially dismissed a debt claim where the first-instance judge erred in evidence evaluation, establishing that interest and costs are awarded proportionally to the amount of the claim accepted.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr.C39076915
CA-0240-16/04
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Valmierā, 2016.gada 21.aprīlī
VIDZEMES APGABALTIESAS CIVILLIETU TIESAS KOLĒĢIJA
šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Pinne
tiesneši D.Lazdiņš un A.Bukavs
ar tiesas sēdes sekretāri S.Ābolu - Kalniņu
piedaloties prasītājas pilnvarotajai pārstāvei /pers. E/,
atbildētāja pilnvarotai pārstāvei zvērinātai advokātei M.Priedītei,
izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu SIA “/Nosaukums/” prasībā pret /pers. F/ par
parāda un likumisko procentu piedziņu, sakarā ar prasītājas SIA “/Nosaukums/” apelācijas
sūdzību un atbildētāja /pers. F/ pretapelācijas sūdzību par Valmieras rajona tiesas 2015.gada
8.decembra spriedumu.
Aprakstošā daļa.
SIA “/Nosaukums/” griezusies tiesā ar prasības pieteikumu pret /pers. F/, lūdzot
piedzīt no atbildētāja parādu 11 229,82 EUR, likumiskos procentus 842,25 EUR, kopā 12
072,07 EUR, kā arī tiesāšanās izdevumus (1.1.4-6).
Prasības pieteikumā norādīts, ka ar 2008.gada 8.janvārī noslēgto darba līgumu
atbildētājs pieņemts darbā pie prasītājas par saimniecības vadītāju.
Lai nodrošinātu sabiedrības saimniecisko darbību, atbildētājam bija uzticēts veikt
finanšu operācijas ar naudas līdzekļiem, kas atradušies sabiedrības kontā bankā.
Saimnieciskās darbības vajadzībām laika periodā no 2011.gada 1.marta līdz 2013.gada
1.martam atbildētājs pārskaitījis no sabiedrības konta uz savu personīgo kontu naudas līdzekļus
kopsummā 20 325,00 Ls jeb 28 919,87 EUR. Par naudas izlietojumu atbildētājs tikai daļēji
iesniedzis grāmatvedībā avansa norēķinus.
2012.gada maijā izsniegtā avansa atlikums, par kuru atbildētājs netika iesniedzis
attaisnojuma dokumentus, ir 1871,62 Ls, bet līdz 2013.gada 28.februārim summa pakāpeniski
palielinājusies līdz 10 357,82 Ls ( 14 737,85 EUR).
Ar 2013.gada 26.martā star pusēm noslēgto vienošanos darba attiecības ar atbildētāju
izbeigtas. Sakarā ar darba attiecību izbeigšanu avansa parādu no darba samaksas nav bijis
iespējams ieturēt, tāpēc puses vienojušās, ka atbildētājs labprātīgi samaksās parāda summu.
Vienošanās dokumentā puses konstatējušas, ka atbildētāja parāds pēc avansa
norēķiniem ir 10 297,62 Ls ( 14 652,19 EUR) un vienojušās, ka no šīs summas tiek atskaitītas
atbildētājam pienākošās izmaksas 2405,26 Ls (3422,38 EUR) un par šo summu parāds tiek
dzēsts. Parāda atlikumu 7892,36 Ls jeb 11 229,82 EUR atbildētājs apņēmies dzēst līdz
2013.gada 31.decembrim.
Uzņemtās saistības atbildētājs nav izpildījis, tāpēc viņam 2014.gada 11.decembrī
nosūtīts notariāls paziņojums par parāda saistībām, uz ko atbildētājs nav reaģējis.
Atbildētājs nav ievērojis saistību izpildes termiņu, tāpēc, pamatojoties uz Civillikuma
1759.panta 1.punktu, prasītāja uzskata, ka atbildētājam jāmaksā arī likumiskie nokavējuma
procenti par laika periodu no 2014.gada 1.janvāra līdz 2015.gada 31.martam 842,25 EUR
apmērā.
Prasība pamatota uz Civillikuma 1587., 1759., 1765.pantu, Darba likuma 78.pantu.
Atbildētājs /pers.F/2015.gada 20.maijā tiesā iesniedzis paskaidrojumus par prasību
norādot, ka prasību neatzīst (1.1.31.).
Atbildētājs uzskata, ka ar 2013.gada 26.marta vienošanos nav uzņēmies dzēst avansa
norēķina atlikumu. Izbeidzot darba attiecības, atbildētājam norādīts, ka ir avansa norēķina
atlikums, par kuru nav iesniedzis prasītājai dokumentus. Ar minēto vienošanos atzinis, ka nav
iesniegts avansa norēķins par visām viņam izsniegtajām summām un piekritis, ka, izbeidzot
darba attiecības, pienākošos algu 2405,26 Ls nesaņem naudā, bet šo summu dzēš no avansa
norēķiniem. Tomēr nav piekritis, ka ir lielāks parāds prasītājai.
Prasītāja ir bijusi informēta, ka visa izsniegtā un atbildētāja kontā ieskaitītā nauda
izlietota prasītājas saimnieciskās darbības izdevumiem. Iesniegt avansa norēķinus nav bijis
iespējams, jo prasītāja sistemātiski un ilgākā laika posmā nodarbinājusi darbiniekus, ar kuriem
nav bijuši noslēgti darba līgumi. Savukārt atbildētājs veicis norēķinus ar šiem darbiniekiem ar
tiem naudas līdzekļiem, kas tikuši ieskaitīti viņa kontā.
Norādījis, ka prasītājai pašai ir neizpildītas parāda saistības pret atbildētāju, jo
prasītāja nav samaksājusi par precēm, kuras iegādājusies no viņa par summu Ls 5000 jeb
7114,40 EUR.
Ar Valmieras rajona tiesas 2015.gada 8.decembra spriedumu SIA “/Nosaukums/”
prasība pilnībā noraidīta (1.1.98-101).
Tiesa piedzinusi no prasītājas par labu atbildētājam ar lietas vešanu saistītos izdevumus
450 EUR.
Tiesa nodibinājusi, ka atbildētājs strādājis pie prasītājas kopš 2008.gada 14.janvāra par
lauku īpašuma apsaimniekotāju/saimniecības vadītāju.
Tiesa atzinusi, ka 2013.gada 26.martā starp pusēm noslēgtajā vienošanās par darba
attiecību pārtraukšanu puses ir vienojušās par avansa atlikuma dzēšanu, ka ar atbildētājam
pienākošos izmaksas summu Ls 2405,26 tiks dzēsta daļa no avansa norēķiniem, kas ir Ls 10
297,62, ka atlikums pēc avansa dzēšanas ir Ls 7892,36. Tiesas ieskatā atbildētājs ir piekritis, ka
algu un izmaksas nesaņem naudā un ka šo summu dzēš no avansa norēķiniem. Savukārt SIA
“/Nosaukums/” apliecinājusi, ka piekrīt daļējai avansa norēķinu dzēšanai un ka /pers. F/ turpina
dzēst nenomaksātos avansa norēķinus līdz 2013.gada 31.decembrim par summu Ls 7892,36.
Tiesa atzinusi, ka vienošanās dokumentā pietiekami skaidri norādīts par nenomaksātā
avansa norēķinu dzēšanu noteiktā laika periodā un noteiktas summas apmērā. Tiesa nav
piekritusi atbildētāja argumentam, ka, tulkojot minēto vienošanās tekstu, būtu piemērojamas
Civillikuma 1508.un 1509.panta normas, kas paredz saudzīgāku iztulkojumu un šaubu gadījumā
iztulkojami par ļaunu tam, kurš attiecīgā gadījumā ir kreditors un kuram tādēļ vajadzēja
izteikties skaidrāk un noteiktāk.
Tiesa atsaukusies uz Darba likuma 78.panta pirmās daļas 2.punktu, kas noteic, ka
prasītājs, kā darba devējs, var veikt ieturējumus, kas izriet no darba devēja atprasījuma
tiesībām, var izdarīt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, lai atprasītu avansu, kas
izmaksāts darbiniekam paredzamo izdevumu segšanai. Tiesa norādījusi uz minētā panta trešajā
daļā noteikto, ka, ja darbinieks apstrīd šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzēto darba
devēja atprasījuma tiesību pamatu vai apmēru, darba devējs var celt atbilstošu prasību tiesā
divu gadu laikā no pārmaksātās summas izmaksas dienas vai avansa atmaksāšanai noteiktā
termiņa izbeigšanās dienas.
No minētās darba tiesību normas tiesa atzinusi, ka šajā gadījumā termiņš neatmaksāto
avansa norēķinu dzēšanai atbildētājam bija noteikts līdz 2013.gada 31.decembrim, līdz ar to
prasītāja, iesniedzot prasību tiesā 2015.gada 20.aprīlī, savas tiesības izmantojusi likumā
noteiktajā divu gadu termiņā un prasībai nav iestājies noilgums.
Tiesa norādījusi uz prasītājas iesniegtajiem konta izrakstiem un avansa norēķiniem par
laika periodu no 2012.gada 30.aprīļa līd z 2013.gada 31.janvārim, kurus sastādījis pats
atbildētājs, norādot saņemtās un izlietotās summas, atlikumus no iepriekšējā avansa un
norēķina perioda beigās. 2013.gada 31.janvāra avansa norēķinā Nr.1 pats atbildētājs norādījis
atlikumu Ls 10 297,62 apmērā.
Tiesas ieskatā nav iegūti apstiprinājumi atbildētāja iebildumam, ka norēķinus nav bijis
iespējams iesniegt agrāk. Tiesa atzinusi, ka, neiesniedzot avansa norēķinus, atbildētājs pārkāpis
darba līguma 8.6.punktā noteikto, ka, izbeidzoties darba attiecībām, darbiniekam ir pienākums
atgriezt darba devējam visas vērtības un dokumentus, darbinieks pilnā apmērā atlīdzina
iztrūkstošās vērtības.
Tiesa atzinusi, ka uz vienošanās parakstīšanas dienu, kā arī uz prasības celšanas dienu
prasītājas rīcībā nav bijusi informācija par to naudas līdzekļu izlietojumu, kas ieskaitīti kā
avansa norēķini atbildētāja kontā. Šādi pierādījumi no atbildētāja puses iesniegti tikai lietas
izskatīšanas laikā.
Tiesa no atbildētāja iesniegtajiem maksājuma uzdevumiem par laika periodu no
2012.gada 17.maija līdz 2013.gada 6.februārim atzinusi, ka atbildētājs no sava konta bankā
veicis pārskaitījums dažādu SIA “/Nosaukums/” saimniecisko darījumu apmaksai, tai skaitā
samaksai par darbu, kas maksājuma uzdevumos norādīts kā “konta papildināšana”, /pers. J/,
/pers. K/, /pers. L/, /pers. M/, /pers. N/, /pers. O/, /pers. P/, /pers. R/ par kopējo summu Ls
4389,45, kas atbilst EUR 6245,62.
Tāpat tiesa atzinusi par pierādītu, ka skaidrā naudā /pers. J/, /pers. M/, /pers. N/ un
/pers. R/ izmaksāti Ls 1350,00, kas atbilst EUR 1920,88.
Tiesa atzinusi, ka iztrūkst pierādījumu par atbildētāja sastādītajā izmaksāto naudas
līdzekļu apkopojumā norādīto vēl trīs personu – /pers. S/, /pers. T/ un /pers. U/ darba apmaksu
saimniecībā, bet tiem izmaksāti Ls 2300, kas atbilst EUR 3272,61.
Tanī pašā laikā tiesa atzinusi, ka prasītājas pārstāve minētās summas izmaksas nav
apstrīdējusi, kā arī apliecinājusi, ka kopumā maksājuma uzdevumos norādītās personas ir
strādājušas saimniecībā un /pers. F/ viņiem maksājis par darbu. Līdz ar to tiesa atzinusi, ka
atbilstoši Civilprocesa likuma 96.panta piektajā daļā noteiktajam, pusei nav jāpierāda fakti,
kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.
Tiesa atsaukusies uz liecinieku /pers. V/, /pers. Z/ liecībām, kas 2012.gadā strādājuši
SIA “/Nosaukums/”, lai gan darba līgums ar viņiem nav slēgts. Abi liecinieki liecinājuši par
darba attiecībām ar prasītāju, veikto darbu un saņemto atalgojumu, kuru viņu sievām
pārskaitījis tieši /pers. F/.
Ņemot vērā liecinieku liecības, tiesa atzinusi par pierādītu naudas izlietojumu
prasītājas saimnieciskām vajadzībām.
Tādējādi tiesa atzinusi, ka atbildētājs ar maksājuma uzdevumiem, naudas līdzekļu
apkopojumu, liecinieku liecībām ir pilnībā pierādījis, ka prasītājas izsniegtā un atbildētāja kontā
ieskaitītā nauda 11 439,11 EUR apmērā izlietota tikai prasītājas saimnieciskās darbības
izdevumiem un veicot norēķinus ar saimniecībā nodarbinātajiem strādniekiem, kuri tur
strādājuši bez noslēgtiem darba līgumiem.
Tiesa atzinusi par nepierādītu atbildētāja naudas līdzekļu apkopojumā iekļauto
pozīciju- maksājumi par elektrību Ls 541,57 (EUR 770,58) apmērā par laiku no 2011.gada
1.augusta līdz 2013.gada 28.februārim. Tiesa norādījusi uz faktu, ka maksājumi par patērēto
elektroenerģiju notiek ar attiecīgu rēķinu un apmaksas dokumentu noformēšanu, līdz ar to,
iztrūkstot šādiem pierādījumiem, tiesa nav uzskatījusi par pamatu ieskaitīt kopējā norēķinu
summā maksājumus par elektrību.
Tiesa atzinusi par nepierādītu prasītāja pārstāves tiesas sēdē izteikto viedokli, ka
nauda izlietota paša atbildētāja saimnieciskajai darbībai un dzīvokļa remontam.
Par Valmieras rajona tiesas 2015.gada 8.decembra spriedumu prasītāja SIA
“/Nosaukums/” iesniegusi apelācijas sūdzību, lūdzot apmierināt prasību pilnā apmērā (1.1.106-
109).
Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa lietā neobjektīvi novērtējusi
pierādījumus un lietas juridiskos apstākļus.
Atbildētājs tikai pēc tam, kad pret viņu celta tiesā prasība, iesniedzis internetbankas
izdrukas, kuras bija attiecināmas uz laiku pirms vienošanās slēgšanas un no kurām izrietēja, ka
/pers. F/ no sava konta Swedbankā laika periodā no 2012.gada 17.maija līdz 2013.gada
6.februārim astoņām personām veicis naudas pārskaitījumus kā ,,samaksu par darbu” un ,,konta
papildināšanai” par kopējo summu Ls 4389,45, kas atbilst EUR 6245,62.
Prasītāja pārstāve par šiem atbildētāja iesniegtajiem dokumentiem tiesā norādījusi, ka
tie uzrādīti tikai pēc diviem gadiem, lai gan atbildētājam bija iespēja tos iesniegt jau veicot gala
aprēķinus un izbeidzot darba attiecības. Lai gan prasītājas pārstāve ir atzinusi, ka cilvēki,
kuriem /pers. F/ pārskaitījis naudu, ir strādājuši un strādā SIA ,,/Nosaukums/, taču ar visiem
pārskaitījumiem nav pierādīts, ka šiem cilvēkiem samaksāts tieši par SIA ,,/Nosaukums/
padarīto darbu. Tādā gadījumā atbildētājs šos maksājuma dokumentus būtu uzrādījis savlaicīgi,
izbeidzot darba attiecības vai pēc tam.
Pats fakts, ka atbildētāja nosauktie cilvēki ir strādājuši SIA “/Nosaukums/”, vēl
nenozīmē, ka tie ir strādājuši bez darba līgumiem laika posmā, par kuru pret /pers. F/ celta
prasība. Pats atbildētājs tiesā norādījis, ka laikā, kad veikti pārskaitījumi, ir veicis arī dzīvokļa
remontu.
Nav pierādījies arī atbildētāja rakstveida paskaidrojumos minētais apstāklis, ka cels
pretprasību tiesā par precēm, kuras no viņa it kā nopirkusi sabiedrība. Tiesas sēdē
noskaidrojies, ka reāli tādi pirkumi nav notikuši, ir bijuši tikai nodomi par pirkumu. Prasītājas
ieskatā arī šādi apgalvojumi norāda, ka atbildētājs jebkuriem, arī negodprātīgiem līdzekļiem,
cenšas izvairīties no savām saistībām.
Prasītāja nepiekrīt tiesas spriedumā norādītajam, ka tās pārstāve tiesas sēdē nebūtu
apstrīdējusi atbildētāja norādīto summu izmaksu. Prasītājas pārstāve prasību tiesā uzturēja
pilnībā, atbildētāja iesniegtos maksājuma dokumentus-internetbankas izdrukas neatzina par
pierādījumiem konkrētajā lietā. Norādīja, ka, iespējams, notikusi vienošanās starp atbildētāju un
pārējām personām, jo arī internetbankas izdrukās norādīts, ka maksājuma mērķis ir ,,konta
papildināšana”. Minētais prasītājas ieskatā liecina tikai par personiskām atbildētāja un šo
personu attiecībām.
Bez tam, atbildētāja paskaidrojumus par to, ka viņš attaisnoti būtu samaksājis /pers.
J/, /pers. M/, /pers. N/ un /pers. R/, /pers. S/, /pers. T/ un /pers. U/ par darbu SIA
,,/Nosaukums/”, pārstāve apstrīdēja un neatzina. Fakts, ka prasītāja atzīst, ka konkrētie cilvēki
vispār jebkad ir strādājuši sabiedrībā, neapliecina, ka atbildētājs viņiem ir maksājis par
sabiedrības labā izdarītu darbu un, ka būtu maksājis tās summas un tajā laikā, kā norādījis /pers.
F/.
Prasītāja joprojām uzskata, ka lietā atbildētājs nav pierādījis veikto samaksu par
prasītāja labā izdarītiem darbiem.
Apelācijas sūdzība pamatota ar Civillikuma 1587., 1759., 1765.pantu.
Atbildētājs /pers.F/lietā iesniedzis pretapelācijas sūdzību, lūdzot tiesu pārvērtēt
2013.gada 26.marta vienošanos apelācijas sūdzībā norādītajā apjomā; noraidīt prasītājas prasību
un apelācijas sūdzību (1.1.122.).
Pretapelācijas sūdzībā norādīts, ka nepiekrīt tiesas sprieduma motīvu daļā dotajam
2013.gada 26.marta vienošanās novērtējumam, ar kuru tā pielīdzināta darba devēja rīkojumam,
tiesas sprieduma motīvu daļā izdarītajam secinājumam par noilguma termiņa aprēķināšanu
saistībā ar 2013.gada 26.marta vienošanos, un tiesas secinājumam, ka darījuma iztulkošanai
nebūtu piemērojami Civillikuma 1508. un 1509.panta noteikumi.
Tiesa nepareizi novērtējot 2013.gada 26.marta vienošanos kā darba devēja rīkojumu,
kļūdaini piemērojusi Darba likuma 78.panta trešo daļu un secinājusi, ka termiņš neatmaksāto
avansa norēķinu dzēšanai bija noteikts līdz 2013.gada 31.decembrim, tādēļ prasības noilguma
termiņš ir skaitāms no minētā datuma.
Ar 2013.gada 26.marta vienošanos prasītāja un atbildētājs tikai vienojušies, ka no
algas un izmaksu summas tiks dzēsta daļa no avansa norēķina, kas arī tika izdarīts. Atbildētājs
nekad nav piekritis atlikušās avansa norēķina summas labprātīgai dzēšanai, un arī vienošanās
šādu apņemšanos nesatur. Atbildētājs šo summu bija izlietojis prasītājas saimnieciskajai
darbībai, ko pierādījis pirmās instances tiesā.
Vienošanās tekstā tās pēdējā rindkopā norādīts: “SIA “CHV” apliecina, ka piekrīt
daļējai avansu norēķinu dzēšanai un ka /pers. F/ turpina dzēst nenomaksātos avansa norēķinus
līdz 31.12.2013. par summu 7892,36”. Citētais vienošanas teksts nepārprotami norāda uz SIA
“/Nosaukums/” vienpusēju apliecinājumu. Vienošanos sagatavoja prasītājas darbinieki, līdz ar
to šī tiesiskā darījuma iztulkošanā ir jāvadās no Civillikuma 1508. panta normām, kas nosaka,
k a saudzīgākam iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem, un uz tā pamata priekšroka ir
tam, kurš vismazāk saista parādnieku. Tāpat būtu jāpiemēro Civillikuma 1509.panta norma, ka
šaubu gadījumā darījumi iztulkojami par ļaunu tam, kurš attiecīgā gadījumā ir kreditors un
kuram tādēļ vajadzēja izteikties skaidrāk un noteiktāk.
Apelācijas tiesas sēdē prasītājas SIA “CHV” pārstāve /pers. E/ apelācijas sūdzību un
prasību uzturēja spēkā pilnībā, pretapelācijas sūdzību neatzina. Paskaidroja, ka atbildētājam jau
2013.gada 26.martā bija jāiesniedz prasītājai visi pierādījumi par avansā izsniegtās naudas
izlietojumu. Pretēji tam, atbildētājs ir atzinis minēto parādu un apņēmies to atlīdzināt. Prasītāja
ir aptaujājusi visas atbildētāja iesniegtajos maksājumu uzdevumos norādītās personas, bet tās
neko precīzi vairs atcerēties nevarēja. Atbildētājam sabiedrībā nav bijis uzlikts pienākums
izmaksāt darba algas strādājošiem, līdz ar to arī šīs izmaksas nevar atzīt. Tāpat nav pierādīts, ka
visas izmaksas būtu izdarītas par darbu pie prasītājas. Prasītāja jau pirmās instances tiesā ir
vērsusi tiesas uzmanību uz to, ka nav pierādīta darba veikšana un līdz ar to izmaksu izdarīšana
prasītājas labā. Bez tam liela naudas summa ir it kā izmaksāta arī skaidrā naudā, par ko
pierādījumu vispār nav. Līdz ar to prasītāja uzskata, ka atbildētājs nav pierādījis saņemto
avansa maksājumu izlietojumu prasītājas labā un prasību uztur pilnā apmērā.
Atbildētāja /pers.F/pilnvarotā pārstāve advokāte M.Priedīte prasību un apelācijas
sūdzību neatzina, uzturēja spēkā pretapelācijas sūdzību. Paskaidroja, ka nepiekrīt pirmās
instances tiesas vērtējumam, kas dots pušu starpā parakstītajam vienošanās aktam. Uzskata, ka
tajā atbildētājs ir atzinis tikai to, lai ar viņam izmaksājamām summām dzēš avansa norēķinu, bet
nekādā veidā nav atzinis parādsaistību esamību. Minētajam tekstam ir vienpusēja apliecinājuma
raksturs, bet ne atbildētāja piekrišana. Līdz ar to vienošanās ir neskaidra un šaubu gadījumā
tulkojama par labu parādniekam. Bez tam uzskata, ka šādai prasībai jau ir iestājies noilgums, jo
prasība saskaņā ar Darba likuma 31.panta pirmo daļu bija jāceļ divu gadu laikā. Tā kā darba
attiecības ar atbildētāju tika izbeigtas 2013.gada 22.martā, bet prasība tiesā celta tikai
2015.gada 17.aprīlī, tad ir iestājies prasības noilgums. Lūdza prasību pilnībā noraidīt.
Motīvu daļa
Civillietu tiesas kolēģija, uzklausījusi pušu pārstāvju paskaidrojumus, pārbaudījusi un
novērtējusi lietā iegūtos pierādījumus to kopumā, atzīst, ka apelācijas sūdzība un prasība
apmierināmas daļēji, bet pretapelācijas sūdzība nav pamatota.
Lietā nav strīds par to, ka atbildētājs, pamatojoties uz pušu starpā 2008.gada
8.janvārī noslēgto darba līgumu, līdz 2013.gada 22.martam strādājis pie prasītājas par
saimniecības vadītāju (l.l.11-12).
Darba līguma 4.5.punktā ir noteikts, ka darbiniekam ir pilna mantiskā atbildība par
vērtībām (ieskaitot darba rīkus, dokumentus, naudu, jebkuru iekārtu, kancelejas piederumus,
mēbeles, automašīnas), kuras darbiniekam nodevis darba devējs un pieļāvis to lietošanu
saskaņā ar darba kārtības noteikumiem. Darbiniekam ir pienākums atskaitīties darba devējam
pēc tā pieprasījuma par iepriekš minētajām vērtībām tā turējumā.
Pusēm nav arī strīds par to, ka tieši atbildētājam kā saimniecības vadītājam laikā līdz
2013.gada 1.martam bija uzticēts veikt finanšu operācijas ar naudas līdzekļiem, kas atradās
prasītājas kontā. Atbildētājam avansa veidā tika dota iespēja izņemt no sabiedrības konta
naudas līdzekļus un izmantot tos saimnieciskās darbības nodrošināšanai, par ko pusēm strīda
nav.
No lietā iesniegtā SIA “CHV” bankas konta izraksta arī ir redzams, ka laikā no
2011.gada 18.marta līdz 2013.gada 11.februārim no sabiedrības konta atbildētājam ir pārskaitīti
naudas līdzekļi Ls 20 325 jeb 28 919,87 EUR (l.l.15-16).
No lietā iesniegtajiem avansa norēķiniem redzams, ka atbildētājs kā norēķina persona
ir sniedzis norēķinus par izlietotajiem avansa maksājumiem, norādot konkrētās summas, kam,
par ko un saskaņā ar kādu dokumentu samaksātas (l.l.17, 18,19, 20, 21,22,23, 24,25). Tātad
faktiski lietā arī nav strīda, ka atbildētājam bija zināma sabiedrībā pastāvošā kārtība un
noteikumi par avansa norēķinu iesniegšanu, ko viņš pats arī zināmu laika periodu ir pildījis. Nav
arī strīda, ka prasītājam bija zināms, ka viņam ir izmaksāts avanss sakarā ar paredzamo
izdevumu segšanu, par kura izlietojumu nav iesniegti attaisnojoši dokumenti.
2013.gada 26.martā puses parakstījušas vienošanos, ka darba attiecības tiek
pārtrauktas, ka alga un izmaksas aprēķinātas uz darba attiecību pārtraukšanas dienu Ls 2405,26
apmērā. Puses vienojušās, ka ar algas un izmaksas summu tiks dzēsta daļa no darbinieka
atlikuma no avansa norēķiniem, kas ir Ls 10 297,62, atlikums pēc dzēšanas- Ls 7892,36 jeb 11
229,82 EUR. Norādīts, ka /pers. F/ piekrīt, ka algu un izmaksas nesaņem naudā un ka šo
summu dzēš no avansa norēķiniem. Tālāk norādīts, ka SIA “CHV” apliecina, ka piekrīt daļējai
avansu norēķinu dzēšanai un ka /pers. F/ turpina dzēst nenomaksātos avansa norēķinus līdz
31.12.2013. par summu Ls 7892,36.
Atbildētājs uzskata, ka ar minēto vienošanos viņš nav apņēmies dzēst parādu, bet gan
tikai piekritis daļējai parāda segšanai ar viņam izmaksājamām summām. Par pārējo parāda daļu
vienošanās nav panākta, tā bijusi prasītājas vienpusēja griba. Nepiekrīt arī parāda esamībai, jo
visu avansā saņemto naudu izlietojis sabiedrības saimnieciskajām vajadzībām, tai skaitā algu
izmaksai darbiniekiem, ar kuriem darba līgumi nav tikuši noslēgti.
Civillikuma normas jāpiemēro, ciktāl Darba likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē
darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi (Darba likuma 28.panta trešā daļa).
Kolēģijas ieskatā pamatoti pirmās instances tiesa, tulkojot un vērtējot pušu parakstīto
vienošanos, ir atzinusi, ka šajā gadījumā nav pamats piemērot Civillikuma 1508. un 1509.panta
noteikumus. Lai gan pušu tiesiskās attiecības izriet no darba tiesiskajām attiecībām, tomēr
2013.gada 26.martā noslēgtā vienošanās atbilst arī Civillikuma 1511.panta noteikumiem un ir
atzīstama par tiesīgi noslēgtu vienošanos (līgumu), kas saskaņā ar Civillikuma 1587.pantu ir
jāpilda.
Civillikuma 1508.pants noteic, ka saudzīgākam darījuma iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem, un uz tā pamata priekšroka ir tam,
kurš vismazāk saista parādnieku.
Savukārt Civillikums1509.pants paredz, ka divpusēji darījumi, kas uzliek kādus
pienākumus abām pusēm, šaubu gadījumā iztulkojami tam par ļaunu, kurš attiecīgā gadījumā ir
kreditors un kuram tādēļ vajadzēja izteikties skaidrāk un noteiktāk.
Arī kolēģijas ieskatā 2013.gada 26.marta vienošanās tekstu pirmās instances tiesa ir
pilnīgi pamatoti iztulkojusi un arī kolēģijai nerodas šaubas par tā tulkojumu. Kolēģijas ieskatā
no vienošanās teksta ir skaidri saprotams un tajā ir norādīts uz konkrētu avansa norēķinu
atlikuma summu, par kuras attaisnojumu dokumenti nav iesniegti, t.i. – atlikums pēc dzēšanas ir
Ls 7892,36, un kuru atbildētājs ir apņēmies atmaksāt ( dzēst).
Kolēģijas ieskatā nepamatots ir apelācijas sūdzībā izteiktais arguments, ka vienošanās
norāda tikai uz prasītājas vienpusēju apliecinājumu. Pretēji šādam viedoklim, kolēģija uzskata,
ka ar savu parakstu arī atbildētājs ir apliecinājis, ka piekrīt gan norādītajam parāda atlikumam,
gan arī tam, ka viņš turpina dzēst nenomaksātos avansa norēķinus līdz konkrētam datumam, t.i.
31.12.2013.par summu Ls 7892,36 jeb 11 229,82 EUR.
Civillikuma 431.pants noteic, ka akta parakstīšana, vienalga, vai tas attiecas uz pašu
parakstītāju vai trešo personu, uzskatāma par piekrišanu šim aktam, ja tā saturs parakstītājam
bija zināms un ja viņam tajā tiesiskajā darījumā, uz kuru akts attiecas, ir personīga interese un
ierunas tiesība. Atbildētājs nekad nav iebildis par to, ka vienošanās saturs viņam vispār nebūtu
zināms, kā arī nav iebildis, ka vienošanās aktu viņš pats nebūtu parakstījis. Nenoliedzams, ka
vienošanās aktā ietvertā apņemšanās dzēst atlikušo parādu, kas nav dzēsts ar darbiniekam
izmaksājamām summām, ir atzīstama par tādu vienošanos, kas attiecas tieši uz atbildētāju.
Tātad viņam šī akta parakstīšanas laikā bija personīga interese un arī ierunas tiesība. Nekādi
iebildumi uz vienošanās akta nav izdarīti, kā arī atbildētājs nekad nav norādījis, ka viņam
nebūtu ļauts ierakstīt savus iebildumus vienošanās aktā, ja tādi būtu bijuši.
Kolēģijas ieskatā nav nozīmes faktam, ka vienošanās ir parakstīta 2013.gada
26.martā, lai gan tajā norādīts, ka pušu darba attiecības pārtrauktas ar 22.martu. Minētajam
apstāklim kolēģijas ieskatā šajā strīdā nav nozīmes, jo netiek jau apstrīdēts pats fakts, ka darba
attiecības izbeigtas uz abu pušu vienošanās pamata. Līdz ar to šajā gadījumā, kad tiek prasīta
izsniegtā avansa parāda, par kuru pats atbildētājs ar savu parakstu ir vienojies, piedziņa, nav
nozīmes darba attiecību izbeigšanas datumam.
Kolēģija par nepamatotu atzīst arī pretapelācijas sūdzībā izteikto argumentu par
prasības noilguma iestāšanos. Atbildētājs noilguma aprēķināšanu saista ar Darba likuma
31.panta pirmajā daļā norādīto periodu, jo, viņaprāt, celtā prasība izriet no darba tiesiskajām
attiecībām. Kolēģijas ieskatā šajā gadījumā pamatoti pirmās instances tiesa piemērojusi Darba
likuma 78.panta trešo daļu, norādot, ka noilgums prasībai nav iestājies.
Lai gan formāli prasījums izriet no darba tiesiskajām attiecībām, taču kolēģijas
ieskatā šajā gadījumā ir piemērojami Darba likuma 78.pantā paredzētie noteikumi, jo prasības
pamats un priekšmets ir saistīts tieši ar izmaksātā avansa maksājuma atprasīšanu, kam Darba
likumā ir paredzēta speciāla kārtība un līdz ar to arī noilguma aprēķināšana.
Darba likuma 78.panta pirmā daļa noteic tos ieturējumus, kas izriet no darba devēja
atprasījuma tiesībām un kurus var izdarīt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, tai
skaitā avansu, kas izmaksāts uz darba samaksas rēķina, kā arī neizlietoto un laikā neatmaksāto
avansu, kas izmaksāts darbiniekam sakarā ar komandējumu vai darba braucienu vai arī citu
paredzamo izdevumu segšanai. Šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzētajos gadījumos
darba devējs var dot rakstveida rīkojumu par ieturējumu izdarīšanu ne vēlāk kā divu mēnešu
laikā no pārmaksātās summas izmaksas dienas vai avansa atmaksāšanai noteiktā termiņa
izbeigšanās dienas. Par šāda rīkojuma izdošanu darba devējs nekavējoties paziņo darbiniekam.
Nav strīda par to, ka ieturējumi no darba samaksas vairs nav bijuši iespējami, jo darba
attiecības pusēm pārtrauktas.
Kā redzams no pušu panāktās vienošanās, tad, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, ir
ieturēta daļa no izmaksātā avansa, taču ir palicis parāds. Minētā panta trešā daļa noteic, ja
darbinieks apstrīd šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzēto darba devēja atprasījuma
tiesību pamatu vai apmēru, darba devējs var celt atbilstošu prasību tiesā divu gadu laikā no
pārmaksātās summas izmaksas dienas vai avansa atmaksāšanai noteiktā termiņa izbeigšanās
dienas.
Šajā gadījumā, kā secināms no atbildētāja paskaidrojumiem un pretprasības, tad viņš
apstrīd darba devēja atprasījuma tiesību un arī apmēru, līdz ar to prasītājai ir tiesības celt tiesā
prasību divu gadu laikā no avansa atmaksāšanai noteiktā termiņa izbeigšanās. Kā redzams no
pušu 2013.gada 26.marta vienošanās, tad avansa atmaksāšanai ir bijis noteikts konkrēts termiņš
2013.gada 31.decembris un arī kolēģijas ieskatā no minētā datuma ir skaitāms prasības
noilguma sākuma termiņš. Prasība tiesā celta 2014.gada 20.aprīlī, līdz ar to arī kolēģija uzskata,
ka konkrētajai prasībai noilgums nav iestājies.
Kolēģija daļēji piekrīt apelācijas sūdzībā norādītajam argumentam, ka pirmās
instances tiesa bez pietiekama pamata ir atzinusi par pierādītiem visus atbildētāja /pers. F/
sniegtos paskaidrojumus un pierādījumus par viņam izmaksātā avansa maksājumu izlietošanu
sabiedrības vajadzībām.
Lai pierādītu minētos apgalvojumus, atbildētājs lietā iesniedzis kopumā 39
maksājuma uzdevumus, kuros norādīti naudas pārskaitījumi no atbildētāja konta dažādām
personām ( l.l.48-86). Bez tam iesniedzis paša sagatavotu izmaksāto naudas līdzekļu
apkopojumu, kurā bez jau pieminētajiem maksājumu uzdevumiem norādījis arī uz skaidras
naudas maksājumiem trešajām personām (l.l.87-89).
Kolēģijas ieskatā pirmās instances tiesa bez pietiekama pamata kā pierādījumu par
avansā izmaksātās naudas izlietojumu sabiedrības saimnieciskās darbības nodrošināšanai
atzinusi minēto naudas līdzekļu apkopojumu, kas uzskatāms tikai par atbildētāja rakstveida
paskaidrojumu. Civilprocesa likuma 104.panta pirmā daļa noteic, ka pušu paskaidrojumi, kuri
ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par
pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. Tā kā par
skaidras naudas maksājumiem trešajām personām (/pers. J/, /pers. M/, /pers. N/, /pers. R/, /pers.
S/, /pers. T/, /pers. U/) nav neviena cita pierādījuma bez paša atbildētāja paskaidrojumiem, tad
minētos faktus nevar atzīt par pierādītiem. Pretēji pirmās instances tiesas spriedumā minētajam,
kolēģijas ieskatā prasītāja nekad nav atzinusi atbildētāja norādītos skaidras naudas maksājumus
par pierādītiem. Tādus apstākļus kolēģija lietā nekonstatē. Līdz ar to pirmās instances tiesai
nebija pamata atsaukties arī uz Civilprocesa likuma 96.panta piekto daļu.
Kolēģijas ieskatā prasītāja pārstāves norādīto par to, ka tās personas, kuras uzrādītas
maksājuma uzdevumos, kādā periodā vispār ir strādājušas saimniecībā pie prasītājas, nevar
uzskatīt par atbildētāja apgalvojumu atzīšanu tiesas sēdē. Arī pirmās instances tiesas sēdē, tāpat
kā apelācijas sūdzībā, prasītāja ir norādījusi uz to, ka ne maksājuma uzdevumi paši par sevi, ne
naudas līdzekļu apkopojums nepierāda naudas izlietojumu tieši prasītājas saimnieciskās
darbības nodrošināšanai.
A r 2013.gada 8.janvāra grozījumiem Ministru kabineta 2003.gada 21.oktobra
noteikumos Nr.585 "Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju", noteikumos
iekļautais jaunais – 8.4punkts nosaka, ka skaidrās vai bezskaidrās naudas avanss ir maksājums
fiziskajai personai – uzņēmuma darbiniekam, valdes vai padomes loceklim, īpašniekam,
dalībniekam vai biedram – uzņēmuma saimniecisko darījumu nodrošināšanai no uzņēmuma
kases (skaidrā nauda) vai šīs personas bankas kontā no uzņēmuma bankas konta (bezskaidrā
nauda), lai šī persona veiktu vienu vai vairākus maksājumus saskaņā ar doto uzdevumu
(piemēram, komandējuma, preču iegādes vai pakalpojumu izmantošanas izdevumu segšanai).
Maksājumu uzdevumos norādītais mērķis "konta papildināšana", "avanss", "avīžu
tulkojums" vai "nauda remontam" pats par sevi nepierāda, ka minētie maksājumi būtu izdarīti
tieši saskaņā ar prasītājas doto uzdevumu un prasītājas saimnieciskās darbības nodrošināšanai.
Kolēģija, iepazinusies ar visiem atbildētāja iesniegtajiem pierādījumiem un liecinieku
/pers. V/, /pers. Z/ sniegtajām liecībām pirmās instances tiesas sēdē 2015.gada 10.septembrī (
l.l.92-93), atzīst, ka atbildētājs ir pierādījis tikai daļu no izsniegtā avansa maksājuma pamatotu
izlietojumu.
Tā, ņemot vērā /pers. AC/ sniegto liecību par to, ka viņš tiešām strādājis SIA
,,/Nosaukums/” laika periodā no 2012.gada jūnija līdz novembrim bez rakstiski noslēgta darba
līguma un samaksu par darbu saņēmis no atbildētāja ar pārskaitījumiem uz civilsievas /pers. K/
konta, kolēģija atzīst par pierādītu daļēju izsniegtā avansa izlietojumu sabiedrības vajadzībām
1280,58 EUR apmērā ( Ls 900) (l.l.52, 54, 62, 71, 75, 76, 81).
Ņemot vērā /pers. Z/ liecību, ka arī viņš tieši tāpat kā /pers. AC/ laikā no 2012.gada
jūnija līdz novembrim strādājis kopā ar vēl divām personām ( /pers. AC/ un /pers. AD/) pie
prasītājas un naudu par saņemto darbu atbildētājs kā saimniecības vadītājs pārskaitījis viņa
sievai /pers. O/, kolēģija atzīst par pierādītu daļēju izsniegtā avansa izlietojumu sabiedrības
vajadzībām 996,01 EUR apmērā ( Ls 700) (l.l.65, 69, 73, 77, 82).
Tāpat ņemot vērā abu iepriekš minēto liecinieku liecības par to, ka iepriekš norādītajā
laika periodā viņi strādājuši kopā ar ekskavatora vadītāju /pers. AD/, kurš arī strādājis bez
darba līguma, kolēģija atzīst par pierādītu daļēju izsniegtā avansa izlietojumu sabiedrības
vajadzībām 1636,30 EUR apmērā ( Ls 1150) (l.l.53, 55, 60, 66, 70, 74, 78, 79, 83). Kolēģijai
nav pamata neticēt tam, ka minētā summa kā atlīdzība par darbu izmaksāta ar pārskaitījumu
/pers. AD/ sievai /pers. L/, jo to pierāda gan maksājumu uzdevumi, gan daļēji liecinieku
liecības, kā arī pati prasītājas pārstāve ir atzinusi, ka tāda persona /pers. AD/ tiešām darbu
norādītajā laika periodā 2012.gada jūnijā- novembrī ir veikusi. Ja jau pati prasītāja pieļāva, ka
darba alga šādā veidā bez dokumentiem ilgstošā laika periodā tiek pārskaitīta strādājošo
dzīvesbiedrēm (/pers. K/ un /pers. O/), tad kolēģijai nav pamata neticēt, ka tas pats ir akceptēts
arī attiecībā uz trešo darbinieku /pers. AD/.
Bez tam kolēģija par pierādītu kā daļēju izsniegtā avansa izlietojumu sabiedrības
vajadzībām atzīst arī izmaksātos naudas līdzekļus 355,72 EUR apmērā ( Ls 250) /pers. J/, jo par
to liecina divi maksājuma uzdevumi, kuros kā maksājuma mērķis norādīts "daļēja samaksa par
darbu", savukārt prasītājas pārstāve nenoliedza, ka persona /pers. J/ ir norādītajā laika periodā
strādājis pie prasītājas (l.l.49, 51).
Tādējādi kolēģija atzīst par pierādītu izsniegtā avansa pamatotu izlietojumu sabiedrības
vajadzībām 4268,61 EUR apmērā. Līdz ar to kolēģijas ieskatā pamatoti ir apmierināma prasība
par avansa norēķina parāda 6961,21 EUR ( 11229,82- 4268,61 = 6961,21) piedziņu no
atbildētāja. Daļā par parāda 4268,61 EUR piedziņu prasība ir noraidāma.
Pārējos atbildētāja iesniegtos maksājumu uzdevumus kolēģija atzīst par tādiem, kas
nepierāda konkrēto maksājumu izlietošanu sabiedrības saimnieciskās darbības nodrošināšanai.
Tā, piemēram, 15.05.2012. maksājuma uzdevumā Nr.84 ( l.l.48) norādītais mērķis "avīžu
tulkojums" nepierāda, ka atbildētājs pārskaitītos līdzekļus būtu izlietojis kādam tulkojumam, kas
saistīts tieši ar prasītāju vai tās saimniecisko darbību. 2012.gada 18.jūnijā izdarītais maksājums
ar norādi "nauda remontam" nepierāda, ka izlietotie līdzekļi būtu saistīti ar prasītājai piederošas
mantas vai objekta remontu (l.l.50). Tieši tādā pašā veidā pārskaitīto naudu /pers. M/, /pers. N/,
/pers. AE/, /pers. R/, /pers. P/ kolēģija nevar uzskatīt par tādu, kas saistīta ar sabiedrības
saimniecisko darbību, jo par to nekas šajos naudas maksājumu uzdevumos neliecina. Prasītājas
pārstāve jau savos paskaidrojumos pirmās instances tiesai norādījusi uz to, ka atbildētājam
iespējams bijuši personiska rakstura darījumi ar minētajām personām, par ko arī viņām veikti
naudas pārskaitījumi.
Pirmās instances tiesas secinājumu, ka atbildētājs nav pietiekami pierādījis 770,58
EUR izlietojumu elektroenerģijas maksājumiem SIA ,,/Nosaukums/” darbības nodrošināšanai,
atbildētājs /pers. F/ arī nav apstrīdējis, līdz ar to pierādījumus, kas attiecas uz elektroenerģijas
maksājumiem kolēģija nevērtē.
Kolēģija, daļēji apmierinot prasību par parāda piedziņu, atzīst, ka apmierināma arī
prasība daļā par likumisko nokavējuma procentu piedziņu. Civillikuma 1753.pants noteic, ka ar
procentiem saprot atlīdzību, kas dodama par kavējumu. Pienākums maksāt procentus
pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu ( Civillikums 1756.pants). Šajā gadījumā
prasītāja lūgusi piedzīt likumiskos 6 % gadā no parāda summas ( Civillikuma 1759.pants) , kas
aprēķināti sākot no 2014.gada 1.janvāra, jo pēdējais parāda samaksas datums bija noteikts
2013.gada 31.decembris. Prasītāja lūgusi nokavējuma procentus piedzīt par periodu no
2014.gada 1.janvāra līd z 2015.gada 31.martam kopumā par 15 mēnešiem. Attiecīgi no
apmierinātās parāda summas 6961,21 EUR likumisko 6 procentu apmērs par norādīto periodu
sastāda 522,09 EUR ( 34,81 EUR mēnesī x 15 mēneši). Attiecīgi noraidāma prasība par
likumisko nokavējuma procentu 320,16 EUR piedziņu.
Ņemot vērā visu iepriekš norādīto, kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa, pieļāvusi
kļūdas atbildētāja iesniegto pierādījumu vērtēšanā un bez pietiekama pamata atzinusi visus
atbildētāja argumentus par pierādītiem.
Apmierinot prasību daļēji, no atbildētāja par labu prasītājai piedzenama valsts nodeva
1062,24 EUR (531,12 EUR par prasību, 531,12 EUR par apelācijas sūdzību), kas aprēķināta no
prasības apmierinātās daļas 6961,21 EUR ( Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta
b) apakšpunkts, 41.pants).
Bez tam proporcionāli prasības apmierinātajai daļai piedzenami arī ar lietas
izskatīšanu saistītie izdevumi 0,15 EUR. No sākotnējās prasības ir apmierināti 61,99 %, bet
noraidīta prasība par 38,01 %. Attiecīgi lietā divās tiesu instancēs izlietoti ar lietas izskatīšanu
saistītie izdevumi 12,27 EUR, no kuriem proporcionāli apmierinātajai prasības daļai 7,60 EUR
jāsedz atbildētājam, bet 4,67 EUR prasītājai. Prasītāja, iesniedzot prasības pieteikumu
nomaksājusi ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,82 EUR , līdz ar to iemaksātā starpība
0,15 EUR atbildētājam ir jāatlīdzina prasītājai.
Rezolutīvā daļa
Vadoties no tiesas sēdē noskaidrotā un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 432.-
434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija
nosprieda:
prasību apmierināt daļēji.
Piedzīt no /pers. F/, personas kods /personas kods/, par labu SIA ,/Nosaukums/” ,
reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, pamatparādu 6961,21 EUR, likumiskos procentus 522,09
EUR par periodu no 2014.gada 14.janvāra līdz 2015.gada 31.martam, valsts nodevu par prasību
un apelācijas sūdzību 1062,24 EUR, ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 0,15 EUR- kopā
8545,69 EUR ( astoņi tūkstoši pieci simti četrdesmit pieci euro 69 centi).
Prasību daļā par parāda 4268,61 EUR un likumisko procentu 320,16 EUR piedziņu
noraidīt.
Piedzīt no /pers. F/, personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas
izskatīšanu saistītos izdevumus 7,45 EUR ( septiņi euro 45 centi).
Sprieduma labprātīgai izpildei noteikt termiņu 10 dienas no sprieduma likumīgā spēkā
stāšanās dienas.
Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā, skaitot no pilna sprieduma
sastādīšanas datuma 2016.gada 29.aprīļa, LR Augstākās tiesas Civillietu departamentā
Civilprocesa likuma 451.,452.pantā paredzētajos gadījumos, kasācijas sūdzību iesniedzot
Vidzemes apgabaltiesā.
Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Pinne
Tiesneši D.Lazdiņš
A.Bukavs