Legislator Case Law & Legislation
C39076915 / CA-0240-16 AI generated

Court partially allowed debt claim for advance payments and awarded interest and costs.

Case Number C39076915 / CA-0240-16
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The appellate court partially dismissed the plaintiff's claim for the remaining debt while awarding interest and costs. The plaintiff sought recovery of unpaid advance payments and legal interest, arguing the defendant failed to reimburse funds transferred to a personal account. The court found the first-instance judge erred in evaluating evidence and rejected the defendant's arguments regarding the partial payment of the advance.

Legislator headnote

AI generated

Civilprocesa likums 432.-434.pants; Civillikums 1753., 1756., 1759.pants; The court partially dismissed a debt claim where the first-instance judge erred in evidence evaluation, establishing that interest and costs are awarded proportionally to the amount of the claim accepted.

Keywords

AI generated
advance payment recovery legal interest award partial claim dismissal evidence evaluation error court costs allocation

Cited Legislation

AI generated
Civilprocesa likums 34.pants
Civilprocesa likums 41.pants
Civilprocesa likums 432.-434.pants
Civillikums 1753.pants
Civillikums 1756.pants
pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu ( Civillikums 1756.pants).
Civillikums 1759.pants
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr.C39076915

CA-0240-16/04

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Valmierā, 2016.gada 21.aprīlī

VIDZEMES APGABALTIESAS CIVILLIETU TIESAS KOLĒĢIJA

šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Pinne

tiesneši D.Lazdiņš un A.Bukavs

ar tiesas sēdes sekretāri S.Ābolu - Kalniņu

piedaloties prasītājas pilnvarotajai pārstāvei /pers. E/,

atbildētāja pilnvarotai pārstāvei zvērinātai advokātei M.Priedītei,

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu SIA “/Nosaukums/” prasībā pret /pers. F/ par

parāda un likumisko procentu piedziņu, sakarā ar prasītājas SIA “/Nosaukums/” apelācijas

sūdzību un atbildētāja /pers. F/ pretapelācijas sūdzību par Valmieras rajona tiesas 2015.gada

8.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa.

SIA “/Nosaukums/” griezusies tiesā ar prasības pieteikumu pret /pers. F/, lūdzot

piedzīt no atbildētāja parādu 11 229,82 EUR, likumiskos procentus 842,25 EUR, kopā 12

072,07 EUR, kā arī tiesāšanās izdevumus (1.1.4-6).

Prasības pieteikumā norādīts, ka ar 2008.gada 8.janvārī noslēgto darba līgumu

atbildētājs pieņemts darbā pie prasītājas par saimniecības vadītāju.

Lai nodrošinātu sabiedrības saimniecisko darbību, atbildētājam bija uzticēts veikt

finanšu operācijas ar naudas līdzekļiem, kas atradušies sabiedrības kontā bankā.

Saimnieciskās darbības vajadzībām laika periodā no 2011.gada 1.marta līdz 2013.gada

1.martam atbildētājs pārskaitījis no sabiedrības konta uz savu personīgo kontu naudas līdzekļus

kopsummā 20 325,00 Ls jeb 28 919,87 EUR. Par naudas izlietojumu atbildētājs tikai daļēji

iesniedzis grāmatvedībā avansa norēķinus.

2012.gada maijā izsniegtā avansa atlikums, par kuru atbildētājs netika iesniedzis

attaisnojuma dokumentus, ir 1871,62 Ls, bet līdz 2013.gada 28.februārim summa pakāpeniski

palielinājusies līdz 10 357,82 Ls ( 14 737,85 EUR).

Ar 2013.gada 26.martā star pusēm noslēgto vienošanos darba attiecības ar atbildētāju

izbeigtas. Sakarā ar darba attiecību izbeigšanu avansa parādu no darba samaksas nav bijis

iespējams ieturēt, tāpēc puses vienojušās, ka atbildētājs labprātīgi samaksās parāda summu.

Vienošanās dokumentā puses konstatējušas, ka atbildētāja parāds pēc avansa

norēķiniem ir 10 297,62 Ls ( 14 652,19 EUR) un vienojušās, ka no šīs summas tiek atskaitītas

atbildētājam pienākošās izmaksas 2405,26 Ls (3422,38 EUR) un par šo summu parāds tiek

dzēsts. Parāda atlikumu 7892,36 Ls jeb 11 229,82 EUR atbildētājs apņēmies dzēst līdz

2013.gada 31.decembrim.

Uzņemtās saistības atbildētājs nav izpildījis, tāpēc viņam 2014.gada 11.decembrī

nosūtīts notariāls paziņojums par parāda saistībām, uz ko atbildētājs nav reaģējis.

Atbildētājs nav ievērojis saistību izpildes termiņu, tāpēc, pamatojoties uz Civillikuma

1759.panta 1.punktu, prasītāja uzskata, ka atbildētājam jāmaksā arī likumiskie nokavējuma

procenti par laika periodu no 2014.gada 1.janvāra līdz 2015.gada 31.martam 842,25 EUR

apmērā.

Prasība pamatota uz Civillikuma 1587., 1759., 1765.pantu, Darba likuma 78.pantu.

Atbildētājs /pers.F/2015.gada 20.maijā tiesā iesniedzis paskaidrojumus par prasību

norādot, ka prasību neatzīst (1.1.31.).

Atbildētājs uzskata, ka ar 2013.gada 26.marta vienošanos nav uzņēmies dzēst avansa

norēķina atlikumu. Izbeidzot darba attiecības, atbildētājam norādīts, ka ir avansa norēķina

atlikums, par kuru nav iesniedzis prasītājai dokumentus. Ar minēto vienošanos atzinis, ka nav

iesniegts avansa norēķins par visām viņam izsniegtajām summām un piekritis, ka, izbeidzot

darba attiecības, pienākošos algu 2405,26 Ls nesaņem naudā, bet šo summu dzēš no avansa

norēķiniem. Tomēr nav piekritis, ka ir lielāks parāds prasītājai.

Prasītāja ir bijusi informēta, ka visa izsniegtā un atbildētāja kontā ieskaitītā nauda

izlietota prasītājas saimnieciskās darbības izdevumiem. Iesniegt avansa norēķinus nav bijis

iespējams, jo prasītāja sistemātiski un ilgākā laika posmā nodarbinājusi darbiniekus, ar kuriem

nav bijuši noslēgti darba līgumi. Savukārt atbildētājs veicis norēķinus ar šiem darbiniekiem ar

tiem naudas līdzekļiem, kas tikuši ieskaitīti viņa kontā.

Norādījis, ka prasītājai pašai ir neizpildītas parāda saistības pret atbildētāju, jo

prasītāja nav samaksājusi par precēm, kuras iegādājusies no viņa par summu Ls 5000 jeb

7114,40 EUR.

Ar Valmieras rajona tiesas 2015.gada 8.decembra spriedumu SIA “/Nosaukums/”

prasība pilnībā noraidīta (1.1.98-101).

Tiesa piedzinusi no prasītājas par labu atbildētājam ar lietas vešanu saistītos izdevumus

450 EUR.

Tiesa nodibinājusi, ka atbildētājs strādājis pie prasītājas kopš 2008.gada 14.janvāra par

lauku īpašuma apsaimniekotāju/saimniecības vadītāju.

Tiesa atzinusi, ka 2013.gada 26.martā starp pusēm noslēgtajā vienošanās par darba

attiecību pārtraukšanu puses ir vienojušās par avansa atlikuma dzēšanu, ka ar atbildētājam

pienākošos izmaksas summu Ls 2405,26 tiks dzēsta daļa no avansa norēķiniem, kas ir Ls 10

297,62, ka atlikums pēc avansa dzēšanas ir Ls 7892,36. Tiesas ieskatā atbildētājs ir piekritis, ka

algu un izmaksas nesaņem naudā un ka šo summu dzēš no avansa norēķiniem. Savukārt SIA

“/Nosaukums/” apliecinājusi, ka piekrīt daļējai avansa norēķinu dzēšanai un ka /pers. F/ turpina

dzēst nenomaksātos avansa norēķinus līdz 2013.gada 31.decembrim par summu Ls 7892,36.

Tiesa atzinusi, ka vienošanās dokumentā pietiekami skaidri norādīts par nenomaksātā

avansa norēķinu dzēšanu noteiktā laika periodā un noteiktas summas apmērā. Tiesa nav

piekritusi atbildētāja argumentam, ka, tulkojot minēto vienošanās tekstu, būtu piemērojamas

Civillikuma 1508.un 1509.panta normas, kas paredz saudzīgāku iztulkojumu un šaubu gadījumā

iztulkojami par ļaunu tam, kurš attiecīgā gadījumā ir kreditors un kuram tādēļ vajadzēja

izteikties skaidrāk un noteiktāk.

Tiesa atsaukusies uz Darba likuma 78.panta pirmās daļas 2.punktu, kas noteic, ka

prasītājs, kā darba devējs, var veikt ieturējumus, kas izriet no darba devēja atprasījuma

tiesībām, var izdarīt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, lai atprasītu avansu, kas

izmaksāts darbiniekam paredzamo izdevumu segšanai. Tiesa norādījusi uz minētā panta trešajā

daļā noteikto, ka, ja darbinieks apstrīd šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzēto darba

devēja atprasījuma tiesību pamatu vai apmēru, darba devējs var celt atbilstošu prasību tiesā

divu gadu laikā no pārmaksātās summas izmaksas dienas vai avansa atmaksāšanai noteiktā

termiņa izbeigšanās dienas.

No minētās darba tiesību normas tiesa atzinusi, ka šajā gadījumā termiņš neatmaksāto

avansa norēķinu dzēšanai atbildētājam bija noteikts līdz 2013.gada 31.decembrim, līdz ar to

prasītāja, iesniedzot prasību tiesā 2015.gada 20.aprīlī, savas tiesības izmantojusi likumā

noteiktajā divu gadu termiņā un prasībai nav iestājies noilgums.

Tiesa norādījusi uz prasītājas iesniegtajiem konta izrakstiem un avansa norēķiniem par

laika periodu no 2012.gada 30.aprīļa līd z 2013.gada 31.janvārim, kurus sastādījis pats

atbildētājs, norādot saņemtās un izlietotās summas, atlikumus no iepriekšējā avansa un

norēķina perioda beigās. 2013.gada 31.janvāra avansa norēķinā Nr.1 pats atbildētājs norādījis

atlikumu Ls 10 297,62 apmērā.

Tiesas ieskatā nav iegūti apstiprinājumi atbildētāja iebildumam, ka norēķinus nav bijis

iespējams iesniegt agrāk. Tiesa atzinusi, ka, neiesniedzot avansa norēķinus, atbildētājs pārkāpis

darba līguma 8.6.punktā noteikto, ka, izbeidzoties darba attiecībām, darbiniekam ir pienākums

atgriezt darba devējam visas vērtības un dokumentus, darbinieks pilnā apmērā atlīdzina

iztrūkstošās vērtības.

Tiesa atzinusi, ka uz vienošanās parakstīšanas dienu, kā arī uz prasības celšanas dienu

prasītājas rīcībā nav bijusi informācija par to naudas līdzekļu izlietojumu, kas ieskaitīti kā

avansa norēķini atbildētāja kontā. Šādi pierādījumi no atbildētāja puses iesniegti tikai lietas

izskatīšanas laikā.

Tiesa no atbildētāja iesniegtajiem maksājuma uzdevumiem par laika periodu no

2012.gada 17.maija līdz 2013.gada 6.februārim atzinusi, ka atbildētājs no sava konta bankā

veicis pārskaitījums dažādu SIA “/Nosaukums/” saimniecisko darījumu apmaksai, tai skaitā

samaksai par darbu, kas maksājuma uzdevumos norādīts kā “konta papildināšana”, /pers. J/,

/pers. K/, /pers. L/, /pers. M/, /pers. N/, /pers. O/, /pers. P/, /pers. R/ par kopējo summu Ls

4389,45, kas atbilst EUR 6245,62.

Tāpat tiesa atzinusi par pierādītu, ka skaidrā naudā /pers. J/, /pers. M/, /pers. N/ un

/pers. R/ izmaksāti Ls 1350,00, kas atbilst EUR 1920,88.

Tiesa atzinusi, ka iztrūkst pierādījumu par atbildētāja sastādītajā izmaksāto naudas

līdzekļu apkopojumā norādīto vēl trīs personu – /pers. S/, /pers. T/ un /pers. U/ darba apmaksu

saimniecībā, bet tiem izmaksāti Ls 2300, kas atbilst EUR 3272,61.

Tanī pašā laikā tiesa atzinusi, ka prasītājas pārstāve minētās summas izmaksas nav

apstrīdējusi, kā arī apliecinājusi, ka kopumā maksājuma uzdevumos norādītās personas ir

strādājušas saimniecībā un /pers. F/ viņiem maksājis par darbu. Līdz ar to tiesa atzinusi, ka

atbilstoši Civilprocesa likuma 96.panta piektajā daļā noteiktajam, pusei nav jāpierāda fakti,

kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

Tiesa atsaukusies uz liecinieku /pers. V/, /pers. Z/ liecībām, kas 2012.gadā strādājuši

SIA “/Nosaukums/”, lai gan darba līgums ar viņiem nav slēgts. Abi liecinieki liecinājuši par

darba attiecībām ar prasītāju, veikto darbu un saņemto atalgojumu, kuru viņu sievām

pārskaitījis tieši /pers. F/.

Ņemot vērā liecinieku liecības, tiesa atzinusi par pierādītu naudas izlietojumu

prasītājas saimnieciskām vajadzībām.

Tādējādi tiesa atzinusi, ka atbildētājs ar maksājuma uzdevumiem, naudas līdzekļu

apkopojumu, liecinieku liecībām ir pilnībā pierādījis, ka prasītājas izsniegtā un atbildētāja kontā

ieskaitītā nauda 11 439,11 EUR apmērā izlietota tikai prasītājas saimnieciskās darbības

izdevumiem un veicot norēķinus ar saimniecībā nodarbinātajiem strādniekiem, kuri tur

strādājuši bez noslēgtiem darba līgumiem.

Tiesa atzinusi par nepierādītu atbildētāja naudas līdzekļu apkopojumā iekļauto

pozīciju- maksājumi par elektrību Ls 541,57 (EUR 770,58) apmērā par laiku no 2011.gada

1.augusta līdz 2013.gada 28.februārim. Tiesa norādījusi uz faktu, ka maksājumi par patērēto

elektroenerģiju notiek ar attiecīgu rēķinu un apmaksas dokumentu noformēšanu, līdz ar to,

iztrūkstot šādiem pierādījumiem, tiesa nav uzskatījusi par pamatu ieskaitīt kopējā norēķinu

summā maksājumus par elektrību.

Tiesa atzinusi par nepierādītu prasītāja pārstāves tiesas sēdē izteikto viedokli, ka

nauda izlietota paša atbildētāja saimnieciskajai darbībai un dzīvokļa remontam.

Par Valmieras rajona tiesas 2015.gada 8.decembra spriedumu prasītāja SIA

“/Nosaukums/” iesniegusi apelācijas sūdzību, lūdzot apmierināt prasību pilnā apmērā (1.1.106-

109).

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa lietā neobjektīvi novērtējusi

pierādījumus un lietas juridiskos apstākļus.

Atbildētājs tikai pēc tam, kad pret viņu celta tiesā prasība, iesniedzis internetbankas

izdrukas, kuras bija attiecināmas uz laiku pirms vienošanās slēgšanas un no kurām izrietēja, ka

/pers. F/ no sava konta Swedbankā laika periodā no 2012.gada 17.maija līdz 2013.gada

6.februārim astoņām personām veicis naudas pārskaitījumus kā ,,samaksu par darbu” un ,,konta

papildināšanai” par kopējo summu Ls 4389,45, kas atbilst EUR 6245,62.

Prasītāja pārstāve par šiem atbildētāja iesniegtajiem dokumentiem tiesā norādījusi, ka

tie uzrādīti tikai pēc diviem gadiem, lai gan atbildētājam bija iespēja tos iesniegt jau veicot gala

aprēķinus un izbeidzot darba attiecības. Lai gan prasītājas pārstāve ir atzinusi, ka cilvēki,

kuriem /pers. F/ pārskaitījis naudu, ir strādājuši un strādā SIA ,,/Nosaukums/, taču ar visiem

pārskaitījumiem nav pierādīts, ka šiem cilvēkiem samaksāts tieši par SIA ,,/Nosaukums/

padarīto darbu. Tādā gadījumā atbildētājs šos maksājuma dokumentus būtu uzrādījis savlaicīgi,

izbeidzot darba attiecības vai pēc tam.

Pats fakts, ka atbildētāja nosauktie cilvēki ir strādājuši SIA “/Nosaukums/”, vēl

nenozīmē, ka tie ir strādājuši bez darba līgumiem laika posmā, par kuru pret /pers. F/ celta

prasība. Pats atbildētājs tiesā norādījis, ka laikā, kad veikti pārskaitījumi, ir veicis arī dzīvokļa

remontu.

Nav pierādījies arī atbildētāja rakstveida paskaidrojumos minētais apstāklis, ka cels

pretprasību tiesā par precēm, kuras no viņa it kā nopirkusi sabiedrība. Tiesas sēdē

noskaidrojies, ka reāli tādi pirkumi nav notikuši, ir bijuši tikai nodomi par pirkumu. Prasītājas

ieskatā arī šādi apgalvojumi norāda, ka atbildētājs jebkuriem, arī negodprātīgiem līdzekļiem,

cenšas izvairīties no savām saistībām.

Prasītāja nepiekrīt tiesas spriedumā norādītajam, ka tās pārstāve tiesas sēdē nebūtu

apstrīdējusi atbildētāja norādīto summu izmaksu. Prasītājas pārstāve prasību tiesā uzturēja

pilnībā, atbildētāja iesniegtos maksājuma dokumentus-internetbankas izdrukas neatzina par

pierādījumiem konkrētajā lietā. Norādīja, ka, iespējams, notikusi vienošanās starp atbildētāju un

pārējām personām, jo arī internetbankas izdrukās norādīts, ka maksājuma mērķis ir ,,konta

papildināšana”. Minētais prasītājas ieskatā liecina tikai par personiskām atbildētāja un šo

personu attiecībām.

Bez tam, atbildētāja paskaidrojumus par to, ka viņš attaisnoti būtu samaksājis /pers.

J/, /pers. M/, /pers. N/ un /pers. R/, /pers. S/, /pers. T/ un /pers. U/ par darbu SIA

,,/Nosaukums/”, pārstāve apstrīdēja un neatzina. Fakts, ka prasītāja atzīst, ka konkrētie cilvēki

vispār jebkad ir strādājuši sabiedrībā, neapliecina, ka atbildētājs viņiem ir maksājis par

sabiedrības labā izdarītu darbu un, ka būtu maksājis tās summas un tajā laikā, kā norādījis /pers.

F/.

Prasītāja joprojām uzskata, ka lietā atbildētājs nav pierādījis veikto samaksu par

prasītāja labā izdarītiem darbiem.

Apelācijas sūdzība pamatota ar Civillikuma 1587., 1759., 1765.pantu.

Atbildētājs /pers.F/lietā iesniedzis pretapelācijas sūdzību, lūdzot tiesu pārvērtēt

2013.gada 26.marta vienošanos apelācijas sūdzībā norādītajā apjomā; noraidīt prasītājas prasību

un apelācijas sūdzību (1.1.122.).

Pretapelācijas sūdzībā norādīts, ka nepiekrīt tiesas sprieduma motīvu daļā dotajam

2013.gada 26.marta vienošanās novērtējumam, ar kuru tā pielīdzināta darba devēja rīkojumam,

tiesas sprieduma motīvu daļā izdarītajam secinājumam par noilguma termiņa aprēķināšanu

saistībā ar 2013.gada 26.marta vienošanos, un tiesas secinājumam, ka darījuma iztulkošanai

nebūtu piemērojami Civillikuma 1508. un 1509.panta noteikumi.

Tiesa nepareizi novērtējot 2013.gada 26.marta vienošanos kā darba devēja rīkojumu,

kļūdaini piemērojusi Darba likuma 78.panta trešo daļu un secinājusi, ka termiņš neatmaksāto

avansa norēķinu dzēšanai bija noteikts līdz 2013.gada 31.decembrim, tādēļ prasības noilguma

termiņš ir skaitāms no minētā datuma.

Ar 2013.gada 26.marta vienošanos prasītāja un atbildētājs tikai vienojušies, ka no

algas un izmaksu summas tiks dzēsta daļa no avansa norēķina, kas arī tika izdarīts. Atbildētājs

nekad nav piekritis atlikušās avansa norēķina summas labprātīgai dzēšanai, un arī vienošanās

šādu apņemšanos nesatur. Atbildētājs šo summu bija izlietojis prasītājas saimnieciskajai

darbībai, ko pierādījis pirmās instances tiesā.

Vienošanās tekstā tās pēdējā rindkopā norādīts: “SIA “CHV” apliecina, ka piekrīt

daļējai avansu norēķinu dzēšanai un ka /pers. F/ turpina dzēst nenomaksātos avansa norēķinus

līdz 31.12.2013. par summu 7892,36”. Citētais vienošanas teksts nepārprotami norāda uz SIA

“/Nosaukums/” vienpusēju apliecinājumu. Vienošanos sagatavoja prasītājas darbinieki, līdz ar

to šī tiesiskā darījuma iztulkošanā ir jāvadās no Civillikuma 1508. panta normām, kas nosaka,

k a saudzīgākam iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem, un uz tā pamata priekšroka ir

tam, kurš vismazāk saista parādnieku. Tāpat būtu jāpiemēro Civillikuma 1509.panta norma, ka

šaubu gadījumā darījumi iztulkojami par ļaunu tam, kurš attiecīgā gadījumā ir kreditors un

kuram tādēļ vajadzēja izteikties skaidrāk un noteiktāk.

Apelācijas tiesas sēdē prasītājas SIA “CHV” pārstāve /pers. E/ apelācijas sūdzību un

prasību uzturēja spēkā pilnībā, pretapelācijas sūdzību neatzina. Paskaidroja, ka atbildētājam jau

2013.gada 26.martā bija jāiesniedz prasītājai visi pierādījumi par avansā izsniegtās naudas

izlietojumu. Pretēji tam, atbildētājs ir atzinis minēto parādu un apņēmies to atlīdzināt. Prasītāja

ir aptaujājusi visas atbildētāja iesniegtajos maksājumu uzdevumos norādītās personas, bet tās

neko precīzi vairs atcerēties nevarēja. Atbildētājam sabiedrībā nav bijis uzlikts pienākums

izmaksāt darba algas strādājošiem, līdz ar to arī šīs izmaksas nevar atzīt. Tāpat nav pierādīts, ka

visas izmaksas būtu izdarītas par darbu pie prasītājas. Prasītāja jau pirmās instances tiesā ir

vērsusi tiesas uzmanību uz to, ka nav pierādīta darba veikšana un līdz ar to izmaksu izdarīšana

prasītājas labā. Bez tam liela naudas summa ir it kā izmaksāta arī skaidrā naudā, par ko

pierādījumu vispār nav. Līdz ar to prasītāja uzskata, ka atbildētājs nav pierādījis saņemto

avansa maksājumu izlietojumu prasītājas labā un prasību uztur pilnā apmērā.

Atbildētāja /pers.F/pilnvarotā pārstāve advokāte M.Priedīte prasību un apelācijas

sūdzību neatzina, uzturēja spēkā pretapelācijas sūdzību. Paskaidroja, ka nepiekrīt pirmās

instances tiesas vērtējumam, kas dots pušu starpā parakstītajam vienošanās aktam. Uzskata, ka

tajā atbildētājs ir atzinis tikai to, lai ar viņam izmaksājamām summām dzēš avansa norēķinu, bet

nekādā veidā nav atzinis parādsaistību esamību. Minētajam tekstam ir vienpusēja apliecinājuma

raksturs, bet ne atbildētāja piekrišana. Līdz ar to vienošanās ir neskaidra un šaubu gadījumā

tulkojama par labu parādniekam. Bez tam uzskata, ka šādai prasībai jau ir iestājies noilgums, jo

prasība saskaņā ar Darba likuma 31.panta pirmo daļu bija jāceļ divu gadu laikā. Tā kā darba

attiecības ar atbildētāju tika izbeigtas 2013.gada 22.martā, bet prasība tiesā celta tikai

2015.gada 17.aprīlī, tad ir iestājies prasības noilgums. Lūdza prasību pilnībā noraidīt.

Motīvu daļa

Civillietu tiesas kolēģija, uzklausījusi pušu pārstāvju paskaidrojumus, pārbaudījusi un

novērtējusi lietā iegūtos pierādījumus to kopumā, atzīst, ka apelācijas sūdzība un prasība

apmierināmas daļēji, bet pretapelācijas sūdzība nav pamatota.

Lietā nav strīds par to, ka atbildētājs, pamatojoties uz pušu starpā 2008.gada

8.janvārī noslēgto darba līgumu, līdz 2013.gada 22.martam strādājis pie prasītājas par

saimniecības vadītāju (l.l.11-12).

Darba līguma 4.5.punktā ir noteikts, ka darbiniekam ir pilna mantiskā atbildība par

vērtībām (ieskaitot darba rīkus, dokumentus, naudu, jebkuru iekārtu, kancelejas piederumus,

mēbeles, automašīnas), kuras darbiniekam nodevis darba devējs un pieļāvis to lietošanu

saskaņā ar darba kārtības noteikumiem. Darbiniekam ir pienākums atskaitīties darba devējam

pēc tā pieprasījuma par iepriekš minētajām vērtībām tā turējumā.

Pusēm nav arī strīds par to, ka tieši atbildētājam kā saimniecības vadītājam laikā līdz

2013.gada 1.martam bija uzticēts veikt finanšu operācijas ar naudas līdzekļiem, kas atradās

prasītājas kontā. Atbildētājam avansa veidā tika dota iespēja izņemt no sabiedrības konta

naudas līdzekļus un izmantot tos saimnieciskās darbības nodrošināšanai, par ko pusēm strīda

nav.

No lietā iesniegtā SIA “CHV” bankas konta izraksta arī ir redzams, ka laikā no

2011.gada 18.marta līdz 2013.gada 11.februārim no sabiedrības konta atbildētājam ir pārskaitīti

naudas līdzekļi Ls 20 325 jeb 28 919,87 EUR (l.l.15-16).

No lietā iesniegtajiem avansa norēķiniem redzams, ka atbildētājs kā norēķina persona

ir sniedzis norēķinus par izlietotajiem avansa maksājumiem, norādot konkrētās summas, kam,

par ko un saskaņā ar kādu dokumentu samaksātas (l.l.17, 18,19, 20, 21,22,23, 24,25). Tātad

faktiski lietā arī nav strīda, ka atbildētājam bija zināma sabiedrībā pastāvošā kārtība un

noteikumi par avansa norēķinu iesniegšanu, ko viņš pats arī zināmu laika periodu ir pildījis. Nav

arī strīda, ka prasītājam bija zināms, ka viņam ir izmaksāts avanss sakarā ar paredzamo

izdevumu segšanu, par kura izlietojumu nav iesniegti attaisnojoši dokumenti.

2013.gada 26.martā puses parakstījušas vienošanos, ka darba attiecības tiek

pārtrauktas, ka alga un izmaksas aprēķinātas uz darba attiecību pārtraukšanas dienu Ls 2405,26

apmērā. Puses vienojušās, ka ar algas un izmaksas summu tiks dzēsta daļa no darbinieka

atlikuma no avansa norēķiniem, kas ir Ls 10 297,62, atlikums pēc dzēšanas- Ls 7892,36 jeb 11

229,82 EUR. Norādīts, ka /pers. F/ piekrīt, ka algu un izmaksas nesaņem naudā un ka šo

summu dzēš no avansa norēķiniem. Tālāk norādīts, ka SIA “CHV” apliecina, ka piekrīt daļējai

avansu norēķinu dzēšanai un ka /pers. F/ turpina dzēst nenomaksātos avansa norēķinus līdz

31.12.2013. par summu Ls 7892,36.

Atbildētājs uzskata, ka ar minēto vienošanos viņš nav apņēmies dzēst parādu, bet gan

tikai piekritis daļējai parāda segšanai ar viņam izmaksājamām summām. Par pārējo parāda daļu

vienošanās nav panākta, tā bijusi prasītājas vienpusēja griba. Nepiekrīt arī parāda esamībai, jo

visu avansā saņemto naudu izlietojis sabiedrības saimnieciskajām vajadzībām, tai skaitā algu

izmaksai darbiniekiem, ar kuriem darba līgumi nav tikuši noslēgti.

Civillikuma normas jāpiemēro, ciktāl Darba likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē

darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi (Darba likuma 28.panta trešā daļa).

Kolēģijas ieskatā pamatoti pirmās instances tiesa, tulkojot un vērtējot pušu parakstīto

vienošanos, ir atzinusi, ka šajā gadījumā nav pamats piemērot Civillikuma 1508. un 1509.panta

noteikumus. Lai gan pušu tiesiskās attiecības izriet no darba tiesiskajām attiecībām, tomēr

2013.gada 26.martā noslēgtā vienošanās atbilst arī Civillikuma 1511.panta noteikumiem un ir

atzīstama par tiesīgi noslēgtu vienošanos (līgumu), kas saskaņā ar Civillikuma 1587.pantu ir

jāpilda.

Civillikuma 1508.pants noteic, ka saudzīgākam darījuma iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem, un uz tā pamata priekšroka ir tam,

kurš vismazāk saista parādnieku.

Savukārt Civillikums1509.pants paredz, ka divpusēji darījumi, kas uzliek kādus

pienākumus abām pusēm, šaubu gadījumā iztulkojami tam par ļaunu, kurš attiecīgā gadījumā ir

kreditors un kuram tādēļ vajadzēja izteikties skaidrāk un noteiktāk.

Arī kolēģijas ieskatā 2013.gada 26.marta vienošanās tekstu pirmās instances tiesa ir

pilnīgi pamatoti iztulkojusi un arī kolēģijai nerodas šaubas par tā tulkojumu. Kolēģijas ieskatā

no vienošanās teksta ir skaidri saprotams un tajā ir norādīts uz konkrētu avansa norēķinu

atlikuma summu, par kuras attaisnojumu dokumenti nav iesniegti, t.i. – atlikums pēc dzēšanas ir

Ls 7892,36, un kuru atbildētājs ir apņēmies atmaksāt ( dzēst).

Kolēģijas ieskatā nepamatots ir apelācijas sūdzībā izteiktais arguments, ka vienošanās

norāda tikai uz prasītājas vienpusēju apliecinājumu. Pretēji šādam viedoklim, kolēģija uzskata,

ka ar savu parakstu arī atbildētājs ir apliecinājis, ka piekrīt gan norādītajam parāda atlikumam,

gan arī tam, ka viņš turpina dzēst nenomaksātos avansa norēķinus līdz konkrētam datumam, t.i.

31.12.2013.par summu Ls 7892,36 jeb 11 229,82 EUR.

Civillikuma 431.pants noteic, ka akta parakstīšana, vienalga, vai tas attiecas uz pašu

parakstītāju vai trešo personu, uzskatāma par piekrišanu šim aktam, ja tā saturs parakstītājam

bija zināms un ja viņam tajā tiesiskajā darījumā, uz kuru akts attiecas, ir personīga interese un

ierunas tiesība. Atbildētājs nekad nav iebildis par to, ka vienošanās saturs viņam vispār nebūtu

zināms, kā arī nav iebildis, ka vienošanās aktu viņš pats nebūtu parakstījis. Nenoliedzams, ka

vienošanās aktā ietvertā apņemšanās dzēst atlikušo parādu, kas nav dzēsts ar darbiniekam

izmaksājamām summām, ir atzīstama par tādu vienošanos, kas attiecas tieši uz atbildētāju.

Tātad viņam šī akta parakstīšanas laikā bija personīga interese un arī ierunas tiesība. Nekādi

iebildumi uz vienošanās akta nav izdarīti, kā arī atbildētājs nekad nav norādījis, ka viņam

nebūtu ļauts ierakstīt savus iebildumus vienošanās aktā, ja tādi būtu bijuši.

Kolēģijas ieskatā nav nozīmes faktam, ka vienošanās ir parakstīta 2013.gada

26.martā, lai gan tajā norādīts, ka pušu darba attiecības pārtrauktas ar 22.martu. Minētajam

apstāklim kolēģijas ieskatā šajā strīdā nav nozīmes, jo netiek jau apstrīdēts pats fakts, ka darba

attiecības izbeigtas uz abu pušu vienošanās pamata. Līdz ar to šajā gadījumā, kad tiek prasīta

izsniegtā avansa parāda, par kuru pats atbildētājs ar savu parakstu ir vienojies, piedziņa, nav

nozīmes darba attiecību izbeigšanas datumam.

Kolēģija par nepamatotu atzīst arī pretapelācijas sūdzībā izteikto argumentu par

prasības noilguma iestāšanos. Atbildētājs noilguma aprēķināšanu saista ar Darba likuma

31.panta pirmajā daļā norādīto periodu, jo, viņaprāt, celtā prasība izriet no darba tiesiskajām

attiecībām. Kolēģijas ieskatā šajā gadījumā pamatoti pirmās instances tiesa piemērojusi Darba

likuma 78.panta trešo daļu, norādot, ka noilgums prasībai nav iestājies.

Lai gan formāli prasījums izriet no darba tiesiskajām attiecībām, taču kolēģijas

ieskatā šajā gadījumā ir piemērojami Darba likuma 78.pantā paredzētie noteikumi, jo prasības

pamats un priekšmets ir saistīts tieši ar izmaksātā avansa maksājuma atprasīšanu, kam Darba

likumā ir paredzēta speciāla kārtība un līdz ar to arī noilguma aprēķināšana.

Darba likuma 78.panta pirmā daļa noteic tos ieturējumus, kas izriet no darba devēja

atprasījuma tiesībām un kurus var izdarīt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, tai

skaitā avansu, kas izmaksāts uz darba samaksas rēķina, kā arī neizlietoto un laikā neatmaksāto

avansu, kas izmaksāts darbiniekam sakarā ar komandējumu vai darba braucienu vai arī citu

paredzamo izdevumu segšanai. Šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzētajos gadījumos

darba devējs var dot rakstveida rīkojumu par ieturējumu izdarīšanu ne vēlāk kā divu mēnešu

laikā no pārmaksātās summas izmaksas dienas vai avansa atmaksāšanai noteiktā termiņa

izbeigšanās dienas. Par šāda rīkojuma izdošanu darba devējs nekavējoties paziņo darbiniekam.

Nav strīda par to, ka ieturējumi no darba samaksas vairs nav bijuši iespējami, jo darba

attiecības pusēm pārtrauktas.

Kā redzams no pušu panāktās vienošanās, tad, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, ir

ieturēta daļa no izmaksātā avansa, taču ir palicis parāds. Minētā panta trešā daļa noteic, ja

darbinieks apstrīd šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzēto darba devēja atprasījuma

tiesību pamatu vai apmēru, darba devējs var celt atbilstošu prasību tiesā divu gadu laikā no

pārmaksātās summas izmaksas dienas vai avansa atmaksāšanai noteiktā termiņa izbeigšanās

dienas.

Šajā gadījumā, kā secināms no atbildētāja paskaidrojumiem un pretprasības, tad viņš

apstrīd darba devēja atprasījuma tiesību un arī apmēru, līdz ar to prasītājai ir tiesības celt tiesā

prasību divu gadu laikā no avansa atmaksāšanai noteiktā termiņa izbeigšanās. Kā redzams no

pušu 2013.gada 26.marta vienošanās, tad avansa atmaksāšanai ir bijis noteikts konkrēts termiņš

2013.gada 31.decembris un arī kolēģijas ieskatā no minētā datuma ir skaitāms prasības

noilguma sākuma termiņš. Prasība tiesā celta 2014.gada 20.aprīlī, līdz ar to arī kolēģija uzskata,

ka konkrētajai prasībai noilgums nav iestājies.

Kolēģija daļēji piekrīt apelācijas sūdzībā norādītajam argumentam, ka pirmās

instances tiesa bez pietiekama pamata ir atzinusi par pierādītiem visus atbildētāja /pers. F/

sniegtos paskaidrojumus un pierādījumus par viņam izmaksātā avansa maksājumu izlietošanu

sabiedrības vajadzībām.

Lai pierādītu minētos apgalvojumus, atbildētājs lietā iesniedzis kopumā 39

maksājuma uzdevumus, kuros norādīti naudas pārskaitījumi no atbildētāja konta dažādām

personām ( l.l.48-86). Bez tam iesniedzis paša sagatavotu izmaksāto naudas līdzekļu

apkopojumu, kurā bez jau pieminētajiem maksājumu uzdevumiem norādījis arī uz skaidras

naudas maksājumiem trešajām personām (l.l.87-89).

Kolēģijas ieskatā pirmās instances tiesa bez pietiekama pamata kā pierādījumu par

avansā izmaksātās naudas izlietojumu sabiedrības saimnieciskās darbības nodrošināšanai

atzinusi minēto naudas līdzekļu apkopojumu, kas uzskatāms tikai par atbildētāja rakstveida

paskaidrojumu. Civilprocesa likuma 104.panta pirmā daļa noteic, ka pušu paskaidrojumi, kuri

ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par

pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. Tā kā par

skaidras naudas maksājumiem trešajām personām (/pers. J/, /pers. M/, /pers. N/, /pers. R/, /pers.

S/, /pers. T/, /pers. U/) nav neviena cita pierādījuma bez paša atbildētāja paskaidrojumiem, tad

minētos faktus nevar atzīt par pierādītiem. Pretēji pirmās instances tiesas spriedumā minētajam,

kolēģijas ieskatā prasītāja nekad nav atzinusi atbildētāja norādītos skaidras naudas maksājumus

par pierādītiem. Tādus apstākļus kolēģija lietā nekonstatē. Līdz ar to pirmās instances tiesai

nebija pamata atsaukties arī uz Civilprocesa likuma 96.panta piekto daļu.

Kolēģijas ieskatā prasītāja pārstāves norādīto par to, ka tās personas, kuras uzrādītas

maksājuma uzdevumos, kādā periodā vispār ir strādājušas saimniecībā pie prasītājas, nevar

uzskatīt par atbildētāja apgalvojumu atzīšanu tiesas sēdē. Arī pirmās instances tiesas sēdē, tāpat

kā apelācijas sūdzībā, prasītāja ir norādījusi uz to, ka ne maksājuma uzdevumi paši par sevi, ne

naudas līdzekļu apkopojums nepierāda naudas izlietojumu tieši prasītājas saimnieciskās

darbības nodrošināšanai.

A r 2013.gada 8.janvāra grozījumiem Ministru kabineta 2003.gada 21.oktobra

noteikumos Nr.585 "Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju", noteikumos

iekļautais jaunais – 8.4punkts nosaka, ka skaidrās vai bezskaidrās naudas avanss ir maksājums

fiziskajai personai – uzņēmuma darbiniekam, valdes vai padomes loceklim, īpašniekam,

dalībniekam vai biedram – uzņēmuma saimniecisko darījumu nodrošināšanai no uzņēmuma

kases (skaidrā nauda) vai šīs personas bankas kontā no uzņēmuma bankas konta (bezskaidrā

nauda), lai šī persona veiktu vienu vai vairākus maksājumus saskaņā ar doto uzdevumu

(piemēram, komandējuma, preču iegādes vai pakalpojumu izmantošanas izdevumu segšanai).

Maksājumu uzdevumos norādītais mērķis "konta papildināšana", "avanss", "avīžu

tulkojums" vai "nauda remontam" pats par sevi nepierāda, ka minētie maksājumi būtu izdarīti

tieši saskaņā ar prasītājas doto uzdevumu un prasītājas saimnieciskās darbības nodrošināšanai.

Kolēģija, iepazinusies ar visiem atbildētāja iesniegtajiem pierādījumiem un liecinieku

/pers. V/, /pers. Z/ sniegtajām liecībām pirmās instances tiesas sēdē 2015.gada 10.septembrī (

l.l.92-93), atzīst, ka atbildētājs ir pierādījis tikai daļu no izsniegtā avansa maksājuma pamatotu

izlietojumu.

Tā, ņemot vērā /pers. AC/ sniegto liecību par to, ka viņš tiešām strādājis SIA

,,/Nosaukums/” laika periodā no 2012.gada jūnija līdz novembrim bez rakstiski noslēgta darba

līguma un samaksu par darbu saņēmis no atbildētāja ar pārskaitījumiem uz civilsievas /pers. K/

konta, kolēģija atzīst par pierādītu daļēju izsniegtā avansa izlietojumu sabiedrības vajadzībām

1280,58 EUR apmērā ( Ls 900) (l.l.52, 54, 62, 71, 75, 76, 81).

Ņemot vērā /pers. Z/ liecību, ka arī viņš tieši tāpat kā /pers. AC/ laikā no 2012.gada

jūnija līdz novembrim strādājis kopā ar vēl divām personām ( /pers. AC/ un /pers. AD/) pie

prasītājas un naudu par saņemto darbu atbildētājs kā saimniecības vadītājs pārskaitījis viņa

sievai /pers. O/, kolēģija atzīst par pierādītu daļēju izsniegtā avansa izlietojumu sabiedrības

vajadzībām 996,01 EUR apmērā ( Ls 700) (l.l.65, 69, 73, 77, 82).

Tāpat ņemot vērā abu iepriekš minēto liecinieku liecības par to, ka iepriekš norādītajā

laika periodā viņi strādājuši kopā ar ekskavatora vadītāju /pers. AD/, kurš arī strādājis bez

darba līguma, kolēģija atzīst par pierādītu daļēju izsniegtā avansa izlietojumu sabiedrības

vajadzībām 1636,30 EUR apmērā ( Ls 1150) (l.l.53, 55, 60, 66, 70, 74, 78, 79, 83). Kolēģijai

nav pamata neticēt tam, ka minētā summa kā atlīdzība par darbu izmaksāta ar pārskaitījumu

/pers. AD/ sievai /pers. L/, jo to pierāda gan maksājumu uzdevumi, gan daļēji liecinieku

liecības, kā arī pati prasītājas pārstāve ir atzinusi, ka tāda persona /pers. AD/ tiešām darbu

norādītajā laika periodā 2012.gada jūnijā- novembrī ir veikusi. Ja jau pati prasītāja pieļāva, ka

darba alga šādā veidā bez dokumentiem ilgstošā laika periodā tiek pārskaitīta strādājošo

dzīvesbiedrēm (/pers. K/ un /pers. O/), tad kolēģijai nav pamata neticēt, ka tas pats ir akceptēts

arī attiecībā uz trešo darbinieku /pers. AD/.

Bez tam kolēģija par pierādītu kā daļēju izsniegtā avansa izlietojumu sabiedrības

vajadzībām atzīst arī izmaksātos naudas līdzekļus 355,72 EUR apmērā ( Ls 250) /pers. J/, jo par

to liecina divi maksājuma uzdevumi, kuros kā maksājuma mērķis norādīts "daļēja samaksa par

darbu", savukārt prasītājas pārstāve nenoliedza, ka persona /pers. J/ ir norādītajā laika periodā

strādājis pie prasītājas (l.l.49, 51).

Tādējādi kolēģija atzīst par pierādītu izsniegtā avansa pamatotu izlietojumu sabiedrības

vajadzībām 4268,61 EUR apmērā. Līdz ar to kolēģijas ieskatā pamatoti ir apmierināma prasība

par avansa norēķina parāda 6961,21 EUR ( 11229,82- 4268,61 = 6961,21) piedziņu no

atbildētāja. Daļā par parāda 4268,61 EUR piedziņu prasība ir noraidāma.

Pārējos atbildētāja iesniegtos maksājumu uzdevumus kolēģija atzīst par tādiem, kas

nepierāda konkrēto maksājumu izlietošanu sabiedrības saimnieciskās darbības nodrošināšanai.

Tā, piemēram, 15.05.2012. maksājuma uzdevumā Nr.84 ( l.l.48) norādītais mērķis "avīžu

tulkojums" nepierāda, ka atbildētājs pārskaitītos līdzekļus būtu izlietojis kādam tulkojumam, kas

saistīts tieši ar prasītāju vai tās saimniecisko darbību. 2012.gada 18.jūnijā izdarītais maksājums

ar norādi "nauda remontam" nepierāda, ka izlietotie līdzekļi būtu saistīti ar prasītājai piederošas

mantas vai objekta remontu (l.l.50). Tieši tādā pašā veidā pārskaitīto naudu /pers. M/, /pers. N/,

/pers. AE/, /pers. R/, /pers. P/ kolēģija nevar uzskatīt par tādu, kas saistīta ar sabiedrības

saimniecisko darbību, jo par to nekas šajos naudas maksājumu uzdevumos neliecina. Prasītājas

pārstāve jau savos paskaidrojumos pirmās instances tiesai norādījusi uz to, ka atbildētājam

iespējams bijuši personiska rakstura darījumi ar minētajām personām, par ko arī viņām veikti

naudas pārskaitījumi.

Pirmās instances tiesas secinājumu, ka atbildētājs nav pietiekami pierādījis 770,58

EUR izlietojumu elektroenerģijas maksājumiem SIA ,,/Nosaukums/” darbības nodrošināšanai,

atbildētājs /pers. F/ arī nav apstrīdējis, līdz ar to pierādījumus, kas attiecas uz elektroenerģijas

maksājumiem kolēģija nevērtē.

Kolēģija, daļēji apmierinot prasību par parāda piedziņu, atzīst, ka apmierināma arī

prasība daļā par likumisko nokavējuma procentu piedziņu. Civillikuma 1753.pants noteic, ka ar

procentiem saprot atlīdzību, kas dodama par kavējumu. Pienākums maksāt procentus

pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu ( Civillikums 1756.pants). Šajā gadījumā

prasītāja lūgusi piedzīt likumiskos 6 % gadā no parāda summas ( Civillikuma 1759.pants) , kas

aprēķināti sākot no 2014.gada 1.janvāra, jo pēdējais parāda samaksas datums bija noteikts

2013.gada 31.decembris. Prasītāja lūgusi nokavējuma procentus piedzīt par periodu no

2014.gada 1.janvāra līd z 2015.gada 31.martam kopumā par 15 mēnešiem. Attiecīgi no

apmierinātās parāda summas 6961,21 EUR likumisko 6 procentu apmērs par norādīto periodu

sastāda 522,09 EUR ( 34,81 EUR mēnesī x 15 mēneši). Attiecīgi noraidāma prasība par

likumisko nokavējuma procentu 320,16 EUR piedziņu.

Ņemot vērā visu iepriekš norādīto, kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa, pieļāvusi

kļūdas atbildētāja iesniegto pierādījumu vērtēšanā un bez pietiekama pamata atzinusi visus

atbildētāja argumentus par pierādītiem.

Apmierinot prasību daļēji, no atbildētāja par labu prasītājai piedzenama valsts nodeva

1062,24 EUR (531,12 EUR par prasību, 531,12 EUR par apelācijas sūdzību), kas aprēķināta no

prasības apmierinātās daļas 6961,21 EUR ( Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta

b) apakšpunkts, 41.pants).

Bez tam proporcionāli prasības apmierinātajai daļai piedzenami arī ar lietas

izskatīšanu saistītie izdevumi 0,15 EUR. No sākotnējās prasības ir apmierināti 61,99 %, bet

noraidīta prasība par 38,01 %. Attiecīgi lietā divās tiesu instancēs izlietoti ar lietas izskatīšanu

saistītie izdevumi 12,27 EUR, no kuriem proporcionāli apmierinātajai prasības daļai 7,60 EUR

jāsedz atbildētājam, bet 4,67 EUR prasītājai. Prasītāja, iesniedzot prasības pieteikumu

nomaksājusi ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 4,82 EUR , līdz ar to iemaksātā starpība

0,15 EUR atbildētājam ir jāatlīdzina prasītājai.

Rezolutīvā daļa

Vadoties no tiesas sēdē noskaidrotā un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 432.-

434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda:

prasību apmierināt daļēji.

Piedzīt no /pers. F/, personas kods /personas kods/, par labu SIA ,/Nosaukums/” ,

reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, pamatparādu 6961,21 EUR, likumiskos procentus 522,09

EUR par periodu no 2014.gada 14.janvāra līdz 2015.gada 31.martam, valsts nodevu par prasību

un apelācijas sūdzību 1062,24 EUR, ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 0,15 EUR- kopā

8545,69 EUR ( astoņi tūkstoši pieci simti četrdesmit pieci euro 69 centi).

Prasību daļā par parāda 4268,61 EUR un likumisko procentu 320,16 EUR piedziņu

noraidīt.

Piedzīt no /pers. F/, personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas

izskatīšanu saistītos izdevumus 7,45 EUR ( septiņi euro 45 centi).

Sprieduma labprātīgai izpildei noteikt termiņu 10 dienas no sprieduma likumīgā spēkā

stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā, skaitot no pilna sprieduma

sastādīšanas datuma 2016.gada 29.aprīļa, LR Augstākās tiesas Civillietu departamentā

Civilprocesa likuma 451.,452.pantā paredzētajos gadījumos, kasācijas sūdzību iesniedzot

Vidzemes apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Pinne

Tiesneši D.Lazdiņš

A.Bukavs