Legislator Case Law & Legislation
C33482520 / SKC-0013-25 ECLI:LV:AT:2025:0710.C33482520.17.S AI generated

Supreme Court quashes appeal judgment for failure to address arguments and properly evaluate evidence.

Case Number C33482520 / SKC-0013-25
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia quashed the Regional Court's judgment and remanded the case for retrial due to procedural violations. The Regional Court failed to adequately address the appellant's arguments and did not provide sufficient reasoning for its assessment of evidence. Consequently, the court found that the lower court's decision could not have been reached correctly under the law.

Legislator headnote

AI generated

Civilprocesa likums 432. panta 5. daļa; Civilprocesa likums 474. panta 2. punkts; Civilprocesa likums 475. pants: A court of appeal must analyze and respond to party arguments to ensure a fair trial, and must provide substantive reasoning for its decision rather than merely stating that the first instance court erred.

Keywords

AI generated
Civilprocesa likums tiesas tiesības argumentu izvērtēšana sprieduma atcelšana procesuālie pārkāpumi taisnīga tiesa pārskatīšana

Cited Legislation

AI generated
Civilprocesa likums 432. panta 5. daļa
Civilprocesa likums 474. panta 2. punkts
Civilprocesa likums 475. pants

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2025:0710.C33482520.17.S

Lieta Nr. C33482520, SKC-13/2025

Civillietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

SPRIEDUMS

Rīgā 2025.gada 10.jūlijā

Senāts šādā sastāvā: senatore referente Zane Pētersone, senatori Kaspars Balodis un Marika Senkāne

izskatīja rakstveida procesā civillietu /Persona A/ prasībā pret /Persona C/ par dāvinājuma līguma un

aizdevuma līguma atzīšanu par simulatīviem darījumiem pirkuma līguma aizsegšanai, līgumu atzīšanu par spēkā

neesošiem un īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu nostiprināšanu zemesgrāmatā sakarā ar /Persona A/ kasācijas

sūdzību par Rīgas apgabaltiesas 2023.gada 7.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] /Persona A/ 2020.gada 3.septembrī cēla tiesā prasību pret /Persona C/, prasību 2020.gada 18.septembrī

precizējot un tās galīgajā redakcijā lūdzot:

1) atzīt par simulatīviem un spēkā neesošiem no noslēgšanas dienas /Persona A/ un /Persona C/ 2010.gada

20.septembrī noslēgtos dāvinājuma un aizdevuma līgumus;

2) atzīt, ka /Persona A/ un /Persona C/ 2010.gada 20.septembrī noslēdza nekustamā īpašuma /Adrese A/

(kadastra Nr. /numurs/) 16/25 domājamo daļu pirkuma līgumu ar pirkuma maksu 29 820,80 lati jeb 42 431,18euro,

un atbilstoši tam grozīt ierakstus Jūrmalas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs A/ par /Persona C/

īpašuma tiesību uz 16/25 domājamām daļām iegūšanas tiesisko pamatu;

3) atzīt par spēkā neesošu /Persona A/ un /Persona C/ 2010.gada 20.septembrī noslēgto nekustamā īpašuma

/Adrese A/ (kadastra Nr. /numurs/) 16/25 domājamo daļu pirkuma līgumu;

4) nostiprināt Jūrmalas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs A/ /Persona A/ īpašuma tiesības uz

nekustamā īpašuma /Adrese A/ (kadastra Nr. /numurs/) 16/25 domājamām daļām, nosakot /Persona A/ pienākumu

atmaksāt /Persona C/ faktiski saņemto pirkuma maksas daļu 27 352,30 latus jeb 38 918,82euro;

5) piedzīt no /Persona C/ labā tiesāšanās izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi.

[1.1] /Persona A/ piederēja 16/25 domājamās daļas no nekustamā īpašuma /Adrese A/ (kadastra Nr.

/numurs/), kas sastāv no zemesgabala 938 m2platībā un trīs dzīvojamām ēkām (saskaņā ar inventarizācijas

dokumentiem liters Nr. 1, 3 un 4), pamatojoties uz 1998.gada 1.jūlija pirkuma līgumu, ko apliecina ieraksts Rīgas

rajona tiesas Jūrmalas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs A/.

Pamatojoties uz 2008.gada 18.marta mantojuma apliecību, /Persona A/ domājamā daļa nekustamajā

īpašumā /Adrese A/, palielinājās, un zemesgrāmatā tika reģistrētas viņas īpašuma tiesības uz 91/100 domājamo daļu

no nekustamā īpašuma.

[1.2] /Persona A/ sev piederošās 16/25 domājamās daļas no nekustamā īpašuma /Adrese A/, 2007.gada

13.jūnijā ieķīlāja AS „DnB NORD Banka”, lai nodrošinātu savu saistību, kas izriet no 2007.gada 10.maija kredīta

līguma un tā 2007.gada 13.jūnija grozījumiem. Hipotēka nostiprināta par summu 20 381,32 lati jeb 29 000euro.

[1.3] Ar Jūrmalas pilsētas tiesas 2009.gada 5.oktobra lēmumu no /Persona A/ AS „DnB NORD Banka” labā

piedzīts parāds 23 278,79 lati jeb 33 122,73euro.

Tika uzsākta izpildu lieta, kuras ietvaros, ievērojot hipotēkas nedalāmības principu, 2009.gada 16.novembrī

zemesgrāmatā nostiprināta piedziņas atzīme uz visām prasītājai piederošajām domājamām daļām no nekustamā

īpašuma un uzsākta piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu.

[1.4] Tā kā nekustamais īpašums bija vienīgā /Persona A/ dzīvesvieta, kuras kopējā vērtība ievērojami

pārsniedza parādsaistību apmēru, /Persona A/, lai saglabātu mājokli, meklēja potenciālo pircēju 27/100

domājamajām daļām no nekustamā īpašuma, kas atbilst ēkai ar literu Nr. /numurs/ /Adrese A/, un tai pieguļošajai

zemesgabala daļai.

Viņa 2010.gada 8.jūlijā noslēdza līgumu ar SIA „Possesso”, piešķirot tai tiesības organizēt ar pārdošanu

saistītos pasākumus un piedāvāt pārdošanai īpašumu par 58 000euro. /Persona A/ apņēmās samaksāt SIA

„Possesso” starpniecības atlīdzību 5000euro, ja domājamās daļas tiks pārdotas SIA „Possesso” piesaistītam

pircējam.

[1.5] SIA „Possesso” portālāwww.ss.lvievietoja sludinājumu. Uz to atsaucās /Persona C/, kurš piedāvāja

citus norēķinu veidus, slēpjot pirkumu, lai varētu apiet pārējo kopīpašnieku pirmpirkuma tiesības. Tā kā /Persona

C/ piedāvājumi bija nedroši un negarantēja prasītājai naudas saņemšanu, SIA „Possesso” pārstāve, kura piedalījās

sarunās, noraidīja atbildētāja piedāvājumus.

[1.6] /Persona C/, saprotot prasītājas bezizejas stāvokli gaidāmās izsoles dēļ, sazinājās ar /Persona A/

personīgi, apejot SIA „Possesso” pārstāvi, un piedāvāja iegādāties 16/25 jeb 64/100 domājamās daļas no nekustamā

īpašuma uz viņa noteikumiem apmaiņā pret parāda dzēšanu izpildu lietā. Proti, /Persona C/ ierosināja pirkumu

noformēt kā dāvinājumu, bet pirkuma maksas nodošanas vietā samaksāt /Persona A/ parādu zvērinātam tiesu

izpildītājam un pārskaitīt nelielu naudas summu /Persona A/, darījumu noformējot kā aizdevumu, ko apņēmās no

viņas atpakaļ neprasīt. /Persona C/ arī uzstāja, lai darījumu noformēšanā netiek iesaistīta SIA „Possesso”.

[1.7] Tā kā tuvojās izsole, kuras rezultātā prasītāja varēja palikt bez mājokļa, un /Persona C/ bija vienīgais

interesents, /Persona A/ neredzēja citu iespēju, kā piekrist /Persona C/ nosacījumiem. /Persona A/ un /Persona C/

2010.gada 20.septembrī parakstīja dāvinājuma līgumu par 16/25 domājamo daļu no nekustamā īpašuma /Adrese A/,

atsavināšanu /Persona C/, kā arī aizdevuma līgumu par to, ka /Persona C/ piešķir /Persona A/ 29 820,80 latus jeb 42

431,18euro, no kuriem 36 739,69 euro pārskaita zvērinātam tiesu izpildītājam parāda segšanai izpildu lietā un 4000

latus jeb 5691,49 euro pārskaita prasītājai.

Abu līgumu projektus sagatavoja atbildētāja jurists, maksimāli nodrošinot atbildētāja intereses. Darījums

tika sagatavots vienas dienas laikā, acīmredzot, lai neļautu prasītājai pienācīgi iepazīties ar līgumu projektiem un

saņemt neatkarīga jurista palīdzību. Situāciju pasliktināja tas, ka prasītāja neprot valsts valodu tādā līmenī, lai

saprastu sarežģītus juridiskus dokumentus.

Atbildētājs rīkojās ļaunprātīgi, uzspiežot prasītājai simulatīvus darījumu noteikumus, lai iegūtu gan

prasītājas īpašumu, gan apietu kopīpašnieku pirmpirkuma tiesības, gan arī pēc tam atgūtu par nekustamā īpašuma

16/25 domājamām daļām prasītājai samaksāto pirkuma maksu. Proti, dāvinājuma līgums noslēgts, notāram

pārliecinoties vienīgi par parakstu īstumu, un tas slēgts atlīdzības nozīmē, lai tas nebūtu atsaucams rupjas

nepateicības dēļ. Aizdevuma līgums noslēgts notariālā akta formā, lai /Persona C/ varētu vēlāk atgūt /Persona A/

samaksātos naudas līdzekļus saistību bezstrīdus piespiedu izpildes kārtībā. Arī aizdevuma līgumā iekļautais 10

dienu samaksas termiņš un nokavējuma procenti 0,5 % no neatmaksātās aizdevuma summas ir nesamērīgi, zinot, ka

/Persona A/ nevarēs tos laikus samaksāt. Turklāt atbildētājs panāca prasītājas vienīgā padomdevēja – SIA

„Possesso” – atstatīšanu no darījuma procesa.

[1.8] Aizdevuma līgumu /Persona C/ izpildīja daļēji, 2010.gada 28.oktobrī pārskaitot zvērinātam tiesu

izpildītājam 36 848,54euro, bet /Persona A/ piecos maksājumos pārskaitot 1455 latus jeb 2070,28euro.

/Persona C/ pilnībā pārtrauca atlikušās aizdevuma summas izmaksu 2010.gada 24.novembrī, kad

zemesgrāmatā tika nostiprinātas viņa īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu. Turklāt viņš 2010.gada 29.decembrī

nosūtīja /Persona A/ brīdinājumu par aizdevuma atmaksu, kā arī vērsās tiesā ar pieteikumu par aizdevuma līguma

saistību bezstrīdus piespiedu izpildi, lai gan /Persona A/ paļāvās, ka atbilstoši pušu norunai aizdevuma piedziņa

netiks uzsākta.

[1.9] Dāvinājuma līgums un aizdevuma līgums ir simulatīvi darījumi, aiz kuriem puses bija domājušas

aizslēpt patiesi gribēto darījumu – nekustamā īpašuma /Adrese A/ (kadastra Nr. /numurs/) 16/25 domājamo daļu

pirkuma līgumu par pirkuma maksu 29 820,80 latiem jeb 42 431,18euro.

Par dāvinājuma simulatīvo raksturu liecina vairāki apstākļi.

[1.9.1] Pirmkārt, uz to norāda līgumu slēgšanas apstākļi un to acīmredzamā savstarpējā saistība. Abi līgumi

noslēgti vienā datumā, kā arī aizdevuma līguma termiņš un /Persona C/ tiesības vienpusēji atkāpties no līguma ir

saistītas ar nekustamo īpašumu un tā izsoli. Atbildētājs, pārskaitot /Persona A/ naudu, kā maksājumu mērķi norādīja

„konta papildināšana pēc līguma Nr. /numurs/ par nekustamo īpašumu”, kas liecina par aizdevuma saistību ar

nekustamā īpašuma domājamo daļu iegādi. Arī /Persona C/ sniegtie paskaidrojumi Valsts ieņēmumu dienestam

apliecina, ka pušu patiesi gribētais darījums bija pirkuma līgums.

[1.9.2] Otrkārt, uz darījumu simulatīvo raksturu norāda ticamu motīvu neesība pusēm slēgt tieši tādus

darījumus, kādi 2010.gada 20.septembrī tika juridiski noformēti. Pierādījumi apliecina, ka jau sākotnēji /Persona A/

gribēja tieši pārdot sev piederošās 27/100 domājamās daļas no nekustamā īpašuma par 58 000euro, lai nosegtu

savas saistības pret banku un saglabātu daļu sava īpašuma, kas bija viņas vienīgā dzīvesvieta.

Ievērojot /Persona A/ vēlmi saglabāt dzīvesvietu un atbrīvoties no atlikušajām parādsaistībām, dāvinājuma

līguma un aizdevuma līguma noslēgšanai nav ekonomiska un loģiska pamatojuma. Abu līgumu noslēgšanas

rezultātā /Persona C/ tika uzdāvinātas 64/100 domājamās daļas no nekustamā īpašuma, kuru kadastrālā vērtība

ievērojami pārsniedza parādsaistību apmēru, turklāt prasītāja vēl palika atbildētājam parādā 38 918,82euro un

nokavējuma procentus par aizdevuma atmaksas termiņa kavējumu.

/Persona A/ nebija nekāda iemesla būt pateicīgai vai devīgai pret /Persona C/. Dāvinājuma līgumā iekļauto

norādi, ka dāvinājums slēgts atlīdzības nozīmē sakarā ar atbildētāja sniegtu pakalpojumu, lietas apstākļi

neapstiprina. /Persona A/ pat iepriekš nebija pazīstama ar /Persona C/, līdz ar to viņai nebija iemesla aiz devības vai

pateicības uzdāvināt viņam nekustamo īpašumu, kurā pati dzīvoja. Turklāt aizdevuma piešķiršana vienīgi

palielināja viņas saistību apmēru.

[1.9.3] Atbildētāja darbību negodīgo un ļaunprātīgo raksturu apstiprina arī tas, ka aizdevuma līgumā

iekļauts ļoti īss – 10 dienu – aizdevuma atmaksas termiņš un nesamērīgi lieli nokavējuma procenti, zinot, ka viņa

tobrīd nespēj samaksāt parādu bankai. Turklāt atbildētājs nekavējoties griezās tiesā pret prasītāju par piedziņu – vēl

pirms viņš vispār bija pārskaitījis pilnu nolīgto summu.

[1.10] Ņemot vērā minēto, secināms, ka aizdevuma līgums un dāvinājuma līgums ir simulatīvi un noslēgti

ar nolūku aizsegt pirkuma līgumu, lai apietu pārējo kopīpašnieku pirmpirkuma un izpirkuma tiesības.

Kaut arī dāvinājuma līgums tika noslēgts pie notāra, bet aizdevuma līgums – notariālā akta formā, tas

nenovērš tiesisko darījumu iekšējos trūkumus. Noslēgtie līgumi ir atzīstami par spēkā neesošiem gribas defekta dēļ.

Pirkuma līgums ir acīmredzami neizdevīgāks prasītājai, jo 16/25 domājamās daļas no nekustamā īpašuma

tiek pārdotas par pirkuma maksu 42 431,18 euro, kas ir vairāk nekā divas reizes zemāka par dāvinājuma līgumā

norādīto nekustamā īpašuma vērtību 88 225,34 euro. Turklāt atbildētājs pārskaitīja prasītājai naudas līdzekļus par

kopējo summu 38 918,82 euro, līdz ar to secināms, ka prasītāja faktiski saņēma tikai 44 % no nekustamā īpašuma

kadastrālās vērtības un 30 % no nekustamā īpašuma tirgus vērtības, kas līguma noslēgšanas brīdī bija aptuveni 137

481,48 euro.

[1.11] Tā kā pirkuma līguma noslēgšanas mērķis bija pretējs likumam, pārkāpjot trešo personu pirmpirkuma

tiesības, arī pirkuma līgums atzīstams par spēkā neesošu.

[1.12] Prasība pamatota ar Civillikuma 1., 1415., 1427., 1438., 1439., 1912., 1933., 2002., 2004.pantu.

[2] Atbildētājs /Persona C/ iesniedza rakstveida paskaidrojumus, norādot, ka prasību neatzīst.

[3] Ar Rīgas rajona tiesas 2021.gada 11.oktobra spriedumu prasība apmierināta daļēji. Tiesa nosprieda:

1) atzīt par spēkā neesošu 2010.gada 20.septembra aizdevuma līguma 1.4., 1.5., 1.6., 2.1.2., 2.2., 2.3., 2.4.,

3.2., 3.3., 4.1., 4.2., 4.3., 4.4. un 5.2.punktu;

2) atzīt par spēkā neesošu dāvinājuma līguma 1.3.apakšpunktu un 1.1.apakšpunktu daļā, kur norādīts, ka

nekustamais īpašums tiek nodots aiz devības un bez atlīdzības;

3) atzīt 2010.gada 20.septembra dāvinājuma līgumu un 2010.gada 20.septembra aizdevuma līgumu par

pirkuma līgumu, ar kuru /Persona A/ pārdeva /Persona C/ 64/100 domājamās daļas no nekustamā īpašuma /Adrese

A/ (kadastra Nr. /numurs/) par 42 431,18euro;

4) grozīt Rīgas rajona tiesas Jūrmalas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr. /numurs A/ II daļas 1.iedaļas

ierakstu Nr. 10.3. par īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu /Adrese A/ (kadastra Nr. /numurs/), nosakot, ka

īpašuma iegūšanas pamats ir 2010.gada 20.septembra pirkuma līgums;

5) piedzīt no atbildētāja prasītājas labā tiesas izdevumus 74,45 euro;

6) noraidīt prasību daļā par pirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu un īpašuma tiesību atzīšanu uz

nekustamo īpašumu;

7) piedzīt no atbildētāja valsts labā valsts nodevu 3021,12 euro.

[4] Atbildētājs /Persona C/ iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot spriedumu daļā, ar

kuru prasība apmierināta.

Savukārt prasītāja /Persona A/ iesniedza pretapelācijas sūdzību, pārsūdzot pirmās instances tiesas

spriedumu daļā, ar kuru prasība noraidīta.

[5] Ar Rīgas apgabaltiesas 2023.gada 7.marta spriedumu prasība noraidīta un no /Persona A/ labā piedzīti

tiesāšanās izdevumi 2080euro.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[5.1] Lietā ir strīds par to, vai pušu gribas izteikumi attiecībā uz 2010.gada 20.septembrī noslēgtajiem

darījumiem ir bijuši atbilstoši noslēgtajiem darījumiem, vai arī pušu starpā noslēgts pirkuma līgums, kurš ir

nopietni gribēts, bet apslēpts aiz 2010.gada 20.septembrī noslēgtajiem aizdevuma un dāvinājuma līgumiem.

Simulatīva darījuma gadījumā formāli pastāv divi atšķirīgi gribas izpaudumi: viens nopietni gribēts

darījums ir apslēpts aiz cita – simulatīva – darījuma. Pēc abpusējas vienošanās un atbilstoši savām interesēm, puses

piekrīt aiz formāli parakstīta darījuma aizslēpt citu – patiesi izpildāmo darījumu, uz kuru arī bijis vērsts pušu nolūks

saistīties. Tieši tādam gadījumam Civillikumā ir ieviesta 1439.panta norma, kurai atbilstoši, darījuma izpildes gaitā

rodoties strīdam, prasītāja pienākums ir pierādīt šādas apslēptas vienošanās esību un patieso darījuma slēgšanas

nolūku (sk. Senāta 2019.gada 30.augusta spriedumu lietā Nr. SKC‑179/2019,

ECLI:LV:AT:2019:0830.C21054815.4.S).

Tātad prasītājai /Persona A/ ir jāpierāda, ka puses ir vēlējušās noslēgt pirkuma līgumu.

[5.2] Prasībā un pretapelācijas sūdzībā norādītais prasītājas /Persona A/ arguments, ka, noslēdzot apstrīdētos

2010.gada 20.septembra dāvinājuma un aizdevuma līgumus, pušu faktiskais mērķis bija nekustamā īpašuma

pārdošana, ir pretrunā lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem.

[5.2.1] Līgumslēdzēji zvērināta notāra klātbūtnē ir parakstījuši iepriekš sagatavotu un notāram

apstiprināšanai iesniegtu dāvinājuma līgumu. Savukārt aizdevuma līgums noslēgts notariālā akta formā.

Ievērojot Notariāta likuma 87.1un 88.pantu, atzīstams, ka /Persona A/ un /Persona C/ paraksts zvērinātas

notāres Lailas Porietes 2010.gada 20.septembrī sastādītajā notariālajā aktā, kas iereģistrēts aktu un apliecinājumu

reģistrā ar Nr. /numurs/, apstiprina, ka viņiem notariālais akts tika nolasīts, tā saturs bija izskaidrots un saprotams

un tas pilnībā izteica līgumslēdzēju gribu. Līdz ar to notariālajā aktā, kā arī pie notāra noslēgtajā dāvinājuma

līgumā nostiprinātais /Persona A/ gribas izteikums neapstiprina viņas apgalvojumu par pušu nodomu noslēgt

rakstveida pirkuma līgumu par nekustamā īpašuma atsavināšanu.

Turklāt no 2013.gada 5.februāra lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu izriet, ka kriminālprocesa ietvaros

zvērināta notāre Laila Poriete liecināja, ka notāre līgumslēdzējiem sarunu telpā nolasījusi līgumus, izskaidrojusi to

saturu, līgumi tikuši iztulkoti krievu valodā un abas puses tos parakstījušas notāres klātbūtnē.

[5.2.2] /Persona A/ 2011.gada 13.oktobra rakstveida paskaidrojumos Valsts ieņēmumu dienestam norādījusi,

ka dāvinājuma līgums noslēgts saistībā ar aizdevuma izsniegšanu viņai no /Persona C/ puses.

Turklāt ar Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020.gada 15.aprīļa rīcības sēdes lēmumu atteikts

ierosināt kasācijas tiesvedību par Administratīvās apgabaltiesas 2019.gada 12.jūnija spriedumu, ar kuru noraidīts

/Persona C/ pieteikums par Valsts ieņēmumu dienesta 2012.gada 6.marta lēmuma atcelšanu daļā, ar kuru /Persona

C/ noteikts pienākums papildus samaksāt valsts budžetā aprēķināto iedzīvotāja ienākuma nodokli 6733,30 latus un

nokavējuma naudu 467,96 latus, kura aprēķināta un izriet no 2010.gada 20.septembrī ar /Persona A/ noslēgtā

dāvinājuma līguma un pastarpināti arī no aizdevuma līguma.

[5.3] Civilajās tiesiskajās attiecībās valda privātautonomijas jeb līgumu brīvības princips, kuram atbilstoši

subjekti ir vienlīdzīgi (līdztiesīgi), tie brīvi stājas līgumattiecībās un katras personas ziņā ir izvēlēties: 1)

līgumpartneri; 2) slēgt vai neslēgt kādu līgumu; 3) noteikt līguma saturu un formu. Katrai no minētajām līgumu

brīvības principa izpausmēm likumā ir noteikti ierobežojumi. Ja runā, piemēram, par līguma satura izvēles brīvību,

tad tā sniedzas tiktāl, ciktāl to neierobežo likuma imperatīvās normas.

Līdz ar to kritiski vērtējams prasītājas /Persona A/ norādītais, ka abu līgumu izpilde ir bijusi savstarpēji

atkarīga vienam no otra, jo puses aizdevuma līgumā var vienoties par to, ka aizdevums tiks izsniegts un ir jāizlieto

konkrētam mērķim, un tas nav ierobežots ar imperatīvajām tiesību normām. Noteikums, ka aizdevums jāizsniedz

līdz izsoles dienai, faktiski pasargā pašas /Persona A/ nepieciešamību saņemt aizdevumu nekustamā īpašuma

pilnīgai nezaudēšanai izsoles rezultātā.

[5.4] Arī prasītājas apgalvojumi, ka darījumi 2010.gada 20.septembrī noslēgti bezizejas situācijā, nav

pamats attaisnot personas rīcību, noslēdzot darījumus, kurus vēlāk lūdz atzīt par spēkā neesošiem, pat gadījumos, ja

tie ir ekonomiski neizdevīgi.

/Persona A/ ar 2010.gada 9.novembra iesniegumu vēlējās atsaukt nostiprinājuma lūgumu 2010.gada

20.septembrī noslēgtā dāvinājuma līguma reģistrēšanai zemesgrāmatā, norādot, ka darījums neatbilst viņas

patiesajai gribai, jo norādītās atdāvinātās nekustamā īpašuma daļas neatbilst tām, par kurām līdzēji faktiski

vienojās. Tādējādi, kaut arī viņa bija saņēmusi naudu saskaņā ar aizdevuma līgumā noteikto, no minētā

nepārprotami izriet, ka prasītāja ir mēģinājusi panākt citādas faktiskās sekas, nekā gadījumā, ja pušu starpā būtu

noslēgts pirkuma līgums.

Atbildētājs /Persona C/, aizdodot prasītājai naudas līdzekļus apstākļos, kad viņa nespēja samaksāt

parādsaistības, kuru segšanai turklāt novirzīta lielākā daļa no aizdevuma, no dzīvē gūtajiem novērojumiem nav

veicis pirmšķietami drošu darījumu, tomēr ne katram darījumam ir jābūt pirmšķietami veiksmīgam un

pastiprinātam ar hipotēku, galvojumu vai citiem saistību pastiprināšanas līdzekļiem.

[5.5] Ievērojot Civillikuma 1912. un 1933.pantā noteikto, kritiski vērtējami prasītājas apsvērumi par to, ka

dāvinājuma līgumam nav loģiska izskaidrojuma un tas nedod ekonomisku labumu. Noslēgto darījumu rezultātā

prasītājai /Persona A/ radās iespēja saglabāt īpašuma tiesības uz 27/100 domājamām daļām no nekustamā īpašuma,

jo tās netika pārdotas izsolē. Savukārt apstāklis, ka /Persona A/ vēlējusies saņemt piedāvājumus no potenciālajiem

nekustamā īpašuma pircējiem, izliekot to pārdošanā ar SIA „Possesso” starpniecību, nav pamats, lai atzītu, ka

prasītāja vēlējusies nekustamo īpašumu atsavināt, tieši to pārdodot.

[5.6] Vērā ņemams arī apstāklis, ka nekustamā īpašuma kopīpašnieki /Persona E/ un /Persona D/ jau

2011.gada 25.novembrī cēlā tiesā prasību pret /Persona A/ un /Persona C/ par dāvinājuma līguma atzīšanu par

pirkuma līgumu un izpirkuma tiesību izmantošanu, prasību pamatojot ar apstākli, ka par pirkuma līguma

noslēgšanu liecinot apstāklis, ka piecos naudas pārskaitījumos no /Persona C/ saņēmusi 1455 latus. Minēto prasību

atbildētāja /Persona A/ atzina par pamatotu. Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada

11.decembra spriedumu prasība noraidīta. Savukārt šajā civillietā izskatāmo prasību /Persona A/ cēlusi 2020.gada

3.septembrī, kas ir 17 dienas pirms Civillikumā noteiktā vispārīgā noilguma termiņa iestāšanās, un tā pamatota jau

ar citiem faktiskajiem apstākļiem, kas dod pamatu prasīt 2010.gada 20.septembra dāvinājuma un aizdevuma līgumu

atzīšanu par spēkā neesošiem. Minētie apstākļi Civillietu tiesas kolēģijai raisa saprātīgas šaubas par celtās prasības

mērķi un atbilstību Civillikuma 1.pantam.

[5.7] Izvērtējot pušu rakstveida paskaidrojumos, apelācijas un pretapelācijas sūdzībās norādītos apstākļus

kopumā un saistībā ar lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem, nav pamata atzīt, ka prasītāja būtu pierādījusi, ka

2010.gada 20.septembrī starp viņu un /Persona C/ būtu noslēgts pirkuma līgums, kurš apslēpts aiz simulatīviem

dāvinājuma un aizdevuma darījumiem, līdz ar to nav pamata tos atzīt par spēkā neesošiem.

[5.8] Nekonstatējot pamatu dāvinājuma un aizdevuma līgumu atzīšanai par simulatīviem darījumiem, nav

nozīmes vērtēt arī Civillikuma 1439.pantā paredzētās sekas. Savukārt noraidot prasību par minēto līgumu atzīšanu

par simulatīviem darījumiem pirkuma līguma aizsegšanai, noraidāma ir arī prasība pārējā daļā.

[5.9] Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākuma detalizēti atrunāt jebkuru

iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu; tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par

nozīmīgiem no tiesību viedokļa.

[6] Prasītāja /Persona A/ iesniedza kasācijas sūdzību par minēto spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā un

norādot šādus argumentus.

[6.1] Tiesa nav novērtējusi visus lietas apstākļus kopumā un savstarpējā sakarībā, pārkāpjot Civilprocesa

likuma 97.pantu, 193.panta piekto daļu un 432.panta piekto daļu.

[6.1.1] Sprieduma motīvu daļā atspoguļotā pierādījumu analīze ir formāla un tādēļ nepilnīga. Tiesa,

izspriežot lietu, ir ņēmusi vērā tikai Civillikuma 1431. un 1432.pantā iekļauto prezumpciju, ka akta parakstīšana

uzskatāma par piekrišanu tam, neņemot vērā, ka prasība ir celta par darījumu atzīšanu par simulatīviem.

Simulatīva darījuma gadījumā formāli pastāv divi atšķirīgi gribas izpaudumi un puses apzināti apkārtējiem

rada iespaidu par tāda darījuma slēgšanu, kura sekas tās patiesībā nav vēlējušās, t. i., rakstveida dokumentos

demonstrē neīstu gribas izpaudumu. Kamēr patiesā pušu griba tiek apslēpta, to var izsecināt tikai no citiem lietas

apstākļiem, ko visbiežāk apliecina netiešie pierādījumi.

[6.1.2] Tiesa nav noskaidrojusi un motivējusi:

1) kāda ir bijusi pušu patiesā griba apstrīdēto darījumu slēgšanā, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus;

2) vai dāvinājuma un aizdevuma līgumu noslēgšana, kas notika vienā dienā, bija divi patstāvīgi un

savstarpēji nesaistīti darījumu akti, vai arī tie bija virzīti uz vienu kopīgu mērķi – nodot nekustamo īpašumu

atbildētājam pret atlīdzību, kur kā īpašuma nodošanas pamats izmantots dāvinājuma līgums, bet kā naudas

nodošanas pamats – aizdevuma līgums;

3) vai dāvinājuma un aizdevuma līgumu, ja tos skata kā patstāvīgus darījumus, faktiskais rezultāts atbilst

pušu ekonomiskajām interesēm un ir tāds, ko saprātīgas darījuma puses (it sevišķi prasītāja) parasti varētu būt

vēlējušās panākt, un vai šis rezultāts ir taisnīgs;

4) vai dāvinājuma līguma un aizdevuma līguma vienlaicīga noslēgšana saistībā ar nekustamā īpašuma

kopīpašumu ir tipiska civiltiesisko darījumu kombinācija, vai arī, ņemot vērā dzīvē gūto pieredzi, šis apstāklis rada

simulatīvo darījumu noslēgšanas risku pirkuma līguma aizsegšanai;

5) vai vēlme apdāvināt pilnīgi svešu personu, t. i., atbildētāju, kurš vispirms ir vēlējies to pašu nekustamo

īpašumu nopirkt, ieraugot pārdošanas sludinājumu, un dāvinājuma līguma slēgšana brīdī, kad prasītājai bija

jāatmaksā parāds bankai, ir raksturīga parādnieka rīcība, kas nerada aizdomas par dāvinājuma līguma patiesumu.

[6.1.3] Tiesa, aprobežojoties vienīgi ar virspusēju rakstveida pierādījumu novērtēšanu un analizējot

apstrīdētos darījumus nošķirti vienu no otra un atrauti no pārējiem lietas apstākļiem, kas norisinājās pirms un arī

pēc apstrīdēto līgumu slēgšanas, par ko bija iesniegti gan rakstveida pierādījumi, gan arī liecinieka liecība, gan

sniegti paskaidrojumi, nav pienācīgi novērtējusi pierādījumus un pamatojusi spriedumu.

[6.1.4] Kritiski vērtējams tiesas arguments, ka pušu slēgtajiem darījumiem ne vienmēr ir jābūt ekonomiski

izdevīgiem, piebilstot, ka tas nevar būt par pamatu šo darījumu atzīšanai par spēkā neesošiem. Ir jānošķir gadījumi,

kad puses slēdz riskantus līgumus, kad līdz galam var nebūt zināms darījuma iznākums, no tādiem gadījumiem,

kad neizdevīgums ir acīmredzams jau darījumu noslēgšanas brīdī un tam nav racionāla izskaidrojuma. Prasītājas

arguments tika izteikts sakarā ar lūgumu atzīt dāvinājuma līguma un aizdevuma līguma simulatīvo dabu. Turpretī

tiesa to kļūdaini uztvēra kā argumentu šo divu darījumu kā patstāvīgu juridisko aktu atcelšanai, kas neatbilst celtās

prasības pamatam un priekšmetam.

[6.1.5] Nepamatoti izteiktas šaubas par prasītājas /Persona A/ rīcības atbilstību Civillikuma 1.pantam, viņai

ceļot prasību tiesā 17 dienas pirms noilguma iestāšanās un uz cita pamata nekā lietā Nr. C04320912.

Pirmkārt, civillietā Nr. C04320912 /Persona A/ piedalījās atbildētājas statusā un nevarēja ietekmēt celtās

prasības priekšmetu vai pamatu, taču jau toreiz atzina apstrīdēto darījumu simulatīvo dabu.

Otrkārt, prasītājai nevar pārmest bezdarbību visā noilguma tecējuma laikā. Kā redzams no lietā esošajiem

materiāliem (lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu pret atbildētāju sakarā ar prasītājas iesniegumu par krāpšanu

un civillietas Nr. C04320912 materiāliem), /Persona A/ jau ilgstoši cīnījās par savām aizskartajām tiesībām. Šīs

prasības celšana bija prasītājas pēdējais aizsardzības līdzeklis, ko viņa, ievērojot likuma prasības, arī pamatoti

izmantoja.

[6.1.6] Spriedumā nav dots vērtējums liecinieces /Persona B/ pirmās instances tiesā sniegtajām liecībām par

pušu patieso gribu noslēgt pirkuma līgumu, nevis dāvinājuma un aizdevuma līgumus, kā arī spriedumā nav

argumentēts, kādēļ šī liecība netiek ņemta vērā.

/Persona B/ personīgi piedalījās nekustamā īpašuma pārdošanas darījuma sākumposmā un iepazīstināja

prasītāju ar atbildētāju, kā arī liecināja par pušu nodomu noslēgt tieši nekustamā īpašuma pirkuma darījumu. Šīs

liecības nepieminēšana, vienlaikus secinot, ka prasītāja prasību nav pierādījusi, norāda uz būtiskiem trūkumiem

pierādījumu vērtēšanas procesā.

[6.1.7] Tiesa nav novērtējusi arī pārējos prasības pieteikumā un prasītājas pretapelācijas sūdzībā izteiktos

argumentus, tostarp par Civillikuma 1439.panta pareizu iztulkošanu un piemērošanu.

[6.1.8] Lai gan tiesa, novērtējot tos pašus pierādījumus, kas bija pirmās instances tiesas rīcībā, nonāca pie

pilnīgi pretējiem secinājumiem, tā spriedumā nav norādījusi uz pirmās instances tiesas pieļautajām kļūdām

pierādījumu novērtēšanā vai citiem pārkāpumiem, kas varēja būt par pamatu pretējam un tiesas ieskatā nepareizam

pirmās instances tiesas spriedumam.

[6.2] Tiesa nepamatoti nav piemērojusi Senāta judikatūras atziņas, kas ir izteiktas līdzīgās lietās un kas

tiesai bija jāievēro saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu.

Tiesa ņēmusi vērā tikai pušu formāli parakstītos dokumentus – dāvinājuma un aizdevuma līgumus, kuros ir

atspoguļota tikai pušu uz āru vērstā neīstā griba un kurus prasītāja apstrīd šajā procesā kā simulatīvus darījumus.

Šāda formāla pieeja lietas izskatīšanai praktiski izslēdz simulatīvu darījumu konstatēšanas un attiecīgu prasību

apmierināšanas iespēju. Neanalizējot lietā esošos pierādījumus to savstarpējā sakarībā un arī kontekstā ar citiem

lietas apstākļiem, kas netieši liecina par apslēptās gribas esību un norāda uz aizdevuma līguma un dāvinājuma

līguma vienoto mērķi – nodot atbildētājam īpašumā nekustamo īpašumu pret atlīdzību, kas kopā atbilst pirkuma

līguma pazīmēm, tiesa nav ievērojusi Senāta judikatūras atziņas, kas paustas 2019.gada 4.jūnija rīcības sēdes

lēmumā lietā Nr. SKC-765/2019, 2020.gada 30.septembra spriedumā lietā Nr. SKC-364/2020 un 2017.gada

29.novembra spriedumā lietā Nr. SKC-266/2017.

[6.3] Tiesa, iztiesājot lietu un secinot, ka prasītāja nav pierādījusi simulatīvu darījumu esību, nenorādīja

prasītājai uz pierādījumu trūkumu, kas ir Civilprocesa likuma 94.panta ceturtās daļas pārkāpums.

Motīvu daļa

[7] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka

Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams un

lieta nododama jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

[8] Prasītāja prasībā lūgusi atzīt, ka aiz 2010.gada 20.septembrī parakstītajiem dāvinājuma līguma un

aizdevuma līguma kā simulatīviem darījumiem ir aizslēpts cits, patiesi gribēts darījums – nekustamā īpašuma

/Adrese A/, 16/25 domājamo daļu pirkuma līgums par pirkuma maksu 29 820,80 latiem jeb 42 431,18euro.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1439.pantu, atbilstoši kuram, kad darījums gan ir nopietni gribēts, bet

aizslēpts aiz kāda cita darījuma, tad pirmais ir spēkā, ja vien ar to nav bijis nolūka pievilt trešo personu vai vispār

izdarīt kaut ko pretlikumīgu; bet otrs, tikai izskata pēc noslēgtais darījums, paliek spēkā tikai tiktāl, ciktāl tas

izrādās par vajadzīgu pirmā uzturēšanai spēkā.

[8.1] Senāts, iztulkojot šo tiesību normu, vairākkārt norādījis, ka simulatīva darījuma gadījumā formāli

pastāv divi atšķirīgi gribas izpaudumi: viens nopietni gribēts darījums ir apslēpts aiz cita – simulatīva – darījuma.

Šādā gadījumā abas līgumslēdzējas puses darījuma parakstīšanas brīdī apzinās noslēgtā darījuma simulatīvo dabu,

taču katrai no tām zināmu apstākļu dēļ ir izdevīgi, ka patiesais darījums tiek apslēpts. Respektīvi, pēc abpusējas

vienošanās un atbilstoši savām interesēm puses piekrīt aiz formāli parakstīta darījuma aizslēpt citu – patiesi

izpildāmo darījumu, uz kuru arī bijis vērsts pušu nolūks saistīties. Civillikuma 1587.pantā ietvertais princips, ka

līgumi ir jāpilda (pacta sunt servanda), šādā gadījumā darbojas attiecībā uz nopietni gribēto vai patieso gribas

izteikumu, kurš bijis aizslēpts aiz simulatīvā darījuma. Tieši tādam gadījumam, kad līgumslēdzēji vienojušies par

patiesi gribēta darījuma aizslēpšanu aiz cita, Civillikumā ir ieviesta 1439.panta norma, kurai atbilstoši, darījuma

izpildes gaitā rodoties strīdam, prasītāja pienākums ir pierādīt šādas apslēptas vienošanās esību un patieso darījuma

slēgšanas nolūku. Prasītājam jāpierāda, ka pastāvējusi abu līgumslēdzēju saskaņoti izteikta griba (nodoms)

saistīties cita veida darījumā, nekā atspoguļots rakstveida aktā (sk. Senāta 2019.gada 30.augusta sprieduma lietā

Nr. SKC-179/2019,ECLI:LV:AT:2019:0830.C21054815.4.S, 7.1., 7.2.punktu, 2020.gada 12.novembra sprieduma

lietā Nr. SKC‑255/2020, ECLI:LV:AT:2020:1112.C30416016.9.S, 7.punktu).

Tiesas uzdevums ir lietas izskatīšanas gaitā ar civilprocesuālajiem līdzekļiem noskaidrot, vai prasītāja

norādītie apstākļi par līgumslēdzēju patiesā nodoma aizslēpšanu aiz cita darījuma atbilst patiesībai un uz ko bijusi

vērsta konkrēto līgumslēdzēju saskaņotā patiesā griba, savstarpēji saistoties (sk. Senāta 2019.gada 30.augusta

sprieduma lietā Nr. SKC-179/2019,ECLI:LV:AT:2019:0830.C21054815.4.S,7.2.punktu, 2020.gada 12.novembra

sprieduma lietā Nr. SKC‑255/2020, ECLI:LV:AT:2020:1112.C30416016.9.S, 7.punktu un tajā norādīto judikatūru).

[8.2] Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka apgabaltiesa pārbaudāmajā spriedumā līgumslēdzēju

patieso gribu šādā aspektā nav skaidrojusi. No apgabaltiesas motivācijas izriet, ka tiesa, noraidot prasību, darījuma

dalībnieku gribas noskaidrošanai ņēmusi vērā vienīgi apstrīdēto darījumu formālo pusi, kas gadījumā, kad

pārbaudāma šo darījumu simulatīvā daba, nav pareizi.

Senāts jau agrāk noradījis, ka Civillikuma 1431. un 1432.panta normas nenozīmē, ka darījumu parakstījusī

persona nevar izteikt iebildumus vai celt prasību, ar kuru piesaka strīdu saistībā ar parakstītā darījuma spēku vai

tajā ietvertā gribas izteikuma patiesumu un patiesi gribētā darījuma juridiskajām sekām (sk. Senāta 2020.gada

30.septembra sprieduma lietā Nr. SKC-364/2020,ECLI:LV:AT:2020:0930.C30596917.9.S, 8.3.punktu).

Apgabaltiesa nozīmi piešķīrusi tam, ka dāvinājuma līgums parakstīts zvērināta notāra klātbūtnē, aizdevuma

līgums noslēgts notariālā akta formā un notāre līgumslēdzējiem nolasījusi līgumus, izskaidrojusi to saturu un

līgumi iztulkoti krievu valodā.

Taču minētajiem apstākļiem nav būtiskas nozīmes, pārbaudot, vai šie darījumi ir simulatīvi, t. i., vai aiz

šiem darījumiem ir aizslēpts cits darījums. Kā izriet no iepriekšminētajām judikatūras atziņām, simulatīva darījuma

gadījumā formāli pastāv divi atšķirīgi gribas izpaudumi: neīstais, kas ietverts formāli parakstītajā darījumā, un

īstais – nopietni gribētais, kas ir aizslēpts aiz cita – simulatīvā – darījuma. Šādā gadījumā abas līgumslēdzējas puses

darījuma parakstīšanas brīdī apzinās noslēgtā darījuma simulatīvo dabu, taču katrai no tām zināmu apstākļu dēļ ir

izdevīgi, ka patiesais darījums tiek apslēpts.

Tātad atšķirībā no maldības gadījumiem simulatīva darījuma gadījumā puses apzinās, ka paraksta neīsto

darījumu, ko, protams, notāram neatklāj. Ja puses vēlas slēgt simulatīvu darījumu, tad arī notāra klātbūtnē paustā

griba ir vērsta uz simulatīvā darījuma noslēgšanu.

Līdz ar to ir kļūdains apgabaltiesas uzskats, ka paraksts zvērinātas notāres 2010.gada 20.septembrī

sastādītajā notariālajā aktā pilnībā izteica līgumslēdzēju gribu. Tas, ka izskatāmajā lietā dāvinājuma un aizdevuma

līgumi slēgti pie notāra, no kuriem viens pat notariālā akta veidā, un notāre viņiem izskaidrojusi formāli parakstīto

līgumu saturu, neko neliecina par prasības pamatotību vai nepamatotību.

Kā pareizi norādīts kasācijas sūdzībā, šāda formāla apgabaltiesas pieeja lietas izskatīšanai faktiski vispār

izslēdz simulatīvu darījumu konstatēšanas un attiecīgu prasību apmierināšanas iespēju.

[9] Piekrītot kasācijas sūdzības iesniedzējas viedoklim, Senāts turpmāk norādīto apsvērumu dēļ atzīst, ka

apelācijas instances tiesas secinājums par prasības nepamatotību ir izdarīts bez pietiekama pamata, jo tiesa,

pārkāpdama Civilprocesa likuma 97.panta, 189.panta trešās daļas, 190.panta un 193.panta piektās daļas

noteikumus, nav devusi pienācīgu vērtējumu pierādījumiem un prasītājas argumentiem.

[9.1] Civilprocesa likuma 432.panta otrā daļa paredz, ka apelācijas instances tiesa spriedumu taisa un

sastāda šā likuma 189.–198.pantā noteiktajā kārtībā, ievērojot šajā pantā norādītās īpatnības. Civilprocesa likuma

189.panta trešā daļa noteic, ka spriedumam jābūt likumīgam un pamatotam. Proti, taisot spriedumu, tiesa to pamato

ar materiālo un procesuālo tiesību normām (190.panta pirmā daļa) un apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem

lietā (190.panta otrā daļa). Civilprocesa likuma 430.panta otrā daļa paredz apelācijas instances tiesas pienākumu,

pārbaudot un vērtējot pierādījumus, ievērot šā likuma trešās sadaļas noteikumus. Civilprocesa likuma trešajā sadaļā

ietilpstošā 97.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota ar

tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz

loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem. Šā panta trešajā daļā ietverts noteikums, ka

tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un

atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem.

Senāts daudzkārt skaidrojis, ka minētās normas nosaka tiesas pienākumu pārbaudīt un novērtēt visus

pierādījumus, kurus tiesa pieņēmusi, kā arī izvirza tiesai vairākas prasības, kas jāievēro, lai pareizi novērtētu lietā

esošos pierādījumus. Pirmkārt, pierādījumi jāvērtē to kopumā, nevis izolēti. Otrkārt, vienlaikus jāvērtē pierādījumu

saturs un forma. Treškārt, jānosaka pierādījumu nozīmība saistībā ar lietā konstatētajiem apstākļiem un faktiem.

Ceturtkārt, jāiedziļinās katra pierādījuma būtībā, salīdzinot to ar citiem, un gadījumā, ja konstatētas pretrunas,

jānorāda pamatojums, kādēļ vienam pierādījumam dota priekšroka (sk., piemēram, Senāta 2019.gada 30.augusta

sprieduma lietā Nr. SKC-179/2019,ECLI:LV:AT:2019:0830.C21054815.4.S,8.punktu, 2023.gada 4.jūlija sprieduma

lietā Nr. SKC‑142/2023,ECLI:LV:AT:2023:0704.C68287719.13.S, 11.1.punktu, 2023.gada 20.decembra sprieduma

lietā Nr. SKC‑78/2023,ECLI:LV:AT:2023:1220.C33368017.17.S, 11.1.punktu).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta piektajai daļai sprieduma motīvu daļā jāatspoguļo tiesas

nodibinātie faktiskie apstākļi, pierādījumu, uz kuriem balstīts atzinums par lietā konstatētajiem faktiem,

izvērtējums, kā arī tie apsvērumi, kuru dēļ noraidīti tie vai citi lietas dalībnieku iesniegtie pierādījumi, un

konstatēto strīda apstākļu juridiskā kvalifikācija.

Tas nozīmē, ka tiesas spriešanas uzdevumu – atrast taisnīgāko un pareizāko strīda risinājumu – nevar atzīt

par izpildītu tad, ja spriedumā izdarītie secinājumi netiek balstīti uz apstākļu, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā,

vispusīgu pārbaudi un pušu izteikto argumentu un iesniegto pierādījumu juridisko novērtējumu.

[9.2] Pārbaudāmajā spriedumā iztrūkst pienācīga strīda apstākļu juridiskā kvalifikācija, kas būtu saistīta ar

pušu argumentu un pierādījumu pilnīgu un uz loģiskas likumiem balstītu vērtējumu. Tiesa prasītājas argumentus un

pierādījumus vērtējusi nepilnīgi, selektīvi un formāli, nav iedziļinājusies pušu tiesisko attiecību būtībā visu to

darbību kontekstā, uz kurām atsaucas puses, aplūkojot visu loģiskā un racionālā kopsakarā.

[9.2.1] Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka apgabaltiesa nepamatoti izteikusi šaubas par

/Persona A/ rīcības atbilstību Civillikuma 1.pantam, viņai ceļot prasību tiesā 17 dienas pirms noilguma iestāšanās

un uz cita pamata nekā lietā Nr. C04320912.

Pirmkārt, civillietā Nr. C04320912 /Persona A/ piedalījās atbildētājas statusā un nevarēja ietekmēt celtās

prasības priekšmetu vai pamatu, taču jau toreiz atzina šo prasību un apstrīdēto darījumu neīsto dabu (sk.lietas

1.sējuma 126., 134.lapu).

Otrkārt, kreditoram ir viss likumā paredzētais noilguma termiņš, lai celtu savu prasību pret parādnieku, un

apstāklis, ka kreditors to darījis tuvāk noilguma termiņa beigām, pats par sevi neliecina par negodprātību.

Treškārt, tiesa nav ņēmusi vērā lietā esošos pierādījumus, kas varētu liecināt par to, ka /Persona A/ jau

ilgstoši dažādos veidos – citos procesos (kriminālprocesā Nr. 11410095810, civillietā Nr. C04320912) – cīnījās par

savām, viņasprāt, aizskartajām tiesībām. No lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu krimināllietā Nr.

11410095810 izriet, ka iesniegumu kriminālprocesa uzsākšanai viņa bija iesniegusi jau pirms 2010.gada

2.decembra (sk.lietas 1.sējuma 167.lapu).

[9.2.2] Senāts arī piekrīt kasācijas sūdzības argumentiem, ka lietā iesniegtie pierādījumi vai nu nav novērtēti

atbilstoši iepriekšminētajām pierādījumu vērtēšanas prasībām, vai arī nav vērtēti vispār. Piemēram, apgabaltiesa

nav vērtējusi liecinieces /Persona B/, kas piedalījās nekustamā īpašuma pārdošanas darījuma sākumposmā, pirmās

instances tiesā sniegtās liecības, ar kurām pirmās instances tiesa citastarp pamatojusi savu spriedumu. Apgabaltiesa

arī nav pamatojusi, kādēļ šī liecība netiek ņemta vērā.

[9.2.3] Vērtējot argumentu par darījumu ekonomisko neizdevīgumu, tiesa tikai norādījusi, ka ne visiem

darījumiem jābūt drošiem, izdevīgiem un pastiprinātiem ar saistību pastiprināšanas līdzekļiem, taču šo argumentu

nav aplūkojusi saistībā ar darījumu slēgšanas mērķi, kas var liecināt par to tiesisko dabu.

Kā pareizi norādīts kasācijas sūdzībā, ir jānošķir gadījumi, kad puses slēdz riskantus līgumus, kad līdz

galam var nebūt zināms darījuma iznākums, no tādiem gadījumiem, kad neizdevīgums ir acīmredzams jau

darījumu noslēgšanas brīdī un tam nav racionāla izskaidrojuma.

Senāts jau agrāk uzsvēris, ka dzīvē gūtie novērojumi rāda, ka nekustamā īpašuma dāvināšana svešam

cilvēkam ir civiltiesiskajai apgrozībai acīmredzami netipisks darījums. Saprātīgam civiltiesisko attiecību

dalībniekam var būt iemesli, kāpēc viņš izrāda devību svešam cilvēkam, tomēr tie ir izņēmuma gadījumi. Turklāt

gadījumos, ja līdzēju nolūks ir tiešām slēpt darījumu, viņi darīs visu iespējamo, lai iespējamam prasītājam

apgrūtinātu darījuma simulatīvās dabas pierādīšanu ar tiešiem pierādījumiem. Tādēļ, ja darījums tiek apstrīdēts kā

simulatīvs, izšķirošā nozīme var būt netiešo pierādījumu kopumam, kuri kopsakarā var norādīt uz līdzēju nolūku

aizslēpt patieso darījumu aiz cita. Ja darījums ir civiltiesiskajai apgrozībai acīmredzami netipisks darījums, tad

atbildētājam jāspēj izvirzītos argumentus atspēkot (sk. Senāta 2017.gada 29.novembra sprieduma lietā Nr. SKC-

266/2017,ECLI:LV:AT:2017:1129.C04277105.1.S, 12. un 19.punktu).

Šīs Senāta norādes apgabaltiesa nav ņēmusi vērā.

[9.2.4] Prasītājas norādīto, ka abu līgumu izpilde ir bijusi savstarpēji saistīta un viens darījums atkarīgs no

otra, apgabaltiesa pēc būtības nav vērtējusi, tā vietā formāli atsaucoties uz līgumslēdzēju privātautonomijas

principu un to, ka imperatīvās tiesību normas neaizliedz pusēm aizdevuma līgumā vienoties par aizdevuma

izsniegšanu un izlietošanu konkrētam mērķim.

Šādai motivācijai nav saskatāms loģisks sakars ar prasītājas izvirzīto argumentu, ka par darījumu simulatīvo

dabu citastarp liecina abu darījumu savstarpējais sakars, kas izriet no šo līgumu vairākiem noteikumiem un līgumu

vienlaicīgas slēgšanas apstākļiem. Turklāt nedz tas, ka līgumslēdzēji var brīvi izvēlēties līgumpartneri un līguma

saturu, nedz tas, ka tiesību normas neaizliedz pusēm vienoties par aizdevuma izlietošanas mērķi, neatbild uz

/Persona A/ prasībā izvirzītajiem argumentiem.

[9.3] Kā pamatoti norādīts kasācijas sūdzībā, apgabaltiesa nav analizējusi un nav atbildējusi uz lielāko daļu

prasītājas /Persona A/ prasībā izvirzītajiem argumentiem par apstākļiem, kas veido prasības pamatu un tiesai bija

likumā noteiktajā kārtībā jāpārbauda, tādēļ arī nav noskaidrojusi pušu patieso gribu darījuma slēgšanā. Tā,

piemēram, apgabaltiesa nav iedziļinājusies un pēc būtības vērtējusi prasībā norādītos līgumu slēgšanas apstākļus,

aizdevuma izsniegšanas maksājumu mērķī minēto norādi „konta papildināšana pēc līguma Nr. /numurs/ par

nekustamo īpašumu”, argumentus par ticamu motīvu neesību pusēm slēgt tieši tādus darījumus, kādi 2010.gada

20.septembrī tika juridiski noformēti; ekonomiska un loģiska pamatojuma dāvinājuma līguma un aizdevuma

līguma noslēgšanai; to, ka nekādus pakalpojumus atbildētājs prasītājai nebija sniedzis, lai varētu noslēgt

dāvinājuma līgumu atlīdzības nozīmē, u. c.

Tiesa nav radusi loģisku pamatojumu tam, ka prasītāja, būdama bankai parādā, uzdāvinājusi svešam

cilvēkam, pret kuru viņai nebija nekādu saistību, savu nekustamo īpašumu, vienlaikus paliekot apdāvinātajam

parādā 38 918,82 euro un nokavējuma procentus.

[9.4] Šādos apstākļos ir nevietā apgabaltiesas norādītais, ka tiesai nav pienākuma skaidri atbildēt uz jebkuru

paskaidrojumu un ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa. Šādu norādi

apgabaltiesa pamatojusi ar kļūdaini izprastām Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām.

Senāts, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, ir norādījis, ka tiesai ir pienākums spriedumā

analizēt lietas dalībnieku argumentus, jo tas nodrošina lietas dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietver arī

tiesības būt uzklausītam. Tiesības tikt uzklausītam ir uzskatāmas par efektīvām tikai tādā gadījumā, ja persona tiek

faktiski uzklausīta, proti, tās apsvērumi tiek pienācīgi izvērtēti. Tāpēc iepretim lietas dalībnieku tiesībām sniegt

paskaidrojumus, izvirzīt argumentus un iebildumus ir tiesas pienākums atbildēt uz lietas dalībnieku teikto. Tiesai

nav pienākuma sniegt detalizētu atbildi uz katru procesa dalībnieku argumentu, jo tiesai jāatbild tikai uz tādiem

argumentiem, kas attiecas uz lietu un ir nozīmīgi, tomēr, ja tiesa argumentu atzīst par nebūtisku, tiesai tas jāpamato

(sk.Senāta 2025.gada 1.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-121/2025,

ECLI:LV:AT:2025:0401.A420117821.24.S,6.punktu un tajā minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Senāta

2025.gada 13.maija sprieduma lietā Nr. SKC‑2/2025,ECLI:LV:AT:2025:0513.C30575718.22.S, 18.1.punktu).

[10] Visbeidzot norādāms, ka apgabaltiesa nav arī izpildījusi Civilprocesa likuma

432.panta piektajā daļā noteikto pienākumu motivēt attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu, kas jo īpaši

svarīgi ir situācijā, kad apgabaltiesa taisa pirmās instances tiesas spriedumam pretēju spriedumu. Apgabaltiesa tikai

aprobežojusies ar formālu norādi, ka pirmās instances tiesa visus lietas apstākļus un pierādījumus nav atbilstoši

izvērtējusi, nenorādot, kas konkrēti nav novērtēts vai kādēļ ir novērtēts nepareizi. Šādu pārkāpumu ir pieļāvusi pati

apgabaltiesa, bet pirmās instances tiesas spriedums ir ievērojami izvērstāks, pamatotāks un loģiskāks par apelācijas

instances tiesas spriedumu.

[11] Iepriekš izklāstīto argumentu kopums Senāta ieskatā ļauj secināt, ka konstatētie trūkumi materiālo

tiesību normu piemērošanā un procesuālie pārkāpumi lietai nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā, pušu argumentu un

pierādījumu vērtēšanā, spriedumā izdarīto secinājumu pamatošanā un judikatūras ievērošanā vērtējami kā tādi, kas

varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Tas ir pamats sprieduma atcelšanai.

[12] Atceļot spriedumu, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu SIA ZAB „Sorainen”, kas

samaksājusi drošības naudu prasītājas /Persona A/ vietā, atmaksājama par kasācijas sūdzību iemaksātā drošības

nauda 300euro.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu un 475.pantu, Senāts

nosprieda

atcelt Rīgas apgabaltiesas 2023.gada 7.marta spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai Rīgas

apgabaltiesai;

atmaksāt SIA ZAB „Sorainen” drošības naudu 300euro (trīs simti euro).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore Z. Pētersone Senators K. Balodis Senatore M. Senkāne