Administrative court dismissed VAT appeal, ruling tax authority need not apply civil law to assess business transactions for tax purposes.

NORAKSTS Lieta Nr.A42422807 AA43-0106-11/19

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2011.gada 2.februārī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja V.Zommere, tiesneses S.Gintere un M.Osmane,

piedaloties pieteicēja - sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rolek” pilnvarotajam pārstāvim L.B., atbildētāja - Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pilnvarotajai pārstāvei D.M., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rolek” pieteikumu par Valsts ieņēmuma dienesta ģenerāldirektora 2006.gada 29.decembra lēmuma Nr.19/34125 atcelšanu, sakarā ar sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rolek” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 23.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Vidzemes reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļa laikā no 2006.gada 17.maija līdz 2006.gada 14.augustam veica sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk – SIA) „Rolek” komplekso pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN) un uzņēmumu ienākuma nodokļa (turpmāk arī – UIN) auditu par 2003. un 2004.gadu. Ar VID Vidzemes reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļas priekšnieces vietnieces 2006.gada 14.augusta lēmumu Nr.13.2.-16.1./8204 (turpmāk – sākotnējais lēmums) SIA „Rolek” papildus nomaksai budžetā aprēķināti Ls 78 132,94, no tiem PVN Ls 24 861,92 un soda nauda Ls 24 861,92, UIN Ls 14 204,55 un soda nauda Ls 14 204,55, kā arī samazināti 2003.gada zaudējumi par Ls 25 304. Nepiekrītot papildu nomaksai budžetā noteiktajiem maksājumiem, SIA „Rolek” sākotnējo lēmumu apstrīdēja VID Vidzemes reģionālās iestādes direktoram, kurš ar 2006.gada 13.oktobra lēmumu Nr.4.-8./10319 to atstāja negrozītu.

lappuse 1 no 15 Nepiekrītot VID Vidzemes reģionālās iestādes direktora 2006.gada 13.oktobra lēmumam, SIA „Rolek” to apstrīdēja VID ģenerāldirektoram, kurš ar 2006.gada 29.decembra lēmumu Nr.19/34125 (turpmāk arī – Lēmums) nolēma atstāt negrozītu apstrīdēto lēmumu.

[2] Lēmumā ir norādīts turpmāk minētais. [2.1] No audita pārskata izriet, ka 2003. un 2004.gadā grāmatvedības reģistros ir veikti darījumi un PVN kā priekšnodoklis ir atskaitīts no darījumiem ar SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore 2001”, SIA „Adrian Trading” un SIA „Baltcargo”. Darījumu preču pavadzīmes-rēķini (turpmāk – PPR) ir noformēti par preču (šķelda, skaidas, automašīnu riepas, automašīnu diski, hidro cilindrs, automašīnu rezerves daļas) piegādi un pakalpojuma (puspiekabes remonts) sniegšanu. Minēto uzņēmējsabiedrību amatpersonas (P.M., V.Č., R.A., I.V., L.G.) snieguši paskaidrojumus, kuros norādījuši, ka saimniecisko darbību uzņēmumu vārdā nav veikuši un par šo uzņēmumu saimniecisko darbību nav informēti, darījumu apliecinošus dokumentus nav parakstījuši. No tā izriet, ka SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore 2001”, SIA „Adrian Trading” un SIA „Baltcargo” vārdā izsniegtie rēķini nav uzskatāmi par nodokļu rēķiniem likuma „Par grāmatvedību” 2. un 7.panta izpratnē. SIA „Rolek” sniegtā informācija nav pilnīga, salīdzināma un saprotama. [2.2] Audita laikā nebija iespējams salīdzināt ierakstus darījumu partneru grāmatvedības reģistros, jo tie juridiskajās adresēs un struktūrvienībās neatradās. VID nav informācijas, ka minēto sabiedrību rīcībā būtu transporta līdzekļi, materiāli tehniskā bāze, darbaspēka resursi, lai nodrošinātu preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu darījumu apliecinošajos dokumentos norādītajos apmēros un apjomā.

[3] 2007.gada 5.februārī tiesā saņemts SIA „Rolek” (turpmāk arī - pieteicējs) pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikumā norādīts turpmāk minētais. [3.1] Iesniegums VID ģenerāldirektoram izsūtīts 2006.gada 15.novembrī, taču Lēmums pieņemts 2006.gada 29.decembrī, tādējādi pārkāpts likuma „Par nodokļiem un nodevām” 37.panta piektajā daļā noteiktais iesnieguma izskatīšanas termiņš - 30 dienas. [3.2] VID ģenerāldirektors ir devis priekšroku SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore 2001”, SIA „Adrian Trading” un SIA „Baltcargo” amatpersonu paskaidrojumiem, nenorādot, kāpēc minētajiem paskaidrojumiem devis priekšroku attiecībā pret pieteicēja valdes priekšsēdētāja, valdes locekļa un grāmatvedes paskaidrojumiem, kas ir pretrunā ar Administratīvā procesa likuma 5.un 6.pantu. [3.3] Pretēji Administratīvā procesa likuma 67.panta piektajai daļai, VID Lēmumu ir pamatojis ar SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore lappuse 2 no 15 2001”, SIA „Adrian Trading”, SIA „Dominante T” un SIA „Baltcargo” īpašnieku un izpildinstitūcijas locekļu sniegtajiem paskaidrojumiem, no kuriem VID ir identificējis minētos uzņēmumus kā šaubīgus un fiktīvus. [3.4] Preces, ko piegādāja iepriekšminētās komercsabiedrības, tika saņemtas un reģistrētas preču pavaddokumentu reģistrā.

Preces piegādātāji piedāvāja par 10% lētāk nekā citi piegādātāji, tādēļ arī pieteicējs iepirka preces attiecīgajā apjomā no iepriekšminētajām firmām. [3.5] Pieteicējs pirms darījuma veikšanas ar jaunajiem partneriem (gan piegādātājiem, gan pircējiem) tos pārbaudīja publiskajā PVN maksātāju reģistrā un Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā. Pēc VID datiem SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore 2001”, SIA „Adrian Tarding”, SIA „Dominante T” un SIA „Baltcargo” reģistrētas kā PVN apliekamās personas, kā arī preču pavadzīmes rēķinus iegādājušās VID.

Nevienā no minētajiem publiskajiem reģistriem strīdus periodā norādītajiem uzņēmumiem nebija uzlikts liegums vai citāda veida apgrūtinājums. [3.6] Lēmumā nepamatoti un pretēji Administratīvā procesa likuma 10.pantam secināts, ka pieteicēja grāmatvedība neatbilst likuma „Par grāmatvedību” 2.pantam. Pie šāda secinājuma VID ir nonācis tikai par pamatu ņemot vērā no 2005.gada VID rīcībā esošo informāciju, nevis informāciju strīdus darījumu laikā, proti, 2003.gadā esošo publisko informāciju – Uzņēmuma reģistra informāciju un VID publiski pieejamo un faktisko informāciju. [3.7] No vairāk kā 300 pieteicēja darījuma partneriem visā pieteicēja saimnieciskās darbības periodā VID ir apšaubījis tikai sešus partnerus.

Ņemot vērā pieteicēja apgrozījumu un ilgstošo saimniecisko darbību, minētais VID konstatējums un rīcība ir neizprotama. [3.8] Ņemot vērā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2005.gada 14.janvāra lēmumā Nr.SKA-4 izteiktās atziņas par soda naudas mērķi, VID aprēķinātā soda nauda ir nepamatota un pretēja Administratīvā procesa likuma 8.pantam.

[4] VID (turpmāk arī – atbildētājs) rakstveida paskaidrojumā tiesai norāda, ka pieteikumu uzskata par nepamatotu turpmāk norādīto apsvērumu dēļ. [4.1] VID rīcībā ir darījumos iesaistīto uzņēmumu amatpersonu sniegtie paskaidrojumi, no kuriem izriet, ka uzņēmumi nav veikuši saimniecisko darbību. Apstākļos, kad formāli grāmatvedības dokumenti apstiprina darījuma faktu, darījumu partneru amatpersonu komercdarbības noliegšanai ir būtiska nozīme, izvērtējot darījuma ekonomisko būtību un atbilstību likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkta prasībām.

lappuse 3 no 15 Ņemot vērā Senāta 2004.gada spriedumā Nr.SKA-114 12.punktā izteiktās atziņas, apstāklis, ka ir formāli ievērotas likuma „Par pievienotās vērtības viedokli” prasības, vēl nav pietiekams, lai rastos tiesības atskaitīt priekšnodokli, jo ir jābūt reāli notikušam darījumam ar konkrēto PVN apliekamo personu, kas rada tiesības atskaitīt priekšnodokli. Fakts, ka pieteicēja grāmatvedības uzskaitē darījumi formāli ir noformēti, vēl nenozīmē, ka tie ir notikuši. [4.2] VID konstatētie apstākļi lietā apliecina, ka nav izpildījies viens no likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkta nosacījumiem – darījums ir noticis ar konkrēto rēķinos norādīto ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu, tādējādi pamatoti ir ierobežotas pieteicējas tiesības uz priekšnodokli. [4.3] VID pārbaudes laikā ir pierādījis, ka pieteicēja darījuma partneri juridiskajās adresēs neatrodas un saimniecisko darbību neveic. Pie šādiem apstākļiem VID uzskata, ka pieteicējs faktiski nav saņēmis apstrīdētajos rēķinos norādītās preces saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktu.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 23.decembra spriedumu noraidīts SIA „Rolek” pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Spriedums pamatots ar šādiem motīviem. [5.1] Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 37.panta piekto daļu VID jāizskata iesniegums un 30 dienu laikā jāatbild iesniedzējam. Pieteicēja 2006.gada 15.novembra sūdzība VID saņemta 2006.gada 17.novembrī. VID ģenerāldirektoram bija jāizskata pieteicēja sūdzība līdz 2006.gada 17.decembrim. VID pieteicēja sūdzību izskatīja un lēmumu pieņēma 2006.gada 29.decembrī, tātad par 12 dienām pārsniedzot likumā „Par nodokļiem un nodevām” noteikto termiņu.

Senāts 2005.gada 15.marta spriedumā lietā Nr.SKA-59 atzinis, ka, vērtējot procesuālo tiesību normu pārkāpumus un to ietekmi uz procesa rezultātu, ir jānoskaidro, vai šis pārkāpums varēja ietekmēt administratīvā akta saturu. Ja pārkāpums varēja to ietekmēt, tas uzskatāms par būtisku. Ja procesuālais pārkāpums ir tik nozīmīgs, ka varēja ietekmēt administratīvā akta saturu, tiesa šādu administratīvo aktu var atcelt, nevērtējot materiālo tiesību normu ievērošanu. Tiesa konstatēja, ka pieteicējs 2006.gada 19.septembrī apstrīdēja sākotnējo lēmumu - pieteicējam nelabvēlīgu administratīvo aktu, kurš ar VID Vidzemes reģionālās iestādes direktora 2006.gada 13.okotbra lēmumu Nr.4.-8./10319 atstāts negrozīts.

Arī Lēmums atstāj negrozītu 2006.gada 13.oktobrī pieņemto lēmumu Nr.4.-8./10319, kas ir pieteicējam nelabvēlīgs administratīvais akts. Tiesa secināja, ka tādējādi pieteicēja tiesību un pienākumu apjoms nav mainījies apstrīdēšanas procesā. Tiesas ieskatā lappuse 4 no 15 sūdzības izskatīšanas kavētais termiņš šajā lietā nav izšķirošs. Šāds procesuālās tiesību normas pārkāpums nav tik būtisks, lai būtu atceļams Lēmums. Tādējādi tiesa atzina, ka atbildētājs nav ievērojis sūdzības izskatīšanas termiņu, tomēr tas nav ietekmējis Lēmuma pieņemšanu. [5.2] Par nodokļa rēķinu, kas ir viens no nepieciešamajiem priekšnoteikumiem, lai personai rastos tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu, ir uzskatāms dokuments, kurā ietverta likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta 5.1daļā minētā informācija.

Atbilstoši Senāta praksei apstāklis, ka PPR noformējumā ir kādas nepilnības, pats par sevi nav iemesls, lai personai liegtu tiesības atskaitīt priekšnodokli, jo ne ikviena objektīvi pastāvoša nepareizība nodokļu tiesiskā regulējuma piemērošanā nozīmē, ka darījums faktiski nav noticis un, ka tādēļ nodokļu maksātājam nav tiesību veikt priekšnodokļa atskaitījumu. Nodokļa rēķinam ir jāatbilst faktiski notikušam darījumam. Pieļaujot neprecizitātes nodokļu attaisnojuma dokumentā, jābūt pārliecībai, ka tajā atspoguļotais darījums ar attiecīgo partneri tiešām ir noticis.

Tāpēc ir nepieciešams pārbaudīt visus apstākļus pēc būtības un gadījumā, ja darījumu iespējams konstatēt ar citiem pierādījumiem, tad nav pamata liegt personai atskaitīt priekšnodokli par attiecīgo darījumu (sk. Senāta 2006.gada 26.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-323/2006 11.punktu; 2008.gada 14.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-9/2008 16.punktu un 2008.gada 8.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-114/2008 15.punktu). [5.3] No audita pārskata izriet, ka 2003.gadā un 2004.gadā grāmatvedības reģistros ir veikti darījumi, noformēti PPR par preču (šķelda, skaidas, automašīnu riepas, automašīnu diski, hidro cilindrs, automašīnu rezerves daļas) piegādi un pakalpojuma (puspiekabes remonts) sniegšanu ar turpmāk minētajiem komersantiem:

1) SIA „Startech”, kura vārdā visas PPR ir parakstījusi R.A.;

2) SIA „Techcapital”, kura vārdā visas PPR ir parakstījusi I.V.;

3) SIA „Ore 2001”, kura vārdā PPR ir parakstījusi L.G.;

4) SIA „Adrian Trading”, kura vārdā PPR ir parakstījis A.M.;

5) SIA „Baltcargo”, kura vārdā visas PPR parakstījis V.Č.. [5.4] Saskaņā ar Civillikuma 1427.pantu pie tiesiska darījuma būtības pieder visu tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Kamēr griba nav vēl izteikta, tai nav nekāda tiesiska spēka. Personas griba privāttiesiskajās attiecībās ir subjektīvs un vienlaikus obligāts elements darījuma slēgšanai. Tā nav formāla prasība, bet gan apliecina darījuma dalībnieka patieso vēlmi stāties darījuma attiecībās un viņa sapratni par notiekošo. Ja darījuma dalībnieka griba darījumā iztrūkst, nevar uzskatīt, ka darījums faktiski ir noslēgts.

Uzņēmējdarbību veic uzņēmums kā juridiska persona, taču juridiska persona nevar darboties bez pārstāvja starpniecības. Tādēļ ir būtiski lappuse 5 no 15 noskaidrot personu, kurai ir tiesības pārstāvēt uzņēmumu. Tiesa uzskatīja, ka nav iespējama normāla sabiedrības saimnieciskā darbība, ja tās vienīgā amatpersona nekad nav dibinājis vai iegādājies sabiedrību ar mērķi veikt saimniecisko darbību, nav pilnvarojis citas personas tādu veikt, nav zinājis par sabiedrības saimniecisko darbību un konkrētiem darījumiem.

Izskatāmajā gadījumā sabiedrību direktori R.A., I.V., L.G., A.M., V.Č. noliedz, ka būtu veikuši jebkādu reālu uzņēmējdarbību, ka ir slēguši saimnieciskus darījumus. Tieši pretēji, lietā ir secināms, ka SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore 2001”, SIA „Adrian Trading” un SIA „Baltcargo” vārdā tika veikta nelikumīga, faktiskajiem apstākļiem neatbilstošu dokumentu noformēšana. Tas nozīmē, pat ja pieteicējs faktiski saņēma kādas preces, tās nevarēja būt saņemtas no SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore 2001”, SIA „Adrian Trading” un SIA „Baltcargo”.

Tiesa atzina, ka par tiesiski noslēgtu darījumu var atzīt tādu darījumu, kas ir noslēgts ar sabiedrības ar ierobežotu atbildību direktora (rīkotājdirektora) vai tā pilnvarotas personas noteikti izteiktu gribu. Izskatāmajā administratīvajā lietā tiesa nekonstatēja SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore 2001”, SIA „Adrian Trading” un SIA „Baltcargo” amatpersonu gribu, kura būtu atzīstama par pamatu darījumu atzīšanai par notikušu. Līdz ar to tiesa atzina, ka R.A., I.V., L.G., A.M., V.Č. kā SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore 2001”, SIA „Adrian Trading” un SIA „Baltcargo” direktora vārdā veiktie darījumi ar pieteicēju ir fiktīvi, jo faktiski nav notikuši.

Tiesa uzskatīja par pierādītu, ka pieteicēja grāmatvedībā esošie darījumus apliecinošie dokumenti satur nepatiesas ziņas. [5.5] Senāta 2004.gada 16.novembra spriedumā lietā Nr.SKA-164 norādīts, ka no nodokļu maksātājam piešķirtajām tiesībām atskaitīt priekšnodokli izriet arī viņa pienākums pārliecināties, vai ir iestājušies visi priekšnoteikumi šīs tiesības izmantošanai. Ja nodokļu maksātājs nav bijis pietiekami rūpīgs un vēlāk izrādījies, ka nav bijuši visi priekšnoteikumi priekšnodokļa atskaitīšanai, atbildība jāuzņemas viņam pašam.

No lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs nav pārbaudījis, vai preces piegādā un pakalpojumus sniedz attiecīgā uzņēmuma amatpersona vai darbinieks. Tiesa secināja, ka pieteicējs nav izrādījis pienācīgu rūpību un nav pārliecinājies, vai pastāv visi priekšnoteikumi priekšnodokļa atskaitīšanai, tas ir, nav pārliecinājies, vai PPR darījuma partnera vārdā izsniedz tieši tā persona, kas ir pilnvarota to darīt. No lietas materiāliem izriet, ka darījuma summas bija pietiekami lielas, lai pieteicējs veiktu visus piesardzības pasākumus, tai skaitā pārliecinātos par darījuma partnera pilnvarojumu, lai izslēgtu viltus darījumus.

Pieteicējs ar nesaimniecisku paviršību izturējies pret darījumiem, kuru vērtība pat ir tuvojusies Ls 10 000.

lappuse 6 no 15 [5.6] Tiesa nepiekrita pieteicēja norādītajam, ka VID bija pienākums noskaidrot visus faktus un apstākļus, un tos pārbaudīt. Senāta praksē atzīts, ka, neskatoties uz objektīvās izmeklēšanas principa atzīšanu administratīvajā procesā, īpaši nodokļu lietās, arī pieteicējam ir līdzdarbošanās pienākums, kas izriet gan no Administratīvā procesa likuma 150.panta trešās daļas, gan no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.panta (sk. Senāta 2006.gada 16.maija spriedumu lietā Nr.SKA-202). Ja Valsts ieņēmumu dienests, pildot savu kontroles institūcijas pienākumu, ir pierādījis, ka iztrūkst kāds no priekšnoteikumiem, lai nodokļu maksātājs būtu tiesīgs priekšnodokli atskaitīt, tad nodokļu maksātājam ir jābūt spējīgam atspēkot tos argumentus, kas apdraud tā tiesību pretendēt uz priekšnodokļa atskaitīšanu, ar Administratīvā procesa likumā paredzētiem pierādīšanas līdzekļiem (sk.

Senāta 2005.gada 18.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-315 15.punktu, Senāta 2005.gada 12.oktobra spriedumu lietā Nr.SKA-420, 2005.gada 30.augusta spriedumu lietā Nr.SKA-213 un 2005.gada 30.marta spriedumu lietā Nr.SKA-23). Pieteicējs Administratīvā rajona tiesā 2009.gada 21.okotobrī ir iesniedzis dokumentus, no kuriem pieteicēja ieskatā izriet, ka darījumos ar SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore 2001”, SIA „Adrian Trading” un SIA „Baltcargo” iegūtās preces un sniegtie pakalpojumi reāli ir izmantoti saimnieciskajā darbībā.

Tomēr tas, ka principā pieteicējs ir kādam pārdevis šķeldu vai automašīnas rezerves daļas viennozīmīgi neļauj izsecināt, ka šie darījumi ir reāli notikuši ar kādiem citiem sadarbības partneriem, kas, savukārt, ir PVN maksātāji. Pievienotās vērtības nodoklis tiek balstīts uz pieeju, ka ar nodokli ir jāapliek patēriņš. Pievienotā vērtība ir starpība starp realizācijas ienākumiem un pašizmaksu. Šī starpība kalpo par pievienotās vērtības nodokļa bāzi. Aprēķinātais nodoklis tiek pieskaitīts pie preces vai pakalpojuma cenas un to samaksā gala patērētājs (sk.

L.Kavale, A.Joppe. Nodokļu politikas administrēšanas pamati., Latvijas Universitāte, 2008, 19.lpp.). Komersantiem, kas izmanto preci vai pakalpojumu, bet nav gala patērētāji, ir tiesības uz PVN atmaksu tikai tādos gadījos, ja darījums ir bijis tiesisks un pierādāms. Tomēr pieteicējs nav pierādījis, ka preces tai būtu piegādājis SIA „Startech”, SIA „Techcapital”, SIA „Ore 2001”, SIA „Adrian Trading” un SIA „Baltcargo”, un ka apstrīdētie darījumi notikuši. [5.7] Tikai zinot preču piegādātāju, ir iespējams pārliecināties, vai preču piegādes darījums ir noticis.

Konstatējot, ka PPR norādītā persona preces nav piegādājusi vai pakalpojumus nav sniegusi, ir pamats uzskatīt, ka konkrētais darījums nav noticis. Secinot, ka darījums nav noticis, jāatzīst, ka darījuma rezultātā radušās izmaksas nav saistītas ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību. Šādu izmaksu ietveršana peļņas vai lappuse 7 no 15 zaudējumu aprēķinā noved pie apliekamā ienākuma samazināšanas, kā rezultātā tiek nepareizi aprēķināts uzņēmumu ienākuma nodoklis. Līdz ar to ziņām par preču piegādātāju ir būtiska nozīme, pārbaudot, vai nodokļu maksātājs ir pareizi aprēķinājis uzņēmumu ienākuma nodokli.

Tādējādi pieteicējs 2004.gada janvārī, martā un maijā nepamatoti atskaitījis PVN priekšnodokli par darījumiem ar SIA „Startech” Ls 3455,06 un nepamatoti palielinājis saimnieciskās darbības izmaksas 2004.gadā par Ls 19194,76. 2004.gada jūlijā, augustā, septembrī un oktobrī pieteicējs nepamatoti atskaitījis PVN priekšnodokli par darījumiem ar SIA „Techcapital” Ls 9422,15 un nepamatoti palielinājis saimnieciskās darbības izmaksas 2004.gadā par Ls 52345,33. 2004.gada jūnijā pieteicējs nepamatoti atskaitījis PVN priekšnodokli ar darījumiem ar SIA „Ore 2001” Ls 1348,78 un nepamatoti palielinājis saimnieciskās darbības izmaksas 2004.gadā par Ls 7493,22. 2003.gada jūnijā pieteicējs nepamatoti atskaitījis PVN priekšnodokli par darījumiem ar SIA „Adrian Trading” Ls

540 un nepamatoti palielinājis saimnieciskās darbības izmaksas 2003.gadā par Ls 4500. 2003.gada decembrī pieteicējs nepamatoti atskaitījis PVN priekšnodokli par darījumiem ar SIA „Baltcargo” Ls 801,27 un 2004.gada janvārī, martā, aprīlī, maijā un jūnijā par darījumiem ar SIA „Baltcargo” Ls 9294,66, kā arī nepamatoti palielinājis saimnieciskās darbības izmaksas 2003.gadā par Ls 4451,5 un 2004.gadā par Ls 51637. [5.8] Tiesa atsaucās uz likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 35.panta otro daļu, atzīstot, ka soda naudas noteikšana ir pamatota, ja nodokļa deklarācijā ir samazināta aprēķinātā budžetā maksājamā nodokļa summa. Līdz ar to pamatoti ir ierobežotas SIA „Rolek” priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības Ls 24861,92 apmērā un uzlikta soda nauda Ls 24861,92 apmērā. Tā kā ieraksti grāmatvedības reģistros ir veikti balstoties uz dokumentiem, kas nesatur patiesu informāciju un nav atzīstami par attaisnojuma dokumentiem, tad par iegrāmatoto summu arī samazināmas saimnieciskās darbības izmaksas. Tā rezultātā SIA „Rolek” papildus iemaksai budžetā par 2004.gadu pamatoti ir noteikts UIN Ls 14204,55 apmērā un soda nauda Ls 14204,55 apmērā, kā arī samazināti 2003.gada zaudējumi par Ls 25304. No minētā izriet, ka Lēmums ir pamatots, bet SIA „Rolek” pieteikums noraidāms.

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 23.decembra spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, pārsūdzot spriedumu pilnā apjomā. Apelācijas sūdzībā norādīti šādi apsvērumi. [6.1] Pirmās instances tiesa ir neobjektīvi izskatījusi lietu, jo priekšroku devusi atbildētāja sniegtajiem paskaidrojumiem, kā arī iestādes pārkāpumu par termiņa neievērošanu atzinusi kā mazsvarīgu apstākli. Līdz lappuse 8 no 15 ar to pieļaujot likuma „Par tiesu varu” 3. un 7.panta pirmās daļas, Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.panta pārkāpumus. [6.2] Pirmās instances tiesa nepamatoti atsaukusies uz Senāta 2008.gada 14.janvāra spriedumu lietā Nr.SKA-9/2008 16.punktu. Minētā atsauce liecina par labu visiem pieteicēja paskaidrojumiem un pamato pieteicēja sniegto viedokli. [6.3] Pirmās instances tiesa spriedumā Civillikuma 1427.pantu tulkojusi atrauti no Civillikuma 1507.panta, kas nosaka, ka iztulkojumam, pēc kura darījums tiek uzturēts un pēc iespējas paliek spēkā, dodama priekšroka pret tādu iztulkojumu, kam ir otrādas sekas, un pretēji Civillikuma 1587.pantam, kas nosaka, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējiem pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, vienai pusei tiesību atkāpties no līguma. Pirmās instances tiesa nav vērtējusi strīdus darījuma partneru amatpersonu paskaidrojumus, kurus minētās personas sniegušas laikā, kad minētajiem uzņēmumiem ir bijuši fiksēti pārkāpumi un nodokļu parādi; kā arī nav vērtējusi iestādes sniegtos paskaidrojumus attiecībā uz iestādes bezdarbību ilgstošā laika periodā pret strīdus partneru uzņēmumiem. Tāpat tiesa nav vērtējusi pieteicēja iesniegtos pierādījumus, kas apliecina strīdus darījumu faktisko pastāvēšanu. [6.4] Senāta 2008.gada 8.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-14/2008 14.punktā norādītais ir pretrunā ar pirmās instances tiesas secinājumu par to, ka VID nebija un nav nekādu tiesisku pienākumu, faktiski tas nozīmē, ka tiesa uzskata, ka VID nav veicamu funkciju, izņemot nodokļu piedziņu uzrēķinu kārtā. Taču šāds secinājums ir pretrunā ar likumu, vēl jo vairāk, tiesas norādīto līdzdarbošanos pienākumu pieteicējs ir ievērojis, taču tiesa to nav vērtējusi.

[7] VID rakstveida paskaidrojumos norāda, ka pieteicēja apelācijas sūdzība ir noraidāma turpmāk minēto apsvērumu dēļ. [7.1] Ņemot vērā apelācijas sūdzībā norādītos argumentus kopumā, VID norāda, ka tas apstāklis, ka pieteicēja viedoklis par pierādījumu vērtējumu atšķiras no tiesas vērtējuma, nenozīmē, ka tiesa nav pilnīgi, vispusīgi un objektīvi novērtējusi lietā esošos pierādījumus. [7.2] VID attiecībā uz pieteicēja iebildumiem par to, ka iestāde nav ievērojusi procesuālo termiņu administratīvā akta izdošanai paskaidro, ka atbilstoši Senāta atziņām administratīvā akta izdošana, tai skaitā arī lēmuma par apstrīdēto administratīvo aktu pieņemšana nav procesuālā darbība Administratīvā procesa likuma 49.panta ceturtās daļas izpratnē (sk. Senāta 2008.gada 29.maija sprieduma lietā Nr.SKA-218/2008 11.punktu, 2007.gada 12.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-125/2005 23.5.punktu). Tā kā pieteicēja apsvērumi neattiecas uz Lēmumu, tad atbildētāja ieskatā lappuse 9 no 15 jautājums par procesuālā termiņa nokavējumu izskatāmajā gadījumā nav būtisks.

[8] Tiesas sēdē pieteicēja pārstāvis uzturēja apelācijas sūdzību, VID pārstāve apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[9] Noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku pārstāvju paskaidrojumus tiesas sēdē apgabaltiesā, pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[10] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt. Apgabaltiesa, pārbaudījusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju, atzīst, ka Administratīvās rajona tiesas sniegtā argumentācija spriedumā ir izvērsta un pareiza, līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai, kas norādīta šā sprieduma [5.1] – [5.9] punktā, un Administratīvā procesa likuma 251.panta piektajā daļā norādītos apsvērumus atkārtoti nenorāda. Papildus pirmās instances tiesas argumentiem un par pieteicēja apelācijas sūdzībā sniegtajiem argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[11] Apgabaltiesa nepiekrīt pieteicēja norādītajam, ka pirmās instances tiesa pieļāvusi likuma „Par tiesu varu” 3. un 7.panta pirmās daļas, Satversmes 92.panta pārkāpumus, jo iestādes pārkāpumu par termiņa neievērošanu atzinusi kā mazsvarīgu apstākli. Satversmes 92.pants noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Likumā „Par tiesu varu” precizētas šīs tiesības, nosakot, ka katrai personai ir garantētas tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret to vērstās apsūdzības lappuse 10 no 15 pamatotība, ievērojot visas taisnīguma prasības (3.pants).

Administratīvajās lietās tiesa veic kontroli pār izpildvaras darbību, kas attiecas uz konkrētu publiski tiesisku attiecību (administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības) tiesiskumu un pamatotību, kā arī noskaidro personas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības (7.pants). Apgabaltiesa norāda, ka Satversmes tiesa vairākkārt savos spriedumos ir atzinusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas (sk., piem., Satversmes tiesas 2002.gada 26.novembra sprieduma lietā Nr.2002- 09-01 secinājumu daļas 1.punktu). Pirmkārt, Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver gan institucionālu aspektu – tiesai ir jābūt taisnīgai, gan procesuālu aspektu – ikvienam ir tiesības uz brīvu pieeju tiesai.

Abi aspekti ir nesaraujami saistīti. Otrkārt, par taisnīgas tiesas elementu neapšaubāmi ir uzskatāms arī tiesas objektivitātes elements (sk., piem., Satversmes tiesas 2006.gada 14.marta spriedumu lietā Nr. 2005-18-01 un 2005.gada 15.februāra spriedumu lietā Nr. 2004-19-01). Taču, apgabaltiesas ieskatā, taisnīgas tiesas princips nav jāsaprot kā lietas izspriešana tā, kā to uzskata par taisnīgu kāds no lietas dalībniekiem. Pirmās instances tiesa pareizi norādījusi, ka pieteicēja tiesību un pienākumu apjoms nav mainījies administratīvā akta apstrīdēšanas procesā, jo jau ar sākotnējo lēmumu pieteicējam bija noteikts papildus nodokļu uzrēķins.

Pat gadījumā, ja iestāde vispār neizskatītu pieteicēja iesniegumu, arī tādā gadījumā pienākums samaksāt nodokļus un soda naudu nepazustu. Apstrīdēšanas institūta jēga un mērķis ir pirms vēršanās tiesā dot iespēju valsts pārvaldei izlabot pieļauto kļūdu un pašai atcelt prettiesisko aktu, tādējādi veicinot administratīvā procesa efektivitāti. Ja augstāka iestāde noteiktā termiņā nav reaģējusi, atzīstams, ka valsts pārvalde ir atteikusies no iespējas labot savas kļūdas, savukārt persona no savas puses ir izdarījusi visu iespējamo, lai lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība tiktu izmantota (sal.

Administratīvais process: Likums, prakse, komentāri. Rakstu krājums. – Rīga, Latvijas Vēstnesis, Briede J. Administratīvā akta apstrīdēšana: Administratīvā procesa likuma 75.-81.pants, 114.punkts). Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 81.panta piekto daļu apstrīdētais administratīvais akts iegūst savu galīgo noformējumu tādā veidā, kādā tas noformēts lēmumā par apstrīdēto administratīvo aktu; šādā veidā tas ir izpildāms un to var pārsūdzēt tiesā. No minētās tiesību normas izriet, ka visās administratīvā procesa stadijās pieņemto lēmumu kopums uzskatāms par vienu administratīvo aktu.

Arī Senāta praksē atzīts, ja augstāka iestāde noteiktajā termiņā nav izskatījusi apstrīdēšanas iesniegumu, par administratīvā akta galīgo noformējumu un tiesā pārsūdzamo lēmumu atzīstams iestādes sākotnējais lēmums (sk., piem., Senāta 2007.gada 8.februāra lēmumu lietā Nr.SKA-150 7.punktu).

lappuse 11 no 15 Procesuālo termiņu neievērošana varētu ietekmēt pārsūdzības termiņu un kārtību, bet ne Lēmumu pēc būtības, tāpēc nav pamata to atzīt par būtisku pārkāpumu.

[12] Noraidāms pieteicēja arguments, ka viņš, veicot PVN priekšnodokļa atskaitījumus, ir ievērojis visus likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta nosacījumus. Administratīvo tiesu praksē atzīts, ka likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.pantā ir paredzētas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības ar mērķi atvieglot uzņēmējam visas saimnieciskās darbības laikā maksājamā vai samaksātā PVN nastu. Vienlaikus šī panta, kā arī to tiesību normu, kas paredz sodu par nepamatotu budžetā maksājamo nodokļu bāzes samazināšanu, mērķis ir nodrošināt, lai priekšnodokļa atskaitīšana netiktu veikta, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas vai nepamatoti iedzīvotos uz valsts budžeta rēķina. Ņemot vērā, ka grāmatvedības dokumentos ir iespējams iegrāmatot arī reāli nenotikušus darījumus vai darījumus, kas ir notikuši ar citu nevis dokumentos norādīto personu, un uz šo dokumentu pamata ir iespējams nepamatoti izmantot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības vai pieprasīt nodokļu pārmaksas atmaksāšanu, vairākās nodokļu tiesības regulējošās normās VID ir uzlikts par pienākumu veikt pārbaudes, lai pārliecinātos par darījumu īstumu un gadījumā, ja tā rīcībā ir pierādījumi par to, ka darījums reāli nav noticis, papildus aprēķināt nodokļus un uzlikt soda naudu. Tādējādi likumdevējs ir devis tiesības VID, pamatojoties uz pierādījumiem, apšaubīt nodokļu maksātāja norādītos darījumus pat tad, ja ar darījuma partneri ir noslēgts līgums, darījuma partneris ir PVN maksātājs, preču pavadzīmes-rēķini ir izsniegtas darījuma partnerim un par darījumu ir samaksāti nodokļi. Ja nodokļu maksātājs uzskata, ka VID ir nepamatoti apšaubījis kādu darījumu vai dokumentu, atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 38.pantam nodokļu maksātājam ir jāiesniedz papildu pierādījumi. Kā izriet no lietas materiāliem, tad pieteicējs nav iesniedzis papildus pierādījumus, ka darījumi notikuši ar PPR norādītajām personām.

[13] Apgabaltiesa nepiekrīt arī apelācijas sūdzības argumentam, ka pirmās instances tiesa nepamatoti atsaukusies uz Senāta 2008.gada 14.janvāra spriedumu lietā Nr.SKA-9/2008, kura 16.punktā ir norādīts, ka gadījumā, ja PPR noformējumā ir kādas nepilnības, pats par sevi tas nav iemesls, lai personai liegtu tiesības atskaitīt priekšnodokli. Lietā Nr.SKA-9/2008 vienīgais VID arguments, kādēļ persona nevarēja veikt priekšnodokļa atskaitījumus, bija tas, ka darījuma partneris PPR izrakstīja ātrāk nekā saņēma. Senāts minētajā lietā atzina, ka tas vien, ka nodokļu rēķins ir izrakstīts vēlāk un tajā norādīts datums, kas neatbilst nodokļu rēķina patiesajam izsniegšanas datumam, nav pietiekami, lai lappuse 12 no 15 personai, kura šādu rēķinu iekļāvusi savā grāmatvedībā, liegtu iespēju atskaitīt priekšnodokli.

Bet Senāts arī norādīja, ka tomēr, pieļaujot neprecizitātes nodokļu attaisnojuma dokumentā, jābūt pārliecībai, ka tajā atspoguļotais darījums ar attiecīgo darījuma partneri tiešām ir noticis. Senāts šajā lietā atcēla apgabaltiesas spriedumu, norādot, ka iepriekš norādītie apstākļi var radīt pamatotas šaubas par to, vai attiecīgais darījums ir noticis ar konkrēto ar PVN apliekamo personu. Apgabaltiesa norāda, ka izskatāmajā gadījumā nevar runāt tikai par kļūdām PPR noformēšanā. Izskatāmajā lietā strīds pastāv tieši par to, vai pieteicēja darījumi notikuši ar konkrētajām PVN rēķinos norādītajām personām.

Apgabaltiesa piekrīt, ka VID ir pienākums kontrolēt, lai nodokļu maksātāju reģistros netiktu reģistrēti fiktīvi uzņēmumi. Tomēr šāds apstāklis pats par sevi nevar ietekmēt pieteicēja priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību. Arī nodokļa maksātājam tiesību normas uzliek pienākumu raudzīties, lai tiktu ievērotas nodokļu samaksu reglamentējošās tiesību normas. Turklāt juridiska persona (ar to pārstāvju – fizisku personu starpniecību), kas veic saimniecisko darbību, ir atzīstama par pietiekami saprātīgu personu, kurai pietiekami precīzi ir jāapzinās nodokļu tiesiskais regulējums un sekas tā neievērošanas (arī neuzmanības dēļ) gadījumā.

Šādos gadījumos nodokļu maksātājam ir jābūt spējīgam atspēkot argumentus, kas apdraud tā tiesības atskaitīt priekšnodokli, kā arī nodrošināt nepieciešamos pierādījumus par priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību priekšnoteikumu izpildīšanu. Šāds nodokļu maksātāja pienākums nekādā gadījumā nevar tikt kvalificēts kā likumā neparedzētu pierādījumu pieprasīšana. Privātpersonu pienākums nodrošināt nepieciešamos pierādījumus palielinās proporcionāli tam, cik ļoti lēmuma pieņemšanas process notiek pašas privātpersonas interesēs. (sk.

Senāta 2006.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-14 15.punktu; 2006.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-11 12.punktu; 2005.gada 30.marta sprieduma lietā Nr.SKA-23 22.punktu).

[14] Apgabaltiesa nepiekrīt apelācijas sūdzībā norādītajam, ka pirmās instances tiesa nav vērtējusi lietā esošos pierādījumus. Pēc būtības pieteicējs nepiekrīt pirmās instances tiesas pierādījumu novērtējumam, uzskatot, ka lieta izskatīta neobjektīvi, jo priekšroka dota atbildētāja sniegtajiem paskaidrojumiem. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.pantam, tiesa, novērtējot pierādījumus, vadās pēc savas iekšējās pārliecības un tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem. Apgabaltiesas ieskatā pirmās instances tiesa pilnīgi pamatoti priekšroku devusi pieteicēja darījumu partneru amatpersonu paskaidrojumiem, vērtējot tos kopsakarā ar citiem pierādījumiem, proti, ka lappuse 13 no 15 uzņēmumi juridiskajās adresēs un struktūrvienībās neatradās, nav informācijas, ka minēto sabiedrību rīcībā būtu transporta līdzekļi, materiāli tehniskā bāze, darbaspēka resursi, lai nodrošinātu preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu darījumu apliecinošajos dokumentos norādītajos apmēros un apjomā.

Apgabaltiesas ieskatā šādi apstākļi pamatoti var radīt šaubas, vai darījums ar šiem partneriem ir noticis, šādi apstākļi liecina par dokumentu noformēšanu, nevis par reālu saimniecisku darbību. Papildus pierādījumi par to, ka minētie uzņēmumi varēja piegādāt preces vai sniegt pakalpojumus, kā arī, ka ir tās piegādājušas vai sniegušas pakalpojumus, bija jāpierāda pieteicējam. Vispārējais tiesību princips noteic, ka jāpierāda tam, kas apgalvo jeb negativae non probantus (negatīvais nav jāpierāda). No minētā izriet, ka VID nevar pierādīt negatīvu faktu (ka darījums nav noticis), bet tieši pieteicējam jāpierāda pozitīvais fakts, proti, ka darījums noticis ar konkrēto firmu.

Ņemot vērā minēto, pirmās instances tiesa pamatoti secinājusi, ka VID apšaubītie darījumi liecina par dokumentu noformēšanu, nevis par reālu saimniecisku darbību. Papildus apgabaltiesa norāda, ka šajā gadījumā nav pamatota pieteicēja atsaukšanās uz Civillikuma 1507. un 1587.pantu. Minētie panti regulē privātpersonu attiecības civiltiesisku darījumu slēgšanā. VID šaubas par darījumu norisi ar konkrēto rēķinos norādīto personu, nav saprotamas tādējādi, ka VID ir apstrīdējis darījumu civiltiesiskā aspektā.

VID secinājums par darījumiem attiecas uz publisko tiesību, tas ir, nodokļu tiesību jomu. Nodokļu administrēšana ietilpst publisko tiesību sfērā un līgumi, kas noslēgti privāto tiesību jomā, vien nevar kalpot par kritēriju attiecīga lēmuma pieņemšanai nodokļu sfērā (sal: Eiropas Kopienu Tiesas 1998. gada 2. aprīļa sprieduma lietā Nr. C-296/95

31. punktu). Tādēļ, lai apšaubītu darījumu no nodokļu tiesību aspekta (likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10. panta pirmās daļas 1. punkta izpratnē), VID nav jāvērtē darījumi atbilstoši Civillikuma normām, bet jāvērtē tie, ņemot vērā attiecīgā nodokļa tiesisko regulējumu.

[15] Senāts ir atzinis, ja nodokļu administrācijas lēmums daļā par PVN ir tiesisks, tad tas ņemams vērā, izvērtējot lēmumu daļā par UIN (sk. Senāta 2007.gada 3.maija sprieduma lietā Nr.SKA-135/2007 11.3.punktu). Senāts arī norādījis, ka, vērtējot, vai darījumu apliecinošs dokuments, kas satur nepatiesu informāciju par darījumu, var būt par attaisnojuma dokumentu izdevumu, aprēķinot UIN, apliecināšanai, atzinis, ka nepieciešams noskaidrot, vai nepilnības nodokļa rēķinā ir uzskatāmas par tik būtiskām, lai atzītu, ka nav veikta saimnieciskā darbība un nav radušies ar to saistīti izdevumi, un ka līdz ar to personai nebija tiesības lappuse 14 no 15 izdevumus, kas radušies sakarā ar VID neatzītiem darījumiem (sk. Senāta 2007.gada 17.decembra spriedumu lietā Nr.SKA-365). Konkrētajā gadījumā nav runa par kļūdām PPR noformēšanā, bet pastāv šaubas par pieteicēja darījumu norisi vispār (par preču un pakalpojumu saņemšanu no konkrētā partnera un saņemšanu vispār), tāpēc nav pamata atzīt, ka uzrādītie izdevumi ieskaitāmi saimnieciskās darbības izdevumos.

[16] Attiecībā uz pieteicējam piemēroto soda naudu apgabaltiesa norāda, ka no Senāta judikatūras izriet, ka lēmums par soda naudas noteikšanu kā obligātais administratīvais akts ir atceļams tikai tādos gadījumos, ja tiesa konstatē, ka pārkāpuma būtība un raksturs ir tāds, ka maksimālais sods būtu acīmredzami nesamērīgs (sk. Senāta 2006.gada 22.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-245 15.punktu, 2006.gada 30.maija sprieduma lietā Nr.SKA-127 11.punktu, 2005.gada 11.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-292 10.punktu un 2006.gada 7.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-409 14.punktu). Apgabaltiesa lietā konstatētajos apstākļos nesaskata pieteicējam noteiktās soda naudas nesamērību, jo, izvērtējot pieteicēja izdarītā pārkāpuma apstākļus, apgabaltiesa konstatē nodokļu maksātāja vainu nodokļu likumu prasību pārkāpšanā, atskaitot priekšnodokli, nepārliecinoties par to, vai pastāv visi likumā noteiktie priekšnosacījumi.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa nosprieda:

Noraidīt sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Rolek” pieteikumu par Valsts ieņēmuma dienesta ģenerāldirektora 2006.gada 29.decembra lēmuma Nr.19/34125 atcelšanu. Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) V.Zommere Tiesneses (paraksts) S.Gintere (paraksts) M.Osmane NORAKSTS PAREIZS Administratīvās apgabaltiesas tiesnese V.Zommere 2011.gada 2.februārī

lappuse 15 no 15